Bloga arhīvi

Spoklīgava

Yangsze Choo. The Ghost Bride. Il.: Mumtaz Mustafa, Vanessa Ho. New York: William Morrow, 2013. 368 pp.

    Tā nu sanāca, ka man steidzīgi vajadzēja izlasīt kāda Dienvidaustrumāzijas rakstnieka vēsturisku romānu, kura darbība risinātos pirms 1900. gada. Pateicoties labajiem cilvēkiem, kas izgudroja internetu, gūgli, ievilka kabeļus, nodevās sarakstu veidošanai utt., atradu lapu, kurā bija Dienvidaustrumāzijai veltīto vēsturisko romānu uzskatījums, kopā kādi desmit, un daļa no tiem rietumu rakstnieku un/vai stāsti par pagājušo gadsimtu. No atlikušajiem izvēlējos šo. Uzskatīšu, ka Read Harder izaicinājuma 14. un 15. punkts ir izpildīts, lai gan autore dzimto Malaiziju, cik noprotams, atstājusi jau bērnībā un tagad dzīvo ASV, un jebkurā citā reizē ar to vien, ka romāna darbība notiek Malaizijā 1893. gadā man šķistu par maz, lai to nosauktu par vēsturisku.
    Ja tā ir krāpšanās, es par to samaksāju, jo drīz vien man radās vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Autore ir izvēlējusies rakstīt pirmajā personā, par vēstītāju izmantojot jaunu meiteni, kam grāmatai pa vidu paliek astoņpadsmit gadi, akurāt pie vīra izdodamais vecums, bet kādam vajadzēja viņai pateikt, ka tā nav laba doma, jo īpaši cilvēkam, kas sirgst ar visa izskaidrošanas kaiti. Vai vismaz vajadzēja sākumā ieviest kādu marsieti vai amerikāni, kam jaunā daiļava Li Lana to visu stāstītu, citādi meitenes samākslotais runasveids var nokaitināt jau pirmajās lappusēs. Turklāt mani nepameta sajūta, ka viņas tēls ir izdomāts, rūpējoties nevis par vēsturisko atbilstību, bet gan par mūsdienu priekšstatiem, kādai jābūt varonei: izšūt lāgā nav iemācījusies, tā vietā lasa grāmatas, nu, un domā arī kaut kā dikti mūsdienīgi. Protams, man nav ne jausmas, kas tur toreiz patiesībā bija tipisks vai vismaz iespējams, bet tā sajūta sabojāja vēsturiskā romāna lasīšanu.
    Necik daudz 19. gs. beigu nemaz arī grāmatā nebija, jo jau pirmajā teikumā tēvs piedāvā kļūt par līgavu garam, proti, turīga drauga nesen mirušajam dēlam. Meitene ir bārene, pirms kādiem trīspadsmit četrpadsmit gadiem ģimene saslima ar bakām, māte nomira, bet tēvs palika ar rētu izkropļotu seju un tieksmi gremdēties skumjās atmiņās un opija dūmos. Bizness ir aizgājis pa burbuli, palikuši tikai trīs kalpotāji un daudz parādu.
    Li Lana ar mironi precēties un visu mūžu atraitnēs nodzīvot negrib, bet citu līgavaini tik viegli neatrast, to vajadzēja darīt agrāk. Un tad mirušais kavalieris viņai sāk rādīties sapņos, bet meitene satiek citu vīrieti, viņa brālēnu, kas liekas daudz tīkamāks. Sākas romantiskā līnija. Rēgs apgalvo, ka brālēns esot viņu noslepkavojis. Sākas detektīvlīnija.
    Tad viņa pārdozē bezmurgu miegazāles un pati nokļūst garu pasaulē, kur izmanto izdevību beidzot iziet laukā bez pavadoņiem un mēģina noskaidrot, vai viņas mīļotais ir vainīgs brālēna nāvē un kā no tā brālēna tikt vaļā. Tā arī ir interesantākā grāmatas daļa, nevis detektīvintrigas dēļ, jo no meitenes nekāda labā izmeklētāja vai spiedze nesanāk, viņa ļauj straumei sevi nest un paļaujas uz to, ka satiks īstās personas īstajā vietā un laikā, bet gan Malajas ķīniešu pēcnāves dzīves aprakstu dēļ. Šī pasaule ir uzbūvēta pamatīgi, ar visiem dēmoniem, pūķiem, elles tiesnešiem, papīra namiem un kalpiem, mirušo naudu (lūk, tā kādam ir bijusi spoža biznesa ideja: iestāstīt ļaudīm, ka mirušajiem, kas gaida uz atdzimšanu vai paradīzi, vajag naudu un mantas, kas dzīvajiem regulāri jāziedo, sadedzinot par pavisam īstām monētām pirktus papīrīšus), badīgiem rēgiem, spokiem, kas jaucas dzīvo likteņos un visu pārējo. Būtu sanācis kārtīgs stāsts, bet autore diemžēl ir izvēlējusies uzrakstīt romānu.
    No otras puses, neko līdzīgu es nebiju lasījusi, tāpēc, ja interesē neierasta fantāzija vai austrumu mitoloģija, atliek tikai sagatavoties pusaudžu romānam (izdevēji to nesauc nedz par young adult, nedz fantasy) un meklēt to rokā.

Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.

Gandrīz Sniega karaliene

Laura Gallego García. La Emperatriz de los Etéreos. Il.: Beatriz Tobar. Madrid: Punto de lectura, 2009 (2007). 289 lpp.

 Laura Galjego Garsija ir ļoti ražīga bērnu un jauniešu fantāzijas rakstniece no Valensijas. Piecpadsmit gadu laikā viņai ir iznākušas vairāk nekā divdesmit grāmatas, kas ir izdotas 17 svešvalodās, šī te, kuras nosaukumu varētu tulkot kā “Ēterisko būtņu Imperatori”: katalāniski, franciski, vāciski un Brazīlijas portugāļu valodā. Ko no tā var secināt? Ka maizītei, cerams, pietiek, un arī lasītājas viņai ir, un interneta vietne četrās valodās ar aktīvu lasītāju forumu, vārdu sakot, Galjego zina, ko grib panākt.
 Pašā grāmatā arī var nojaust, ko autore grib pavēstīt, vismaz es tā iztēlojos. Darbība norisinās kaut kad un kaut kur, vietā, kur mazs pulciņš ļaužu dzīvo pazemē, turpat alās i sēnes vāc, i lopus gana, i ogles rok, jo virszemē ir migla un sniegs, un aukstums, nekā cita. Vai varbūt tomēr ir, jo smukā sapņotāja Aera tēvs tika atrasts pusdzīvs pie alas ieeejas. Bērnu dabūjis, viņš kādu dienu tomēr devās atpakaļ aukstumā, jo tur kaut kur esot Imperatores pils, kurā neviens necieš ne badu, ne aukstumu, un viņa esot tik skaista, ka neviens nespējot ielūkoties viņai sejā un nesajukt prātā… Protams, arī Aeru vilina tēva iemītais ceļš, un kādu dienu viņš aiziet no mājām. Superpragmatiskā Bipa, Aera māti žēlodama, dodas viņu uzmeklēt.
 Ceļš uz Imperatores pili izrādās Pārmaiņu ceļš, kurā jāatsakās no miesas, lai kļūtu vispirms vienkārši tieva un blonda, un skaista, un sabiedrības normām atbilstoša un pēc tam jau pavisam garīga. Bipa, kas ir ne tikai ļoti praktiska, bet arī ar tik nesavaldīgu mēli, ka pat es to sauktu par nesmalkjūtību, gan visu laiku apgalvo, ka viņa mainīties negribot, ka miesa uz kauliem ir vajadzīga utt. Viņa Imperatores un Dievietes, ēteriskā garīguma un ķermeniskās dzīves strīdā ir stingri nostājusies vienā pusē.
 Viss romāns ir klasiskais meklējumu ceļš mazliet citā rakursā. Patīkami, ka beigās gaida nevis princese stikla kalnā, bet dzejisks puika. No otras puses, nu i kāda velna pēc šitā triekties viņam pakaļ? (Nē, nu atbilde, protams, ir skaidra.) Starp citu, stikla kalns grāmatā patiešām ir, gan bez kraukļiem, to vietā ir sniega, ledus, stikla un ūdens golemi. Ar sižetu viss ir kārtībā, taču man pietrūka mākslas, viss uzrakstīts tik vienkārši kā pati Bipa. Šī gan nav autores populārākā grāmata, ļoti iespējams, ka citas ir saistošākas tieši valodas ziņā (un jā, toties lasīt bija tik viegli un gandrīz visi vārdi bija saprotami).

Lasu: Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Kad gan beidzot uzsnigs?

Дина Рубина. Когда же пойдет снег? 1977.

  Man sāk šķist, ka ziema nebeigsies, iekams nebūšu izlasījusi abas tematiskās Ziemsvētku dāvanas. Nerunāsim tagad par astoņsimt lappusēm polārā sniega, sala, ledus un briesmoņu. Rubinas stāstu, ko saņēmu no Doronikes, es izlasīju jau pirms kāda laika, bet nospriedu, ka varētu aprakstīt visu krājumu Школа беглости пальцев uzreiz, jo tajā ievietoti arī citi viņas jaunīb’sdienu, vismaz literārajā ziņā, stāstiņi. Tak meteoroloģisku apsvērumu dēļ tā nedarīšu.
  Starp citu, ap to laiku Polaris grāmatnīcā pamanīju vairākus sējumus, kuros, vismaz tā stāvēja rakstīts uz vāka, esot visi Rubinas romāni, īsstāsti un garstāsti. (Šis tātad būtu meklējams pēdējā minētajā sējumā, lai gan nemaz nav tik apjomīgs.) Nav slikts variants, ja gribas iegādāties Rubinas darbus, ņemot vērā, kā viņas stāsti pārceļo no viena krājuma uz citu, taču šonedēļ, kad atkal biju tur iegājusi, šīs grāmatas vairs neredzēju. Vai nu plaukti pārkārtoti, vai arī visas izpirktas.
Когда же пойдет снег? varētu būt un varētu arī nebūt domāts jaunatnei. Meitenes pazīs varones izjūtas, vecāki varēs just līdzi tēvam. Galvenā varone ir gandrīz sešpadsmitgadīga meitene, kas brīžiem uzvedas ļoti pusaudzīgi, un tieši ar to ieintriģē kādu satriecoši skaistu vīrieti, kura garlaicību vai kādu citu garastāvokli kliedē, lūk, šādas sarunas:

  – Еще не хватало, чтобы мой муж был старше меня на семь лет. Чтобы он умер на семь лет раньше меня. Еще этого не хватало. – Тут он просто тюкнулся в розетку от смеха. – И вообще, самая приятная вещь – остаться старой девой и варить из айвы варенье. Тысячи банок варенья. Потом дождаться, пока оно засахариться, и раздаривать его родственникам. – Я серьезно смотрела на него. Это уже наступил тот момент в разговоре, когда я начинаю острить без улыбки.

  Jaunkundzei, protams, ir iemesls niķoties, pat vairāki. Rubina traģismu nav žēlojusi, zināma nosliece uz ciešanām viņai piemitusi jau tolaik. Bet vispār šis tomēr ir stāsts par pirmo mīlestību, kas visu dara gaišu, nevis “Nāves ēnā”. Sniegs uzsnieg, beigas nav uzrakstītas, bet man tomēr šķiet, ka tās ir no sērijas “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, nevis “viņš iedur sev krūtīs dūcīti un saļimst uz līķu kaudzes”.

  Vēlīnāku Rubinu te jau var saskatīt, pavīd pazīstama attieksme un izteiksme, bet neko tik romantisku es no viņas neatceros lasījusi. Atliek tikai viegli un mazliet sērīgi nopūsties.

Pūķi un meitenes

Rachel Hartman. Seraphina. Il. Andrew Davidson. New York: Random House Children’s Books, 2012. 480 lpp.

  Pusaudžu literatūru lasu reti, jo kas tad lasītu pieaugušo grāmatas? Tāpēc nevaru šo romānu salīdzināt ar pārējo piedāvājumu un nevaru pateikt, vai grāmata patiks arī jaunām meitenēm un zēniem, bet skaidrs, ka pusaudži ir tikpat dažādi lasītāji kā pieaugušie, ar tikpat dažādām gaumēm, vajadzībām un prasmi nevērtēt grāmatu pēc tā, ko esi sadomājies iepriekš (nevis pēc vāka, kas man ļoti patīk). Par pēdējo jautājumu es brīdi paprātoju, kad intereses pēc biju izlasījusi Amazonē sliktās atsauksmes. Nav nemaz tik vienkārši pārslēgties un saprast grāmatu, kas izrādās atšķirīga no gaidītā, un es pati arī šajā ziņā reizēm noteikti grēkoju. Tāpēc uzreiz brīdināšu, ka romāns patiešām ir par pūķiem un meiteni, kas ir daļēji cilvēks, daļēji – pūķis, taču tas nav zobenu vai citām cīņām, burvestībām, izredzētības, pasaules glābšanas un spraigiem piedzīvojumiem pārpilns darbs, un lasītājiem vislielākie iebildumi ir bijuši pret notikumu lēno gaitu, ko arī es kādā brīdī ievēroju, taču man tā nemaz netraucēja, jo negaidīju piedzīvojumu romānu.
  Serafīnai ir sešpadsmit gadu, un viņa atceras savu piedzimšanu, kuras laikā nomira māte. Viņa dzīvo mums nepazīstamā zemē, kas ir diezgan viduslaicīga. Ekonomiskie jautājumi īsti netiek apskatīti, taču Serafīna strādā. Viņa ir karalienes galma komponista asistente un princeses skolotāja, jo no mātes mantojusi izcilu muzikalitāti. Tā gan nav vienīgā piemiņa no mātes. Komplektā nāk klāt arī mentāla atmiņu lādīte, kas, kārtīgi neaprūpēta, var sagādāt spēcīgas galvassāpju un vīziju lēkmes, kas ārēji izpaužas līdzīgi epilepsijai, un mazliet pūķa zvīņu.
  Pūķi dzīvo kaimiņos, pareizāk sakot, cilvēki reiz ievācās viņu labākajos medību laukos, sekoja daudzi kara gadi, līdz pirms gadiem četrdesmit tika noslēgts miera līgums. Taču attiecības nav diez ko uzlabojušās, īpaši tagad, kad medībās tiek atrasts visnotaļ iecienītā prinča līķis bez galvas (un nokost galvu ir pūķu izsenis iecienītais paņēmiens).
  Pūķi, kas zelta vietā sākuši krāt zināšanas, spēj pieņemt cilvēka izskatu (neapskatīsim jautājumu, kur paliek liekā masa, šī tomēr ir fantāzijas grāmata), un daži dzīvo arī cilvēku valstī, nēsādami piekārtus zvaniņus, lai, nedo’ die’s, kāds viņus nesajauktu ar cilvēkiem. Pūķi nepazīst mākslu, mūziku, reliģiju un emocijas, toties viņi ir labāk attīstījuši tehnoloģijas, pazīst zīmuļus un modinātājpulksteņus. Cilvēkiem pūķi lielākoties riebjas. Grāmatā ir spilgti aprakstīta segregācija un ksenofobija, un sākumā man šķita, ka te viss būs ļoti paredzams, bet izrādījās, ka nē. Ne nu pūķi ir tādi zelta gabaliņi un cietēji, ne cilvēki tādi sliktie, kā varētu padomāt, turklāt gandrīz ikviens negatīvais tēls tiek parādīts tādā gaismā, lai viņam nāktos kādu brīdi just līdzi vai vismaz lai spētu viņu saprast. Tāpēc kopumā grāmata izrādījās negaidīti gaiša.
  Tātad pūķiem cilvēku valstī neklājas necik labi. Serafīnai, kuras māte izrādījās esam pūķene, ir ja ne sliktāka, tad bīstamāka dzīve. Ja kāds uzzinātu viņas īsto izcelsmi, visticamāk, ar akmeņiem nomētātu gan viņas tēvu, kas pārkāpis abu tautu likumus, gan briesmīgo izdzimteni. Tāpēc savas zvīņas viņa slēpj no visiem. Gudrību un atskabargaino mēli tik labi paslēpt neizdodas, tāpēc Serafīnai sanāk iesaistīties prinča nāves izmeklēšanā, un tās atrisinājums izrādās ārkārtīgi svarīgs. Varētu pat teikt, ka šis ir tiklab jaunas meitenes pieaugšanas un identitātes atrašanas stāsts, kā politisks detektīvromāns. Neizpaliek arī bez romantikas, un šī nu bija tā reize, kad man tā netraucēja, jo jaunie cilvēki nevis nopūtās un stāstīja viens otram visādas blēņas, bet gan apsprieda iecienītākos filosofus un to, kāpēc viņi dod priekšroku tieši šiem domātājiem. Varbūt vienīgi beigas būs mazliet par saldu un nereālu. Bet vispār Serafīna ir ļoti piemērota tam, lai jaunas meitenes viņai gribētu līdzināties, un viņa tāda nav vienīgā. Tur ir gan brīnišķīga princese, gan karaliene, gan citi labi iezīmēti un individuāli otrā plāna tēli.
  Romānā ir arī daudz mūzikas un interesanta reliģiskā sistēma ar daudziem svētajiem un svētajām, par kuriem es gan būtu gribējusi uzzināt ko vairāk. Kur nu vēl pūķi, kas, starp citu, arī attīstās un mainās. Tas viss ir labi uzrakstīts, un, nerunājot par dažiem sīkumiem, varu pažēloties tikai par beigām, kas pienāca pārāk ātri. Šī ir autores pirmā grāmata, taču otrā vēl nav iznākusi. Spriežot pēc “Serafīnas” noslēguma, tajā varētu būt vairāk ugunīgas darbības.

75 dienas

Ilze Eņģele “75 dienas“. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 192 lpp.

    Sensenos laikos, proti, martā, es izlasīju pāris latviešu grāmatu pusaudžiem. “75 dienas” ir autores debija. Protams, uzreiz uzreiz radās vēlme to salīdzināt ar “Laimes monitoringu“. Katrai ir savi plusi, savi mīnusi, bet kopumā man Dreižes darbs šķita interesantāks, jo tur bija vairāk piedzīvojumu, bet te — romantikas, tas ir, kleitu un puišu.
    Vidēji tālā nākotnē, apmēram pēc astoņdesmit gadiem, pasaule ir galīgi urbanizējusies un datorizējusies. Pār to valda Lieldators un grupiņa bagātnieku elites. Par politisko iekārtu, piemēram, partijām vai vēlēšanām, vairāk nekas, šķiet, nebija teikts (vai arī es pa šo laiku esmu to aizmirsusi). Cilvēki mājo debesskrāpjpilsētā, vienkāršie ļaudis lejā un nomalē, svarīgās personas pašā augšā. Par šādām cilvēkapmetnēm pēdējā laikā esmu lasījusi vismaz četru autoru darbos, laikam jau tā arī būs. Grāmatas galvenajai varonei un vēstītājai Heidi paveras iespēja praktizēties iekārotajā Metropolē, kur viņa satiek gan seksīgu puisi Miku, kurā ieķeras, gan bagātu un populāru meiteni Jennu, ar kuru varētu padraudzēties, tikai nez kāpēc Heidi jaunā kompānija nepatīk viņas vecajai biedrenei, un tad nu meitene izdara izvēli. Ir arī narkotikas. Seksa nav, tas jauniešiem ir aizliegts. Rokenrola arī nav, neiederas. Un, kā jau teicu, ir daudz kleitu, mode mainās ne pa dienām, bet stundām, un Heidi mēģina izsekot līdzi, vai šodien jātērpjas kleitā no spalvām, vai arī piepūstā kombinezonā. No pērlītēm darinātas kleitas bija aktuālas pirms kāda mēneša.
    Ā, pirms iebraukšanas Metropolē jāuzliek brilles vai jāimplantē lēcas, ar kuru palīdzību dators vada pilsētas iemītniekus, sniedz viņiem informāciju un neļauj apmaldīties. Tā, kā to grib izdarīt gūgle. Ja jums tagad ienāk prātā “Smaragda pilsētas burvis”… labi, neteikšu.
    Vienvārdsakot, grāmata ir par to, kā padsmitniece iemācās novērtēt īstās vērtības, galvenokārt draugus, kā arī potenciāli īstu kafiju, meditāciju, smalkās vibrācijas, nesamaitātu dzīvi laukos un visu pārējo, kas neiederas patērētājsabiedrību simbolizējošā pilsētā. Un tā ir šausmīgi moralizējoša. Toties īsa. Un par pirmajām trauslajām mīlas jūtām. Autore stāsta, ka doma par rakstīšanu viņai ienākusi prātā pēc kāda padraņķīga sacerējuma izlasīšanas. Tā esot izpaudusies šādi: “Es arī tā varu.” Slikta doma. Vajadzētu pagaidīt atklāsmi: “Es varu labāk!”

    Vasaras “Latvju Tekstos” Dainis Leinerts apcer pēdējo gadu latviešu fantastikas grāmatas, un viņš pat ir izvēlējies dažus citātus, ko biju izrakstījusi arī es. Piemēram, apbrīnojamos mikrobioloģijas sasniegumus:

Abi viņas [Jennas] vecāki bija izmēģinājuši gēnu inženierijas jaunākos piedāvājumus un implantējuši tīģera gēnus. Tie dāvāja kaķu dzimtas grāciju un saasinātas maņas, to skaitā spēju redzēt tumsā.

    Ceru, ka viņiem parādījās arī astes, svītrains apmatojums, tieksme vāļāties uz muguras un dzīvot vienatnē kārtīgi iezīmētā teritorijā.
    Metropolē strauji mainās ne tikai apģērba, bet arī matu krāsas mode, tomēr ar krāsošanu viņi neniekojas. Tur ir tādi kioskiņi, kuros var ieiet un ātri mainīt gēnus, lai rudie mati tūdaļ kļūtu brūni. Mani ļoti interesētu kaut pavisam virspusējs teorētiskais pamatojums…
    Mani kaitināja Heidi paradums domāt tā, lai visu saprastu svešinieks, kas domas noklausās. Meitene atnāk mājās un redz:

Tētis sēž un skatās tukšumā. Pamanu, ka pie viņa deniņiem pielikta mirgojoša monētas lieluma plāksnīte. Skaidrs, tātad skatās virtuālo televīziju, kuru projicē tikai viņam, lai netraucētu apkārtējos.

    Un kur nu vēl nekonsekvence:

..skaļi smiekli un klaigāšana, tāpat kā dziedāšana un jebkādas citas emociju izpausmes tiek uzskatītas par kultūras trūkumu. Šāda uzvedība saglabājusies atpalikušajos kvartālos ārpus kupola.

    Kā tad viņi izklaidējas? Nekulturāli.

Pilsētā viss, kas iespējams, jau ir datorizēts vai gaida savu kārtu, tāpēc pilsētniekiem brīvā laika kļūst arvien vairāk un vairāk. Policija rūpīgi uzrauga pilsētu, tāpēc sīkais huligānisms, kas parasti uzplaukst garlaicības apstākļos, ir ierobežots. Bet par pilsētnieku laika patēriņu tiek domāts — mūsu uzmanību aizņem iepirkšanās un sekošana modei. Un kur tad vēl oficiāli atļautās izklaides — ikgadējie Dziesmu un deju svētki (dalībnieka vai izpalīga un skatītāja kārtā tie ir obligāti katram pilsētniekam), realitātes šovi un seriāli (dažādām gaumēm, ārējos pilsētas kvartālos īpaši augstu tiek vērtētas melodrāmas par Metropoles dzīvi) un virtuālās spēles.

    Ko lai te vēl piebilst? To, ka Eņģele turpina rakstīt un publicēties, bet es neturpināšu viņu lasīt?

Šo domu izstāstīju tikai Mikam – viņš bija sajūsmā un ieteica man kļūt par pazīstamu rakstnieci.

    Īss grāmatas fragments lasāms šeit. Tikšanos ar Eņģeli, kā arī Lauru Dreiži un Ellenu R. Landaru reklāmas raidījumā “Dzīvīte” var noskatīties šeit. Pozitīvu atsauksmi lasiet Absolūta grāmatplauktā.

Emīlija dīvaine

Robs Regers, Džesika Grunere “Emīlija dīvaine. Pazaudētās dienas“. Tulk. Ilmārs Zvirgzds. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2011. (Rob Reger, Jessica Gruner. Emily the Strange: The Lost Days. 2009.) 266 lpp.

    Ja man būtu gadi desmit vai mazliet vairāk, es droši vien būtu sajūsmā. Tagad es tikai gandrīz pabraucu garām savai pieturai.
    Ja es būtu zinājusi Emīlijas biogrāfiju jau iepriekš, es droši vien būtu skeptiski noskaņota. Skeiteru apģērba reklāmas seja, kas ar laiku dabūjusi savus komiksus un pēcāk četras pusaudžu grāmatas… Individuālisma un pašapziņas balss, ko var nopirkt daždažādos variantos… To visu nezinot, viņa tomēr ir forša.
    Meitene attopas svešā, dīvainā pilsētiņā, nezinādama, kā viņu sauc, kā viņa tur nokļuvusi, kā sauc kaķu bēbjus, ko tagad darīt un cik ilgi šī neziņa pastāvēs. Gribas ēst, naudas nav, toties ir blociņš, rakstāmais, kaķene un mugurā melna kleita. Viņa drīz vien noskaidro, ka pilsētu sauc par Melnklinti, lai gan tā visa ir smilškrāsā un nekādas klints nav.

    Šķiet, ka te ir klusi un mierīgi, bet nez kāpēc man pareizāk liekas domāt, ka esmu apdraudēta un man uzglūn visādas riebeklības.

    Meitene nonāk kafenē “Bunkurs”, puslīdz iedraudzējas ar skaisto, bet neattapīgo bārmeni Kraukli, nosauc sevi par Spīļasti, pa īstam iedraudzējas ar četriem melniem kaķiem un visu pieraksta blociņā. Kā izrādās, Spīļastei patīk ne tikai melna krāsa (jo viņa ir kārtīga gotu meitene), bet arī skaitlis 13 (droši vien tieši tā paša iemesla dēļ), tāpēc viņa bieži izveido sarakstus ar 13 punktiem. Vēl viņa uzzina, ka par pasta nodaļas darba traucēšanu Melnklintī jāmaksā 52 dolāri, par klaiņošanu naktī — 68, par vēstures pieminekļu neatļautu fotografēšanu — 37 dolāri utt.
    Vairāk par policistiem un soda naudām Spīļasti uztrauc amnēzija, identitātes atrašana un jautājums, kāpēc viņa ir nokļuvusi tieši šajā pilsētelē, kur visi ir mazliet aizdomīgi un ķerti un nevar zināt, vai tie, kas izliekas palīdzīgi, patiesībā neperina ļaunus plānus. Viegli paranojiskā gaisotne man atsauca atmiņā Lemonija Sniketa aprakstītos Bodlēru bāreņus. Tiem, kas ar interesi lasīja par viņu nelaimīgajiem piedzīvojumiem, varētu patikt arī Emīlija. Šī meitene gan galīgi nav noskaņota ļaut kādam ar sevi izrīkoties tik neģēlīgā veidā. Kad parādās ienaidnieks, viņa rīkojas, ņemot palīgā gan kaķus, gan cilvēkus, gan savu izgudrotājas talantu.
    Grāmatā ir ne tikai noslēpums, pat vairāki, bet arī golems, grāmata “Okultā termodinamika un tu”, smilšu vētras ģenerators, Katastrofālais Pokers, ceļojošs medicīnas šovs Profesora Ümlauta Profilaktorijs un Rēvija, šaujamo un leļļu skate Tēvoča Atikola Nāvējošo Leļļu Nams, kaķu domu viļņu pastiprinātājs, brauciens pa jocīgi nosauktām Amerikas pilsētiņām, domu lasītājs, vairākas nelaimīgas ieķeršanās, papagailiene, poniji, daudz sviestmaižu un vēl vairāk kafijas. Dīvaini. Intriģējoši. Iedvesmojoši.
    Anglisko grāmatu var pašķirstīt šeit. Latviskais teksts ir tīkami dzīvelīgs un man pat patika labāk. Bērni var samācīties izsaukties: “Krampji un klimpas!”, par sūnainiem bļāvieniem un pajoliņiem nemaz nerunājot. Vienīgi tādus vārdus kā Merivezere vai Sofronija Pībodija Čaklbotoma varēja latviskot. Starp citu, es biju domājusi, ka šis ir komiksveidīgs gabals, bet nē, attēlu ir daudz, taču teksta vēl vairāk.
    Ja gadījumā “Roze” izdos arī turpinājumus, ar prieku lasīšu tālāk.