Bloga arhīvi

Īstvikas raganas

Džons Apdaiks. Īstvikas raganas. Tulk. Amanda Aizpuriete, il. Linda Lūse, vāka noformējumam izmantota Maijas Tabakas glezna “Poligāmija”. R.: Jumava, 1998. (John Updike. The Witches of Eastwick. 1984.) 336 lpp.

 (Ek, nu kā Kasims ietilpinās divās rindkopās? Man sanāktu tikai divas tasītes ļoti gaiša šķidruma…)
 Tātad Apdaiks, kas, starp citu, nomira 2009. g., proti, gadu pēc šīs grāmatas turpinājuma iznākšanas, bija viens no lielajiem vai vismaz paprāvajiem amerikāņu romānistiem. Es vēl no gandrīz bērnības atceros pāris ainu no “Precēsimies!” vai “Trusi, bēdz!”, no kurām varētu secināt, ka Amerikā pie katras mājas ir baseins un ka vīriešiem jābēg no laulības, sievas utt. Man šķiet, bija pieminēts arī basketbols.
 ”Īstvīkas raganās” baseina vietā ir milzīga tīkkoka vanna ar gandrīz verdošu ūdeni, bet basketbola vietā – teniss. Bēgošo vīriešu vietā ir trīs sievietes, kas vairs nav precējušās. Visām ir pāri trīsdesmit un zem četrdesmit, bērni, suņi un mazliet radošas noslieces. Viena no māla taisa amatieriskas un iecienītas sieviešu figūriņas, otra spēlē čellu, trešā apraksta sabiedriskās dzīves jaunumus vietējā laikrakstā. Mirušo vai citādi aizgājušo vīru vietā viņas ir dabūjušas raganiskas dotības, savstarpēju draudzību un pārējo pilsētiņas iemītnieku ne pārāk labvēlīgu attieksmi. Tad Īstvikā ievācas ne visai glīts, toties pievilcīgs vīrietis ar interesantu vārdu – Derils van Horns – un lieliem plāniem. Pieminētā vanna pieder viņam, un tajā, neslēpjoties zem ziepju putām, var vienlaikus izpeldēties ne tikai šie četri personāži vien… Sabatam, kopīgai muzicēšanai un citām izpriecām seko greizsirdība, melnā maģija un negaidīts pretspēks. Un beigas kā Koelju sarakstītas. Starp citu, tās tur iederējās, vismaz šajā aizdomīgajā gadalaikā.
 Daži kritiķi to uzskatot par feministisku grāmatu, un pats Apdaiks esot sacījis, ka tas ir romāns par patriarhālā sabiedrībā noliegto sieviešu spēku, bet nezinu gan. Man sagādāja vilšanos caurcaurēm klasiskais (inkvizitoriskais) skatījums uz raganu būšanu: viņu galvenā vēlme ir palīdzēt vājiem vīriešiem, un uzminiet nu, kā tas izpaužas dzīvē. Kad parādās Derils, viņas virpuļo ap to, it kā viņām būtu nepieciešama vīrišķā ļaunuma ass un tās iesvaidījums, it kā viņas būtu kļuvušas par raganām, lai kādam pakļautos. Viņu radošās dotības ir un paliek mazpilsētas līmenī, līdz augstajai mākslai tām neaizsniegties. Nav ne mazāko šaubu, ka Apdaiks ir pārliecināts – Sjūkija nekad nerakstīs tik labi kā viņš. Arī viņu sapņi ir par vīrieti, laulībām un naudu.
 Ja tā ir satīra par stereotipisko priekšstatu par raganām (pastāv arī tāda versija), manuprāt, tā nav izdevusies, jo ir pārlieku aizplīvurota. Citādi romānā ir gana daudz smieklīgā, piemēram, mācītājs, kura sapnis ir iestāties teroristos (darbība norisinās 60. gados), tas ir izklaidējošs (ne velti ir gan filma uzņemta, gan ne tik sen arī tepat Dailes teātrī izrāde iestudēta), to ir patīkami lasīt, ak, ja vien tajā patiesi runātu raganas, nevis mājsaimnieču žurnālu un mūku ideju krustojums. Jo man ne druskas nav žēl, ka izlasīju grāmatu, bet turpinājums, ko varētu dabūt bibliotēkā, mani nevilina. Apdaika “Brazīliju” gan es kādreiz varētu pārlasīt.
 Lūk, van Horna monologs par, kā jau teicu, aizdomīgo gadalaiku:

 Dažus cilvēkus nomāc rudens, citus atkal pavasaris. Es pats allaž esmu bijis pavasara cilvēks. Visa tā augšana, tad var dzirdēt, kā daba sten un vaid, vecā padauza; viņa negrib atkal pasākt to visu, nē, tikai ne to, visu, ko vēlaties, bet tikai ne to – bet viņai nekas cits neatliek. Tā ir maucīgi grūta padarīšana, visa tā pumpurošana un plaukšana, sula jādzen augšup pa stumbriem, augi un kukaiņi atkal jāsaliek pa vietām, lai izcīna visu no jauna, augiem jāpūlas atcerēties, kā, pie joda, to hlorofilu īsti taisa, visa tā trakošana kāda slāpekļa mazumiņa dēļ; ak kungs, tas nudien ir nežēlīgi. Varbūt es esmu pārāk jūtīgs. Varu saderēt, ka tev tas sagādā īstu baudījumu. Sievietes šajā ziņā nav tik jūtīgas.

Aizmirstības mežā

Theodora Goss. In the Forest of Forgetting. Introduction by Terry Windling. Il.: Virginia Lee. Gaithersburg, US: Prime, 2007 (2006). 255 lpp.

  Pirms diviem gadiem man sakārojās Teodoras Gosas grāmatiņu, jo biju izlasījusi vairākus spēcīgus stāstus. Grāmatu nopirku, bet lasīt es lasīju Gosas emuārus, kur ir ne tikai saites uz internetā atrodamajiem viņas stāstiem un dzejoļiem, ne tikai apceres par rakstīšanu, bet arī daudz fotogrāfiju ar skaistiem priekšmetiem, kas man pašai šķistu par smalku, bet paskatīties uz tiem man patīk. Tā nu esmu saskatījusies un salasījusies tik daudz, ka arī krājumā publicētie stāsti man šķita smalkāki nekā tie, ko biju lasījusi iepriekš.
  Vispār, ja grāmatu būtu izdevis cits apgāds, ja nebūtu priekšvārda un dažu uz pēdējā vāka iespiesto teikumu, to varētu uztvert kā pavisam parastu stāstu krājumu. Mazdrusciņ fantastiskā ir katrā stāstā, taču to bieži var uztvert vienkārši kā metaforu, kā spēcīgu iztēli, kā pieaugušajiem izstāstītu pasaku. Piemēram, pirmais stāsts ir Ērkšķrozītes versija, kurā ļaunās fejas vietā ir karaļa bijusī mīļotā/mīļākā, vienkārša meitene, kas pēc karaļa laulībām un viņas izraidīšanas no pils iemācās mazliet burvju mākslas no grāmatas Compendium Magicarum, ko nopirkusi un saņēmusi pa pastu. Un princis atbrauc ar buldozeru, jo kā nekā pagājis simt gadu un līdz ar laikiem mainījusies politiskā iekārta. Bet stāsta beigas vēl nav pienākušas, tās autore gaida līdz ar lasītāju.
  Vai, piemēram, vairāki stāsti par raganu Emīliju Greju, kas gluži kā Mērija Popinsa no zila gaisa uzrodas mājās, kur kādam ļoti nepieciešama palīdzība, kur kāds ir lūdzis šo palīdzību. Bezgala labi audzināta, viņa tomēr reizēm izpalīdz pavisam negaidītā veidā un tad pazūd tā, it kā viņas nebūtu bijis, it kā bēdu māktie cilvēki būtu viņu izdomājuši, lai paši saviem spēkiem un ne vienmēr legāliem līdzekļiem tiktu galā ar slogu, kas viņus nomāc. Starp citu, par Grejas jaunkundzies vadīto raganu skolu Gosa bija sākusi rakstīt diezgan jautru pusaudžu romānu, ko turpinājumos publicēja savos emuāros.
  Gosas stāstos nevar nepamanīt vēl divas tēmas: Austrumeiropu un mākslinieka radošo darbu. Reizēm šīs tēmas pārliecinoši saplūst vienā darbā, kā tas notiek dažos krājuma spilgtākajos stāstos. Viņas Austrumeiropa vai Centrāleiropa, lai gan izdomāta, tomēr neapšaubāmi ir atmiņas, pašas vai drīzāk mātes un vecmāmiņas, par Ungāriju, kurā bagāta ģimene paliek bez īpašumiem, pērlēm un porcelāna. Tāpēc man tuvāka ir Le Gvinas Orsīnija, kurā lielāka vērība pievērsta cilvēkiem, kam pērļu nekad nav bijis.
  Lai gan es biju gaidījusi kaut ko mazdrusciņ vairāk, tomēr šī bija laba grāmata, ar ko iesākt gadu, un droši vien es to kādreiz pārlasīšu.

Rijkuris

Andruss Kivirehks “Rijkuris jeb Novembris“. Tulk. Zane Balode, il. Agris Liepiņš. Rīga: Lauku Avīze, 2009. (Andrus Kivirähk. Rehepapp ehk November. 2000.) 218 lpp.

    Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” man bija viens no pagājušā gada atklājumiem, turklāt grāmatas tulkotāja Zane Balode par darbu saņēma Literatūras gada balvu. “Rijkuris” ir sarakstīts krietnu laiku pirms “Čūskuvārdiem”, bet to izlasīju tikai tagad.
    Protams, uzreiz rodas vēlme salīdzināt, un salīdzināšana “Rijkuri” atstāj ja ne ēnā, tad otrajā vietā gan. Arī šī grāmata vēsta par igauņu teiksmaino pagātni, mazliet vēlāku gadsimtu, kad vāci jau bija iedzīvojušies kaimiņu zemē, korāļu dziedāšana nevienu neinteresēja, bet uz baznīcu labā laikā igauņi tomēr devās kuplā pulkā, jo dievmaizītes var labi izmantot skrošu vietā, kad jānošauj kāds ķēms. Ar tādiem tur pilni meži, un viņi visi labprāt nolocītu kādu cilvēku. Ēst tak katram vajag.
    Zemniekiem pārtiku sagādāt vieglāk nekā meža iemītniekiem. Katram ir pa pūķim, kas velk uz māju ne tikai zeltu, bet arī putras bļodas, un, ja gribas pašam pašiverēt pa muižas vai kaimiņmājas kambariem, atliek tikai paņemt raganas doto pelēko putru, kas palīdz iziet cauri sienām. Tur, pie citu labumiem, ciematnieki satiekas visbiežāk, jo kārtīgam igaunim mūžs jāpavada zogot. Nāsīs ievilktā manta vai nu jāapēd un jāizdzer, vai arī jānorok — lai citiem netiek.
    Ir jau smieklīgi Kivirehka jociņi, un grāmata ir pilna ar derīgiem padomiem, kā piekrāpt Velnu, mēri, purva drudzi, par muižniekiem nemaz ir nerunājot, taču vienā brīdī kļūst apnicīgi. Zagšana, kaušanās, lamāšanās atkārtojas atkal un atkal, un šķiet, ka autors visu jau ir pateicis, bet vēl turpina runāt. Tad parādās sērīga romantiska līnija, kas attaisno grāmatas atlikušo daļu, bet stāsts, kas jau tā ir pagalam neomulīgs, kļūst vēl skumjāks. Beigas vispār ir traģiskas. “Čūskuvārdos” vismaz bija cerība, ka no progresa varētu sagaidīt arī kaut ko labu, “Rijkurī” nekas neliecina par to, ka reiz būs citādi. Lai gan pašam Rijkurim un vēl dažiem grāmatas tēliem piemīt cilvēcība, attapība un saprāts, pārējiem ļaudīm šīs īpašības nepielīp. Smieklīgais gabals izrādās ļoti drūms. Salīdzinot ar “Čūskuvārdiem”, tas ir krietni plakanāks, taču lasīt un atrast pa uzrunājošai vietai var gluži labi.

    Viņš bija pamodies, devies ārā pačurāt un sastapies ar ķēmu. Šis starpgadījums viņu nomierināja un atjaunoja sirdsmieru. Rijkuris atminējās vienu no sniegavīra stāstiem, kurā kaut kāds bruņinieks bija sastapies ar pūķi, cīnījies ar to vairākas dienas un atbrīvojis princesi. Viņš salīdzināja šo stāstu ar nule notikušo starpgadījumu. Pirmām kārtām, viņš nebija meklējis ķēmu kā bruņinieks pūķi. Ķēms pats bija atnācis blisināties uz šo, kad viņš bija taisījies nolaist ūdeni. Otrkārt, viņa cīniņš neilga vairākas dienas, bija pieticis ar vienu bliezienu. Treškārt, viņš neatbrīvoja nekādu princesi. No tāda ķēma arī nevarēja nevienu atbrīvot, tāds nekad nevienu cilvēku neturēja gūstā, jo tūdaļ visus apēda, tur šim bija veselais saprāts, jo gūsteknis ir jābaro, bet pilns vēders baro pašu. Beigu beigās viņš arī nebija ķēmu īsti nobeidzis, bet gan atļāvis tam vistas vai aitas veidolā pašpacierēt pa balto pasaulīti, jo vai tad arī ķēms negrib maķenīt papriecāties, kālabad lieki šaut pār strīpu. Rijkurim šķita, ka viņš ir rīkojies prātīgāk par to sniegavīra bruņinieku.

Burvju mākslinieks, miglas pūtējs

Kaaron WarrenMistification“. Il. Veysel Zandli. London: Angry Robot, 2011. 448 lpp.

    Pirmo (patiesībā otro) Vorenas romānu es nopirku vāka dēļ, nākamos — tāpēc, ka man patika izlasītais. Otrā grāmata izrādījās pavisam citāda nekā pirmā, un trešā nav līdzīga iepriekšējām.
    Tā sākas ar baisu apšaudes ainu (to var lasīt šeit). Mazo Mārvo izglābj vecmāmiņa, un turpmākos četrus gadus viņi nodzīvo slepenā istabā mājā, kas pilna ar ienaidniekiem. Mārvo pa naktīm zogas pēc ēdiena, dienās viņam vecmāmiņa čukst stāstus, viņi skatās televīziju — bez skaņas, un Mārvo no grāmatas mācās burvju trikus. Kad vecmāmiņa nomirst, divpadsmitgadīgais puika dodas pasaulē.
    Šķiet, nu vajadzētu sākties spraigai darbībai, bet nekā. Vīri ar šautenēm Mārvo nevajā, lai gan vēlāk viņam parādās cits nāvīgs ienaidnieks. Viņš ir īsts burvis, spēj radīt ilūzijas un miglu, kas novērš cilvēku domas no ļaunuma, un to viņš arī dara, taču lielākoties Mārvo meklē stāstus. Viņam nav sava dzīves stāsta, ne tēva, ne mātes, un vai katram satiktajam cilvēkam Mārvo lūdz izstāstīt stāstu, lai tajā varbūt atrastu gabaliņu sevis un lai mācītos. Es gan neskaitīju, bet runā, ka grāmatā esot gandrīz simt īsu stāstiņu, daži tikai rindkopu gari, citi — vairākas lappuses.
    Tad Mārvo satiek Andru, kura ir tikpat dīvaina kā Mārvo un arī vāc citu cilvēku drusciņas, tikai viņai vairāk par stāstiem pie sirds iet nagi un ragi, matu kumšķīši, zobi un pat pelni. Andra nav burvju māksliniece, viņa ir ragana, tāda, kādu sevi varētu iztēloties mūsdienu vikas mākslas piekritējas, kas, starp citu, šo varētu izmantot par rokasgrāmatu. Andrai ir gan ar spogulīšiem izšūti (lai atvairītu ļaunu aci) gari svārki, gan kaudzēm talismanu, gan zināšanas par neauglības, epilepsijas, klepus un daždažādu citu kaišu ārstēšanu ar reti sastopamām vielām un dīvainiem paņēmieniem. Andra pati stāsta stāstus, katru reizi pārradot savu pagātni.

    Ir starpība starp raganu un burvju mākslinieku. Ragana rada pārmaiņas, nobur. Burvju mākslinieks rada ilūziju. Dažā ziņā burvju mākslinieks ir spēcīgāks par raganu, jo vārdi un ilūzijas var būt ļoti stipri, cilvēkus var pārliecināt izmainīties, ja viņi domā, ka to paveic kāds cits, un viņi spēj atdarināt redzēto un dzirdēto.

    Starpība ir, taču vispār Mārvo un Andra ir līdzīgi. Viņi abi ir marginalizēti, dīvaiņi, kas nespēj iekļauties sabiedrībā, cilvēki, kas nav atguvušies no pārdzīvotajām psiholoģiskajām traumām un rod mierinājumu savās neparastajās spējās, kas varbūt ir patiesas, jo šī ir fantāzijas grāmata, taču tikpat labi varētu būt izdomātas, lai izdzīvotu.

    Mārvo pat trīspadsmit gadu vecumā saprata, ka burvju mākslinieki bija cilvēces sargi. Bez miglas, bez fantāzijas pasaulei varētu pienākt gals. Neviens negribētu dzīvot vai laist pasaulē bērnus. Cilvēki izmirtu.

    Romāns pat varētu būtu veiksmīgāks, ja tiktu izdots kā reālistiska literatūra, bez brīnišķīgā uzraksta uz pēdējā vāka:
    FILE UNDER: Fantasy: True Magic / Find the Lady / All is Illusion / Bring the Mist.
    Vorena, tāpat kā Džoiss, grāmatas tekstu padara par galvenā varoņa izjūtu spoguli un lielā mērā atsakās no sižeta. Mārvo visu mūžu ir bijis vientuļš, jo vecmāmiņa nav viņā atmodinājusi emocijas, un arī teksts ir atsvešināts, slēpjas un mēģina salikt sevi kopā no dažādiem krikumiem. Bez jau minētajiem stāstiņiem grāmatā ir zemsvītras piezīmes un vairāki pielikumi, kur, tāpat kā pamattekstā, ir raganas virumu receptes (lai uzvārītu franču zivju zupu, vajagot pusi lauru lapas un veselu paciņu safrāna drīksnu), pamācības, kā veikt burvju trikus, apcerējumi par pašnāvībām, sifilisa stadijām, minerālu dziedinošo īpašību uzskaitījumi utt. Brīžiem tā visa kļūst par daudz.
    Būtībā grāmata ir tikpat traģiska kā “Slights”, tikai tās slepkavnieciskajai varonei bija vieglāk just līdzi. Šeit ir upuri, kas gan nepadodas, taču lielā mērā paliek sveši, jo paši neuzdrīkstas līdz galam ieskatīties sevī. Tomēr te ir arī negaidītas un, iespējams, laimīgas beigas, reklāmas un popmūziku saceroši burvju mākslinieki, stopētājs no viņpasaules un citas spilgtas vietas. Nez, ko pārsteidzošu Vorena izdomās nākamajā romānā?

Raganu mācības turpinās

Terry Pratchett, A Hat Full of Sky. Il. Paul Kidby. London: Doubleday, 2004;
Wintersmith. London: Corgi Books, 2007 (2006).

Tifānija joprojām mācās raganu zintis. (Kā tas viss sākās, skatieties šeit.) Vienpadsmit gadu vecumā viņu piemeklē kārtējais pārbaudījums: bezmiesīgs intelekta spiets, kas meklē sev ķermeni ar spēcīgu prātu, gluži tādu kā Tifānijai. Taču šis sensenos laikos nez no kurienes ieklīdušais neradījums pamudina savus nēsātājus izpildīt visas viņu iedomas, teiksim, noraut galvu kādam, kas tevi sadusmojis. Tā nu meitenei jātiek galā ar to, kas ir pieveicis jau neskaitāmus zobenzobu tīģerus, lauvas un burvjus, padarot viņus par briesmoņiem un beigās laupot prātu. Viena viņa to nespētu paveikt, bet, ja talkā nāk dažas pieredzējušas raganas un kareivīgie, zili notetovētie un ļoti apņēmīgie nakmakfīgli, kas ne mirkli nekavējas iezagties Tifānijas prātā vai izlasīt viņas dienasgrāmatu – viņas pašas labad, protams, – tādā gadījumā cerības vēl nav zudušas.
Cerības ir dzīva arī tāpēc, ka šī nav pēdējā grāmata par Tifāniju. Nākamajā viņa ir divus gadus vecāka un joprojām sper kļūmīgus soļus, kam var būt briesmīgas sekas. Neviens nebija brīdinājis Tifāniju, ka, iejaucoties par godu gadalaiku maiņai dejotajā morisa dejā, viņu iemīlēs ziemas gars un meitenei šais mistērijās būs jāuzņemas Vasaras loma, kamēr dievi ieinteresēti nolūkosies no augšas – arī tad, kad Tifānija ies vannā. Ledus rozes pagalmā un tava seja visās sniegpārsliņās, protams, ir bezgala skaisti, taču pa jūrām klīstošas aisbergu skulptūras un mūžīgās ziemas draudi vairs nav tik patīkami, īpaši, ja tu raizējies par aitām, kam tūdaļ atskries jēriņi, bet ziemas gars tikai stāsta, ka grib, lai tu laiku laikos dzīvotu viņa ledus pilī, un mēģina pēc skaitāmpanta receptes (nagla, spainis kaļķu, tik daudz zelta, lai par to varētu nopirkt pupu, utt.) no sevis uztaisīt cilvēku.

Nu, viņas stāsts nebūs par meitenīti, kuru citi izrīko. Tas būtu bezjēdzīgi.
Tikai… viņš patiesībā nebija slikts. Dievi „Mitoloģijā”, šķiet, bija sapratuši, kā būt cilvēciskiem – reizēm pat pārlieku –, bet kā lai to uzzina sniegputenis vai auka? Viņš bija bīstams un baiss – bet pret viņu nevarēja nejust žēlumu…

Lai Tifānija atrisinātu abas nāvīgi bīstamās problēmas, kas saistītas ar svešiem radījumiem, viņai patiesi ir jāsajūt līdzcietība un jāvēlas tiem palīdzēt. Taču abas grāmatas nav tikai nopietnas un romantiskas. Par draudzību, drosmi, gudrību un citiem jautājumiem Prečets runā tā, ka lasot var gandrīz pat nepamanīt morāli, kuras tur netrūkst un kas nekur patiesībā nepazūd, tikai nogulsnējas apziņā. Sīkļautiņu un zilā siera klātbūtne arī spriedzes pārpilnos brīžos garantē līksmu smaidu, ja ne skaļus smieklus.
Jaunās raganas Annagrammas un Alistēram Kroulijam (vismaz rakstības jautājumos) līdzīgās viņas skolotājas dēļ vien šī ir obligātā literatūra visām meitenēm, kas interesējas par viku, buramvārdiem un grib kļūt par raganām. Tā ir brīnišķīga sižeta līnija. Lai gan katrs darbs ir pietiekami pastāvīgs, iesaku sākt ar pirmo Tifānijas cikla grāmatu, jo tajā ir daudz kā tāda, kas lasītājai padara meiteni tuvu un ļauj saprast viņas rīcību un rakstura attīstību. Pēc tam droši vien gribēsies izlasīt arī pārējās, vairāk pieaugušajiem domātās, raganu grāmatas.

P.S. Aizmirsu pateikt, ka “Wintersmith” var lasīt arī kā ļoti ekoloģisku stāstu par klimata pārmaiņām.

Asmo apraksti par abām grāmatām lasāmi šeit.

“A Hat Full of Sky” pirmā nodaļa ir lasāma šeit, “Wintersmith” sākums – šeit.

Es būšu ragana

Terry Pratchett, The Wee Free Men. Il. Paul Kidby. London: Doubleday, 2003.

Prečetu es parasti lasu lēkmjveidīgi. Ar vienu grāmatu nekad nepietiek, tomēr pēc kādas trešās ceturtās apnīk, un tad  uz kādu laiku es par viņu aizmirstu. Tā arī šoreiz, vienu grāmatu pabeigusi, tūdaļ ķēros pie nākamās.

Šī ir pirmā no trim bērnu grāmatām, kas stāsta par Tifāniju. Viņai ir deviņi gadi, daudz vecāku māsu un viens jaunāks brālītis, viņa lieliski gatavo sieru un vēlas kļūt par raganu, kaut arī tās pēc barona pavēles tiek dedzinātas vai slīcinātas. Patiesībā viņa par raganu grib kļūt tieši tādēļ – lai tas vairs nenotiktu. Tad Tifānijas ciema dzīvi pēkšņi apdraud pasaku briesmoņu un murgu iebrukums, elfu karaliene nolaupa viņas brālīti puņķutapu, un meitene apbruņojas ar cepešpannu un dodas aizsargāt savus īpašumus. Viņai palīgā nāk no galvas no kājām zili notetovēti sīkļautiņi, kas vēlas tikai kauties, dzert un zagt.

Lasot ik pa laikam pieķēru sevi pie domas, ka šī ir ļoti laba grāmata. Gluži kā pirmajos Prečeta darbos, arī šeit viņš apspēlē fantāzijas literatūras un pasaku klišejas, nenogurdināmi aizstāvēdams veselo saprātu un loģiku. Piemēram, Tifānija ilgojas pēc raganu skolas, kur būtu uz slotas lidošanas stundas, un viņa meklē slepenās durvis, kas atvērtu ceļu uz to. Taču raganu skola, pretstatā burvju universitātei, nav nedz tik vienkārša, nedz tik izpušķota. Prečeta raganas vispār ir tieši tādas sievas, kādas reiz tika dedzinātas, jo zināja pārāk daudz. Viņam noteikti būtu prieks uzzināt, ka latviski ragana ir saistīta ar vārdu redzēt, jo māka saskatīt patieso lietu stāvokli līdz ar māku domāt ir galvenās raganu prasmes.

Meklējot brāli, Tifānija nonāk pasaku jeb elfu karalienes zemē un piedzīvo, kā ir, kad piepildās vēlējums, lai visi sapņi kļūst par patiesību. Kaut kas līdzīgs notika arī Breta Īstona Elisa “Mēness parkā”, kur atdzīvojas rakstnieka radītie tēli, un droši vien arī citos literāros darbos. Murgu ir vairāk nekā patīkamā, spārnotās laumiņas izrādās ar asiem zobiem.

The Wee Free Men” ir izdota latviski kā “Mazie, Brīvie ķipari” Lianas Blumbergas tulkojumā. L. Blumbergas vārdu es ievēroju, kad viņa izskaidroja, ka “Laika ceļotāja sieva” neesot pielīdzināma zinātniskajai fantastikai: “Romānā nav pētīta teorija par ceļošanu laikā, tajā netiek runāts par paralēlajiem visumiem vai tamlīdzīgi. Laikam romānā nav lineārs plūdums…” Ahā, būsim zināt! Fantastikas romāni pēta teoriju, mākslinieciskā literatūra runā par cilvēku attiecībām!

Lai nu kā, Prečetu ar viņa iecienītajām vārdu spēlēm, alūzijām un dialektiem tulkot noteikti ir grūts darbs, par ko nesaņem ne pienācīgu honorāru, ne godu un slavu, jo fani noteikti ar kaut ko nebūs apmierināti.  Ļoti gribētos aplūkot, kā tulkotājai veicies, taču, ciešāk ieskatoties internetā pieejamajā grāmatas aprakstā, mani māc aizvien spēcīgākas šaubas. Pirmkārt jau nosaukums. Mazie ķipari ir nevajadzīga liekvārdība, kādi gan vēl viņi varētu būt, ko? Turklāt nosaukt kareivīgus elfus par ķipariem nozīmē piesaukt nelaimi, ticiet man. Vēl tikai uzcienājiet viņus ar  pienu un cepumiem… Nu, un Mazie, Brīvie ķipari nepavisam neder kā kaujas sauciens, jo tas nav ne īss, ne ritmisks. Salīdziniet ar:

Nac Mac Feegle! The Wee Free Men! Nae king! Nae quin! Nae laird! We willna be fooled again!

Otrkārt, Tifānijas uzvārds. Meitenes tēvs regulāri jokoja, ka “I get up Aching and I go to bed Aching“. Latviski viņi ir nodēvēti par Alkstošajiem. Kas par poētismu… Ja sāpes nez kādēļ šķita par vienkāršu, vai tad nevarēja vismaz izmantot smeldzi?

Punktu visam pielika No’-as-big-as-Medium-Sized-Jock-but-bigger-than-Wee-Jock Jock vārds. Latviski tas esot Ne-tik-liels-kā-Vidējā-Auguma-Žokejs-bet-lielāks-nekā-Mazais-Žokejs-Žokejs. Crivens (kas arī nav johaidī, bet to vēl varētu pieciest)! Vārdā Jock skoti sauc Janci. Šķiet, ka tulkotāja un izdevēji nav sapratuši, par ko īsti ir stāsts, un ir izmantojuši Prečeta izsmietās klišejas, pa lietu, sniegu un brikšņiem brienošai vecmāmiņai aitu ganei uzdāvinājuši porcelāna ganīti volāniem greznotā kleitā un smalkās kurpītēs. Žēl, protams.

Pirmo nodaļu angliski var lasīt šeit.

Sirēnas dziesma. Melgalve angliski

Ieva Melgalve pēc, šķiet, ilgiem laikiem ir publicējusi stāstu. Tas lasāms maģiskā reālisma žurnālā “A capella Zoo” oriģinālajā angļu valodā un arī latviešu tulkojumā.
 Modele Enna ir smagi slima, tāpēc meklē dziednieka palīdzību. Tā vietā viņa nonāk pie vīriešu dzimuma raganas Morisa.
 Diemžēl gan Enna, gan Moriss mani atstāja vienaldzīgu. Tak stāsts nav garš, lasiet paši!