Bloga arhīvi

Es spriedīšu par tevi pēc grāmatplaukta

Grant Snider. I Will Judge You By Your Bookshelf. New York: Abrams ComicArts, 2020. 128 pp.

Grāntam Snaideram un viņa Incidental Comics sekoju jau labu laiku, šķiet, esmu kādreiz arī šeit viņu pieminējusi, tāpēc ziņa, ka viņam gaidāma jauna grāmata, turklāt tieši par grāmatām, mani iepriecināja, un es nešaubījos, ka man to vajag. Nu labi, tas varbūt ir par stipru teikts, pareizāk būtu — es to gribu.
Snaiders savos komiksos, kas lielākoties ir tikai lappusi gari un nevis veido secīgu stāstu ar notikumu, bet gan ir kā mirkļu fotogrāfijas, runā par grāmatām gan no lasītāja, gan rakstītāja skatījuma.
Kamēr autori (gluži kā blogeri) mokās ar mūžīgo iedvesmas meklēšanu un radošo krīzi, vēlmi iekļūt literatūras kanonā un interpunkcijas briesmām, viņu darbu lasītāji pārcieš alku pēc literatūras apsīkumu un neatrod vietu jauniem sējumiem, kurus noteikti vajag iegādāties, jauc realitāti ar fikciju, čiepj grāmatas no saviem bērniem un baidās iet uz bibliotēku, kur viņiem iekrājusies liela soda nauda par laikā nenodotām grāmatām, nu, jūs jau paši to visu labi zināt no savas pieredzes.

Tā tas izskatās.
Snaidera komiksos man patīk ne tikai viņa zīmēšanas stils, bet arī tikpat lakoniskie un trāpīgie, smieklu pilnie un gluži vai dzejiskie (nejaukt ar izpušķotiem) teksti, kas rosina uz pārdomām un jebkāda veida radošuma atmodināšanu. Viņš ir gudrs un labsirdīgs zīmētājs un domātājs. Lasīt šo grāmatu ir kā skatīties ļoti labvēlīgi noskaņotā burvju spogulī, kas atbild uz taviem jautājumiem, kurus nemaz neesi mācējusi uzdot.
Tematikas ziņā līdzīga ir latviski izdotā Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā”, taču tajā valda statisks attēls, kamēr Snaideram raksturīga idejas aplūkošana no visām pusēm, izvērstāka ieceres īstenošana, lasītāja vešana uz priekšu.
Es ļoti priecājos, ka nopirku šo grāmatu.

Šonedēļ internetā 28. Par rakstīšanu

 Rakstīt jau nu mēs tā neiemācīsimies, bet šeku reku trīs rakstiņi par to pašu. Divi ļoti atšķirīgi fantāzijas rakstnieki runā par padomu došanu un neuzklausīšanu.

 Guy Gavriel Gay On Not Giving Advice:
 ”If you play pick-and-choose with the advice tossed out there is no ultimate harm done. Someone ‘famous’ says something that resonates for you, you have that to work with. Maybe you write that way anyhow? But if that famous person says something that runs utterly counter to your own work method, your creative approach, your life options (“Jog five miles every morning before sitting down to write.”), I find myself worrying about or irritated by what I’m seeing, depending on time of day and what I am drinking (coffee or scotch). “Drink three glasses of Highland Park each time you sit down to write.” (Expensive advice, that would be. Also a tad life-damaging.)
 The creative process is deeply and profoundly individual. That applies to the Nobel laureate and the undergraduate poet and the person keeping a journal of his or her dreams and desires.
 [..]
 There is so much variation to the writing process, it feels wrong to be prescriptive – from where I sit. If my arm is twisted (hard) to solicit advice I’ll urge writers to travel if their life allows it, because travel does important things to us as people, and that affects us as writers. I try to steer younger writers to read outside their comfort zone, their favourite genres and styles, because we get stretched as people by doing that. But I try hard not to get drawn into technical advice.”

 Theodora Goss Craft and Art:
 ”I believe that there is a difference between craft and art. Craft is absolutely essential: to be an artist, you must know the craft of writing. You must understand how words mean, how sentences are put together, how to construct stories. When I teach writing, I teach craft. Art goes beyond craft, and has to do with what a writer, as an individual, brings to writing. Art is in the way Virginia Woolf explores consciousness. In the way George Orwell writes about politics. Both Woolf and Orwell make stylistic choices, write the way they write, because of what they’re focusing on, because of their convictions about reality. I can’t teach a student to write like Virginia Woolf. I can only teach a student why she wrote as she did.”

 Un tad vēl intervija ar vietnes Awesome Indies radītāju, kas nopietni un apņēmīgi mēģina atsijāt pašpublicēto grāmatu graudus no pelavām:
  “You must have some stories to tell about the books you’ve had in – what’s been your overall experience of self-published books and their authors?

 Very mixed. Some are so brilliant that Jen Blood and I awarded them the Seal of Excellence as soon as we instituted it, but aprox 60% of books submitted to our reviewers are rejected, and that’s from those who think they’ve had their books properly edited. (We tell authors not to apply unless they have had them professionally edited.) So unfortunately there really is a lot of substandard books out there. The difficult ones are on the edge, and that’s why we have a group of back up readers to give us second opinions.”

Vulfas vājprāts

Peter Dally. Virginia Woolf: The Marriage of Heaven and Hell. London: Robson Books, 1999. 225 lpp.

  Grāmatas autors ir pensionēts psihiatrs, kuru kopš studiju gadiem ļoti interesējusi Virdžīnija Vulfa vai varbūt viņas slimība – maniakālā depresija jeb bipolārie traucējumi (vai kā nu to mūsdienās sauc). Viņš Vulfai ir diagnosticējis ciklotīmiju. Visa grāmata ir tieši par to, sākot ar dažādu tēva radu psihisko slimību uzskatījumu (šī draņķība iedzimstot) un garāmejot pieminētu ļoti skaistās mātes salto sirdi, nē, dziļās skumjas.
  Kā zināms, Virdžīnija izauga skaista un gudra un jau agri zināja, ka grib būt rakstniece, un gatavojās tam. Viņai ļoti paveicās, piedzimstot gana pārtikušā un intelektuāli ambiciozā ģimenē, būtu viņa vienkārša fabrikas meitene ar šādu kaiti, viņas skumīgā dziesma droši vien apklustu jau daudz agrāk. Mežonīgas galvassāpes, anoreksija, dusmu lēkmes, nespēks, bezmiegs un kur nu vēl mūžīgā neticība sev un savām spējām.

  Depression went on building up. Headache forced her to lie prostrate and work for very limited times; at night she woke worrying, sweating, seeing failure, ‘the end of civilisation just about to come’. There were moments when she feared for her sanity, when she found herself ‘walking along the Strand talking aloud’ (although this was not completely unusual). Remarkably, Virginia managed to complete The Years, and sent the last pages to the printers in 8 April. Suddenly she was overcome with agitation. The sight of the proofs sickened her. She stuffed them into a cupboard, unable to face them. Racked by headache, unable to sleep, worrying to no end, she broke down.

  Parasti tomēr viņa esot rakstījusi pacilātības posmos vasarā, bet depresijas periodos radusi idejas jaunām grāmatām. Bailes no vājprāta bija pamatotas. Vulfu tas esot piemeklējis trīs reizes, ar visām balsīm galvā un mirušās mātes parādīšanos istabā, un ir zināms, ar ko beidzās pēdējā reize. Starp citu, pašnāvības mēģinājumi arī esot bijuši jau iepriekš, tikai tad viņa dzērusi miegazāles.
  Liela un pozitīva loma stāstā atvēlēta Vulfas vīram Leonardam, ko autors tēlo kā sievas gandrīz negurstošu sargeņģeli, kopēju un draugu. Kā vismaz man jau bija zināms, Vulfas bērnībā notika vairākas aizdomīgas epizodes ar viņas pusbrāli un brālēnu. Autors ļoti cenšas noliegt to seksuālo nokrāsu, bet, kaut arī iespējams, ka Vulfa, kam paticis pārspīlēt, izgudrot un izspēlēt intrigas, arī šajā jautājumā ir iztēlojusies vairāk, nekā patiesībā noticis, tomēr vismaz grāmatā tas netiek pamatots, tikai apgalvots, ka nekā tāda jau tur neesot bijis un uz Vulfas seksualitāti sliktu iespaidu tas neesot atstājis. Bet tā viņai nebija nekāda parastā un varbūt pat gandrīz vispār nebija, jo, par spīti bohēmiskajai jaunībai, cik var saprast, nekā vairāk par slavenajām, bet ne visai ilgajām attiecībām ar Vitu (skat. “Orlando”) viņai nebija. Ā, nu, protams, vīrs, bet ar to esot bijuši tikai daži neveiksmīgi pārgulēšanas mēģinājumi tūlīt pēc kāzām, Virdžīnijai sāpējis, viņa Leonardu atstūmusi, un veselīgajam vīrietim interese par kniebšanos zudusi uz mūžu. Arī pēc sievas nāves viņam esot bijusi tikai platoniska draudzība. Nu, un vēl viņa vienmēr meklējusi sev mātišķu/tēvišķu aizgādni, bet tā, skaidra lieta, ir mātes, nevis rokas palaidušo radagabalu vaina.
  Autors pat nemēģina pievērsties Vulfas darbiem un tajos saskatīt vai nesaredzēt viņas slimības tiešu ietekmi. Vulfu viņš kā grūti paciešamu un nogurdinošu personu, kāda viņa noteikti arī bija, bet varbūt vajadzēja uzsvērt ne tikai Leonarda pacietību (un, runāsim atklāti, viņš tomēr bija diezgan tirānisks cilvēks, kam arī netrūka putnu un prusaku), bet arī Virdžīnijas spēku un apņēmību, kas viņai ļāva, par spīti visam, sarakstīt tādas grāmatas un tik ilgi izdzīvot.

Duglass Adamss trīs rindkopās

Nick Webb. Wish you were here: The official biography of Douglas Adams. Photo: Roger Ressmeyer. London: Headline, 2003. 370 lpp.

  Lūk, Duglass Adamss ir tas rakstnieks, kuru es gribētu būt kādreiz satikusi, kaut gan mums noteikti būtu nesaderīgi raksturi utt., jo viņš ne tikai ir autors, kas man sagādājis daudz prieka, bet arī esot bijis dikti foršs (tomēr reizēm neciešams) cilvēks. Starp citu, pasaule ir maziņa, un kāda mana draudzene apprecējās ar cilvēku, kuram kāda paziņa, nu jau viņu ģimenes draudzene, reiz ir dzīvojusi ar Adamsu vienā dzīvoklī. Tas, protams, neko nedod, jo pats augsti godātais jau kur tie gadi kā nomira…
  Es jau biju lasījusi Geimena sarakstīto Adamsa biogrāfiju, arī pasen, neko daudz no tās neatceros, taču, kā izrādījās, pietiekami, lai Veba darbs man nekādus īpašus pārsteigumus nesagādātu. Galveno es jau zināju: leģendāro mocīšanos ar darbu nodošanas termiņiem un mūžīgās šaubas par spēju vēl kaut ko nebūt uzrakstīt, aizrautīgo tieksmi izzināt pasauli, pavilkšanos uz makiem (datoriem), gadiem ilgās cerības, ka “Ceļvedi” uzņems kino… Bērnības bildītes aplūkojusi un tik sīku privātās dzīves izklāstu lasījusi gan laikam nebiju, lai gan nē, par skolas gadiem biju lasījusi pirmavotu “Šaubu lasī”. Mans priekšstats par Adamsu nemainījās.
  Vai es ieteiktu grāmatu citiem? Iespējams. Vebs pārspīlē, cenšoties rakstīt un jokot Adamsa garā. Daždažādas sīkas informācijas brīžiem kļūst par daudz, un es te nedomāju Adamsa iecienītāko “Bītlu” dziesmu top cik nu tur. Tomēr grāmata atgādina, kā un kāpēc man patīk Adamss, tā savā ziņā ir kā satikšanās ar viņu. Ja kāds lasītājs rakstnieku pazīst tikai pēc “Galaktikas ceļveža”, viņu varētu pārsteigt un varbūt arī iedvesmot Adamsa nodošanās teātrim, zinātnei un apdraudētajiem dzīvniekiem. Bet, ja nav vēl lasīts, tad labāk vispirms sameklēt “The Salmon of Doubt” un pārējās paša Adamsa grāmatas.

(Jauno) rakstnieku konkursi

  Divi uzreiz.
  Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs un Kocēnu novada dome rīko jauno literatūras talantu konkursu “Bērnu literatūras maģija 2013 – “…Cilvēka Bērns ir tas, kā dēļ mēs vēl neesam zaudējuši cerību…” (Viks), kurā piedalīties aicināti bērni un jaunieši no visas Latvijas – sākumskolu, pamatskolu, vidusskolu, ģimnāziju un arodskolu audzēkņi. Ar konkursa nolikumu var iepazīties Kocēnu novada domes vietnē.
  Konkurss norisināsies divos literatūras žanros: prozā un dzejā. Balvas tiks piešķirtas 3 nominācijās katrā žanrā: “Čengura ķepa”, “Zebiekstes smaids” un “SantUka sirds”. Konkursa mērķi ir vairāki, piemēram, piesaistīt skolēnu interesi literārajai daiļrade, rosināt skolēnos iztēli un prasmi paust savas domas, attīstīt skolēnos spēju analizēt savstarpējās saskarsmes situācijas un izprast citādību, veicināt skolēnos izpratni par literatūras žanru dažādību.
  Konkursa darbi līdz 20. septembrim (pasta zīmogs) jānosūta pa pastu uz adresi Dikļu pagasta bibliotēka, “Cielaviņa”, Dikļu pagasts, Kocēnu novads, LV-4223.

  Apgāds “Zvaigzne ABC” izsludina konkursu “Zvaigznes grāmata 2013. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tā mērķis ir izdot aktuālas, mākslinieciski augstvērtīgas, interesantas un vizuāli pievilcīgas grāmatas bērniem un jauniešiem. Konkursā paredzētas trīs nominācijas: ilustrētas grāmatas pirmsskolas vecuma bērniem, grāmatas jaunākā skolas vecuma bērniem un grāmatas vidējā skolas vecuma bērniem un jauniešiem.
  Darbu iesniegšanas termiņš ir 2013. gada 1. oktobris. Konkursa nolikums lasāms “Zvaigznes ABC” vietnē.
  (Balva gan man šķiet ārkārtīgi dīvaina: “Konkursa uzvarētājs katrā nominācijā pēc izdevniecības līguma noslēgšanas saņem honorāru (Ls 500,-).” Vai tad citiem viņi honorāru nemaksā?)

Upes meita

Wendy Cope. The River Girl. Il. Nicholas Garland. London: Faber and Faber, 1991. 64 lpp.

  Reiz sensenos laikos tētuks Temza adoptēja meiteni Isis. Sauksim viņu par Izīdu. Aizritēja gadsimti, meitene izauga daiļa un slaika, un kādu dienu viņa ievēroja, ka upes krastā kāds sēž.

A would-be poet, seeking inspiration.
He has a notebook. Every page is white
And blank. He sits and sits and dreams of greatness.
He dreams of greatness but he cannot write.

And yet the merest glance tells the observer
That here’s a man devoted to his art —
Long hair, pale face and crumpled corduroy trousers.
He knows a thing or two. He looks the part.

 Kā jau piedienas jaunām meitenēm, kas dzīvojušas nošķirtībā un tad satikušas puslīdz piemērotu jaunekli, Izīda iemīlējās. Jauneklis, kas tūdaļ sajuta Izīdas spēju iedvesmot, arī jutās aizgrābts. Tētuks Temza gan īsti laimīgs nebija:

Her father sights. It’s worse than he expected.
To lose her to a man at all is bad
But to a poet! He has seen these poets
In action. ‘Father, you look very sad.

 Saprātīgs būdams, viņš tomēr meitai ceļā nestājās, viņa apprecēja savu dzejnieku, un tālāk viss norisinājās tā, kā jau varēja paredzēt. Mūza, iedvesma, mājsaimniece, dzejoļu krājums, publikas un kritiķu sajūsma, ballītes, alkohols, gudras sarunas, radošas pielūdzējas un sieva virtuvē.

‘Pity the woman with a human husband.
Pity most of all the poet’s bride.’

 Dzejojums sarakstīts pēc kāda marionešu teātra pasūtījuma, un man šķiet, ka no tā varētu būt sanākusi jauka izrāde. Teksts, kā redzams, plūst kā upe, aprakstīto situāciju viegli iztēloties arī tad, ja uz tavu vīru neviena neskatās ar valdzinošu skatienu, un autore pasmejas arī pati par sevi, jo gan jau viņai labi pazīstamas literārās klačas. Man patiktu lellītes, kas mīlē un cieš, un raida saltus acu zibšņus, bet bija jāiztiek ar bildītēm.
 Bet Izīda, protams, nepalika virtuvē raudādama un slīcināties negāja.

Rīgas iestaigāšana

Jānis Rokpelnis. Rīgas iestaigāšana. Il. Agnese Zeltiņa. R.: Mansards, 2012. 298 lpp.

  Jāatzīstas, ka “Rīgas iestaigāšanu” es sāku lasīt, cerēdama, ka grāmatu varēšu izmantot arī praktiski, lai kādu dienu pastaigātos pa Rīgu. No tā nekas nesanāca. Šis nav TV raidījums “Ielas garumā”. Rīgas stūrīši te nav nošķirami no Rokpeļņa ceļabiedru atmiņām, un vienkāršai lasītājai uz savu roku tais ielās netikt.
  Tikpat ļoti saimniecībā nederīga grāmata izrādītos skolēniem, kas cerētu atrast referātā (iespējams, lepni nodēvēta par zinātniski pētniecisku darbu) izmantojamas ziņas par kādu no daudzajiem – vairāk nekā piecdesmit – kultūras darbiniekiem (rakstniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, kino un modes ļaudīm un vienu mācītāju turklāt), kas dzimuši Rīgā un kopā ar Rokpelni izstaigā savu bērnības rajonu, atcerēdamies, kā tur bija viņu laikos. Necik vairāk par dažiem teikumiem neizdosies izspiest.
  Kas tad paliek pāri? Autors, protams. Viņš runā vienā laidā, gan par telpu, gan par ļaudīm, gan par laiku, gan par sevi, un, lai kāds viņam nepārmestu gozēšanos teksta vidū, pats atzīst, ka šis literārais tēls dzīvo pats savu dzīvi. Tā nu šis pļāpā dzejiski ciniskā garā, izsaka negaidītus salīdzinājumus, izmanto savu jaunībslaiku slengu, kas man, stipri jaunākai personai, reizēm izklausās pavisam jocīgi, un vispār mēģina dzirkstīt vai zīmēties – ej nu sazini. Vietām man tās spēles patika:

  …Bet pagalms bija puķots un pat daļēji skuķots, kaut gan lielākoties – huligānots.

  Citviet ne. Lielākoties ne. Bet tos citātus es neesmu izrakstījusi, un vispār tā ir caurcaurēm personiska gaumes lieta. Domāju, ka pietiktu ar vienas nejauši uzšķirtas lappuses izlasīšanu, lai potenciālais lasītājs varētu izlemt, kā viņam autora izteiksme iet vai neiet pie dūšas. Vismaz nekā pieticīgi pelēka Rokpeļņa valodā nav.

  Peld sīkpilsoniskas pīles, iebrēcas pa reakcionārai vārnai, šur tur pamētājas arī kāds revolucionārs kaijas stāvs…

  Lūk, šis teikums man jau ne visai patīk, bet tajā parādās kāda negaidīta grāmatas īpatnība. Rokpelnis bieži vien iesprauž kādu negatīvu izteikumu par padomju laikiem, zin’ kā, ne tur brīvības, ne kā, bet izskatās, ka viņam tie joprojām ir kā atskaites punkts. Tie tiek piesaukti vietā un nevietā, tieši un netieši, kā ironija, alūzijas un parafrāzes, bet tik blīvi, ka rodas jautājums, kāpēc viņam šī stilistika ir tik svarīga, kāpēc joprojām vajag uzsvērt savu nošķiršanos, savu nepiederību?
  Par grāmatu var palasīt Ievas Kolmanes recenziju un garāku Arņa Koroševska apcerējumu.