Bloga arhīvi

Dažos vārdos. 762

Pirmajā pusgadā es izlasīju 40 grāmatas. Otrajā – apmēram tikpat, cik līdz februāra vidum, proti, 18. Kopā sanāk 58: 13 latviski, 13 spāniski un 32 angliski. 26 grāmatas ir sarakstījušas sievietes (vismaz viena no tām bija piedzimusi kā vīrietis), 31 – vīrieši, vienā apkopoti abu dzimumu autoru darbi.
Vārdu sakot, neko daudz es nelasīju (oktobrī nav nevienas grāmatas; novembrī viena), bet atšķirībā no gandrīz visas pārējās pasaules par 2016. gadu sūdzēties nevaru, varbūt tāpēc, ka kopumā, kā saskaitīju, divus mēnešus no tā esmu pavadījusi siltākās zemēs par Latviju, turklāt ar pavisam atšķirīgu, bet ļoti vilinošu grāmatnīcu piedāvājumu. Protams, es labāk vēlētos mieru pasaulē, bet, ja tas ir par sarežģītu, tad nākamgad, lūdzu, man apmēram to pašu. Paldies.

  • Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Necerēti tīkams čiklita paraugs, kurā nereliģiozas sievietes dodas svētceļojumā.
  • Franciska Emlere. Rīgas buča. Vietējais detektīvs, kurā ekspolicis runā kā Jānis Peters, notiek mākslas darbu viltošana un tiek atmaskota muzeju sistēma. Godīgi sakot, pārējo esmu jau piemirsusi.
  • Katrīna Pankola. Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Šī izrādījās sērijas otrā grāmata, kas nav paredzēta lasīšanai atsevišķi, turklāt Ņujorkas meitušku mīlas un darba ķibeles tā arī neatrisinājās, jo vēl jau priekšā ir trešā daļa.
  • Kajsa Ingemarsone. Citroni dzeltenie. Zviedru čiklits, ļoti pozitīvs un ar ražošanas (sabiedriskā ēdināšana) romāna iezīmēm. Diemžēl intrigas (nežēlīgs ēdienu kritiķis, kas ar vienu rakstiņu nosaka restorāna likteni) atrisinājums bija gaužām paredzams.
  • Pēteris Draguns. Tumšā stundā.. Šito gan es negaidīju. Vecās Derības, buramvārdu vai Tagores garā sacerētas vārsmas, kas vēsta par visnotaļ neveselīgām, bet pazīstamām alkām “Lai man viņš savu mīlu sniedz. Lai viņš to tiešām grib.” Tāds konceptuāls krājums, kurā vienoto tekstu mazliet sadrumstalo tikai pretenciozais noformējums. Dzejoļi ir ļoti vizuāli, krāsaini, reizēm nekautrīgi skaisti (“Un gribas noslīkt šai lietū un straumītēs aiztecēt, aizskaloties tev līdzi. Un liekas, it kā es būtu karsts stikls, kurā tu ar savu elpu izveido formu. Zini, pēc mirkļa es būšu trausls un caurspīdīgs, bet tagad – paņem mani”), bet es tā arī īsti nezinu, ko par to visu domāt.
  • Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot. Praktiski padomi, kā minūtes laikā kļūt mazliet laimīgākam. Grāmatai ir kāda vaina, kā jau visām šai žanrā: ar izlasīšanu vien nepietiek.
  • Robert Wilson. A Small Death in Lisbon. Kā jaunas meitenes slepkavība Lisabonā izrādījās saistīta ar nacistu zeltu, volframa kontrabandu un Portugāles vietējo fašistisko diktatūru un bankām. Man bija ar daudz kara un esesiešu.
  • Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development. Autore apgalvo, ka tradicionālā attīstības psiholoģija neņemot vērā meiteņu atšķirīgo vērtību sistēmu utt. Droši vien būtu interesantāk, ja es no tā visa kaut ko saprastu un varētu piekrist vai apšaubīt.
  • William Thomas. Housekeeping Hints and Tips from Captain W. Mana vienīgā grāmata no lulu.com. Izskatās pavisam labi. Mājsaimniecība galīgi nav mana stiprā puse, bet šaubos, vai tā uzlabosies, izlasot pamācības, kā pagatavot vecpuišu vakariņas, sauso martini vai lati, atmest smēķēšanu, izlemt, vai precēties, nepazaudēt piezīmes un atsiet mezglus. Tiesa, tur ir padoms, kā ēst mango, un mājās ir šis auglis…
  • Max Porter. Grief is the Thing with Feathers. Nez, pēc kāda principa izvēlas lidostās pārdodamās grāmatas. Šī ir viena no tām. Šķiet, ka pirms nopirkšanas es to jau biju pētījusi kādā citā lidostā, jo lasot tā šķita ļoti pazīstama. Kaut kas pa vidu prozai un dzejprozai. Krauklis, kurš pieklauvē pie durvīm un vairs neiet prom no mājās, kurā valda sēras, jo ir nomirusi sieva un māte. Brīžiem šķiet, ka nelūgtais viesis viņus grib iznīcināt, bet patiesībā (cik nu uz kraukli var attiecināt šo vārdu) viņš ģimeni sargā. Glīti.
  • Chris Kraus. I Love Dick.. Ja sievietes mākslinieces vīrieši ignorē, var gadīties, ka to nāksies rūgti nožēlot, kad viņas iedomāsies, ka ir iemīlējušās, un sāks rakstīt garas vēstules.
  • Mark Haddon. The Pier Falls.. Šausmīgi drūms stāstu krājums, ko es neapdomīgi lasīju lidmašīnā, labi, ka tur netiku līdz stāstam par neveiksmīgu ekspedīciju uz Marsu. Šeit nu patiešām viss ir slikti, līdz priekšpēdējā stāsta varonis dienasgrāmatā kā pēdējo teikumu ieraksta, ka būtu izvēlējies labākas beigas, ja varētu. Viņš nevarēja, autors gan.
  • Junot Díaz. Drown.. Šķiet, ka Diass visu laiku raksta vienu un to pašu grāmatu. Šī bija pirmā, tie ir stāsti par dominikāņiem mājās un ASV.
  • Octavia E. Butler. Parable of the Sower.. Ļoti drūma antiutopija.
  • Yangsze Choo. The Ghost Bride.. Pārlieku izstiepts, par to toties detalizēts, ķīniešu pēcnāves dzīves attēlojums ar romantisko un kriminālo līniju.
  • Julio Cortázar. Bestiario.. Kortāsara pirmais stāstu krājums, taču autors liekas jau pavisam nobriedis. Dīvaini stāstiņi, kas varētu rādīties arī murgainos sapņos.
  • Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara.. Arhitektu un būvnieku ražošanas kriminālromāns.
  • Dolores Redondo. Legado en los huesos. Kā jau bija sagaidāms, šī ir triloģijas otrā grāmata, un tajā diemžēl tiek izpausts, kas vainīgs pirmās daļas noziegumā, tāpēc sākt ar to nav ieteicams.

Spoklīgava

Yangsze Choo. The Ghost Bride. Il.: Mumtaz Mustafa, Vanessa Ho. New York: William Morrow, 2013. 368 pp.

    Tā nu sanāca, ka man steidzīgi vajadzēja izlasīt kāda Dienvidaustrumāzijas rakstnieka vēsturisku romānu, kura darbība risinātos pirms 1900. gada. Pateicoties labajiem cilvēkiem, kas izgudroja internetu, gūgli, ievilka kabeļus, nodevās sarakstu veidošanai utt., atradu lapu, kurā bija Dienvidaustrumāzijai veltīto vēsturisko romānu uzskatījums, kopā kādi desmit, un daļa no tiem rietumu rakstnieku un/vai stāsti par pagājušo gadsimtu. No atlikušajiem izvēlējos šo. Uzskatīšu, ka Read Harder izaicinājuma 14. un 15. punkts ir izpildīts, lai gan autore dzimto Malaiziju, cik noprotams, atstājusi jau bērnībā un tagad dzīvo ASV, un jebkurā citā reizē ar to vien, ka romāna darbība notiek Malaizijā 1893. gadā man šķistu par maz, lai to nosauktu par vēsturisku.
    Ja tā ir krāpšanās, es par to samaksāju, jo drīz vien man radās vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Autore ir izvēlējusies rakstīt pirmajā personā, par vēstītāju izmantojot jaunu meiteni, kam grāmatai pa vidu paliek astoņpadsmit gadi, akurāt pie vīra izdodamais vecums, bet kādam vajadzēja viņai pateikt, ka tā nav laba doma, jo īpaši cilvēkam, kas sirgst ar visa izskaidrošanas kaiti. Vai vismaz vajadzēja sākumā ieviest kādu marsieti vai amerikāni, kam jaunā daiļava Li Lana to visu stāstītu, citādi meitenes samākslotais runasveids var nokaitināt jau pirmajās lappusēs. Turklāt mani nepameta sajūta, ka viņas tēls ir izdomāts, rūpējoties nevis par vēsturisko atbilstību, bet gan par mūsdienu priekšstatiem, kādai jābūt varonei: izšūt lāgā nav iemācījusies, tā vietā lasa grāmatas, nu, un domā arī kaut kā dikti mūsdienīgi. Protams, man nav ne jausmas, kas tur toreiz patiesībā bija tipisks vai vismaz iespējams, bet tā sajūta sabojāja vēsturiskā romāna lasīšanu.
    Necik daudz 19. gs. beigu nemaz arī grāmatā nebija, jo jau pirmajā teikumā tēvs piedāvā kļūt par līgavu garam, proti, turīga drauga nesen mirušajam dēlam. Meitene ir bārene, pirms kādiem trīspadsmit četrpadsmit gadiem ģimene saslima ar bakām, māte nomira, bet tēvs palika ar rētu izkropļotu seju un tieksmi gremdēties skumjās atmiņās un opija dūmos. Bizness ir aizgājis pa burbuli, palikuši tikai trīs kalpotāji un daudz parādu.
    Li Lana ar mironi precēties un visu mūžu atraitnēs nodzīvot negrib, bet citu līgavaini tik viegli neatrast, to vajadzēja darīt agrāk. Un tad mirušais kavalieris viņai sāk rādīties sapņos, bet meitene satiek citu vīrieti, viņa brālēnu, kas liekas daudz tīkamāks. Sākas romantiskā līnija. Rēgs apgalvo, ka brālēns esot viņu noslepkavojis. Sākas detektīvlīnija.
    Tad viņa pārdozē bezmurgu miegazāles un pati nokļūst garu pasaulē, kur izmanto izdevību beidzot iziet laukā bez pavadoņiem un mēģina noskaidrot, vai viņas mīļotais ir vainīgs brālēna nāvē un kā no tā brālēna tikt vaļā. Tā arī ir interesantākā grāmatas daļa, nevis detektīvintrigas dēļ, jo no meitenes nekāda labā izmeklētāja vai spiedze nesanāk, viņa ļauj straumei sevi nest un paļaujas uz to, ka satiks īstās personas īstajā vietā un laikā, bet gan Malajas ķīniešu pēcnāves dzīves aprakstu dēļ. Šī pasaule ir uzbūvēta pamatīgi, ar visiem dēmoniem, pūķiem, elles tiesnešiem, papīra namiem un kalpiem, mirušo naudu (lūk, tā kādam ir bijusi spoža biznesa ideja: iestāstīt ļaudīm, ka mirušajiem, kas gaida uz atdzimšanu vai paradīzi, vajag naudu un mantas, kas dzīvajiem regulāri jāziedo, sadedzinot par pavisam īstām monētām pirktus papīrīšus), badīgiem rēgiem, spokiem, kas jaucas dzīvo likteņos un visu pārējo. Būtu sanācis kārtīgs stāsts, bet autore diemžēl ir izvēlējusies uzrakstīt romānu.
    No otras puses, neko līdzīgu es nebiju lasījusi, tāpēc, ja interesē neierasta fantāzija vai austrumu mitoloģija, atliek tikai sagatavoties pusaudžu romānam (izdevēji to nesauc nedz par young adult, nedz fantasy) un meklēt to rokā.

Dažos vārdos III. 672

  • Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon. Amerikāņu rakstnieks kopā ar ģimeni gadu nodzīvojis Lisabonā. Diezgan mīlīgas atmiņas i par valodas mācīšanos, i ēšanu un dzeršanu (lai gan sieva nekādi nespēja dabūt ēdienu bez cūkgaļas un meitu piemeklēja ēšanas traucējumi), i par jaukajiem portugāļiem.
  • Henry James. Daisy Miller and Other Stories. Ak, kā ir mainījušies laiki un tikumi. Paldies labajam dieviņam. Nesāpīgs veids, kā sākt iepazīt par sarežģītu izslavētā rakstnieka darbus, jo tieši ar titulstāstu (jauna meitene, kas neievēro nekādas sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas) viņš esot kļuvis slavens.
  • Paul Bowles. The Sheltering Sky. Šeitan amerikāņi dodas iepazīt nevis Eiropas, bet gan Āfrikas kultūru, un labi tas viņiem nebeidzas. Tās debesis viņus nesargā.
  • Janet Malcolm. Two Lives: Gertrude and Alice. Galvenkokārt gribēju palasīt par Elisu Toklasu, bet piedevās dabūju ne tikai Ģertrūdi Stainu (kuru, šķiet, nelasīšu, vismaz ne šajā intelekta pakāpē, bet uz augstāku jau vairs īsti nav cerību), bet arī visādus literatūras pētnieku apcerējumus un apcerējumu apcerējumus, baumas utt. Grāmata īsti nav domāta tiem, kas neko nezina par šīm dāmām. No otras puses, tajā var šo to uzzināt par cepumiņiem.
  • David Webster. Dispirited: How Contemporary Spirituality Makes Us Stupid, Selfish and Unhappy. Apakšvirsraksts pasaka visu. Īss, dedzīgs manifesta veida apcerējums ar šādiem izteikumiem:

    The peaceful co-existence of truth-claims, within spirituality, that ought to be in tenacious dispute, is not evidence of wise toleration and reservation of judgement. Rather it is evidence of an abandonment of critical thought, a stubborn, almost childlike, refusal to choose or judge, and repeated exposure to it blunts the sharpness of our critical faculties. It makes us into idiots.

  • Emily Gould. Friendship. Jaunu sieviešu romāniņš, par to, cik grūti ir pieaugt, pat neiespējami, ja tevi nepiemeklē grūtniecība. Ak, šīs olšūnas.
  • Barbara Ehrenreich. Bright-Sided: How the Relentless Promotion of Positive Thinking Has Undermined America. Kāpēc pozitīvā domāšana, afirmācijas, vision board‘i, paļaušanās uz dievišķo pārpilnību utt. patiesībā ir gaužām negatīva vai vismaz nespēj izārstēt vai novērst vēzi un citas slimības, padarīt bagātu, nodrošināt darbu masveida atlaišanu laikā . Šo grāmatu es dažiem cilvēkiem patiešām gribētu pabāzt zem spilvena, ha ha. Video ar latviešu subtitriem.

    Think of it as a massive experiment in mind control. “Reality sucks,” a computer scientist with a master’s degree who can find only short-term, benefit-free contract jobs told me. But you can’t change reality, at least not in any easy and obvious way. You could join a social movement working to create an adequate safety net or to bring about more humane corporate policies, but those efforts might take a lifetime. For now, you can only change your perception of reality, from negative and bitter to positive and accepting. This was the corporate world’s great gift to its laid-off employees and the overworked survivors—positive thinking.

  • Caitlín R. Kiernan. The Red Tree. Samudžināts stāsts (grāmata grāmatā grāmatā) vai nu par sajukšanu prātā, vai par tumšajiem (pagāniskajiem? sātaniskajiem?) spēkiem, kas iznīcina tos, kas nonākuši viņu tuvumā. Īstenība un murgi nav atšķirami. Autore ir transpersona, tāpēc divi Read Harder punkti ar vienu šāvienu. Man kā latvietei tomēr bija grūti pieņemt, ka ļauno garu mājoklis ir ozols.
  • Michael Cunningham. The Snow Queen. Sniega, nāves un neveiksmju pilna grāmata ar ļoti atvērtu finālu. Man patika, bet nav no tām, kas iespiežas atmiņā uz mūžiem.
  • Marie Kondo. The Life-Changing Magic of Tidying Up: The Japanese Art of Decluttering and Organizing; Spark Joy: An Illustrated Master Class on the Art of Organizing and Tidying Up. Fenšujs ir aizmirsts, tagad māja jākārto pēc Kondo norādījumiem. Pirmajā grāmatā viņa izklausījās pēc īsta frīka, bet otrajā man mazliet iepatikās. Tajā ir ne tikai uzzīmēts, kā pareizi locīt drēbes (neesmu izmēģinājusi), bet autore arī atklāj, kā pati ir izmetusi šo to par daudz (bet tas nekas, jo naglas var dzīt ar pannu, tomēr iemīļoto lineālu skrūvgrieža vietā labāk nelietot), un mazliet mīkstina pirmajā grāmatā nolasāmo domu, ka izsviest vajag gandrīz visu. Vēl man patika, kā viņa izsviešanas vietā daudz kam atrod citu lietošanas veidu. Ieteiktu lasīt abas grāmatas pēc kārtas un tad vēl kaut ko šādu: Joyous Clutter: The Anti–Marie Kondo Manifesto.

Dažos vārdos II. 586

Acīmredzot pašlaik es darbojos aizmiršanas režīmā. Pirms pievēršos tām drusciņām, ko vēl neesmu izdzēsusi no atmiņas, vai šī nav viena lieliska viesību ideja, ko? Ciest klusu, iedzert un lasīt? Vismaz man fotogrāfijas šķiet ļoti seksīgas. Un tālāk tas, kas nav dzērienkarte.

  • G. Willow Wilson. Alif the Unseen. Smuks vāks un džini, tie, kas bez tonika. Arābu nemieru kiberfantāzija ar pretenzijām beigās izrādījās tāds pusaudžu puiku fantāziju gabals.
  • Roman Muradov. The End of a Fence. Ģeometriski cilvēciņi, mazliet grūti salasāma teksta un stāsts par to, kā mēs nemaz tik ļoti nealkstam tos, kas mums teorētiski būtu vispiemērotākie. Dažas lapas varētu skaisti izskatīties apģērba apdrukā.
  • Tricia Sullivan. Someone to Watch over Me. Man patika autores pirmā grāmata, ko izlasīju, bet šo es vienbrīd jau grasījos mest pie malas, tomēr skopums uzvarēja (tik daudz lappušu jau bija izlasītas). Daļa populāru ZF tēmu noveco ātri. Šeit bija apcerēta iespēja izjust pasauli caur otra cilvēka smadzenēm, nu, un tad viss kā jau kiberpankā piedienas. Varbūt man vajadzēja to lasīt citā laikā. Varbūt pirms 19 gadiem. Jo būtībā jau nebija slikti. Lai nu kā, savu rindu kaudzē gaida vēl viens Salivanas darbs.
  • Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule. Kamēr domāju par šo grāmatu, tikmēr Mjanmā notika vēlēšanas, mainījās spēku izkārtojums un autore izdeva pārstrādātu versiju. Bet es lasīju to, kas man jau bija, un gremdējos atmiņās par to laiku, kad Birmas politiskās cīņas spēcīgi atskanēja arī rietumpusē.
  • Charles de Lint. Memory and Dream. Kārtējais de Lints. Šoreiz Ņūfordas otrā grāmata, romāns par mākslu, kas pārvēršas īstenībā, un cik šausmīgi tas var izvērsties. Nu protams, arī par to, kā tikt laukā no strupceļa un vismaz kaut ko vērst par labu.
  • Richard Brautigan. Sombrero Fallout. Skumjš un absurds mīlas un literatūras stāsts, ko es lasīju ar prieku un bez aizķeršanās. Viss ir ļoti vienkārši: vai nu jums patīk kaut kas tik nesakarīgs un aizdomīgs, vai ne.
  • Daniel Polansky. The Builders. 2015. gada Ziemsvētku dāvana no Andra tīri izklaidējošos nolūkos. Pirmā garstāsta daļa paiet, iepazīstinot ar personāžiem, apdāvinātiem un veikliem dzīvnieciņiem tādā kā musketieru garā. (Zin’ kā, lasīju un prātoju, kas ir stoat? Ā, laikam sermulis. Pēc dažām lpp. šis iekliedzas, ka neesot nekāds sermulis.) Otrajā daļā ir parādīti dažādi nogalināšanas veidi. Jēgas nekādas no tām nāvēm, bet izklaidējoši bija, atzīšos.
  • Terhi Ekebom. Logbook. Man ļoti patika šis skumjais zīmētais stāsts zaļpelēkos toņos par tuva cilvēka pazaudēšanu. Tumsa vai vēzis, vai depresija, kas to lai zina. Te nu tu esi jūras vidū mazā laiviņā.
  • Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings. Eseju, rakstu un interviju krājuma vājā vieta ir atkārtošanās. To, kas Vidalam ir šķitis īpaši svarīgs, viņš ir pieminējis daudzviet, un ne viss no tā mūsdienās šķiet pamatots. Bet viņš ir tik inteliģents (un tas pats par sevi ir ļoti seksīgi) un runā ne tikai par homoseksualitāti, bet arī – un daudz vairāk – par literatūru un politiku, rakstniekiem un politiķiem, ko pats ir labi pazinis, ka grāmata varētu būt interesanta diezgan daudziem, varbūt vienīgi nevajag lasīt visu pēc kārtas.
  • Guy Gavriel Kay. Tigana. 800 lappuses, ko pavadīt tādā kā viduslaiku Itālijā, tikai uz citas planētas. Burvji, zaudēta valsts, cieņa un vārds, pakļautība, neatkarības cīņas ar zobenu un viltu, kolaboracionisms un nepieciešamība izvēlēties starp divām vienlīdz spēcīgām jūtām. Grāmata, kurā just līdzi tirānam un kurā visiem ir jāpelna maizīte. Bērniem gluži nedodiet.
  • Mumia Abu-Jamal. Live from Death Row. Arī Mumija savās vēstulēs no cietuma atkārtojas. Godīgi sakot, visas izlasīt varbūt cilvēkiem šajā pasaules malā ir par daudz, bet pēc dažām jau kļūst tikpat neomulīgi kā toreiz, kad Humans of New York apciemoja ASV cietumus.
  • Turpinājums sekos.

Dažos vārdos. 942

Ak, laiks skrien ātrāk nekā tie, kas šajā nedēļas nogalē sacenšas Latvijas Olimpiādē. Vai vismaz daudz ātrāk par mani. Jo es ne tikai nelasu, bet arī neskrienu. Lēnā garā aiznesu atpakaļ uz bibliotēku neizlasītas grāmatas. Bet kad gan būs vēl piemērotāks laiks atnāk uz saviem emuāriem ar putekļu lupatiņu, ja ne Bereļa dzimšanas dienā, kas pavisam viltīgi iekrīt otrā pusgada sākumā? Tieši īstais brīdis, lai pakavētos atmiņās par gada sākumu, kamēr vēl neesmu aizmirsusi pilnīgi visu, ja, protams, tā vēl ir tiesa. Ļoti iespējams, ka nav. Tad nu redzēsim.

Tātad 40 grāmatiņas, no tām astoņas latviski, desmit spāniski (hmm) un 22 angliski. Laikam man jābeidz stāstīt, ka lasu piecās valodās. Vai jāsāk lasīt piecās valodās. Lai nu kā, angļu pusīti atstāsim nākamajai reizei.

Latviski

  • Pernille Riga. Tauriņefekts. Viegls skandināvu detektīvs ar alkoholiķiem, narkomāniem, seksuālu vardarbību pret bērnu, kā arī transvestītu un skropstu tušas reklāmu.
  • Majgula Akselsone. Augustas māja. Drūms skandināvu stāsts ar lapsu, kas atrod līķi jau pirmajā lappusē, un tad lasītājai atliek vien visu grāmatu gaidīt, kad tā jaukā meitene no disfunkcionālas ģimenes jau kurā paaudzē nomirs. Transvestīta nebija.
  • Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas. Jebšu es izlasīju visu, tak vienalga īsti nezinu, kam šis krājums paredzēts. Iekšā ir tieši tas, ko piesola virsraksts, un daudz noderīgu interneta adrešu: somu, leišu u. c. tiešsaistes vārdnīcas, valodnieku ieteikumi utt.
  • Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Diezgan jautrs un plāns stāstu krājums, ko var drošu sirdi ierakstīt ieteicamās literatūras sarakstā.
  • Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas. Smeldzīga politiskā un ne tikai dzeja no tās Eiropas malas, kur kaimiņi pēkšņi var izrādīties ienaidnieki un varoņiem noteikti ir šautene rokā.
  • Māra Jakubovska. Direktoriene. Kā valdonīga skolas direktore atbrīvojās no vēl valdonīgākas vīramātes un sava vairs nemīlamā vīra ietekmes, aizgāja ar kaķi savā dzīvē un beidzot uzzināja, ar ko draudzējas viņas meita. Grāmatas iecere slavējama, diemžēl es nespēju noticēt, ka galvenā varone, kas visus tiranizē, ir tikusi un palikusi tik augstu (varbūt velti, ja pamet skatu MK virzienā), kā arī autorei nav mīlas romāna ar valodu (un arī tas dažiem šķitīs pluss).
  • Volfgangs Herndorfs. Čiks. Stāsts par pirmo mīlestību, īstu lūzeru draudzību, kas dzīvi padara gaišāku un stāvokli sabiedrībā – augstāku, pusaudžu neprātīgajiem piedzīvojumiem ar zagtu auto un to, kā ūdens ne tikai smeļas mutē, bet ir jau pāri galvai. Smiekli caur asarām.
  • Žans Luks Banaleks. Drāma Bretaņā. Vēl viens kriminālromāns, šoreiz pseidofranču. Lasāms tīri izklaides nolūkos, nepievēršot uzmanību interpunkcijai, jo īpaši tad, ja ir vēlme apliecināt sev, ka francūži mēdz būt nepatīkami tipi, kas nemaz tik labi negatavo. Bez ēdiena (arī laba), kafijas un slepkavībām grāmatā ir arī jūra, vētra un Gogēns.

Spāniski

  • Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador. Slavenākā spāņu privātdetektīva radītājs šajā grāmatā runā ar noziedznieka muti. Vai varbūt arī ne. Daudz grotesku nāvju, mākslas un psihoanalīzes. Grāmata var šķist tiklab smieklīga, kā garlaicīga.
  • Juan Rulfo. Pedro Páramo. 2015. g. dāvana no Viļa. Pirmo reizi lasīt, kad vēl nezināju, kas ir kas, bija iespaidīgāk. Arī filma daudz zaudēja, nespēdama līdz galam saglabāt ilūzijas ilūziju, tos brīžus, kad rakstītā tekstā skaidri nezini, kad tas viss notiek un kurš runā. Meksikānis, ar kuru mēs šo grāmatu apspriedām, apgalvoja, ka tā ļoti labi parādot tolaiku Meksiku, bet kas zina, tik vecs viņš nav. Vēl viens brīdinājums: romānā ir vārdi, kas nav saprotami par citās Latīņamerikas valstīs dzīvojošajiem.
  • Gabriel García Márquez. Relato de un náufrago. Reiz sensenos laikos GGM bija žurnālists Kolumbijas vecākajā laikrakstā. Tur viņš 1955. g. publicēja kāda jūrnieka stāstu. Vīrs vienīgais bija izdzīvojis kara kuģa avārijā, desmit dienas pavadījis uz plosta saules svelmainajos staros un haizivju ielenkumā, bez ēdiena un ūdens, līdz beidzot ticis krastā. Tur viņu uzņēma kā tautas varoni, rādīja reklāmās (šis pulkstenis izturēja ceļojumu! Šie zābaki ir lietojami uzturā!), skaistuma karalienes viņu apbēra skūpstiem utt. Pēc rakstu sērijas publicēšanas jūrnieks pazuda no prožektoru gaismas, bet Markess bija spiests emigrēt uz Parīzi. Kā teica mana studiju biedrene, it kā nekas tur nenotiek, bet tāda spriedze. Jūtjūbē var visu noklausīties.
  • Carla Montero. La piel dorada. Kārtējais kriminālromāns par mākslas tēmu, šoreiz ar spēcīgām pretenzijām uz feminismu. Lasāms, bet pārlasīt negribētu.
  • Antonio Gala. Anillos para una dama. Šī vēsturiskā luga man šķita ne tikai daudz spēcīgāka, bet arī feminiskāka. 12. gs. sākumā, desmit gadus pēc sava vīra, spāņu varoņa Sida (tā paša, kam veltīts vesels varoņeposs) nāves, atraitne Himena paziņo, ka vēlas precēties ar Sida draugu, ar kuru viņu jau sen saista nepiepildītas jūtas. Tikmēr mauri ir ielenkuši Valensiju, un karalis norāda Himenai viņas vietu vēsturē kā uzticīgai varoņa piemiņas glabātājai.
  • Antonio Buero Vallejo. El concierto de San Ovidio. Vēl viena vēsturiska luga. Pulciņš aklu muzikantu tiek nolīgti spēlēt svētku laikā. Diemžēl visi noteikumi viņiem nav zināmi, un šķietamais labdaris izrādās savtīgs nelietis. Abas Franko laikā sarakstītās lugas ir jāuztver arī kā Spānijas tobrīdējā stāvokļa simbolisks atainojums.
  • Elvira Lindo. Manolito Gafotas. Pobre Manolito. Briļļainis Manolito, kas vispirms parādījās radio (ne velti māte apgalvo, ka viņš jau piedzimis runādams), vēlāk arī astoņās grāmatās, televīzijā un kino, kopš 1994. g. ir kļuvis par spāņu bērnu literatūras klasiku. Viņu tikumi atšķiras no mūsējiem, kā arī zināms laiciņš tomēr ir pagājis, iespējams, mūsdienās arī strādnieku rajonos tik dāsni pļaukas vairs nedāļā, tomēr liela daļa jaunu cilvēku problēmu paliek nemainīgas un joki ir saprotami arī šaipusē.
  • Manuel Vázquez Montalbán. Los mares del Sur. Vēl viens Vaskess Montalbāns, šoreiz ar savu slaveno detektīvu. Mazliet Gogēna arī šeit, bet daudz vairāk sabiedrības kritikas, seksa, kulinārijas, grāmatu dedzināšanas un pat mīlestības.
  • Miguel de Unamuno. Niebla. 2014. g. dāvana no Doronikes. Es gribētu šo romānu izlasīt tā sarakstīšanas laikā, kad visi šitie metaliteratūras paņēmieni vēl nebija sen jau redzēti. Lasīt bija daudz vieglāk, nekā biju iedomājusies, patiesībā to var mierīgi darīt arī tīri izklaides nolūkos, jo savus filosofiskos pārspriedumus autors ir ietērpis vieglā, diezgan absurdā, bet arī uzjautrinošā sižetā.

Sargājošās debesis

Paul Bowles. The Sheltering Sky. Vāka foto: Simon Wilkinson. New York: Harper Perennial Modern Clasics, 2005 (1949). 313+16 pp.

  Tā teica gūgle, jo, lai gan grāmata latviski nav izdota, toties pēc tās 1990. gadā Bertoluči uzņemtā filma gan ir rādīta.
 ”Read Harder” 18. punkts: izlasīt grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka.
 Grāmata, protams. Vispār es domāju, ka tā bija nepareizā secība, jo filma man droši vien patiktu vairāk, ja grāmatu vēl nebūtu lasījusi. Pēc neomulīgu sajūtu radošā, atsvešinātības pilnā, tomēr fascinējošā romāna filma šķiet tāds romantiskais kino. Tajā ir krietni mazāk nežēlības un ārlaulības seksa (bet vairāk plikumu) nekā pirmavotā. Galveno varoņu pāra kopā būšana šķiet daudz stabilāka un pamatotāka (grāmatā es sākumā vispār nevarēju saprast, ko Ports ir atradis Kitā, nu, droši vien smuka; un otrādi arī), varoņi simpātiskāki, ainavas skaistākas, palmu un kamieļu vairāk, toties izmesti daži svarīgi tēli un notikumi. Par labu filmai nenāca arī tas, ka grāmatā stāstītāja pavēstīto (piemēram, Kita jau kādu gadu nebija Portu nosaukusi par mīļo) filmā kādam ir jāpasaka skaļi un tas uzreiz izklausās citādi. Ar to visu es nemaz negribu atrunāt kādu no filmas skatīšanās, gluži otrādi, dariet to un pēc tam sameklējiet romānu.
 Pēc Otrā pasaules kara Alžīrijā ierodas trīs pārtikuši amerikāņi, vezdami sev līdzi nejēdzīgi daudz čemodānu un lepni uzskatīdami (vismaz viens no viņiem, Ports, kas stipri līdzinoties autoram, kurš grāmatu rakstīja Marokā, pīpēdams hašišu un ēzdams marihuānas zapti) sevi par ceļotājiem, nevis tūristiem. Kurš gan tā negribētu par sevi domāt? Portam un Kitai par godu jāsaka, viņi vismaz māk franciski, ne tā kā viņu ceļabiedrs Tanners. Arābiski, protams, ne, un viņu saskarsme ar arābiem arī faktiski aprobežojas ar tēju, vēderdejām un seksu.

 Ports, šķiet, meklē nepatikšanas, Kita ir nervoza, visur saredz sliktas zīmes un vispār nožēlo, ka viņi neaizbrauca uz Itāliju, Tanners grib pārgulēt ar Kitu, bet necer, ka tas varētu izdoties. Trijotnes ceļu regulāri šķērso kāds dīvains austrāliešu pārītis, valdonīga un viegli ķerta māte ar dēlu, vēl viens rietumu tūristu variants. Viņi dodas aizvien dziļāk Sahārā, aizvien tālāk prom no civilizācijas, no sevis, cits no cita. Uz grāmatas vāka rakstīts, ka autors pētot veidus, kā amerikāņu nespēja izprast citas kultūras tās beigās iznīcina, bet tajā, ko izlasīju es, tuksnesis un arābi palika savā vietā. Amerikāņiem izdevās iznīcināt tikai pašiem sevi.

dzīvība tītīga krūtīs man

Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas. Atdz. Uldis Bērziņš, il. Aldis Aleks. Adria, 2008. (Mehmet Yaşın. Yenişehir’de Eski Şarkılar.) 111 lpp.

 Pirms dažām dienām Elīna meklēja grāmatas, kuru darbība norisinās Kiprā. Labi atminējos, ka esmu lasījusi kāda Kipras turka dzejoļus, pameklēju internetā, šo to atradu, bet nejutos īsti pārliecināta, ka tas ir tas, ko domāju. Gluži vai nejaušs skatiens grāmatplauktā apliecināja, ka patiesi, manis lasītā grāmata ir cita. Šī te.
 Kad nu biju to atradusi un izvilkusi no skapja, es to, protams, atvēru (tāpēc noslaucīt grāmatām putekļus ir tik neizpildāms uzdevums) un izlasīju. Dzejoļi joprojām bija tikpat labi, kā man palikuši atmiņā, tomēr neesmu droša, ka būtu prāta darbs tos ieteikt potenciāliem tūristiem. Es vismaz apsvērtu dzīvības apdrošināšanu, jo to mājvieta ir konkrētāka par Kipru – tā ir demarkācijas līnija, pie kuras šauj un mirst. Dzejnieks gan pasaciņas vien raksta. Varoņpasakas.

Neviens to neatmin mans ģenerāli
kā mūsu iela saukta
kad vēl nebija kritušo varoņu

 Vai “Klusējot stāstāmā pasaka”, kas beidzas šādi:

Dievs atrada sauju pelnu
tik nedomājiet ka neieraudzījis
vairs ne Korānu ne talismanu
Dievs sūtīs viņu uz elli!
Dievs nopūtās:
Tik rūgtā nāvē mirušam
vieta bez šaubām debesīs
ja man tās debesis būtu.

Šo pašu dzejoli grāmatā var aplūkot oriģinālā vai varbūt vienā no oriģinālvariantiem, kas, sajukušā valstī dzīvojot, uzrakstījies/uzzīmējies vairākās mēlēs uzreiz. (Piedodiet, nebija skenera pa rokai.)
2016-02-29 17.07.42

Un tad – trīs valodas reizē lauzās manos dzejoļos
ne Turki vairs saprata, ko gribu teikt
ne Hellēņi, ne Tie pārējie –
bet netaisos pārmest Nevienam, tas bija kara laiks.

 Nezinu, vai esmu sapratusi, ko Jašins grib sacīt, bet man viņa dzejoļi šķiet apbrīnojami gaiši, pat tie par karu, kas turklāt neaizņem visu mazo izlasi, tajā ir arī šis tas cits.

Pret vakaru jasmīnkūpošos mākoņos lido
viegla spalviņa
aizlido mana mīļā Vectantiņa tik 85 gadiņus jauna!

 Tāpat nezinu, vai tas ir Bērziņa pirksts (jo viņš nav vienīgais, kas atdzejojis), tak visai turku dzejai, ko man nācies lasīt, piemīt kas savdabīgs, kāda vienojoša noskaņa, ko var iepazīt lielajā izlasē “Baložu pilni pagalmi” vai kaut vai grāmatas vārdā nosauktās grupas dziesmā ar Orhana Veli Kanika vārdiem “Tava māja”, ko jūs noteikti zināt.

 Iespējams, tas atlasītāju gaumes un autoru kopējo iedvesmas avotu un literāro paraugu dēļ.
 Lai nu kā, “Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas” var mierīgi ieteikt arī tiem, kam no dzejas bail, jo tās ir saprotamas ikvienam, vienkāršā formā un lielākoties nesarežģītiem vārdiem sarakstītas, un runā par to, par ko reizēm vajag paklausīties.

 ”Read Harder” 13. (grāmata, kuras darbība noris Vidējos Austrumos) un 21. (grāmata par politiku) punkts.