Bloga arhīvi

Meža meitas

Sanita Reinsone. Meža meitas. Il.: Jānis Esītis. Pēcvārds: Inese Dreimane. R.: Dienas Grāmata, 2015. 364 lpp.

    Šī bija grāmata, kuru nopirku, acis nepamirkšķinājusi, bet lasīt man bija bail. Ticiet vai ne, bet karš, bombardēšana un bēgšana no fašistiem man ir tipiski nakts murgu temati, par to vēl dienā domāt es patiesi negribu, pat ja jābēg no čekistiem. Atliku un atliku par spīti tam, ka man pat autores ieraksts ir grāmatā, jo biju uz tās atvēršanu. Un otrreiz es nez vai kādreiz lasīšu, jo bija smagi.
    Tiesa, vismaz uzreiz bija skaidrs, ka galvenās varones – viņu ir 12 – izdzīvos. Dzīve gan visām bija sagandēta, un lielākā daļa pēc partizānu gaitām mežā dabūja to, no kā baidoties, tai mežā vispār iegāja – izsūtījumu. Kā vienai no viņām sanāca – par piecām dienām piesprieda divdesmit piecus gadus. Un vispār es lielā mērā grāmatā izlasīju par tolaika partizānu kara bezjēdzīgumu, kad tu dienām sēdi bunkurā, un gaidi, kad angļi nāks atbrīvot Latviju. Godīgi sakot, tagad tas šķiet diezgan absurdi, iedomājoties, ka tikko bija beidzies 2. pasaules karš. Tā nu kāds ies ar uzvarētāju cīkstēties, kad pašiem viss ir slikti, bet vismaz kara vairs nav. Bet man jau viegli tagad te spriedelēt.
    Pierakstītājai ir labi izdevies ne tikai pierunāt sievietes uz stāstīšanu (man gan būtu gribējies vairāk praktiskas lietas uzzināt, kā viņi tur kaut vai ar higiēnu tika galā, par bērnu ieņemšanu un dzimšanu nemaz nerunājot, bet skaidrs, ka vecās sievas par to īpaši gatavas runāt nebija), bet arī saglabāt tekstā viņu balsi, stila īpatnības, neko pārlieku nenogludinot. Tas vēl jo svarīgāk tāpēc, ka notikumu gaita visos gadījumos ir diezgan līdzīga. Kā lasītājai man būtu gribējies mazāk stāstu, bet izvērstākus un pamatīgākus. Bet tā jau būtu cita veida grāmata. Kā cilvēkam man ir skaidrs, ka ikvienai no stāstītājām ir bijis svarīgs gan publiskas atcerēšanās, gan grāmatā ierakstīšanas akts kā beidzot kaut kas pozitīvs pēc bieži vien kaunā par savu sodāmību nodzīvotiem gadiem, kad jebkurš uz tevi varēja parādīt ar pirkstu. Viena no viņām ir dzīvojusi man tuvumā, varbūt
esmu kādreiz uz ielas redzējusi. Dīvaina tā dzīve.
    Read Harder 14. punkts – grāmata par karu.

2. ceturkšņa atskaite

Gribēju teikt, ka neko neesmu izlasījusi, bet patiesībā grāmatu skaits ir tieši tāds pats kā gada pirmajos trīs mēnešos. Ja tā turpināšu, gada beigās būšu izlasījusi 80 vienības. Toties daudzveidību gan esmu palielinājusi, jo maijā pamanījos pa grāmatai izlasīt visās piecās valodās, kurās spēju to izdarīt. Aprēķinājusi vidējo lasīšanas ātrumu kā gandrīz septiņas grāmatas mēnesī, sarūpēju ieteicamās literatūras kaudzīti arī jūlijam.

Katarina Ingelmane-Sundberja. Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana un Aizdevums – sudrabs, laupījums – zelts. Šajā ceturksnī bija daudz detektīvu, kas ir mans iecienītākais īzīrīdings. šie divi vēsta par samērā, bet ne pietiekami pārtikušiem, toties gana žiperīgiem zviedru pensionāriem, kas garlaicību un grūstošo sociālo budžetu kliedē, organizējot liela apmēra zādzības. Visam piemīt nelāga tieksme noiet greizi, bet pensionēta fizkultūras skolotāja mierā nekad nestāvēs vai vismaz citus izdzenās. Otrajā grāmatā autore bija mazliet piemirsusi, ka dažas lietas it kā jau atrisinājās pirmajā, bet vispār grāmatas ir domātas omas uzlabošanai.
Anne Beresta, Odrija Divāna, Karolīna de Megrē, Sofija Masa. Kā būt parīzietei vienmēr un visur. Mīlestība, stils un slikti ieradumi. Ja sākot lasīt, man bija skaidrs, ka neesmu parīziete, tad beidzot jau zināju, ka nemaz negribu būt šī klišejiskā būtne. Kafijas galdiņa grāmata, kurā uzmest skatienu glītām, bet dikti līdzīgām bildēm.
Romēns Puertolā. Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga IKEA skapī. Īsa un gandrīz jautra grāmata par mēbelēm un bēgļiem.
Doroteja Simpsone. Nāvei nolemtā. Detektīvromānos diezgan bieži ir mākslinieki. Laikam viņiem tāda aizdomīga profesija.
Frīdrihs Dirrenmats. Grieķis meklē grieķieti. Viens no krājumā ievietotajiem darbiem iekļaujas Read Harder izaicinājumā, jo ir sarakstīts 1950. gadā. Pārējie divi ir jaunāki, bet arī gana veci, taču neizklausījās vecmodīgi, lai gan to atrisinājumi mūsdienās vairs nešķiet pārsteidzoši.Ja satiekat vecvecāku grāmatplauktā, ņemiet tik ciet. Divus darbus pat var nosaukt par detektīviem.
Elizabete Strauta. Mani sauc Lūsija Bārtone. Pēc daudzajām slavinošajām atsauksmēm biju gaidījusi ko spēcīgāku. Minimāliska izteiksme, ar kuras palīdzību autore apgalvo, ka arī skarba bērnība var beigās atnest laimi vai vismaz uzrakstītu grāmatu. Nu jau angliski ir iznācis tāds kā turpinājums vai papildinājums.
Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Jauna grāmata, kas izklausās vecmodīga. Toties iztulkota latviešu mēlē, re, cik izdevīgi ir rakstīt grāmatas par kaimiņiem.
12 dzejnieki no Krievijas. Pāris no šiem dzejniekiem man izdevās dzirdēt dzīvajā, un tā viņi izklausījās labāk. Daži no nedzirdētajiem gana labi bija arī lasot. Kāds pat ārzemēs tiktu nosaukts par fantastikas dzejnieku. Grāmata ir bilingvāla, varat salīdzināt savas un atdzejotāju versijas.
Татьяна Полякова. Большой секс в маленьком городе. Ar šo sākās nejauši pa rokai trāpījušos krievu detektīvu virkne. Šis romāns ir no sērijas vidus, lasāms atsevišķi, bet lai cieš no bezmiega tas cilvēks, kas uz aizmugurējā vāka sarakstīja visu notiekošo līdz kādām 10 lpp. no beigām! Kā arī daiļajai dāmai, kas meklē pazudušu meiteni, ir divi kavalieri – viens tipa Lembergs, otrs vienkārši bandīts un liela mēroga suteners. Bet viņš viņu piekāva, tātad mīl.
Валерия Леман. Сны мертвой девушки из Версуа. Viens no neizteiksmīgākajiem krimiķiem, toties notiek tveicīgā Šveices mazpilsētā. Ar mistikas piedevu.
Людмила Улицкая. Священный мусор. Uļickas atmiņas par laikabiedriem, daži nekrologi, stāsts, kā viņa ārstēja vēzi un citi apcerējumi. Interesanti, tomēr būtu vēl jaukāk, ja es zinātu cilvēkus, par kuriem viņa raksta. Kā arī es nezināju, ka viņa tik vēlu sāka nodarboties ar literatūru.
Лариса Соболева. Портфолио в багровых тонах. Modeļu biznesa tumšās puses un patiesībā nebiznesīgums kādā Krievijas pilsētā, kas nav ne Maskava, ne Pēterburga. Daudz viltus mājienu. Diemžēl tas, kuru biju iecerējusi par slepkavu, tāds nebija (lielu cerību uz to gan arī nebija). Menti izrādījās labāki, nekā gaidīts, lielā mīla piesolīta, bet nepasniegta uz šķīvīša.
Виктория Шервуд. Куклы колдуна. Ir pat seriāls. Daudz mistikas (skat. nosaukumu), bet tomēr detektīvs. Tomēr labāk burvjiem savas fotogrāfijas neatstājiet.

Quim Monzó. Gasoline. Ziemassvētku dāvana no Viļa. Varu likt galvu ķīlā, ka aprakstā solīja mūsdienu mākslu un kūkas, bet kūku grāmatā nebija. Māksla un mūzika, radošā krīze un viltīgs blēdis, kas visu tev atņem, bija gan. Interesanti, bet šķiet, ka tomēr labāk jāpamēģina stāsti.
Randy O. Frost, Gail Steketee. Stuff: Compulsive Hoarding and the Meaning of Things. Šī bija neticami aizraujoša lasāmviela. Psihologi/psihiatri ļoti iejūtīgi apraksta dažādus apmāto vācēju tipus un gadījumus, lielāko tiesu lasītāja acīs padarot viņus par simpātiskiem cilvēkiem vai vismaz liekot saprast.
Julia Cameron. How to Avoid Making Art (or Anything Else You Enjoy). Ilustratores (laikam māsas) vārds gan būtu bijis jāraksta uz vāka un lielākiem burtiem, jo tā faktiski ir karikatūru grāmata ar mazliet paskaidrojoša teksta. Vienīgais, kas mani samulsināja, bija ieteikums kvalitatīvi pavadīt pārāk daudz laika ar mīļoto cilvēku un tad vēl mazliet, bet gan jau ka autores to ir dzīvē redzējušas.
Marcela Serrano. Nosotras que nos queremos tanto. Dikti jauks debijas romāns no Dienvidamerikas, kurā četras sievietes stāsta savas un citu dzīves, politiku, mīlas un ģimenes dzīvju peripētijas utt. Es viņu lasīšu vēl.
Cristina López Barrio. La casa de los amores imposibles. Spāņu variācija par maģisko reālismu. Daudz seksa, vardarbības un ēdiena, un augu.
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis. Eseju vai drīzāk žurnālrakstu krājums par lietuviešiem Anglijā. Viņi baigi daudz dzer.

Rīgas zilā gvarde

Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Tulk. Maima Grīnberga, il. Josh Philip Sunders. R.: Mansards, 2016. (Paavo Matsin. Sinine kaardivägi. 2013.) 150 lpp.

    Visu laiku dzīvoju iedomās, ka šī ir smieklīga grāmatiņa par slavenākajiem Rīgas krogiem (“Osīrisu”, “Čomski” un “Pērli”) un tamlīdzīgi. Bet izrādījās, ka ne tikai jālasa simt lappuses, lai līdz tam “Čomskim” vispār tiktu, bet arī grāmatā galvenokārt ir aprakstīta ilgošanās pēc buržuāziskās Latvijas, kurā korporeļi vēma tramvajos. Galīgi ne čomskiski (te es par Noamu, ja). Un šo ilgošanos es nesaprotu (varbūt tikai mazliet), un tā mani garlaiko.
    Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu jau lasījusi kādu pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu, kur tas viss (izņemot konkrētos krogus un varbūt ilgošanos) jau bija. Tā nu šis man šķita neglābjami vecmodīgs gabals, tiesa, autoram par godu jāsaka, Rīgā ira bijis viņš, ielas un nami ir pazīstami, krogiem adreses uzrādītas, lai, ja nu kāds igauņu lasītājs sajūt slāpes un nolemj atbraukt padzerties. Vēl viens labs aspekts – teksts ir īss. Garāku nez vai būtu pievārējusi (te gan jāņem vērā, ka šobrīd manas koncentrēšanās spējas ir apmēram puslappuses garumā un tūdaļ arī beigsies).
    Lai Kasims neteiktu, ka viņu kopēju, pielikšu trešo rindkopu. Jaucot gadsimtus un notikumus, un bezpersoniskus personāžus, lietojot dīvainus vārdus (rakstīt un tulkot droši vien bija jautri, varēja krūjināt labsajūtā), autors stāsta par Moskovijas apašu iebrukumu kultūras piedvesmotajā Rīgā (ne salīdzināt ar civilizācijas neskarto Tallinu vai Tērbatu), kur ik pa laikam atskan igauņu valoda, aizslēgtās universitātes bijušie studenti dzer joprojām, muzeju darbība sit augstu vilni un rakstniekus, vismaz tos no otras puses, pēc nāves no iekšpuses kāds apraksta. Ā, un tad nāk vēl viens labais aspekts – baniji.
    Read Harder 10. punkts: grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas.

Vienkāršas lasītājas atzīšanās

Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Read. Penguin, 2000 (1998). 144 pp.

  Šī ir Ziemassvētku dāvana no Austras, kas ļoti parocīgi derēja arī Read Harder izaicinājuma 3. punktam (grāmata par grāmatām; mēneša laikā man ir sanācis aizpildīt jau septiņus punktus). Vārdu sakot, tēma, ar kuru garām nošaut nav iespējams, bet, ja labi pacenšas…
 Pieņemu, ka tajā, ka pēc grāmatas izlasīšanas es nestaigāju apkārt ar aizplīvurotu skatienu (nu labi, pulkstenis bija ap diviem naktī, es gāju gulēt), neapglāstu vākus, neošņāju papīru utt. vainojama varētu būt mana ieraža pieveikt visu vienā paņēmienā (bet šis ir žurnālam rakstītu eseju krājums, kas droši vien atstāj spēcīgāku/labāku iespaidu, ja to lasa pa gabaliņam); tādā aspektā grāmatai ir ļoti labs apjoms; tieši tāpat es tagad arī rakstu, piedodiet, pat nepārlasot, jo vai nu nospiedīšu “publicēt” pogu, vai arī tas viss mūžīgi mūžos paliks melnrakstā) tas, ka pēdējā laikā vairākkārt sanācis pārspriest privilēģiju, tostarp mākslā, jautājumu. Jo autores privilēģijas spraucas laukā pa visām vīlēm, bet viņa ne pirkstiņu nepakustina, lai tās atzītu. Un tad nu es, no caurcaurēm proletāriešu ģimenes nākusi, jūtos sapīkusi.
 Pirmā eseja, kurā autore apraksta, kā pēc pieciem laulībā pavadītiem gadiem viņi beidzot nolemj apvienot abu bibliotēkas, bija aizkustinoša. Skaidrs, ka viņai tas šķiet kā pēdējais un svarīgākais jāvārds, jo pēcāk jau patiešām vairs nav atkāpšanās ceļa: kāda vairs šķiršanās, ja visi dubultie eksemplāri ir izdabūti laukā no mājas? Nemaz nerunājot par tūlītējām problēmām, kas rodas, kad saduras divas krasi atšķirīgas plauktošanas sistēmas. Kaut arī man laikpalaikam uzrodas vēlme sakataloģizēt personīgo bibliotēku, turklāt bērnībā es pat biju daļu grāmatu sanumurējusi un sarakstījusi kladītē (ļoti neparocīgs paņēmiens), kā arī man ir atsevišķi plaukti dzejai un bērnu literatūrai, ar to arī mani obsesīvi kompulsīvie lasīšanas traucējumi – vismaz mājās – beidzas. Ne tā kā autorei, kurai pie gultas stāv plauktiņš ar “radu un draugu sarakstītām grāmatām”. (Domājat, ka es tā nevarētu? Galvenais, lai plauktiņš mazs. Kad vasarā mēģināju atbrīvot nedaudz vietas savos plauktos, kādu “Dzejas dienu” sējumu paturēju tikai tāpēc, ka tur, izrādās, bija kāda drauga jaunībsdienu dzejolīši. Un Kasima romānu es tur varētu nolikt, viņš reizēm lasa manu blogu, tas ir gandrīz vēl vairāk.)
 Autorei gan to radu un draugu ir vairāk, jo viņa ir nākusi no literātu ģimenes, apprecējusi rakstnieku utt. Tiesa, man viņas paziņu loks ir svešs, tas ir, neesmu viņus lasījusi, tāpēc grāmatā man viņu bija par daudz, tāpat kā jums būs par daudz manis, ja izlasīsiet šito līdz galam. Noteikti ir forši piedzimt ļoti inteliģentiem vecākiem, kas līdz sirmam vecumam deklamē Miltonu, bet nu tad apzinies to, nevis izturies tā, it kā tā būtu norma. Vienā vietā autore stāsta par savu vecvecmāmiņu, kas raktuvju negadījuma dēļ iegrima dziļā nabadzībā, un prāto, kā viņa jutās, lasot mācītāja sarakstīto mājsaimnieču rokasgrāmatu, kur kļūt trūcīgiem nozīmē vienkārši mazliet mazāku mājiņu. Citā vietā, apspriežot divus lasītāju tipus, kas mīl grāmatas ar galantu vai miesisku mīlu, viņa kā piemēru savas ģimenes ciešajām un jutekliskajām saitēm ar grāmatām piemin savu tēvu, kas lidojot mēdzis papīrvāku grāmatām izraut un izmest laukā jau izlasīto daļu, lai vieglāka bagāža. Kur nu tādi sīkumi kā pieraksti, atlocīti stūri utt. Viņi grāmatas mīlot satura, nevis formas dēļ. Nu, pat nerunājot par to, ka grāmata tiklab var būt arī mākslas objekts, kurš var atļauties to iznīcināt šādā veidā? Tas, kurš zina, ka vajadzības gadījumā spēs to iegādāties no jauna, nepaliekot ne izsalcis, ne nosalis.
 Nemaz nesākšu iztirzāt, ko domāju par paviršo izteikumu, ka viņas tēva bibliotēkā vienīgie mēsli bija zinātniskā fantastika.
 Tomēr jāatzīst, allaž ir patīkami, ka ir tādi cilvēki, kam lasīšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas mīl vārdus un tā joprojām. Tas piedod zināmu stabilitāti pasaulei. Šajā gadījumā mēs tomēr nebijām uz viena viļņa, es ar viņu vienkārši nespēju izjust saikni. Tas gan netraucēja par visu ko padomāt un visu ko atcerēties. (Šeit es pārdomāju un neuzrakstīju privātu stāstiņu par to, kā pat priekšā lasīšana, kas arī ir apcerēta grāmatā, ne vienmēr ir tik jauka, kā varētu sagaidīt.)

Žurku ķēniņš

China Miéville. King Rat. Il. Mark Moran. London: Macmillan, 1998. 333 pp.

  Pēdējā laikā es gribu, lai grāmatu varētu izlasīt vienā piegājienā. Pievienojoties vēl tādām prasībām kā “fantastiku” un “papīrā”, nedēļas nogalē izvēle bija grūta. Beigās nācās samierināties, ka to nedz izdevās izlasīt vienā vakarā, nedz arī tā bija fantastika, lai gan šausmu romāns, kā atcerējos dzirdējusi, manuprāt, arī ne. Tāda patumša urbānā fantāzija no tiem laikiem, kad tas vēl nenozīmēja romantiku.
 Jebšu Mjevilu es nevilcinādamās pieskaitītu pie saviem iemīļotākajiem autoriem, tas nenozīmē, ka esmu visu lasījusi, vēl vairāk, ka esmu lasījusi visu, kas man stāv mājās. Zin kā, gan trūcīgākiem laikiem jāpietaupa, gan viss kas cits uzmanību novērš, un galu galā – mīlai takš pierādījumus un pamatojumu nevajag jeb ja patīk, tad arī šķiet skaists. Nu tā kaut kā.
 Nu, un pirmā grāmata, tas vispār ir bīstami.
 Jā, zinot, kas nāca pēc tam, šis ir tāds debijas romāns, kam jātiek pāri, lai kļūtu par satriecošu rakstnieku (un vai dieniņ, cik tas jau ir bijis sen). Šeit elpa neaizraujas, tomēr var jau redzēt, kas ar autoru notiks tālāk: te ir gan plašs vārdu krājums (tas vēl būtu sīkums, bet atskaņu slengs un dīvaini dialekti panāca, ka vietām es tikai nojautu, nevis sapratu, kas īsti tur rakstīts), gan politiskā nostāja pieminēta, gan šerminošs briesmonis, gan sajūtama telpa (vēl pirms tam Mjevils ir strādājis par ilustratoru un komiksu mākslinieku, varbūt no tā viņam arhitektoniskā domāšana), gan citi vēlāk izmantoti sīkumi. Tomēr īsti dīvains viņš vēl nav.
Patiesībā grāmata ir izdevusies pietiekami laba, tikai tas nav tas, ko šodien gaidām no autora.
 Notiek tā: Solu no rīta pamodina skaļi klauvējieni pie durvīm. Tā izrādās policija, jo Sola tēvs guļ zālē daudzus stāvus zemāk, loga stikla lausku ieskauts. Ir skaidrs, ka izmeklētājam aizdomās turamais jau ir rokā. Bet tad kāds dīvains tēls ienāk kamerā un caurcaurēm fantastiskā veidā izved Solu no iecirkņa. Tas ir žurku ķēniņš, kas atklāj jaunietim dažus pārsteidzošus faktus par viņa izcelšanos. Sols ir izglābts no cietuma, bet tajā Londonā, ko līdz šim bija pazinis, atgriezties vairs nevar. Labi, ka vēl ir otra, tā, kas pieder žurkām (lasot labāk neēst). Vai varbūt ne pārāk labi, jo ne jau nesavtīgu iemeslu vadīts nāca viņa pestītājs. Un, kur žurkas, tur žurku ķērājs, tas ar stabuli rokās, kam viens pīpis, ko aizvest sev līdzi, žurkas, bērnus vai, teiksim, zirnekļus. Un ķērājam uz žurku ķēniņu jau sen ir zobs.
 Kaut arī, sākot lasīt, man nebija ne jausmas, kas īsti grāmatā notiks, bija kaut kas, kas mani patiešām pārsteidza. Mūzika. Šis izrādījās dramendbeisa romāns (jā, Mjevila, nevis Džefa Nūna sacerēts), turklāt Čaina ļoti izteiksmīgi apraksta mūziku. Gluži grūvēt līdzi negribējās, bet nostalģija pārņēma gan.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 12. (fantāzijas romāns) punkts.

Vasaras suņi

Josa Fructuoso. Perros de verano. Il.: Nieves Guerra. Barcelona – Madrid: Egales, 2014. 353 pp.

 Pirms kāda laika skatījos ierakstus no, šķiet, Kadisas universitātē notikušās konferences par literatūras tirgu (ļoti interesanti, bet spāniski), kurā kāds pieminēja, ka Spānijā ik dienu iznākot 12 jaunas spāniski sarakstītas grāmatas. Skaidrs, ka aptvert to visu viens cilvēks nav spējīgs. Atliek vienīgi vai nu lasīt bestsellerus, paļauties uz laimīgu gadījumu vai, lai redzētu, kas spāņu literatūru gaida nākotnē, doties uz mazajām grāmatnīcām, kurās pārdod mazo apgādu izdevumus. Perros de verano nopirku vienā no divām Barselonas geju, lezbiešu utt. grāmatnīcām (otrā, kas atrodas īstā geju rajonā, netiku iekšā, jo tur bija pusdienas pārtraukums) pēc pārdevējas ieteikuma: “Tev patiks”.
 Sākot lasīt, kādu brīdi par to nebiju tik pārliecināta, bet beigās pārdevējai tomēr izrādījās taisnība. Man patika.
 Romānā stāstīts par jaunu meiteni no Mursijas, kas izaugusi pārliecinātu republikāņu ģimenē. Vecāki viņai allaž mācījuši domāt patstāvīgi, nepakļauties ne kungam, ne dievam un iegūt izglītību, lai varētu dzīvot neatkarīgi. Marina iestājas Barselonas universitātē filosofos un uzsāk rosīgu sabiedrisko dzīvi. Viss būtu ideāli, ja vien nenotiktu Franko diktatūras laikā. Pēc pirmā kursa viņai pasaka: mums pietiek pašiem savu revolucionāru un vispār, tagad tevi neuzņems arī nekur citur.
 Labi, ka turpat blakus ir brīvības un sapņu zeme Francija, kur tikko piedzīvots 1968. gads un atšķirībā no Madrides universitātes, kur visa filosofija ir apstājusies pie reliģijas un obligātās politiskās audzināšanas, Parīzē var prātot, iet uz to augstskolu, kurā pasniedz Sarts, vai to, kurā Fuko, bet komunistu laikraksta svētkos uzstājas Rafaels Alberti un Pink Floid. Marina aizbrauc uz Parīzi, tiek silti jo silti uzņemta spāņu ģimenē, iemīlas un noskaidro savu seksuālo identitāti, kas galīgi nepatīk mīļotās mātei, un ar salauztu sirdi dzīvo un mīl tālāk.
 Autores rakstības stils ir diezgan neviendabīgs, sākumā, laikmeta un Marinas bērnības ainas iezīmējot, viņa diezgan sausi izklāsta politiskās dzīves notikumus vai vecāku uzskatus, kuru rezultātā meita izauga tāda un šitāda. Fruktuoso neliekas ne zinis par angliski rakstošo svēto bausli “rādi, nevis stāsti”, un man tas likās atsvaidzinoši un jauki. Bet tad pēkšņi, Marinas dzīvē parādoties romantikai, izmainījās arī vēstījuma maniere: īsta daiļliteratūra, ko vēlāk atkal pārtrauca hronikas atkāpes.
 Pat nerunājot par to, ka visvairāk man patika tieši vēsturiskā nosliece (un man vispār ir diezgan atturīga attieksme pret vēsturiskiem romāniem), līdz šim neredzētais skatiens uz spāņu literatūrā daudz apcerēto Franko laiku, emigrantu kopienas attēlojums (paši francūži gandrīz nemaz neparādās, bet, kad uzrodas, runā franciski), izrādījās, ka biju noilgojusies pēc grāmatas, kuras varoņi interesētos ne tikai par sevi vai mākslu, bet arī par to, kas notiek apkārt, un pat uzskatītu par savu pienākumu iejaukties un mēģināt mainīt to, kas nešķiet pareizs. Pēc cilvēkiem, kas ir politiski dzīvnieki.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 5. (imigranta stāsts) punkts.