Bloga arhīvi

Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.

Melnā kaste

Amoss Ozs. Melnā kaste. Tulk. Ilmārs Zvirgzds, il. Aivars Plotka. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2000 (1987). 255 lpp. (קופסה שחורה
עמוס עוז).

2014-12-20 10.51.20  Pirms vairāk nekā gada es no Sibillas j-kdzes (hmm, hmm… nez kāpēc šķita, ka tā labi izklausās) virtuālā dāvanā saņēmu “Melno kasti“. Nu, un vēl filmu, ko diemžēl neesmu noskatījusies, bet, ja jau par to ierunājos, izrādās, ka jūtjūbē ir atrodams vecs itāļu kino, nu tur “Nakts portjē” vai Pazolīni. Vismaz spāniski. Zināmu sakaru ar “Melno kasti” arī var saskatīt, ja pacenšas.
  Piemēram, sarežģītas, bet vismaz šķietami nesaraujamas attiecības, kurās sekss ir nāvējošs ierocis. Jo “Melnajā kastē” varoņus, kas cits citam nepārtraukti raksta garas vai īsākas vēstules, kurās mēģina no saņēmēja kaut ko iegūt, lai gan ne vienmēr ir skaidrs, ko tieši, vieno ne tikai sarautas ģimenes saites un stipri atšķirīga reliģiski politiskā pārliecība, bet arī atmiņas un iedomas par seksu, kas bija, ir un varētu būt. Vispār viņi tur cits citu čakarē, kā vien varēdami, bet es sajutos diezgan pārsteigta, ka vairumam atsauksmju rakstītāju Ilanas šķirtais vīrs Aleks (bijušais armijnieks, tagad uz Rietumiem pārcēlies akadēmiķis, kas pēta reliģiskos fanātiķus) šķitis daudz nepatīkamāks par otro vīru Mišelu, kas reliģijas un patriotisma vārdā cenšas no Aleka izspiest visu viņa naudu. Un vēl kādā veidā!
  Vai es tagad saprotu Izraēlu? Nē, protams, tomēr zināmu priekšstatu par to, cik sarežģīti viņiem dzīvot tādā reliģijas pārņemtā sabiedrībā, gan var gūt. Vienīgi, ja nu kāds sadomās izlasīt grāmatu, to nav nemaz tik viegli sameklēt bibliotēkās, kaut arī tā krietnu laiku, šķiet, bija vienīgais mūsdienu Izraēlas literatūras darbs, turklāt vēl daudzveidīgā latviešu mēlē pārnests no paša ivrita.
  Starp citu, pavisam nesaistīti es nesen (khmm… pirms kāda mēneša) izlasīju (leišu tulkotu) interviju, kurā Ozs apgalvo, ka reizēm tikt nosauktam par nodevēju esot gods (saite uz tekstu angļu valodā).

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausījos:

Ē… mmm… mazdrusciņ par eņģeļiem…

Nick Harkaway. Angelmaker. Il. Glenn O’Neill. (Bite uz vāka ir no Ričarda Stringera (Richard Stringer) skulptūras “Queen Bee”, kas atrodas Melburnā.) London: Windmill Books, 2012. 566 lpp.

 Nu jā, man kaut kas nav kārtībā ar laika plānošanu. Tik ļoti, ka šovakar Z., pār plecu ieraugot atvērtu Asmo blogu, noprasīja, vai tad es to visu tomēr vēl lasot. Lasu gan. Kad sanāk. Piesauktajā vietnē bija tikai kādi trīs vai četri jauni ieraksti. Starp citu, es pat pirms pāris nedēļām pamanījos nobildēt dažas grāmatas, bet foto te varēšu ielikt tikai tad, kad (ja) atradīšu fotoaparāta baterijas lādētāju, un apvaicāties kādam, kur tas varētu būt, es arī nevaru, jo man ir smagas aizdomas, ka atbilde skanētu nevis: “Apakšējā atvilktnē,” (kur es jau paskatījos, ja) — bet gan: “Kur pati noliki, tur ir.” Un tā pat varētu būt tiesa.
 Un vispār, ja jau es te tik ilgi neesmu rakstījusi, gribētos kaut kā citādi to visu sākt darīt, bet nezinu, kā, tāpēc būs nevis citādi pa smuko, bet gan caurcaurēm tīra haltūra.
 Tātad šī grāmata, pirmkārt, ir iekļuvusi bildē, otrkārt, es to varētu ieteikt izlasīt jau pieminētajām personām un droši vien arī Andrim.
 Tas ir tāds izklaidējošs pasaules glābšanas stāsts (man mazliet atgādināja “Krakenu”) ar humoristisku noslieci, kas gan sākumā mani atstāja vienaldzīgu – kurš gan iesāk grāmatu ar joku par golfa zeķēm? Jēziņ, man ir speciālas skriešanas, kalnu tūristu un jogas zeķes (barga nauda par caurumiem papēžos un pirkstgalos), un es gribu pilašu zeķītes (šīs ir smukas), bet par golfa zeķēm es nezinu absolūti neko. Tā nu kādu laiku es tikai ievēroju, ka šeit autors joko, kas, protams, nekādi nav smieklīgi, bet pēcāk mums sāka saskanēt labāk un tādi izteikumi kā “epistemoloģija ir nežēlīga” pat izsauca autora droši vien iecerēto reakciju, bet citviet domājos saskatījusi atsauci uz Duglasu Adamsu. Tūlītējs disklaimeris: grāmatā ik pa laikam ir sarežģīti vārdi (dažus man izdevās atšifrēt, izmantojot angļu-spāņu vārdnīcu) un tā nav domāta ne bērniem, ne pusaudžiem (te varētu piesaukt pārliecinošo stāstu par vilcienu izmantošanu pavisam negaidītos nolūkos), bet bez vārdnīcas var arī iztikt.
 Tātad pasaule kārtējo reizi ir jāglābj, un šoreiz tas jādara bijušā Londonas gangsteru karaļa dēlam, kas mēģina dzīvot klusu un mierīgu dzīvi, nodarbojoties ar mirušā vectēva mantojumā atstāto pulksteņmeistara un smalkmehāniķa amatu, kas atklāj citu grāmatas noslieci, proti, tvaikpanku. Trešā svarīgā šķautne ir spiegu romāns diezgan lielā Bonda, Džeimsa Bonda, garā, tikai makantiņ adaptēts mūsdienu labā izpratnei. Jāsaka, pats Dž. B., ko pazīstu no vairākām filmām un pusgrāmatas, man šķiet stulbs, bet šajā salikumā superspiedze gluži labi gāja pie sirds, kaut arī nevarēju nepamanīt, ka nekur nav pazudis imperiālistiskais dalījums: mēs tie labie (ja ne gluži valdība, jo tas jau nu mūsdienās būtu pārlieku neticami, tad angļi gan), bet lielākie ļaunprāši dzīvo tur tālu, teiksim, Āzijā. Nu labi, par padomju Tallinu autoram tiešām neko nevajadzēja rakstīt, par to, kas tur varēja notikt, viņam nav ne mazākās jausmas.
 Citādi notikumu absolūtā neiespējamība netraucē. Romāna tēli (un šis ir arī pieaugšanas, savu sakņu un patības atrašanas stāsts) saglabā komiksa pieskaņu, bet nav plakani, piedzīvojumu viņiem ir daudz, daži no tiem – negaidīti, un gali beigās tiek savilkti kopā. Vienbrīd ienāca prātā, ka no grāmatas varētu sanākt forša filma, bet patiesībā tā nez vai būtu tik aizraujoša kā grāmata, jo atņemtu pārāk daudz iespēju iztēloties, kā tas viss notiek.

Sarkanā māja

Mark Haddon. The Red House. Il. Paul Willoughby, Suzanne Dean. London: Vintage, 2013 (2012). 340 lpp.

  Kad grāmatnīcā nejauši ieraudzīju Hedona jaunāko romānu, nekas cits neatlika, kā to nopirkt, jo man patika viņa iepriekšējās grāmatas, vāks bija skaists un cena patīkama. The Red House es ne tikai nopirku, bet pat drīz vien izlasīju. Man atkal patika, lai gan ne tik ļoti kā A Spot of Bother.
  Sākumā bija grūti ielasīties. Man tā gadās diezgan bieži. Šoreiz vainīga bija autora izvēle vienā laidā lēkāt no viena tēla pie cita. Grāmatas varoņi ir vesela disfunkcionāla ģimene, pat divas, astoņi dzīvi cilvēki, divi miruši vecāki un viens rēgs, un vienas lappuses garumā Hedons var pievērsties pat četriem tēliem. Ja es biežāk skatītos seriālus, varbūt būtu vieglāk pārdzīvot teksta saraustītību, bet varbūt arī nē, jo to romānam pārmet lielākā daļa cilvēku, kas Amazonē tam ielikuši maz punktu. Viņiem es varu iebilst, ka saprast, par kuru tēlu kurā brīdī ir runa, nav grūti (liela daļa gan ir klausījušies audiogrāmatu, un tādā gadījumā tas varētu būt bijis krietni sarežģītāk).
  Tātad es ielasījos (grāmatas 1. nodaļu, kādas 45 lpp., var lasīt šeit), bet par teksta saskaldītību sajūsmā tā arī nebiju. Toties man atkal un joprojām patika sajūta, ka Hedonu patiešām interesē cilvēki un ka viņš pret tiem ir noskaņots ļoti labsirdīgi, un literatūrā tā nav nemaz tik bieža parādība. Neviens no grāmatas varoņiem nav caurcaurēm pozitīvs tēls, daži rīkojas pat diezgan nejauki, bet vairāk par nosodīšanu gribas, lai viņiem viss izietu labi.
  Pārtikušais brālis ārsts Ričards (otrā sieva, kas, par spīti tam, kā izskatās, nav mājsaimniece, un sešpadsmitgadīga ambicioza audžumeita) uzaicina trūcīgās māsas skolotājas Endželas ģimeni (vīrs neveiksmīgs mūziķis, labu laiku bijis bez darba, 17, 16 un 8 gadus veci bērni) pavadīt nedēļu lauku mājās Velsā, apbrīnojamās pilsētiņas Hay-on-Wye (kā nu to izrunā) tuvumā. Tās pašas, kur esot kādi 1900 iedzīvotāji un 30 grāmatnīcas (un, kā var uzzināt romānā, arī rotaslietu, veselīgas pārtikas veikals un The Shop of Crap). Visi viņi lasa grāmatas (izņemot rēgu).
  Tā nu viņi tur dzīvo, lasa, iepērkas, pabučojas, iet uzskriet, draudzējas un strīdas, cērt nost galvu nacistu zombijiem, masturbē (nebiju iedomājusies, ka būt jaunam puisim ir tik grūti; bet cik smieklīgi bija, kad viņš no fantāzijām par meiteni pievērsās viņas mātei un jutās lepns, ka nu viņam ir nobriedušāka gaume!), domā par Dievu un nāvi, jūtas nedroši, sāpināti un atklāj kaut ko jaunu par sevi, saviem vecākiem un pagātni.

  None of them were greatly interested in the election except as a national soap opera in which the closeness of the result was more exciting than the identity of the winner. Individually, they were passionate abut GP fundholding, academy schools, asylum, but none of them trusted any party to keep a promise about any of these issues. Louisa struggled to believe that she could change herself, let alone the world, and saving lives seemed to absolve Richard of any wider duty. Angela and Dominic had once marched in support of the miners in Doncaster and the printers in Wapping, but their excitement at Blair’s accession had changed rapidly to anger then disappointment then apathy about politics in general. Alex was planning to vote Tory because that was how you voted when you were the kind of person he wanted to be. Melissa affected a disdain which felt like sophistication and Daisy affected an ignorance which felt like humility. Benjy, on the other hand, was interested mostly in the fate of the tiger, the panda and the whale, and consequently more concerned about the future of the planet than any of them.

  Lūk, no šādiem gabaliņiem, no fragmentiem veidojas cilvēku tēli, kas man likās gana pārliecinoši, un īss, bet nozīmīgs viņu dzīves brīdis, kura beigās viss nepavēršas kājām gaisā, viss parocīgi nenoslēdzas, tomēr viņi ir piedzīvojuši pārmaiņas. Lasītājiem atliek minēt, cik ilgstošas tās būs.

Pūķi un meitenes

Rachel Hartman. Seraphina. Il. Andrew Davidson. New York: Random House Children’s Books, 2012. 480 lpp.

  Pusaudžu literatūru lasu reti, jo kas tad lasītu pieaugušo grāmatas? Tāpēc nevaru šo romānu salīdzināt ar pārējo piedāvājumu un nevaru pateikt, vai grāmata patiks arī jaunām meitenēm un zēniem, bet skaidrs, ka pusaudži ir tikpat dažādi lasītāji kā pieaugušie, ar tikpat dažādām gaumēm, vajadzībām un prasmi nevērtēt grāmatu pēc tā, ko esi sadomājies iepriekš (nevis pēc vāka, kas man ļoti patīk). Par pēdējo jautājumu es brīdi paprātoju, kad intereses pēc biju izlasījusi Amazonē sliktās atsauksmes. Nav nemaz tik vienkārši pārslēgties un saprast grāmatu, kas izrādās atšķirīga no gaidītā, un es pati arī šajā ziņā reizēm noteikti grēkoju. Tāpēc uzreiz brīdināšu, ka romāns patiešām ir par pūķiem un meiteni, kas ir daļēji cilvēks, daļēji – pūķis, taču tas nav zobenu vai citām cīņām, burvestībām, izredzētības, pasaules glābšanas un spraigiem piedzīvojumiem pārpilns darbs, un lasītājiem vislielākie iebildumi ir bijuši pret notikumu lēno gaitu, ko arī es kādā brīdī ievēroju, taču man tā nemaz netraucēja, jo negaidīju piedzīvojumu romānu.
  Serafīnai ir sešpadsmit gadu, un viņa atceras savu piedzimšanu, kuras laikā nomira māte. Viņa dzīvo mums nepazīstamā zemē, kas ir diezgan viduslaicīga. Ekonomiskie jautājumi īsti netiek apskatīti, taču Serafīna strādā. Viņa ir karalienes galma komponista asistente un princeses skolotāja, jo no mātes mantojusi izcilu muzikalitāti. Tā gan nav vienīgā piemiņa no mātes. Komplektā nāk klāt arī mentāla atmiņu lādīte, kas, kārtīgi neaprūpēta, var sagādāt spēcīgas galvassāpju un vīziju lēkmes, kas ārēji izpaužas līdzīgi epilepsijai, un mazliet pūķa zvīņu.
  Pūķi dzīvo kaimiņos, pareizāk sakot, cilvēki reiz ievācās viņu labākajos medību laukos, sekoja daudzi kara gadi, līdz pirms gadiem četrdesmit tika noslēgts miera līgums. Taču attiecības nav diez ko uzlabojušās, īpaši tagad, kad medībās tiek atrasts visnotaļ iecienītā prinča līķis bez galvas (un nokost galvu ir pūķu izsenis iecienītais paņēmiens).
  Pūķi, kas zelta vietā sākuši krāt zināšanas, spēj pieņemt cilvēka izskatu (neapskatīsim jautājumu, kur paliek liekā masa, šī tomēr ir fantāzijas grāmata), un daži dzīvo arī cilvēku valstī, nēsādami piekārtus zvaniņus, lai, nedo’ die’s, kāds viņus nesajauktu ar cilvēkiem. Pūķi nepazīst mākslu, mūziku, reliģiju un emocijas, toties viņi ir labāk attīstījuši tehnoloģijas, pazīst zīmuļus un modinātājpulksteņus. Cilvēkiem pūķi lielākoties riebjas. Grāmatā ir spilgti aprakstīta segregācija un ksenofobija, un sākumā man šķita, ka te viss būs ļoti paredzams, bet izrādījās, ka nē. Ne nu pūķi ir tādi zelta gabaliņi un cietēji, ne cilvēki tādi sliktie, kā varētu padomāt, turklāt gandrīz ikviens negatīvais tēls tiek parādīts tādā gaismā, lai viņam nāktos kādu brīdi just līdzi vai vismaz lai spētu viņu saprast. Tāpēc kopumā grāmata izrādījās negaidīti gaiša.
  Tātad pūķiem cilvēku valstī neklājas necik labi. Serafīnai, kuras māte izrādījās esam pūķene, ir ja ne sliktāka, tad bīstamāka dzīve. Ja kāds uzzinātu viņas īsto izcelsmi, visticamāk, ar akmeņiem nomētātu gan viņas tēvu, kas pārkāpis abu tautu likumus, gan briesmīgo izdzimteni. Tāpēc savas zvīņas viņa slēpj no visiem. Gudrību un atskabargaino mēli tik labi paslēpt neizdodas, tāpēc Serafīnai sanāk iesaistīties prinča nāves izmeklēšanā, un tās atrisinājums izrādās ārkārtīgi svarīgs. Varētu pat teikt, ka šis ir tiklab jaunas meitenes pieaugšanas un identitātes atrašanas stāsts, kā politisks detektīvromāns. Neizpaliek arī bez romantikas, un šī nu bija tā reize, kad man tā netraucēja, jo jaunie cilvēki nevis nopūtās un stāstīja viens otram visādas blēņas, bet gan apsprieda iecienītākos filosofus un to, kāpēc viņi dod priekšroku tieši šiem domātājiem. Varbūt vienīgi beigas būs mazliet par saldu un nereālu. Bet vispār Serafīna ir ļoti piemērota tam, lai jaunas meitenes viņai gribētu līdzināties, un viņa tāda nav vienīgā. Tur ir gan brīnišķīga princese, gan karaliene, gan citi labi iezīmēti un individuāli otrā plāna tēli.
  Romānā ir arī daudz mūzikas un interesanta reliģiskā sistēma ar daudziem svētajiem un svētajām, par kuriem es gan būtu gribējusi uzzināt ko vairāk. Kur nu vēl pūķi, kas, starp citu, arī attīstās un mainās. Tas viss ir labi uzrakstīts, un, nerunājot par dažiem sīkumiem, varu pažēloties tikai par beigām, kas pienāca pārāk ātri. Šī ir autores pirmā grāmata, taču otrā vēl nav iznākusi. Spriežot pēc “Serafīnas” noslēguma, tajā varētu būt vairāk ugunīgas darbības.

Bibliofiliem un sātanistiem

Arturo Peress-Reverte. Dimā klubs jeb Rišeljē ēna. Tulk. Guna Pigita. Il. Arta Ozola-Jaunarāja. Rīga: Jumava, 2006. (Arturo Pérez-Reverte. El club Dumas or La sombra de Richelieu. 1993.) 372 lpp.

    Kaut kad sen skatījos dīvainu filmu par sātanistiem “Devītie vārti”. Džonijs Deps, protams, bija glīts, bet, cik nu tagad atceros, tas arī bija apmēram viss ievērības cienīgais. Filmas pamatā Polaņskis izmantojis romānu “Dimā klubs”, bet grāmata man ar filmu neasociējās kaut tāpēc vien, ka par Dimā kino nekā nebija. Toties grāmatā Dimā ir daudz, un droši vien to labāk spēs novērtēt cilvēki, kam tuva feļetonromānu tradīcija. Es varu atzīties, ka nevienu Dimā darbu neesmu izlasījusi, tā ka saprotiet paši…
    Vecu grāmatu mednieks Lūkass Korso saņem pasūtījumu noskaidrot, vai kāda kolekcionāra rokās patiešām bija nonācis Dimā “Trīs musketieru” oriģinālā manuskripta fragments. Līdz šim bija uzskatīts, ka manuskripts ir iznīcināts. Korso saņem vēl vienu uzdevumu: noskaidrot 17. gs. izdotas un tūdaļ inkvizīcijas sadedzinātas sātanistu grāmatas autentiskumu. Noslēpts tolaik esot ticis tikai viens eksmplārs, taču tagad zināmi trīs. Seko ceļojumi pa Dienvideiropu, kautiņi, slepkavības, daudz džina, maskulīna lesbiete (bāra īpašniece un Korso labākā draudzene), jauna vai mūžveca meitene, kuru mīlīgi sauc par Irēnu Adleri, bibliofili un milzum daudz informācijas.
    Atgriežoties pie Dimā, atceros, ka bērnībā lasīju Žila Verna biogrāfiju, kurā tika pieminēts arī Dimā un viņa nēģeri, tas ir, jaunie vai neveiksmīgie rakstnieki, kas sacerēja grāmatas Dimā vietā. Autorības jautājums tiek piesaukts arī “Dimā klubā”, taču Peress-Reverte vai erudītais literatūras profesors Boriss Balkāns, kas reizēm pavēsta grāmatā notiekošo un gaužām atgādinātu kādu semiotiķi, ja vien tas uz grāmatas beigām pats neparādītos tekstā, tātad vismaz B.B. Dimā ļoti ciena un aizstāv, un daudz ko izstāsta par viņu. Dažbrīd tik daudz, ka ir spiests atvainoties sarunu biedram, ka šis to visu jau noteikti zinot, un, godīgi sakot, tas patiesi izklausās neveikli.
    Tak šajos stāstiņos slēpjas grāmatas jēga un vērtība. Ja atņemtu izglītojošo daļu, nekas daudz pāri nepaliktu. Notikumus varētu ietilpināt dažās lapās: Korso satiek vienu cilvēku, iedzer, sakaujas, atceras savu bijušo draudzeni, kaut kur aizbrauc, satiek otru cilvēku, aplūko viņa bibliotēku, satikto cilvēku kāds nogalina, Korso brauc tālāk. Iedzeršana ir pēc katra komata un pa vidu arī. Atrast īstos cilvēkus nesagādā nekādas grūtības, nav nekādu dabas aprakstu vai psiholoģisku ieskatu, vai politisku pārspriedumu. To neesamību autors kompensē, dāsni daloties visā, ko ir uzmeklējis un izlasījis par grāmatu kolekcionāriem, tirgotājiem, viltotājiem, Dimā, piedzīvojumu romāniem, sātanismu un tā literatūru. Un lūk, sanāk normāla apjoma romāns, kas lasītājam ļauj justies kā intelektuālim un brīžiem pavēsta šo to patiešām noderīgu, piemēram, kā īsti viltot pazaudētas lapas senos izdevumos. Nu labi, noderīgi tas nav, amatieriem tāpat nekas neizdotos.
    Ar jauniegūtās informācijas izmantošanu tomēr jāuzmanās, vismaz sātanisma bibliogrāfiju autors ir papildinājis ar līdz šim nezināmiem izdevumiem. Bet man tā tikpat šķiet stulba un garlaicīga aizraušanās, pat pieņemot, ka visas reliģijas balstās uz ticību, nevis saprātu.
    Grāmatas sākums oriģinālā lasāms šeit.

Slimīgas alkas pēc kauliem

Elisa Pītersa “Slimīgas alkas pēc kauliem“. Tulk Mārtiņš Poišs, il. Marina Tumareva. Rīga: EVE, 2002. (Ellis Peters. A Morbid Taste for Bones. 1977.) 349 lpp.
Viens līķis par daudz“. (One Corpse too Many. 1979.) 375 lpp.

    Reiz sensenos laikos, tālajā 12. gadsimtā, kad Anglijā par troni sacentās Stīvens un Moda, Šrūsberijas abatijā Dievam un cilvēkiem kalpoja brālis Kedfaels (kuru patiesībā sauca kā nebūt citādi). Jaunību pavadījis pavisam pasaulīgi — karojot, kuģojot un mīlot dažas sievietes, mūža otrajā pusē viņš aprūpēja klostera dārzu, gatavoja zāļu vīnus, uzlējumus un maisījumus, dziedināja slimniekus un ievēroja daudz ko tādu, kam citi pavirši pagāja garām. Vērīgā acs un cilvēku pazīšanas māksla lieti noderēja gan ikdienā, gan īpašos gadījumos, kad Kedfaels pārtapa par tiesu mediķi, kriminālekspertu, izmeklētāju un reizēm arī tiesnesi vienā personā.
    Piemēram, toreiz, kad Šrūsberijas priekšniekiem savajadzējās pašiem savu svēto un viņi devās pakaļ kādas sen mirušas Velsas jaunavas kauliem. Ļaudis, kuru ciemā svētā jaunava bija apglabāta, bija viņai pieķērušies un nez kāpēc nejutās iepriecināti par parādīto godu. Mūki mēģināja ar dažādiem paņēmieniem pārliecināt lauciniekus, ka viņu pretenzijas uz kauliem ir nozīmīgākas, bet tad tika atrasts ietekmīgākā saimnieka līķis, pavēršot jaunā gultnē gan sarunu gaitu, gan nelaiķa meitas izredzes apprecēt iecerēto jaunekli.
    Vai toreiz, kad Stīvens ieņēma Šrūberiju, pakāra pulku pretinieku un Kedfaels, kas bija pieteicies parūpēties par aizgājēju kristīgu izvadīšanu, atklāja, ka starp līķiem ir uzradies vēl kāds mirušais, kuru nāvē aizsūtījusi ne tik ķēnišķa, tātad noziedzīga griba. Viņš ne tikai noskaidroja mirušā identitāti un slepkavu, bet arī parūpējās par jaunieti, kas klosterī slēpās no tā paša Stīvena.
    Pītersa radījusi lielākoties pārliecinošu, jebšu romantizētu viduslaiku noskaņu. Tur ir cēlas daiļavas, kas nevilcinās aizstāvēt taisnību un sevi un, ja vajadzēs, ņems rokā zobenu un kāps zirgā. Brālis Kedfaels pados plaukstu, lai jaunkundze varētu pakāpties, un mazliet saldsērīgi atminēsies laikus, kad apakšsvārku malu viņš redzēja biežāk. Ir pa kādam nabagam un blēdim, īpaši otrajā grāmatā, kas ir mazliet drūmāka, tomēr lielais vairums cilvēku ir godprātīgi un apmierināti ar dzīvi. Pats Kedfaels ir diezgan liels šķelmis, un viņa dzīvīgais tēls ir grāmatu lielākais pluss.
    Grāmatas ir arī glīti nostrādātas, patīkams kabatas formāts cietos vākos un uz normāla papīra, un labā valodā, tā ka sanāk daudzpusīga lasīšanas bauda. Tiesa, velsiešu vārdi atveidoti, neņemot vērā izrunu, un ir sanācis Kedfaels un Sioneda. Dažviet traucē pārlieku jaunmodīga leksika, šosejas un čomi, toties citviet jāiet ielūkoties Mīlenbaha vārdnīcā, lai noskaidrotu, ka krūpene = krūteža. Bet var iztikt arī bez vārdnīcas, tāpat puslīdz skaidrs, par ko ir runa.
    Tā bija tik patīkama viegla lasāmviela, ka vienu grāmatu pabeigusi, tūdaļ devos pēc otras. Bet nu man jāpasūdzas. Sērijā kopā ir kādas divdesmit grāmatas. Poišs ir iztulkojis vēl vienu. Bet tā nav izdota. Gan jau es kādreiz sameklēšu pārējās angliski, bet godīgi tas nav.
    Ir arī seriāls, kas no grāmatām tomēr atšķiras.