Bloga arhīvi

Stulbākais eņģelis

Christopher Moore. The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror. London: William Morrow, 2007 (2004). 288 pp.

Nu tad beidzot! Šogad es laicīgi atcerējos jau kuro gadu pēc kārtas iecerēto Ziemassvētku grāmatu. Atcerējos un izlasīju, un esmu apmierināta.

Author’s Warning
If you’re buying this book as a gift for your grandma or a kid, you should be aware that it contains cusswords as well as tasteful depictions of cannibalism and people in their forties having sex. Don’t blame me. I told you.

Mazliet dīvainajā Kalifornijas tūristu pilsētiņā, ko Mūrs jau iepriekš ir aprakstījis kādā citā grāmatā, ko es, par laimi, tieši biju lasījusi, tiek gaidīti Ziemassvētki. Pestīšanas armija vāc ziedojumus, naktīs zog Ziemassvētku priedītes, tiek apspriesta ikgadējās vientuļo cilvēku ballītes ēdienkarte (kurā būs daži negaidīti papildinājumi).

It was Christmastime, and she was in the Christmas spirit – she was feeling lonesome.

Un mazs zēns kļūst par liecinieku tam, kā tiek nogalināts Ziemassvētku vecītis. Tieši tajā dienā, kad pilsētiņā kāds ļoti izskatīgs svešinieks grib sev atrast bērnu. Bārā.

Mavis reached under the bar and pulled out her miniature baseball bat. Just because he was pretty didn’t mean he couldn’t be improved by a smack upside the head with a piece of earnest hickory. Men: a wink, a thrill, a damp squish, and before you knew it it was time to start raising lumps and loosening teeth. Mavis was a pragmatic romantic: love – correctly performed, she believed – hurts.

Lai piepildītu viņa neiespējamo vēlēšanos. Un stulbais erceņģelis to arī paveic, tikai neviena dzīva dvēsele par to nez kāpēc nepriecājas.
“Eņģelis” salīdzinājumā ar “Kaisles ķirzaku” man šķita pavieglāks, bet, ņemot vērā specifisko tēmu, tieši laikā pāris decembra vakariem, īpaši šogad, jo arī viņi apgalvo, ka decembrī nekad nelīstot, bet atnāk El Ninjo (niņo), un viss notiek. Absurds, ironija, zemjostasvietas humors, narkotikas, noziegumi, psihiatriskās slimības, dīvaiņi, eņģeļi, zobenu kaujas, sikspārnis saulesbrillēs, beigas un iespēja sākt visu no jauna – tas viss tur ir.
Lai jums priecīgi svētki, garda maltīte un Ziemassvētku brīnums!

“That’s horrible. He’s stoned. I’m not eating stoned brains.”

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Sen nekas nav bijis par Kingu, vai ne?

Stephen King “Lisey’s Story”. Il.: keenan. London: Hodder, 2007 (2006). 669 lpp.

    Lai nebūtu tā, ka visi citi lasa Kingu, bet es tikai izmantoju pērnos krājumus, izlasīju es ar’ vienu grāmatu. Būtībā pirmo, kas gadījās pa rokai un nebija stāsts par suni, kas pārvēršas šausmonī (kaut arī tā bija krietni plānāka). Pa rokai gadījās grāmata par mirušu rakstnieku un viņa atraitni. Tie manis pēc var pārvērsties, par ko vien grib.
    Tātad Lisijas vīrs Skots Lendons ir nomiris pirms diviem gadiem, atstājot viņai mantojumā pārdesmit miljonus, kaitinošu paradumu teikt “smucking”, “babyluv” un tamlīdzīgus vārdiņus, mīļas atmiņas, satraucošas atmiņas, ļoti dziļi noglabātas atmiņas, savu balsi galvā un pilnu šķūni ar žurnāliem, manuskriptiem, grāmatu ārzemju izdevumiem, rakstāmlietu komplektiem un visu citu, ko lasītāju mīlēts un kritiķu cienīts rakstnieks dzīves laikā sakrāj. Tukšās pudeles ir labi noslēptas citur.
    Rakstnieka papīri kārdina fanus un literatūrzinātniekus, kas gribētu visu dabūt savos nagos un, kas zina, atrast nepublicētus tekstus. Tā kā Lisija joprojām nav izlēmusi, kam tos atdos, kāds profesors nolemj notikumu gaitu pasteidzināt ar brīvprātīga izpalīga palīdzību. Lieki teikt, ka dedzīgais kolekcionārs apdraud Lisijas, kaimiņu kaķu un vēl dažu labu dzīvību.
    Tā nu Lisija mēģina atbrīvoties no maniaka, beidzot iztīrīt vīra darba telpas, tikt galā ar savām četrām māsām, jo īpaši Amandu, kas vispirms ir jāiedabū psihiatriskajā slimnīcā, kur nav vietas, un pēc tam jāizdabū no turienes laukā, bet galvenais — Lisijai ir pienācis laiks samierināties ar vīra nāvi. Skots, kurš baisajiem stāstiem iedvesmu smēlies pats savā bērnībā un pārdabiskajās spējās nokļūt paralēlā pasaulē, kas ir diezgan līdzīga “Talismanā” aprakstītajai, Lisijai palīdz, vedot viņu sava veida apslēptās mantas meklējumos, kas izvēršas brīžiem ļoti sāpīgu atmiņu atdzīvināšanā ar īsti psihoterapeitisku efektu.
    Skots un Lisija mīl viens otru arī tad, kad nāve viņus jau ir šķīrusi. Ģimeniskās mīlestības tēmu, un tieši tās dēļ šo grāmatu būtu vērts lasīt, turpina Lisijas un māsu brīžiem kašķu pilnās, taču savstarpēji atbalstošās attiecības un Skota un viņa brāļa Pola bērnības stāsts.
    Arī iespaidīgākās šausmas norisa ģimenes lokā. Slepkavnieciskā psihopāta sižeta līnija nebija tik gara, cik es baidījos, un tās noslēgums, ņemot vērā citus grāmatas notikumus, man šķita negodīgs. Pārdabiskie paralēlās pasaules briesmoņi lielākoties tomēr izklausījās pēc pasakas, bet tas, ko bērnam var nodarīt kaut arī mīlošs, tomēr nepieskaitāms tēvs, jā, tas ir pilnīgi kas cits.
    Grāmatas nosaukums ir “Lisijas stāsts”, un beigās tas attaisnojas, taču ilgu laiku man pietrūka tieši Lisijas, kuras domās lasītāja pavada lielāko daļu teksta. Viņas atmiņas par laulību ir atmiņas par vīru, par Skota izbraucieniem, par viņa radošajām krīzēm, par viņa bailēm. Lisijas stāsts ir stāsts par Skotu, un ar to man bija par maz.
    Romāna pirmo nodaļu var lasīt šeit.

Ja jau visi par Kingu, tad es ar’

Stephen King and Peter Straub “The Talisman“. New York: Ballantine Books, 2001 (1984). 768 lpp.

    Reiz sensenos laikos vaicāju Asmo, lielam Kinga cienītājam, ar kuru grāmatu labāk sākt, un viņš man ieteica “Zaļo jūdzi”. (Patiesībā es jau biju lasījusi “On Writing”, bet tas neskaitās.) Tā kā manā bibliotēkā oriģinālā bija nevis “Zaļā jūdze”, bet gan “The Talisman”, es tomēr paņēmu to, jo īpaši tālab, ka grāmatiņu biezo romānu Kings sarakstījis kopā ar citu pazīstamu, bet manis nelasītu šausmu žanra meistaru, Pīteru Strobu. Abu autoru zinātāji apgalvo, ka tekstā labi varot redzēt vietas, kur beidzis rakstīt viens autors un sācis otrs, bet es godīgi atzīšos, ka pāreju nepamanīju, tāpēc par stila smalkumiem vai raupjumiem nemaz nemēģināšu izteikties.
    Galvenais varonis ir divpadsmitgadīgs puika Džeks Sojers. Viņa tēvs ir miris un mātei, bijušajai B kategorijas filmu karalienei, ir vēzis kādā no pēdējām stadijām. Viņa ar dēlu ir aizbraukusi uz klusu austrumu piekrastes pilsētiņu, kur reiz jutusies laimīga. (Grāmatas sākuma lappuses lasāmas šeit.) Džeks ar kāda paveca nēģera/melnādainā/afroamerikāņa un neganti spēcīga dzēriena palīdzību nokļūst citā pasaulē, Teritorijās, un atklājas, ka tur viņam reiz ir bijis dubultnieks. Viņa māte, protams, labā karaliene, guļ uz nāves gultas, varu sagrābis nelietīgs sadists Morgans, un tikai Džeks var izglābt pasauli un savas mātes. Lai to izdarītu, viņam jādodas briesmu pilnā un tālā ceļojumā, pāri visām ASV, un jāuzmeklē kristāla lode jeb Talismans.
    Kā redzams, klasisks bērnu fantāzijas romāna sižets. Ja tajā nebūtu tik daudz vardarbības, es teiktu, ka tā ir puiku grāmata. Puiku, jo, lai gan grāmata ir veltīta abu autoru mātēm, sieviešu tēlus tajā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tie paši parādās tikai uz īsu brīdi. Mātes mirst un nav vairs spējīgas pievērst uzmanību dēlam. Kad Džeks paziņo, ka dosies prom uz ilgāku laiku, māte pat nepiesola naudu un neliek paņemt līdzi sviestmaizes, ūdens pudeli vai zobu suku. Ļoti iespējams, ka bērns, kam mirst māte, jūtas pavisam pamests, tomēr es neticu, ka māte neparūpētos par to, kas ar viņu notiks. Džeka drauga, viņa tēva drauga Morgana dēla Ričarda, māte ir mirusi, taču tas tiek tikai pavirši pieminēts pāris teikumos. Džeks domā par savu tēvu, taču Ričardam māte laikam būs bijusi vienaldzīga. Visvairāk vietas grāmatā atvēlēts citai sievietei, kāda bāra īpašnieka draudzenei, kas reizēm pret Džeku izturas pat labi, taču visu laiku pacieš un, iespējams, pat izbauda sava drauga vardarbību.
    Teritorijas, kur gaiss tik salds un augļi tik lieli, zāle tik zaļa un vilkači tik mīļi, Džekam tomēr šķiet bīstamākas par ASV, tāpēc lielāko daļu ceļa uz Kaliforniju viņš veic parastajā pasaulē. Tā kā naudas viņam nav, Džeks visu laiku ir spiests stopot un piepelnīties. (Dīvaini, ka neviens satiktais cilvēks knauķi neaizved uz policiju.) Ceļojums ļoti ievelkas, kas nav prātīgi, ņemot vērā mātes stāvokli. ASV Džeks arī sastopas ar vairumu briesmu. Saskare ar fantāzijas pasauli viņu ir padarījusi ļoti valdzinošu, viņā iemīlas un grib izmīlēt visi apturētie šoferi. Valdzinājums neiedarbojas uz tiem ļaudīm, kam Teritorijās ir ļaunie dubultnieki un kas visiem spēkiem mēģina apturēt Džeku. Te nu autori ir ļāvušies izdomai. Tuneļos Džekam uzglūn gailējošas rijīga kazuvīra acis, pa ceļam trāpās cilvēkēdāji koki, visu pārņem tārpi, augstākminētā bāra saimnieks liek viņam cilāt pilnas alus mucas un mēģina pārņemt parādu verdzībā. Beigās Džeks vēl nokļūst ķerta misionāra vadītā labošanas darbu iestādē, kas ir patiesi pretīga. Viņš sastopas ar vai visu ļaunumu, kas realitātē var piemeklēt amerikāņu puiku, tikai šoreiz visu vēl baisāku padara ļaunuma dubultā pastāvēšana abās teritorijās. Būtībā Džeka pārbaudījumi ir tik smagi, ka visu laiku būtu jāuztraucas par viņa dzīvību, ja vien nebūtu skaidri zināms, ka priekšā vēl ir daudz lappušu.
    Reizi pa reizei viņš piezvana arī mammai.
    Autori ne tikai parāda, kas apdraud vientuļus bērnus un kā cilvēku ļaunums un alkatība sabojā sapņu zemi, bet arī daudzviet piemin, cik piesārņota ir kļuvusi Amerika.
    Pēc garā ceļojuma beigu kulminācija šķita ļoti neizteiksmīga. Lasot mani ik pa laikam kaitināja pārspīlējumi, pārlieku izteiktais sadalījums labajos un ļoti sliktajos, sieviešu pasivitāte, sižeta attīstības paredzamība. Tagad, kad vēl ne gads nav pagājis, es samierinos ar domu, ka tā tiešām varētu būt ļoti nelaimīga bērna fantāzija, tomēr joprojām uzskatu, ka Lindgrēna “Brāļos Lauvassirdīs” labā un ļaunā cīņu ir aprakstījusi daudz smalkāk, baudāmāk un aizkustinošāk. Džekam es laikam tā arī nesāku just līdzi. Vilkacim Vilkam, ko Džeks izrāva no Teritorijām šaipusē, gan.
    Grāmatai ir nosacīts turpinājums “Black House”, un es ceru to kādreiz izlasīt.

Kaisles ķirzakas blūzs

Кристофер Мур “Ящер страсти из бухты грусти“. Перевод: Максим Немцов. M.: Фантом Пресс, 2002. (Christopher Moore. The Lust Lizard of Melancholy Cove, 1999.)

Kristofers Mūrs apgalvo, ka vienu dienu esot atklājis — visi paziņas sēž uz antidepreasantiem, tikai viņš ne. Tātad viņam jābūt draugu depresijas cēlonim. Draugi viņu mēģināja nomierināt, sakot, ka tā ir paranoja (kas, kā apgalvots grāmatā, iespējams, ir tikai izglītota cilvēka reakcija uz apkārt notiekošo), jo depresija ir visiem cilvēkiem, arī tiem, kas nepazīst Mūru. Ja jau tā, varbūt depresijai bija būtiska nozīme evolūcijā? Varbūt reiz bija plēsoņas, kas medīja nomāktas radības? Un ja nu kāds aizvēsturisks īpatnis vēl būtu saglabājies un nokļūtu mazpilsētā, kurā visi pēkšņi būtu atmetuši antidepresantus? Un ja nu viņu sauktu par Stīvu?
Mūrs ir atradis atbildes uz šiem svarīgajiem jautājumiem. Iespējams, pat ļoti iespējams, ka arī viņš kaut ko lieto. Vai varbūt tā viņam ir dievišķa velte.
Kalifornijas kūrortpilsētiņā, kur vietējā aptieķnieka rūpals plaukst un zeļ, jo psihiatre pie viņa ar receptēm ir nosūtījusi vismaz trešo daļu iedzīvotāju, kāda sieviete tiek atrasta pakārusies. (Grāmatas sākums lasāms šeit.) Dakteri Velu piemeklē sirdsapziņas pārmetumi, jo uz tīrību un kārtību ķertā Besa, protams, bija viņas paciente, tāpēc ārste nolemj pārtraukt zāļot pilsētniekus un pievērsties laikietilpīgajai psihoterapijai. Maza šantāža (un aptiekāru ir par ko šantažēt), un liela daļa pilsētnieku tiek, pašiem nezinot, noņemti no tabletēm.
Vietējais policists Teo, kurš pie Velas neiet, jo viņam ir mazs kaņepju dārziņš, tikmēr mēģina noskaidrot, vai Besa patiesi pakārusies pati, lai gan šerifs ir stingri pavēlējis atdot lietu apgabala puišu pārziņā. Teo arī jūt miglainas simpātijas pret oficiāli ķerto Molliju, kas dzīvo vagoniņā, labi kaujas, ledusskapī glabā Stīvija līķi un apgalvo, ka reiz ir bijusi kinozvaigzne.
Bārs, kura īpašniece reiz sāka ar liekajām skropstām un krūtīm, bet nu ir gandrīz pilnībā veidota no titāna, silikona utt., tagad ir stāvgrūdām pilns. Visi vēlas iedzert un paklausīties jaunā vecā blūzmeņa Samiņa skumīgo ģitārspēli. Tā pie sevis vilkšus velk arī mūžsenu milzu ķirzaku, ko no miega pamodinājusi AES dzesēšanas sistēmas noplūde. Tas ir Stīvs. Viņam ir milzīga ēstgriba, viņš ir gatavs izdrāzt degvielas cisternu un visā apkārtnē rada neizturamu seksuālu spriedzi.
Un tas vēl ir tikai pats sākums.
Mūrs, kas man mazliet atgādināja Duglasu Koplendu, ir sarakstījis grūti definējamu grāmatu, ko tomēr noteikti var nosaukt par melno humoru, parodiju par šausmu un spriedzes literatūru vai, kā teikts uz vāka, psihotropu farsu. Tā jālasa ar mazliet cinisku attieksmi, atdodot godu lubenēm un lētajām fantastikas pornofilmām, kas domātas briļļainajiem datorpuišiem adītos džemperos un citiem nekur nederīgiem neveiksminiekiem, kādu grāmatā netrūkst. Visi viņi ir ķerti. Tomēr ar laiku neiespējamo notikumu jūklī, kas ne uz brīdi nepierimst, kļūst pamanāmi īsti cilvēki, suņi, ķirzakas un citi zvēri, un tu sāc skumt viņiem līdzi. Pat aptiekāram. Blūzs, zinies.

Labākie šausmu stāsti

The Best Horror of the Year, Volume 3. Ed. by Ellen Datlow. Il. Allen Williams. San Francisco: Night Shade Books, 2011.

Es parasti domāju, ka šausmu literatūra nav domāta man. Tur droši vien vainojams tas, ka man nepatīk zombiji un vampīri, un filmas, kuru varoņus citu pēc cita nogalina un apēd. Turklāt es baidos. Pēc Linča “Ceļa uz nekurieni” (“Lost Highway”; šī filma gan man patika) noskatīšanās vairs nevarēju stopot. Ja nu apstātos mašīna bez vadītāja… Tāpēc 2010. gada (atkāpe tiem, kurus interesē saistītā atstarpe. Lai datorā rindiņa nebeigtos ar 2010., rakstot Word’ā, nospiediet reizē Ctrl, Shift un atstarpes taustiņu. Citus derīgus padomus pareizrakstības jautājumos meklējiet Vārdotājas piezīmēs), tātad 2010. gada šausmu stāstu izlasei vajadzēja mani ne tikai iepazīstināt ar līdz šim nezināmiem autoriem, bet arī palīdzēt noskaidrot, kā tad īsti ir ar tām šausmām.
Ir labi. Vampīru nebija, pāris zombijiski gabali gan bija, taču arī tie izrādījās lasāmi, bet galvenais – es nospriedu, ka šausmu stāsti tāda tumša fantāzija vien ir. Kārtīgi literatūrzinātnieki un fani nepiekristu, bet tas nekas. Tiesa, es tā arī nenobijos.
Grāmata sākas ar gandrīz 40 lappušu garu priekšvārdu, kurā Detlova, kas jau 25 gadus veido dažādu fantastikas žanru antoloģijas un ir bijusi pāris žurnālu literatūras nodaļas redaktore (vai nav sapņu darbs?), iepazīstina ar svarīgāko, kas angliski publicēts pagājušajā gadā. No visa tā lēruma viņa ir izvēlējusies 21 darbu, ko ievietot krājumā.
Krājums sākas ar stāstu, kurā jūtams sengrieķu gars: “At the Riding School” (Cody Goodfellow). Tajā jūtama mazliet antifeminiska noskaņa, toties tiek aizstāvētas kentauru tiesības. Nekā jautra gan tur nav. (Kā gan citādi?)
“Mr. Pigsny” (Reggie Oliver) ir mazs vīriņš, kas gangsteru ģimenē tiek nodots mantojumā līdz ar Ķīnas vāzi un vēl šo to. Es teiktu, ka ironijas te bija vairāk nekā šausmu.
“City of the Dog” (John Langan): elles suņi Ghûl Atlantas pazemē un neīstas jūtas. Sāncenši un greizsirdība. Nodevība vai pašsaglabāšanās instinkts. Nebija slikti, bet kaut kā pietrūka, lai stāsts mani pa īstam uzrunātu.
“Just Outside Our Windows, Deep Inside Our Walls” (Brian Hodge) man patika. Iedomājieties zēnu, kura uzzīmētais īstenojas dzīvē. Vai nāvē. Un meiteni, kuras stāstītajās pasakās meitenes vienmēr nogalina troļļus un cilvēkēdājus Ļoti skumjš stāsts par vientuļiem bērniem, kas cieš no vardarbības.
“Lesser Demons” (Norman Partridge) nebija man tuvākais stāsts grāmatā, no kuras tas ņemts, taču laikam vienīgais, kas pagājušajā gadā publicēts pirmo reizi. Ļoti amerikānisks gabals par šerifu, kas apšauj ar melno maģiju uzceltus dēmoniskus zombijus, un bērniem, kas atrok kapus un ēd miroņus. Laikam beidzot jāpalasa Lavkrafts, lai kaut ko saprastu.
Zombiju tēmu turpina “When the Zombies Win” (Karina Sumner-Smith), ko es sauktu par dzejoli prozā. Tas, tāpat kā grāmatas beigu daļā publicētais stāsts “The Days of Flaming Motorcycles” (Catherynne M. Valente), zombijus cilvēcisko, parādot tos nelaimīgus un apjukušus. Labāk, nekā biju gaidījusi.
“–30- -“ (Laird Barron) autors šobrīd ir viens no nekomerciālās šausmu literatūras spilgtākajiem rakstniekiem, pat es viņa vārdu zinu no galvas, tikai lasījusi līdz šim neko nebiju. Stāsts par diviem zinātniekiem, kam pusgadu jādzīvo meža biezoknī, pētot anomālu dzīvnieku uzvedību masu slepkavības vietas tuvumā, ir pārliecinošs un biedējošs, bet visvarenā ļaunuma izpausmes baiso noskaņu drīzāk izjauca. Ja es ticētu sātanam, būtu cita lieta.
“Fallen Boys” (Mark Morris) ir tieši tāds, kādu es iedomājos šausmu stāstu. Ar atriebīgu garu.
“Was She Wicked? Was She Good?” (M. Rickert) lai kalpo par pamācību visiem ņūeidžiskajiem vecākiem, kas sev vēlas īpaši attīstītus bērnus. Redzēt laumiņas ir bīstami!
“The Fear” (Richard Harland) ir stāsts par šausmu filmu cienītāju grupiņu, kas atrod kāda kulta režisora nezināmu darbu un dodas noskaidrot filmas tapšanas vēsturi. Tas, kādas šausmas cilvēki ir spējīgi sagādāt cits citam, šķita daudz būtiskāk par pārdabiskā elementa parādīšanos. Man bija sajūta, ka uz beigām stāsts it kā salūst divās daļās un zaudē savu spēku. Iespējams, lasot no jauna un vairāk uzmanības pievēršot vēstītājam, rastos citāds priekšstats.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja “Till the Morning Comes” (Stephen Graham Jones). Ģimene ar diviem dēliem uz laiku uzņem pie sevis sievas brāli, bijušo hipiju, kas noklāj istabas sienas ar vecās grupas afišām, uz kurām sazīmēts skeleti. “Laikam jau ne visi tēti atstāj sapņus pie durvīm. Daži tos paslēpj skapī.” Vecākais dēls, kas to visu stāsta, pamazām sāk saskatīt to, kas slēpjas skapī, un viņam no tā ir bail. Par ģimenes noslēpumiem, zaudētiem sapņiem, spokiem un izaugšanu, gan baisi, gan skumji, gan cerīgi – šo stāstu es noteikti pārlasīšu.
Stāsts “Shomer” (Glen Hirshberg) man drīzāk šķita mīļš, nevis biedējošs. Mārtijs pavada nakti apbedīšanas birojā, sargājot savu mirušo tēvoci, kā tas ebrejiem pienākas, un uzzinot, kas un no kā īsti jāsargā.
Bet pēc tam tūlīt seko pelēkas bezcerības pilnais “Oh I Do Like to Be Beside the Seaside” (Christopher Fowler). Mazās, noplukušās kūrortpilsētiņās mīt ne viens vien ļaunums.
“The Obscure Bird” (Nicholas Royle) beigas es īsti nesapratu, manuprāt, tur varētu būt divi pretēji notiekošā varianti. Varbūt tieši tāpēc šis stāsts man iespiedās atmiņā. Stāsta varoņu ģimene, kurā ir nedziedināms bērns, lēnām sairst, tāpat arī jaunās tramvaju līnijas būve iznīcinās neskaitāmas pūču un citu putnu ligzdošanas vietas.
“Transfiguration” (Richard Christian Matheson) ir stāsts par atriebes eņģeli, kas Aļaskā sūta nāvē grēciniekus. Vismaz lasīšanas laikā es sajutu sniega vētras.
“The Folding Man” (Joe R. Lansdale). Klasisks spoku stāsts, šoreiz par Helovīnu, kad apkārt braukā melns auto, pilns mūķenēm, un pazūd cilvēki. Par to autors ieguva savu astoto Brema Stokera balvu.
“Just Another Desert Night With Blood” (Joseph S. Pulver, Sr.), izrādās, esot dzejolis prozā. Es ar to nesaslēdzos. Bet sargieties no tiem, kas naktīs klīst tuksnesī!
“Black and White Sky” (Tanith Lee) ir vēl viens putnu atnestas nelaimes variants. Angliju piemeklē žagatas. Labi uzrakstīts stāsts ar dzīviem varoņiem, tikai es īsti nesapratu, kāpēc tas viss notiek.
“At Night When the Demons Come” (Ray Cluley) ir diemžēl diezgan paredzams angļu autora sacerēts darbs, kura darbība norisinās Amerikā. Jāsaka, šādu postapokaliptisku, distopisku ainavu, kurā daži izdzīvojušie cilvēki iet, kur acis rāda, vairoties no Briesmām (šajā gadījumā, protams, izsalkušām dēmonēm) un cits no cita, es nekur citur nemaz nevaru iedomāties. Eiropai labāk piestāv iepriekšējā stāstā aprakstītais scenārijs.
Viss beidzas ar intelektuālu vilkaču stāstu “The Revel” (John Langan), kas stāsta un analizē pats sevi. Droši vien par vilkačiem runāt kļūst aizvien grūtāk, tik daudz jau pateikts. Bija interesanti, bet atsvešinātības sajūta nezuda arī beigās, kur autors, šķiet, bija iecerējis iespēju lasītājam mainīt attieksmi.
Ko es no tā varu secināt? Uz mani iedarbojas psiholoģiskā šausmu literatūra. Cilvēki var būt briesmīgāki par dēmoniem.

Gotisks geju trilleris

Lewis Gannett “The Living One“. Cover design by Michael Ian Kaye, photographs by Melissa Hayden. New York: Plume, 1994 (1992).

Kļūstu veca vai neapķērīga. Man taču šķita, ka grāmata ir samērā jauna. Tad es mazliet parēķināju. Protams, kas gan ir nepilni divdesmit gadi? Vienam grāmatas varonim, Toransam (šādu vārdu puisis dabūjis par godu Kalifornijas pilsētai), ir sešpadsmit, un tas ir briesmīgi.
Gandrīz tikpat briesmīgi kā garā un diezgan histēriskā vēstule, ko Toranss negaidot saņem no sava tēva, barona Melkolma Spūra, kuru sen nav redzējis, jo vecāki ir šķīrušies un māte tēvu uzskata par ļaunu cilvēku. Tēvs raksta par sēpijas krāsas rozi, kurā esot iekritis un redzējis savu dzīvi aizritam atpakaļgaitā līdz ieņemšanas brīdim, tad tāpat vērojis sava tēva, vectēva utt. mūžus līdz pat 1271. gadam, kad barons Speour ar cirvi noslepkavoja visu savu ģimeni. Tad laiks sāka strauji ritēt uz priekšu, baronam piedzima cits dēls.

Vienā mirklī puikam jau bija piecpadsmit gadu, Gundulfs izdarīja pašnāvību, un zēns kļuva par baronu. Tā turpinājās. Paātrinājumā bija redzams nāves stakato, galvenokārt pašnāvības, vienmēr pirms nelaiķa barona piecdesmitās dzimšanas dienas.

Pār Spūru dzimtu gulstas Lāsts. Tuvojas Melkolma nāves brīdis, un viņš sauc dēlu pie sevis uz milzīgu māju (kā nekā gotika) Atlantijas okeāna krastā ar skatu uz Portugāli, lai varētu nokārtot mantojuma lietas. Toranss dabū sporta zāli un peldbaseinu (kura sienās iemontētas slepenas novērošanas kameras), tēva miesassargs vai seksa vergs Pips kļūst par viņa personisko treneri un gatavo pilnīgi neēdamas lietas: aknas, smadzenes un ikrus. Normāls amerikāņu zēns taču nevar ēst iekšējos orgānus, viņam vajag kārtīgu bekonu. Apkārt skraida ducis milzīgu elles suņu sarkanām acīm, kas spēj hipnotizēt laupījumu, bet pagrabstāvā slēgtā telpā zied brūnas rozes. Melkolms ieslēdzas un kliedz uz kādu, kura tur nav, un savādi gaudo.
Skolā Toranss met acis uz Eriku no peldēšanas komandas un piedalās radošās rakstīšanas stundās. Jaunajai skolotājai Šīlai, kas māca pusaudžiem lasīt un rakstīt ar ķermeni, ir noslēpumi: patiesībā viņa vāc materiālus savam psiholoģijas diplomdarbam par dzimumu robežām un bieži bēg no pasaules, iztēlojoties, ka atrodas slēptuvē. Vēl Šīlai ir mazliet ķerts draugs Dveins. Viņu ļoti interesē parapsiholoģija un nu arī Melkolms, un kādā ļoti slepenā institūtā Dveinam ir kolēģi…
Vārdu sakot, viens kārtīgs mikslis, ko vēl saraustītāku padara kolāžas forma. Romāns sākas ar redaktoru ievadu (pretencioza un riskanta izvēle), tad seko Toransa zīmīte draugam, Melkolma vēstule, Šīlas dienasgrāmata, Melkolma hronikas, Dveina piezīmes utt. Vēstītāju ir daudz, un viņi visi runā līdzīgā tonī, mazliet uzspēlēti, mētājas ar izsaukuma zīmēm. Tas varbūt piestāv jaunajam Toransam, kam problēmas reizēm sagādā ne tikai ēdienkarte un jautājums, vai Erikam ir puisis, bet arī pareizrakstība. (Starp citu, svešvalodā rakstītā tekstā es reti ievēroju kļūdas, un noteikti arī tāpēc tik bieži lasu angliski.) Kad tikpat juceklīgi izturas arī viņa tēvs un skolotāja, kļūst mazliet garlaicīgi. Tā nu man patika tikai viens varonis, mazrunīgais Pips.
Autors ir mēģinājis salikt kopā pārāk daudz: šausmas un ironiju, pusaudža geja seksuālās, ģimenes un skolas problēmas, konservatīvu audzināšanu, pārdabiskas parādības un militāristu slepenos plānus. Diemžēl summa ir mazāka par saskaitāmajiem, kas vājina cits citu. Ja Genits tik ļoti nebūtu centies uzrakstīt potenciālu kulta gabalu (ap to laiku pirmais romāns iznāca arī Duglasam Koplendam, un abos var saskatīt zināmu līdzību), droši vien būtu sanācis labāk. Tagad rezultāts atgādina pusaudzisku literatūru ar dažām seksa ainām. Es biju gaidījusi vairāk. Gan erotikas, gan spriedzes. Taču savu devu izklaides dabūju.