Bloga arhīvi

Pēdējā mīlestība Konstantinopolē

Милорад Павич. Последняя любовь в Константинополе. Справочник по гаданию. Пер. Лариса Савельева. Санкт-Петербург: Азбука, 2001. (Милорад Павић. Последња љубав у Цариграду. 1994.) 206 lpp.

    Te nu es pievīlos. Pāris Paviča grāmatas, ko biju lasījusi iepriekš, turklāt lasījusi kārtīgi no sākuma līdz beigām, šķita piemērotas lasīšanai citādi, pa vertikāli, tāpēc šoreiz es paņēmu taro kārtis, sajaucu un ļāvu tām noteikt nodaļu secību. Nu… lasīt varēja, autors ir pacenties katrā īsajā nodaļā izstāstīt mazu stāstiņu, kas atbilst kādai lielā arkana kārtij, starp citu, tāpēc grāmatu varētu patiešām mēģināt izmantot par kāršu tulku zīlējot, kā jau norādīts apakšvirsrakstā. Bet nekāda īpaša līdzautorības sajūta man neradās, slepenus dziļumus un jēgu nesaskatīju. Varbūt tāpēc, ka izmantoju nevis grāmatas beigās nodrukāto kāršu komplektu, diemžēl melnbaltu, nevis krāsainu kā oriģinālā, bet gan savējo, un grāmatas galvenais varonis nez vai sevi spētu saskatīt Tarā, kas tur ir āksta vietā. Vai drīzāk tāpēc, ka vēstījumam bija gan sākums, gan beigas, gan ceļš starp abiem punktiem. Kaut gan manā variantā pēdējais teikums pat derēja nobeigumam, īstais noslēgums bija krietni spēcīgāks. Vienvārdsakot, vajadzēja tomēr lasīt visu secīgi un ar tekstu spēlēties pēcāk. Ja tā padomā, tieši tāda varbūt bija autora iecere, jo viņa vārdos šoreiz nebija nekā par skaistu lasīšanas veidu, lasītāju iejaukties notikumos mudināja tikai pavadošais teksts (angliskajā izdevumā tomēr esot Paviča priekšvārds ar kāršu likšanas aprakstu). Un pielikums ar kārtīm un to skaidrojumiem bija grāmatas beigās. Nu labi.
    Āksta ceļu izstaigā jaunais kavalērists Opujičs, ar uzskrullētām uzacīm un cieši sapītām ūsām, smuidrs un pievilcīgs, viena acs viņam no mātes vecmāmiņas grieķietes, otra — no tēva serba, un pats viņš pie sevis čukst:
     — Dievs ir Tas, Kurš Ir, es esmu tas, kura nav.
    Kā jau pie Paviča ierasts. It kā viss notiek tepat blakus Eiropā, Napoleona kari, franču armija, austriešu armija, serbi, kas cīnās te vienā, te otrā pusē, pasaulē valda stingri noteikta kārtība, bet izrādās, ka mēs nezinām tās noteikumus, tās loģika mums ir sveša. Varoņu izrīcība var šķist absurda un brīžiem vulgāra, autora salīdzinājumi — bezjēdzīgi, taču, ja vien izdodas pieņemt notiekošā citādumu, valdzina gan Paviča valoda, gan noskaņa.
    Lūk, kā ceļojošas trupas izrādē vecajam Opujičam, slavenam kaptenim, saka aktrise:

    — Чтобы сразу было ясно, в чем дело, имей в виду, что я вовсе не дух твоего прадеда по материнской линии и не он сам в обличии вампира. Он умер, и от него не осталось ничего, ни духа, ни тела. Но постольку, поскольку смерти не умирают, здесь стою я. Я его смерть. А рядом, возле меня, смерть твоей прапрабабки. Это все, что от нее осталось. Если с этим все ясно, двинемся дальше. Твои предки, таким образом, имели только по одной смерти. С тобой не так. У тебя будет три смерти, вот они. Эта старуха, что стоит здесь, и красавица рядом с ней, и девочка — это три твои смерти. Посмотри на них хорошенько…

    Te ir folkloriska drošība. Pienāks visas trīs nāves. Notiks tas, kam paredzēts notikt, un tā būs labi, kaut arī ne vienmēr patīkami.
    Var arī teikt, ka notiks tas, kas rakstīts kārtīs. Jaunajam Opujičam jāzaudē dzīvība un jāatdzimst, jāiemīlas, jāsatiek spēcīgi palīgi un ienaidnieki, jāsamaksā veci parādi un jānoskaidro, kas viņš īsti ir. Pa vidu viņš arī uzzinās, ka ir divu dzimumu sievietes.

    Это было началом великой любви. А от великой любви быстро стареют. От великой любви стареют быстрее, чем от долгой, несчастливой и тяжелой жизни. Ерисена скакала на своем всаднике далеко-далеко по незнакомым ей просторам и возвращалась из долгого путешествия усталая, счастливая и запыхавшаяся. А ее лоно с тех пор отзывалась эхом на все удары башенных часов. Любовь не оставляла ей времени на то, чтобы поесть. Иногда она ставила вечерний завтрак на грудь своего возлюбленного, ела и угощала его любовью и вареными овощами одновременно. Они были счастливы среди общего несчастья, им сопутствовал успех среди общего поражения, и это им не прошло даром.

Ar tēju zīmēta ainava

Милорад Павич “Пейзаж, нарисованный чаем“. Перевод с сербского Н. Вагаповой и Р. Грецкой. СПб.: Азбука, 2000. (Милорад Павић. Предео сликан чajeм. 1988.)

Ilgi nevarēju izdomāt, vai būtu labi nosaukt grāmatu par fantāziju un pseidointelektuālu figņu. Ne gluži tik ilgi, cik tā bija nostāvējusi nelasīta, nopirkta droši vien neilgi pēc izdošanas par latu astoņdesmit (lūk, kādi laiki ir bijuši! Tiesa, man ir cits izdevums, nevis attēlā redzamais), bet tomēr. Visi taču zina, ka Pavičs rakstīja postmodernu nopietno literatūru, ko varbūt pieklātos dēvēt par maģisko reālismu. Bet kā gan citādi, ja ne par fantāziju, lai saucu grāmatu, kurā pa vienu logu allaž ir redzams nākamais gads, kurā dēmoni sazinās, izmantojot cilvēku klepu un žagas, kurā laiks plūst visos virzienos un no cilvēka mierīgi var atdalīties ēna vai balss un sākt dzīvot savu dzīvi? Turklāt bez visa nosauktā šīs grāmatas nebūtu. Un vai romāns, kas sastāv no divām grāmatām, no kurām vienu krustvārdu mīklu cienītāji var lasīt gan horizontāli, gan vertikāli, tātad, Umberto Eko vārdiem runājot, atvērts romāns, nav pārāk komplicēts? Es pati arī nevarēju izdomāt, kā labāk lasīt, un paliku pie horizontālā jeb ierastā paņēmiena lasīt no sākuma līdz beigām. Šķiet, tā pat bija labākā izvēle, taču nešaubīgi to varētu pateikt, tikai izlasot grāmatu pa vertikāli un pirmoreiz. Sarežģīti.
Ja ir lasīta “Hazāru vārdnīca”, “Ainavā” daudz kas šķiet pazīstams. Sapņi, kas iejaucas dzīvē un ir spēcīgāki par nomodu, reizēm laikam rādās pat vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

Viņam šķita, ka viņš nedzīvo, bet kāds cits redz viņu sapnī, un tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks vai augs. Viņš nomazgājās ar rakiju, ieskatījās spogulī un nodomāja: gluži kā paša māte būtu uzaudzējusi bārdu…

Pavičs daudz piesauc reliģiju. Pirmā grāmata “Mazais nakts romāns” sākas ar stāstu par ļaudīm, kas iemācījās atšķirt cilvēkus, kuru sirds pilna klusēšanas, no tiem, kam sirds piepildīta ar klusumu. Tā mūki sadalījās vientuļniekos un kopienā dzīvotājos, kam katram savs uzdevums un kas no vienas grupas otrā var pāriet tikai tad, ja atsakās no sava vārda un valodas. Katra nodaļa vispirms pavēsta par mūkiem un tad pievēršas neveiksmīgam arhitektam Afanasijam Svilaram, kura plaukstas līnijās ierakstīta Belgrada, kura projekti izpelnās kolēģu atzinību, taču nekad netiek uzcelti.

Viņš uzskatīja, ka arhitektūrā humors ir tikpat nepieciešams kā sāls maizē, ka ēkā ikvienam gadalaikam vajag savas durvis, bet grīdas jāieklāj gan dienai, gan naktij, jo naktīs skaņa lejup izplatās krietni ātrāk nekā augšup..

Un tā joprojām. Šāda loģika romānā valda viscaur. Katram neierastajam notikumam ir konkrēts iemesls, katra rīcība izsauc sekas. Viss tiek sistematizēts un iegrāmatots. Paviča absurds ir tik sakārtots, ka bez reliģijas viņš laikam nemaz nevarētu iztikt. Svilars apgalvo, ka ir ateists, tomēr pirmās grāmatas beigās, meklēdams kara laikā pazudušo tēvu, nonāk klosterī, kur tēvs viņam ir iestādījis dārziņu. Tur visu augu nosaukumi sākas ar viņa vārda burtiem, tur ir izaugušas visas viņa domas, vēlmes un darbi, tur pēc puķu un zāļu smaržas var noteikt, kā viņš rīkojas un kā jūtas…
Un Svilars saprot, ka ir palaidis garām vienīgo sievieti, ko spēj mīlēt un ko slepus uzskata par sava dēla pirmo māti, ka, būdams vientuļnieks, mēģinājis nodoties kopienas brāļu darbam, ka viņa tēvs patiesībā ir cits cilvēks.
Tāpēc otrā grāmata vēsta par veiksmīgā ASV uzņēmēja Afanasija Razina (bijušā Atanasa Svilara) un Milutas Vitačas, kādu brīdi izcilas operdziedātājas, sarežģīto mīlu, kurā iejaucas pārpasaulīgi spēki. Razins ir sapelnījis kaudzi naudas, ražojot ķīmiskos ieročus un miera atomu, viņš ar dažādu tēju uzlējumiem glezno Dienvidslāvijas vadoņa Tito rezidences un mēģina no jaunības dienu paziņām, trim kolorītām māsām, atpirkt mazmazbērnus. Te nu ir pārpārēm tādu gudrību, kas varētu būt gan serbu vai kādu kaimiņtautu ticējumi un nostāsti, gan autora iedomas. Seši stāsti rit paralēli un ir lasāmi gan vienādiņ, gan otrādiņ.

Vispār labā stāstā skaista valoda nav nepieciešama. Skaista valoda un skaisti vārdi vajadzīgi tikai sliktam stāstam. Labas fabulas pašas atrod vārdus un labi orientējas visās valodās. Runa nav par to. Kā jau teicām, ir jāatklāj jauns lasīšanas, nevis rakstīšanas veids. Ja labai fabulai nevajag skaistu valodu un skaistus vārdus, tai ir vienkārši nepieciešams skaists lasīšanas veids, kura pagaidām diemžēl vēl nav, taču cerēsim, ka ar laiku tas parādīsies… Jo, līdzīgi tam, kā pastāv talantīgi un netalantīgi rakstnieki, tāpat ir arī apdāvināti un neapdāvināti lasītāji.

Lasītāji, kam patīk lasīt ierastajā veidā no sākuma līdz beigām, tā, kā plūst upes un kā Svētā kalna klostera kopienā dzīvo mūki, — šie lasītāji krustvārdu mīklās vairāk priecājoties par vārdu krustošanos, nevis pašiem vārdiem, viņi ievedot pasaulē kārtību, vismaz svešā dzīvē, ja pašiem savā neizdodoties, viņi godājot tēva un tradīciju kultu, esot praktiķi, burvji, celtnieki, matemātiķi un teātra ļaudis. Romānā viņus sižeta veiklais savērpums piesaistot vairāk nekā varoņu likteņa pavērsieni. Varbūt tā arī ir. Tiem, kas lasa pa vertikāli, tāpat kā no debesīm krīt lietus, tiem svarīgākas ir citas lietas. Viņiem pieder nakts, viņi cits citu nepazīst, un kopēju ienaidnieku viņiem nav. Viņiem ir mātes kults, katram sava uguns un sāls, viņi ir mākslinieki un elku pielūdzēji. Kā pareizāk?

Kā lai mēs zinām, kam taisnība, ja mūsu laikmetā ir bijis tik daudz cilvēku, kurus nācies cienīt, un tik maz to, kurus bija iemesls mīlēt? Tāpēc laimīgi tie, kuri kaut reizi ir mīlējuši. Kaut vai grāmatu, ja ne suni vai kaķi, kaut vai rakstnieku, ja ne savu sievu.

Protams, jāņem vērā, ka lasītājs, kura loma romānā aizvien palielinās un kas diemžēl pilnīgi noteikti ir ūsains vīrietis, kuru es spogulī nekad neesmu redzējusi ne parastā, ne pilnmēness naktī, ka

VISI GRĀMATAS LASĪTĀJI IR IZDOMĀTI. JEBKURA SAKRITĪBA AR ĪSTIEM LASĪTĀJIEM IR NEJAUŠA.

Es jau to zināju. Lasītāja ir izdomāta, taču kļūst aizvien līdzīgāka man. Vai arī es viņai. Kādudien mēs vairs nebūsim atšķiramas.
Viss ir it kā pa īstam, tikai no vienas puses blīvāk un no otras — vairākās dimensijās, tātad varbūt vēl īstāk. Lai cik ļoti stāsts brīžiem atbilda priekšstatam par trakulīgajiem Balkāniem, uz beigām man tas sāka šķist aizvien drūmāks.
Es zinu, kuru Paviča grāmatu gribu lasīt nākamo un kādā veidā.

Lasītājs grāmatās atrod to, ko nevar atrast citviet, nevis to, ko romānā ielicis rakstnieks.

Noslēgt apli

Zoran ŽivkovićThe Fourth Circle“. Translated by Mary Popović, cover art by K.J. Bishop, cover design by Garry Nurrish. Tallahassee, Florida: The Ministry of Whimsy Press, 2004. (Četvrti krug, 1993.)

Živkoviču es gribēju palasīt jau sen, tas ir, vairāk nekā tikai dažus stāstus, taču serbu literatūru lasīt angliski šķita kaut kā jocīgi. Beidzot es tomēr nopirku šo grāmatu, izlasīju un nopirku vēl divas. Serbiski. (Kaut arī šoruden Živkoviču var beidzot dabūt angliski ne tikai maztirāžas izdevumos, bet arī e-grāmatās pa lēto.) Tagadīt šai mēlē esmu uzrakstījusi vienu īsu jo īsu e-pastu, saņēmusi un izlasījusi nedaudz garāku atbildi un vēlāk pat sapratusi, kādu kļūdu biju ielaidusi savā rakstu darbā. Vārdu sakot, manas serbu valodas zināšanas aug augumā, un nepaies ne desmit gadu, kad varēšu uzrakstīt par vēl kādu Živkoviča stāstu. Pagaidām es pa laikam palasu savas jaunās grāmatiņas, mēģinu saprast pa kādam vārdam un priecājos, cik jauki skan.
Živkovičs, šaurās aprindās ļoti populārs rakstnieks, ir literatūrzinātnes doktors, kas pamatā interesējas par fantastiku, par kuru ir sarakstījis pat enciklopēdiju. 1982. gadā viņš nodibināja privātu izdevniecību, kurai tulkoja aizdomīgi daudz fantastikas grāmatu, bet pēc desmit gadiem nolēma, ka pats spēj rakstīt labāk. Gandrīz četrdesmit piecu vecumā viņš, kā pats apgalvo pēcvārdā, nepilnu četru mēnešu laikā sacerēja savu pirmo daiļliteratūras darbu. Apsēžoties pie datora, Živkovičam neesot bijis nekādas konkrētas ieceres, tāpēc viņš vienkārši esot uzrakstījis visvienkāršāko teikumu, kāds ienācis galvā: “Aplis.” Un tālāk zemapziņa un literārā pieredze darījusi savu. Spēj tik pierakstīt, vienlaikus piktojoties, ka tas notiek tik lēni, jo lasītājam Ž. gribējies ātrāk uzzināt, ko ir sadomājis rakstnieks Ž. (Grāmatas sākums lasāms šeit.) “Ceturtais aplis” izrādījās interesants arī citiem nopietniem lasītājiem, un grāmata, “postmoderna rapsodija”, saņēma nozīmīgu Serbijas literatūras balvu. Nu, un tagad Živkovičs ir sarakstījis vēl veselu kaudzi grāmatu. (Tikai tāpēc, ka viņam paveicās nenomirt 1999. gadā, kad viņš dzīvoja pretim Ķīnas vēstniecībai, ko ASV nejauši sabombardēja.)
Pēc pirmā teikuma seko dažas lappuses par kādu, šķiet, kosmonautu, kas mērķtiecīgi, tomēr īsti nezinādams, uz kurieni, soļo zem divām saulēm, kuras spīd oranžās debesīs. Ir jānoslēdz loks.
Šīs oranžās debesis ir iekļuvušas viduslaiku mākslinieka baznīcas griestu gleznojumā, un viņa sirmais palīgs uztraucas, ka mūki pamanīs Sātana saules vai, nedod Die’s, atklās, kas ir svētās jaunavas Marijas prototips, un nolems, ka dēmoni ir ieperinājušies ne tikai depresijas nomocītajā gleznotājā, bet arī viņa kalpā. Naivā veča bažas īstenojas. Viņa saimnieks patiešām nonāk pagrabā un tad — ar Marijas gādību — vēl dziļāk. Mākslinieka palīga bezgalīgās bailes, kas pastiprinās, nonākot jaunās ķecerīgās situācijās, būtu varējis aprakstīt Umberto Eko.
Vienlaikus, bet varbūt pavisam citā vietā un laikā, uz budistu templi džungļos dodas kāds talantīgs datoriķis, lai tur meditētu. Viņa vienīgā kompanjone ir paša sarakstītā programma Rāma, kas ir piebarota ar sieviešu žurnāliem un nu ne tikai gatavo ēst un uzkopj māju, bet arī ieņem bērnu. To viņai, tastatūras taustiņus spaidīdams, nejauši pagādā pērtiķis. It kā rūpju jau nebūtu gana, templī ierodas Buda, Arhimēds un vēl pāris zinību vīru un bruņurupuču.
Arī Stīvens Hokings, kura pēdējās dienas slimnīcā, piespiedu kārtā skatoties “Kasablanku”, romantiskas filmas un mājas video, neko labu neliecināja par viņa kopēju, taču mani uzjautrināja. Iespējams, tas neko labu neliecina arī par mani.
Viņus visus, un ne viņus vien, vieno interese par apļiem, pasaules uzbūvi un iespēju kļūt pilnīgākiem. Citādi sižeta līnijas, katra atsevišķi būdama interesanta, ļoti vizuāla un uzrakstīta atšķirīgā un pārliecinošā balsī, labu laiku nesaskaras, un tiešām sāk šķist, ka autors nav zinājis, ko ar to visu iesākt. Līdz beidzot no debesīm nolaižas Šerloks Holmss ar doktoru Vatsonu, parādās arī Moriartija gars (nu labi, ne gluži vārda tiešajā nozīmē), un izkaisītie pavedieni savijas kopā. Beigas gan šķiet sasteigtas.
Taču ceļš uz tām ir dīvaini skaists.

Bosnijas stāsti

Ivo Andričs (Ivo Andrić, Иво Андрић) “Grāmata un citi stāsti“. No serbu val. tulk. Vinifreds Kraučis, vāka foto Agnese Matisone. Rīga: Latvijas Rakstnieku savienība, 2009.

Izdomāt, pie kādas tautas literatūras pieskaitīt Ivo Andriča stāstus, izrādījās negaidīti grūti. 1892. gadā Bosnijā dzimušais horvāts lielāko daļu dzīves pavadīja tagadējās Serbijas teritorijā, nomira un tika apglabāts Belgradā, rakstīja par Bosnijas vēsturi sākumā horvātu, bet lielākoties tomēr serbu valodā. Pašai Bosnijai klājies tikpat raibi. Lūk, kā gājis Rzavas krastiem:

Te, Rzavas krasta muklājā, iestriga turku lielgabals, kad tie bēga pēc Glasinacas kaujas. Dažas stundas vēlāk krastmalas pilsētiņā noputējuši un nikni ienāca austrieši. [..]
Bikovaca pārvērtās, ka ne pazīt. Izcirta riekstkokus, kas reiz darīja pilsētiņu slavenu. Krastmalu izvagoja celiņi, ko malās apstādīja ar akācijām, tur nolīda krūmus un ierīkoja terases un lapenes. Plānojumā valdīja taisnas līnijas un taisnleņķa stūri. [..]
Rudenī atveda strādniekus – pieticīgos, miermīlīgos itāliešus un alkatīgos Likas novada un jūras piekrastes vīrus. Tie izdzina stigu pār Bikovicu un sāka rakt tuneli cauri Golešam. Zaļo kalnu kā baku rētas saplankumoja atveres, un nogāze iztālēm atgādināja porainu arbūza šķēli. Skatienam atklājās kalna iekšpuse ar slānekļa kārtām un slīpām cieta akmens dzīslām. [..]
Vietējie tirgoņi nodibināja strādnieku apgādes biedrību. Pilsētiņā saplūda svešinieki. Zemnieki pelnījās ar važonību, bet viņu dēli strādāja kopā ar itāliešiem. [..] Reizē ar dzelzceļu Rzavas krastos parādījās koktirgotāji. Sākumā tie bija vietējie. Lika nocirst pārsimt priedes un atkal nozuda. Bet tad atbrauca divi vācieši un nopirka pie stacijas māju ar zemes gabalu. [..]
It visā, ko svešinieki darīja, izpaudās liela pašapziņa, kas vietējos pārsteidza un pazemoja. Viņu darbi gan likās diži un vareni, taču bija grūti saprotami. [..]
Kad beidzot sākās karš, Rzavas krastos to sagaidīja ar bailēm un neziņu, taču vienlaikus arī uzņēma kā dabisku ilgas spriedzes atrisinājumu. [..] Drīz pa to pašu dziļo gravu, kur pirms četrdesmit gadiem iestriga turku lielgabals, pilsētā ienāca serbi. Viņi bija zilpelēkos franču mundieros, pārguruši un miegaini.

Tulkotāja Vinifreda Krauča piemiņai veltītā mazā grāmatiņa izrādījās diezgan grūti lasāma, jo esmu pavisam atradusi no mazliet veclaicīgiem stāstiem, kuru pamatā ir nevis personāži, sižets vai eksperimenti ar valodu, bet gan, lūk, tādas laikmeta skices vai apceres. Pat tur, kur karo, bēguļo laupītāji vai mirst (un nelāgu nāvju grāmatā netrūkst), kur saduras kristiešu un musulmaņu pārliecība par vienīgo patiesību, pat tur šķiet, ka nekas nenotiek, ko nu vēl runāt par stāstu, kurā, piemēram, aprakstīts, kā zemnieks pilsētā pērk izkapti un nevar vien izvēlēties īsto. Vai nu esmu kļuvusi pārāk nepacietīga, vai arī, kā man vienbrīd ienāca prātā, neesmu vēl sasniegusi to vecumu, kad var pilnībā novērtēt šādus rimtus tekstus.
Sākumā vairāk pievērsos tam, cik skaisti Kraučis mācējis savērpt teikumus un izmantot visādus vārdus, ko es gan lielākoties zinu, bet nekad nelietoju, jo nemācētu tos uzrakstīt dabiski. Un tad kādā brīdī kļuva interesants arī saturs. Varbūt ne tik ļoti Andriča aprakstītie konflikti starp dažādu tautību un reliģiju cilvēkiem, kas izklausās nedaudz eksotiski par spīti tam, ka vēl joprojām nav norimuši, un nez vai tas tik drīz notiks. Vairāk piesaistīja stāstos jaušamās ilgas pēc neaizsniedzamā, vienalga, vai nu tā būtu nepieejama sieviete, politiska un fiziska brīvība, pēc kuras alkst gūsteknis, vai arī pasaules lielpilsētu neparastā dzīve, kurā maza miestiņa iedzīvotājiem atļauts ielūkoties ar vienu acs kaktiņu un vien sapņot par to, kā tur būtu. Tomēr mani šoreiz nevis apbūra svešādais, bet gan pārliecināja pazīstamais, “tā patiesība, kas slēpjas aiz zilgani ārdētās virspuses un svešā mēlē rakstītajiem vārdiem”.