Jūnijā izlasītais un jūlijā lasāmais

Man ir parādījusies tieksme pārlasīt grāmatas, vai nu tāpēc, ka citādi tās velti stāv plauktos, vai arī atgriežos bērnībā vai iegrimstu vecumdienās, kas ir īstais atkal un atkal pārlasīšanas laiks. Domāju, ka šajā mēnesī arī izlasīšu visas vienpadsmit grāmatiņas, jo daļa jau ir kārtīgi iesākta.
No jūnija grāmatām izlasīju arī “The Trees”, taču par to vēl ceru uzrakstīt atsevišķi; ja nesanāks, to pievienošu nākamajai īso aprakstu kopai. “Pēdējo pasauli” iesāku lasīt, iemācījos divus jaunus apvidvārdus, taču mani tā neieinteresēja.

Lārss Keplers (Lars Kepler). Paganīni līgums. Tulk. Jānis Rozenbergs un Ieva Pudure. 2017. (2010.) Kad biju kādu laiciņu lasījusi, es zvanīju mammai un prasīju, vai viņai patika. Mamma atbildēja, ka tā esot laba grāmata, bet smagi lasoties, turklāt beigas esot tādas, kā viņa jau domājusi. Tad nolēmu vēl kādu brīdi palasīt. Vai nu pieradu, vai tulkotājs bija iesitis roku, katrā gadījumā es tiku līdz galam. Par detektīvu es to tomēr nesauktu, drīzāk par trilleri, jo starptautiskās ieroču tirdzniecības fonā jāseko līdzi tam, vai jaunai miera aktīvistei izdosies izbēgt no vajātāja ar nopietniem nolūkiem. Par laimi, vismaz policija ir viņas pusē. Nezinu, vai lasīšu vēl kādu Kepleru.

Дина Рубина. На солнечной стороне улицы. 2006. Dinu Rubinu gan esmu lasījusi diezgan daudz. Šajā romānā viņa, kā vienmēr, raksta par mākslu un māksliniekiem, bet galvenokārt atceras savu bērnības pilsētu Taškentu, sākot ar pēckara laiku (viena no galvenajām varonēm agrā bērnībā tiek aizsūtīta uz Taškentu, kad pārcietusi Ļeņingradas blokādi) un līdz mūsdienām. Daudznacionālā Taškenta arī ir pati galvenā varone, te gan jāpiebilst, ka grāmatā tā lielākoties ir krievu un ebreju pilsēta, paši uzbeki parādās tikai retumis. Kā allaž, Rubinas valoda ir plūstoša, krāsaina un tēlaina, bet to nav grūti saprast arī tādam cilvēkam kā man, kas to nepārvalda perfekti. Te viņa attēlo ne tikai mākslas, bet arī kriminālo pasauli, runā par cilvēku veiktajām dzīves ceļa izvēlēm, bērnības atmiņām kā nozīmīgai dzīves daļai.

Lorenzo Silva. El lejano país de los estanques. 1998. Šis esot populārs un ražīgs spāņu kriminālromānu autors, un ražīgam viņam vajadzētu būt, jo šo grāmatu sarakstījis mēneša laikā. Cik saprotu, tā ir pirmā apakšsērijā par jau iepriekš aprakstītu policistu un viņa jauno pārinieci, kas vēlāk, iespējams, kļūst par pārinieci arī citā nozīmē, jo šeit galvenais varonis vispirms sūkstījās, ka viņa tāda stīva un sazin vēl kāda, bet pēcāk, kad izmeklēšanas vārdā viņai jāuzcērtas, jāiet naktīs uz bāriem un dienās uz nūdistu pludmali un jāsavaldzina vīrieši, izmeklētājs atzīst, ka tas viņai padodas gluži labi. Šī līnija mani kaitināja, tāpēc arī slepkavības atrisināšana šķita baltiem diegiem šūta, un lasītājs nekādi nevar uzminēt, kas ir vainīgs. Tikko Vikipēdijā gan izlasīju, ka grāmata esot caurcaurēm meistardarbs, varbūt vienīgi izņemot tās beigas. Romānu lasīju pirms miega un pa maziem gabaliņiem, jo lasīšana nespēja sacensties ar gulēšanu. Varbūt došu Silvam vēl otru iespēju.

Rosa Montero. La ridícula idea de no volver a verte. 2013. Grūti klasificēt, bet es šo sauktu par eseju grāmatas garumā. Montero (ko esmu jau lasījusi un lasīšu vēl) no izdevniecības saņēma piedāvājumu uzrakstīt kaut ko — jebko — par Marijas Kirī dienasgrāmatu, ko viņa rakstījusi pēc vīra nāves. Montero arī bija nesen nomiris vīrs, tāpēc pa vidu apcerēm par zinātni, sievietes lomu tās vēsturē, izpatikšanu vecākiem un vienkārši Kirī biogrāfijas pārstāstam ir arī daudz dziļi personisku pārdomu par partnera zaudēšanu un mīlestību. Var just, ka rakstīts no sirds. Spēcīgs gabals. Ieteiktu izlasīt visiem, bet angliski, šķiet, grāmata nav tulkota, ir franciski.

Maija grāmatas un īsumā par izlasīto

Aprīlī man tik raiti nevedās kā martā, no astoņām atlasītajām grāmatām izlasīju pusi, bet pārējās nolēmu uz brīdi atlikt malā, tāpēc kaudzītē šoreiz neviena grāmata neatkārtojas no iepriekšējiem mēnešiem. Šis tas tur ir vecs, šis tas — pavisam jauns. Tad vēl ir tāda lieta, ka esmu sapirkusi arī visādas e-grāmatas, ar Story Bundle vien tu, cilvēks, dabū uzreiz kādus desmit gabalus, un būtu reiz laiks ķerties arī pie tām, citādi nu jau man ir neērti pirkt jaunas. Un ko mēs varam mācīties no pandēmijas? Ka nevajag neko taupīt vecumdienām, jo kas zina, vai tās vispār pienāks. Nu, vismaz attiecībā uz grāmatām.

Disidentes. Antología de poetas críticos españoles (1990–2014). Ed. Alberto García-Teresa. 2015. Šo grāmatu nopirku Barselonas vecākajā anarhistu grāmatnīcā jau pirms dažiem gadiem, bet, kā jau tas parasti notiek, biju to tikai pašķirstījusi un palasījusi īsākos dzejoļus. Tagad godprātīgi to izlasīju no vāka līdz vākam. Mani mazliet pārsteidza spāņu disidentisko dzejnieku daudzums un tas, cik labi šo tēmu acīmredzot pārzina redaktors. Dzejniekus neizskaitīju, bet krājumā ir pāri par 400 lappusēm, autori sarindoti pēc dzimšanas gada (1931.—1992.). Sievietes ir nospiedošā mazākumā, taču viņas tomēr ir, un lielākoties tieši viņu darbi mani aizkustināja visvairāk, jo lielākā mērā skāra ne tikai smadzenes, bet arī sirdi.

Heli Lāksonena. Soul. Burkans. Undens. Atdz. Guntars Godiņš. 2019. Otrajai grāmatai pietrūkst pirmās pārsteiguma, turklāt nosaukuma pirmais vārds man visu laiku atgādina mūziku, nevis sauli, bet tas nu tā. Šai grāmatai ir lieliskas Viviannas Marias Stanislavskas ilustrācijas, kas izcili papildina tekstu. Dzejoļi joprojām ir sirsnīgi, asprātīgi un aktuāli, lūk, viens no tiem:

Padoms, kad i briesms, jeb uzmanīb, svešneks nāk!
Ja tu ieroug sveš cilvek, joz uz mežu tik ātr, cik kājs nes, neskates appakaļ, met čiekurs uz šo (šis skrien teu pa pēdam, skaidrs kā den), apgules zem pīladž sakn un gul tik ilg, kamer šis i pro. Ta tu būs drošiba.

Alan Rabinowitz. Beyond the Last Village: A Journey of Discovery in Asia’s Forbidden Wilderness. 2001. Rabinovičs apraksta savus ceļojumus uz Mjanmas neizpētītajiem apgabaliem, kur viņš atrod gan izmirstošu pigmeju cilti (viņi ir tik neglīti, ka paši nevēlas turpināt dzimtu), gan vēl nezināmu briežu sugu, kas gan, zoodārza direktoram par bēdām, ir ļoti līdzīga jau zināmajām, kā arī panāk jaunu aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu, sadarbojoties un pierunājot nemaz ne viegli pieejamās valsts iestādes un ministrus personīgi. Diemžēl dzīvnieku izplatību viņš noskaidro, uzpērkot no vietējiem medniekiem kaulus un ādas, ar iedzīvotājiem sarunājas ar veselas virknes tulku starpniecību un viņam trūkst humora dzirksts, kas to visu padarītu ar pārlasāmu piedzīvojumu stāstu. Biju gribējusi kaut ko dzīvīgāku.

Nicole Krauss. Forest Dark. 2017. Man ļoti patika Krausas The History of Love. Šis romāns paralēli vēsta par autorei ļoti līdzīgu (es pat iegūglēju, un patiesi, Krausa ir izšķīrusies) amerikāņu rakstnieci, kas, bēgot no radošās krīzes un jūkošās ģimenes, aizlido uz Telavivu, uz to pašu Hiltona viesnīcu, kurā dzīvojusi bērnībā, nododas filosofiskām pārdomām, bet tad satiek dīvainu vīru, kas viņu pievilina ar stāstiem par nepublicētiem Kafkas darbiem un aizsūta tuksnesī rakstīt grāmatu, un par bagātu ebreju, kas izdāļājis visas savas mantas un pazudis. Un par viņa ANO vai līdzvērtīga līmeņa sanāksmē pazudušo mēteli. Šī grāmata ir uzrakstīta pierastākā veidā un neatstāja to priecīgā pārsteiguma sajūtu, ko autores pirmais manis lasītais darbs. It kā bija labi, bet es zinu, ka viņa var labāk. Tomēr viss ir kārtīgi nostrādāts un patiks tiem, kas iecienījuši apcerīgu literatūru, kurā kaut kas arī notiek.

Helen Oyeyemi. White is for Witching. 2009. Ojejemi jau sen atradās manā lasāmo autoru sarakstā, bet pie viņas pieķēros es tikai šoziem, izlasot viņas jaunāko darbu Gingerbread, pēc kura īsti nevarēju saprast, vai man viņa patīk. Tādēļ, lai noskaidrotu šo jautājumu, izlasīju arī viņas trešo romānu, kas mani piesaistīja ar nosaukumu, un domāju, ka lasīšu arī ceturto. Grāmatu pamīšus stāsta pazudušas meitenes dvīņubrālis, draudzene un māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar ģimeni un dažiem spokiem, māja, kurai ir pašai savi plāni. Lasītājus var atbaidīt vai pievilināt fakti, ka galvenajai varonei ir ēšanas traucējumi un mīlestība pret citu meiteni. Šis nav ļoti baismīgs romāns, tikai vietām, es to lasīju pirms gulētiešanas, un murgi man nerādījās, un tā pievilcība slēpjas nevis spraigā sižetā, bet gan noskaņas radīšanā un mīlestības pilnās attiecībās arī ģimenes locekļu starpā.

Sapņu mājā

Carmen Maria Machado. In the Dream House: A Memoir. Minneapolis: Graywolf Press, 2019. 272 pp.

Viena no spēcīgākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām bija Karmenas Marijas Mačado Her Body and Other Parties. Šausmu stāstu (daļu, kā arī vairākus grāmatā neiekļautus darbus var atrast šeit) krājumā atskanēja svaiga balss, kas runāja par iedomājamām, pat ja fantastiskām šausmām. Nekādu vampīru, Sātana apsēsto vai zombiju, tā vietā noslepkavotu meiteņu rēgi un anoreksijai līdzīgas fantastiskas kaites. Dažviet jauni formas meklējumi.
Uzzinot, ka Mačado iznākusi jauna grāmata, ne mirkli nešaubījos, ka gribu izlasīt arī to. Izrādījās, ka tas ir autobiogrāfisks vēstījums par emocionālo vardarbību lesbiešu attiecībās. Tas, protams, izklausās pēc ļoti specifiskam un šauram lasītāju lokam domāta darba, jo lielākā daļa tādās attiecībās nekas nenonāks, bet patiesībā mēs visi lasām grāmatas par apstākļiem, kādos, visticamāk, nekad nenonāksim, vienalga, vai tas būtu kriminālromāns, fantāzija vai romāns par rakstnieku, kuram uznākusi radošā krīze un mīļākā arī nav gana laba. Tā arī šīs atmiņas, kaut arī autore bieži uzsver, ka trūkst pētījumu par vardarbību lesbiešu attiecībās, jo divām sievietēm taču jābūt priekšzīmīgām, it īpaši, ja tās pārstāv vairākas marginālas grupas (autore ir krāsainā un pozicionē sevi kā resnu), uzrunā daudz vairāk cilvēku, tās ir iekļuvušas daždažādos labāko un visvairāk pirkto grāmatu sarakstos un tiek tulkotas vairākās valodās.

I came of age in a culture where gay marriage went from comic impossibility to foregone conclusion to law of the land. I haven’t been closeted in almost a decade. Even so I am unaccountably haunted by the specter of the lunatic lesbian. I did not want my lover to be dogged by mental illness or a personality disorder or rage issues. I did not want her to act with unflagging irrationality. I didn’t want her to be jealous or cruel. Years later, if I could say anything to her, I’d say, “For fuck’s sake, stop making us look bad.”

Pirms vardarbības ir romantika, ir mīlestība. Viņa iemīlas sievietē, tiesa, aizņemtā, taču tās esot atvērtas attiecības. Viņas trijatā brauc meklēt ideālo sapņu māju un to atrod.

I daresay you have heard of the Dream House? It is, as you know, a real place. It stands upright. It is next to a forest and at the rim of a sward. It has a foundation, though rumors of the dead buried within it are, almost certainly, a fiction. There used to be a swing dangling from a tree branch but now it’s just a rope, with a single knot swaying in the wind. You may have heard stories about the landlord, but I assure you they are untrue. After all, the landlord is not a man but an entire university. A tiny city of landlords! Can you imagine?

Šādu vieglu, mazliet dzejisku noskaņu Mačado uztur visas grāmatas garumā, arī tur, kur tiek stāstīts par drūmākiem notikumiem. It kā tā būtu pasaka. Grāmatā ir daudz īsu un īsumīsu nodaļu, kas katra saucas “Dream House As… un tad seko dažādu literatūras paņēmienu nosaukumi. Daudzām beigās ir atsauces uz folkloras sižeta numuru (piem., 30. Thompson, Motif-Index of Folk-Literature, Type E279.3, Ghost pulls bedclothing from sleeper). Viss, ko var izdomāt varmācīgs cilvēks, jau sen ir apzināts, saukts vārdā un klasificēts, varbūt tikai ne tajā vietā, kur mums ienāktu prātā meklēt.
Ja šīm atmiņām var ko pārmest, tad tā ir upura neizgaismošana. Protams, sekss ir tik labs un tā ir tik daudz, ka no tā nevar atteikties. Bailes slikti izskatīties pārējo acīs es jau pieminēju (lai gan viņas dzīvokļa biedri, kam nez kuro reizi nākas noklausīties taisnošanos, ka viņa nekur nav gājusi, bet gan palikusi mājās, un Džons ar Loru to var apliecināt, par šīm attiecībām nemaz nepriecājas). Lielākoties mēs redzam tikai (bijušo) mīļoto un pārāk maz esam autores galvā. Nav īsti skaidrs, kā viņa izdomāja un atrada spēkus šīs attiecības pārtraukt. Tomēr tas viss nekavē grāmatai kļūt par ievelkošu darbu, kas paliek atmiņā kā lasīšanas piedzīvojums.

Marts, spāņi, aprīlis un tā

Mana nojauta, ka martā būs daudz laika lasīšanai, piepildījās, no visām malā atliktajām grāmatām es neizlasīju tikai “Mirušos astronautus”, bet toties izlasīju vēl šo to citu. Aprīlim esmu atlikusi tikpat daudz grāmatu, bet ar tām droši vien tik raiti nevedīsies, jo mēnesis jau ir krietni ieskrējies. Skaidri zinu tikai to, ka izlasīšu Nūnu, jo mani jau gaida viņa nākamā, tikko izdotā grāmata. 3td vēl neesmu pieteikusies, gribu izlasīt to, kas sapirkts.

Mazliet par spāniski lasītajām grāmatām.

El poder del cuerpo. Antología de poesía femenina contemporánea. Ed. Meri Torras. 2009. Latviski izdotajā 20. gs. spāņu dzejas antoloģijā man ļoti pietrūka sieviešu. Šī antoloģija aizpilda ne tikai šo (nosacīti, jo tajā ievietotie dzejoļi sacerēti, sākot ar 1995. gadu), bet arī tematisko nepilnību — Briedi droši vien sievietes ķermenis viņas pašas skatījumā neinteresēja. Tas nenozīmē, ka šis būtu erotiskās dzejas krājums, lai gan mīlas dzejoļi te, protams, arī ir. Sievietes ķermenis pieredz daudz ko, un par to visu redaktore ir centusies atrast dzejas darbus. Grāmatā ir dzejoļi arī basku, katalāņu un galīsiešu valodā, tiem visiem ir spāņu tulkojums. Izlasīt no viena gala līdz otram līdz šim tikai pāršķirstīto grāmatu man padevās viegli, tāpēc tagad domāju ķerties klāt citām antoloģijām. Šo noteikti turpināšu šķirstīt.

Eduardo Mendoza. El negociado del yin y el yang. 2019. Šī ir populāra spāņu rakstnieka topošās triloģijas, kurā droši vien būs vairāk par trim grāmatām, otrā daļa, kurā turpinās stāstījums par Rafas Bataljas, jauna cilvēka, kas ļauj sevi nest straumei, dzīvi, kurā piedzīvojumus rada un stāstā absurdumu un humoru ienes (pirmajā grāmatā) nejauši satiktais trimdā dzīvojošais Livonijas karalis. Vispār autora mērķis ir izstāstīt par 20. gs. beigu daļas notikumiem (šajā grāmatā nomirst Franko) un to nozīmi sabiedrības dzīvē. Iepriekšējā daļā Rafa aizbrauca uz Ņujorku, tādu miestu, kurā neviens īsti negribēja savu kāju spert, izņemot varbūt gejus, jo tur sāka attīstīties viņu kultūra. Šajā viņš apmeklē tikpat garlaicīgo un atpalikušo Tokiju. Par spīti aizraujošajam Livonijas aprakstam es neesmu īsti pārliecināta, vai latviešu lasītājam Mendosa patiktu. Šķiet, ka viņš ir pārāk spānisks.

Sergi Pàmies. Debería caérsete la cara de vergüenza. Trad. Joaquín Jordá. 2007 (1987). Katalāņu autora pārizdota pirmā grāmata. Autors tiek salīdzināts ar Kimu Munzo, jo viņš raksta jaunajā urbānajā stilā īsus, izklaidējošus, neiegrožotas izdomas un svaigas elpas pilnus stāstiņus. (To es norakstīju no aizmugurējā vāka.) Stāsti īpaši neaizķērās atmiņā (nē, nu bija viens par bankomātu, kas naktī neizsniedza naudu, jo ko tu ar to darīsi? Dzert iesi, ja? Nekā nebija, tas nav tikumīgi. Šķiet, ka mazliet tikai jāpagaida, un mēs arī to piedzīvosim. Un vēl dažus es atceros, tā ka nav tik traki), bet lasīt bija patiešām patīkami un es labprāt to darītu vēl.

Enrique Vila-Matas. Mac y su contratiempo. 2017. Es noskatījos, ka Vilis šito lasa, un arī sagribēju. Romāns ir par kādu no darba atlaistu vīrieti, kas nolēmis pārrakstīt savā rajonā dzīvojošā slavenā rakstnieka pirmo grāmatu, to uzlabojot, bet, tā kā ar rakstīšanu viņš nekad nav nodarbojies, tad sāk ar dienasgrāmatu, kuru tad arī dabū lasītāja. Pārrakstāmais romāns sastāv no stāstiem, kas katrs sacerēts cita rakstnieka garā, bet te nu radās mana problēma (šajā vietā ieteicams noskaidrot vārda “contratiempo” tulkojumu), proti, lielāko daļu šo rakstnieku vārdu es biju dzirdējusi, bet pašus lasījusi nebiju, tāpēc man bija mazliet garlaicīgi, lai gan Maka idejas stāstījuma laikā kļūst aizvien īpatnējākas. Vārdu sakot, man šķiet, ka biju pārāk dumja. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar šo autoru, un nezinu, vai lasīšu vēl.

César Aira. La villa. 2006 (2001). Jau sen biju gribējusi izlasīt kaut ko no ļoti ražīgā argentīniešu rakstnieka Sesara Airas, taču nebija sanācis. Viņam ir iznākušas vairāk par simtu īsu grāmatu, kuras pats sauc par dadaistu pasakām jeb literārām rotaļlietām pieaugušajiem un no kurām “La villa” (kas te nenozīmē vis villu, bet gan graustu rajonu) bija nejauša izvēle. Grāmatas centrā ir milzīgs puisis Maksis, kas no rītiem iet kačāties, bet vakaros palīdz mistkastniekiem stumt viņu ratiņus ar sašķirotajiem atkritumiem un tā pamazām nonāk līdz graustu rajonam, kurā ieiet citiem ir bīstami, ja vien neej pirkt narkotikas. Narkotiku dēļ par graustiem interesējas arī policists ar dīvainām darbības metodēm un ne mazāk dīvaina tiesnese, un drīz vien viņu visu un vēl dažu personāžu ceļi satiekas detektīvseriālu parodijā. Autors ļaujot tekstam sevi nest un daudz neuztraucoties par žanriem vai citiem literatūras noteikumiem, un arī lasīt bija viegli (par spīti tam, ka viņš ir no Argentīnas, Airas tekstā bija mazāk nezināmu vārdu nekā Mendosas), un stāsts ļāva iejusties mazliet neticamā vidē un sagādāja pārsteigumus.

Meža meitas

Sanita Reinsone. Meža meitas. Il.: Jānis Esītis. Pēcvārds: Inese Dreimane. R.: Dienas Grāmata, 2015. 364 lpp.

    Šī bija grāmata, kuru nopirku, acis nepamirkšķinājusi, bet lasīt man bija bail. Ticiet vai ne, bet karš, bombardēšana un bēgšana no fašistiem man ir tipiski nakts murgu temati, par to vēl dienā domāt es patiesi negribu, pat ja jābēg no čekistiem. Atliku un atliku par spīti tam, ka man pat autores ieraksts ir grāmatā, jo biju uz tās atvēršanu. Un otrreiz es nez vai kādreiz lasīšu, jo bija smagi.
    Tiesa, vismaz uzreiz bija skaidrs, ka galvenās varones – viņu ir 12 – izdzīvos. Dzīve gan visām bija sagandēta, un lielākā daļa pēc partizānu gaitām mežā dabūja to, no kā baidoties, tai mežā vispār iegāja – izsūtījumu. Kā vienai no viņām sanāca – par piecām dienām piesprieda divdesmit piecus gadus. Un vispār es lielā mērā grāmatā izlasīju par tolaika partizānu kara bezjēdzīgumu, kad tu dienām sēdi bunkurā, un gaidi, kad angļi nāks atbrīvot Latviju. Godīgi sakot, tagad tas šķiet diezgan absurdi, iedomājoties, ka tikko bija beidzies 2. pasaules karš. Tā nu kāds ies ar uzvarētāju cīkstēties, kad pašiem viss ir slikti, bet vismaz kara vairs nav. Bet man jau viegli tagad te spriedelēt.
    Pierakstītājai ir labi izdevies ne tikai pierunāt sievietes uz stāstīšanu (man gan būtu gribējies vairāk praktiskas lietas uzzināt, kā viņi tur kaut vai ar higiēnu tika galā, par bērnu ieņemšanu un dzimšanu nemaz nerunājot, bet skaidrs, ka vecās sievas par to īpaši gatavas runāt nebija), bet arī saglabāt tekstā viņu balsi, stila īpatnības, neko pārlieku nenogludinot. Tas vēl jo svarīgāk tāpēc, ka notikumu gaita visos gadījumos ir diezgan līdzīga. Kā lasītājai man būtu gribējies mazāk stāstu, bet izvērstākus un pamatīgākus. Bet tā jau būtu cita veida grāmata. Kā cilvēkam man ir skaidrs, ka ikvienai no stāstītājām ir bijis svarīgs gan publiskas atcerēšanās, gan grāmatā ierakstīšanas akts kā beidzot kaut kas pozitīvs pēc bieži vien kaunā par savu sodāmību nodzīvotiem gadiem, kad jebkurš uz tevi varēja parādīt ar pirkstu. Viena no viņām ir dzīvojusi man tuvumā, varbūt
esmu kādreiz uz ielas redzējusi. Dīvaina tā dzīve.
    Read Harder 14. punkts – grāmata par karu.

Vasaras suņi

Josa Fructuoso. Perros de verano. Il.: Nieves Guerra. Barcelona – Madrid: Egales, 2014. 353 pp.

 Pirms kāda laika skatījos ierakstus no, šķiet, Kadisas universitātē notikušās konferences par literatūras tirgu (ļoti interesanti, bet spāniski), kurā kāds pieminēja, ka Spānijā ik dienu iznākot 12 jaunas spāniski sarakstītas grāmatas. Skaidrs, ka aptvert to visu viens cilvēks nav spējīgs. Atliek vienīgi vai nu lasīt bestsellerus, paļauties uz laimīgu gadījumu vai, lai redzētu, kas spāņu literatūru gaida nākotnē, doties uz mazajām grāmatnīcām, kurās pārdod mazo apgādu izdevumus. Perros de verano nopirku vienā no divām Barselonas geju, lezbiešu utt. grāmatnīcām (otrā, kas atrodas īstā geju rajonā, netiku iekšā, jo tur bija pusdienas pārtraukums) pēc pārdevējas ieteikuma: “Tev patiks”.
 Sākot lasīt, kādu brīdi par to nebiju tik pārliecināta, bet beigās pārdevējai tomēr izrādījās taisnība. Man patika.
 Romānā stāstīts par jaunu meiteni no Mursijas, kas izaugusi pārliecinātu republikāņu ģimenē. Vecāki viņai allaž mācījuši domāt patstāvīgi, nepakļauties ne kungam, ne dievam un iegūt izglītību, lai varētu dzīvot neatkarīgi. Marina iestājas Barselonas universitātē filosofos un uzsāk rosīgu sabiedrisko dzīvi. Viss būtu ideāli, ja vien nenotiktu Franko diktatūras laikā. Pēc pirmā kursa viņai pasaka: mums pietiek pašiem savu revolucionāru un vispār, tagad tevi neuzņems arī nekur citur.
 Labi, ka turpat blakus ir brīvības un sapņu zeme Francija, kur tikko piedzīvots 1968. gads un atšķirībā no Madrides universitātes, kur visa filosofija ir apstājusies pie reliģijas un obligātās politiskās audzināšanas, Parīzē var prātot, iet uz to augstskolu, kurā pasniedz Sarts, vai to, kurā Fuko, bet komunistu laikraksta svētkos uzstājas Rafaels Alberti un Pink Floid. Marina aizbrauc uz Parīzi, tiek silti jo silti uzņemta spāņu ģimenē, iemīlas un noskaidro savu seksuālo identitāti, kas galīgi nepatīk mīļotās mātei, un ar salauztu sirdi dzīvo un mīl tālāk.
 Autores rakstības stils ir diezgan neviendabīgs, sākumā, laikmeta un Marinas bērnības ainas iezīmējot, viņa diezgan sausi izklāsta politiskās dzīves notikumus vai vecāku uzskatus, kuru rezultātā meita izauga tāda un šitāda. Fruktuoso neliekas ne zinis par angliski rakstošo svēto bausli “rādi, nevis stāsti”, un man tas likās atsvaidzinoši un jauki. Bet tad pēkšņi, Marinas dzīvē parādoties romantikai, izmainījās arī vēstījuma maniere: īsta daiļliteratūra, ko vēlāk atkal pārtrauca hronikas atkāpes.
 Pat nerunājot par to, ka visvairāk man patika tieši vēsturiskā nosliece (un man vispār ir diezgan atturīga attieksme pret vēsturiskiem romāniem), līdz šim neredzētais skatiens uz spāņu literatūrā daudz apcerēto Franko laiku, emigrantu kopienas attēlojums (paši francūži gandrīz nemaz neparādās, bet, kad uzrodas, runā franciski), izrādījās, ka biju noilgojusies pēc grāmatas, kuras varoņi interesētos ne tikai par sevi vai mākslu, bet arī par to, kas notiek apkārt, un pat uzskatītu par savu pienākumu iejaukties un mēģināt mainīt to, kas nešķiet pareizs. Pēc cilvēkiem, kas ir politiski dzīvnieki.
 Read Harder 2. (debijas romāns) un 5. (imigranta stāsts) punkts.

Es mīlu Diku

Chris Kraus. I Love Dick. Foreword by Eileen Myles, afterword by Joan Hawkins. Los Angeles: Semiotext(e), 2006 (1997). 277 p.

Nabaga Diks.