Bloga arhīvi

Otrdienu draudzenes

Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Tulk. Daina Burve, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2013. 303 lpp. (Monika Peetz. Die Dienstagsfrauen. 2010.)

 Ja ar lasīšanu īsti nesokas, tādā gadījumā ir pienācis laiks kaut kam vieglam, piemēram, dāmu romānam. Vismaz šoreiz tas patiesi izrādījās iedarbīgs paņēmiens. Pāris braucienu sabiedriskajā transportā un vēlīns vakars ar grāmatu, un cauri bija.
 Romāna varones piecas sievietes ap četrdesmit. Kaut arī uz vāka ir attēloti pilnīgi vienādi glazūrkēksiņi, dāmas nav īpaši līdzīgas, tekstā konditorejai nav pievērsta liela vērība un pārsaldināts tas arī nav. Receptes meklēt tur nav vērts. Nuja, vāku es nesaprotu, bet, kā rādās, oriģinālizdevumam tas bija diezgan līdzīgs. Varbūt bezkaloriju kūciņas ir viegli pārdot, kas zina. Lai nu kā, šīs sievietes pirms 15 gadiem kopā apmeklēja franču valodas kursus un kopš tā laika reizi mēnesī satiekas tuvējā restorānā. Otrdienās.
 Katrs tēls pārstāv kādu stereotipu, te ir gan māte, kas upurējusies ģimenei, gan karjeras sieviete, gan bagāta un laiska dzīves baudītāja, gan trūcīga māksliniece, kuras mīļākos nevar ne saskaitīt, gan ezotērikā iegrimusi diezgan bezpalīdzīga būtne, kas nemaz nav mēginājusi dzīvot viena. Tieši viņai nesen ir nomiris vīrs, mīla no pirmā acu skata grāmatnīcā, tā arī nepabeidzis savu svētceļojumu uz Lurdu. Judīte nolemj to izdarīt mīļotā vietā, un draudzenes dodas viņai līdzi, saceldamas lielāku vai mazāku jezgu.
 Ceļš kā jau ceļš sagādā gan tulznas, gan mazdūšības lēkmes, svilina saulē un saliedē lietū, pārsteidz ar neērtām guļvietām un negaidītiem romantiskiskiem brīžiem. Visām gājējām nākas atklāt dažu labu noslēpumu, kas slēpts gan no sevis, gan citiem. Tomēr pa visām viņas galā tiek. Galu galā, grāmata ir par draudzību.
 Droši vien žanra nopelns ir tas, ka romāns un autores attieksme pret savām varonēm ir tik pozitīvi. Ja līdzīga tēma tiktu apskatīta sacerējumā, kas pretendē uz augstākiem plauktiem, noslēpumi noteikti būtu vēl melnāki un parautu sev kādu līdzi, iespējams, tiktu atmaskoti ne tikai dažādi sabiedrības slāņi, bet pat nonāktu pie secinājuma, ka nav nekādas sieviešu draudzības, vismaz ne tādos apjomos. Piecas uzreiz! Nezinu, vai būtu biežāk jāpievēršas šim žanram, bet lasīt bija patīkami (ja nerunājam par varoņu tieksmi pēc piecelšanās “sagrupēt locekļus”, pie tam tikai savējos) un es pat sagribēju aiziet kādā garākā pastaigā.

Lasu: Julio Cortázar. Rayuela;
Chris Kraus. I Love Dick;
Junot Díaz. Drown;
Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot.

Klausos grāmatā pieminēto zviedru džezu:

Draudzība

Henry James. Daisy Miller and Other Stories. New York: Airmont, 1969. 158 pp.
Carla Montero. La piel dorada. Il.: Jan Scholz, Gemma Martinez. Barcelona: Penguin Random House Grupo Editorial, 2015 (2014). 398 ps.
Emily Gould. Friendship. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2014. 271 pp.

 Lai gan šī kombinācija izskatās samērā dīvaina, visas trīs grāmatas iederas nedēļā, kurā ir 8. marts.
 Sāksim ar senāko. 19. gs. beigas. Amerikāņu jaunskungs, kas it kā Eiropā studē (klīst baumas, ka tur ir iesaistīta kāda padzīvojusi dāma), Šveicē satiek Deiziju Milleri, pārtikuša amerikāņa meitu, kas kopā ar māti un brālīti apceļo Eiropu. Daiļā un spontānā meitene apbur gandrīz trīsdesmitgadīgo jauno cilvēku, tā ka viņš neilgi pēc iepazīšanās ierosina kopā apmeklēt netālo pili, ko abi arī izdara. Divatā, bez pavadoņiem. Ar to, protams, pietiek, lai jaunā cilvēka tante meiteni uzskatītu par pazudušu un paklīdušu, neko gan nepārmetot savam radiniekam un viņa tikumību neapšaubot. Pēc kāda laika visi satiekas Romā, un viss ir vēl trakāk. Deizija neko nav mācījusies un turpina neņemt vērā sabiedrības iedomas, kā viņai un citām jaunietēm jāuzvedas, un pat izturas tā, it kā tas būtu dabiski. Vārdu sakot, skandāls.
 Garstāsts ir izdots arī latviski.
 Grāmatā ir vēl divi īsstāsti. Vienā privātskolotājs atceras savu ārkārtīgi inteliģento un valdzinošo skolēnu, kura vecāki, kārtējie amerikāņi Eiropā, viņa pievilcību izmanto, lai dzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Otrā krietni padzīvojušas māsas sapņo par Eiropu, ko reiz apceļojusi viņu māte, bet māmuļa dara visu, lai meitiņas nokaunētos un nekur neaizbrauku, pametot vecu, vārgu sievieti vienu likteņa varā. Te nu gan vai viss kā mūsdienās. Etiķete un mode mainās, bet problēmas paliek. Ak jā, biju bažījusies, ka Džeimss rakstīja pārāk sarežģīti, lai viņu varētu saprast, bet tas laikam vairāk attiecas uz romāniem.

 ”Zeltīto ādu” nopirku lidostā, jo tur bija spāņu grāmatas, tiesa, kādas trīs. “50 sombras de Grey” atkrita, Ildefonso Falkonesa vēsturiskais romāns bija pārāk vēsturisks (18.gs. leksika?), biezs un uzcenots, lai to lasītu lidmašīnā, tad nu palika šis, diemžēl arī vēsturisks, tomēr detektīvs.
 1904. gadā Vīnē notiek virkne slepkavību. Tiek nogalinātas mākslinieku modeles, kas iesaistījušās, iespējams, pirmajā aģentūrā. Aizdomas krīt uz princi Hugo (pirms dažiem gadiem gandrīz tādā pašā veidā tika nonāvēta viņa mīļotā; tagad viņš apmeklē doktoru Freidu) un arī uz skaistāko sievieti Vīnē, daiļo un noslēpumaino Inesi, kurai grāmatas sākumā Hugo publiski atgādina Roseti vārdus, ka visas modeles ir maukas. Inspektoram Karlam, kurš to visu izmeklē, izmantojot tikko izdomātos kriminoloģijas paņēmienus, Hugo ir labākais draugs un Inese iekritusi sirdī no pirmā skatiena.
 Kā detektīvs romāns bija pārāk lēnīgs, nodaļām ilgi ij nepievēršoties noziegumiem. Kaut kur ap vidu es pat aizgāju iegūglēt, ko citi par šo domā. Pirmā recenzija, ko uzgāju, bija sajūsmas pilna. Un vēl es sapratu, kurš ir vainīgais, vēl pirms to atklāja autore, tātad tas bija pārāk viegli, kā arī esmu nikna par vainīgā izvēli, kas, (MAITEKLIS) manuprāt, ir pretrunā autores morālajam uzstādījumam.
 Grāmatas ideja Montero esot piemeklējusi muzejā, skatoties uz Pikaso gleznu un iedomājoties, nez, kas ir modele? Tāpēc galvenā varone ir Inese, pati modele un fotogrāfe, kas nelaulājusies dzīvo kopā ar mākslinieku, bet ir tik daiļa un šarmanta, ka viesojas augstāko aprindu namos un visi viņu mīl. Deizijas laiks acīmredzot ir beidzies. Tomēr par viņu mēs neko daudz neuzzinām, un mani tēls nepārliecināja. Vai tiešām ir cilvēki, kuros visi iemīlas? Un tā labdarība kā no Tolstoja… (Viņa vēlu vakarā aiziet pie desmit bērnu ģimenes, māte nedēļniece, vienīgais pelnītājs tēvs slauka ielas vai tamlīdzīgi, abi ar Hugo izmazgā viņiem visu veļu un grīdas un pēc tam vēl spēj uzvārīt zupu no dārzeņiem, ko grozā atnesusi līdzi, un pabarot visus? Un vēl spēj uzdejot ar sīčiem? Ak jā, un vēl uzpērk bērnus ar konfektēm, lai viņi to zupu izēstu? Lūk, tas nav socreālisms.)
 Inese ik pa laikam saka runas par sieviešu/modeļu nenovērtēto lomu mākslā utt. Teorētiski tam būtu mani jāuzrunā, bet neviens viņai neiebilst un tas viss paliek deklaratīvu frāžu līmenī.
 Par spīti visam, ko esmu te sarakstījusi, grāmata, ja nav iebildumu pret gausumu un darbības vietu un laiku, ir lasāma.

 21. gs. Ņujorka. Divas labākās (šķiet, arī vienīgās) draudzenes, kam tuvojas trīsdesmit. Meitenes iepazinās, stažējoties izdevniecībā. Tagad Eimija ir piedzīvojusi slavas piecminūtes tenku blogā, smagu krišanu pēc raksta par bloga īpašnieku draugu un tagad strādā hipsterīgā ebreju vietnē un gaida atgriešanos virsotnē. Spēj savaldzināt cilvēkus. Ir draugs, īres dzīvoklis lieliskā rajonā un kaķis. Laiku kavē, iepērkoties pāri par saviem līdzekļiem. Beva no izdevniecības aizgāja, sekojot līdzi draugam uz laukiem (laikam Viskonsinu), kurš viņš studēja, bet viņa strādāja bārā. Pēc krāpšanas viņa atgriezās Ņujorkā, pastrādāja, aizgāja no darba vēlreiz, jo iestājās radošās rakstniecības programmā dārgā universitātē, ko pēc gada pameta. Tagad viņai ir 30 tūkstošu dolāru studiju kredīts, slikta istabiņa komunaļņikā un trūcīgi atalgoti gadījuma darbi – sekretāres aizvietotāja uz pāris dienām un tamlīdzīgi. Meitenes cīnās ar sajūtu, ka nekas nenotiek, līdz kaut kas sāk notikt.

 But underneath everything ran a low hum of exaltation. Things were happening to her. They were bad things, but at least they were happening.

 Ir patīkami, ka meiteņu draudzība un romāna darbība nerotē ap misteru Lielisko vai puišiem kā tādiem, lai gan tādi pavīd. Ņujorka nav nekāda laimes zeme (abas ir iebraucējas). Bet, lai kā autore (kā izrādās, rakstīšanu universitātē apguvusi un tenku blogā strādājusi utt.) gribētu, nekur tālāk par čiklita īzīrīdu viņa nav tikusi. Oficiālā grāmatas tēma ir meiteņu draudzības pārmaiņas un saglabāšana, kļūstot pieaugušām. MAITEKĻI! Šeit vienu no viņām nejauši piemeklē grūtniecība. Aizej tu, cilvēks uz randiņu, lai dabūtu labi paēst un iedzert, un no rīta pat neatceries, bija sekss vai nebija. 40 dolāru avārijas tabletei žēl. Par visu pārējo, ko šitā var saķert, viņa pat neieminas. Pēc tam tu nevari saprast, ko iesākt tālāk.

 “But I’m just saying, like, we’re not at an age anymore where abortion is the only rational thing. People we know have babies.”
 “No one we’re close to. And obviously no one in our, like, tax bracket.”

 Ir risinājums, lai neko nevajadzētu izlemt! Ja esi reizi mūžā satikusi situētu bezbērnu pāri, viņi noteikti gribēs bērnu adoptēt! Nopirkt! Cik jauki! Jo, dzemdējot bērnu, tu uzreiz kļūsti pieaugusi, spēj tikt galā ar problēmām, kas tevi visu mūžu ir vajājušas, un visums arī sadodas rokās, grūtniecei sagādājot labu darbu ar apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Vienīgais, draudzenei, izrādās, skauž, jo puiši varbūt arī nav tik svarīgi, bet dzemdēt – ir. Starp citu, bērns piedzima, bet mēs par viņu tā arī neko neuzzinājām.
 Grāmatas sākums man pat patika, bet beigas aizkaitināja. Tomēr varbūt jāpalasa vēl kāds meiteņu romāniņš.

Klausos:

Vai gliemeži zina, ka viņi ir gliemeži?

Nuria Roca. Los caracoles no saben que son caracoles. Madrid: Espasa, 2012 (2009). 275 lpp.

 Spāņu čiklita paraugam piemīt vairākas labas īpašības: tas ir uzrakstīts ļoti viegli uztveramā sarunvalodā, ātri izlasāms, par māsu mīlestību, tas nepieprasa, lai to met pret sienu, un ir satraucošāks par nesen lasīto erotisko romāniņu. Žanra kontekstā to novērtēt nemāku, un kas zina, varbūt vēstītāja jau ir čiklitu pāraugusi: romāna sākumā viņai ir 35 gadi, šķīrusies, divu bērnu māte, kam ir divi darbi, māja un bulgāru mājkalpotāja, ja pareizi atceros, bez dokumentiem, toties no tām, uz kuras pleciem un siltās sirds guļas visa mājas dzīve un vēl atliek laiks/vēlme/interese pievērsties saimnieces privātajām darīšanām.
 Uz vāka un internetā apgalvots, ka mēs visas esot tādas pašas un spēšot identificēties ar Klāru, kuru esot piemeklējušas krīzes visās jomās. Es, protams, neko kopīgu ar viņu neredzu un domāju, ka autore nebija īstu krīzi redzējusi, kas arī jauki. Lai nu kā, jebšu Klāra sūdzas savai psihoterapeitei, ka vienmēr ir bijusi mazā māsiņa, kuru ģimene vienmēr no visa mēģinājusi pasargāt, vienlaikus mātei norādot, ka vecākā māsa ir tievāka, gudrāka un veiksmīgāka, romāna darbības laikā nekas nemainās. No visām draudošajām likstām viņu izpestī ja ne vecāki, tad kāds veiksmīgs gadījums, un būtībā viņa dabū visu, ko grib, izņemot smuko sērferi, kas izrādās gejs, turklāt interesējas par literatūru, no kuras, tāpat kā no džeza, varone nejēdz ne bū, ne bē. Citādi seksa krīze nozīmē orgasmus ar pieciem vīriešiem (ne pilnīgi vienlaicīgi) un tieksmes pēc baudas atklāšanu, darba krīze – īslaicīgu priekšnieces lomas izmēģināšanu un secinājumu, ka patīkamāk ir foršās šefenes paspārnē utt. Tas, protams, tāpēc ka viņa ir kā gliemezis, kas sevi neredz un tāpēc neapzinās, ka ir fantastiska sieviete. Tā vismaz apgalvo viņas vienīgā draudzene.
 Nurija Roka ir TV seja, tāpēc Klāra strādā televīzijā, veido bērnu talantu šovu, un es pieņemu, ka ražošanas daļa varētu būt aprakstīta diezgan patiesi.
 Grāmata, bez šaubām, ir iecerēta gaužām pozitīva un spēku dodoša. Ja nu šito izlasa kāds, kas mācās spāņu valodu, es pat varu ieteikt. Speciāli tās dēļ pievērsties studijām gan nemudināšu.

Lasu: Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Es tevi kā karalieni…

2015-02-02 18.15.28Ak vai, kamēr citi saskaita desmitiem janvārī izlasītu grāmatu, man ir tieši divas, toties abas labi nostāvējušās kaudzītē. Un februārī nebūs labāk, ceru, ka tikšu galā vismaz ar divām iesāktajām, bet par tām trim, kas man ienācās janvārī (viena dāvināta, viena ar autogrāfu, viena sen nolūkota un nu reiz dabūta pa lēto), pat nav vērts sapņot.

Rosa Montero. Te trataré como a una reina. Il.: Hans Romberg. Barcelona: Seix Barral, 1984 (1983). 230 lpp.
Pablo De Santis. La traducción. Il.: Jordi Salvani. Barcelona: Ediciones Destino, 1999 (1998). 204 lpp.

Es tā padomāju, kāda gan jēga rakstīt par grāmatām, ko esmu lasījusi spāniski? No otras puses, kam tad vispār ir jēga? Lai nu kā, šīs abas grāmatas ir izdotas arī vāciski; angliski ne, toties spāniski tām ir atkārtoti izdevumi.
Montero grāmatas nosaukumā ir autores izdomāta bolero rindiņa, kurā vīrietis kādai sievietei piesola, ka izturēsies pret viņu kā pret karalieni (viena no varonēm, tā, kas dzied šaubīgā naktsklubā, domā, ka tas attiecas uz viņu). Vispār man šķiet, ka es to negribētu vis, bet nu šie tāpat tikai sola vien. Grāmatā nebija neviena laimīga personāža, tak sievietes cieta vairāk, un, jēziņ, cik jauki, ka es neesmu piedzimusi un izaudzināta katoliskā sabiedrībā. Tomēr, par spīti līksmības un jautrības trūkumam, es to nesauktu par depresīvu romānu, un beigas, ja pacenšas, var pat uztvert kā daudzsološas, ja ne optimistiskas, lai gan tas nu ir atkarīgs no interpretācijas, jo ir ļaudis, kas domā — viss liecina par to, ka nekas nemainīsies uz labo pusi. Vēl internetā raksta, ka romānam piemītot neparasta forma (tas pats atslēgvārds — bolero) un ka tajā esot pievērsts vairāk uzmanības sieviešu stāstiem, nekā Spānijas literatūrā tais laikos bijis ierasts. Man trūkst zināšanu, lai šim apgalvojumam piekristu vai nepiekristu. Lai nu kā, man patika un, ja sanāks, Montero lasīšu vēl.

traduccionOtra spāniski izlasītā grāmata ir mistiski lingvistisks detektīvstāsts, kura darbība — un mīklainās nāves — norisinās starptautiska tulkotāju kongresa laikā pusbūvētā viesnīcā Argentīnas pludmalē. Stāstītājs, kas mēģina atšķetināt notiekošo, ir savā ziņā saistīts ar līķiem, tad vēl visam pa vidu ir viņa bijusī mīla un, protams, profesionālā konkurence. Mani mazliet mulsināja jautājums, vai patiesi viņi tur tā sabrauc un apspriež visu uzreiz: medicīnas tekstus, bojevikus un neeksistējošas valodas, bet kāpēc gan ne? Skaidrs, ka galvenais ir mazliet izvēdināt galvu pie okeāna un vakarā vēl iedzert bārā.
Daiļdarba apjoms vairāk izskatās pēc stāsta, nevis romāna, un man radās sajūta, ka autors ir gribējis pateikt vairāk, nekā viņam tas ir izdevies, gan intrigas, gan intelektuālo pārspriedumu ziņā. Bet ideja ir gluži jauka, un ik pa brīdim autors tekstā iemet kaut ko interesantu.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936;
Tomijs Baiers. Akvārijs.

Klausos:

Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas

Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas. Tulk. Inta Kriškāne, il. Arnis Zariņš. R.: Zvaigzne ABC, 2009. (Lucía Etxebarria. Amor, curiosidad, Prozac y dudas. 1997.) 256 lpp.

 Nez, vai nevarētu izdarīt tā, lai mākslinieks pirms vāka zīmēšanas izlasītu grāmatu? Protams, protams, šis ir retorisks jautājums, varbūt tieši šādu izskatu pieprasīja izdevniecība, nu, vismaz kāds takš to visu apstiprināja, tāpēc nav nekāda pamata ar akmentiņiem nomētāt (tikai un vienīgi) mākslinieku. Bet es nemūžam nebūtu ņēmusi rokā šo rozā grāmatu ar sirdīm nobārstīto vāku, ja pēkšņi neatģistu, ka gan nosaukums, gan autores vārds man ir pazīstami, jo mājās stāv un savu kārtu gaida kāds viņas vēlāks darbs, kas ir pabiezs un sākas ar stipri medicīnisku tekstu, turklāt pieder man, tāpēc vēl kādu laiku tā arī pagaidīs.
 Vārdu sakot, šis nav romantisks romāniņš. Seksa te ir pulka vairāk nekā mīlestības, erotikas vai pornogrāfijas. Prozaka, ekstazī, alkohola un citu līdzīgu vielu pulka vairāk nekā smieklu. “Spāņu kaislības, kas neatstāj vienaldzīgu” (reklāmas teksts uz vāka), liek ķerties pie naža — lai savainotu sevi. Starp citu, grāmata ir diezgan autobiogrāfiska un stāsta, ka tā piederot pie Spānijas X paaudzes rakstnieku nozīmīgākajiem darbiem.

 Dzīve vispār ir kā rinda supermārketā: lēna, neērta un pilna ar neciešamiem cilvēkiem.

 Ā, šis teikums mani mudina turpināt kritisko daļu. Lai gan kopumā teksts bija viegli lasāms, supermārkets tomēr šķita lieks, jo vārds lielveikals jau nu gan ir plašu tautas masu pieņemts. Tas, protams, ir sīkums, sliktāk ir ar nākamo citātu.

 Īains katru vakaru nāca man pretī uz bāru. Seksa laikā sauca mani par Lapsu. Laikam nav labi to atzīt un apgāzt visus feministu postulātus. Laikam nav labi teikt, ka man tas patika, ka man bija vienalga, ja viņš mani piespieda, ja rāva aiz matiem, lai sasniegtu to, ko gribēja. Es zinu, ka nav labi pēc tā ilgoties. Manī iedzītais loceklis izvirda saldus, pienainus viļņus, un es dzirdēju viņu stenam, kailu, saspringtu, sasniedzot septītās debesis. Viņš sauca mani par Lapsu un teica, ka man nekad nav gana.

 (Kā būtu ar atstāstījuma izteiksmi pēdējā teikumā?) Lapsas ir skaisti dzīvnieki, es noteikti spēju iztēloties, ka puisis savu mīļoto var dēvēt par lapsiņu, bet kāds tam sakars ar feminismu? (Atbilde — spāniski lapsa siev. dz. (zorra) var nozīmēt to pašu, ko latviski suns siev. dz.)
 Nu labi. Romāna varones ir trīs māsas, tas ir uzrakstīts trīs pirmajās personās. Lai gan viņas ir aizgājušas katra pa savu tipisko ceļu — vienai ir it kā apskaužama karjera, bet nav privātās dzīves, otra ir pārtikusi mājsaimniece, kas patiesi nodevusies mājkopībai, trešā ir seksīgs zaķis (vai lapsa), kas strādā bārā, kniebjas ar visiem (patiesībā kniebās, jo pēc šķiršanās no iepriekš minētā Īaina seksu viņa gan joprojām grib (pārlieku daudz vīrišķo hormonu organismā), taču piedāvājums neapmierina), lieto narkotikas, klausās tehno utt. –, tomēr ar mīlu un depresiju problēmas ir visām. Smagas problēmas.
 Māsas pamīšus stāsta par sevi, pastarpām iepazīstinot lasītāju ar dažādiem mājsaimniecībā noderīgiem padomiem vai norādījumiem, kā sievietei izturēties biznesa vidē, vai žokļa kustībspējas traucējumiem pēc orālā seksa (ak jā, te būtu jāpiebilst, ka paņemt no aizmugures tomēr nav gluži tas pats, kas anālais sekss), un šis dažviet gluži jautrais stāsts kļūst pavisam drūms, kad beidzot māsas tiek līdz problēmu saknēm. Ečevarrija gan ir izdomājusi gandrīz vai laimīgas beigas, pret ko man ir vislielākie iebildumi šī romāna sakarā, un varbūt ne tikai tāpēc, ka esmu īgņa. Viņgad iznāca grāmata par to, kā viņa ir izkļuvusi no toksiskām attiecībām. Kā jau teicu, arī romāns ir diezgan autobiogrāfisks. Kaut gan tas nepavisam nav perfekts, taču noteikti lasīšanas vērts, ja vien nav lielu iebildumu pret autores stilu (Spānijā viņu, rādās, vai nu dikti mīl, vai arī nevar ciest). Un ne tikai sievietēm.
 Grāmata ir ekranizēta, taču atsauksmes nav īpaši labas.
 Romāna sākums lasāms šeit.

Klausos:

Nekas

Carmen Laforet. Nada. Vāks: Egon Schiele, Mujer sentada, 1917. Barcelona: Ediciones Destino, 2004 (1944). 276 pags.

 Vispirms pieskaņota reklāmas pauze. Kā jau daži būs pamanījuši, es mācos spāņu valodu. Nu lūk, cilvēki no Séneca kopā ar dažiem citiem ļaudīm ir parūpējušies par tiem, kas grib kaut ko saprast Spānijā vai Portugālē. Īsais bezmaksas kurss eBridge2 pamatā ir domāts profesionālo programmu studentiem, kuri gatavojas uzsākt praksi kādā no šīm zemēm, tāpēc tajā ir aplūkotas tādas tēmas kā dzīvokļa meklēšana, pirmā darbadiena un sarežģījumi darbā, taču nodaļas par pārvietošanos ar vilcienu vai auto, iepirkšanos, ēšanu un medicīnisko palīdzību var noderēt ikvienam, jo kaut mazdrusciņ saprast, kas rakstīts, ir labāk nekā nesaprast vispār neko. Projekta vietnē atrodams spāņu un portugāļu valodas pašmācības kurss valodas pamatu apguvei ar dialogu, uzdevumu un bilžu vārdnīcu palīdzību, mobilās aplikācijas ikdienas situāciju atrisināšanai, kā arī noderīga informācija par šo zemju kultūru, kas palīdzēs to iepazīt vēl pirms došanās prom un ātrāk integrēties vietējā sabiedrībā. Spāņi savukārt tur var apgūt latviešu un poļu valodas pamatus.
 Es visu neesmu izpētījusi, lai gan, eh, portugāļi… (labi, kādreiz), taču šo to jaunu iemācījos.

 Nu ja, un grāmata, par kuru gribēju mazliet pastāstīt, sākas ar to, ka tās vēstītāja, cerību pilna, ar vilcienu iebrauc Barselonā, lai mācītos universitātē. Jau pēc dažām lappusēm viņu pārsteidz jaunā mājvieta, kas nepavisam vairs nav tāda, kāda saglabājusies bērnības atmiņās. Māja ir spocīga, radinieki ir vairāk vai mazāk nojūgušies, biedējoši un naida pilni, bet ik pa laikam arī intriģējoši un dīvaini pievilcīgi. Pievilcīgāki par meitenes bohēmiskajiem draudziņiem, bet ne par viņas studiju biedreni Enu.
 Laforeta romānu sarakstīja, pati vēl būdama studente, un ar to arī pamanījās iekļūst Spānijas literatūras vēsturē. Vēlāk viņa pievērsās katoļticībai, apprecējās, dzemdēja piecus bērnus un sarakstīja ne vienu vien romānu un stāstu, bet šķiet, ka tas vairs nebija tas. Žēl, jo es gribētu vēl, grāmatas pēdējo trešdaļu izlasīju vienā elpas vilcienā vakarā. Starp citu, tieši beigas man nedaudz sagādāja vilšanos, likās nevajadzīgi un klaji dramatiskas, bet citādi šī man šķita viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. Ja nu kas, Nada ir pieejama angliski.
 Cik man zināms, maskulīnajā Franko Spānijas literatūrā tā izcēlās ar svaigo jaunas meitenes balsi, precīzu viņas izjūtu tēlojumu. Andrea kādā brīdī apgalvo, ka esot trīs tipu cilvēki: vieni piedzimst, lai dzīvotu; citi — lai strādātu; vēl citi — lai uz visu noskatītos. Viņai pašai dzīvē esot sīka novērotājas lomiņa. Tā nu viņa novēro pilsētu (tā kā esmu tur bijusi, mazliet varēju iztēloties, pa kurām ielām viņa staigā, un bija dīvaini lasīt, kā pašreizējais caurcaurēm komerciālais tūristu rajons tolaik ir bijis tāds zaņķis, kurā vientuļai meitenei labāk nespert kāju), novēro izmisuma un nabadzības māktos cilvēkus (pēc Pilsoņu kara tur tiešām brālis ir nostājies pret brāli, lai gan viens bez otra nespēj dzīvot), sīkburžuāzijas iznīkšanu, bagāto jaunekļu koķetēšanu ar trūkumu un mākslu, sieviešu stāvokļa un iespēju lēnās pārmaiņas, pati savu degradēšanos bada un apkārt valdošās agresijas un apātijas ietekmē. Vienlaikus viņa piedzīvo kaislīgu draudzību un arī pieaug. Un viss tas ir uzrakstīts niansēti, gandrīz redzami, bet bez poetizēšanas vai izpušķojumiem.

Šobrīd lasu tikai mazo, līdzi nēsājamo grāmatiņu:
Antonio Skarmeta. El cartero de Neruda.

Klausos brazīļu dziedātāju:

Midlseksa

Džefrijs Jūdžinidess. Midlseksa. Tulk. Valda Melgalve. Il. Iveta Zāģere. R.: Valters un Rapa, 2006. (Jeffrey Eugenides. Middlesex. 2002.) 661 lpp.

Pret tik biezu grāmatu autoriem mani vienmēr pārņem godbijība, it sevišķi, ja tie vēl izrādās lasāmi (un šis ir lasāms, loģiski, neba nu E. man no saviem plauktiem būtu izvēlējusies ko sliktu), jo, ja es rakstītu romāniņus, tie noteikti nebūtu garāki par apjomu, ko es spēju izlasīt vienā dienā. Tiešām nesaprotu, kā viņi spēj savaldīt un sakārtot visu šo tekstu.
“Midlseksa”, kā uz to oriģinālā norāda nosaukums, diemžēl latviski tas ir pazudis, ir stāsts par kādu cilvēku, kas atrodas pusceļā starp dzimumiem, par hermafrodītu, kas piedzimis un uzaudzis kā meitene, bet pusaudža gados kļūst par vīrieti. Uz grāmatas beigām šī līnija man sāka šķist interesanta, nu, tur pirmā mīlestība un tā, kas tāpat jau ir diezgan sarežģīta parādība, šādos apstākļos vieglāka vis nekļūst, bet tāpat skaisti un, kā jau piedienas, nolemti.
Tomēr pavisam negaidīti daudz vairāk par mani piesaistīja tā daļa, ko varētu nosaukt par vēsturisko. Vispār, ja tā padomā, abas gan stāsta par to pašu, par citādo, svešo, nesaprotamo, reizēm pat briesmoni. Vēstītājs/a ir Smirnā dzimušu grieķu amerikāņu pēctecis/e, un piespiedu emigrācija un pakāpeniskā iedzīvošanās ASV bija traģiska, taču vienlaikus, kā jau kārtīgam grieķim pieklājas, izstāstīta, neaizmirstot komiskumu. Turklāt 20. gs. pirmās puses ASV netrūka revolucionāru procesu, un grāmatā ir gan Fords, gan Melkolms X, gan sekss.
Un negaidīti erotiskas ainas.

Un tad, nespēdams pretoties nepārvaramam impulsam, viņš pieliecās uz priekšu, piespiežot klarnetes paplašināto galu Tesijas kailajam ceļgalam, un skaļi un gari nopūta vienu pašu noti.
Viņa iespiedzās, atraujot ceļgalu.
— Tas bija fa-bemols, — Miltons teica. — Vai gribi dzirdēt fa-diēzu?
Tesija vēl turēja plaukstu pie dūcošā ceļgala. Klarnetes vibrācijas bija radījušas trīsas arī augstāk gurnā. Viņai bija jocīga sajūta, it kā tūlīt vajadzētu smieties, bet viņa nesmējās. [..]
Un tā tas sākās. Viņš spēlēja Begin the Beguine Tesijai pie atslēgas kaula. Viņš spēlēja Moonface pie viņas gludajiem vaigiem. Piespiedis klarneti tuvu pie sarkanajiem kāju nagiem, kas viņu tā apžilbināja, Miltons nospēlēja It Goes to Your Feet. Tādā slepenībā, ko viņi nevienam nevēlējās atklāt, Miltons un Tesija nolīda klusākajās mājas vietās, un tur, mazliet paceļot uz augšu svārkus vai novelkot zeķi, vai reiz, kad neviena nebija mājās, pavelkot uz augšu blūzi, lai mugura būtu kaila, Tesija ļāva, lai Miltons piespiež klarneti viņai pie ādas un piepilda augumu ar mūziku. Iesākumā viņai tikai kutēja. Bet pēc laiciņa notis ieplūda dziļāk miesā. Viņa juta, kā sāk vibrēt muskuļi, kā tie viļņveidīgi pulsē, līdz sāka skanēt arī kauli un iekšējie orgāni dūca līdzi.

Lai viss neizklausītos pārlieku jauki, pateikšu, ka rakstnieka Eina Renda pieminēšana mani nepatīkami pārsteidza (uzvedinošs mājiens: viņa tomēr bija sieviete), un, “Mūsu ķermeņi, mēs pašas” nav nekāda brošūra, bet gan kārtīga grāmata, kas noderētu ikvienai pusaugu meitenei un sievietei arīdzan. Un vāka rozes gan ir skaistas, taču kāds tām sakars ar iekšā rakstītajiem vārdiem?
Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos dziesmu ar Žila Verna tekstu: