Bloga arhīvi

Brālis Grimms

Craig Russel “Brother Grimm“. London: Arrow Books, 2007 (2006). 448 lpp.

    Katram kārtīgam kriminālromānu rakstniekam vajag kādu atmiņā paliekošu īpatnību, ja ne dzīvē, vismaz daiļdarbos. Kreigam Raselam tā ir interese par Vāciju, vācu valodu un vēsturi, kas palīdzējusi radīt daudzās valodās tulkotu romānu sēriju par Hamburgas slepkavību izmeklētāju Janu Fābelu un viņa komandu. Raselam ir vēl otra sērija, par privātdetektīvu pēckara Glāzgovā, bet par to es nekā nezinu, jo no viņa esmu lasījusi tikai vienu grāmatu.
    Tai uz vāka rakstīts, ka slepkavība nav nekāda pasaka, bet vai tā ir? Brāļu Grimmu savāktajās pasakās, gluži tāpat kā citu tautu folklorā, šausmu darbu netrūka, un Grimmu ietekme Vācijas kultūrā, kā tas aprādīts šajā romānā, ir milzīga, tā esot visam pamatā. Lai to apliecinātu, Hamburgā parādās līķi (mazs sākuma fragments lasāms šeit), ko atstājis labs pasaku pārzinātājs. Miruši Ansītis un Grietiņa, Ērkšķrozīte utt. — pasaku ir daudz, un tās visas izmeklētājiem tagad jāizlasa. Ko lai saka, paši vainīgi, ka to neizdarīja agrāk.
    Obligātās literatūras klāstu papildina arī pretencioza rakstnieka jaunākais bestsellers, kurā aprakstīts, kā Jākobs Grimms savulaik slaktējis nost bērnus un sievietes, lai pierakstītās pasakas neizzustu, lai visi bubuļi turpinātu dzīvot ļaužu iztēlē. Fiktīvās grāmatas fragmenti ir (pār)publicēti “Brālī Grimmā”, un es nesaprotu, kas tas par bestselleru. Tie ir štruntīgi, un neko nelīdz rakstnieka (protams, viena no aizdomās turamajiem) pārspriedumi, kā izdomājums ar laiku uzkundzējas reālajiem pagātnes notikumiem, cilvēku prātos pārvēršoties par īsto notikumu versiju.
    Pats Rasels arī nav nekāds izsmalcinātais rakstītājs. Lasītāja dabū ne tikai obligāto savdabību, bet arī tikpat obligātās klišejas. Miniet nu trīs reizes, vai Fābels ir šķirtenis, jo nemācēja savienot ģimeni un darbu? Vai viņam tagad ir skaista un saprotoša draudzene, kas varētu būt īstā, ja vien viņš spētu tam saņemties? Vai viņa komandā ir sabozusies jauna sieviete, aiz kuras kareivīgās maskas slēpjas sievišķīgs trauslums?
    Netrūkst arī lasītāju izglītošanas. Ne tikai par Grimmiem un pasakām, bet arī par XYY sindromu, kura piemeklētie vīrieši (tādu Hamburgā laikam ir papilnam) izaugot milzīgi lieli, spēcīgi, agresīvi un vēl 30 gadu vecumā klausoties “Rammstein”. Vēl bija arī mazs stāstiņš, kā smadzeņu audzējs pārvērš personas uzvedību, bet pēc nesen lasītās speciālista grāmatas tas neizklausījās īsti pareizs.
    Lasīšanu apgrūtināja dāsni izkaisītie amata un institūciju nosaukumi vācu valodā un samērā paviršā valoda, piemēram, divi personāži ar dažu lappušu atstarpi izteicās, ka tur kaut kas nelīmējoties. Varēja otrajam izdomāt kādu citu frāzi.
    Slepkavību bija daudz. Apraksti nebija tik asiņaini, lai rādītos murgos, taču pietiekami nejauki, lai es justos mazliet neomulīgi, jo lasīšanas laikā biju palikusi mājās viena pati un gulēju pie atvērta loga, pa kuru šurpu turpu lēkāja astaiņi. Beigas man nepatika, jo, pirmkārt, slepkava nogalināja pārāk daudzus cilvēkus, bet mana taisnības un krimiķu izjūta prasa, lai policija kādu izglābtu. Otrkārt, es diezgan labi izprātoju, kurš nav vainīgs, bet par īsto noziedznieku tekstā bija pārāk maz mājienu.
    Toties grāmatā ir pieminēti pāris latvieši. (SPOILERIS!) Un viņi nav bandīti vai prostitūtas! Kādas upures mājās Fābels atrod tieši tādu kompaktdisku kolekciju, kas arī viņam iet pie sirds, skandināvu un Baltijas valstu komponistu darbus, Arvo Pērtu, Einojuhani Rautavāru, Georgu Pelēci un Pēteri Vasku.
    Kopumā man drīzāk patika, nekā nepatika. Citas Rasela grāmatas diez vai meklēšu (ja nu kas, šī ir otrā grāmata par Fābelu, un te uzzināms, kā beidzās pirmā, “Blood Eagle”), bet, ja trāpīsies ceļā, neatteikšos. Vācijā viņš esot cieņā.

Īsa atsauksme

Vela MakdermidaTālā atbalss”. Tulk. Allens Pempers. Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. (Val MacDermid. The Distant Echo, 2003.)

Par Velu Makdermidu kā par ļoti spēcīgu skotu kriminālromānu rakstnieci biju dzirdējusi ne reizi vien, viņa bija ierakstīta manos miglainajos plānos, tāpēc gandrīz ne mirkli nešaubījos, ieraudzījusi grāmatu bibliotēkas plauktā.
Varbūt biju gaidījusi ko mazliet vairāk, taču būtībā es nevīlos. “Tālā atbalss” vēsta par neatrisinātu jaunas meitenes slepkavību, kas 1978. gadā notikusi studentu pilsētiņā Sentendrūsā. Sadurto Roziju, kas tobrīd vēl bija dzīva, kādā ziemas naktī, atgriežoties no ballītes, atrada četri draugi. (Romāna sākums angliski lasāms šeit.) Līdz ar to viņi kļuva par aizdomās turētajiem. Romāns pievēršas nevis upurim, kas galu galā jau ir beigts, nevis slepkavas prātuļošanai vai varonīgajai policijai, bet mirušās meitenes ģimenes locekļu un četru atradēju dzīvei, kas, lai cik nodrāzti tas skanētu, nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Vainīgais netiek atrasts, tātad tas var būt kāds no viņiem. Tā domā policisti, Rozijas kauslīgie brāļi, pilsētiņas iedzīvotāji un studiju biedri, tā iedomājas arī viņi paši. Pēc divdesmit pieciem gadiem lietu sāk izmeklēt no jauna, un viss atsākas.
Stāsts par aizdomās turētajiem bija pietiekami interesants, lai es pat nepūlētos izskaitļot, kurš ir slepkava, tomēr uz grāmatas beigām, kad mājieni kļuva konkrētāki, īstais vainīgais man kļuva skaidrs kādu brīdi pirms tā vārda uzrakstīšanas. Tas, protams, priecēja.
Grāmatas teksts lielākoties bija patīkami lasāms, un es jau klusībā veltīju Pemperam vienu otru atzinīgu vārdu, bet tad parādījās visādas jocīgas vietas. Deivids Bovijs rakstīts kā Bouvijs — neierasti, bet saprotami. Taču MacLeod nepavisam neizrunā kā Makleodu. Tulkotājam izvēloties vārdus, kas pirmie iešaujas prātā, grāmatā skoti atklājas kā dīvaina nācija, kas zupu vāra pannā, uz randiņiem iet naktī, nevis vakarā, brokastīs cep olas vai šķiņķi ar čipsiem, un savaldzināšanas mēģinājumi viņiem esot nevis nožēlojami, bet gan patētiski… Datoru programmu kodu veidotājs “Makfaidjens vislaimīgākais bija tad, kad viņu no pārējās pasaules šķīra silikona barjera”.
Visvairāk mani tomēr sāpināja uzraksts uz krekliņa, kam bija jābūt anarhofeminiskam, bet latviski tas skanēja, lūk, kā:

Viņa valkāja vecas, izbalējušas džinsa bikses ar saplēstiem ceļgaliem un T kreklu bez piedurknēm, kas vēstīja, ka viņa esot “100 % meiččča”, un atklāja muskuļus, kuri, pēc Aleksa domām, ļāva tai bez grūtībām pacelt pašas svaru.

Kādam vajadzētu mazāk domāt par silikonu…
Bet Makdermidu es lasīšu vēl.

Nākotnes anarhija

Ken MacLeodThe Cassini Division“. Il. Mark Salwowski. London: Orbit, 1998.

Kas, nez, man ir ar sērijām? „The Cassini Divison” izrādījās cikla trešā grāmata, bet to es noskaidroju jau pēc tās pabeigšanas. Lasot mani tas netraucēja, tomēr pieņemu, ka zinot, kā viss sākās un kas īsti ir daži grāmatas personāži, būtu vēl interesantāk.
Ir 2303. gads. 22. gadsimtā cilvēce ir piedzīvojusi ekonomiskās sistēmas sabrukumu, milzu epidēmiju jeb zaļo nāvi un datorvīrusu, kas izplatījās ar radioviļņiem un nobeidza visus datorus. Ļaudis, kas to visu pārcieta, sāka neieredzēt kapitālismu, zaļos, kuriem piedēvēja nāvējošās epidēmijas tīšu izraisīšanu, un Jupitera iedzīvotājus, mūsu pēctečus, kas evolucionējuši tālāk par cilvēkiem un raida bīstamos radiosignālus. Uz Zemes pastāv savdabīgs anarhisms, kura ideoloģija balstās 19. gadsimta domātāju (Marksa, Darvina, Nīčes utt.) diezgan pesimistiskajās un ciniskajās idejās. Uz Marsa valda anarhokapitālisms, valsts tur nav, bet visa vara ir uzņēmumu rokās. Daži kapitālisma piekritēji dzīvo arī Londonā, spītīgi izmanto naudu un tirgojas ar ziņkārīgajiem ekotūristiem, kas brauc pētīt urbāno ekoloģiju un arheoloģiju un pie reizes Temzā noķert kādu zivi. Neviens nezina, kas notiek uz Jupitera, pie turienes pēccilvēkiem jeb pārcilvēkiem nokļūt nav iespējams, taču ir skaidrs, ka viņi strauji attīstās un vismaz kādreiz ir sadarījuši daudz slikta. Saturna gredzenu spraugas vārdā nosauktajai Kasīni divīzijai, “kolektīvajai dūrei ienaidnieka sejā”, ir aizdomas, ka jupiterieši arī tagad perina ļaunus plānus.
Šī nav militārā fantastika. Maklauds neraksta par to, kā mēs karojam ar svešajiem. Viņu vairāk interesē, kurā brīdī cilvēks kļūst par svešo, cik daudz mākslīgā intelekta cilvēku padara par mašīnu.

‘Strangers in the strange land. Marx was wrong – we aren’t alienated from our humanity, alienation is humanity. We’re always capable of stepping back and looking at what we’re doing, from the outside as it were – we have an outside, inside, and it’s as infinite as space. No Turing test can come close, no matter how good it is at faking an organism. Machines calculate; people count. Machines have programs; people have purposes.’ I stop and stare at him and take another shot of beer. ‘So there.’
‘People are machines too,’ he says. ‘And machines will have all we have, once we’ve transferred our minds to them.’
‘That’s what you call it. Stripping your brain away layer by layer and modelling it on a computer is what I call dying.’
‘It’s transcending,’ he says. He slaps his chest, almost setting himself spinning. ’This is dying. „The meat is murder.”’

Runājot par slepkavību, vai ir pieļaujama kādas augstākas rases preventīva iznīcināšana, ja zināms, ka viņi varētu nepiepūloties iznīdēt vai paverdzināt cilvēkus – kā jau zemāk attīstītas radības? Šis jautājums steigšus jāatrisina romāna varoņiem, un pat viņi paši nav vienisprātis, kur nu vēl visi pārējie Zemes iedzīvotāji.
Grāmata ir diezgan plāna, iespējamie nākotnes sabiedrības modeļi tajā nav attēloti sīki un smalki, taču pietiekami ticami un nepārsaldinot. Lūk, lidostas apraksts:

Airports are quiet places, where people make their leisurely way along covered walkways to the waiting craft. Around the sides of the concourse are tables with drinks and snacks, open-sided rooms with stores of the kind of supplies you might need and are likely to forget, racks and shelves where you can browse and, if you like, take away a book or journal or disk. There’s a knack, a politesse, of picking just enough entertainment for you to have finished at the end of your journey, or at the end of one of its stages, so that you can casually place it on another airport’s shelves. At some airports there’ll be a group of musicians or a troupe of acrobats or whatever. You can stay within sight and sound of them, or move away. The only barriers you’ll encounter are to keep you from wandering into danger. Sometimes you’ll help other people with their luggage, sometimes you’ll ask for a hand. If you have a long wait for your flight, you might feel like joining in some of the support activities, making sure that more hurried passengers get their refreshments or books or help with heavy luggage or small children. That’s what airports are like.

Nepavisam ne kā Duglasam Adamsam.
Protams, uzreiz gribas salīdzināt ar Le Gvinas klasisko utopiju “The Dispossessed”, kurā anarhistiska sabiedriskā iekārta ir aprakstīta krietni izvērstāk, taču man, godīgi sakot, Maklauds sagādāja vairāk prieka. Viņam ir vairāk darbības un šķelmīguma. Evolucionējušie kosmonautu skafandri vien ir ko vērts. Tie spēj pārvērsties jebkādā apstākļiem atbilstošā tērpā, bet, ja īpašnieks nedod precīzus norādījumus, viņam mugurā būs rozā mežģīnes un kruzuļi vai kāds vēl mulsinošāks apģērba gabals.
Grāmatas nodaļām doti tādi nosaukumi kā “News from Nowhere“, “The Iron Heel“, “City of the Living Dead“, “In the Days of the Comet“, “After London“.
Par mūziku Maklauds daudz nerakstīja, lai gan viss sākas ar pamatīgu ballīti. Nez, vai viņi vēl klausījās ko tādu?

Vai tādu?

(Dziesmu teksti šeit.)

P.S. Līdz rītdienai varat lejuplādēt K. Valenti (Catherynne M. Valente) vēl neizdoto grāmatu “The Girl Who Circumnavigated Fairyland In A Ship Of Her Own Making”.

Filosofiskā izmeklēšana

Filips Kerrs “Filosofiskā izmeklēšana“. Tulk. Valda Melgalve un Mārtiņš Pomahs, il. Kristians Šics. Rīga: Dienas Grāmata, 2007. (Philip Kerr. A Philosophical Investigation. 1992.)

Grāmatas fragments lasāms šeit (jā, izrādās, Dienas Grāmatai jau kādu laiku ir interneta vietne).
Londona. 2013. gads. Vardarbība, īpaši Holivudas stila sērijveida slepkavības, zeļ un plaukst. Cilvēkiem jānēsā sev līdzi identifikācijas kartes. Daiļā, gudrā un vīriešus nīstošā inspektore Izidora Džekovica, saukta par Džeiku (latviski – par Džekiju), izmeklē sieviešu sērijveida slepkavības, bet tad viņai uztic vairāku vīriešu slepkavību lietu. Iespējams, tā ir ļoti piegulošā ceriņkrāsas kostīmā tērptās iekšlietu ministres atmaksa par veiksmīgu uzstāšanos konferencē, aizēnojot viņas runu. Visi nošautie vīrieši ir iekļauti Lombrozo programmas sarakstā kā potenciāli sērijveida slepkavas. Ģenētika, ziniet, ventromediālais un seksuāli dimorfiskais kodols.

Vīriešu smadzenēs VMK apvalda vīriešu agresiju – ja SDK tiek likvidēts,vīrietī vispār neizpaužas agresija, savukārt VMK amputācijas vai trūkuma rezultātā vīrietis, tāpat kā žurka, kļūst agresīvāks. Tāpat arī agresiju sievietēs, kurām ir mazāks SDK, neiespaido VMK trūkums vai amputācija. [..] Līdz šim skenēti vairāk nekā 4 miljoni vīriešu. No tiem 0,003 procentu (120 vīriešu) ir atzīti par VMK negatīviem. No tiem 30 procentu (36 vīrieši) atrodas cietumā vai tiem ir sodāmība. [..] Lai gan pārbaude nav obligāta [..], pēc neilga laika darba devēji valsts sektorā pieprasīja, lai visi darbinieki veiktu pārbaudi. Drīz pēc tam to pašu prasīja veselības un apdrošināšanas uzņēmumi.

VMK negatīvajiem vīriešiem datu bāzē piešķir pagātnes domātāju vārdus. Vitgenšteins nolemj, ka viņam jānovērš potenciālie noziegumi, vienlaikus nogalinot Darvinu un Raselu, turklāt viņš to pamato ar oriģinālā Vitgenšteina spriedumiem.
Diemžēl gandrīz visu interesanto es jau esmu izstāstījusi. Man bija tik garlaicīgi, ka pēc kādām simt lappusēm grasījos tālāk nelasīt, taču beigās tomēr pārskrēju atlikušajai daļai pa diagonāli. Nekādu prieku gan šāda lasīšana nesagādāja.
Kurš ir vainīgs un ko viņš grib, mēs uzzinām jau gandrīz pašā sākumā, daļā teksta stāstītājs ir V. Izmeklēšanas gaitā nekas pārsteidzošs nenotiek. Psīcholoģiski filosofiskie pārspriedumi lasīt Vitgenšteinu un salīdzināt filozofa un noziedznieka pozīcijas mani nerosināja, tomēr jāsaka, to vairāk bija beigās, kad neiedziļinājos tekstā.
Džekija mani kaitināja. Viņa distopiskajā nākotnē it kā pārstāvēja feministisku nostāju, taču stereotipiskais attēlojums viņu padarīja pat ne par nepatīkamu, bet vienkārši par kariķētu tēlu. Viņa ir tik seksīga, viņai tā nepatīk vīrieši (bērnības trauma) un jau veselus divus gadus (tagad viņai ir trīsdesmit septiņi) nav bijis seksa, bet pirms tam bijušas tādas orģijas… Nez kā gan viņa tad pārvarēja pretīgumu? Par laimi, beigās viņa neatrod mūža vīrieti, bet daudz netrūka. Vārdu sakot, es viņai galīgi nenoticēju.
Grāmata ir sarakstīta 1992. gadā kā futūrisks trilleris, bet nu tā labākajā gadījumā izklausās pēc alternatīvās vēstures. Lai cik jocīgi neizklausītos Eiropas Kopienas (18 dalībvalstis) dolāri un piksofons, kuram, acīmredzot, nevar izslēgt attēlu, pat ja tev piezvana nakts vidū, tas vēl ir sīkums. Visa putra ievārīta uzlauztas valdības datu bāzes dēļ. Ļoti slepenas datu bāzes dēļ. Kopijas, ziniet, nevienam nav. Toties parole mainās katru dienu, un tā ir, piemēram, TRINITY. Īstie hakeri, gribot uzlauzt paroli, visbiežāk rakņājoties pa iestāžu atkritumiem, meklējot kādu pavedienu. Sistēmu no viņiem sargā plika Merilina Monro, kas aplipina ar vīrusiem, un Cerbers, kas kož, taču ir pielabināms ar kūciņu. Protams, Kerrs nevarēja zināt, kā būs pēc divdesmit gadiem, taču tagad tas viss izklausās bezcerīgi novecojis, lai gan, piemēram, vēl vecākās grāmatās ļoti jaudīgie nākotnes datori, kuros izmanto perfokartes, man šķiet mīlīgi.
Kerrs arī nepasaka, kā Eiropā ir izveidojusies antiutopiska sistēma, kurā par personas brīvību svarīgāka ir valdības kontrole, kurā policijas dežūrhelikopteri redz gan sievietes matu sprādzi, gan tampona aukliņu (toties novērošanas kameru nav un neviens nenofilmē slepkavības ne tikai uz ielas, bet arī Teita galerijā). Kas to ir izraisījis? Un man nez kāpēc šķita, ka varbūt viņam tīri labi patīk šī iekārta.

Turklāt teorija par taisnīgumu, ko īsteno šī valdība un ar kā palīdzību pēdējās vēlēšanās mēs ieguvām vairākumu mandātu, balstās uz atmaksu. Tā neparedz labošanos. [..] Es ceru, ka tad, kad šo cilvēku notvers, viņam piespriedīs neatgriezenisku komu. Viņam jāizcieš vismaz minimālais veģetatīvais trīsdesmit gadu termiņš. Tomēr manas pašas domas ir tādas, ka visiem būs labāk, ja viņu nesagūstīs dzīvu. [..] Tā ir standarta prakse, galvenā inspektore: šaut un nogalināt visus bruņotus noziedzniekus.

Grāmatai ir interesanta ideja, taču izpildījums mani nepārliecināja.

Krimināli netikumi

Ruta Rendela “Divreiz miris“. Tulk. Dagnija Dreika, il. Gunta Ozoliņa. Rīga: Skarabejs, 2008. (Ruth Rendell, A New Lease of Death, 1969.)
Luīze Velša “Montāžas telpa“. Tulk. Diāna Smilga, il. Elīza Vanadziņa. Rīga: AGB, 2006. (Louise Welsh, The Cutting Room, 2002.)

Šīs grāmatas vieno detektīvžanrs, autoru dzimums un valsts, seksa tēma un ekranizācija.

Ruta Rendela, astoņdesmitgadīga baronese un leiboriste, ir ražīga un iecienīta angļu kriminālromānu autore. Šī ir viņas otrā grāmata par galveno inspektoru Veksfordu (pagājušajā gadā iznāca, šķiet, pēdējais darbs šajā sērijā). Iespējams, “Skarabejs” ir nolēmis visu publicēt no paša sākuma, bet nez vai tā ir bijusi laba doma. Jaunāki Rendelas darbi noteikti spētu radīt lielāku interesi.
Ir 60. gadi, laiks, kad mācītājs Ārčerijs nosodoši vēro, kā viņa dēla iecerētā Terēza “nēsā garus, pinkainus matus, valkā garās bikses un melnu pusmēteli ar kapuci un koka puļķīšiem pogu vietā”, taču vairāk par ārējo izskatu viņu uztrauc tas, ka meitenes tēvu pirms padsmit gadiem notiesāja uz nāvi par savas saimnieces slepkavību. Nevar taču pieļaut, ka dēls apprec slepkavas meitu, lai arī viņa ir ar labām manierēm un Oksfordas studente izcilniece. Noziedzīgie gēni noteikti izpaudīsies, un par slepkavām kļūs arī mazbērni… Tā nu vikārs ķeras pie pēdējā salmiņa un pats sāk izmeklēt veco lietu, cerot, ka vainīgais tomēr būs bijis kāds cits.
Rendela šajā darbā lielāku vērību pievērsusi nevis kriminālintrigai, bet gan jautājumam, kā noziegums ietekmē apkārtējo cilvēku likteni. Pats par sevi tas nav nekas slikts, tomēr šī grāmata ir sanākusi diezgan haotiska un ir negribēti smieklīgi novecojusi. Protams, eigēnikas un dažnedažādu noslieču gēnu meklēšanas idejas ir dzīvas arī mūsdienās, taču nu to paušanai vismaz ir nepieciešams zinātniskuma aizsegs. Anglijas sabiedrības vidusslāņa daļas domāšanas un tikumu vēsturiskais atspoguļojums tomēr ir lielākā grāmatas vērtība. Ja ir vēlme pēc psiholoģiskā krimiķa, tā pati Mariņina ir daudz labāka izvēle. Turklāt grāmatas beigas ir tā sasteigtas, ka mūsmājās tika izteikti dažādi viedokļi par to, kas īsti bija slepkava.

Naivajam Ārčerijam pat prātā nevarētu ienākt Luīzes Velšas visādi godalgotajā debijas romānā aprakstītie netikumi.
Ūtrupnieks Rilke starp izsolei paredzētām mantām atrod ne tikai dārgu pornogrāfisku grāmatu kolekciju, bet arī paciņu vecu fotogrāfiju, kurās redzams ne tikai mājas mirušais saimnieks, bet arī perversu seksuālu izrīcību laikā nogalināta meitene. Šīs fotogrāfijas viņu ietekmē tik spēcīgi, ka Rilke sāk rakņāties pagātnē un fototehnikā, mēģinot noskaidrot, vai slepkavība patiesi ir notikusi vai tikai inscenēta. Meklējumos viņam palīdz šaubīgi draudziņi, piemēram, transvestīts narkotirgonis, kas aizsūta Rilki meklēt palīdzību pie vēl šaubīgākiem tipiem. Toties sen pazīstamo, draudzīgi noskaņoto un Makkaindlesa lietā (vecais kungs patiesi bijis cietsirdīgs) neapšaubāmi ieinteresēto policijas seržantu Rilke patur neziņā par saviem atradumiem.
Glāzgovas zaņķi Rilkem nepavisam nav sveši, viņš ir tāds gejs, kas dodas uz parku pēc ātra maksas seksa un, par spīti nepievilcīgajai ārienei, dabū arī tāpat vien izdrāzt kādu nepazīstamu jaunieti. Ak, un viņa priekšniece Roza izskatās kā Marijas Kallasas un Palomas Pikaso meita, pirms četrsimt gadiem būtu sadedzināta uz sārta un ar padoto sader kā cimds ar roku. Stāsta gaitā viņi abi iemīlas.
Viens romāna varonis, izrādās, ir homofobs, kam pilni bēniņi ar daiļrunīgiem pamfletiem, kur uzskaitīti Dievam netīkamie vārdi tādā daudzumā un daudzveidībā, kas padarītu skaudīgus vietējos tikumības un Dieva gribas sargātājus. (“Taisnīgie drīkst mest netīrus vārdus neķītrajām lesbietēm un homoseksuāļiem sejā. IZNĪCINĀT viņu nepareizo, neķītro, netīro, ar STS inficēto, no narkotikām atkarīgo dzīvesveidu. Tikai NĀVE atbrīvos cilvēci no šīs sērgas.”) Diemžēl Rilkes tēls lielā mērā atbilst šim slimīgajam aprakstam. Grāmata ir klišeju pilna. Ļoti iespējams, ka tieši tāda ir bijusi autores iecere, jo viņa galu galā rakstīja nevis vienkārši kriminālromānu, bet tā apvienojumu ar augsto mākslu, taču es nejutu parodiju vai ko tamlīdzīgu.
Arī grāmatas valoda bija neizteiksmīga. Tulkojumā ir pazudis ne tikai Makkaindlesa uzvārda izteiksmīgums, bet arī nosaukuma vārdu spēle, no kuras paturēta tikai burtiskā, bet šajā gadījumā mazsvarīgā nozīme. Latviešu izdevuma vāks neko baisu nesola. Ja vēl piebildīšu, ka ļoti viegli uzminēt, kas beigās notiks, droši vien izklausīšos paglam vīlusies. Tik traki tomēr nav. Tēli, lai cik pārspīlēti arī tie nešķistu, ir dzīvelīgi. Daži Glāzgovas aspekti ir iezīmēti spilgti, tāpat arī izsoļu un pornobizness; vismaz ir radīts vai pārstāstīts mīts par tiem. Grāmata nav garlaicīga, un vardarbība tajā netiek apjūsmota.

Grāmatas fragments latviski lasāms šeit un angliski – šeit.