Bloga arhīvi

Izpēti visu!

Bradley L. Garrett. Explore Everything: Place-Hacking the City. London: Verso, 2013. 228 lpp.

 Īpaši to, kas paslēpts aiz uzraksta “Ieeja aizliegta”. Tāds varētu būt pilsētas pētnieku (urban explorers) sauklis. Ja esi antropologs, kam nepieciešama disertācijas tēma, ar ko nebūtu slinkums nodarboties, protams, vari pētīt arī pašus pētītājus kā subkultūru. Tā ir rīkojies arī šīs grāmatas autors, kas ekskursijas vecās rūpnīcās un psihiatriskajās slimnīcās, kāpelēšanu pa debesskrāpju jumtiem, skraidīšanu pa metro līnijām, rāpšanos pieminekļos un tiltos (bez eklēriem), līšanu kanalizācijas akās utt. ir pamanījies pārvērst zinātniskajā darbā.
 No “Verso” (kas, runāsim atklāti, man ļāva grāmatu izlasīt vēl pirms tās iznākšanas un par baltu velti) es biju gaidījusi nopietnāku tekstu, bet izrādījās, ka tas vairāk līdzinās lauka pētījuma atskaites aprakstošajai daļai (es gan nevienu tādu neesmu lasījusi, tā ka saprotiet paši, cik lielā mērā man var uzticēties), kurā teorijas ir pamaz. Neteikšu, ka tas mani būtu apbēdinājis, turklāt autors piemin citus pētniekus, kas rakstījuši par šo tēmu, un, ja lasītāju tā īpaši interesētu, varētu bez pūlēm izveidot ieteicamās literatūras sarakstu.
 Man droši vien pietiks ar šo, ja vien kāda cita grāmata pati neiekritīs rokās, gan tāpēc, ka tie džeki man būtu pārāk skarbi, gan tāpēc, ka patiesībā man ir bail no augstuma un šauras, noslēgtas telpas arī nepatīk. Ja man būtu jāizvēlas starp aizliegumu uz mūžu zaudētu iespēju vēl kādreiz ēst eklērus un rāpšanos vanteniekā, es ne mirkli nešaubītos, ko izvēlēties. Man pat ir neomulīgi skatīties fotogrāfijas, kurās kāds šūpo kājas pāri jumta malai kaut kur mākoņos, un tādu attēlu grāmatā ir daudz. Papīra versiju noteikti var izmantot arī kā žurnālu galdiņa bilžu grāmatu: gan skaisti, gan viela sarunām, gan, iespējams, iedvesmas avots. Varbūt vienīgi nepilngadīgajiem nevajadzētu rādīt… lai gan, no otras puses, viņiem takš būs mazāks sods, kad ceļā nostāsies policists?
 Protams, policija ir mazākās briesmas, lielākā bīstamība slēpjas kur citur, un, lai gan es principā piekrītu, ka sabiedrībai nav ko auklēties ar tās atsevišķajiem locekļiem un ka jāļauj katram pašam izvēlēties, cik lielu risku viņš gatavs uzņemties, tomēr man neliekas, ka viena cilvēka tiesības izkrist pa logu vai paskriet zem vilciena būtu lielākas par cita cilvēka tiesībām nevienu nenobraukt vai pirmdienas rītā neatrast būvlaukumā vai liftā līķi. Teiksim, alpīnisti, kas citādā ziņā man nešķiet ne labāki, ne sliktāki par ekstrēmajiem pilsētas pētniekiem un patiesībā ļoti līdzīgi viņiem, vismaz aiziet nomirt nomaļākā vietā, kur viņus atradīs tādi paši trakie. Varbūt tas ir viens iemesls, kāpēc oficiālā attieksme pret šīm bīstamajām nodarbēm ir tik atšķirīga.
 Otrs iemesls, protams, slēpjas vārdiņā “aizliegts”.
 Autors apgalvo, ka PP mēģina atrast dziļāku nozīmi jeb jēgu vietām, kurām ik dienu ejam garām vai cauri, ka viņi vienlaikus gan protestē, gan svin pilsētas un cilvēka attiecības, atļautā un iespējamā saplūšanu, gan izpēta un parāda sabiedrībai pilsētas bīstamās vietas, skaistās, bet noslēptās vai aizmirstās vietas, ka viņi ir hronisti, kas iegūtās zināšanas nodod citiem. To vismaz daļēji apstiprina tekstā minētais piemērs, ka Britu bibliotēka lūgusi atļauju pilnībā arhivēt interneta vietni, kas veltīta slēgtai psihiatriskajai slimnīcai. Man gan radās jautājums, vai vajag visu saglabāt un dokumentēt, kurā brīdī vēstures nepazaudēšana pārvēršas par bezjēdzīgu karti mērogā 1:1, bet tā, protams, jau ir cita tēma, tāpat kā drupu pētnieku pārliekā aizraušanās ar sabrukumu un iznīcību, ko autors pats atzīst.
 Mazliet apšaubāmi izklausās autora mēģinājumi politizēt to, kas lasot lielā mērā tomēr izklausās vienkārši pēc vēlmes spēlēties. Viņš apgalvo, ka, pašmaucot garām apsardzei un fotografējot slepeno pilsētu, jaunieši atgūstot to, par kā zudumu viņiem līdz tam nebijis ne jausmas, gūstot jaunu priekšstatu ne tikai par savu būtību, bet arī par pilsētas telpas un varas attiecībām, tāpēc šāda pilsētizpēte kļūst par politisku rīcību. Liela daļa subkultūras droši vien nepiekristu, jo uzskata, ka viņu motivācija ir apolitiska. Varbūt pareizāk būtu apgalvot, ka PP ir potenciāls būt subversīvai, kas diemžēl parasti netiek piepildīts un adrenalīnu rosinošās pastaigas aizstāj īstu brīvību. Bet varbūt es maldos.

Citādas ģimenes

Rita Ruduša. Pagrīdes citādība: Homoseksuāļi Padomju Latvijā. Il. Laima Ruduša. R.: Mansards, 2012. 139 lpp.
Kath Weston. Families We Choose: Lesbians, Gays, Kinship. Photo: Chantel Regnault. Columbia University Press; Revised edition, 1997. (1991.) 261 lpp.

  Kaut arī Rudušas grāmatu lasīt nenoliedzami bija interesanti, tomēr no manis neatstājās vilšanās sajūta. Apakšvirsraksts – homoseksuāļi Padomju Latvijā – ir pārāk ietilpīgs un piesola to, ko plānajā sējumā neatrast.
  Pirmkārt jau tas mudina uz domu, ka te varētu būt ieskicēts homoseksuālo personu stāvoklis kopumā, bet kur nu. Iespējams, ka tas daudz plašāk ticis aplūkots 2010. gada konferencē “Cilvēktiesības un homoseksualitāte – pagātne, tagadne, nākotne”, kuras ietekmē radusies “Pagrīdes citādība”, taču grāmatā tikai ievadā pieminēta, piemēram, iespēja nokļūt cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā. Tālāk seko stāsti par divpadsmit cilvēkiem, kas ne vienā, ne otrā vietā nav pabijuši vai vismaz par to nerunā. Vai tas nozīmē, ka šī iespēja bija tīri teorētiska, bet praksē tā nenotika?
  Otrkārt, kad biju samierinājusies ar to, ka grāmatas autore ir žurnāliste, nevis vēsturniece vai socioloģe, un neko vairāk kā dzīvesstāstus nesagaidīt (bet plašāks, pamatīgāks ievads vai pēcvārds tomēr būtu ļoti noderējis), es pievīlos arī tajos. Man šķita, ka stāstos ir pārāk daudz intervētājas un pārāk maz intervējamo tiešās runas. Protams, ir interesanti izlasīt, kā autore uzzināja, kas ir homoseksuālis, kā viņa sadzer ar sarunu biedriem un tā joprojām, un vispār tas, kā heteroseksuāli cilvēki uztver citādos, arī ir uzmanības un rakstudarbu vērta tēma, taču šoreiz es to negaidīju, vismaz tik lielās devās noteikti ne. Vienlaikus bija sajūta, ka daudz kas no stāstītā ir palicis aiz kadra, ka tekstā ir tikai maza kripatiņa tā, kas cilvēkam varētu būt bijis sakāms. Godīgi sakot, man traucēja arī nodaļu noapaļotība, ievads un nobeigums kā “Sestdienas” rakstiem. Es būtu gribējusi, lai tekstu nemaz nevarētu pamanīt, lai visa uzmanība pievērstos runātājam. Protams, kādam citam lasītājam var šķist pilnīgi otrādi. Šeit lasāma viena nodaļa, varat noskaidrot, kā šķiet jums, un, ja izlasīsit arī komentārus, saprast, kāpēc šī grāmata ir svarīga. Cilvēku dēļ, protams.
  R. Ruduša ievadā raksta, cik grūti bijis sameklēt cilvēkus, kas ir gatavi runāt. Viena nodaļa ir tikai lappusi gara, jo tās varone ir pārdomājusi un atsacījusies publicēt savu stāstu. Tas sarūgtina, jo mani, saprotams, sieviešu piedzīvotais interesē mazliet vairāk, bet grāmatā valda geji, starp kuriem Olgu, kas piedzimusi kā Oļegs, un vēl vienu lesbieti gandrīz nevar pamanīt. Te nu atkal pietrūkst ievada paskaidrojuma, vai tāda nu mums ir homoseksuāļu proporcija (ja tā padomā, es arī pazīstu galvenokārt gejus), vai varbūt lesbietes vienkārši ir grūtāk sameklējamas (iespējams, ka viņām ir vieglāk palikt nepamanītām un izlikties par draudzenēm vecmeitām; bet grāmatā uz šo jautājumu atbildi neatrast) vai kautrīgākas.
  Vasarā sanāca izlasīt kādu citu grāmatu par homoseksuāļiem 80. gadu beigu ASV. Salīdzināt nebūtu godīgi, šīs grāmatas autore ir antropoloģe, un, ja pareizi atceros, tā bija viņas doktora disertācija, starp citu, pārsteidzoši viegli lasāma un saistoša. Tas, kā lesbietes un geji saglabā vai pārrauj un varbūt vēlāk atkal atjauno saites ar savu ģimeni, kā viņi izveido dažādas jaunas attiecības, ko varētu nosaukt par paplašinātu ģimeni, ikvienam varētu izraisīt pārdomas. Kurā brīdī brīdī draugi pārstāj būt tikai draugi un kļūst vēl tuvāki, radniecīgāki? Kā vispār cilvēki pietuvinās un attālinās cits no cita, cik lielā mērā ir svarīga asinsradniecība, ko mēs esam gatavi darīt savu tuvāko dēļ?
  Grāmatā “Families We Choose” netrūka gan priecīgi aizkustinošu stāstu, gan tādu, no kuriem šermuļi iet pār kauliem. ASV 80. gadi bija laiks, kad dažiem no AIDS nomira vai visi draugi, turklāt tas, ka tu varbūt ar slimnieku esi pavadījis kopā pusi mūža, neko nenozīmēja, jo valsts tavu ģimeni neatzina. Tāpat neko nenozīmēja tas, ka jūs kopā esat audzinājuši viņa bērnu. Un kur nu vēl visi atsacīšanās stāsti, piemēram, tas, kā vecāki veic simbolisku sava bērna apbedīšanas ceremoniju, jo viņš ir atzinies, ka ir gejs…
  “Pagrīdes citādībā” savas homoseksualitātes atzīšanas stāstu gandrīz nav, tās varoņi lielākoties izvēlējušies to noklusēt pat tajos gadījumos, kad bija pārliecināti, ka vecāki vai darbabiedri to nojauš. Šermuļus te var izsaukt tie daži patiešām padomju laika stāsti (un te nu man atkal jāsūrojas, ka pārsvarā grāmatā runa ir jau par postpadomju laiku), kuru varoņi citādības dēļ tika pazemoti, piekauti skolā vai vēlāk. Ģimeni gribēja arī viņi, taču te nav eksperimentu, īsti nav pat domas, ka varētu laimīgi dzīvot līdz sirmam vecumam. Ģimene – tā ir sieva un bērni, un bieži vien šī ģimene arī tiek dabūta. Tie, kas runā par demogrāfiju, var justies apmierināti. Mani šausmina doma, kā šādā apvienībā jūtas nemīlētā sieviete un bērni. Lūk, vēl viena tēma, par kuru būtu jāraksta.

Identitātes jautājums

Tomass Hillanns ĒriksensSaknes un pēdas: identitāte mainīgā laikā”. No norvēģu val. tulk. Ilze Kačevska, il. Aigars Truhins. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Thomas Hylland Eriksen „Røtter og føtter. Identitet i en omskiftelig tid”, 2004.)

Kādu rītu pamodos ar domu, ka gribu palasīt esejas. Varbūt tur vainojama dažu leitiešu aizraušanās ar eseju grāmatu „Šonakt es gulēšu pie sienas”, kas ir tikusi Lietuvas Gada grāmatas balvas īsajā sarakstā (un nu lasītāji var nobalsot par vienu no pieciem kandidātiem), vai varbūt „Stikla cilvēki”, kas dažviet izklausījās pavisam esejiski. Lai nu kā, ieraugot „Saknes un pēdas”, šķita, ka šī būs īstā grāmata.
Nebija. Pati tēma varētu būt saistoša. Es aizvien mazāk zinu, kas esmu (nu, izņemot to, ka lasītāja, protams). No vienas puses, man tas arī rūp aizvien mazāk, no otras – atceros reizes, kad bija svarīga piederības izjušana, sevis definēšana kaut vai kā austrumeiropietei, kam šķita pašsaprotamas prasmes, kas vairs nepiemita lielai daļai rietumeiropiešu. Vai šāda identitātes jautājuma nozīmības mazināšanās ir dabiska, pusaudzes gadiem paliekot aizvien tālāk pagātnē, vai varbūt es ko būtisku zaudēju, neuztraucoties un neatgādinot sev, kas īsti esmu, kamēr neviens manu pastāvēšanu īsti neapdraud?
Autors sāk ar mūžveco jautājumu, kas veido cilvēku: iedzimtība (kas tekstā konsekventi tiek saukta par mantojumu) vai vide? Viņš mazdrusciņ parunā par vienu iespēju, tad par otru, tomēr būtiskākā viņam šķiet vides ietekme:

Jautājums tomēr ir: vai gan instance, kas izvēlas, – patība – vienmēr nav tā pati pēc tam, kad izdarīta cita izvēle? Raugoties dziļāk, tas ir diezgan pareizi, bet tas nav pats svarīgākais. Sekas ir svarīgākas. Turklāt vide rada iespējamības apvārsni. [..] Cilvēks ar spēcīgām dumpinieka alkām top par noziedznieku vienā sabiedrībā, bet par revolucionāru – pavisam citā. Apzinīgs cilvēks, kas grib patikt saviem kolēģiem, taps par gāzes kameras operatoru vienā sabiedrībā, bet par personāla direktoru – citā. Cilvēks, kam piemīt ass, analītisks intelekts, taps par programmētāju vienā sabiedrībā, par karavadoni – otrā un par šamani – trešajā sabiedrībā. Kā jau sacīts: kultūra ietekmē dabu. Cilvēka daba pastāv, zināmā mērā tā ir noturīga, bet tā var kļūt redzama tikai ar kultūras palīdzību, un kultūra nekad nevar būt tā pati divas reizes.
Ielūkojoties brīvības atzīšanas, jaunatnes dievināšanas ideoloģijā, kas pārņem kultūru, ar kuru šī grāmata risina dialogu, redzams, ka personiskās identitātes lielākais izaicinājums slēpjas jautājumā, kā izvairīties no novecošanas. Protams, ne jau mirstot agrā nāvē, bet pretojoties ķermeņa un ne mazāk prāta novecošanās procesiem. Cilvēks ir tik jauns, cik jauns viņš jūtas – mēdz sacīt. Citiem vārdiem runājot: ir bezgaumīgi kļūt nobriedušam un apdomīgam.

Autora piemēri šķiet pagalam nepārliecinoši. Mūsu sabiedrībā ir iespējams kļūt gan par programmētāju, gan par karavadoni vai šamani, un revolucionārus bieži sauc par noziedzniekiem. Taču šeit Ēriksens vismaz ir pateicis, ko pats domā. Lielā daļā grāmatas mani atstūma viņa viedokļa trūkums. Ja autoram būtu skaidri izteikta nostāja, tai varētu piekrist vai iebilst, varētu domās diskutēt. Ja nu viņš būtu izvēlējies rakstīt par šo tēmu tieši tāpēc, ka pats jūtas neziņā, būtu interesanti vērot autora uzskatu izveidošanos, viņa ieto ceļu. Taču grāmatā lielākoties ir remdena parunāšana, kas garlaiko, jo gandrīz viss ir jau kādreiz dzirdēts. Saistošākās bija atsauces uz Norvēģiju un autora antropoloģiskajiem lauka pētījumiem ārzemēs, tomēr tās netika pietiekami izvērstas: vienā rindkopā pieminēta kāda problēma un viss.
Pieņemu, ka grāmatas mērķauditorija varētu būt skolēni vai citi cilvēki, kas vēlas gūt pirmo ieskatu identitātes jautājumā. Tā sarakstīta vieglā, dažbrīd pat sarunvalodā, kas nav piebārstīta ar dažādiem terminiem, taču mazliet dīvaini iztulkota. Tā kā tulkotāja nav nepieredzējusi, atliek domāt, ka tas darīts tīšām, lai atgādinātu par autora svešādo identitāti. Es tomēr labāk gribētu nesamocītus, brīvāk tulkotus teikumus, citādi reizēm pat lāgā nevar saprast, kas īsti ir domāts. Piemēram, kopš kura laika aprises ir kas neparasts?

Kad gleznotājam un dzejniekam Viljamam Bleikam jautāja, kāpēc viņš glezno savu tēlu aprises, ja „īstenībā” viņiem to nav, viņš esot atbildējis, ka traki cilvēki redz aprises, tāpēc viņi tās glezno. Bet kādu citu reizi viņš, protams, atbildējis, ka gudri cilvēki redz aprises un tāpēc tās glezno.