Maija grāmatas un īsumā par izlasīto

Aprīlī man tik raiti nevedās kā martā, no astoņām atlasītajām grāmatām izlasīju pusi, bet pārējās nolēmu uz brīdi atlikt malā, tāpēc kaudzītē šoreiz neviena grāmata neatkārtojas no iepriekšējiem mēnešiem. Šis tas tur ir vecs, šis tas — pavisam jauns. Tad vēl ir tāda lieta, ka esmu sapirkusi arī visādas e-grāmatas, ar Story Bundle vien tu, cilvēks, dabū uzreiz kādus desmit gabalus, un būtu reiz laiks ķerties arī pie tām, citādi nu jau man ir neērti pirkt jaunas. Un ko mēs varam mācīties no pandēmijas? Ka nevajag neko taupīt vecumdienām, jo kas zina, vai tās vispār pienāks. Nu, vismaz attiecībā uz grāmatām.

Disidentes. Antología de poetas críticos españoles (1990–2014). Ed. Alberto García-Teresa. 2015. Šo grāmatu nopirku Barselonas vecākajā anarhistu grāmatnīcā jau pirms dažiem gadiem, bet, kā jau tas parasti notiek, biju to tikai pašķirstījusi un palasījusi īsākos dzejoļus. Tagad godprātīgi to izlasīju no vāka līdz vākam. Mani mazliet pārsteidza spāņu disidentisko dzejnieku daudzums un tas, cik labi šo tēmu acīmredzot pārzina redaktors. Dzejniekus neizskaitīju, bet krājumā ir pāri par 400 lappusēm, autori sarindoti pēc dzimšanas gada (1931.—1992.). Sievietes ir nospiedošā mazākumā, taču viņas tomēr ir, un lielākoties tieši viņu darbi mani aizkustināja visvairāk, jo lielākā mērā skāra ne tikai smadzenes, bet arī sirdi.

Heli Lāksonena. Soul. Burkans. Undens. Atdz. Guntars Godiņš. 2019. Otrajai grāmatai pietrūkst pirmās pārsteiguma, turklāt nosaukuma pirmais vārds man visu laiku atgādina mūziku, nevis sauli, bet tas nu tā. Šai grāmatai ir lieliskas Viviannas Marias Stanislavskas ilustrācijas, kas izcili papildina tekstu. Dzejoļi joprojām ir sirsnīgi, asprātīgi un aktuāli, lūk, viens no tiem:

Padoms, kad i briesms, jeb uzmanīb, svešneks nāk!
Ja tu ieroug sveš cilvek, joz uz mežu tik ātr, cik kājs nes, neskates appakaļ, met čiekurs uz šo (šis skrien teu pa pēdam, skaidrs kā den), apgules zem pīladž sakn un gul tik ilg, kamer šis i pro. Ta tu būs drošiba.

Alan Rabinowitz. Beyond the Last Village: A Journey of Discovery in Asia’s Forbidden Wilderness. 2001. Rabinovičs apraksta savus ceļojumus uz Mjanmas neizpētītajiem apgabaliem, kur viņš atrod gan izmirstošu pigmeju cilti (viņi ir tik neglīti, ka paši nevēlas turpināt dzimtu), gan vēl nezināmu briežu sugu, kas gan, zoodārza direktoram par bēdām, ir ļoti līdzīga jau zināmajām, kā arī panāk jaunu aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu, sadarbojoties un pierunājot nemaz ne viegli pieejamās valsts iestādes un ministrus personīgi. Diemžēl dzīvnieku izplatību viņš noskaidro, uzpērkot no vietējiem medniekiem kaulus un ādas, ar iedzīvotājiem sarunājas ar veselas virknes tulku starpniecību un viņam trūkst humora dzirksts, kas to visu padarītu ar pārlasāmu piedzīvojumu stāstu. Biju gribējusi kaut ko dzīvīgāku.

Nicole Krauss. Forest Dark. 2017. Man ļoti patika Krausas The History of Love. Šis romāns paralēli vēsta par autorei ļoti līdzīgu (es pat iegūglēju, un patiesi, Krausa ir izšķīrusies) amerikāņu rakstnieci, kas, bēgot no radošās krīzes un jūkošās ģimenes, aizlido uz Telavivu, uz to pašu Hiltona viesnīcu, kurā dzīvojusi bērnībā, nododas filosofiskām pārdomām, bet tad satiek dīvainu vīru, kas viņu pievilina ar stāstiem par nepublicētiem Kafkas darbiem un aizsūta tuksnesī rakstīt grāmatu, un par bagātu ebreju, kas izdāļājis visas savas mantas un pazudis. Un par viņa ANO vai līdzvērtīga līmeņa sanāksmē pazudušo mēteli. Šī grāmata ir uzrakstīta pierastākā veidā un neatstāja to priecīgā pārsteiguma sajūtu, ko autores pirmais manis lasītais darbs. It kā bija labi, bet es zinu, ka viņa var labāk. Tomēr viss ir kārtīgi nostrādāts un patiks tiem, kas iecienījuši apcerīgu literatūru, kurā kaut kas arī notiek.

Helen Oyeyemi. White is for Witching. 2009. Ojejemi jau sen atradās manā lasāmo autoru sarakstā, bet pie viņas pieķēros es tikai šoziem, izlasot viņas jaunāko darbu Gingerbread, pēc kura īsti nevarēju saprast, vai man viņa patīk. Tādēļ, lai noskaidrotu šo jautājumu, izlasīju arī viņas trešo romānu, kas mani piesaistīja ar nosaukumu, un domāju, ka lasīšu arī ceturto. Grāmatu pamīšus stāsta pazudušas meitenes dvīņubrālis, draudzene un māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar ģimeni un dažiem spokiem, māja, kurai ir pašai savi plāni. Lasītājus var atbaidīt vai pievilināt fakti, ka galvenajai varonei ir ēšanas traucējumi un mīlestība pret citu meiteni. Šis nav ļoti baismīgs romāns, tikai vietām, es to lasīju pirms gulētiešanas, un murgi man nerādījās, un tā pievilcība slēpjas nevis spraigā sižetā, bet gan noskaņas radīšanā un mīlestības pilnās attiecībās arī ģimenes locekļu starpā.

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Gadsimta mīlas stāsts

Merta Tikanene. Gadsimta mīlas stāsts. Atdz. Rute Lediņa, Lija Brīdaka. Il. Henriks Tikanens, Sergejs Davidovs. R.: Norden, 1997. (Märta Tikkanen. Århundradets kärlekssaga. 1978.) 192 lpp.

Tas iesākumā šķietas skaisti
tik skurbinoši netverami
skaisti
kaut gan jau saredzi un zini
ēnas pusi
par spīti ēnām
tas ir skaisti

 Tā sākas Somijas zviedru rakstnieces Mertas Tikanenes “Gadsimta mīlas stāsts” – un nosaukumu ir izdomājis iedvesmas avots un grāmatas ilustrators, Mertas vīrs un alkoholiķis Henriks.
 Kaut arī man, tāpat kā droši vien vairumam ļaužu, ir radi, draugi un kaimiņi, kas dzer pārāk daudz un pārāk bieži, ikdienā ar dzērājiem saskarties un viņu sadzīvi vērot no iekšienes man nav nācies. Šis romāns dzejā neko negaidītu neatklāja, ēnas puses iztēloties ir viegli – pārāk viegli.

Tu sakies
mīlam mani

Bet runā par manu darbu
tik nicinoši
un nievājoši

 Liriskās varones dzīves centrā ir vīrietis, kas viņā neklausās, kas rūpīgi izplāno “spontānos” plostus, kas draud ar pašnāvību, kniebjas ar citām, streipuļo, smird, sit.

Pirms tava roka
sasniedz mani
es zinu jau:
tas mūs piemeklēs
ne mīlestības trūkuma
bet mīlestības izmisuma dēļ.

 Sieviete cieš, rūgst, dod mājienus, aptekā vai ignorē vīru, deklarē, ka viņš viņu nemīlot, ka viņa viņu vairs nemīlot, bet vienmēr nonāk pie jautājuma:

Varbūt par spīti
par spīti visam
mums
ir kāda iespēja vēl?

 Grūti viņai just līdzi, jo pati tak izvēlējās un pati tak vainīga. Bet, no otras puses, es taču negaidu, ka vīrietis šai stāstā pēkšņi varētu mainīties, pārtraukt dzert, sākt mazgāt traukus un spēlēties ar bērniem. Skaidrs, ka tas ir gandrīz nereāli (ja kas, es pazīstu arī nedzerošus alkoholiķus), bioķīmija, psiholoģija, vide un tā joprojām. Kāpēc tad es iedomājos, ka līdzatkarīgai sievietei būtu vieglāk jāpārvar iepriekš uzskaitītie faktori?
 Varbūt tāpēc, ka stāstā nav viņi divi vien. Ir arī bērni.

Viņš mūžīgi baidās
viņš vienmēr baidās no katastrofas
viņš zina ka vienreiz tā nāks
viņš tikai nezina kad

 Un no tā mātei bērnus tomēr vajadzētu spēt pasargāt. Vai kādam citam.
 Un te parādās trešā puse. Neesmu pārliecināta, ka es tās sievietes vietā zinātu, kad ir pēdējais brīdis pielikt punktu, un spētu aiziet. Turklāt vīrietis joprojām spēja radīt… Un vai nedzerošs Bukovskis (tas, kurš Čārlzs) vai Ņurbulis (tas, kurš Neibarts) vairs būtu viņš pats?
 Bet vispār šo grāmatu vajadzētu dot komplektā ar jauniešu romāniem par brīnišķīgi neprātīgi romantiskajām attiecībām ar tetovēto puisi, kurš tikai reizēm iedzer un kaujas, bet citādi gaužām mīl savu meiteni, un viņi būs laimīgi līdz mūža galam.

Romāns ar alu

Miko Rimminens “Alus tarbas romāns“. Tulk. Maima Grīnberga, il. Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2009. (Mikko Rimminen “Pussikaljaromaani”, 2004.)

Uz “Alus tarbas romānu” biju jau metusi acis, bet nekas vairāk nebija sanācis. Arī tagad, kad beidzot nolēmu to izlasīt, sākumā (tas lasāms šeit) gāja kā pa celmiem, sadirstiem celmiem, kā teica viens no grāmatas varoņiem. Rimminens ir dzejnieks, un to nevar nepamanīt. Vienkāršruna, ekstravaganti jaundarinājumi (jau trešajā rindkopā ir “stereoefektētāk un tādējādi vieglpieņemamāk”) un citi vārdi, ko čaklāks cilvēks ietu uzmeklēt vārdnīcā (ko, piemēram, nozīmē “izslākājās”?), bet es, protams, to nedarīju (gan jau būs kas līdzīgs vārdam “izšļācās”), – tas viss romānu par trim draugiem dienaszagļiem padara par nemaz ne tik vieglu izklaidi. Šķita, ka zem visiem kruzuļiem gandrīz nekā nav vai varbūt autors ar tulkotāju ir pārcentušies: “Tas vienkārši izklausās pēc kaut kāda viršu āreņa. Kaut kā samāksloti, itin kā fiktīvi.” Romāna darbība notiek Kallio, Helsinku Maskačkā, kas redzams Aki Kaurismeki darbos. Tad nu dodiet man labāk tās filmas!

Ar laiku es ielasījos, un Maršals, Henninens un Speķists nu ir piepulcējušies citiem neaizmirstamiem un nez kāpēc simpātiskiem dzērājiem: Veņičkam, Činavskim, Edičkam, Ivanovam, kam attiecības ar sabiedriskā transporta kontrolieriem ir tikpat saspīlētas kā trim somu puišiem (kam divdesmit jau ir pāri, bet trīsdesmit gadu vecums, kad cilvēks kļūst par bomzi, vēl nav pienācis), vai kaut vai Ņurbulim, kas arī ir gandrīz literārs tēls. Salīdzinājumā ar traģisko Veņičku “Alus tarbas romāns” ir daudz gaišāks. Trijotne gausi pārvietojas pa tuvāko apkaimi, iedzer pa aliņam, papļāpā ar meitenēm, nonāk sadursmē ar policiju un baikeriem, šo to nočiepj un visu laiku prāto par kauliņu spēli, taču tas nav tik vienkārši.

– Pie joda, tāda putrošanās. Laikam atkal kaut ko vajadzētu darīt ar savu dzīvi.
– Vajadzētu gan, – Henninens sacīja.

Šķietami nebeidzamā staigāšana par noslēgtu loku, nespējot no tā izrauties, miglainās sarunas, kas apraujas, vēl lāgā nesākušās, varoņu nesasniedzamais mērķis un pasaules nenoteiktība (vai katrā teikumā ir frāzes “tā kā”, “kaut kas” utt.) atgādina stāstītāja nolemtību “Trešajā policistā”, taču somu puiši vēl kādu laiku dzīvos gandrīz laimīgi.

Maima Grīnberga par grāmatas tulkojumu saņēma Literatūras gada balvu. Tas noteikti ir bijis smags darbs, jo kā saka Miko Rimminens:

No Helsinku specifiskā slenga esmu aizņēmies šīs grāmatas ritmu. Ritma dēļ tur ir ļoti daudz pildvārdiņu. Tam kā pamatam virsū ir uzlīmēti paņēmieni no daudziem un dažādiem diskursiem – oficiālā valoda, kancelejas stils, tad ļoti izsmalcināta daiļliteratūras valoda, un pēc tam arī mazliet akadēmiskas izteiksmes paņēmienu. Tā runājošu cilvēku dzīvē būtu ļoti grūti sastapt.

Lūk, tā Henninens runā par sulu:

Tur ir kaut kāda tāda vilšanās un sazvērestības piegarša, tas vārds itin kā liek gaidīt kaut kādu orgasmisku gardumu, bet tas, ko galu galā dabū, ir akurāt kaut kāda priekšvēlēšanu kampaņu susla vai kaut kāds tāds remdens pussarkans brucinājums, ar kuru kādās traumatiskās krītamslēpošanas sacensībās noskalot lejā apsarmojušu sinepju klātu krumšļainu desu.

Šis vēl ir vienkāršs piemērs. Grāmatu ir vērts vismaz pāršķirstīt tikai valodas dēļ vien, tur var sasmelties idejas dažādiem dzīves gadījumiem. Maima Grīnberga intervijā “Kultūras Forumam” (lasāma šeit) stāstīja:

Romāns somiski iznāca 2004. gadā, visticamāk, sāku domāt par tā tulkošanu 2005. gadā. Tik lēni man nav gājis ne ar vienu projektu. No sākuma bija paredzēts cits izdevējs, bet, tā kā es tulkoju tik ilgi – kādus trīs gadus noteikti –, izdevējs pārdomāja, jo sāka tuvoties krīze, bet interesi izrādīja “Dienas Grāmata” un viss beidzās labi.

Pēc visas nenoteiktības grāmatas pēdējais teikums ir kā kulaks uz acs, pēc kura neko citu pateikt vairs nav iespējams: “Tas [zirgs] noteikti devās uz Pasilu.”

Kā somi pārvar ekonomisko krīzi

Arto Pāsilinna “Ādams un Ieva“. Rīga: Daugava, 2005. No somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse. (Arto Paasilinna “Aatami ja Eeva”, 1993.)

  Kā? Ar vērienu, protams.
  Arto Pāsilinna ir visvairāk tulkotais somu autors, kas ik gadu sacer pa humoristiskai grāmatai, piemēram, šo stāstu par sīkuzņēmēju, kam izdodas īstenot priekšstatus, kādam jābūt veiksmīgam biznesam.
  Mazas remontdarbnīcas īpašnieks Ādams Rimetile smagi cieš no ekonomikas depresijas (vienas no iepriekšējām, nevis šīs). Tomēr mazāk darba nozīmē ne tikai tuvas attiecības ar tiesu izpildītāju, kas krāj bijušo klientu bēru sludinājumus un mēģina izprātot, kurš būs nākamais pašnāvnieks, bet arī vairāk iespēju pavadīt laika laboratorijā, mēģinot izgatavot īpaši vieglu akumulatoru. Kad tas izdevies, Ādams iepazīstas ar juristi Ievu Kontupohju, kas dzer kā īsta somiete un skurbulī spēj sastrādāt brīnumu lietas. Ieva uzņemas aizgādnību pār gauso Ādamu un viņa daudzsološo izgudrojumu, kas sola īstu apvērsumu autorūpniecībā un visās pārējās nozarēs, kur izmanto energoresursus, līdz ar to — tīrāku vidi un miljardiem marku lielu peļņu. Taču naftiniekiem jauninājums nepavisam nav pa prātam. Te parādās algots slepkava Luidži, neveiksmīgs, bet neatlaidīgs cilvēks.
  Grāmata nekādā ziņā neapgāž stereotipiskos priekšstatus par somiem kā diezgan tūļīgu dzērāju tautu, kas nez kā ir pamanījusies uztaisīt Nokia un ar viena produkta palīdzību sasniegt ekonomisko labklājību. Tas tak ir arī latviešu uzņēmēju un valdības sapnis: inovācija, kam seko ārvalstu investīcijas, plaša eksporta tirgus pavēršanās un smagā problēma, ko iesākt ar naudu, ja neko no veikalos nopērkamā īsti vairs nevajag. (Neraudiet, gan jau kāda ideja ienāks prātā, kad būsiet tikuši tik tālu. Var nopirkt zelta stieni un ar nazi sadrāzt to skaidās, var par divpadsmit miljoniem somu marku pasūtīt goda zalvi, var dažu mēnešu laikā iegūt ārsta diplomu. Kas nu kuram vairāk vajadzīgs.) Krīze un bezdarbs taču paver dižas iespējas.
  Grāmata jau no pirmajām lappusēm šķiet tipisks somu literatūras paraugs. Neskatāmas reizes atkārtojas fakti, lai neviens lēnīgs lasītājs nesajauktu, kurš varonis ir sicīliešu slepkavnieks un kura — bijusī mis Piens. Arī stāstītāja valoda ir labi pazīstama un atgādina, piemēram, klasisko darbu “Pēc sērkociņiem”. Nezinu, vai nu patiesi somi parasti raksta šādā veidā, vai arī tā ir mūsu tulkošanas tradīcija, taču neviena cita tautība nenāk prātā, izlasot kaut vai šādus teikumus:

  Viņš aizvēra acis un izjusti iesaucās:
  — Draņķa pavasaris!
  Tik tiešām, bija agrs pavasaris, zeme kusa, eļļainas peļķes mirgoja varavīksnes krāsās Griķu purva drūmajās ieliņās. Grāvmalu putekļainie kārklu zari briedināja pumpurus. Gājputni vēl nebija atlidojuši uz šo rūpniecības rajonu, mežos aiz metāllūžņu noliktavām atskanēja vārnu ķērkšana. Arī tās, kā nekā, ir pavasarim raksturīgas skaņas, turklāt lieliski iederējās apkārtnē.

  Lai gan grāmata ir satīriska, tā vienlaikus ir viegla lasāmviela. Šī paša autora “Zaķa gads” man gan patika daudz vairāk, taču arī šim darbam nav ne vainas. Galu galā, “labāk būt ārkārtīgi bagātam kosmosā, nekā ārkārtīgi nabadzīgam Griķu purvā”.