Bloga arhīvi

Jūnija plāni

Lai gan no septiņām maija grāmatām izlasīju tikai divas un trešo vēl lasu, tomēr man vēl aizvien patīk izvēlēties lasāmās grāmatas — kā bibliotēkā, kas beidzot ir atvērta, — un salikt kaudzītē, kas ir kā tāds maziņš plauktiņš, kurā ielūkoties pašai un citiem. Mācos no kļūdām, šoreiz esmu izvēlējusies mazāku skaitu. Citos mēnešos pāri palikušās arī stāv un gaida savu kārtu, tāpēc iespējams, ka ne pārāk tālā nākotnē dažos vārdos parunāšu arī par daļu no tām.

Maijā izlasīju, lūk, ko vēl:

Fernando Clemot. El golfo de los Poetas. (2009.) Pirkta otrā Barselonas anarhistu grāmatnīcā. Autoram ir ļoti bagātīgs vārdu krājums, man tāds nav, varbūt tāpēc es labprātāk lasu detektīvromānus, kas nepretendē uz augsto mākslu. Ja būtu meklējusi visus nezināmos vārdus vārdnīcā un tos pierakstījusi, noteikti būtu paplašinājusi savu vokabulāru, taču tādā gadījumā es vēl būtu labi ja pusē. Romāns vēsta par padzīvojuša, īstermiņa atmiņu zaudējuša rakstnieka vizīti Itālijā, vietā, kur viņš reiz mīlēja sievieti, kas tagad visu laiku aizņem viņa prātu, lai gan sieviešu, vīriešu, tāpat arī alkohola un narkotiku viņam nekad nav trūcis. Rakstnieks mēģina noskaidrot, kas īsti tur notika pirms daudziem gadiem, un uzzina vairāk, nekā viņam būtu labpaticis. Taču viņa ciešanas mani atstāja vienaldzīgu, lai gan romāns ir ticis gana augstu novērtēts.

Delia Sherman. Young Woman in a Garden. (2014.) Daudzu gadu laikā tapušu fantāzijas stāstu krājums. Gandrīz katrs stāsts atšķiras no iepriekšējā gan ar balsi, gan darbības vietu, spoku stāstam seko stīmpanks, tad nāk mūslaiku raganas, tad Ņūorleānas mūziku un dejošanu mīlošie vilkači, nogrimuši kuģi, papīra golemi, īstas angļu fejas un nāras. Stāsti ir atzīstami nostrādāti un progresīvi, pasaule vienmēr ir attēlota pārliecinoši, tomēr man pietrūka spraigākas darbības un pārsteigumu, bija ļoti viegli nojaust, kā viss beigsies.

Maija grāmatas un īsumā par izlasīto

Aprīlī man tik raiti nevedās kā martā, no astoņām atlasītajām grāmatām izlasīju pusi, bet pārējās nolēmu uz brīdi atlikt malā, tāpēc kaudzītē šoreiz neviena grāmata neatkārtojas no iepriekšējiem mēnešiem. Šis tas tur ir vecs, šis tas — pavisam jauns. Tad vēl ir tāda lieta, ka esmu sapirkusi arī visādas e-grāmatas, ar Story Bundle vien tu, cilvēks, dabū uzreiz kādus desmit gabalus, un būtu reiz laiks ķerties arī pie tām, citādi nu jau man ir neērti pirkt jaunas. Un ko mēs varam mācīties no pandēmijas? Ka nevajag neko taupīt vecumdienām, jo kas zina, vai tās vispār pienāks. Nu, vismaz attiecībā uz grāmatām.

Disidentes. Antología de poetas críticos españoles (1990–2014). Ed. Alberto García-Teresa. 2015. Šo grāmatu nopirku Barselonas vecākajā anarhistu grāmatnīcā jau pirms dažiem gadiem, bet, kā jau tas parasti notiek, biju to tikai pašķirstījusi un palasījusi īsākos dzejoļus. Tagad godprātīgi to izlasīju no vāka līdz vākam. Mani mazliet pārsteidza spāņu disidentisko dzejnieku daudzums un tas, cik labi šo tēmu acīmredzot pārzina redaktors. Dzejniekus neizskaitīju, bet krājumā ir pāri par 400 lappusēm, autori sarindoti pēc dzimšanas gada (1931.—1992.). Sievietes ir nospiedošā mazākumā, taču viņas tomēr ir, un lielākoties tieši viņu darbi mani aizkustināja visvairāk, jo lielākā mērā skāra ne tikai smadzenes, bet arī sirdi.

Heli Lāksonena. Soul. Burkans. Undens. Atdz. Guntars Godiņš. 2019. Otrajai grāmatai pietrūkst pirmās pārsteiguma, turklāt nosaukuma pirmais vārds man visu laiku atgādina mūziku, nevis sauli, bet tas nu tā. Šai grāmatai ir lieliskas Viviannas Marias Stanislavskas ilustrācijas, kas izcili papildina tekstu. Dzejoļi joprojām ir sirsnīgi, asprātīgi un aktuāli, lūk, viens no tiem:

Padoms, kad i briesms, jeb uzmanīb, svešneks nāk!
Ja tu ieroug sveš cilvek, joz uz mežu tik ātr, cik kājs nes, neskates appakaļ, met čiekurs uz šo (šis skrien teu pa pēdam, skaidrs kā den), apgules zem pīladž sakn un gul tik ilg, kamer šis i pro. Ta tu būs drošiba.

Alan Rabinowitz. Beyond the Last Village: A Journey of Discovery in Asia’s Forbidden Wilderness. 2001. Rabinovičs apraksta savus ceļojumus uz Mjanmas neizpētītajiem apgabaliem, kur viņš atrod gan izmirstošu pigmeju cilti (viņi ir tik neglīti, ka paši nevēlas turpināt dzimtu), gan vēl nezināmu briežu sugu, kas gan, zoodārza direktoram par bēdām, ir ļoti līdzīga jau zināmajām, kā arī panāk jaunu aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu, sadarbojoties un pierunājot nemaz ne viegli pieejamās valsts iestādes un ministrus personīgi. Diemžēl dzīvnieku izplatību viņš noskaidro, uzpērkot no vietējiem medniekiem kaulus un ādas, ar iedzīvotājiem sarunājas ar veselas virknes tulku starpniecību un viņam trūkst humora dzirksts, kas to visu padarītu ar pārlasāmu piedzīvojumu stāstu. Biju gribējusi kaut ko dzīvīgāku.

Nicole Krauss. Forest Dark. 2017. Man ļoti patika Krausas The History of Love. Šis romāns paralēli vēsta par autorei ļoti līdzīgu (es pat iegūglēju, un patiesi, Krausa ir izšķīrusies) amerikāņu rakstnieci, kas, bēgot no radošās krīzes un jūkošās ģimenes, aizlido uz Telavivu, uz to pašu Hiltona viesnīcu, kurā dzīvojusi bērnībā, nododas filosofiskām pārdomām, bet tad satiek dīvainu vīru, kas viņu pievilina ar stāstiem par nepublicētiem Kafkas darbiem un aizsūta tuksnesī rakstīt grāmatu, un par bagātu ebreju, kas izdāļājis visas savas mantas un pazudis. Un par viņa ANO vai līdzvērtīga līmeņa sanāksmē pazudušo mēteli. Šī grāmata ir uzrakstīta pierastākā veidā un neatstāja to priecīgā pārsteiguma sajūtu, ko autores pirmais manis lasītais darbs. It kā bija labi, bet es zinu, ka viņa var labāk. Tomēr viss ir kārtīgi nostrādāts un patiks tiem, kas iecienījuši apcerīgu literatūru, kurā kaut kas arī notiek.

Helen Oyeyemi. White is for Witching. 2009. Ojejemi jau sen atradās manā lasāmo autoru sarakstā, bet pie viņas pieķēros es tikai šoziem, izlasot viņas jaunāko darbu Gingerbread, pēc kura īsti nevarēju saprast, vai man viņa patīk. Tādēļ, lai noskaidrotu šo jautājumu, izlasīju arī viņas trešo romānu, kas mani piesaistīja ar nosaukumu, un domāju, ka lasīšu arī ceturto. Grāmatu pamīšus stāsta pazudušas meitenes dvīņubrālis, draudzene un māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar ģimeni un dažiem spokiem, māja, kurai ir pašai savi plāni. Lasītājus var atbaidīt vai pievilināt fakti, ka galvenajai varonei ir ēšanas traucējumi un mīlestība pret citu meiteni. Šis nav ļoti baismīgs romāns, tikai vietām, es to lasīju pirms gulētiešanas, un murgi man nerādījās, un tā pievilcība slēpjas nevis spraigā sižetā, bet gan noskaņas radīšanā un mīlestības pilnās attiecībās arī ģimenes locekļu starpā.

Marts, spāņi, aprīlis un tā

Mana nojauta, ka martā būs daudz laika lasīšanai, piepildījās, no visām malā atliktajām grāmatām es neizlasīju tikai “Mirušos astronautus”, bet toties izlasīju vēl šo to citu. Aprīlim esmu atlikusi tikpat daudz grāmatu, bet ar tām droši vien tik raiti nevedīsies, jo mēnesis jau ir krietni ieskrējies. Skaidri zinu tikai to, ka izlasīšu Nūnu, jo mani jau gaida viņa nākamā, tikko izdotā grāmata. 3td vēl neesmu pieteikusies, gribu izlasīt to, kas sapirkts.

Mazliet par spāniski lasītajām grāmatām.

El poder del cuerpo. Antología de poesía femenina contemporánea. Ed. Meri Torras. 2009. Latviski izdotajā 20. gs. spāņu dzejas antoloģijā man ļoti pietrūka sieviešu. Šī antoloģija aizpilda ne tikai šo (nosacīti, jo tajā ievietotie dzejoļi sacerēti, sākot ar 1995. gadu), bet arī tematisko nepilnību — Briedi droši vien sievietes ķermenis viņas pašas skatījumā neinteresēja. Tas nenozīmē, ka šis būtu erotiskās dzejas krājums, lai gan mīlas dzejoļi te, protams, arī ir. Sievietes ķermenis pieredz daudz ko, un par to visu redaktore ir centusies atrast dzejas darbus. Grāmatā ir dzejoļi arī basku, katalāņu un galīsiešu valodā, tiem visiem ir spāņu tulkojums. Izlasīt no viena gala līdz otram līdz šim tikai pāršķirstīto grāmatu man padevās viegli, tāpēc tagad domāju ķerties klāt citām antoloģijām. Šo noteikti turpināšu šķirstīt.

Eduardo Mendoza. El negociado del yin y el yang. 2019. Šī ir populāra spāņu rakstnieka topošās triloģijas, kurā droši vien būs vairāk par trim grāmatām, otrā daļa, kurā turpinās stāstījums par Rafas Bataljas, jauna cilvēka, kas ļauj sevi nest straumei, dzīvi, kurā piedzīvojumus rada un stāstā absurdumu un humoru ienes (pirmajā grāmatā) nejauši satiktais trimdā dzīvojošais Livonijas karalis. Vispār autora mērķis ir izstāstīt par 20. gs. beigu daļas notikumiem (šajā grāmatā nomirst Franko) un to nozīmi sabiedrības dzīvē. Iepriekšējā daļā Rafa aizbrauca uz Ņujorku, tādu miestu, kurā neviens īsti negribēja savu kāju spert, izņemot varbūt gejus, jo tur sāka attīstīties viņu kultūra. Šajā viņš apmeklē tikpat garlaicīgo un atpalikušo Tokiju. Par spīti aizraujošajam Livonijas aprakstam es neesmu īsti pārliecināta, vai latviešu lasītājam Mendosa patiktu. Šķiet, ka viņš ir pārāk spānisks.

Sergi Pàmies. Debería caérsete la cara de vergüenza. Trad. Joaquín Jordá. 2007 (1987). Katalāņu autora pārizdota pirmā grāmata. Autors tiek salīdzināts ar Kimu Munzo, jo viņš raksta jaunajā urbānajā stilā īsus, izklaidējošus, neiegrožotas izdomas un svaigas elpas pilnus stāstiņus. (To es norakstīju no aizmugurējā vāka.) Stāsti īpaši neaizķērās atmiņā (nē, nu bija viens par bankomātu, kas naktī neizsniedza naudu, jo ko tu ar to darīsi? Dzert iesi, ja? Nekā nebija, tas nav tikumīgi. Šķiet, ka mazliet tikai jāpagaida, un mēs arī to piedzīvosim. Un vēl dažus es atceros, tā ka nav tik traki), bet lasīt bija patiešām patīkami un es labprāt to darītu vēl.

Enrique Vila-Matas. Mac y su contratiempo. 2017. Es noskatījos, ka Vilis šito lasa, un arī sagribēju. Romāns ir par kādu no darba atlaistu vīrieti, kas nolēmis pārrakstīt savā rajonā dzīvojošā slavenā rakstnieka pirmo grāmatu, to uzlabojot, bet, tā kā ar rakstīšanu viņš nekad nav nodarbojies, tad sāk ar dienasgrāmatu, kuru tad arī dabū lasītāja. Pārrakstāmais romāns sastāv no stāstiem, kas katrs sacerēts cita rakstnieka garā, bet te nu radās mana problēma (šajā vietā ieteicams noskaidrot vārda “contratiempo” tulkojumu), proti, lielāko daļu šo rakstnieku vārdu es biju dzirdējusi, bet pašus lasījusi nebiju, tāpēc man bija mazliet garlaicīgi, lai gan Maka idejas stāstījuma laikā kļūst aizvien īpatnējākas. Vārdu sakot, man šķiet, ka biju pārāk dumja. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar šo autoru, un nezinu, vai lasīšu vēl.

César Aira. La villa. 2006 (2001). Jau sen biju gribējusi izlasīt kaut ko no ļoti ražīgā argentīniešu rakstnieka Sesara Airas, taču nebija sanācis. Viņam ir iznākušas vairāk par simtu īsu grāmatu, kuras pats sauc par dadaistu pasakām jeb literārām rotaļlietām pieaugušajiem un no kurām “La villa” (kas te nenozīmē vis villu, bet gan graustu rajonu) bija nejauša izvēle. Grāmatas centrā ir milzīgs puisis Maksis, kas no rītiem iet kačāties, bet vakaros palīdz mistkastniekiem stumt viņu ratiņus ar sašķirotajiem atkritumiem un tā pamazām nonāk līdz graustu rajonam, kurā ieiet citiem ir bīstami, ja vien neej pirkt narkotikas. Narkotiku dēļ par graustiem interesējas arī policists ar dīvainām darbības metodēm un ne mazāk dīvaina tiesnese, un drīz vien viņu visu un vēl dažu personāžu ceļi satiekas detektīvseriālu parodijā. Autors ļaujot tekstam sevi nest un daudz neuztraucoties par žanriem vai citiem literatūras noteikumiem, un arī lasīt bija viegli (par spīti tam, ka viņš ir no Argentīnas, Airas tekstā bija mazāk nezināmu vārdu nekā Mendosas), un stāsts ļāva iejusties mazliet neticamā vidē un sagādāja pārsteigumus.

Īsumā

Dāvids Grosmans. Bārā ienāk zirgs. Tulk. Māra Poļakova.
Netradicionālas stendapa komēdijas izrādes pierakstu grāmatā es izlasīju ar zināmu piespiešanos un ne tāpēc, ka man tas būtu licies pārāk skumjš, kā dažiem klausītājiem romānā, bet gan tāpēc, ka mani tā arī nepiesaistīja galvenais varonis un stāstītājs, kas nolēmis šai vakarā žargona pilnā valodā atklāt savas dzīves bēdīgāko notikumu. Cik ilgi klausīsies kādu, kas tev ir vienaldzīgs? Tā jau valodiņa tek raiti, un būtu arī, par ko just līdzi. Ļoti izglītojošas tulkotājas piezīmes.

Jāns Undusks. Ceļojums, vārdā Spānija. Tulk. Maima Grīnberga.
Šo es arī nesapratu. Ja sākumā šķita, ka tā ir esejveida literatūra, kas ne visai cieši saistīta ar autora reālu ceļojumu uz Spāniju, tad pēc tam esejiskuma kļuva mazāk, toties uzradās (izfantazēta?) basku meitene ar garu bizi un visām no tā izrietošajām fantastiskajām sekām. Man būtu paticis vairāk, ja autors tik bieži nestāstītu, kādas ir sievietes un ko viņas domā. Tas patiesi krita uz nerviem.

Vīvi Luika. Ēnu teātris. Tulk. Rūta Karma.
Vēl viens igauņu ceļojums, šoreiz uz Romu. Iespējams, man būtu paticis vairāk, ja es būtu vecāka vai vismaz viedāka. Tagad autori no manis šķir pārāk dziļa laika jūra Roma mani arī nekad nav vilinājusi, ne tā kā autori, kuras ceļi patiesi esot veduši turpu. Pats ceļojums arī šajā grāmatā nebūt nav galvenais, bet man tomēr atmiņā vislabāk palikuši stāsti par īres dzīvokļa un zobārsta meklējumiem.

Giljermo Martiness. Luisianas B. nāve. Tulk. Edgars Briška.
Intelektuāls kriminālromāns, kas tieši kā kriminālromāns nesniedza baudījumu, jo, lai gan spriedze bija, trūka vainīgā meklēšanas vai izvairīšanās no pēdu dzinējiem aprakstu, nāves tika aprakstītas pārāk bezkaislīgi un jautājumi (vai viņš ir vainīgs? Vai viņa ir traka? Vai literatūra ietekmē dzīvi? Kas ir rakstnieka iedvesmas avots?) ļāva naktīs mierīgi gulēt. No otras puses, pirmajam slavenajam rakstnieka kriminālromānam “Slepkavības Oksfordā” izlasīju tikai pašu sākumu, šo es pabeidzu visu.

Aleksandra Mariņina. Rekviēms. Tulk. Ieva Linde.
Neierasti īss Mariņinas romāns, kas gan citādā ziņā pārējo starpā neizceļas. Kamenska ir pārgājusi uz Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi, bet darbs viņu atkal saved kopā ar bijušajiem kolēģiem. Šajā grāmatā nav spilgta kādas tipiskas vides atveidojuma, varbūt visvairāk izceļas kāds primitīva, bet apdāvināta cilvēka tēls, kura āriene un iekšiene ir galīgi atšķirīgas, un tas, kā viņš spēj nodarīt postu, ne acis nepamirkšķinājis.

Dolores Redondo. Todo esto te daré.
Vēl viens īsts kriminālromāns, kurā izmeklēšana noris mazliet neparastā veidā, jo izmeklētājs ir tikko atvaļinājies. Pazīstamam rakstniekam avārijā nomirst mīļotais cilvēks, un izrādās, ka viņam ir bijuši daudzi noslēpumi. Tagad ir jāizlemj, vai tos šķetināt. Visam pa vidu tiek novāktas vīnogas un zied gardēnijas. Redondo iepriekšējie darbi man patika labāk. Šis ir diezgan atšķirīgs, lai gan dažas rakstnieces noslieces saglabājas.

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.

Vasaras suņi

Josa Fructuoso. Perros de verano. Il.: Nieves Guerra. Barcelona – Madrid: Egales, 2014. 353 pp.

 Pirms kāda laika skatījos ierakstus no, šķiet, Kadisas universitātē notikušās konferences par literatūras tirgu (ļoti interesanti, bet spāniski), kurā kāds pieminēja, ka Spānijā ik dienu iznākot 12 jaunas spāniski sarakstītas grāmatas. Skaidrs, ka aptvert to visu viens cilvēks nav spējīgs. Atliek vienīgi vai nu lasīt bestsellerus, paļauties uz laimīgu gadījumu vai, lai redzētu, kas spāņu literatūru gaida nākotnē, doties uz mazajām grāmatnīcām, kurās pārdod mazo apgādu izdevumus. Perros de verano nopirku vienā no divām Barselonas geju, lezbiešu utt. grāmatnīcām (otrā, kas atrodas īstā geju rajonā, netiku iekšā, jo tur bija pusdienas pārtraukums) pēc pārdevējas ieteikuma: “Tev patiks”.
 Sākot lasīt, kādu brīdi par to nebiju tik pārliecināta, bet beigās pārdevējai tomēr izrādījās taisnība. Man patika.
 Romānā stāstīts par jaunu meiteni no Mursijas, kas izaugusi pārliecinātu republikāņu ģimenē. Vecāki viņai allaž mācījuši domāt patstāvīgi, nepakļauties ne kungam, ne dievam un iegūt izglītību, lai varētu dzīvot neatkarīgi. Marina iestājas Barselonas universitātē filosofos un uzsāk rosīgu sabiedrisko dzīvi. Viss būtu ideāli, ja vien nenotiktu Franko diktatūras laikā. Pēc pirmā kursa viņai pasaka: mums pietiek pašiem savu revolucionāru un vispār, tagad tevi neuzņems arī nekur citur.
 Labi, ka turpat blakus ir brīvības un sapņu zeme Francija, kur tikko piedzīvots 1968. gads un atšķirībā no Madrides universitātes, kur visa filosofija ir apstājusies pie reliģijas un obligātās politiskās audzināšanas, Parīzē var prātot, iet uz to augstskolu, kurā pasniedz Sarts, vai to, kurā Fuko, bet komunistu laikraksta svētkos uzstājas Rafaels Alberti un Pink Floid. Marina aizbrauc uz Parīzi, tiek silti jo silti uzņemta spāņu ģimenē, iemīlas un noskaidro savu seksuālo identitāti, kas galīgi nepatīk mīļotās mātei, un ar salauztu sirdi dzīvo un mīl tālāk.
 Autores rakstības stils ir diezgan neviendabīgs, sākumā, laikmeta un Marinas bērnības ainas iezīmējot, viņa diezgan sausi izklāsta politiskās dzīves notikumus vai vecāku uzskatus, kuru rezultātā meita izauga tāda un šitāda. Fruktuoso neliekas ne zinis par angliski rakstošo svēto bausli “rādi, nevis stāsti”, un man tas likās atsvaidzinoši un jauki. Bet tad pēkšņi, Marinas dzīvē parādoties romantikai, izmainījās arī vēstījuma maniere: īsta daiļliteratūra, ko vēlāk atkal pārtrauca hronikas atkāpes.
 Pat nerunājot par to, ka visvairāk man patika tieši vēsturiskā nosliece (un man vispār ir diezgan atturīga attieksme pret vēsturiskiem romāniem), līdz šim neredzētais skatiens uz spāņu literatūrā daudz apcerēto Franko laiku, emigrantu kopienas attēlojums (paši francūži gandrīz nemaz neparādās, bet, kad uzrodas, runā franciski), izrādījās, ka biju noilgojusies pēc grāmatas, kuras varoņi interesētos ne tikai par sevi vai mākslu, bet arī par to, kas notiek apkārt, un pat uzskatītu par savu pienākumu iejaukties un mēģināt mainīt to, kas nešķiet pareizs. Pēc cilvēkiem, kas ir politiski dzīvnieki.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 5. (imigranta stāsts) punkts.

Draudzība

Henry James. Daisy Miller and Other Stories. New York: Airmont, 1969. 158 pp.
Carla Montero. La piel dorada. Il.: Jan Scholz, Gemma Martinez. Barcelona: Penguin Random House Grupo Editorial, 2015 (2014). 398 ps.
Emily Gould. Friendship. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2014. 271 pp.

 Lai gan šī kombinācija izskatās samērā dīvaina, visas trīs grāmatas iederas nedēļā, kurā ir 8. marts.
 Sāksim ar senāko. 19. gs. beigas. Amerikāņu jaunskungs, kas it kā Eiropā studē (klīst baumas, ka tur ir iesaistīta kāda padzīvojusi dāma), Šveicē satiek Deiziju Milleri, pārtikuša amerikāņa meitu, kas kopā ar māti un brālīti apceļo Eiropu. Daiļā un spontānā meitene apbur gandrīz trīsdesmitgadīgo jauno cilvēku, tā ka viņš neilgi pēc iepazīšanās ierosina kopā apmeklēt netālo pili, ko abi arī izdara. Divatā, bez pavadoņiem. Ar to, protams, pietiek, lai jaunā cilvēka tante meiteni uzskatītu par pazudušu un paklīdušu, neko gan nepārmetot savam radiniekam un viņa tikumību neapšaubot. Pēc kāda laika visi satiekas Romā, un viss ir vēl trakāk. Deizija neko nav mācījusies un turpina neņemt vērā sabiedrības iedomas, kā viņai un citām jaunietēm jāuzvedas, un pat izturas tā, it kā tas būtu dabiski. Vārdu sakot, skandāls.
 Garstāsts ir izdots arī latviski.
 Grāmatā ir vēl divi īsstāsti. Vienā privātskolotājs atceras savu ārkārtīgi inteliģento un valdzinošo skolēnu, kura vecāki, kārtējie amerikāņi Eiropā, viņa pievilcību izmanto, lai dzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Otrā krietni padzīvojušas māsas sapņo par Eiropu, ko reiz apceļojusi viņu māte, bet māmuļa dara visu, lai meitiņas nokaunētos un nekur neaizbrauku, pametot vecu, vārgu sievieti vienu likteņa varā. Te nu gan vai viss kā mūsdienās. Etiķete un mode mainās, bet problēmas paliek. Ak jā, biju bažījusies, ka Džeimss rakstīja pārāk sarežģīti, lai viņu varētu saprast, bet tas laikam vairāk attiecas uz romāniem.

 ”Zeltīto ādu” nopirku lidostā, jo tur bija spāņu grāmatas, tiesa, kādas trīs. “50 sombras de Grey” atkrita, Ildefonso Falkonesa vēsturiskais romāns bija pārāk vēsturisks (18.gs. leksika?), biezs un uzcenots, lai to lasītu lidmašīnā, tad nu palika šis, diemžēl arī vēsturisks, tomēr detektīvs.
 1904. gadā Vīnē notiek virkne slepkavību. Tiek nogalinātas mākslinieku modeles, kas iesaistījušās, iespējams, pirmajā aģentūrā. Aizdomas krīt uz princi Hugo (pirms dažiem gadiem gandrīz tādā pašā veidā tika nonāvēta viņa mīļotā; tagad viņš apmeklē doktoru Freidu) un arī uz skaistāko sievieti Vīnē, daiļo un noslēpumaino Inesi, kurai grāmatas sākumā Hugo publiski atgādina Roseti vārdus, ka visas modeles ir maukas. Inspektoram Karlam, kurš to visu izmeklē, izmantojot tikko izdomātos kriminoloģijas paņēmienus, Hugo ir labākais draugs un Inese iekritusi sirdī no pirmā skatiena.
 Kā detektīvs romāns bija pārāk lēnīgs, nodaļām ilgi ij nepievēršoties noziegumiem. Kaut kur ap vidu es pat aizgāju iegūglēt, ko citi par šo domā. Pirmā recenzija, ko uzgāju, bija sajūsmas pilna. Un vēl es sapratu, kurš ir vainīgais, vēl pirms to atklāja autore, tātad tas bija pārāk viegli, kā arī esmu nikna par vainīgā izvēli, kas, (MAITEKLIS) manuprāt, ir pretrunā autores morālajam uzstādījumam.
 Grāmatas ideja Montero esot piemeklējusi muzejā, skatoties uz Pikaso gleznu un iedomājoties, nez, kas ir modele? Tāpēc galvenā varone ir Inese, pati modele un fotogrāfe, kas nelaulājusies dzīvo kopā ar mākslinieku, bet ir tik daiļa un šarmanta, ka viesojas augstāko aprindu namos un visi viņu mīl. Deizijas laiks acīmredzot ir beidzies. Tomēr par viņu mēs neko daudz neuzzinām, un mani tēls nepārliecināja. Vai tiešām ir cilvēki, kuros visi iemīlas? Un tā labdarība kā no Tolstoja… (Viņa vēlu vakarā aiziet pie desmit bērnu ģimenes, māte nedēļniece, vienīgais pelnītājs tēvs slauka ielas vai tamlīdzīgi, abi ar Hugo izmazgā viņiem visu veļu un grīdas un pēc tam vēl spēj uzvārīt zupu no dārzeņiem, ko grozā atnesusi līdzi, un pabarot visus? Un vēl spēj uzdejot ar sīčiem? Ak jā, un vēl uzpērk bērnus ar konfektēm, lai viņi to zupu izēstu? Lūk, tas nav socreālisms.)
 Inese ik pa laikam saka runas par sieviešu/modeļu nenovērtēto lomu mākslā utt. Teorētiski tam būtu mani jāuzrunā, bet neviens viņai neiebilst un tas viss paliek deklaratīvu frāžu līmenī.
 Par spīti visam, ko esmu te sarakstījusi, grāmata, ja nav iebildumu pret gausumu un darbības vietu un laiku, ir lasāma.

 21. gs. Ņujorka. Divas labākās (šķiet, arī vienīgās) draudzenes, kam tuvojas trīsdesmit. Meitenes iepazinās, stažējoties izdevniecībā. Tagad Eimija ir piedzīvojusi slavas piecminūtes tenku blogā, smagu krišanu pēc raksta par bloga īpašnieku draugu un tagad strādā hipsterīgā ebreju vietnē un gaida atgriešanos virsotnē. Spēj savaldzināt cilvēkus. Ir draugs, īres dzīvoklis lieliskā rajonā un kaķis. Laiku kavē, iepērkoties pāri par saviem līdzekļiem. Beva no izdevniecības aizgāja, sekojot līdzi draugam uz laukiem (laikam Viskonsinu), kurš viņš studēja, bet viņa strādāja bārā. Pēc krāpšanas viņa atgriezās Ņujorkā, pastrādāja, aizgāja no darba vēlreiz, jo iestājās radošās rakstniecības programmā dārgā universitātē, ko pēc gada pameta. Tagad viņai ir 30 tūkstošu dolāru studiju kredīts, slikta istabiņa komunaļņikā un trūcīgi atalgoti gadījuma darbi – sekretāres aizvietotāja uz pāris dienām un tamlīdzīgi. Meitenes cīnās ar sajūtu, ka nekas nenotiek, līdz kaut kas sāk notikt.

 But underneath everything ran a low hum of exaltation. Things were happening to her. They were bad things, but at least they were happening.

 Ir patīkami, ka meiteņu draudzība un romāna darbība nerotē ap misteru Lielisko vai puišiem kā tādiem, lai gan tādi pavīd. Ņujorka nav nekāda laimes zeme (abas ir iebraucējas). Bet, lai kā autore (kā izrādās, rakstīšanu universitātē apguvusi un tenku blogā strādājusi utt.) gribētu, nekur tālāk par čiklita īzīrīdu viņa nav tikusi. Oficiālā grāmatas tēma ir meiteņu draudzības pārmaiņas un saglabāšana, kļūstot pieaugušām. MAITEKĻI! Šeit vienu no viņām nejauši piemeklē grūtniecība. Aizej tu, cilvēks uz randiņu, lai dabūtu labi paēst un iedzert, un no rīta pat neatceries, bija sekss vai nebija. 40 dolāru avārijas tabletei žēl. Par visu pārējo, ko šitā var saķert, viņa pat neieminas. Pēc tam tu nevari saprast, ko iesākt tālāk.

 “But I’m just saying, like, we’re not at an age anymore where abortion is the only rational thing. People we know have babies.”
 “No one we’re close to. And obviously no one in our, like, tax bracket.”

 Ir risinājums, lai neko nevajadzētu izlemt! Ja esi reizi mūžā satikusi situētu bezbērnu pāri, viņi noteikti gribēs bērnu adoptēt! Nopirkt! Cik jauki! Jo, dzemdējot bērnu, tu uzreiz kļūsti pieaugusi, spēj tikt galā ar problēmām, kas tevi visu mūžu ir vajājušas, un visums arī sadodas rokās, grūtniecei sagādājot labu darbu ar apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Vienīgais, draudzenei, izrādās, skauž, jo puiši varbūt arī nav tik svarīgi, bet dzemdēt – ir. Starp citu, bērns piedzima, bet mēs par viņu tā arī neko neuzzinājām.
 Grāmatas sākums man pat patika, bet beigas aizkaitināja. Tomēr varbūt jāpalasa vēl kāds meiteņu romāniņš.

Klausos: