Bloga arhīvi

Un tā tu viņu pazaudē

Junot Díaz. This Is How You Lose Her. Il. Billy Bragg (laikam). London: Faber & Faber, 2013 (2012). 224 pp.

  Jebšu tikko te pārpublicētajā rakstā bija teikts, ka jāmet miers Bolanjo (līdz kuram es nemaz vēl neesmu tikusi) un Džuno Diasam, tieši viņu es izlasīju pēdējo, un tagad mani gan māc ziņkārība, kā Diass ir iztulkots spāniski, ņemot vērā, ka angļu teksts ir piebārstīts ar spāņu vārdiem un frāzēm, gan arī vēl ir palikusi nelasīta viņa pirmā stāstu grāmata.
 ASV uzaugušā un dzīvojošā dominikāņa grāmatas, vismaz tās divas no trijām, ko esmu lasījusi, ir skumjas (šī ne tik ļoti kā romāns par Oskara Vao īso dzīvi, kurā ir vēsture un diktatūra), kā to var nojaust jau no nosaukuma. Vairums stāstu patiesi vēsta par džeku, kurš pamanās visu sačakarēt un pazaudēt. Par spīti autora seksīgajai ārienei, neatvairāmajai inteliģencei un tā joprojām (dzīvē es viņu, protams, neesmu redzējusi) pēc grāmatas izlasīšanas nerodas vēlme ieviest dominikāņu novio. No otras puses, krāpšanas un vēl smagāki stāstiņi no Juniora (Džuno darbu varonis) mutes bieži vien ir ļoti smieklīgi, tā ka lasītāja zemē iedzīta netiek, lai gan reizēm ir sāpīgi.
 Lai gan pats autors tālāk redzamajā intervijā, ko iesaku noskatīties, apgalvo, ka nav iespējams runāt par ASV literatūras stāvokli, ainu utt., man ir aizdomas, ka viņa darbi lasītājam, kas vēlas to puslīdz iepazīt vai izlikties pārzinām, šobrīd varētu būt obligātajā sarakstā, turklāt tajā daļā, ko patiesi arī ir vēlme lasīt.

 Kā redzams, esmu zaudējusi savu niecīgo rakstītprasmi, tāpēc atliek tikai cerēt, ka neesmu no Diasa atbaidījusi. Vismaz trīs stāsti no grāmatas ir lasāmi arī internetā: “Alma“, “The Pura Principle” un “Miss Lora“.

Lasu: Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea.

Klausos:

Hadriāna atmiņas

Margerita Jursenāra. Hadriāna atmiņas, Melnā stadija, Austrumu stāsti. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Oskars Bērziņš. R.: Liesma, 1992. (Marguerite Yourcenar. Mémoires d’Hadrien (1951). L’Œuvre au noir (1968). Nouvelles orientales (1938).) 540 lpp.

 Valsts svētku brīvdienās man bija darāmo darbu saraksts, no kura es tikai pabeidzu lasīt Jursenāru un noskatījos filmu, kas negaidīti izrādījās saturīgs raudamgabals ar asiņainām slimnīcas ainām. Lai uzkurinātu ziņkāri, piebildīšu, ka IMBD atsauksmēs tiek piesaukts Dens Brauns. Vēl negaidītāk es pat varētu sameklēt kopīgas tēmas un problēmas filmā un grāmatā, bet lai nu paliek.
“Aleksis” mani neaizkustināja, toties šis krājums lika atvieglojumā nopūsties: “Cik labi, ka autore šos romānus nesarakstīja jaunībā, kad bija iecerējusi, bet gan apdomāja, dedzināja un sāka atkal no jauna desmitiem gadu garumā…” Patīkami tekstā saskatīt Jursenāras briedumu un inteliģenci, lasīt nesteidzīgi, visu ko pārdomāt, atcerēties, piekrist vai nepiekrist, bet galvenais tomēr — sajust, ka autore lasītāju ne drusciņas neuzskata par muļķi vai paviršu attieksmi pelnījušu. (Oi, es te laikam spļauju pati savos kāpostos.) Liekas, ka tik pamatīgi mūsdienās reti kāds strādā.
 Un vispār, ja man būtu maza, rūpīgi atlasīta bibliotēka, uz ko es, protams, varu necerēt, šai grāmatai tajā būtu jābūt.
 Sibilla “Hadriāna atmiņas” nosauca par dikti grūtsirdīgām. No vienas puses, tā arī ir, ko gan citu var gaidīt no veca, slima, mīļoto zaudējuša cilvēka pirmsnāves vēstules.

Īstā dzimšanas vieta ir tā, kur cilvēks pirmo reizi paskatās uz sevi saprāta acīm: mana pirmā dzimtene bija grāmatas. Mazākā mērā — skolas.

 Tā nu viņš gribēja būt dzejnieks un filosofs, bet, ak, dzīve, kļuva par karavadoni, kas alka pēc miera, un imperatoru, kas nevis paplašināja robežas, bet gan cēla jaunas pilsētas un pieminekļus savam mīļotajam Antinojam, kurš, starp citu, vismaz šajā versijā noslīcinājās, baidīdamies, ka Hadrianam sāk šķist pārāk vecs (viņam bija kādi 18 vai 20), bet imperators tak mīlēja visu skaisto. Un jā, tā patiesi varētu būt šitento estētu problēma, kas manuprāt pavīd arī tekstā, lai gan visādi citādi Hadrians rādās esam gandrīz vai vieds vīrs, proti, pārlieka pieķeršanās idejai par to, kas ir daiļš, un nespēja saskatīt vai pieņemt kaut ko, kas nav perfekts. Lai nu kā, pašam vien nācās ciest.
 Par godu romāna varonim ir radītas smaržas (ir arī dažādi vīriešiem paredzēti varianti), ko es gandrīz jau saņēmos aiziet paošņāt (šķiet, ka “Neroli” varētu būt), bet tad pārdomāju, jo tās tomēr domātas Itālijas vasarai, nevis mūsu novembrim. Taču doma pati par sevi man šķiet jauka.
 Krājumā ir vēl viens padrūms, bet krietni rosīgāks romāns, kas man atsauca atmiņā sen jo sen lasīto “Leģendu par Pūcesspieģeli”, kuras darbība norisa apmēram tajā pašā vietā un laikā. “Melnās stadijas” galvenais varonis Zenons arī ir pa daļai filosofs, tikai viņš politikas vietā nodarbojas ar medicīnu un alķīmiju, nu, un zinātne un vēlme noskaidrot patiesību laikā, kad lielākā vara ir pat ne tirgotāju (kas gan aizdod naudu karaļiem), bet gan Baznīcas rokās… Romānā ir vairāk līķu nekā Šekspīra lugās un nogalināšanas paņēmieni ir briesmīgāki, un varbūt vēl šausmīgāk ir tas, ka rādās — visiem tas liekas dabiski, tāda nu tā dzīve ir un paliks. Beigās tu jūties laimīga, ka esi piedzimusi mūsdienās, nevis kādā agrākā laikmetā.
 Par spīti tam visam, romānā netrūkst brīžiem gluži jautru piedzīvojumu, apcerējumu un dzīvesprieka, tā ka depresīvu noskaņu grāmata nerada vis. Ā, ir arī filma, ko es neesmu redzējusi.
 Krājumu noslēdz desmit stipri agrāk sarakstīti “Austrumu stāsti”, kas paši par sevi galīgi nav slikti, bet pēc diviem ļoti spēcīgiem romāniem tomēr zaudē iedarbīgumu. Lūk, pirmais stāsts franču animācijas versijā.

Lasu: Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas.

Klausos:

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Mūza un

Charles de Lint. Muse and Reverie. Il. John Jude Palencar. New York: Tor, 2009. 350 pp.

  Nekur no de Linta prom netikt. Tā vismaz man šķita, kad pabeidzu pēdējo grāmatu, kas man bija mājās. Bet nu jau dažas dienas ir pagājušas un es vēl neesmu devusies iepirkt kārtējo kaudzīti (ko es noteikti reiz šā kā tā izdarīšu, jo — vai es jau pieminēju glītos vākus? Retorisks jautājums, protams). Varbūt šobrīd de Lints savu darbiņu ir paveicis, vismaz uz kādu laiku.
Šī doma mani noveda pie nākamās. Laikam nekad vēl nebiju tik intensīvi un apzināti lasījusi daiļliteratūru tīri praktiskos nolūkos. Kā jau teicu, sanāca labi, bet man radās jautājums, vai tā ir pareiza izturēšanās pret literatūru, varbūt es to šādā veidā, ak, es nezinu, teikt, ka zaimoju būtu pārāk skaļi, varbūt es to uztveru pārāk patērētājnieciski? No otras puses, vai tas būtu tas, ko es visu laiku esmu neapzināti darījusi, proti, atradusi grāmatās savus līdz galam neizdzīvotos vai pat nemaz neiesāktos stāstus, bez kuriem jūtos nepilnīga? Droši vien abos apgalvojumos ir sava daļa taisnības, bet es beigās nolēmu, ka viss kārtībā gan ar mani, gan literatūru, gan mūsu attiecībām. Ha! Skaidrs, ka mākslai jārada katarse. Ja vēlaties, sauciet to par biblioterapiju.
  Šajā, piektajā Ņūfordas stāstu krājumā, atšķirībā no jūnija beigās un jūlija sākumā lasītā “Dreams Underfoot” nebija neviena stāsta, kas gluži vai neomulīgi sasauktos ar manām šībrīža izjūtām vai pārdomām, taču te ir pāris stāsti, kuros tiek dota iespēja labot pagātnē izdarīto, kādā brīdī rīkoties citādi. Reizēm tas kaut ko maina uz patīkamo pusi, bet reizēm tā izrādās vēl lielāka kļūda nekā agrāk. Vienā no šiem stāstiem autors pat izteikti atgriežas pie savām šausmu literatūras saknēm. Spoku, miroņu un krakenu netrūkst arī pārējos darbos, bet nu ir viņš pozitīvs, ir.

2014-08-10 19.01.46 Lasu… sen nav bijusi šāda fotogrāfija, vai ne? Izrādās, man to mazliet pietrūkst. (Nabaga Kalvino kopā ar mani iekļuva negaisā un nu ir mazliet noplucis.)

 

Klausos (ak, par spīti visam, man ir rudenīgs noskaņojums, kas vedina domāt par neesošo “Arsenālu” un “Arēnu”; lai gan, kā citādi, ja dārzā zied flokši un krīt gatavi āboli?):

 

Četri ceļi uz piedošanu

Ursula K. Le Guin. Four Ways to Forgiveness. (Hainish Cycle #7.) New York: HarperPrism, 1996 (1995). 307 pp.

Labi, ka tur augšā ir rakstīts “piezīmes”, nevis “apcerējumi” vai kas tamlīdzīgs. Mierīgu sirdi varu turpināt atļauties būt vēl lakoniskāka par Kasimu. Galu galā, ja zināt Le Gvinu, jūs jau zināt, vai gribat viņu lasīt, bet, ja ne, labāk sākt ar ko citu.
Tātad mums ir četri savstarpēji saistīti stāsti par notikumiem uz divām planētām tālajā visuma galā. Viena no tām kalpo par dabas resursu ieguves vietu otrai, tāpēc ir ļoti izdevīgi, ka šajā sabiedrībā pastāv verdzība. Protams, līdz vergi saceļas. Stāsti patiešām ir par piedošanu un brīvības iegūšanu, par neveiksmīgiem mēģinājumiem atbrīvot citus un veiksmīgiem mēģinājumiem palīdzēt. Dzīvotu es uz citas planētas vai citā kontinentā, šī man varētu būt vēstures grāmata. Tagad daļēji ir sajūta, ka tas uz mani īsti neattiecas, nu jā, ka tā ir fantastika.
Tomēr vienlaikus visi stāsti ir arī par diviem cilvēkiem, kas iemācās saprast viens otru, un šis citāts man sasaucās ar Jansones stāstiem.

What is one man’s and one woman’s love and desire, against the history of two worlds, the great revolutions of our lifetimes, the hope, the unending cruelty of our species? A little thing. But a key is a little thing, next to the door it opens. If you lose the key, the door may never be unlocked. It is in our bodies that we lose or begin our freedom, in our bodies that we accept or end our slavery.

Lasu:
Ieva Melgalve. Mirušie nepiedod.
Lorija R. Kinga. Bišu valoda.
Andra Manfelde. Dzimtenīte.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:

Ardievas feminismam

Ilze Jansone. Umurkumurs jeb Ardievas feminismam. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2013. 131 lpp.

Atceros neviltotās sāpes bibliotekāres sejā, kad viņa man apvaicājās, kā ir patikusi “Insomnia”, jo, nu jā, tāda smaga tēma… Kopš tā laika gaidu, kad mums parādīsies vēl kāda lesbiešu rakstniece, kas mīkstinātu pašreiz viegli gūstamo priekšstatu, ka sieviešu mīla ir viena vienīga maucība. “Umurkumura” stāstos gadījuma sakaru ir mazāk un tie paši lielākoties parasti hetero, bet sajūta ir palikusi tā pat, proti, ne jau nu feminisms dara nelaimīgus Jansones tēlus, bet gan sekss un alkohols, pareizāk sakot, apsēstība ar tiem. Bet tas taču nav iemesls atteikties ne no viena, ne otra.

Tāpēc man ardievas feminismam nozīmē mēģinājumu atteikties no jebkādas ideoloģijas un koncentrēties uz indivīdu kā “personiski eksistenciālu”, nevis sociālu vienību.

Šo es arī nesaprotu. Neticu, ka autore nezina, ka ir aprakstījusi neko citu kā ideoloģiju, turklāt, es teiktu — krietni populārāku un ietekmīgāku par feminismu, tātad ideoloģiju, kas apspiež vairāk cilvēku.
Godīgi sakot, stāstu varoņi mani bezgala garlaikoja (un piedevām gandrīz visi šķita norakstīti no pašas autores publiskā tēla) un valoda — atgrūda. Tā vien gribējās izsvītrot pusi dzejisko izteiksmes līdzekļu, jo tādā gadījumā mani varbūt uzrunātu, piemēram, šis fragments:

… vienatnē katra sēžam uz savas palodzes un veramies pilsētas acīs, kamēr nakts klaji pasmejas par pagurušajām bohēmietēm, slaidiem pirkstiem transcendentālā glāstā aizskarot savu samtaino debesvulvas klitoru.

Tā nu es viņus nesaprotu, un tas mani nemaz neuztrauc. Bet ir cilvēki, kam grāmata patīk. Neklausieties tikai manī.

Lasu:

Andra Manfelde. Dzimtenīte.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:

Pasaule un citas vietas

Jeanette Winterson. The World and Other Places. Il. Mare J. Cohen, Kate Swan. Toronto: Vintage Canada, 2000 (1998). 228 lpp.

  Vintersone man vienkārši ļoti patīk, bet viņas stāstus es nebiju lasījusi. Tā man šķita. Patiesībā viņai patīk stāsti stāstā, un ne vienā vien romānā kā 1001 nakts pasakās ir ievīti mazāki pastāstiņi, līdzības un pasakas. Daļa šajā krājumā ievietoto stāstu tiem ir ļoti līdzīgi. Daļa vairāk atgādina pašus romānus, tikai saīsinātā variantā. Kādā pat darbojas tās pašas personas, kas manis vēl nelasītajā grāmatā, kura stāv uz palodzes (tā es sākšu pasauli skatīt pavisam dīvainās krāsās). Stāsti patiešām ir ļoti dažādi un vintersoniski: ir gan mazliet lesbisma, gan mitoloģisma, gan jauna, reliģiozi audzināta meitenīte (kurai ir sātanisks iedomu trusis Ezra ar baltu kažociņu un melnummelnu sirdi), gan fantastiskas pasaules, gan distopija, gan mīlestība (ko Ziemsvētku feja gatava piedāvāt no kataloga). Noskaņas un detaļas. Skaista, dzejiska valoda un prasme radīt stāstu no nekā. Sen zināmi sižeti jaunās nokrāsās un infodampings, kas ir tik negaidīts, ka ir tieši īstajā vietā:

  I know we are walking home by a roundabout route, but after I bought my paper this morning I decided to go to the park and feed the rubber ducks. The real ducks died because so many people were feeding them in the new twenty-four-hour working day that not a drake nor a duck had a moment to itself. Some sank under the weight of soggy bread, others exploded. The rubber variety are much more adaptable.

  Un vispār tur nav nekā lieka (bet, kā jau teicu, man V. ļoti patīk). Šī varētu būt laba pirmā Vintersones grāmata, jo te labi redzams, ko un kā viņa raksta, un ne tikai sievietēm. Ak, un tā sākas ar stāstu par kucēnu (tā sākums lasāms šeit), kura dēļ es atkal sapņainām acīm skatīšos uz ceļā satiktajiem suņiem.