Bloga arhīvi

Izpēti visu!

Bradley L. Garrett. Explore Everything: Place-Hacking the City. London: Verso, 2013. 228 lpp.

 Īpaši to, kas paslēpts aiz uzraksta “Ieeja aizliegta”. Tāds varētu būt pilsētas pētnieku (urban explorers) sauklis. Ja esi antropologs, kam nepieciešama disertācijas tēma, ar ko nebūtu slinkums nodarboties, protams, vari pētīt arī pašus pētītājus kā subkultūru. Tā ir rīkojies arī šīs grāmatas autors, kas ekskursijas vecās rūpnīcās un psihiatriskajās slimnīcās, kāpelēšanu pa debesskrāpju jumtiem, skraidīšanu pa metro līnijām, rāpšanos pieminekļos un tiltos (bez eklēriem), līšanu kanalizācijas akās utt. ir pamanījies pārvērst zinātniskajā darbā.
 No “Verso” (kas, runāsim atklāti, man ļāva grāmatu izlasīt vēl pirms tās iznākšanas un par baltu velti) es biju gaidījusi nopietnāku tekstu, bet izrādījās, ka tas vairāk līdzinās lauka pētījuma atskaites aprakstošajai daļai (es gan nevienu tādu neesmu lasījusi, tā ka saprotiet paši, cik lielā mērā man var uzticēties), kurā teorijas ir pamaz. Neteikšu, ka tas mani būtu apbēdinājis, turklāt autors piemin citus pētniekus, kas rakstījuši par šo tēmu, un, ja lasītāju tā īpaši interesētu, varētu bez pūlēm izveidot ieteicamās literatūras sarakstu.
 Man droši vien pietiks ar šo, ja vien kāda cita grāmata pati neiekritīs rokās, gan tāpēc, ka tie džeki man būtu pārāk skarbi, gan tāpēc, ka patiesībā man ir bail no augstuma un šauras, noslēgtas telpas arī nepatīk. Ja man būtu jāizvēlas starp aizliegumu uz mūžu zaudētu iespēju vēl kādreiz ēst eklērus un rāpšanos vanteniekā, es ne mirkli nešaubītos, ko izvēlēties. Man pat ir neomulīgi skatīties fotogrāfijas, kurās kāds šūpo kājas pāri jumta malai kaut kur mākoņos, un tādu attēlu grāmatā ir daudz. Papīra versiju noteikti var izmantot arī kā žurnālu galdiņa bilžu grāmatu: gan skaisti, gan viela sarunām, gan, iespējams, iedvesmas avots. Varbūt vienīgi nepilngadīgajiem nevajadzētu rādīt… lai gan, no otras puses, viņiem takš būs mazāks sods, kad ceļā nostāsies policists?
 Protams, policija ir mazākās briesmas, lielākā bīstamība slēpjas kur citur, un, lai gan es principā piekrītu, ka sabiedrībai nav ko auklēties ar tās atsevišķajiem locekļiem un ka jāļauj katram pašam izvēlēties, cik lielu risku viņš gatavs uzņemties, tomēr man neliekas, ka viena cilvēka tiesības izkrist pa logu vai paskriet zem vilciena būtu lielākas par cita cilvēka tiesībām nevienu nenobraukt vai pirmdienas rītā neatrast būvlaukumā vai liftā līķi. Teiksim, alpīnisti, kas citādā ziņā man nešķiet ne labāki, ne sliktāki par ekstrēmajiem pilsētas pētniekiem un patiesībā ļoti līdzīgi viņiem, vismaz aiziet nomirt nomaļākā vietā, kur viņus atradīs tādi paši trakie. Varbūt tas ir viens iemesls, kāpēc oficiālā attieksme pret šīm bīstamajām nodarbēm ir tik atšķirīga.
 Otrs iemesls, protams, slēpjas vārdiņā “aizliegts”.
 Autors apgalvo, ka PP mēģina atrast dziļāku nozīmi jeb jēgu vietām, kurām ik dienu ejam garām vai cauri, ka viņi vienlaikus gan protestē, gan svin pilsētas un cilvēka attiecības, atļautā un iespējamā saplūšanu, gan izpēta un parāda sabiedrībai pilsētas bīstamās vietas, skaistās, bet noslēptās vai aizmirstās vietas, ka viņi ir hronisti, kas iegūtās zināšanas nodod citiem. To vismaz daļēji apstiprina tekstā minētais piemērs, ka Britu bibliotēka lūgusi atļauju pilnībā arhivēt interneta vietni, kas veltīta slēgtai psihiatriskajai slimnīcai. Man gan radās jautājums, vai vajag visu saglabāt un dokumentēt, kurā brīdī vēstures nepazaudēšana pārvēršas par bezjēdzīgu karti mērogā 1:1, bet tā, protams, jau ir cita tēma, tāpat kā drupu pētnieku pārliekā aizraušanās ar sabrukumu un iznīcību, ko autors pats atzīst.
 Mazliet apšaubāmi izklausās autora mēģinājumi politizēt to, kas lasot lielā mērā tomēr izklausās vienkārši pēc vēlmes spēlēties. Viņš apgalvo, ka, pašmaucot garām apsardzei un fotografējot slepeno pilsētu, jaunieši atgūstot to, par kā zudumu viņiem līdz tam nebijis ne jausmas, gūstot jaunu priekšstatu ne tikai par savu būtību, bet arī par pilsētas telpas un varas attiecībām, tāpēc šāda pilsētizpēte kļūst par politisku rīcību. Liela daļa subkultūras droši vien nepiekristu, jo uzskata, ka viņu motivācija ir apolitiska. Varbūt pareizāk būtu apgalvot, ka PP ir potenciāls būt subversīvai, kas diemžēl parasti netiek piepildīts un adrenalīnu rosinošās pastaigas aizstāj īstu brīvību. Bet varbūt es maldos.

Buda ar pīrādziņiem

Māris Putniņš. Mežonīgie pīrāgi. Il. Māris Putniņš. Rīga: Valters un Rapa, 2003. 558 lpp.
Hanifs Kureiši. Priekšpilsētas Buda. Tulk. Silvija Brice. Il. Māris Sīmansons. Rīga: Atēna, 2000. (Hanif Kureishi. The Buddha of Suburbia. 1990.). 344 lpp.

  Vispirms pīrāgi.
  „Mežonīgos pīrāgus” es nu jau pasen sāku lasīt skaļi, un tas bija diezgan apnicīgi, jo mazais klausītājs mēdza mani pārtraukt pusvārdā, lai iebakstītu ar pirkstu attēlā un paprasītu: „Kas ir tas?” Beigās grāmatu (un visus trīs turpinājumus) viņam izlasīja vecmāmiņa. Tā tika aizdota arī labākajam draugam, un nezinu, kā puikam, bet draugam tēvam tā ļoti patika. Es gan „Pīrāgus” toreiz tā arī neizlasīju.
  Māris Putniņš bērnībā droši vien ir daudz lasījis Dimā, Stīvensonu un tamlīdzīgus autorus. „Mežonīgie pīrāgi” ir klasisks (lai neteiktu – vecmodīgs) piedzīvojumu romāns, kurā ir gandrīz labi, tomēr neganti bīstami pirāti, uzticīgi draugi, izveicīgas zobenu kaujas, konkurējošas reliģijas, cīņas par dārgumiem un daiļās dāmas sirdi, bēgšana no cietuma un izglābšanās no drošas nāves – par mata tiesu. Tikai daiļā dāma šeit nevis sēž, gaidīdama bruņinieku un sievišķīgi manipulēdama ar neaptēstajiem sliktajiem, bet pati ir paņēmusi šaujamo un kļuvusi par mežonīgo pirātu komandas neaizstājamu daļu. Ak jā, viņu sauc par Magoņmaizīti, un reizēm viņa grib nopūderēt degunu ar smalkām magoņu sēkliņām, bet pirātu kuģim, lai jaunkundzi izglābtu, pakaļ dzenas trūcīgais Eklērs, kam nokususi visa šokolādes glazūra, un necilais mailīšu zvejnieks Pelmenis, kas sapņo kļūt par īstu Pīrāgu.
  Ar tukšu vēderu grāmatu labāk nelasīt. No otras puses, kāda vācu lasītāja (grāmata ir izdota arī šajā mēlē) rakstīja, ka vairs nekad nevarēšot ieēst magoņu bulciņas, tā ka ej nu sazini, varbūt tā var kādam palīdzēt ne tikai jūrniecības, konditorijas un kulinārijas terminu apguvē, bet arī liekā svara zaudēšanā… ja ir drosme riskēt un pamēģināt.

  – Barbekjū! Barbekjū! – asinsdesas nikni uzbrukdamas auroja savu kaujas saucienu.

  Man nepatika vietas, kurās autors nebija spējis atturēties no klajiem negatīviem stereotipiem, piemēram, Sibīrijas pelmeņiem visiem ir papilnam nopuņķojušos bērneļu, bet tumšās asinsdesas ir īsti mežoņi. Taču bērnus tas droši vien netraucēs, un varbūt arī vecākiem ļaudīm nebūs laika to pamanīt.

  – Asinsdesas mirst, bet nepadodas! – viņa iekliedzās. – Barbekjū!
  Un, ieķērusies ar abām rokām vēderā, asinsdesa vienā mirklī pārplēsa melno ādu no viena gala līdz otram. Pildījums izbira zemē, un tukšā desa izstiepās pie knoblohu vecākā kājām.

***

  Pat nezinu, kāpēc līdz šim nebiju lasījusi šo grāmatu no mana 2012. gada izaicinājuma, gluži tāpat, kā nezinu, cik gadus tā bija nostāvējusi grāmatu skapī. Katrā ziņā ilgi. Izrādās – pārāk ilgi. Domāju, ka 2000. gadā tā man būtu patikusi krietni vairāk.
  Kā raksta internetā, ar “Priekšpilsētas Budu” angļu literatūra esot sākusi pievērsties multikulturālismam, Anglijā dzimušo otrās paaudzes ieceļotāju pieredzei (Kureiši grāmatas varonis ir Londonas priekšpilsētā dzimis anglis, tāpat kā viņa māte, taču viņa tēvs ir indietis, un Karīmam ir tumša ādas krāsa). Pēcāk sekoja ne viens vien arī latviski izdots un lasīts romāns, ko sarakstīja citi autori, un pirmreizības sajūtu uztvert vairs nav iespējams. Paliek būtībā izklaidējošs stāsts par tiem tālajiem laikiem, kad hipijisko ģērbšanās, mūzikas un pārējo stilu pēkšņi nomainīja panki, un jaunieti, kas no vidusslāņa dzīves priekšpilsētā nokļūst Londonā un teātra pasaulē. Viņš gūst daudzveidīgu seksuālo, sociālo un intelektuālo pieredzi, kuru neuztver gluži nopietni:

  Bet, pirms paguvu pabeigt teikumu, Anglijas interesantākais un radikālākais teātra režisors bāza savu pimpi starp manām runājošajām lūpām. Es spēju novērtēt šo privilēģiju, tomēr man tā diez kā nepatika: tā atgādināja uzmākšanos. Viņš būtu varējis pieklājīgi paprasīt atļauju. Tāpēc es apveltīju viņa diņķi ar Dienvidlondonas zvēlienu – ne jau briesmīgu, ne tādu, lai tiktu samazināta mana loma izrādē, – tomēr pietiekamu, lai viņš salēktos. Paskatījies augšup, vērojot viņa reakciju, es ieraudzīju viņu atzinīgi murminām.

  (Ai, laikam tomēr nevajadzēja vienā ierakstā mēģināt salikt tieši šīs grāmatas.)
  Karīmam ir forša draudzene Džamila, kas kādā brīdī kļūst pilsoniski interesanta, bet viņš pats man šķita tāds nekāds. Grāmatā nav nekā tik neaizmirstama kā kodes Kureiši stāstu krājumā. Lasīju ar gana lielu interesi, bet, godīgi sakot, tikpat labi varēju arī nelasīt.
  Grāmatā nav nekādu paskaidrojošu piezīmju, bet tās nebūtu nākušas par sliktu, jo tekstā ir pieminētas daudzas reālas personas. Vismaz es, romānus lasot, neuzmeklēju svešos vārdus internetā, taču, zinot, kas ir garāmejot pieminētie Tariks Alī vai Frics Perlss (un nevajag therapy tulkot kā terapija, labi?), attēlotā ainava kļūst skaidrāka.

Kā Banāns dabūja buļļā

Vilis Lācītis un Šmidzis K. Vāverts. Garais ceļš uz Hantimansijsku. Il. Ilva Kalnbērza. Rīga: Apostrofs, 2012. 211 lpp.

    Līdz šim Lācīti bija lasījuši gandrīz visi, izņemot mani; tagad viņu ir lasījuši gandrīz visi, tostarp arī es. Varbūt tāpēc, ka šis ir nevis ražošanas, bet gan dzeršanas romāns.
    Uzreiz atklāšu, ka lasīšanas, klausīšanās un rakstīšanas laikā neatrados nekādu vielu ietekmē, Lācīti nepazīstu, bet kādu viņa aprakstīto personāžu gan zinu. Vēl es domāju, ka vārds “sviests” vispār tiek lietots pārāk bieži, bet grāmatā, kas nosaukta par sviestroka mikroromānu, un klāt pievienotajā Zupski Rubin diskā ar laikam jau minētajā žanrā sacerētām kompozīcijām tā sauktā sviesta ir pārāk maz. PP es te reiz nosaucu par piemīlīgu. Tāds ir arī Lācītis, viņa attēlotie varoņi un procesi. Protams, jāņem vērā, ka viņš te nostalģiski atceras jaunību, kad vīns bija lētāks, mati biezāki un pelēkais kardināls — pelēkāks.
    Mikroromāna galvenais varonis ir jauns cilvēks ar literārām nosliecēm, biežām paģirām un nejēdzīgu vārdu — Konans Banāns. Kādu rītu pamodies bez sapņu meitenes blakus, viņš kājām dodas no Purvciema uz Jūrmalu, satiek vairāk vai mazāk dīvainus personāžus, piedalās kādas andergraunda drupas mēģī, ieskatās savā zemapziņā, izcīna kauju ar zaļu pūķi un baru rūķu un, kā jau šādos tripos un kvestos piedienas, nonāk savā Hantimansijskā, dabū buļļā un vismaz uz laiku pārvar identitātes krīzi. Lielākā daļa teksta pievēršas tieši mēģim, kas pāriet šamaniskajā ceļojumā, ak vai, ka tik es tomēr neesmu dabūjusi radošo industriju ražošanas romānu!
    Runājot par Konanu, jāpiezīmē, ka “kopš pusaudža gadiem iemantotais riebums pret sabiedrību viņu bija pievērsis garīgiem apvāršņiem, proti, grāmatu lasīšanai”.

    — Bļin, es esmu tik inteliģents! — viņš dzērumā klārēja saviem draugiem, — pilnīgai gudrībai man pietrūkst tikai briļļu, bet gan jau lasot nočakarēšu redzi un būs man arī brilles! Un tad, sīkās mauķeles, labāk netrāpieties Purčika sienās — mana intelekta eksplozija jūs izsmērēs pa šīm noplukušajām tapetēm!

    Šīs netrāpās ar’, un šis varētu būt vienīgais amerikāņu psiha cienīgais grāmatas fragments, taču no tā redzams, ka lasītājai jābūt gatavai kādu laiku pieciest deklasētu elementu smirdošo sabiedrību, kas grāmatās, par laimi, ir krietni vieglāk izdarāms nekā dzīvē. Šajā gadījumā literatūra brīžiem dzīvi atspoguļo pārlieku labi, proti, man vairākās vietās kļuva garlaicīgi skatīties, kā citi dzer, taču autors vai varbūt redaktore to bija nojautuši un darbība pievērsās kam citam.
    Toties es nesaprotu, kāpēc citādi tik veikli izstāstītajā stāstā palikuši tādi teikumi kā pirmajā lappusē atrodamais: “Pieredzējis lietotājs jau pēc pirmās apzinātās rīšanas kustības spēj uzzināt daudz ko par sevi un retrospekcijā retrospektīvā arī par lietotajiem dzērieniem”. Grāmatā ir papilnam krievu un angļu valodas un slenga, ko ārzemju latvieši noteikti nesapratīs, un pat mañana uzrakstīta pareizi, bet tādā vienkāršā vārdā kā vėjelis ir pazudis punkts uz ė.
    Bet vispār ir smieklīgi. Konana apgalvojumu darba intervijā: “Man hobiju nav. Ir tikai fobijas,” — kādreiz varētu izmantot praksē. Tie cilvēki, vietas vai situācijas, ar ko esmu sastapusies dzīvē, ir attēloti ļoti tuvu īstenībai, kas liek domāt, ka arī pārējais nav izzīsts no pirksta. (Tāpēc īpašs prieks par to, ka “Grundīnes” rūķi, kas man reiz nospēra mīļu auskaru, te dabūja, ko pelnījuši.) No otras puses, iespējams, ka cilvēkiem, kas attiecīgās aprindās nekad nav apgrozījušies, tas viss liksies pārāk liels sviests, dīkdienība, liekēdība un žūpība.

    Biju gaidījusi, ka mūzika būs absurdāka, bet izrādījās, ka disku var mierīgi klausīties fonā. Grāmatā pieminētais Akvariuma albums Треугольник ir daudz komplicētāks.
    Šī varētu būt laba dāvana tiem, kam viss jau ir, vai arī tiem, kam nekad visa nebūs.
    Šeit par grāmatu izsakās vakardienas analītiķis.

Panku mīlas dzeja

Никонов “НеХардКор”. Санкт-Петербург: ШSS / KarmaMira, 2003.

nehardkor

 Es nemaz nepārzinu krievu literatūru, kur nu vēl dzeju. Pat Majakovski neesmu lasījusi. Žēl. Tagad man ir tikai nojauta, ka Ļovas Ņikonova tekstus var apvainot postmodernismā un tajos var saskatīt visvisādas atsauces un citātus.
 Biju gatava uz ko panciski kliedzošu, Ņikonovs taču uzstājas ar dzejoļu lasījumiem klubos, kur citkārt spēlē ar savu Viborgas grupu “Последние Танки В Париже”, bet grāmatiņa sākas negaidīti skumji un liriski:

ne Roma, ne Troja,
tikai auksts drēgns rīts
provinciālā pilsētā, kā
izbiedēts kaķēns kas saritinājusies
impērijas nomalē.

 Tad parādās arī menti un citas sociālās sistēmas nepilnības, bet grāmatas noskaņa kopumā ir padrūmi apcerīga, apmēram kā šajā PTVP dziesmā:

tikai viens nav zināms:
kā parindenī nokļuva mīlestība?

 Tās te ir daudz, no vistīrākās un nevainīgākās mīlas lirikas līdz tiešai atklātībai:

kad dzeja ir tikai iemesls, lai ar tevi pārgulētu;
lasīt dzejoļus un drāzties – tas ir viens un tas pats –
gulta kā tīra lapa,
tinte – sperma.

 Varu tikai apskaust meiteni, kam tas viss ir lasīts priekšā. (Ne jau tāpēc, ka viņas puisis ir bezcerīgi apnarkojies.) Atceros, kā LNT pseidolīgavaiņa meklēšanas šovā jaunajiem cilvēkiem lika sacerēt meitenei dzejoli un kādas šausmas tur sanāca. Turklāt viens dalībnieks visu laiku tika dēvēts par dzejnieku. Sapņu līgava gan apgalvoja, ka viņai patīkot tie sacerējumi. Pati vainīga. Nu, varbūt viens Ļovas dzejolītis arī viņai patiktu, bet citādi – vajag mazāk sapņot un vairāk domāt.
 Vēl man patika tas, ka Ņikonovu cilvēki interesē vairāk nekā dzeja, ko viņš vispār sakās ienīstam. Atsvaidzinoši pēc pēdējā laikā vairākkārt lasītiem apcerējumiem par ars poetica un, piemēram, Ramunes Brundzaines apgalvojuma “un vienalga / par tevi vairāk / mīlu dzeju”. Nemaz nerunājot par to, ka daudz interesantāk lasīt.
 Grāmatas beigās autora komentāri, ko nevajadzētu atstāt novārtā, sniedz ziņas par dzejoļu sacerēšanas apstākļiem (“varu nosaukt precīzu laiku: nakts stunda, vēls rudens”), pasaka priekšā, kurš te ir vissliktākais sacerējums, un galvenais – dzejoļus sasaista ar prozas tekstu “Hārdkors”, tā krājumu pārvēršot panku sonetu vainagā.
 “Hārdkors” ir pilns ar ķermeņa izdalījumiem un apziņas stāvokli mainošiem šķidrumiem, lamu vārdiem, netīru seksu, taču šie netīrumi ir kā zeme, ar ko var sasmērēties, bet kas tieši tāpēc ir dzīva un auglīga. Atsevišķie stāsta elementi lasītāju varētu aizskart, bet visi kopā tie veido patiesu un skaudru vēstījumu par mīlu. Varbūt varoņi ir deklasēti tipi, bet tāda ir arī sabiedrība, kurā viņiem jādzīvo. (Lai gan nē, tieši šķiras apziņas liriskajam varonim netrūkst. Viņš zina, kas viņš ir, ko mīl un ko ienīst.)
 Pēc grāmatiņas izlasīšanas man gribas:
a) aizliet ausis ar spēcīgu mūziku (kur tie gadi, kopš tas nav darīts);

b) izlasīt pārējās Ņikonova grāmatas.