Bloga arhīvi

Ļaunākās bailes

Fay Weldon. Worst Fears. London: Flamingo, 1997 (1996). 218 lpp.

 Fejas Veldonas vārdu es mēdzu ik pa laikam kaut kur ieraudzīt un nodomāt, ka man viņa jāpalasa, taču, kā jau tas ar labajiem nodomiem mēdz notikt, es to allaž aizmirsu, līdz kādā jaukā dienā atcerējos īstajā vietā un laikā un tiku pie grāmatas. To viņai ir daudz, pāri par trīsdesmit, pirmā izdota 1967. gadā, kad autorei jau bija kādi 36 gadi. Veldona savas grāmatas potenciālo lasītāju ērtībām ir klasificējusi šādi: “Spooky (S); Funny (F); Sharp (SH); Intellectual (I); Literary (Lit); Feminist (Fem); Writer’s Presence (WP); Book Club (BC); Female Understanding (U)”, katrai kategorijai pievienojot vērtējumu skalā A-F, un “Worst Fears – a death uncovers mystery” ir izpelnījusies šādas atzīmes: U/a; Fem/b; Sh/b; Lit/b; F/c; I/c; WP/d; Sp/d. Lasītāju kluba tur patiešām nav, bet sievietes (lai gan feminismam es liktu zemāku atzīmi) gan ir.
 Viss sākas ar suni un divām sievietēm, kas brauc uz morgu apraudzīt nelaiķi Nedu Ludu. Neviena no viņām nav atraitne. Sērojošā Aleksandra, pagalam satriekta, sēž lauku mājās un nespēj noticēt, ka viņas mīlošais vīrs, skarbs teātra kritiķis un Ibsena speciālists, ir tik negaidīti nomiris ar sirdstrieku, kamēr viņa Londonā “Leļļu namā” tēloja Noru, ka ideālajai laulībai ir pienākušas beigas.
 Turpmākajās dienās viņa ir spiesta saprast, ka beigas patiešām ir klāt, turklāt varbūt jau krietnu laiku. Jo kā gan tas nākas, ka vīra līķi mājā ir atradusi viņas draudzene – agrā rītā? Un kāpēc ap māju grozās kāda cita sieviete, brīžiem puskaila? Kāpēc suns viņu neaprej? Kāpēc visi kaut ko noklusē? Vai šī sieviete, kas neatstājas no Aleksandras un apgalvo, ka ir bijusi Neda mīļākā un mīļotā, ir galīgi jukusi? Vai viņa ir bīstama? Vai Neds patiešām varētu būt gulējis ar tik bezformīgu un neinteresantu būtni? Kas īsti rakstīts testamentā? Un tā joprojām.

  In the belief that a woman had to be beautiful, and sensuous, and witty, and wonderful, in order to trigger real love, erotic love, the kind of emotional drama that ran through to the heart of the universe, the hot line to the source of life itself, the in-love kind, Alexandra had been wrong. More, she had shown herself to be vain, and foolish, and shallow, and Ned had noticed. Not that his noticing had anything to do with it. You did not love necessarily where you were admired: or cease to love when admiration failed. Love came and went; it was there or it wasn’t. The blessing of the gods, and their curse.

  No romāna sanāktu laba filma, ironisks psiholoģiskais trilleris ar vairākām ļoti spilgtām ainām. Lasot visu laiku ir vēlme uzzināt, kas īsti notiks tālāk un kas patiesībā ir noticis iepriekš. Aleksandra īsā laika sprīdī zaudē gandrīz visu un pamanās izdarīt ne vienu vien nepareizu gājienu. Izrādās, ka līdz šim viņa nav pievērsusi vērību un sapratusi, kas notiek viņas acu priekšā. Tā kā vai visi apkārtējie azotē auklē pa čūskiņai, tas kļūst bīstami. Tomēr viņa nav arī nekāda sieviete baltā vai Justīne, kas vienkārši cieš, jo ir tik labas, kamēr visi pārējie – slikti. Aleksandra nav nekāda pozitīvā varone vai maigā būtne, un tieši tāpēc viņai var just līdzi. Viņa arī ir spējīga pati parūpēties par sevi un, kā atklājas, ir uzturējusi ģimeni, lai gan arī šis fakts nu nāk par sliktu – kas tā par sievieti, kas atstāj vīru mājās vienu un pati dodas apmierināt savu godkāri uz Londonas skatuves, pagorīt dibenu un (kailas!) krūtis tā tur seksīgā aktiera priekšā (un tas nekas, ka viņš izliekas par geju)? Skaidrs, ka vīram nepieciešama kāda sievišķīgāka būtne.
 Grāmatā var ieskatīties ar gūgles palīdzību.
  Lai gan man ir mazliet bail, ka Veldonas grāmatas varētu izrādīties pārlieku līdzīgas cita citai, es nenocietos un jau uzmeklēju nākamo.

Buda ar pīrādziņiem

Māris Putniņš. Mežonīgie pīrāgi. Il. Māris Putniņš. Rīga: Valters un Rapa, 2003. 558 lpp.
Hanifs Kureiši. Priekšpilsētas Buda. Tulk. Silvija Brice. Il. Māris Sīmansons. Rīga: Atēna, 2000. (Hanif Kureishi. The Buddha of Suburbia. 1990.). 344 lpp.

  Vispirms pīrāgi.
  „Mežonīgos pīrāgus” es nu jau pasen sāku lasīt skaļi, un tas bija diezgan apnicīgi, jo mazais klausītājs mēdza mani pārtraukt pusvārdā, lai iebakstītu ar pirkstu attēlā un paprasītu: „Kas ir tas?” Beigās grāmatu (un visus trīs turpinājumus) viņam izlasīja vecmāmiņa. Tā tika aizdota arī labākajam draugam, un nezinu, kā puikam, bet draugam tēvam tā ļoti patika. Es gan „Pīrāgus” toreiz tā arī neizlasīju.
  Māris Putniņš bērnībā droši vien ir daudz lasījis Dimā, Stīvensonu un tamlīdzīgus autorus. „Mežonīgie pīrāgi” ir klasisks (lai neteiktu – vecmodīgs) piedzīvojumu romāns, kurā ir gandrīz labi, tomēr neganti bīstami pirāti, uzticīgi draugi, izveicīgas zobenu kaujas, konkurējošas reliģijas, cīņas par dārgumiem un daiļās dāmas sirdi, bēgšana no cietuma un izglābšanās no drošas nāves – par mata tiesu. Tikai daiļā dāma šeit nevis sēž, gaidīdama bruņinieku un sievišķīgi manipulēdama ar neaptēstajiem sliktajiem, bet pati ir paņēmusi šaujamo un kļuvusi par mežonīgo pirātu komandas neaizstājamu daļu. Ak jā, viņu sauc par Magoņmaizīti, un reizēm viņa grib nopūderēt degunu ar smalkām magoņu sēkliņām, bet pirātu kuģim, lai jaunkundzi izglābtu, pakaļ dzenas trūcīgais Eklērs, kam nokususi visa šokolādes glazūra, un necilais mailīšu zvejnieks Pelmenis, kas sapņo kļūt par īstu Pīrāgu.
  Ar tukšu vēderu grāmatu labāk nelasīt. No otras puses, kāda vācu lasītāja (grāmata ir izdota arī šajā mēlē) rakstīja, ka vairs nekad nevarēšot ieēst magoņu bulciņas, tā ka ej nu sazini, varbūt tā var kādam palīdzēt ne tikai jūrniecības, konditorijas un kulinārijas terminu apguvē, bet arī liekā svara zaudēšanā… ja ir drosme riskēt un pamēģināt.

  – Barbekjū! Barbekjū! – asinsdesas nikni uzbrukdamas auroja savu kaujas saucienu.

  Man nepatika vietas, kurās autors nebija spējis atturēties no klajiem negatīviem stereotipiem, piemēram, Sibīrijas pelmeņiem visiem ir papilnam nopuņķojušos bērneļu, bet tumšās asinsdesas ir īsti mežoņi. Taču bērnus tas droši vien netraucēs, un varbūt arī vecākiem ļaudīm nebūs laika to pamanīt.

  – Asinsdesas mirst, bet nepadodas! – viņa iekliedzās. – Barbekjū!
  Un, ieķērusies ar abām rokām vēderā, asinsdesa vienā mirklī pārplēsa melno ādu no viena gala līdz otram. Pildījums izbira zemē, un tukšā desa izstiepās pie knoblohu vecākā kājām.

***

  Pat nezinu, kāpēc līdz šim nebiju lasījusi šo grāmatu no mana 2012. gada izaicinājuma, gluži tāpat, kā nezinu, cik gadus tā bija nostāvējusi grāmatu skapī. Katrā ziņā ilgi. Izrādās – pārāk ilgi. Domāju, ka 2000. gadā tā man būtu patikusi krietni vairāk.
  Kā raksta internetā, ar “Priekšpilsētas Budu” angļu literatūra esot sākusi pievērsties multikulturālismam, Anglijā dzimušo otrās paaudzes ieceļotāju pieredzei (Kureiši grāmatas varonis ir Londonas priekšpilsētā dzimis anglis, tāpat kā viņa māte, taču viņa tēvs ir indietis, un Karīmam ir tumša ādas krāsa). Pēcāk sekoja ne viens vien arī latviski izdots un lasīts romāns, ko sarakstīja citi autori, un pirmreizības sajūtu uztvert vairs nav iespējams. Paliek būtībā izklaidējošs stāsts par tiem tālajiem laikiem, kad hipijisko ģērbšanās, mūzikas un pārējo stilu pēkšņi nomainīja panki, un jaunieti, kas no vidusslāņa dzīves priekšpilsētā nokļūst Londonā un teātra pasaulē. Viņš gūst daudzveidīgu seksuālo, sociālo un intelektuālo pieredzi, kuru neuztver gluži nopietni:

  Bet, pirms paguvu pabeigt teikumu, Anglijas interesantākais un radikālākais teātra režisors bāza savu pimpi starp manām runājošajām lūpām. Es spēju novērtēt šo privilēģiju, tomēr man tā diez kā nepatika: tā atgādināja uzmākšanos. Viņš būtu varējis pieklājīgi paprasīt atļauju. Tāpēc es apveltīju viņa diņķi ar Dienvidlondonas zvēlienu – ne jau briesmīgu, ne tādu, lai tiktu samazināta mana loma izrādē, – tomēr pietiekamu, lai viņš salēktos. Paskatījies augšup, vērojot viņa reakciju, es ieraudzīju viņu atzinīgi murminām.

  (Ai, laikam tomēr nevajadzēja vienā ierakstā mēģināt salikt tieši šīs grāmatas.)
  Karīmam ir forša draudzene Džamila, kas kādā brīdī kļūst pilsoniski interesanta, bet viņš pats man šķita tāds nekāds. Grāmatā nav nekā tik neaizmirstama kā kodes Kureiši stāstu krājumā. Lasīju ar gana lielu interesi, bet, godīgi sakot, tikpat labi varēju arī nelasīt.
  Grāmatā nav nekādu paskaidrojošu piezīmju, bet tās nebūtu nākušas par sliktu, jo tekstā ir pieminētas daudzas reālas personas. Vismaz es, romānus lasot, neuzmeklēju svešos vārdus internetā, taču, zinot, kas ir garāmejot pieminētie Tariks Alī vai Frics Perlss (un nevajag therapy tulkot kā terapija, labi?), attēlotā ainava kļūst skaidrāka.

Mūžīgo bērnu grāmata

A. S. Byatt. The Children’s Book. Il. Stephen Parker, dragonfly woman brooch by René Lalique. London: Vintage Books, 2010 (2009). 617 lpp.

Lielākoties grāmatas, ko lasu, liek man secināt, ka aprakstītajā laikposmā es nu gan nevēlētos dzīvot, taču šogad ir sanācis izlasīt vairākas, kas gaužām vilinoši stāsta par 20. gadsimta pašu sākumu, kad dzīve kūsāt kūsāja. Tāda ir arī Baietas „The Children’s Book”, kurā izsekota vairāku ģimeņu dzīve, sākot ar 1895. gadu un beidzot – tas tomēr nebija nekāds jaukais laiks – ar 1919. gada maiju.
  Stāsts sākas tagadējā Viktorijas un Alberta muzejā, kur sastopas muzeja dārgmetālu pārziņa dēls Džūljens Keinss, pazīstamas bērnu grāmatu autores dēls Toms Velvuds un no mājām aizbēgušais Filips Vorrens, kas ielavījies muzeja pagrabos, lai izmantotu krātuvi atbilstoši tās mērķim – lai mācītos amata prasmi no tajā savāktajiem lietišķās mākslas priekšmetiem, kas ir tikpat grezni un vēl greznāki nekā grāmatas zili zaļi zeltītais, tai lieliski pieskaņotais vāks. Krāšņuma netrūkst ne muzeja, ne ikdienā lietojamo un darināmo trauku (Filips kļūst par izcila, taču ar sliktu raksturu un tieksmēm apveltīta keramiķa mācekli), ne tērpu (romāna darbība notiek gana sen, lai pat man būtu interesanti izlasīt, kas kuram uzvilkts mugurā), ne izstāžu un izrāžu aprakstos, kas reizēm varbūt var šķist pārlieku detalizēti un gari, taču kopumā padara grāmatu ļoti vizuālu. Visas krāsas var saskatīt un gandrīz vai sataustīt.
  Toma māte Oliva saviem septiņiem bērniem raksta katram savu grāmatu. Viņi dzīvo jaukā namiņā netālu no Londonas, blakus ir pasakains mežs, kaimiņos dzīvo no Krievijas atbēguši anarhisti, kas bērniem pasniedz privātstundas, Olivas neprecētā māsa (kā gan bez tādas iztikt tik lielā un laimīgā ģimenē) vada saimniecību un audzina bērnus, vecāki ir iestājušies sociālistu Fabiana biedrībā, vasaras saulgriežos pagalmā paši spēlē lugas, un labu laiku viņu dzīve izklausās pēc tīras utopijas un idilles. Tā, protams, nav, pieaugot katrs bērns dabū ciest un atklājas, ka arī pieaugušie nav nemaz tik laimīgi, kā izskatās, bet gaišā noskaņa nepazūd pilnībā.
  Tie bija interesanti laiki. Nežēlastībā krita Oskars Vailds, Parīzē varēja satikt Ogistu Rodēnu un Emmu Goldmani, Anglijas progresīvajā vidusšķirā modē nāca ne tikai rūpes par trūcīgajiem un lekciju lasīšana strādniekiem, bet arī veģetārisms, nūdisms, pārgājieni un nometnes dabā, pašdarbības teātris, amatniecība un citādas radošuma izpausmes, spēles, rotaļas un mūžīgā bērnība, ko visspilgtāk, protams, iemiesoja „Pīters Pens”, kura pirmizrāde arī ir aprakstīta romānā. No vienas puses, viss šķiet pieejams un atļauts, taču meitenēm tāpat nākas pielikt daudz vairāk pūliņu, lai iegūtu izglītību un arodu.

  The boys pressed damp hands on her waist, and talked to her about hunting, and about other parties. Dorothy tried to talk to them about the war, and was rebuffed. She developed a fantasy which bothered her of anatomising the most clumsy and spotty ones in an operating theatre. If she said she meant to be a doctor, they said things like ‘My sister took a course in nursing until her children were born.” They seemed to think she was confused about the medical profession. Whereas they were confused about her.

  Vēlāk parādās arī sufražetes un cīņa par vēlēšanu tiesībām. Arī ķermeņa brīvība un brīvā mīlestība ir romānā, par pretapaugļošanās līdzekļiem tolaik runā tikai Goldmane, un, kā allaž, vīrieši, kas nespēj noturēt rokas mierā, iemīlas jau nez kurā meitenē, bet bērns – ne vienmēr – uz viņiem neattiecas.
  Baieta izstāsta daudz vēsturisku notikumu un sīkumu, romāna lappusēs reālas personas staigā tāpat kā tolaik pa Londonas, Minhenes un Parīzes ielām, un arī izdomātie tēli šķiet pavisam īsti, it kā es lasītu biogrāfisku romānu, kam var pārmest tikai salīdzinoši mazo trūcīgo personāžu skaitu. Taču autore pati arī apzinās, ka romāna tēli labāk izvēlas nabadzīgos ļaudis pētīt, nevis iepazīt dzīvē. Bet tā „Bērnu grāmatā” ir viss, lai ne vienu vien vakaru pavadītu pirms simt gadiem ārkārtīgi interesantu ļaužu sabiedrībā.

Sieviešu laiks

Елена Чижова. Время женщин. Vāks: Paula Modersohn-Becker, “Mädchen mit verschränkten Armen” (1903). M.: «АСТ-Астрель», 2010. 349 lpp.

    Čižova par šo romānu ieguva “Krievu Bukeru”, nozīmīgu literatūras balvu, taču mani tas īsti neuzrunāja. Depresņaka krievu (sieviešu) literatūrā acīmredzot netrūkst, es laikam tādu vien lasu, bet šis šķita pārlieku pašmērķīgs, pārlieku vienkrāsains.
    Pēckara Ļeņingradā vienā komunālā dzīvoklī mīt trīs pensionāres un Antoņina, jauna sieviete ar mazu bērniņu. Meitiņa ir piedzimusi slimīga un mēma, tāpēc pensionāres uzņemas vecmāmiņu, bet Antoņina — ģimenes apgādnieces lomu. Strādājot divās maiņās, iepērkoties (un tolaik pusi dienas bija jāstāv rindā pēc pāris kilogramiem miltu, ko reizi mēnesī izsniedza pēc saraksta, tomēr tikai tiem cilvēkiem, kas paši bija ieradušies pakaļ; ja bērna nav līdzi, viņa daļu nedabūt), gatavojot, virtuvē bļodā mazgājot veļu un dzīvokļa biedrenes, Antoņina ir galīgi nodzinusies, un naudas, protams, allaž visam nepietiek… Darbā sieviešu komitejas vadītāja pārmet, ka meita netiek vesta uz bērnudārzu, un vēlāk, kad Antoņina ir aizgājusi uz pāris randiņiem ar darbabiedru, bezmaz liek apprecēties, lai tak naivule nedabūtu vēl vienu ārlaulības bērnu.
    Večiņas tikmēr gremdējas atmiņās par karu, blokādi un reiz mīlētajiem, bet nu mirušajiem vai pazudušajiem vīriešiem, apspriež jaunlaiku dīvainības un bīstamību, iet uz baznīcu, stāsta meitiņai šausmīgas pasakas un lasa priekšā grāmatas franciski. Mazā Sofija nerunā, toties daudz zīmē, iemācās saprast franču valodu un izprāto, ka televīzijā visi ir miruši, no kartona salīmētajā leļļu mājā meitenītei radi arī ir miruši un tā joprojām.
    Tā viņas tur sitas pa dzīvi, līdz izrādās, ka Antoņina drīz mirs. (Tā ka romānā ir papilnam mirušo, autore ievieš arī mazliet mistikas, un liek varonei sapnī noslēgt vienošanos ar, iespējams, mirušo meitas tēvu. Meitiņa runās, bet viņām abām par to nāksies samaksāt.) Ko iesākt, lai Sofiju neatņemtu vecmāmiņām un neaizsūtītu uz bērnunamu?
    Mirušo pieminēšanas, īpaši meitenes domās, man bija par daudz. Lai cik smaga dzīve arī nebūtu, noteikti bija arī kādi priecīgāki brīži, smiekli un joki, vēl kāds jauks cilvēks tuvumā, bet te viņām kopā jāstājas pret visu pasauli, īsti pat nepaļaujoties citai uz citu.
    Grāmatā ir iekļauts vēl viens romāns, “Крошки Цахес”, tas lasāms arī šeit. Tam ir ļoti atšķirīgs stils, un tas man patika vairāk. Galvenā varone atceras, kā pirms divdesmit gadiem mācījusies angļu novirziena skolā un iemīlējusi savu skolotāju, vecāku dāmu. Arī šeit visinteresantākais bija sadzīves, šajā gadījumā — elitāras skolas dzīves — attēlojums. Kāda manas mammas paziņa reiz mācīja 50. vsk. Atceros, ka viņa žēlojās, ka tur nopietni uztver tikai angļu valodu, bet citus priekšmetus — ne. Izskatās, ka Ļeņingradā bijis tāpat. Skolnieki nepārtraukti gatavo priekšnesumus Teātra dienai, skolu vienā laidā apmeklē vietējie un ārzemju viesi, kas jāpārsteidz ar bērnu satriecošajām zināšanām. Štrunts par Šekspīra sonetu lasījumiem, bet, kad idealizētā skolotāja pamudina skolēnus izrādīties vietējo skolotāju priekšā, stundā izsakoties tik sarežģīti, ka viešņas nespēj sekot līdzi un ir spiestas lūgt bērnus iztulkot interesantās diskusijas, tas man nemaz nelikās jauki. Protams, protams, neies tak atklāt citiem savu metodiku, bet vai skolēniem tas tiešām nāk par labu? Vispār man bija grūti saprast, kāpēc skolotāja izpelnījās tādu pielūgsmi, lai gan iemācīja viņa droši vien labi. Tikai pēc gadiem desmit perfektā izruna tāpat esot bijusi pazudusi, kaut arī bijušās skolnieces tad jau pašas mācīja bērnus.
    Abos romānos varones ieskauj draudīga pasaule, kas gatava viņas aprīt.
    Intervija ar autori lasāma šeit.

Pasaule bija viena sāpju māja

Unni Lindela “Sapņu ķērājs”. Tulk. Mudīte Treimane, il. Andra Pūce, Vladimirs Leibgams. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. (Unni Lindell „Drømmefangeren”, 1999.)
Татьяна Москвина “Она что-то знала“. Санкт-Петербург: Амфора, 2007.

Tā nodomā Benita Gēbere, cietsirdīgi noslepkavotas meitenes Terēses māte, taču viņai būtu ar mieru piekrist arī visi pārējie šīs un, mazākā mērā, arī otras grāmatas varoņi. Norvēģu autores kriminālromāns ir skandināviem raksturīgā drūmuma piesātināts. Izlasīsi tādu un negribēsi emigrēt pie viņiem. Lūk, kā pasauli saredz izmeklētājs Kātu Īsaksens:

Ārpusē pie virtuves loga bija pelēkdzeltens un slapjš septembris. Saulei, kas pa pusei bija paslēpusies aiz mākoņa, bija izveidojusies pelēka, skumja mala. Dzīvžogs bija brūns. Viņš skatījās uz visām pretīgajām krāsām, kas vīdēja ārā nelielajā dārzā. Dārza mēbeles stāvēja sakrautas cita uz citas, pārklātas ar zaļu brezentu. Tā stūris vienā pusē bija atpūsts vaļā.

Kāds tur brīnums, ka tēls, kas sev īpašiem nolūkiem izvēlējies segvārdu Nulle Nāle alias Sāpes, mēģina atbrīvot jaunietes no šīs nepilnīgās vietas, viņas nogalinot?
Grāmata sākas ar Nulles Nāles iekšējo monologu par sāpēm un progresa neesamību. Viņa spriedelēšanai seko pirmā slepkavība, iepazīšanās ar nogalinātās meitenes draugiem, anorektiķi māsu un ļoti reliģiozo māti, izmeklētāju ikdienas klapatas – iesnas, pusauga dēls, kas lieto narkotikas, un sīcis no citas sievietes, ko nevienam nav laika pieskatīt, – un draudi, ko izjūt Terēses dzīvokļa biedrenes. Īsie teikumi, kuros tas viss aprakstīts, sākumā šķita pārāk vienkārši, taču ar laiku sapratu, ka tie lieliski atbilst vēstījumam un rada nogurušu, bezcerīgu atmosfēru. Es pat gribētu, lai tie būtu vēl vairāk telegrāfiski, un bez žēlastības svītrotu ārā pusi vietniekvārdu. Visādi citādi ļoti patīkams tulkotājas darbs.
Beigas iespaidu gan mazliet sabojāja, jo autore ir pārlieku mēģinājusi visiem uzvelt aizdomas un izvēlējusies banālu atrisinājumu. Tomēr kopumā šis ir ļoti pieklājīgs un tradicionāls skandināvu sociālais krimiķis, labāks par Moskvinas romānu, kas koķetē ar detektīvliteratūru, ir pretenciozāks, bet tieši tāpēc sasniedz mazāk.

Viņa bija dzejniece un publiciste, cīnītāja par pilsoņu tiesībām, tāpēc ziņas par viņas pašnāvību izklausījās neticamas. Cīnītājus nogalina.
Nelaiķes Lilijas nāves apstākļus negaidīti uzņemas papētīt trīsdesmitgadīga vēsturniece Anna, tādējādi iepazīstot neparasti ciešu draudzeņu pulciņu. Tās bija četras spilgtas un atšķirīgas personības, kas katra savā veidā iemiesoja domu par sievietes nenovēršami sāpīgo likteni. Nelaimīga ir gan ārkārtīgi intelektuālā skolotāja Roza, gan bohēmiskā aktrise Marina. Varbūt tikai ārstei Aļonai klājas labāk, viņa ir izlūgusies dievam labu vīru, aizbraukusi uz laukiem, sāla gurķīšus un mēģina sadzīvot ar vietējo mafiju.
Arī Moskvina apraksta sabiedrības problēmas, taču viņa, atšķirībā no Lindelas, iedomājas, ka tās ir krievu nacionālās īpatnības, ka citur ir labāk. Lūk, Nicā, uz kurieni izdevīgi aizprecējusies Lilijas meita, veci cilvēki varot atļauties iet uz restorāniem, bet Krievijā ne. Jā, kā tad, Nicas iedzīvotāji ir tipisks rietumzemju ļaužu varēšanas piemērs, tur trūcīgu cilvēku nav.
Moskvina ir teātra kritiķe, un tekstā tas ir labi nolasāms. Viņai ir ko teikt par Krievijas teātri un kultūru, bohēmu un intrigām, jaunmodīgo nihilismu un pat kūkām teātra bufetē. Ne velti viena no draudzenēm ir aktrise Maskavas Teātra vārdā nosauktajā teātrī. Ticamie aizkulišu apraksti patiešām ir interesanti. Diemžēl stāsta darbību ik pa laikam pārtrauc vēstītāja pārspriedumi, kas man traucēja. Lai nu būtu morāle, bet to labāk izteikt ar notiekošo, nevis tiešā veidā.
Kā rakstīju draudzenei, no kuras aizņēmos grāmatu: „Vienā vārdā: saraustīta. Vietām krīt uz nerviem, citviet toties interesanti. Par daudz postpadomiskas Rietumu apjūsmošanas, bet spilgti attēlots ciešanu pilnais sievietes liktenis. Ā, man vēl beigas nepatika. Nē, loģiskas bija, bet šķita kā apmānīšana.”
Grāmatu var lasīt šeit.