Bloga arhīvi

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.

Laupījums

John Sandford. Broken Prey. Il.: Alexandre Cappellari. London: Simon & Schuster, 2011 (2005). 390 pp.

  Neesmu pārliecināta, ka spēju atšķirt detektīvtrillerus no kriminālromāniem, bet šis te ir klasificēts jau uz vāka. Skaidrs ir tas, ka trilleri man reti kad patīk, un šī nebija tā reize. No otras puses, es izlasīju grāmatu līdz galam, kas jau ir sasniegums.
  Šī ir 16. grāmata “Laupījumu” sērijā, tās izdod reizi gadā (izņemot 2006. g.), jaunākā iznāca aprīlī, pa vidam autors saraksta vēl šo to citu, tādad varam secināt, ka maizītes viņam netrūkst un uzticīgu lasītāju tāpat. Ielūkojoties citu atsauksmēs, sākumā uzgāju tādas, kur rakstīts, ka agrāk Sendfords esot rakstījis interesantāk, bet pēc tam pārsvarā pamanīju apgalvojumus, ka šis esot viens no viņa labākajiem darbiem. Domāju, no tā izriet, ka potenciālajam lasītājam būtu vērts sākt ar kādu agrāku darbu, bet to vienalga labāk darīt cilvēkam, kam patīk amerikāņu trilleri. Tādā gadījumā varētu gadīties atklāt jaunu autoru ar garu darbu sarakstu. Lai gan visā sērijā darbojas viens galvenais labais varonis, man neradās sajūta, ka nezinu vai nesaprotu kaut ko svarīgu, kas aprakstīts iepriekšējās grāmatās.
 Tātad mēs esam kaut kur Minesotā, kur no cietumam līdzīgas psihenes izlaists izvarotājs (aizdomas par slepkavību palika nepierādītas) ar raidītāju ap kāju strādā par atkritumu savācēju un apcer garām pagājušās meitenes aveņsārto lūpukrāsu un sirdsveida dupsi. Nākamā aina: tiek atrasts vardarbīgi nogalinātas un izvarotas studentes līķis. Vēl pēc kāda laika līdzīgā veidā (kas esot raksturīgi homoseksuāļu izdarītām slepkavībām) tiek spīdzināts, izvarots, nogalināts un sakropļots vīrietis un vienkārši nogalināts viņa dēlēns. Aizdomas sāk krist uz rindkopas sākumā pieminēto Čārliju, kas, kā izrādās, ir noplēsis no kājas raidītāju un pazudis. Superkrutais detektīvs vaininieka meklējumos dodas uz psih. slimnīcu, kur ieslēgti trīs ļoti bīstami un perversi sērijslepkavas, un viņu rokraksts izpaužas jaunajos noziegumos. Ap 50. lpp. parādās vēl kāds personāžs, serbs ar (horvātu vārdu un) bēgļu nometnē pavadītu bērnību (man gadi negāja īsti kopā, bet varbūt es nespēju noticēt laika straujajam ritējumam), kā arī aizdomīgi seksuāls. Patiesībā ir skaidrs, ka viņš ir vainīgais un nav Čārlijs. Izmeklētājiem, lai nonāktu pie secinājuma, ka varbūt ir jāmeklē vēl kāds cits, paiet vēl daudz lappušu un jauku izbraucienu poršā un leksusā (mūsu varonis ir ne tikai gudrs, veiksmīgs, glīts, bet arī bagāts un smalki ģērbies. Vēl viņam ir sieva, kas kopā ar bērniem un saimniecības vadītāju uz trim mēnešiem aizbraukusi uz Londonu apmainīties pieredzē un mazliet/daudz paoperēt, jo sarežģītākās lietas uztic viņai, lai gan Anglijā viņai īsti nav tādu tiesību. Sieva zvana katru rītu, toties ar bērniem Lūkass grāmatas laikā, ja nemaldos, neparunā ne reizi), pamatīgi pārsniedzot ātrumu. Ceļu policija, protams, viņam to piedod.
 Protams, grāmatā parādās vēl citas iespējamā vainīgā versijas, bet šoreiz es to uzminēju pirms detektīviem. Lasītāja maldināšanas paņēmiens man nešķita īpaši smalks, bet jāņem vērā, ka romāns man vispār likās pārāk garlaicīgs un es lasīju pavirši, reizēm tāpēc būdama spiesta meklēt, kur bija rakstīts tas, ka pēkšņi sāk likties svarīgs. Redaktora vietā es tekstu nežēlīgi īsinātu (es lasīju plāno vāku izdevumu, kas iespiests ar kāda 9 izmēra burtiem). Kāda suņa pēc jāizstāsta, ka sieva, atgriezusies pēc trim neredzēšanās mēnešiem, Lūkasam iedeva seksu? Arī joki man nešķita smieklīgi, tostarp galvenā izklaide: sieva viņam ir uzdāvinājusi iPodu un dāvanu karti simt dziesmām, un tad nu L. visas grāmatas garumā mēģina izveidot sarakstu ar 100 labākajām roka ēras dziesmām. Bez bītliem.
 Tomēr visvairāk man nepatika bezjēdzīgā vardarbība. Slepkavības ir aprakstītas tik detalizēti, ka jau pašā sākumā es aizdomājos par to, vai autors gadījumā pats negūst baudu, to visu sacerēdams, vai varbūt mūsdienās spriedzes romānos ir kā sportā: visam ir jābūt aizvien nežēlīgākam, nonāvēšanas veidam vēl nebijušam, motīvam un sižetam sarežģītākam nekā agrāk. Šeit notikumi bija tā samudžināti, ka es nenoticēju, ka tā varētu būt dzīvē. Upurus lasītājs neiepazīst, slepkavas prātā gan nedaudz ieskatās, bet tik virspusēji, ka arī viņš paliek svešs. Romānā nav ne psiholoģijas (par spīti vietai un personāžiem), ne vēlmes risināt vai kaut vai izgaismot sociālas problēmas, un beigās sanāk, ka visas nāves un ciešanas ir tikai lasītāja izklaides vārdā. Tādu attieksmi es negribu redzēt pat pret izdomātiem tēliem.

Lasu: Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras.

Netraucē man spēlēties

Džūlija Gārvuda. Netraucē man spēlēties. Tulk. Biruta Vaivode, il. Tomass Folks. R.: Kontinents, 2003. (Julie Garwood. Killjoy. 2002.) 443 lpp.

  Vispār es nemaz negrasījos Gārvudai veltīt atsevišķu ierakstu, bet tad padomāju un sapratu, ka man ir pārāk daudz nejauku piezīmju, lai tās visas ietilpinātu vienā teikumā, tāpēc te nu būs bišķi vairāk teksta.
  Jāsāk ar to, ka grāmatu es izlasīju ļoti ātri un pavirši, esot tādā stāvoklī, kad, kā rakstīts Vikipēdijā, nedrīkst darīt neko intelektuālu, proti, ne pildīt mājasdarbus, ne spēlēt videospēles, ne rakstīt īsziņas. Šī iemesla pēc visas sarežģītākās vietas noteikti esmu palaidusi garām, un iespējams, ka uz visiem maniem jautājumiem grāmatā ir rodamas atbildes. Katrā ziņā es biju gaužām pārsteigta, ieraugot romāna vērtējumu Goodreads: gandrīz četras zvaigznītes. Tas nozīmē, ka attiecīgā žanra cienītājām par grāmatu noteikti rastos citāds spriedums.
  Bet: “Heavens to Betsy!” (kā orgasma brīdī izsaucas galvenā varone) – no grāmatas apraksta uz ceturtā vāka nekādi nebija noprotams, ka tas ir romantisks trilleris. Tur ir tikai teikts, ka Eiverijas māte, kas pametusi bērnu vecmāmiņas un krustmātes gādībā, pēc daudziem gadiem atgriežas, lai atriebtos par savu sabojāto dzīvi un nenotikušiem pāridarījumiem, lai pārvērstu dzimtas sieviešu dzīvi drūmā bezprieka murgā, no kura nav izejas. Es biju sadomājusies par slēgtu māju, kurā plosās slepkavnieciska būtne, vai par izsmalcinātu bērna un večiņas spīdzināšanu visa ciema acu priekšā, taču nevienam par to nav ne jausmas, bet ne jau nu par stāstu, kurā jauniņa, smukiņa FIB zemākā slāņa darbniece iemīlas atvaļinātā slepenā dienesta darbiniekā, kamēr abi skrien prom no algota slepkavas.
  Slepkava ar iesauku Mūks bija gandrīz vai pievilcīgākais romāna tēls, tikai arī viņam diemžēl galvā kaut kas bija galīgi sagriezies. Dikti profesionāls un nenoķerams rīkļurāvējs, kas pie saviem upuriem atstāj rozi? Un tad vēl apgalvo, ka būtu vajadzējis darīt tā, lai tas izskatītos pēc nelaimes gadījuma? Piedod, Mūk, es tavus pakalpojumus neizvēlētos kaut tāpēc vien. Tas, ka Mūks tagad arī ir samīlējies līdz ausīm un ļauj savai sievietei plānot darbus, tas tad tāds sīkums vien liekas, lai gan, protams, viņam sagādā daudz nepatikšanu.
  Un tad vēl ir Eiverijas māte Džilija, kas, kā apgalvots jau pirmajā teikumā, esot “sasodīti maniakāls radījums”, kas jau agrā bērnībā laistījās ar skābi, slepkavoja kaķīšus un trinās gar vīriešiem, un bija gatava māsiņai izdurt acis ar šķērēm, vārdu sakot, asinskāra psihopāte, kas vēlāk sadomā piebeigt māmiņu un māsiņu, un meitiņu, bet, tik psihopātiska būdama jau no bērna kājas, izaugusi visus slapjos darbus atstāj vīriešu ziņā, it kā pašai nevienu vairs negribētos nožmiegt. Šķiet, ka autore visu laiku piemirst, cik melni Džiliju aprakstījusi, jo vienas vārdi nesaskan ar otras darbiem.
  Galvenā varone, kuras pirmais varoņdarbs bija, FIB datubāzē ievadot informāciju, pamanīt banku aplaupītāju izmantotos šekspīriski cēzariskos segvārdus un pieskaņotos datumus (WTF? Ja es gribētu aplaupīt banku, es vienkārši gribētu būt nepamanāma, nevis mēģinātu nomaskēt naudaskāri ar politiskiem motīviem, kā šie esot darījuši; bet tas bija pārlieku intelektuāls brīdis), tātad šī uzlecošā FIB zvaigzne, meklējot savu nolaupīto dārgo krustmāmiņu, kuru aizvedis baisais neģēlis Mūks, pat nevīžo pateikt savam seksīgajam ceļabiedram, ka krustmāte viņai ir pa tālruni pateikusi, uz kuru vietu Mūks taisījās viņu vest – jo viņš tak šā kā tā samelos.
  Bet to mēs viņai varam piedot, jo šī pati jaukā sieviete piecgadīgajai Eiverijai bija iedzinusi galvā, ka viņai ir nelaba mamma, kas viņu ienīst, kam nav ne sirds, ne dvēseles, kas ir sociopāte, maniakāla persona, zemiska, naidpilna un jukusi. “Dvēsele ir visiem, tikai tavai nelabajai mammai ne.” Jauka bērnība, vai ne?
  Vēl paliek seksīgais Džons Pols ar francisko uzvārdu, kurš ir nogalinājis ne mazāk kā Mūks, tomēr ir labais slepkava, jo par cilvēku nogalināšanu ārzemēs viņam maksāja ASV valdība, un vispār viņam tas ir apnicis. Tikai Mūku gribas noķert, jo viņš iepriekšējā grāmatā (šī, izrādās, ir sērijas trešā daļa, bet Dž. P. agrāk bija otrā plāna varonis) ir mēģinājis nogalināt Džona Pola māsu. Liktenis viņu saved kopā ar Eiveriju, viņi nu jau nevis dzenas pakaļ, bet gan bēg no Mūka, pa ceļam šaudīdamies, bet netrāpīdami, lekdami no augstas klints krāčainā upē, skriedami utt. Ja mašīnas vietā būtu divritenis, sanāktu triatlons ar biatlona elementiem. Grāmata par sportisku dzīvesveidu. Eiverija, tikko kā no upes izlīdusi un tempu uzņēmusi, to stundu nesamazina un neliek džekam manīt, ka viņai dur sānā (nereāli, teica šīs mājas skriešanas specs), un šis arī viņā samīlas, bet jaukāks no tā nekļūst. Vispirms viņš nez cik reizes apvaicājas: “Kāpēc tu domā, ka es ar tevi kniebšos?” Varbūt Eiverijai tas šķiet uzbudinoši, jo viņi, protams, nokniebjas. (Prezervatīvs ainas sākumā tiek uzmests uz gultas, bet tā turpmākais liktenis paliek neskaidrs. Totiesiņ kompleksainā un ļoti nepieredzējusī E. jau pirmajā reizē atplaukst tik tālu, ka viņas roku un mutes izdarības brīžiem kļūstot mazliet nepiedienīgas (bet nejaukā autore tā arī neatklāj, ko tādu viņa dara), par triumfējošo, uj, nē, komandas spēlētājas jātnieces pozu ir nerunājot.) Pēcāk viņš mēdz apvaicāties, vai ta šis esot teicis, ka precēšot E. Nu labi, pietaupīšu šo maitekli.
  Ai, bet šo gan man jāpsaka, jo tas var izrādīties noderīgi. Ja esat iespundēti pamatīgā savrupmājām, kam sānu sienas apšūtas ar ciedrkoka dēļiem, bet logi un durvis ir mīnētas, no tās var tik laukā, vienas nakts laikā ar nažiem izlaužot sienā caurumu.
  Gārvuda agrāk esot rakstījusi vēsturiskos romantiskos romānus, kur vīrišķis ar saltu sirdi glābj jaunu meiteni no briesmām un iemīlas viņā. Iespējams, ka tiem piemīt savs šarms, jo autorei ir daudz cienītāju, bet man viņu vidū laikam nenokļūt, lai gan ir nācies sastapties ar krietni nelasāmākiem gabaliem.

Spiegs un tulks

Džons Lekarē. Misijas dziesma. Tulk. Ligita Lanceniece, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2009. (John le Carré. The Mission Song. 2006.) 360 lpp.

 Jau pāris gadu gribēju izlasīt kādu spiegu romānu, lai man būtu iemesls uzlikt vienu Femmju dziesmiņu, tikai tas diemžēl galīgi nav žanrs, kas man liktos saistošs. Ja palūkojamies plašāk, pret trilleriem kā tādiem man teorētiski iebildumu nav, bet praksē tie parasti nekādu baudu nesagādā. Bet, no trešās vai kādas citas puses, atmetot visus Bondus, Štirlicus un Bogomila Rainova varoņus, paliek vismaz viens autors, par kuru pat es esmu dzirdējusi, pie tam labus vārdus no cilvēkiem, kam šajā ziņā uzticos. Tas ir Džons Lekarē. Turklāt esmu redzējusi filmu “Uzticīgais dārznieks”, kas uzņemta pēc viņa romāna, un tajā varēja skatīties ne tikai uz Reifu Fainsu. Slavenākie Lekarē romāni droši vien ir The Spy who Came in from the Cold un Tinker Tailor Soldier Spy, bet es paņēmu bibliotēkā šo, jo tā galvenais varonis ir poliglots un tulks.

 Lūdzu nekad nejaukt ierindas tulkotāju ar augstākā kaluma tulku. Tulks arī ir tulkotājs, tiesa, bet ne otrādi. Par tulkotāju var būt ikviens ar zināmu valodas prasmi, tam blakus vārdnīca un rakstāmgalds, pie kura sēdēt līdz pusnaktij, līdz lampā izdeg eļļa: atvaļināti poļu kavalērijas virsnieki, trūcīgi aizjūras studenti, taksometru vadītāji, uz pusslodzi strādājoši viesmīļi un skolotāji – katrs, kas gatavs pārdot dvēseli par septiņdesmit mārciņām. Tam nav nekā kopīga ar sinhrono tulku, kas vaiga sviedros nopūlas sarežģītās sešu stundu sarunās. Tulkam jādomā tikpat zibenīgi kā biržas brokerim krāsainā žaketē, slēdzot finanšu kontraktus. Dažreiz labāk, ja nedomā vispār, bet ļauj, lai zobratu ritenīši smadzeņu abās pusēs saķeras kopā, pašam mierīgi sēžot un gaidot, kas izvelsies no mutes.

 Nu, salīdzināt ierindas kaut ko ar augstākā kaluma kaut ko citu nekad nav prātīgi. Man jau nu šķiet, ja labam tulkam jādomā zibenīgi, labam tulkotājam toties jādomā dziļi un plaši, kas droši vien ir citādi, bet nez vai vieglāk. Bet pēc šīs lecīgās pasāžas smadzenes gribot negribot īpaši pievērsās aizdomīgajām vietām, kuru netrūka pamatā raitajā tekstā, kas vairumam lasītāju noteikti šķistu ļoti labi uzrakstīts. Piemēram, “darba ministram” (nevis leiboristu?). Vai “kā gan šie misters un misis Pareizie atrod viens otru” (nevis Īstie?). Vai jautājums: “Vai tagad uzreiz, mister Anderson?” Šī ir vēl sarežģītāka mīkla par iepriekšējām, jo kursīvs tiklab varētu būt izmantots oriģinālā, lai parādītu, ka jautātājs uzsvert vienkārši latviski neveikli iztulkotu “right now” (tūlīt pat, tieši tagad), kā izcelt to, ka vēstītāja angļu valoda nemaz nav tik ideāla, kā viņš apgalvo. (Kaut arī pārējie piemēri drīzāk liecina par šīspuses kļūdām, arī otrā versija ir pamatota.) Tāpēc, ja es domātu lasīt grāmatu otrreiz, es tomēr gribētu to darīt oriģinālā, bet tā nu ir mana piekasīgā daba un interese par valodnieciskiem smalkumiem. Vēl piekasīgāki un nopietnāki studenti droši vien varētu uzrakstīt kursa vai pat diplomdarbu, salīdzinot angļu un latviešu tekstu.
 Pārējos noteikti vairāk interesē kas cits, piemēram, kas tad tur īsti notiek.

 Bruno Salvadors, 28 gadus vecs Apvienotās Karalistes pilsonis, ir diezgan veiksmīgs franču, svahili un vēl vairāku Austrumkongo valodu tulks. Viņa klientu lokā ir arī kāds slepens Aizsardzības ministrijas departaments, kura vadītājs viņam reiz piespēlē jau nopietnākas kategorijas darbiņu jeb iespēju sasmērēt rokas laba mērķa vārdā. Labais mērķis izrādās vēlme ieviest demokrātiju Austrumkongo, zemē, kur dzimis pats Bruno, viņa māte un nesen iepazītā mīļotā sieviete. Tulkojot slepenu sanāksmi un noklausoties tās dalībnieku sarunas, Bruno apjauš, ka angļus daudz vairāk par demokrātiju interesē koltāns un jaunā iecere beigtos ne tikai ar vēl vienu asiņainu karu, bet arī ar pamatīgu dabas resursu izlaupīšanu. Nesen atdzimusī Āfrikas asiņu balss mudina viņu izkāpt no ierastās nemanāmā un ārkārtīgi lojālā tulka lomas, aizstāvēt Kongo.
 Kaut arī ir viegli paredzēt, kas notiks tālāk, spriedzes romānā ir pietiekami. Ļoti iespējams, ka lasītājs uzzinās ko jaunu – vai pat daudz jauna – par Āfrikas, īpaši Kongo problēmām. Nepavisam neesmu pārliecināta, ka izlūkdienesta darbība un šādu slepenu sanāksmju gaita dzīvē ir tieši tāda, bet viss izklausās gluži ticami – ak vai! Pēc grāmatas izlasīšanas nevar neko labu padomāt ne par valdībām, ne starptautiskajiem uzņēmumiem, ne, hmm, afrikanologiem, žurnālistiem, filantropiem un vai visiem pārējiem. Par spīti savā ziņā pozitīvajām beigām (visi nenomira utt.), grāmata ir nihiliski depresīva. Pārliecinoši nihiliski depresīva.
 Pārliecinošs Lekarē ir padevies arī galvenais varonis. Sākumā viņš ir pat kaitinoši naivs un lielīgs, tad pakāpeniski lasītājs iepazīst tuvāk viņu un viņa sarežģīto pagātni, kas lielā mērā izskaidro, kā Bruno ir izaudzis tieši par tādu cilvēku, un beigās viņš savu naivumu ir spiests pazaudēt, atkal un atkal no jauna sāpīgi apsvilinoties. Un vienā brīdī es noticu, ka viņš tāds ir, ka viņš ir dzīvs un diezgan jauks cilvēks.

Pirmsnāves skūpsts

Aira Levins. Pirmsnāves skūpsts. Tulk. Anita Jirgensone. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Ira Levin. A Kiss Before Dying”. 1953.) 344 lpp.

    Vispār es gribēju izlasīt “Stepfordas sievas”, bet, kad beidzot atcerējos, ko īsti meklēju, bibliotēkā tā romāna nebija. Bija šis. Pietiekami īss, lai es to paņemtu, jebšu vienu stipri viduvēju Levina romānu ne tik sen jau biju lasījusi. Neko lielu negaidīju un nevīlos. Tikai tas vāks… Vai tad mākslinieks vispirms nevarētu izlasīt grāmatu? Nav te nekādas sievietes-vampa ar spilgtu grimu un indes zobiem, te ir salīdzinoši tikumīgas 50. gadu sākuma jaunietes, kas pašas kļūst par upuri. Būtu arī interesanti, ja reklāmas uzraugi reiz pieprasītu, lai izdevēji pamato uz vāka rakstītos slavinājumus, bet tas nu tā.
    “Pirmsnāves skūpsts” sākas kā klasiska amerikāņu traģēdija: ir divi jauni, neprecējušies cilvēki, sekss un negaidīta grūtniecība, kas izjauc puiša plānus. Nav iespējams izdarīt legālu abortu, toties ir cilvēki, kas zem letes pārdod dažādas tabletes. Ja tās nepalīdz un puisis jūtas ļoti izmisis, galvā var iešauties dažādas domas, īpaši, ja esi pievilcīgs, trūcīgs un domā, ka tev pienākas būt veiksminiekam. Romānā attēlotais puisis ir tieši tāds.
    Piecdesmitajos gados sižeta turpinājums droši vien izklausījās svaigāks. Tagad viss jau dzirdēts vai lasīts, vai redzēts. Ik pa brīdim kļuva interesanti, kas tieši notiks tālāk, jo vairākas versijas šķita vienlīdz ticamas, bet spriedzi es neizjutu. Elēna, meitene detektīve (nevis detektīvs, kā rakstīts grāmatā), bija pārāk naiva. Pasaka viņai puisis, ka šis neesot slepkava, un viņa notic. Lasītājai atliek minēt, kurš īsti viņu nogalinās, bet tas, ka slepkavība noteikti būs, kļūst skaidrs pārāk ātri. Un vispār tās meitenes… ja esi “nepievilcīga, bet ļoti gudra”, noteikti “pateicībā par dažiem neveikliem skūpstiem ģērbtuvē” pieķersies klasesbiedram, vai ne? Protams, tie bija laiki, kad, ja var ticēt grāmatai, Kolumbijas universitāti pabeigušai lielrūpnieka meitai ar tētuka palīdzību piedāvā darbu reklāmas aģentūrā par kopētāju, un viņa šo darbu ļoti grib, lai gan, lepna būdama, aiziet strādāt par sekretāri. Tak jau interesantāk, varēs ne tikai pārrakstīt tekstus vai pastāvēt pie kāda no pirmajiem kopētājem, bet arī atbildēt uz tālruņa zvaniem.
    Vēl man bija grūti noticēt, ka policija izturas tik pasīvi, kad aizdomīgos apstākļos mirusi bagātnieka meita, un sērojošais tēvs šo pasivitāti bez vārda runas akceptē.
    Galvenais varonis ir kārtīgs maita un nav īsti pie pilna prāta, un viņš ir interesantākais grāmatas tēls. Labi, ka bieži iespējams ieskatīties viņa domu gaitā. Slikti, ka grāmatas beigas nav gluži viņa cienīgas. Levins pārāk centīgi liek izšaut bisei, bet nespēj radīt neziņu, kas raksturo romāna labākās vietas.
    Levina valoda ne ar ko īpašu neizceļas. Tulkojums šķiet nedrošs, pēc “kad…” vienmēr seko “tad…”. Grūti lasīt pirmās lappuses, kurās varoņi nav nosaukti vārdā un paturēti visi angliskie piederības vietniekvārdi. He, she, his, her un their pārvēršas par viņ-. Tādos izteikumos kā “viņš apskāva viņu un glāstīja viņas muguru” vārds “viņas” ir lieks. Kurš gan iedomātos, ka puisis apskauj meiteni un glāsta savu muguru? Starp citu, romānu jau 1994. gadā izdeva “Rija”, būtu interesanti salīdzināt, vai tekstā ir izmaiņas.
    Un vēl. Dorotija noteikti nevarēja querido iztulkot kā dārgā. Pat es zinu, ka querido ir vīriešu dzimtē. Kā to nezināt studentei, kas kaut puslīdz cītīgi apmeklē spāņu valodas nodarbības?
    Grāmatu aprakstījis ir arī Dainis.

Bibliofiliem un sātanistiem

Arturo Peress-Reverte. Dimā klubs jeb Rišeljē ēna. Tulk. Guna Pigita. Il. Arta Ozola-Jaunarāja. Rīga: Jumava, 2006. (Arturo Pérez-Reverte. El club Dumas or La sombra de Richelieu. 1993.) 372 lpp.

    Kaut kad sen skatījos dīvainu filmu par sātanistiem “Devītie vārti”. Džonijs Deps, protams, bija glīts, bet, cik nu tagad atceros, tas arī bija apmēram viss ievērības cienīgais. Filmas pamatā Polaņskis izmantojis romānu “Dimā klubs”, bet grāmata man ar filmu neasociējās kaut tāpēc vien, ka par Dimā kino nekā nebija. Toties grāmatā Dimā ir daudz, un droši vien to labāk spēs novērtēt cilvēki, kam tuva feļetonromānu tradīcija. Es varu atzīties, ka nevienu Dimā darbu neesmu izlasījusi, tā ka saprotiet paši…
    Vecu grāmatu mednieks Lūkass Korso saņem pasūtījumu noskaidrot, vai kāda kolekcionāra rokās patiešām bija nonācis Dimā “Trīs musketieru” oriģinālā manuskripta fragments. Līdz šim bija uzskatīts, ka manuskripts ir iznīcināts. Korso saņem vēl vienu uzdevumu: noskaidrot 17. gs. izdotas un tūdaļ inkvizīcijas sadedzinātas sātanistu grāmatas autentiskumu. Noslēpts tolaik esot ticis tikai viens eksmplārs, taču tagad zināmi trīs. Seko ceļojumi pa Dienvideiropu, kautiņi, slepkavības, daudz džina, maskulīna lesbiete (bāra īpašniece un Korso labākā draudzene), jauna vai mūžveca meitene, kuru mīlīgi sauc par Irēnu Adleri, bibliofili un milzum daudz informācijas.
    Atgriežoties pie Dimā, atceros, ka bērnībā lasīju Žila Verna biogrāfiju, kurā tika pieminēts arī Dimā un viņa nēģeri, tas ir, jaunie vai neveiksmīgie rakstnieki, kas sacerēja grāmatas Dimā vietā. Autorības jautājums tiek piesaukts arī “Dimā klubā”, taču Peress-Reverte vai erudītais literatūras profesors Boriss Balkāns, kas reizēm pavēsta grāmatā notiekošo un gaužām atgādinātu kādu semiotiķi, ja vien tas uz grāmatas beigām pats neparādītos tekstā, tātad vismaz B.B. Dimā ļoti ciena un aizstāv, un daudz ko izstāsta par viņu. Dažbrīd tik daudz, ka ir spiests atvainoties sarunu biedram, ka šis to visu jau noteikti zinot, un, godīgi sakot, tas patiesi izklausās neveikli.
    Tak šajos stāstiņos slēpjas grāmatas jēga un vērtība. Ja atņemtu izglītojošo daļu, nekas daudz pāri nepaliktu. Notikumus varētu ietilpināt dažās lapās: Korso satiek vienu cilvēku, iedzer, sakaujas, atceras savu bijušo draudzeni, kaut kur aizbrauc, satiek otru cilvēku, aplūko viņa bibliotēku, satikto cilvēku kāds nogalina, Korso brauc tālāk. Iedzeršana ir pēc katra komata un pa vidu arī. Atrast īstos cilvēkus nesagādā nekādas grūtības, nav nekādu dabas aprakstu vai psiholoģisku ieskatu, vai politisku pārspriedumu. To neesamību autors kompensē, dāsni daloties visā, ko ir uzmeklējis un izlasījis par grāmatu kolekcionāriem, tirgotājiem, viltotājiem, Dimā, piedzīvojumu romāniem, sātanismu un tā literatūru. Un lūk, sanāk normāla apjoma romāns, kas lasītājam ļauj justies kā intelektuālim un brīžiem pavēsta šo to patiešām noderīgu, piemēram, kā īsti viltot pazaudētas lapas senos izdevumos. Nu labi, noderīgi tas nav, amatieriem tāpat nekas neizdotos.
    Ar jauniegūtās informācijas izmantošanu tomēr jāuzmanās, vismaz sātanisma bibliogrāfiju autors ir papildinājis ar līdz šim nezināmiem izdevumiem. Bet man tā tikpat šķiet stulba un garlaicīga aizraušanās, pat pieņemot, ka visas reliģijas balstās uz ticību, nevis saprātu.
    Grāmatas sākums oriģinālā lasāms šeit.

Brālis Grimms

Craig Russel “Brother Grimm“. London: Arrow Books, 2007 (2006). 448 lpp.

    Katram kārtīgam kriminālromānu rakstniekam vajag kādu atmiņā paliekošu īpatnību, ja ne dzīvē, vismaz daiļdarbos. Kreigam Raselam tā ir interese par Vāciju, vācu valodu un vēsturi, kas palīdzējusi radīt daudzās valodās tulkotu romānu sēriju par Hamburgas slepkavību izmeklētāju Janu Fābelu un viņa komandu. Raselam ir vēl otra sērija, par privātdetektīvu pēckara Glāzgovā, bet par to es nekā nezinu, jo no viņa esmu lasījusi tikai vienu grāmatu.
    Tai uz vāka rakstīts, ka slepkavība nav nekāda pasaka, bet vai tā ir? Brāļu Grimmu savāktajās pasakās, gluži tāpat kā citu tautu folklorā, šausmu darbu netrūka, un Grimmu ietekme Vācijas kultūrā, kā tas aprādīts šajā romānā, ir milzīga, tā esot visam pamatā. Lai to apliecinātu, Hamburgā parādās līķi (mazs sākuma fragments lasāms šeit), ko atstājis labs pasaku pārzinātājs. Miruši Ansītis un Grietiņa, Ērkšķrozīte utt. — pasaku ir daudz, un tās visas izmeklētājiem tagad jāizlasa. Ko lai saka, paši vainīgi, ka to neizdarīja agrāk.
    Obligātās literatūras klāstu papildina arī pretencioza rakstnieka jaunākais bestsellers, kurā aprakstīts, kā Jākobs Grimms savulaik slaktējis nost bērnus un sievietes, lai pierakstītās pasakas neizzustu, lai visi bubuļi turpinātu dzīvot ļaužu iztēlē. Fiktīvās grāmatas fragmenti ir (pār)publicēti “Brālī Grimmā”, un es nesaprotu, kas tas par bestselleru. Tie ir štruntīgi, un neko nelīdz rakstnieka (protams, viena no aizdomās turamajiem) pārspriedumi, kā izdomājums ar laiku uzkundzējas reālajiem pagātnes notikumiem, cilvēku prātos pārvēršoties par īsto notikumu versiju.
    Pats Rasels arī nav nekāds izsmalcinātais rakstītājs. Lasītāja dabū ne tikai obligāto savdabību, bet arī tikpat obligātās klišejas. Miniet nu trīs reizes, vai Fābels ir šķirtenis, jo nemācēja savienot ģimeni un darbu? Vai viņam tagad ir skaista un saprotoša draudzene, kas varētu būt īstā, ja vien viņš spētu tam saņemties? Vai viņa komandā ir sabozusies jauna sieviete, aiz kuras kareivīgās maskas slēpjas sievišķīgs trauslums?
    Netrūkst arī lasītāju izglītošanas. Ne tikai par Grimmiem un pasakām, bet arī par XYY sindromu, kura piemeklētie vīrieši (tādu Hamburgā laikam ir papilnam) izaugot milzīgi lieli, spēcīgi, agresīvi un vēl 30 gadu vecumā klausoties “Rammstein”. Vēl bija arī mazs stāstiņš, kā smadzeņu audzējs pārvērš personas uzvedību, bet pēc nesen lasītās speciālista grāmatas tas neizklausījās īsti pareizs.
    Lasīšanu apgrūtināja dāsni izkaisītie amata un institūciju nosaukumi vācu valodā un samērā paviršā valoda, piemēram, divi personāži ar dažu lappušu atstarpi izteicās, ka tur kaut kas nelīmējoties. Varēja otrajam izdomāt kādu citu frāzi.
    Slepkavību bija daudz. Apraksti nebija tik asiņaini, lai rādītos murgos, taču pietiekami nejauki, lai es justos mazliet neomulīgi, jo lasīšanas laikā biju palikusi mājās viena pati un gulēju pie atvērta loga, pa kuru šurpu turpu lēkāja astaiņi. Beigas man nepatika, jo, pirmkārt, slepkava nogalināja pārāk daudzus cilvēkus, bet mana taisnības un krimiķu izjūta prasa, lai policija kādu izglābtu. Otrkārt, es diezgan labi izprātoju, kurš nav vainīgs, bet par īsto noziedznieku tekstā bija pārāk maz mājienu.
    Toties grāmatā ir pieminēti pāris latvieši. (SPOILERIS!) Un viņi nav bandīti vai prostitūtas! Kādas upures mājās Fābels atrod tieši tādu kompaktdisku kolekciju, kas arī viņam iet pie sirds, skandināvu un Baltijas valstu komponistu darbus, Arvo Pērtu, Einojuhani Rautavāru, Georgu Pelēci un Pēteri Vasku.
    Kopumā man drīzāk patika, nekā nepatika. Citas Rasela grāmatas diez vai meklēšu (ja nu kas, šī ir otrā grāmata par Fābelu, un te uzzināms, kā beidzās pirmā, “Blood Eagle”), bet, ja trāpīsies ceļā, neatteikšos. Vācijā viņš esot cieņā.