Bloga arhīvi

Tver nakti

Dīns Kūncs “Tver nakti“. Tulk. Pāvils Silnieks, il. Arta Ozola-Jaunarāja. Rīga: Valters un Rapa, 2001. (Dean Koontz. Seize the Night. 1999.) 461 lpp.

    Reiz jau es te par Kuncu rakstīju, un tad man kāds ieteica izlasīt “Tver nakti”. Izlasīju.
    Nemaz tik viegli nebija. “Nakts balss” bija īsa, “Tver nakti” ir gara, un tas būtu patīkami tikai tādā gadījumā, ja stāsts būtu aizraujošs. Neanderthalis bija saskatījis “mežonīgi melnu un gotisku romānu”, bet man tas šķita panaivs, pārlieku sadomāts un moralizējošs. Vecums, vai? Katrā ziņā par labu nenāca arī vēlāk piedzīvotā atklāsme, ka šī ir varbūtējas triloģijas otrā grāmata (beigās skaidri jaušama trešās iecere, taču tā joprojām esot pusrakstīta), un pirmajā, “Fear Nothing”, ir plašāk aprakstīta ne tikai darbības vieta un dīvainie notikumi, kas tur norisinājušies, bet arī abi simpātiskākie tēli, suns un kaķis, kas te darbojas pārlieku maz. Nesaprast man izdevējus, kas izdod turpinājumu, bet ne sākumu…
    Tātad ir kāda Kalifornijas piekrastes pilsētiņa, Mēnesgaismas līcis, kurai kaimiņos bijusi liela armijas bāze. Nu tā ir slēgta, bet pilsētniekiem atstāts nelāgs mantojums. Apkārtnē klaiņo slepkavīgu pērtiķu bariņš, kam bija paredzēts kļūt par īpašu bioloģisko ieroci. Inficējušies ar ģenētiski modificētu retrovīrusu, cilvēki pārvēršas nezvēros. Pašā bāzē novērojamas vēl baisākas ainas, piemēram, no kāda cita laika vai realitātes nākuši kāpuri, kas pārņem cilvēka miesu un prātu. Policijas galvenais uzdevums ir piesegt notiekošo. Šādā nelāgā laikā galvenā varoņa Kristofera Snova bijušajai mīļotajai un joprojām vēl draudzenei Vingai kāds nolaupa dēlēnu (grāmatas sākums angliski lasāms šeit). Snovs kopā ar savu superinteliģento suni dodas nolaupītājam pa pēdām. Tā kā Snovam ir reta kaite, kuras dēļ viņš nedrīkst uzturēties dienasgaismā, visa darbība notiek naktī. Filmu tas droši vien padarītu drūmāku.
    Vēlāk Snovam piebiedrojas draudziņš, ar kuru viņš sarunājas tīniskā sērferu slengā, lai gan abiem ir ap trīsdesmit, un vēl daži palīgi. Viņi paprāto par Dievu, zinātnes finansēšanu un valdību, paceļo laikā, iespējams, iegriežas ellē un beigās pat atrod to, kam gāja pakaļ.
    Vai nu nelaikā lasīju, vai vienkārši visa kā bija par daudz, tostarp latviskā teksta savdabību, varbūt mani ietekmēja Snova un Bobija runasveids — romānā es tā arī neiejutos, šausmas nesajutu un notikumiem nenoticēju.
    Pēc “Nakts balss” biju sagatavojusies tam, ka tulkojums būs nelasāms. Pirmās lappuses mani patīkami pārsteidza. Tomēr drīz vien pamanīju visādas dīvainības. Nelietīgais tips tiek dēvēts par kidneperu, turklāt zemsvītras piezīmē paskaidrojot, ka tas nozīmē — bērnu laupītājs. Turpat netālu paskaidrots, kas ir DNS (dezoksiribonukleīnskābe — galvenā šūnas olbaltumviela, ģenētiskā materiāla nesēja). Nez, vai šis paskaidrojums daudz palīdz lasītājam, kam saīsinājums bija svešs? Turklāt kāpēc izvēlēts tieši šis vārds, ja tajā pašā teikumā ir vēl sarežģītāki?

Jūsu ķermenis atšķirībā no manējā nepārtraukti ražo enzīmus, kuri organisma šūnās nomaina bojātos nukleotīdu ķēžu segmentus, aizvietojot tos ar nebojātu DNS.

    Tekstā ir dzirdama stāstītāja balss un — pavisam negaidīti — parādās vecvārdi, apvidvārdi un neierastas formas, piemēram, ķerlis un tāviet, tomēr ļoti bieži teikumi ir pārtulkoti burtiski, tie ir neveikli un reizēm saprotami, tikai attulkojot atpakaļ tādus izteicienus kā “es nobrīnījos, ja” vai “kompjūterliterāts”. Iespējams, autortiesību dēļ no jauna tulkoti literatūras klasikas tēlu vārdi, radot nevajadzīgi komisku efektu, kad tiek piesaukta laumiņa Skārdenīte vai Pūka dzejolis, kurā pieminēts resns mūlis.
    Par jociņiem runājot, meklēdama internetā grāmatas vāka attēlu, atradu saiti uz atlants.lv. “Eseja: Dīna Kūnca “Tver nakti”. Romāns “Tver nakti”, kuru ir sarakstījusi rakstniece Dīna Kūnca ir pieskaitāms pie tādiem žanriem kā psiholoģiskais detektīvs un…”

Lūriķi

Aira Levins “Skaida“. Tulk. Elmārs Borins. Il. Kristians Šics, Vineta Dzērvīte. Rīga: Kontinents, 1996. (Ira Levin. Sliver. 1991.) 243 lpp.

    Aira Levins ir populārs spriedzes un šausmu romānu autors, bet “Skaida” nav viņa zināmākais darbs, lai gan pēc grāmatas motīviem ir uzņemta filma ar Šāronu Stounu un Viljamu Boldvinu. Neesmu redzējusi, laikam jau erotisks trilleris. Grāmatā sekss ir, erotiku neatceros, bet nu lasīju ar’ jūnija sākumā, nevis aizvakar.
    Neko citu no Levina lasījusi neesmu, varbūt ir šerminoši, taču “Skaida” nekādu labo iespaidu neatstāja. Ideja ir daudzsološa. Gandrīz četrdesmitgadīgā Keja Norisa, kas strādā grāmatu apgādā par redaktori, pēc šķiršanās no mīļākā nolemj sākt jaunu dzīvi un noīrē jaunu, smalku dzīvokli kādā Medisona avēnijas augstceltnē. Ilgu laiku viņai tur nesanāk pavadīt tikai divatā ar kaķeni, labojot manuskriptus, jo, kā jau skaistā dzīvē un erotiskā daiļdarbā piederas, parādās jauns vīrietis un līdz ar viņu arī jauns vaļasprieks — pārējo mājas iemītnieku slepena novērošana.
    Tas, kā Keja no “fu, tā taču nedrīkst, tūliņ izbeidz” nonāk līdz atkarībai no ikvakara personiskā realitātes šova, varētu būt interesantākā romāna daļa, taču šis lūzums aprakstīts, īpaši neiedziļinoties viņas dvēseles un sirdsapziņas dzīlēs. Tiesa, grāmata vispār ir īsa.
    Kad noskaidrots, ka aizliegtais auglis ir salds un ziņkārība spēcīgāka par labām manierēm, atliek tikai minēt, kad Keja sapratīs, kāpēc mājā notiek tik daudz nelaimes gadījumu, un ar ko konkrēti tas viņai draudēs. Ka viegli neklāsies, tas ir skaidrs jau sen, un tāpēc spriedzes ir tā pamazāk. Kulminācija arī sanākusi diezgan dīvaina, un tas šoreiz nenozīmē — intriģējoša.
    Vispār man bija sajūta, ka lasu psiholoģisku trilleri, kurā nav psiholoģijas. Kā skābeņu zupa bez skābenēm — diez kas nav. Tulkojuma dīvainības ar džindžera alu, cāli taragona mērcē utt. tekstu neuzlaboja. Lūk, mazs piemērs:

    Virtuve bija jauka — gaišbrūnas metāla virsmas, nerūsējošs tērauds. Fluorescējošās lampas zem skapīšiem, ierīces kārtīgas un četrstūrainas. Plaša galda virsma.

    Četrstūrainais ierīces? Ko tajā virtuvē grasās darīt? Oriģinālā rindkopa skan šādi:

    The kitchen was handsome — tan laminate, stainless steel. Fluorescent lighting under the cabinets, appliances trim and foursquare. Good counter space.

    Cik atšķirības varat atrast?
    Varbūt filma ir saistošāka, bet grāmata gan — izlasīt un aizmirst.

Ķirurgs

Tesa Džeritsena “Ķirurgs“. Tulk. Daina Grigorjeviča. Il. Vladimirs Leibgams. Rīga: Zvaigzne ABC, 2003. (Tess Gerritsen. The Surgeon. 2001.) 326 lpp.

    Man ir ķermeņa tests, kurā “Ķirurgs” izkrita jau pirmajā teikumā. “Šodien tie atradīs viņas ķermeni.” Ahā. Un kad tie atradīs viņas garu un dvēseli? To nu nepasaka nedz anonīmais runātājs, kas sievieti ir nogalinājis, nedz autore. Ķermeņu grāmatā netrūka arī turpmāk, un, kad 266. lappusē tulkotāja vai redaktore Aija Lāce beidzot bija ieskatījusies vārdnīcā un noskaidrojusi, ka vārdam body ir daudz nozīmju un tulkojumu, es jutos pārsteigta. Līķi anatomijas laboratorijā? Šausmīgi.
    Tomēr tad jau biju pieradusi pie šausmām. Bijušās ārstes sarakstītajā trillerī sērijveida slepkava Bostonā nevis vienkārši nogalina, bet gan naktī ielaužas vientuļu sieviešu dzīvokļos, piesien viņas pie gultas, vispirms atgriež vēderu, slāni pa slānim, izņem dzemdi un tikai tad pārgriež rīkli. Grāmatā teikts, ka upuris sasiets ar elektrības vadiem. “Vadi bija arī ap vidukli un augšstilbiem. Un pāri mutei.” Ilgi prātoju, kā aizsiet muti ar vadiem. Droši vien pa vertikāli, savienojot žokļus. Atbildi atradu oriģināla fragmentā, kas lasāms šeit. Nebija nekādu vadu, slepkava izmantoja izolācijas līmlentu.
        Izrādās, ka pirms diviem gadiem gandrīz tādas pašas slepkavības bija notikušas citā pilsētā. Tur pēdējais upuris palika dzīvs, jo pamanījās nošaut slepkavu. Tagad Katrīna Kordela ir pārcēlusies uz Bostonu un ir veiksmīga ķirurģe, tikai — ak, kāds pārsteigums! — ap viņu aizvien ciešāk riņķo slepkava.
    Vēl grāmatā ir labais policists Tomass Mors, kam rodas abpusējas simpātijas ar Kordelu (Tesa Geritsena rakstnieces karjeru sāka, sacerot romantiskus trillerus), vienīgā Slepkavību izmeklēšanas nodaļas policiste Džeina Ricoli (grāmatā Ridzoli), kas ir neglīta un kašķīga, jo, kā vairākkārt atgādina Mors, viņai ir grūti pārējo, ne tik labo policistu sabiedrībā, kas nevairās no tādiem jociņiem kā tampona iemešana ūdens pudelē, turklāt vecāki viņas brāļu panākumus vienmēr uzskatījuši par svarīgākiem. Ricoli ne pārāk patīk Kordela, un reizēm varētu šķist, ka viņa ķirurģi tur aizdomās ja ne gluži par slepkavībām, tad par informācijas noklusēšanu gan.
    Es mīkstčaulīgi bažījos, ka man uzšķēršanas būs par daudz, bet tik traki nebija. Asiņainās ainas, kurās viens ķirurgs nogalina cilvēku, bet citi — glābj, un tas viss aprakstīts medicīnas terminos, ir galvenais iemesls, kāpēc lasīt tieši šo grāmatu. Citādi trilleris kā tipisks trilleris, ar labi paredzamiem brīžiem, kad vēlreiz parādīsies slepkava vai jauns upuris. Ar īpašu izdomu valodas ziņā autore arī neizceļas, lūk, cik nodrāzti viņa apraksta Moru:

Vīrietis bija aptuveni četrdesmit piecus gadus vecs, viņa tumšajos matos vīdēja pa kādai sudrabotai stīgai. Briedums bija ievilcis nopietnības vaibstus viņa vēl joprojām uzkrītoši pievilcīgajā sejā.

    Bet kurš gan detektīvā meklē ko svaigāku par sudrabotām stīgām? Latviskais teksts plūst raiti un gana labskanīgi, lai lasītāja pakluptu tikai aiz medicīnas terminiem, visādiem osciloskopiem un Džona Do STAT rezultātiem, un tādiem brīnumiem (ķermenis!) kā “Amerikas līnijas adrese” (AOL, kādreiz American Online), burtiski iztulkota izteiciena “can’t help but” (cilvēki, kas “pabrauc garām satiksmes negadījumam un nevar palīdzēt, bet ar skatienu meklē asinis”, sapratīs slepkavu) vai šī dialoga:

— Tad jau mums jāmeklē reptiļcilvēks! Tas varētu sašaurināt aizdomās turamo loku.
— Nav nepieciešams. Ir vasara.

    Karstā laikā ādas zvīņošanās mazinoties, tāpēc visi būs vienlīdz aizdomīgi.
    Vispār es sapratu, ka man tomēr labāk patīk vecā stila detektīvi, kad slepkavam bija noteikts iemesls tikt vaļā no upura, nevis maniaku gabali, kuros nogalina tikai tāpēc, ka īsti nav pie pilna prāta. Turklāt autore piemin, bet plašāk nepievēršas pacientu datu neaizsargātības problēmai, kas man šķiet gan svarīgāka, gan vieglāk novēršama par viena jukuša tipa tieksmi izoperēt dzemdi. (Tiesu psihiatrs to nodēvēja par vēlmi atņemt sievietēm to, kas viņas padara par sievietēm, un tur nu jābūt vīrietim, lai spētu noticēt, ka dzemdei ir tik izšķiroša loma.) Policijai arī vajadzēja pārāk daudz laika, lai saprastu, kur jāmeklē vainīgā pēdas. Grāmatas beigas ir atklātas, un, protams, tai ir turpinājums, kurā, cik noprotu, notiek tas, kas jau bija gaidāms.
    Tomēr daudziem Geristena patīk, viņa ir sarakstījusi vēl astoņas grāmatas par Ricoli, kas līdz ar citu patologanatomi kļūst par sērijas galvenajām varonēm, ir arī seriāls “Rizzoli & Isles”. Dažās grāmatās sižets varētu būt interesantāks, piemēram, tajā, kur ir Ēģipte un mumificēšanas smalkumi. Droši vien kādreiz palasīšu vēl, bet tas noteikti nebūs tūlīt.

Atriebes ceļi

Pjērs Andresels (Karena Bliksena) „Atriebes ceļi”. Tulk. Inga Mežaraupe, il. Māris Sīmansons, vāka noformējumā izmantota Annes Fransuā Luī Žanmotas glezna „Dvēseles poēma (Vakars)”. Rīga: Atēna, 2009. (Pierre Andrézel „Gengældelsens Veje”, 1944.)

„Atriebes ceļi” ir mazliet senlaicīgs spriedzes romāns ar morāli. Sižeta pamatā esot patiesi notikumi, kas nieka simt gadus vecāki par grāmatu. Gaišmataina jaunava, trūcīga bārene Lūkana nakts vidū aizbēg no sava darba devēja, kas izteicis nepiedienīgu piedāvājumu, un nonāk pie skolas gadu draudzenes, bagātās un līksmās Zosinas. Viņas reizē nosvin savu astoņpadsmito dzimšanas dienu, bet pēc tam abām ir jāmeklē jaunas mājas un uzturs, jo bagātais avantūrists tētuks ir iekļuvis nepatikšanās.

„Mēs esam divas jaunietes, katra astoņpadsmit gadus un sešas nedēļas veca. Nav gandrīz neviena cilvēka, kam mēs varētu stāties pretī, ja būtu jākaujas. Un mēs esam iecerējušas mesties cīņā uzreiz ar visu pasauli.” – „Kādi viedi vārdi!” Zosina izsaucās. „Taisni tajā arī slēpjas mūsu spēks. Mēs patiesi esam tikai divas vājas jaunavas, un ir skaidrs, ka ikviens vīrietis, par spīti mūsu labajai audzināšanai un daudzajiem talantiem, vienā mirklī varētu uzsist mums zilu aci. Bet tikpat skaidrs ir tas, ka pat visstiprākais vīrietis ciestu neveiksmi ja tam būtu jācīnās uzreiz ar visu pasauli! Jā, tiem spēkiem, ar kuriem viņš ir pārāks par tevi un mani, nebūtu it ne mazākās nozīmes. Secinājums ir skaidrs kā diena – mums būs nemitīgi jāstājas pretī visai pasaulei un krietni jāuzmanās no katra cilvēka atsevišķi.”

Tā arī ir. Pasaule nav sevišķi iecietīga pret meitenēm, kas dzīvo vienas pašas, ne vecākas kundzes, ne tēva vai brāļa nepieskatītas un neaprūpētas.

Viņām abām šķita netīkami un turpat vai pretdabiski, ka jānodarbojas ar praktiskām lietām un darījumiem bez vīrieša atbalsta. Pašas savās acīs tās neviļus sāka izskatīties pēc rupjām, vīrišķīgām sievietēm. Lāgiem, staigādamas pa pilsētu bez vīrieša, kas pavadītu un aizsargātu, viņas jutās tā, itin kā būtu piedauzīgi izgājušas ielās naktskreklā. Vairākas reizes atgadījās, ka uz ielas viņas uzrunāja vai nu zemākas kārtas vīrieši, vai, biežāk, smalki ģērbušies džentlmeņi. Tas iedvesa viņām abām lielas bailes, un kopš tā laika viņas pielūkoja, lai pār seju būtu nolaists plīvurs.

Darbā iekārtošanas birojā jaunavām piedāvā braukt līdzi paveca skotu mācītāja ģimenei uz Franciju, kur viņas varēs aizstāt mācītāja zaudēto meitu un apgūt vēsturi, klasiskās valodas un citas zinības, „kas dažas paaudzes vēlāk Anglijas sievietēm kļuva pieejamas ar lielām pūlēm un cīniņiem”. Viņas tā arī dara, un tur nu sākas trilleris. Ne visi mācītāji ir tik cēli, kā izskatās, un skola, kā zināms, maksā naudu. Meiteņu izglītošanā iesaistās arī mājasmāte, misis Penhelova. Lūk, kādus sprediķus viņa lasa:

„Vīrietis,” viņa sacīja, „ir radīts pēc Dieva līdzības, tā lasāms Svētajos Rakstos. Bet sieviete ir visderdzīgākā no visām radībām. Kaila sieviete ir tik atbaidoša, ka doma vairās no tās. Es nemūžam neesmu īsti uzdrīkstējusies domāt par kailu sievieti. Ja man būtu gadījies ieraudzīt sevi kailu spogulī, es droši vien ieslēgtos tumšā istabā uz visu atlikušo mūžu. Sievietes īpašās norises ir tik pretīgas, ka pat savā starpā tās pieminamas tikai čukstus. Tas ir šausmīgs liktenis cilvēciskai būtnei – šādi būt spiestai nicināt sevi un šausmās vairīties sevis un apzināties, ka nav nekādas izejas no šī nicinājuma un drausmām. Dažas no mums varbūt ir cerējušas, ka vīrietis kā augstāka radība izrādīs augstsirdību pret mūsu nožēlojamību, bet arī tās pēdīgi sacījušas sev: „Tas nav iespējams!” [..]
Mums ir jāpakļaujas viņam un jānopūlas viņa labā, viņa gribai mums jānozīmē viss. Caur viņa skatienu mēs esam kļuvušas daiļas, un, ja viņš kādreiz atkal no mums novērstos, mēs iegrimtu atpakaļ savā nožēlojamībā un būtu zudušas uz visiem laikiem. Vai gan mums tad nav jādara viss, ko viņš no mums prasa, un vai jebkas no tā var mūs pazemot? Jā, pat ja viņš gribētu bradāt mūs kājām, tā tomēr nav pārlieku augsta cena, tas ir tikai brīnišķīgi. Mēs nekad neaizmirsīsim, ka esam viņam visu parādā un labprāt, jā – no sirds un dvēseles – atdosim savu dzīvību par skatienu, kas licis mums pacelties.”

Gaisotne kļūst aizvien draudīgāka, atskan runas par Sātanu un citām jaunām meitenēm, kas ir uzturējušās mācītāja mājā un tad pagaisušas bez pēdām – kā puslīdz pieredzējusi 21. gs. lasītāja jau ir gaidījusi. Ir diezgan bailīgi – gan tad, kad vēl nav zināms, kuru iespējamo meiteņu nobendēšanas variantu autors (Karena Bliksena kārtējo reizi ir slēpusies aiz vīriešu dzimuma pseidonīma) izvēlēsies, gan tad, kad iestājas izšķirošā, gotiski šerminošā nakts.
Beigšu ar vēl vienu citātu (ko lai dara, daiļrunīgs teksts) par vīriešiem un sievietēm.

„Jauns vīrietis,” viņš pēc brītiņa sacīja, „ir vājš, trauksmains radījums – to, cik vājš un cik trauksmains, jūs savā nevainībā nemaz nenojaušat. Par vīrieti viņš pa īstam kļūst tikai tad, kad viņam atklājas sievietes debešķīgā tīrība. Ak vai, es taču līdz šim tiku uzskatījis sievieti par rotaļlietu paša vētrainajai dabai, es esmu noniecinājis visbrīnišķīgāko, ko dzīve mums piedāvā. No šī brīža es vairs nespēšu bez godbijības uzlūkot nevienu sievieti, pat ne viszemāk pagrimušo, viņa tomēr pieder pie jūsu dzimuma, jūsu veidola gaismā viņa tomēr paceļas augstu man pāri. No šīs dienas es gribu būt ikvienas sievietes bruņinieks, jo allaž paturēšu jūs savā prātā.”

Pistoļpoēti

Victor GischlerThe Pistol Poets“. New York: Dell, 2005 (2004).

Reizēm rodas vēlme lasīt detektīvus, vislabāk citu pēc cita. Diemžēl labu kriminālromānu nemaz tik bieži negadās atrast, un tieši krimiķus es visbiežāk pametu puslasītus. “Pistoļpoētus” izlasīju līdz galam un, domājams, ka atcerēšos autora uzvārdu un kādreiz uzmeklēšu vismaz viņa pirmo romānu “Gun Monkeys”.
Kādā Austrumoklahomas pilsētiņā universitātes viesprofesors Džejs Morgans paģirains pamostas blakus studentei, kas guļ kā beigta. Protams, tāpēc ka viņa ir mirusi, pārdozējusi narkotiku un alkohola kokteili. Pārsteigtajam profesoram uzrodas negaidīts glābiņš. No līķa atbrīvoties palīdz kāds vecīgs kungs, kurš tikko noziedojis prāvu summiņu universitātes izdotajam literatūras žurnālam, un nu Morganam tāpēc jālasa un jālabo viņa dzejoļi, ko Morgans, protams, negrib darīt, viņam pilnīgi pietiek ar skumjo apziņu, ka pats jau nez cik sen neko nav uzrakstījis, un dzejošanas mācīšanu studentiem. Piemēram, gandrīz vienīgajam melnādainajam studentam visā universitātē, Šermanam Elisam, kas patiesībā nemaz nav stipendiju saņēmušais apdāvinātais jauneklis, viņš ir neizglītots bandas loceklis Herolds Dženkss, kas saskatījis izdevību sākt jaunu, labāku dzīvi un aizlaidies no sava bosa, paņemot līdzi prāvu maišeli kokaīna, ko tagad grib pārdot vietējam narkotiku sīktirgonim. Tad uzrodas nabadzīgs privātdetektīvs, kas meklē pazudušo studenti, bet neatteiktos arī no kokaīna, tas viņam patiktu vēl labāk.
(Grāmatas sākums lasāms šeit.)
Sekss, narkotikas, literāti un līķi. Pēdējo te ir tikpat daudz kā Šekspīra lugās, veicas tiem, kas romāna beigās ir palikuši dzīvi.
Autors, pats tā saucamās radošās rakstīšanas pasniedzējs, savus varoņus ne tikai nogalina, bet arī smejas par viņiem. Gangsteru vadonis visu laiku pēta modes fotogrāfijas un prāto, ko lai velk mugurā, viņš ilgojas pēc mierīgas aromterapijas un saviem kompaktdiskiem ar meditatīvām dabas skaņām. Policisti, protams, ir pastulbi un slinki, studenti tāpat. Pasniedzēji… tur ir gan profesors, šrilankiešu dzejas tulkojumu prosodijas speciālists, kas, sastrīdējies ar kolēģi, Džeimsa Džoisa pētnieku, iemet viņam riteņa spieķos “Finegana vāķēšanu”, gan zinātniece, kas pēc picas apēšanas vakarā trīs stundas pavada uz velotrenažiera un no savas alas, kurā ierāvusies pēc šķiršanās, iznāk ārā tikai uz pāris minūtēm, proti, tūdaļ pēc seksa izmet vīrieti no viesnīcas numura, pirms vēl tas paguvis uzvilkt kreklu vai kurpes. Ja vien šis vīrietis nesacer draņķīgus, bet tik pieprasītus krimiķus, ka viņš ir bagāts. Pulicera prēmijas laureāts, ko Morgans aizvieto, brīvo gadu pavada nevis Prāgā, jo no Čehijas esot izsviests, bet gan kādas universitātes ēkas neizmantotajā piektajā stāvā, kur gandrīz nepārtraukti notiek ballītes.
Grāmatā visu laiku kaut kas notiek, parasti mazliet absurds un ļoti neticams, un diezgan negaidīts. Tēli ir klišejiski, bet, uztverot to visu kā vieglu parodiju, tas lielākoties netraucē. Nav izcili, bet ir gluži labi.

Līķu muša

Patrīcija Kornvela “Līķu muša“. Tulk. Liana Blumberga, il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. (Patricia Cornwell. Blow Fly. 2003.)

Domāju, ka tas būs detektīvs, bet izrādījās — trilleris. Vēl trakāk, atklājās, ka tas rakstīts uz pirmā vāka. Nu, kāpēc gan es neticu reklamējošajiem citātiem uz vākiem? Šis vārds taču ir pareizs, tāpat arī daudznozīmīgais apgalvojums, ka “šī romāna nianses pārsteigs pat pieredzējušu lasītāju”.
Autores vārds bija dzirdēts, turklāt grāmatas galvenajai varonei, tiesu medicīnas ekspertei Kejai Skarpetai, 1999. gadā esot piešķirta Šerloka balva kā labākajam literārajam tēlam detektīvliteratūrā (iedomājos patologanatomi Semu no seriāla “Mēmais liecinieks“). Uz grāmatas apvāka uzskaitītas arī citas balvas, ko saņēmuši iepriekšējie Kornvelas romāni.
Skarpeta Semai nemaz nav līdzīga, grāmatā viņa nekādu lielo lomu nespēlē, un par tiesu medicīnu tur neko nevar uzzināt. Turklāt šis ir sērijas divpadsmitais romāns, kas turpina pāris iepriekšējos darbos aizsāktu sižeta līniju. Par Skarpetu nemitējas domāt psihopātiski dvīņubrāļi, liela noziedznieku karteļa vadītāja dēli. Abi ir jau mēģinājuši Skarpetu nogalināt. Tagad viens sēž nāvinieku kamerā, otrs — purvainā upē, kuras apkaimē nemitīgi pazūd sievietes. Pirmais, par Vilkaci dēvētais Žans Batists Šāndons, ir no galvas līdz kājām noaudzis ar gariem matiem. “Viņš ir pastāvīgi magnetizēts un mēnessērdzīgs, un gaišredzība ļauj viņam skaidri redzēt bez acīm.” Domājat, tās ir vājprātīgā iedomas? Nekā, ja izlasīsit grāmatu līdz galam, jūs sagaidīs kāda pārsteidzoša nianse.
Tā nebūs pirmā. Skarpetai ir māsasmeita Lūsija, satriecoši daiļa un gudra, un prasmīga. Viņa prot gan programmēt (jau vidusskolā viņa kā interne veidoja FIB Kriminālo mākslīgā intelekta tīklu; nez, ko vēl FIB uztic skolniekiem?), gan šaut, gan vadīt helikopteru un privātu izmeklēšanas aģentūru; prot visu atrast internetā, taču nezina, ko iesākt, ja sameklētā informācija ir franciski vai, pasarg’ die’s, poliski. Kopā ar savu labo čomu Rūdiju, kas reiz viņu mēģināja izvarot, Lūsija dodas uz Ščečinu novākt Šāndonu ģimenes advokātu Roko. Grāmatas darbība notiek kādu laiku pēc 2001. gada septembra. Ščečinā ir tā:

Pieklājīgu iztiku nopelnīt te ir neiespējami. Ļoti maz cilvēku zina, kā ir dzīvot jaukā mājā, braukt ar jauku mašīnu, valkāt jaukas drēbes, pirkt grāmatas vai doties atvaļinājumā. Runā, ka Polijā nevienam nav naudas, izņemot krievu mafiju un kriminālos karteļus, un ļoti bieži tā ir patiesība. [..]
Viņš ir svarīgs vīrs, kurš apmetas “Radisonā” ik reizi, kad iebrauc Ščečinā. Tā pilsētā ir vienīgā solīdā viesnīca, un administrācija aizvien sūta viņam dāvanas, ieskaitot smalku konjaku un Kubas cigārus, jo viņš savus rēķinus maksā amerikāņu dolāros, nevis nevērtīgajos zlotos.
[..] dolāros, kas ļoti grūti iegūstami un labi noder melnajā tirgū.

Grāmatas sižets kopumā un varoņi ir apmēram tikpat pārliecinoši kā Polijas ainas. Principā pietiek izlasīt saīsināto “The Guardian” variantu. To es pat silti iesaku izdarīt. Pašu grāmatu lasīt var, bet nav vērts. Latviski teksts skan diezgan labi, acīs duras tikai netranskribēti Francijas vietvārdi, “zariņu kukaiņi” (tieši tā, pēdiņās) un burtiski tulkotas idiomas:

— Nekādi nevaru tevi nosaukt par Tomu, — Marino dod pretsitienu. — Tas nepiestāv tavai sejai.
— Esi mans viesis. Esmu ar to apradis.

Tādos teikumos es neredzu punktu.
Domāju, ka Kornvela no lasāmo autoru saraksta ir izsvītrota uz mūžīgiem laikiem, bet tad ziņkārīgi devos palūkoties, kā romāns novērtēts “Amazonē”. Pārliecinošā pārsvarā valda viena zvaigznīte, tomēr vidējais vērtējums ir divas zvaigznītes. Kornvelas un Skarpetas fani ir sašutuši gan par stila maiņu, gan par nekonsekvenci varoņu vecuma, nodarbošanās un raksturu ziņā, gan par augšāmcelšanos, kas neesot iespējama pēc iepriekšējo grāmatu notikumiem, gan vienkārši neticamo sižetu un sasteigto un neapmierinošo atrisinājumu. Sapratu, ka Kornvelai var dot vēl vienu vai divas iespējas, jo pirmās sešas grāmatas esot vislabākās, bet gan šī, gan otra latviski izdotā — “Pēdas” — labāk būtu palikusi nepublicēta.
Starp citu, Skarpeta bija pirms “C.S.I.”.

Kā nevajag darīt

Dīns R. Kūncs “Nakts balss“. Tulk. Agita Blekte, il. Ieva Lapiņa. Rīga: Rija, 1995. (Dean Koontz (as Brian Coffey) “The Voice of the Night”, 1980.)

 “Nakts balsī” Kuncs izstāsta, kā nevajag izturēties pret bērniem, ar ko nevajag draudzēties un kur nevajag glabāt atslēgu. Protams, grāmatā notiek viss nevēlamais. Četrpadsmitgadīgais Kolinss, “izstīdzējis, lempīgs, tuvredzīgs grāmattārps, kurš nebija ne pārāk labs čoms, ne arī sportists, kā arī neskatījās pietiekami daudz televizoru” (un šajā citātā ir redzams, kā nevajag tulkot — jo ar cik televizoriem būtu gana?), turklāt literārās intereses viņam ir nūģiskas — “piedzīvojumu literatūra, šausmu komiksi, vilkaču un vampīru stāsti, šausmu filmas” —, pārceļas uz citu pilsētu, kur ar viņu iedraudzējas Rojs, “pašpārliecināts, labi ieredzēts un populārs” futbolists, kas patīk gan zēniem, gan meitenēm, gan pieaugušajiem. Kolinam, kuram draugu nekad nav bijis un māte allaž ir darbā vai biznesa vakariņās, jaunās attiecības šķiet tik svarīgas, ka viņš pusi grāmatas Roja pretīgos stāstus pamanās uzskatīt par joku.

“Ja patiešām būtu bijis kaķis, tu atcerētos tā vārdu,” teica Kolins.
“Flufi. To sauca par Flufi.”
“Izklausās ticami.
“Tā ir taisnība. Es ieliku to būrī un apstrādāju ar mātes adāmadatām.”
“Apstrādāji?”
“Es to durstīju cauri režģim. Ak Dievs, tev vajadzēja to dzirdēt!”
“Nē, pateicos. [..] Tu gribi redzēt, vai vari mani šokēt. Tu gribi, lai man paliek slikti.”

Tā nu Kolins vairās no patiesības, līdz ir par vēlu. Viņš ir spiests pieņemties vīrišķībā, ja grib palikt dzīvs.
Grāmata, pēc kuras motīviem Liepājas teātrī bija iestudēta izrāde “Bērniņi”, ir ātri izlasāma, jo lielu daļu teksta veido dialogi un lappušu nav nemaz tik daudz. Es teiktu, ka tas ir labi, garāku gabalu es varbūt nemaz nebūtu pievārējusi, jo dzīvnieku spīdzināšana man izteikti nebija pa prātam un tekstā bija jaušama sadomātība. Līdz galam nenoticēju ne Kolina izmisīgajai vēlmei pēc atzinības apvienojumā ar apbrīnojamu naivumu, ne Roja spējai apmānīt visus pilsētas iedzīvotājus, ne tam, ka bērni tā sarunājas. Intrigas atrisinājums šķita pārāk vienkāršots. Pienāca mana kārta teikt, ka tā, kā beigās rīkojās Kolins, nedrīkst darīt.


Reiz pavisam sensenos laikos esmu lasījusi Kunca “Čukstus”, kas uz mani atstāja diezgan spēcīgu iespaidu, un par tiem kukaiņiem es vēl reizēm iedomājos. Šeit saspiestās skudras droši vien ātri aizmirsīšu līdz ar visu pārējo, lai gan nav tā, ka grāmata būtu īpaši slikta, tā ir drīzāk viduvēja. Ne visai pārliecinoša.
Tomēr latviski lasīt labāk nevajag. Vārdu kārtība teikumos bieži vien ir ļoti dīvaina. Daudzi teikumi beidzas ar “to”, kas sāk izskatīties pēc “Tā”, tāpēc teksts iegūst negribēti pornogrāfisku pieskaņu: “ieziežot arī viņas zeltainos matus ar to”. Ir arī man tuvie ķermeņi:

“Ko tu meklē?” jautāja Kolins.
“Ķermeņus.”
“Ko?”
“Beigtus cilvēkus.”

Grāmata ir tulkota tajos tālajos laikos, kad vēl nebija Gūgles (iedomājaties? Labi, ka Altavista jau bija), un droši vien nebija viegli saprast, ko iesākt ar grāmatu nosaukumiem un citām reālijām, taču nosaukt filmu par “Taisnžaketi”… Dīvainākais, ka par spīti tam visam, par spīti diļļu pikļiem un sierakūkas pildījumam, ko Kolina māte pārnesa no delikatešu veikala, man šķiet, ka tulkotājai bija potenciāls, tikai viņa nezināja, ko dara, un kāds publicēja to, ko vajadzēja pamatīgi pārstrādāt. Bet ko nu vairs.