Bloga arhīvi

Maija grāmatas un īsumā par izlasīto

Aprīlī man tik raiti nevedās kā martā, no astoņām atlasītajām grāmatām izlasīju pusi, bet pārējās nolēmu uz brīdi atlikt malā, tāpēc kaudzītē šoreiz neviena grāmata neatkārtojas no iepriekšējiem mēnešiem. Šis tas tur ir vecs, šis tas — pavisam jauns. Tad vēl ir tāda lieta, ka esmu sapirkusi arī visādas e-grāmatas, ar Story Bundle vien tu, cilvēks, dabū uzreiz kādus desmit gabalus, un būtu reiz laiks ķerties arī pie tām, citādi nu jau man ir neērti pirkt jaunas. Un ko mēs varam mācīties no pandēmijas? Ka nevajag neko taupīt vecumdienām, jo kas zina, vai tās vispār pienāks. Nu, vismaz attiecībā uz grāmatām.

Disidentes. Antología de poetas críticos españoles (1990–2014). Ed. Alberto García-Teresa. 2015. Šo grāmatu nopirku Barselonas vecākajā anarhistu grāmatnīcā jau pirms dažiem gadiem, bet, kā jau tas parasti notiek, biju to tikai pašķirstījusi un palasījusi īsākos dzejoļus. Tagad godprātīgi to izlasīju no vāka līdz vākam. Mani mazliet pārsteidza spāņu disidentisko dzejnieku daudzums un tas, cik labi šo tēmu acīmredzot pārzina redaktors. Dzejniekus neizskaitīju, bet krājumā ir pāri par 400 lappusēm, autori sarindoti pēc dzimšanas gada (1931.—1992.). Sievietes ir nospiedošā mazākumā, taču viņas tomēr ir, un lielākoties tieši viņu darbi mani aizkustināja visvairāk, jo lielākā mērā skāra ne tikai smadzenes, bet arī sirdi.

Heli Lāksonena. Soul. Burkans. Undens. Atdz. Guntars Godiņš. 2019. Otrajai grāmatai pietrūkst pirmās pārsteiguma, turklāt nosaukuma pirmais vārds man visu laiku atgādina mūziku, nevis sauli, bet tas nu tā. Šai grāmatai ir lieliskas Viviannas Marias Stanislavskas ilustrācijas, kas izcili papildina tekstu. Dzejoļi joprojām ir sirsnīgi, asprātīgi un aktuāli, lūk, viens no tiem:

Padoms, kad i briesms, jeb uzmanīb, svešneks nāk!
Ja tu ieroug sveš cilvek, joz uz mežu tik ātr, cik kājs nes, neskates appakaļ, met čiekurs uz šo (šis skrien teu pa pēdam, skaidrs kā den), apgules zem pīladž sakn un gul tik ilg, kamer šis i pro. Ta tu būs drošiba.

Alan Rabinowitz. Beyond the Last Village: A Journey of Discovery in Asia’s Forbidden Wilderness. 2001. Rabinovičs apraksta savus ceļojumus uz Mjanmas neizpētītajiem apgabaliem, kur viņš atrod gan izmirstošu pigmeju cilti (viņi ir tik neglīti, ka paši nevēlas turpināt dzimtu), gan vēl nezināmu briežu sugu, kas gan, zoodārza direktoram par bēdām, ir ļoti līdzīga jau zināmajām, kā arī panāk jaunu aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu, sadarbojoties un pierunājot nemaz ne viegli pieejamās valsts iestādes un ministrus personīgi. Diemžēl dzīvnieku izplatību viņš noskaidro, uzpērkot no vietējiem medniekiem kaulus un ādas, ar iedzīvotājiem sarunājas ar veselas virknes tulku starpniecību un viņam trūkst humora dzirksts, kas to visu padarītu ar pārlasāmu piedzīvojumu stāstu. Biju gribējusi kaut ko dzīvīgāku.

Nicole Krauss. Forest Dark. 2017. Man ļoti patika Krausas The History of Love. Šis romāns paralēli vēsta par autorei ļoti līdzīgu (es pat iegūglēju, un patiesi, Krausa ir izšķīrusies) amerikāņu rakstnieci, kas, bēgot no radošās krīzes un jūkošās ģimenes, aizlido uz Telavivu, uz to pašu Hiltona viesnīcu, kurā dzīvojusi bērnībā, nododas filosofiskām pārdomām, bet tad satiek dīvainu vīru, kas viņu pievilina ar stāstiem par nepublicētiem Kafkas darbiem un aizsūta tuksnesī rakstīt grāmatu, un par bagātu ebreju, kas izdāļājis visas savas mantas un pazudis. Un par viņa ANO vai līdzvērtīga līmeņa sanāksmē pazudušo mēteli. Šī grāmata ir uzrakstīta pierastākā veidā un neatstāja to priecīgā pārsteiguma sajūtu, ko autores pirmais manis lasītais darbs. It kā bija labi, bet es zinu, ka viņa var labāk. Tomēr viss ir kārtīgi nostrādāts un patiks tiem, kas iecienījuši apcerīgu literatūru, kurā kaut kas arī notiek.

Helen Oyeyemi. White is for Witching. 2009. Ojejemi jau sen atradās manā lasāmo autoru sarakstā, bet pie viņas pieķēros es tikai šoziem, izlasot viņas jaunāko darbu Gingerbread, pēc kura īsti nevarēju saprast, vai man viņa patīk. Tādēļ, lai noskaidrotu šo jautājumu, izlasīju arī viņas trešo romānu, kas mani piesaistīja ar nosaukumu, un domāju, ka lasīšu arī ceturto. Grāmatu pamīšus stāsta pazudušas meitenes dvīņubrālis, draudzene un māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar ģimeni un dažiem spokiem, māja, kurai ir pašai savi plāni. Lasītājus var atbaidīt vai pievilināt fakti, ka galvenajai varonei ir ēšanas traucējumi un mīlestība pret citu meiteni. Šis nav ļoti baismīgs romāns, tikai vietām, es to lasīju pirms gulētiešanas, un murgi man nerādījās, un tā pievilcība slēpjas nevis spraigā sižetā, bet gan noskaņas radīšanā un mīlestības pilnās attiecībās arī ģimenes locekļu starpā.

Marts, spāņi, aprīlis un tā

Mana nojauta, ka martā būs daudz laika lasīšanai, piepildījās, no visām malā atliktajām grāmatām es neizlasīju tikai “Mirušos astronautus”, bet toties izlasīju vēl šo to citu. Aprīlim esmu atlikusi tikpat daudz grāmatu, bet ar tām droši vien tik raiti nevedīsies, jo mēnesis jau ir krietni ieskrējies. Skaidri zinu tikai to, ka izlasīšu Nūnu, jo mani jau gaida viņa nākamā, tikko izdotā grāmata. 3td vēl neesmu pieteikusies, gribu izlasīt to, kas sapirkts.

Mazliet par spāniski lasītajām grāmatām.

El poder del cuerpo. Antología de poesía femenina contemporánea. Ed. Meri Torras. 2009. Latviski izdotajā 20. gs. spāņu dzejas antoloģijā man ļoti pietrūka sieviešu. Šī antoloģija aizpilda ne tikai šo (nosacīti, jo tajā ievietotie dzejoļi sacerēti, sākot ar 1995. gadu), bet arī tematisko nepilnību — Briedi droši vien sievietes ķermenis viņas pašas skatījumā neinteresēja. Tas nenozīmē, ka šis būtu erotiskās dzejas krājums, lai gan mīlas dzejoļi te, protams, arī ir. Sievietes ķermenis pieredz daudz ko, un par to visu redaktore ir centusies atrast dzejas darbus. Grāmatā ir dzejoļi arī basku, katalāņu un galīsiešu valodā, tiem visiem ir spāņu tulkojums. Izlasīt no viena gala līdz otram līdz šim tikai pāršķirstīto grāmatu man padevās viegli, tāpēc tagad domāju ķerties klāt citām antoloģijām. Šo noteikti turpināšu šķirstīt.

Eduardo Mendoza. El negociado del yin y el yang. 2019. Šī ir populāra spāņu rakstnieka topošās triloģijas, kurā droši vien būs vairāk par trim grāmatām, otrā daļa, kurā turpinās stāstījums par Rafas Bataljas, jauna cilvēka, kas ļauj sevi nest straumei, dzīvi, kurā piedzīvojumus rada un stāstā absurdumu un humoru ienes (pirmajā grāmatā) nejauši satiktais trimdā dzīvojošais Livonijas karalis. Vispār autora mērķis ir izstāstīt par 20. gs. beigu daļas notikumiem (šajā grāmatā nomirst Franko) un to nozīmi sabiedrības dzīvē. Iepriekšējā daļā Rafa aizbrauca uz Ņujorku, tādu miestu, kurā neviens īsti negribēja savu kāju spert, izņemot varbūt gejus, jo tur sāka attīstīties viņu kultūra. Šajā viņš apmeklē tikpat garlaicīgo un atpalikušo Tokiju. Par spīti aizraujošajam Livonijas aprakstam es neesmu īsti pārliecināta, vai latviešu lasītājam Mendosa patiktu. Šķiet, ka viņš ir pārāk spānisks.

Sergi Pàmies. Debería caérsete la cara de vergüenza. Trad. Joaquín Jordá. 2007 (1987). Katalāņu autora pārizdota pirmā grāmata. Autors tiek salīdzināts ar Kimu Munzo, jo viņš raksta jaunajā urbānajā stilā īsus, izklaidējošus, neiegrožotas izdomas un svaigas elpas pilnus stāstiņus. (To es norakstīju no aizmugurējā vāka.) Stāsti īpaši neaizķērās atmiņā (nē, nu bija viens par bankomātu, kas naktī neizsniedza naudu, jo ko tu ar to darīsi? Dzert iesi, ja? Nekā nebija, tas nav tikumīgi. Šķiet, ka mazliet tikai jāpagaida, un mēs arī to piedzīvosim. Un vēl dažus es atceros, tā ka nav tik traki), bet lasīt bija patiešām patīkami un es labprāt to darītu vēl.

Enrique Vila-Matas. Mac y su contratiempo. 2017. Es noskatījos, ka Vilis šito lasa, un arī sagribēju. Romāns ir par kādu no darba atlaistu vīrieti, kas nolēmis pārrakstīt savā rajonā dzīvojošā slavenā rakstnieka pirmo grāmatu, to uzlabojot, bet, tā kā ar rakstīšanu viņš nekad nav nodarbojies, tad sāk ar dienasgrāmatu, kuru tad arī dabū lasītāja. Pārrakstāmais romāns sastāv no stāstiem, kas katrs sacerēts cita rakstnieka garā, bet te nu radās mana problēma (šajā vietā ieteicams noskaidrot vārda “contratiempo” tulkojumu), proti, lielāko daļu šo rakstnieku vārdu es biju dzirdējusi, bet pašus lasījusi nebiju, tāpēc man bija mazliet garlaicīgi, lai gan Maka idejas stāstījuma laikā kļūst aizvien īpatnējākas. Vārdu sakot, man šķiet, ka biju pārāk dumja. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar šo autoru, un nezinu, vai lasīšu vēl.

César Aira. La villa. 2006 (2001). Jau sen biju gribējusi izlasīt kaut ko no ļoti ražīgā argentīniešu rakstnieka Sesara Airas, taču nebija sanācis. Viņam ir iznākušas vairāk par simtu īsu grāmatu, kuras pats sauc par dadaistu pasakām jeb literārām rotaļlietām pieaugušajiem un no kurām “La villa” (kas te nenozīmē vis villu, bet gan graustu rajonu) bija nejauša izvēle. Grāmatas centrā ir milzīgs puisis Maksis, kas no rītiem iet kačāties, bet vakaros palīdz mistkastniekiem stumt viņu ratiņus ar sašķirotajiem atkritumiem un tā pamazām nonāk līdz graustu rajonam, kurā ieiet citiem ir bīstami, ja vien neej pirkt narkotikas. Narkotiku dēļ par graustiem interesējas arī policists ar dīvainām darbības metodēm un ne mazāk dīvaina tiesnese, un drīz vien viņu visu un vēl dažu personāžu ceļi satiekas detektīvseriālu parodijā. Autors ļaujot tekstam sevi nest un daudz neuztraucoties par žanriem vai citiem literatūras noteikumiem, un arī lasīt bija viegli (par spīti tam, ka viņš ir no Argentīnas, Airas tekstā bija mazāk nezināmu vārdu nekā Mendosas), un stāsts ļāva iejusties mazliet neticamā vidē un sagādāja pārsteigumus.

Īsumā

Dāvids Grosmans. Bārā ienāk zirgs. Tulk. Māra Poļakova.
Netradicionālas stendapa komēdijas izrādes pierakstu grāmatā es izlasīju ar zināmu piespiešanos un ne tāpēc, ka man tas būtu licies pārāk skumjš, kā dažiem klausītājiem romānā, bet gan tāpēc, ka mani tā arī nepiesaistīja galvenais varonis un stāstītājs, kas nolēmis šai vakarā žargona pilnā valodā atklāt savas dzīves bēdīgāko notikumu. Cik ilgi klausīsies kādu, kas tev ir vienaldzīgs? Tā jau valodiņa tek raiti, un būtu arī, par ko just līdzi. Ļoti izglītojošas tulkotājas piezīmes.

Jāns Undusks. Ceļojums, vārdā Spānija. Tulk. Maima Grīnberga.
Šo es arī nesapratu. Ja sākumā šķita, ka tā ir esejveida literatūra, kas ne visai cieši saistīta ar autora reālu ceļojumu uz Spāniju, tad pēc tam esejiskuma kļuva mazāk, toties uzradās (izfantazēta?) basku meitene ar garu bizi un visām no tā izrietošajām fantastiskajām sekām. Man būtu paticis vairāk, ja autors tik bieži nestāstītu, kādas ir sievietes un ko viņas domā. Tas patiesi krita uz nerviem.

Vīvi Luika. Ēnu teātris. Tulk. Rūta Karma.
Vēl viens igauņu ceļojums, šoreiz uz Romu. Iespējams, man būtu paticis vairāk, ja es būtu vecāka vai vismaz viedāka. Tagad autori no manis šķir pārāk dziļa laika jūra Roma mani arī nekad nav vilinājusi, ne tā kā autori, kuras ceļi patiesi esot veduši turpu. Pats ceļojums arī šajā grāmatā nebūt nav galvenais, bet man tomēr atmiņā vislabāk palikuši stāsti par īres dzīvokļa un zobārsta meklējumiem.

Giljermo Martiness. Luisianas B. nāve. Tulk. Edgars Briška.
Intelektuāls kriminālromāns, kas tieši kā kriminālromāns nesniedza baudījumu, jo, lai gan spriedze bija, trūka vainīgā meklēšanas vai izvairīšanās no pēdu dzinējiem aprakstu, nāves tika aprakstītas pārāk bezkaislīgi un jautājumi (vai viņš ir vainīgs? Vai viņa ir traka? Vai literatūra ietekmē dzīvi? Kas ir rakstnieka iedvesmas avots?) ļāva naktīs mierīgi gulēt. No otras puses, pirmajam slavenajam rakstnieka kriminālromānam “Slepkavības Oksfordā” izlasīju tikai pašu sākumu, šo es pabeidzu visu.

Aleksandra Mariņina. Rekviēms. Tulk. Ieva Linde.
Neierasti īss Mariņinas romāns, kas gan citādā ziņā pārējo starpā neizceļas. Kamenska ir pārgājusi uz Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi, bet darbs viņu atkal saved kopā ar bijušajiem kolēģiem. Šajā grāmatā nav spilgta kādas tipiskas vides atveidojuma, varbūt visvairāk izceļas kāds primitīva, bet apdāvināta cilvēka tēls, kura āriene un iekšiene ir galīgi atšķirīgas, un tas, kā viņš spēj nodarīt postu, ne acis nepamirkšķinājis.

Dolores Redondo. Todo esto te daré.
Vēl viens īsts kriminālromāns, kurā izmeklēšana noris mazliet neparastā veidā, jo izmeklētājs ir tikko atvaļinājies. Pazīstamam rakstniekam avārijā nomirst mīļotais cilvēks, un izrādās, ka viņam ir bijuši daudzi noslēpumi. Tagad ir jāizlemj, vai tos šķetināt. Visam pa vidu tiek novāktas vīnogas un zied gardēnijas. Redondo iepriekšējie darbi man patika labāk. Šis ir diezgan atšķirīgs, lai gan dažas rakstnieces noslieces saglabājas.

Tik grūti ir būt latvietim

Contra. Tik grūti ir būt latvietim. Atdz. Guntars Godiņš, il. Elīna Brasliņa. R.: Pētergailis, 2019. 123 lpp.

Kas gan to lai zina labāk par igauni? Par Contru es jau vienreiz te rakstīju, un tagad droši vien sanāks atkārtoties, jo nekas būtiski jauns viņa gŗāmatā neparādās, ja nu vienīgi futbola nedaudz mazāk, bet arī tas te ir, jo

ir viens un tas pats
futbols ko skatos es
vai dzejolis
kas manu vārdu nes

Vispār es samelojos, viens ļoti būtisks jauninājums ir gan, un tā ir sarakstīšanas valoda. Contra ir sācis dzejot latviski, tāpēc jāsāk domāt, vai tā maz ir igauņu dzeja. Varbūt tomēr jau latviešu? Nav jau latviešu dzejā nemaz tik daudz to humoristisko dzejnieku, es te tagad sēžu un domāju, vai pie tiem var pieskaitīt Žeberu. Kaut kādu zināmu līdzību viņos abos var saskatīt, abi mēdza rakstīt īsos pantos (Contram ir arī gari teksti), bet vispār no Žebera man tagad nāk prātā tikai drūma ironija. Bet Contra raksta par to, ka latvju meitenes ir daiļākas par latvju zēniem. Var jau būt, ka tā arī ir ironija, es zinu dažus pavisam glītus vīriešus.
Contras dzejoļi šķiet aizdomīgi vienkārši, nu tādi kā Aijas Zariņas zīmējumi, kas rosina uz domu, ka es arī tā varu – un varbūt varu arī, bet uzzīmēja ta’ Aija un uzrakstīja Contra. Nevis es vai tu.
Varbūt drīzāk viņu ar Šlāpinu vajadzētu salīdzināt, bet to es tik labi nezinu.
Varbūt man tomēr liekas, ka dzejai ir jābūt izsmalcinātākai, bet šos dzejoļus ir viegli lasīt, tie neliek justies kā dumiķei vai garlaikotai un pēc atkārtotas lasīšanas noteikti iegultos prātā.

Dažus dzejoļus var lasīt “Satori”.

Eņģeļi uz ledus neizdzīvo

Aleksandra Mariņina. Eņģeļi uz ledus neizdzīvo. 1. un 2. sējums. Tulk. Dace Kārkliņa, il. Rihards Delvers. R.: Nordik 2016. (Александра Маринина. Ангелы на льду не выживают. 2014.) 271 + 304 lpp.

   Mariņinu es kādreiz lasīju daudz un arī seriālu skatījos. Tad viņa sāka vairāk pieminēt politiku un man aizvien vairāk sāka krist uz nerviem viņas tulkojumos bieži sastopamais vārds “uzšāvējs”, tik ļoti, ka es šīs grāmatas pārtraucu lasīt. Patiesībā es pat jutos pārsteigta, bibliotēkas plauktā ieraudzījusi, ka tā saturs ir gandrīz pilnībā mainījies, jo vecās grāmatas droši vien ir nolasītas, bet to vietā ir nākušas jaunas, jo tās vēl aizvien tiek rakstītas un izdotas.  
   Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka īr mainījušies arī tulkotāji un tā vārda, kas mani tik ļoti kaitināja, vairs nav.
   Kamenska ir atvaļinājusies no darba milicijā un strādā Stasova privātdetektīvu birojā. Tomēr ar bijušajiem kolēģiem valsts darbā arī visas saites nav pārtrūkušas, un reizēm viņi cits citam izpalīdz. Vēl pie tam viņa ir sākusi gatavot diētiskas mannā un rīsu putras, nu, ne jau sev (ar Čistjakovu un virtuvi joprojām viss kārtībā), bet savam brāļadēlam, kam ir kuņģa čūla un biedrs, kas viņu noved džankfūda un hakerisma neceļos. Tie otrie izrādās pavisam noderīgi lietas atrisināšanai.
   Bet lietas tur ir vairākas. Pie savas mašīnas ir nodurta valsts Domes darbiniece, bet pie bijušā drauga un kolēģa mājām nošauts daiļslidošanas treneris, kas tur gājis skaidrot sarežģītās attiecības. Pa vidu vēl ir viens mākslinieks un vairāki biznesmeņi, un, lai gan ir skaidrs, ka visas līnijas beigās saies kopā, daļa no tām sākumā nav ļoti interesanta. Seriāliem raksturīgais fragmentētais skats man kaut kā nepatika, bet tā jau mūsdienās, šķiet, ir norma.
   Šis diezgan lielā mērā ir ražošanas romāns, lasītāja tiek iepazīstināta ar daiļslidošanas aizkulisēm, par kurām nerunā sacensību komentētāji televīzijā (lai gan tās atsauca atmiņā kādu neveiksmīgu mākslas vingrošanas komentētāju, kas pēc pārāk atklātas savu domu par tiesnesi izteikšanas tika noņemta no trases), un liela daļa no tām attiecas tieši uz tiesnešu darbu, jo to, ka slidot ir grūti, sāpīgi un bailīgi, bet treneri mēdz būt rupji (es, starp citu, vienu daiļslidošanas treneri mazliet pazīstu, un viņa nemaz neizskatās kliedzoša un tirāniska), to tāpat ir viegli iedomāties. Katrā ziņā man neradās doma, ka Mariņina melo vai pārspīlē, ka tā taču nevar būt. Varbūt man trūkst pozitīvisma.
   Kopumā ir sanācis pieklājīgs un diezgan klasisks detektīvromāns ar ieskatu noziedznieka psiholoģijā un gan valsts, gan privāto izmeklētāju darba metodēs un attiecībās ar kolēģiem un priekšniekiem, sarežģītu vainīgā meklēšanas shēmu un Kamenskas inteliģento atrisinājuma atrašanu, bet bez izsmalcināti nežēlīgiem nogalināšanas veidiem vai bezmērķīgas asins izliešanas. Protams, to visu varēja ietilpināt vienos vākos, nevis izstiept pa diviem sējumiem, un man tomēr bija interesantāk, kad Kamenska strādāja valsts darbā (jo tur vairāk intrigu un kolēģu), bet es droši vien turpināšu lasīt Mariņinu, vismaz Kamenskas sēriju (un tā ka tā drīz beigsies, tad arī pārējos viņas sacerējumus).

Neredzamās pilsētas

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulk. Dace Meiere, il. Elīna Brasliņa. R.: Neputns, 2017. (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972.) 142 lpp.

It kā vēl neesmu tik veca, taču tā stunda jau ir situsi. Ir pienākusi mana kārta sūdzēties par pārāk sīkajiem un blāvajiem burtiem, kas apvienojumā ar slīprakstu lasīšanu padarīja par mocībām. Šis ir viens iemesls, kāpēc, ja kādreiz sadomāšu pārlasīt Kalvīno, es ķeršos pie barona, kurš dzīvoja kokos, nevis – par spīti ilustrācijām – pie sieviešu vārdos nosaukto pilsētu aprakstiem. Cits iemesls tam būs vēl vienkāršāks – mazāk eksperimentālais barons man patika vairāk. Tas, protams, nenozīmē, ka no lasāmo grāmatu saraksta, kas, starp citu, ir garāks nekā visu diženā ceļotāja Marko Polo apmeklēto pilsētu uzskaite, būtu izslēgusi otru slaveno Kalvīno eksperimentālo gabalu par ceļinieku ziemas naktī.
Tātad ir ceļotājs, kurš aizrāvies ar pilsētu īpatnību uzmeklēšanu, un ir varens hans, kam visas šīs neredzētās pilsētas aprakstīt, vārdos vai zīmēs. Lai viņš zina, kāda ir viņa nepārskatāmā impērija. Un visus manus iebildumus pret pilsētām, piemēram to, ka tās visas, lai cik dažādi aspekti būtu aplūkoti, izklausās stipri līdzīgas. Un ceļotājs nesaka: tas tāpēc, ka tu lasi pārāk lieliem gabaliem uzreiz, vajag pa bišķītim, kā to man norādītu jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, nē, viņš piekrīt un domās atgriežas pie tās pilsētas, kas viņam nosaka visas pārējās, pie Venēcijas, kurā es neesmu bijusi, bet zināmu ietekmi gan jau ka vienalga varu saskatīt. Jo par Venēciju mēs visi esam dzirdējuši.
Varbūt pilsētu apraksti ir tikai tāda dekorācija Marko Polo un Hubilaja filosofiskajām sarunām un klusēšanai. Bet varbūt gluži otrādi.
“Manā prātā joprojām glabājas daudz pilsētu, ko neesmu redzējis un nekad neredzēšu, tie ir nosaukumi, kas nes līdzi kādu tēlu vai fragmentu, vai zibsni, vai iedomu ainu: Getullija, Odile, Eifrāzija, Margara. Arī pilsēta augstu virs līča vēl aizvien ir turpat – ar savu noslēgto laukumu, kam pašā vidū ir aka -, taču šo pilsētu es vairs nespēju nosaukt kādā vārdā, nedz arī atceros, kā varēju tai piedēvēt vārdu, kas nozīmē pavisam ko citu.”
Šī man bija Ziemassvētku dāvana no Sibillas.

Rīgas zilā gvarde

Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Tulk. Maima Grīnberga, il. Josh Philip Sunders. R.: Mansards, 2016. (Paavo Matsin. Sinine kaardivägi. 2013.) 150 lpp.

    Visu laiku dzīvoju iedomās, ka šī ir smieklīga grāmatiņa par slavenākajiem Rīgas krogiem (“Osīrisu”, “Čomski” un “Pērli”) un tamlīdzīgi. Bet izrādījās, ka ne tikai jālasa simt lappuses, lai līdz tam “Čomskim” vispār tiktu, bet arī grāmatā galvenokārt ir aprakstīta ilgošanās pēc buržuāziskās Latvijas, kurā korporeļi vēma tramvajos. Galīgi ne čomskiski (te es par Noamu, ja). Un šo ilgošanos es nesaprotu (varbūt tikai mazliet), un tā mani garlaiko.
    Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu jau lasījusi kādu pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu, kur tas viss (izņemot konkrētos krogus un varbūt ilgošanos) jau bija. Tā nu šis man šķita neglābjami vecmodīgs gabals, tiesa, autoram par godu jāsaka, Rīgā ira bijis viņš, ielas un nami ir pazīstami, krogiem adreses uzrādītas, lai, ja nu kāds igauņu lasītājs sajūt slāpes un nolemj atbraukt padzerties. Vēl viens labs aspekts – teksts ir īss. Garāku nez vai būtu pievārējusi (te gan jāņem vērā, ka šobrīd manas koncentrēšanās spējas ir apmēram puslappuses garumā un tūdaļ arī beigsies).
    Lai Kasims neteiktu, ka viņu kopēju, pielikšu trešo rindkopu. Jaucot gadsimtus un notikumus, un bezpersoniskus personāžus, lietojot dīvainus vārdus (rakstīt un tulkot droši vien bija jautri, varēja krūjināt labsajūtā), autors stāsta par Moskovijas apašu iebrukumu kultūras piedvesmotajā Rīgā (ne salīdzināt ar civilizācijas neskarto Tallinu vai Tērbatu), kur ik pa laikam atskan igauņu valoda, aizslēgtās universitātes bijušie studenti dzer joprojām, muzeju darbība sit augstu vilni un rakstniekus, vismaz tos no otras puses, pēc nāves no iekšpuses kāds apraksta. Ā, un tad nāk vēl viens labais aspekts – baniji.
    Read Harder 10. punkts: grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas.