Bloga arhīvi

Neredzamās pilsētas

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulk. Dace Meiere, il. Elīna Brasliņa. R.: Neputns, 2017. (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972.) 142 lpp.

It kā vēl neesmu tik veca, taču tā stunda jau ir situsi. Ir pienākusi mana kārta sūdzēties par pārāk sīkajiem un blāvajiem burtiem, kas apvienojumā ar slīprakstu lasīšanu padarīja par mocībām. Šis ir viens iemesls, kāpēc, ja kādreiz sadomāšu pārlasīt Kalvīno, es ķeršos pie barona, kurš dzīvoja kokos, nevis – par spīti ilustrācijām – pie sieviešu vārdos nosaukto pilsētu aprakstiem. Cits iemesls tam būs vēl vienkāršāks – mazāk eksperimentālais barons man patika vairāk. Tas, protams, nenozīmē, ka no lasāmo grāmatu saraksta, kas, starp citu, ir garāks nekā visu diženā ceļotāja Marko Polo apmeklēto pilsētu uzskaite, būtu izslēgusi otru slaveno Kalvīno eksperimentālo gabalu par ceļinieku ziemas naktī.
Tātad ir ceļotājs, kurš aizrāvies ar pilsētu īpatnību uzmeklēšanu, un ir varens hans, kam visas šīs neredzētās pilsētas aprakstīt, vārdos vai zīmēs. Lai viņš zina, kāda ir viņa nepārskatāmā impērija. Un visus manus iebildumus pret pilsētām, piemēram to, ka tās visas, lai cik dažādi aspekti būtu aplūkoti, izklausās stipri līdzīgas. Un ceļotājs nesaka: tas tāpēc, ka tu lasi pārāk lieliem gabaliem uzreiz, vajag pa bišķītim, kā to man norādītu jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, nē, viņš piekrīt un domās atgriežas pie tās pilsētas, kas viņam nosaka visas pārējās, pie Venēcijas, kurā es neesmu bijusi, bet zināmu ietekmi gan jau ka vienalga varu saskatīt. Jo par Venēciju mēs visi esam dzirdējuši.
Varbūt pilsētu apraksti ir tikai tāda dekorācija Marko Polo un Hubilaja filosofiskajām sarunām un klusēšanai. Bet varbūt gluži otrādi.
“Manā prātā joprojām glabājas daudz pilsētu, ko neesmu redzējis un nekad neredzēšu, tie ir nosaukumi, kas nes līdzi kādu tēlu vai fragmentu, vai zibsni, vai iedomu ainu: Getullija, Odile, Eifrāzija, Margara. Arī pilsēta augstu virs līča vēl aizvien ir turpat – ar savu noslēgto laukumu, kam pašā vidū ir aka -, taču šo pilsētu es vairs nespēju nosaukt kādā vārdā, nedz arī atceros, kā varēju tai piedēvēt vārdu, kas nozīmē pavisam ko citu.”
Šī man bija Ziemassvētku dāvana no Sibillas.

Advertisements

Rīgas zilā gvarde

Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Tulk. Maima Grīnberga, il. Josh Philip Sunders. R.: Mansards, 2016. (Paavo Matsin. Sinine kaardivägi. 2013.) 150 lpp.

    Visu laiku dzīvoju iedomās, ka šī ir smieklīga grāmatiņa par slavenākajiem Rīgas krogiem (“Osīrisu”, “Čomski” un “Pērli”) un tamlīdzīgi. Bet izrādījās, ka ne tikai jālasa simt lappuses, lai līdz tam “Čomskim” vispār tiktu, bet arī grāmatā galvenokārt ir aprakstīta ilgošanās pēc buržuāziskās Latvijas, kurā korporeļi vēma tramvajos. Galīgi ne čomskiski (te es par Noamu, ja). Un šo ilgošanos es nesaprotu (varbūt tikai mazliet), un tā mani garlaiko.
    Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu jau lasījusi kādu pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu, kur tas viss (izņemot konkrētos krogus un varbūt ilgošanos) jau bija. Tā nu šis man šķita neglābjami vecmodīgs gabals, tiesa, autoram par godu jāsaka, Rīgā ira bijis viņš, ielas un nami ir pazīstami, krogiem adreses uzrādītas, lai, ja nu kāds igauņu lasītājs sajūt slāpes un nolemj atbraukt padzerties. Vēl viens labs aspekts – teksts ir īss. Garāku nez vai būtu pievārējusi (te gan jāņem vērā, ka šobrīd manas koncentrēšanās spējas ir apmēram puslappuses garumā un tūdaļ arī beigsies).
    Lai Kasims neteiktu, ka viņu kopēju, pielikšu trešo rindkopu. Jaucot gadsimtus un notikumus, un bezpersoniskus personāžus, lietojot dīvainus vārdus (rakstīt un tulkot droši vien bija jautri, varēja krūjināt labsajūtā), autors stāsta par Moskovijas apašu iebrukumu kultūras piedvesmotajā Rīgā (ne salīdzināt ar civilizācijas neskarto Tallinu vai Tērbatu), kur ik pa laikam atskan igauņu valoda, aizslēgtās universitātes bijušie studenti dzer joprojām, muzeju darbība sit augstu vilni un rakstniekus, vismaz tos no otras puses, pēc nāves no iekšpuses kāds apraksta. Ā, un tad nāk vēl viens labais aspekts – baniji.
    Read Harder 10. punkts: grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas.

Otrdienu draudzenes

Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Tulk. Daina Burve, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2013. 303 lpp. (Monika Peetz. Die Dienstagsfrauen. 2010.)

 Ja ar lasīšanu īsti nesokas, tādā gadījumā ir pienācis laiks kaut kam vieglam, piemēram, dāmu romānam. Vismaz šoreiz tas patiesi izrādījās iedarbīgs paņēmiens. Pāris braucienu sabiedriskajā transportā un vēlīns vakars ar grāmatu, un cauri bija.
 Romāna varones piecas sievietes ap četrdesmit. Kaut arī uz vāka ir attēloti pilnīgi vienādi glazūrkēksiņi, dāmas nav īpaši līdzīgas, tekstā konditorejai nav pievērsta liela vērība un pārsaldināts tas arī nav. Receptes meklēt tur nav vērts. Nuja, vāku es nesaprotu, bet, kā rādās, oriģinālizdevumam tas bija diezgan līdzīgs. Varbūt bezkaloriju kūciņas ir viegli pārdot, kas zina. Lai nu kā, šīs sievietes pirms 15 gadiem kopā apmeklēja franču valodas kursus un kopš tā laika reizi mēnesī satiekas tuvējā restorānā. Otrdienās.
 Katrs tēls pārstāv kādu stereotipu, te ir gan māte, kas upurējusies ģimenei, gan karjeras sieviete, gan bagāta un laiska dzīves baudītāja, gan trūcīga māksliniece, kuras mīļākos nevar ne saskaitīt, gan ezotērikā iegrimusi diezgan bezpalīdzīga būtne, kas nemaz nav mēginājusi dzīvot viena. Tieši viņai nesen ir nomiris vīrs, mīla no pirmā acu skata grāmatnīcā, tā arī nepabeidzis savu svētceļojumu uz Lurdu. Judīte nolemj to izdarīt mīļotā vietā, un draudzenes dodas viņai līdzi, saceldamas lielāku vai mazāku jezgu.
 Ceļš kā jau ceļš sagādā gan tulznas, gan mazdūšības lēkmes, svilina saulē un saliedē lietū, pārsteidz ar neērtām guļvietām un negaidītiem romantiskiskiem brīžiem. Visām gājējām nākas atklāt dažu labu noslēpumu, kas slēpts gan no sevis, gan citiem. Tomēr pa visām viņas galā tiek. Galu galā, grāmata ir par draudzību.
 Droši vien žanra nopelns ir tas, ka romāns un autores attieksme pret savām varonēm ir tik pozitīvi. Ja līdzīga tēma tiktu apskatīta sacerējumā, kas pretendē uz augstākiem plauktiem, noslēpumi noteikti būtu vēl melnāki un parautu sev kādu līdzi, iespējams, tiktu atmaskoti ne tikai dažādi sabiedrības slāņi, bet pat nonāktu pie secinājuma, ka nav nekādas sieviešu draudzības, vismaz ne tādos apjomos. Piecas uzreiz! Nezinu, vai būtu biežāk jāpievēršas šim žanram, bet lasīt bija patīkami (ja nerunājam par varoņu tieksmi pēc piecelšanās “sagrupēt locekļus”, pie tam tikai savējos) un es pat sagribēju aiziet kādā garākā pastaigā.

Lasu: Julio Cortázar. Rayuela;
Chris Kraus. I Love Dick;
Junot Díaz. Drown;
Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot.

Klausos grāmatā pieminēto zviedru džezu:

dzīvība tītīga krūtīs man

Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas. Atdz. Uldis Bērziņš, il. Aldis Aleks. Adria, 2008. (Mehmet Yaşın. Yenişehir’de Eski Şarkılar.) 111 lpp.

 Pirms dažām dienām Elīna meklēja grāmatas, kuru darbība norisinās Kiprā. Labi atminējos, ka esmu lasījusi kāda Kipras turka dzejoļus, pameklēju internetā, šo to atradu, bet nejutos īsti pārliecināta, ka tas ir tas, ko domāju. Gluži vai nejaušs skatiens grāmatplauktā apliecināja, ka patiesi, manis lasītā grāmata ir cita. Šī te.
 Kad nu biju to atradusi un izvilkusi no skapja, es to, protams, atvēru (tāpēc noslaucīt grāmatām putekļus ir tik neizpildāms uzdevums) un izlasīju. Dzejoļi joprojām bija tikpat labi, kā man palikuši atmiņā, tomēr neesmu droša, ka būtu prāta darbs tos ieteikt potenciāliem tūristiem. Es vismaz apsvērtu dzīvības apdrošināšanu, jo to mājvieta ir konkrētāka par Kipru – tā ir demarkācijas līnija, pie kuras šauj un mirst. Dzejnieks gan pasaciņas vien raksta. Varoņpasakas.

Neviens to neatmin mans ģenerāli
kā mūsu iela saukta
kad vēl nebija kritušo varoņu

 Vai “Klusējot stāstāmā pasaka”, kas beidzas šādi:

Dievs atrada sauju pelnu
tik nedomājiet ka neieraudzījis
vairs ne Korānu ne talismanu
Dievs sūtīs viņu uz elli!
Dievs nopūtās:
Tik rūgtā nāvē mirušam
vieta bez šaubām debesīs
ja man tās debesis būtu.

Šo pašu dzejoli grāmatā var aplūkot oriģinālā vai varbūt vienā no oriģinālvariantiem, kas, sajukušā valstī dzīvojot, uzrakstījies/uzzīmējies vairākās mēlēs uzreiz. (Piedodiet, nebija skenera pa rokai.)
2016-02-29 17.07.42

Un tad – trīs valodas reizē lauzās manos dzejoļos
ne Turki vairs saprata, ko gribu teikt
ne Hellēņi, ne Tie pārējie –
bet netaisos pārmest Nevienam, tas bija kara laiks.

 Nezinu, vai esmu sapratusi, ko Jašins grib sacīt, bet man viņa dzejoļi šķiet apbrīnojami gaiši, pat tie par karu, kas turklāt neaizņem visu mazo izlasi, tajā ir arī šis tas cits.

Pret vakaru jasmīnkūpošos mākoņos lido
viegla spalviņa
aizlido mana mīļā Vectantiņa tik 85 gadiņus jauna!

 Tāpat nezinu, vai tas ir Bērziņa pirksts (jo viņš nav vienīgais, kas atdzejojis), tak visai turku dzejai, ko man nācies lasīt, piemīt kas savdabīgs, kāda vienojoša noskaņa, ko var iepazīt lielajā izlasē “Baložu pilni pagalmi” vai kaut vai grāmatas vārdā nosauktās grupas dziesmā ar Orhana Veli Kanika vārdiem “Tava māja”, ko jūs noteikti zināt.

 Iespējams, tas atlasītāju gaumes un autoru kopējo iedvesmas avotu un literāro paraugu dēļ.
 Lai nu kā, “Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas” var mierīgi ieteikt arī tiem, kam no dzejas bail, jo tās ir saprotamas ikvienam, vienkāršā formā un lielākoties nesarežģītiem vārdiem sarakstītas, un runā par to, par ko reizēm vajag paklausīties.

 ”Read Harder” 13. (grāmata, kuras darbība noris Vidējos Austrumos) un 21. (grāmata par politiku) punkts.

Tauriņefekts

Pernille Riga. Tauriņefekts. Tulk. Māra Valpētere, il. Solvita Ozola. R.: Nordik, 2000. (Pernille Rygg. Sommerfugleffekten. 1995.) 272 lpp.

 Ir ļoti dīvaina sajūta, kad visas iesāktās grāmatas ir izlasītas. Es gan nojaušu, kuras būs nākamās piecas, ko lasīšu, bet šorīt kaudzītes vietā bija tukšums. Tas gadās tik reti, ka tagad ir nezinu: varbūt atlikušo janvāra nedēļu mēģināt lasīt tikai vienu, nu labi, divas grāmatas reizē?

 Lai nu kā, “Tauriņefekts” negaidīti aizpildīja 12. punktu “Read Harder” izaicinājumā, proti, viens no romāna varoņiem ir ja ne gluži pilntiesīga transpersona, tad sievišķīgs transvestīts gan. Es pieņemšu, ka tas skaitās, par spīti tam, ka viņš, cik var noprast, guļ ar gejiem, kuros iemīlas, un savu sievu, kuru mīl.
 Viņa sieva arī ir grāmatas vēstītāja. Bijušā policista, pēcāk privātdektektīva meita pēc nezināma auto nobrauktā tēva bērēm viņa darbistabā atrod aploksni ar kaklarotu. Nolēmusi, ka to uzmeklēt būs bijis tēva pēdējais darbs, viņa mēģina rotu atdot pasūtītājai, taču izrādās, ka arī viņa ir mirusi, tajā pašā dienā, kad tēvs. Kā jau detektīvā pieklājas, meita seko tēva pēdās un noziedzniekiem pa pēdām, pieredz baznīcas dedzināšanu, iepazīstas ar burvi, psihiatriem un viņu pacientiem, sniedz atbalstu un praktiskus padomus savam vīram sirdsēstos (ja tev jāraud, nekrāso skropstas ar Elizabetes Ardēnas tušu, Revlons esot noturīgāks), piekrāpj arī viņu dubultā (pārguļot ar vecu draugu un gatavojot ar viņu kopā pusdienas). Līķi, narkomāni un seksuāli dīvaiņi arī mētājas visapkārt. Viss kā jau Skandināvijā.
 Lai gan grāmatā ir daudzi ziemeļvalstu kriminālrakstnieku obligāti nepieciešamo lietu sarakstā iekļautie punkti (sabiedrības tumšās puses atmaskošana; vardarbība pret bērnu; pagātnes grēki, kuru dēļ mūsdienās tiek izdarīts noziegums; padibenes, kas izraisa žēlumu; sniegs un samirkušas kājas utt.), tomēr tā ir kādu kripatu vieglāka par vidējo psiholoģisko detektīvu. Vismaz daļēji tā paša transvestīta dēļ. Cepumiņš autorei arī par to, ka viņa ir gandrīz pilnībā iztikusi bez perversiem spīdzināšanas aprakstiem un ka nav izdomājusi jaunus nogalināšanas paņēmienus. Ar tiem pašiem vecajiem jau pilnībā pietiek.

Vienā teikumā

    Vispār ir jauki, ja tev ir blogs, pat ja tajā neko neraksti. Var mierīgi komentēt citur, nedomājot, kādā vārdā saukties. No otras puses, tas ik pa laikam par sevi atgādina, apelē pie sirdsapziņas un tā joprojām. Par laimi, vismaz murgos man tomēr rādās kaut kas cits. Tomēr iespējams, ka jaunajā gadā man varētu sākt likties, ka jāsāk jauna dzīve, tāpēc mēģināšu jau tagad uzskaitīt, ko tad šogad esmu izlasījusi un neaprakstījusi. Šoreiz tikai latviski izdotās grāmatas.

    Andra Manfelde. Ziemeļu tirgus. Tipiski gari, stāstoši, padrūmi un pārāk Dieva vārda pilni Manfeldes dzejoļi. Man it kā patīk.
    Sandis Laime. Nakts raganas. Šīs nav tās raganas, kas vāra zāļu tējas, kas slauc pienu kaimiņu govīm un kam spīgana vārdā, šīs vairāk domā, kā puišus nokutināt un novest no ceļa atvarā, naktīs velējas un ir gauži nelaimīgas. Kā jau raksturīgs doktora disertācijām, grāmatu varētu padarīt interesantāku vidusmēra lasītājam, kas nez vai kāro sākt ar metodoloģijas aprakstu, bet visu ko jaunu var uzzināt, un ceru, ka Laime turpinās ar pārējo raganu tipu aprakstiem.
    Tarjeijs Vēsoss. Ledus pils. Dīvaini uzrakstīta norvēģu mūsdienu klasika (laikam) par nepiepildītu pirmo mīlestību vai meiteņu draudzību, (ne)uzticēšanos, atbildību, pieaugšanu un daudz ledus.

    No tejienes ledus sienas izskatījās augstas līdz debesīm, tās auga, kamēr viņa par tām domāja. Jutās apreibusi. Pilns ar piebūvēm un virsbūvēm, visu nevarēja aptvert. Pateicoties ūdenim, tās biezēja uz visām pusēm, bet pašas galvenās masas gāzās pa vidu, turot sev ceļu brīvu.
    Dažas malas bija ūdens pamestas, izbūvētas līdz galam, tīras un sausas. Citviet sastājās dūmaka un mitrums, sūcās ūdens, kas vienā mirklī pārvērtās smaragdzaļā ledū.
    Tā bija viena noburta pils. Vajadzētu mēģināt tajā iekļūt, ja vien atrastos kāda ieeja! Tur droši vien ir pilns ar dīvainiem gaiteņiem un vārtiem – jātiek iekšā. Ledus pils izskatījās tik savāda, ka Unna aizmirsa visu citu. Tiekdamās vienīgi uz iekšpusi.

Internetā ir arī cita tulkojuma versija, ja kāds grib salīdzināt.
    Arvīds Jozaitis. Rīga – cita civilizācija. Tekstā autora filozofa izglītība ne drusciņas nav jūtama, toties visu, ko domā par dažādām Rīgas, Latvijas un latviešu dzīves izpausmēm, viņš uzraksta skaidri un gaiši. Interesanti, bet daudz par garu (droši vien jālasa pa gabaliņam), turklāt mums galīgi nesaskan politiskā nostāja. Estētiskā arī.

Domā, ko gribi, bet Rīgas ielās arvien biežāk sastapsi sievietes, kas atgādina dīvaines amerikānietes: nezin kā apāvušās, nezin ko mugurā uzstīvējušas, nezin kā matus saņēmušas – sušķes, nekas vairāk.

    Majgula Akselsone. Tā, kas es nekad nebiju. Šī ir otrā Akselsones grāmata, ko lasīju, un rindā jau stāv trešā, tātad jā, man patīk, lai gan apkārt ar tām nestaigāju un citiem neuzplijos. Sākas šādi:

Apakšbikses bija baltas un augstākās kvalitātes.

Tomēr grāmata nav par veļu, drīzāk par politisko atbildību un prostitūtu klientiem (un ko jūs gaidījāt no zviedru literatūras?). Galvenā varone vienlaikus dzīvo divas dzīves, vienā viņa ir ministre, kas zaudējusi runasspējas (es tādos brīžos vienkārši nerakstu blogā utt.), otrā, tad, kad ministre guļ, – sēž cietumā par slepkavību. Un ej nu sazini, kā ir labāk.
    Annija Erno. Sasalusī sieviete. Mazliet senāks franču feminisma literatūras paraugs, kurā laulības laupa sievietei intelektualitāti un piespiež sākt nodarboties ar mājsaimniecību. Dīvaini, ka vēstītājas/autores māte no tā lielā mērā bija spējusi izvairīties. Pirmais teikums:

Trauslas un liegas sievietes, fejas ar maigām rokām, kas klusi ievieš kārtību un rada skaistumu, mājas gariņi, nerunīgas, padevīgas sievietes, – velti mēģinu atcerēties – manas bērnības atmiņās tādu nav daudz.

    Kamilla Lekberga. Ledus princese. Tipisks skandināvu krimiķis, kas izcēlās ar to, ka galvenā varone rakstīja piekto autobiogrāfiju, un vēl dažām valodas dīvainībām. Ā, vēl tur bija sliktais policijas šefs, par kuru man galīgi nekļuva skaidrs, kā viņš ir tik tālu ticis.
    Aleksandra Mariņina. Nāves valdzinājums. Šī nav no labākajām Mariņinas grāmatām. Krievu čiksas man nesaprast, un sliktā tēla krasais pavērsiens grāmatas beigās šķita galīgi nepamatots.
    Bodila Jensone. Desmit domas par laiku. Autore mēģina nesteigties tik ļoti, kā to uzspiež modernā dzīve. Diemžēl grāmatiņa likās ļoti saraustīta un uz dziļām pārdomām vismaz mani nevedināja.

Klausos:

Lasu:
Juan García Hortelano. Tormenta de verano.
Adam Roberts. Yellow Blue Tibia.

Baudas virtuve

Emma Mārlove. Baudas virtuve. Tulk. Sinda Krastiņa, il. Iluta Koidu, Mārtiņš Plūme. R.: Jumava, 2010. (Emma Marlowe. Kuche der Lust. 2006.) 286 lpp.

 Stāvot bibliotēkā pie plaukta, es atminējos gan, ka Doronike šo grāmatiņu bija aprakstījusi un tas noteikti nebija ieteikums, bet kurš tad mācās no citu kļūdām? Ne jau nu lasītāja, kas sadomājusies, ka viņai vajag kādu nedomājamu gabalu. Tūdaļ arī visa pasaule (stress, neveselīgs dzīvesveids, pavasara viltīgie laikapstākļi un baciļi) sadevās rokās, atsedza sedziņu un piešķīra lasāmlaiku gultā, kas erotiskam romānam varētu būt daudz piemērotāka vieta nekā, teiksim, sabiedriskais transports.
 Romāna vēstītāja, mazliet eksotiskā daiļava (zaļacaina rudmate, līdz kaulam ekshibicioniste) Lea droši vien iebilstu, jo tieši metro, braucot uz darbu, var tik viegli ļaut diviem svešiem vīriešiem reizē paberzēties gar sevi. Lai pēc tam ļautu šefam, kurš viņai nemaz vairs nepatīk (bet vēlāk, kad viņš to darīja ar citu, tomēr pamanījās salīdzināt vīrišķa attieksmi un nolemt, ka pret viņu gan šis izturējās labāk nekā pret to padzīvojušo dāmu), izdrāzt sevi uz rakstāmgalda.

 Tagad guļu viņa acu priekšā ar noskūtu kaunumu, un viņš ilgi to vēro, iekams paņem savu lepno pildspalvu un ar to maigi pieskaras manai spraudziņai.

 Liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka reizēm pildspalva ir tikai pildspalva.
 Tad viņa to pašu ļauj masierim, pludmalē satiktam puisim, kas, mājās pavadot, nevis tūliņ uzprasās uzkāpt augšā, bet negaidot atgriežas pēc divām minūtēm, kad Leai jau būtu jābūt sapratušai, ka šis nav nekāds parastais kniebējs, un tā tālāk un tā joprojām. Kas principā nebūtu nekas slikts, ja vien dūjiņa pati būtu gribējusi iet un viņus paņemt, nevis uzvestos kā ilustrācija vecajai ziņģei: “Kas pirmais atnāks, tam piederēšu,” — jo citādi takš nav un nevar būt. Ja kāds tevi grib, tu viņam atdodies, turklāt par prezervatīvu pat runas nav.
 Lai visi vīrieši nebūtu pilnīgi vienādi (milzīgi locekļi ir visiem), ir arī noslēpumaini klusējošais draudziņš Rikardo, kas tajā visā noskatās, uztaisa ēst un ļauj paraudāt uz pleca, un beigās, prom aizbraucis, uzraksta vēstuli bez atpakaļadreses, kurā Leai pārmet, ka tā nav apvaicājusies, vai viņš gadījumā viņu nemīl. Nu labi, vismaz stereotipisku itāļu atveidojumu autorei līdz galam pārmest nevar.
 Par spīti labvēlīgajiem lasīšanas apstākļiem, grāmata mani atstāja sausu kā Gobi tuksnesi, jo galvenā varone nebija visai simpātiska, viņas kavalieri vēl jo vairāk, tāpēc reklāmas tekstiņš “tas var notikt ar katru no jums daiļās dāmas, tikai ļaujieties…” drīzāk izklausās pēc drauda. Turklāt nezinu, vai tā bija Emma, vai Sinda, kam erotiski šķiet tādi vārdi kā pērles, šķirbiņas un liesmojoši šķēpi, bet man droši vien pat ejakulāts liktos uzbudinošāks par nektāru.
 Grāmatas beigās ir vairākas gaužām aptuvenas receptes šādā garā: “Mīklu gatavo no kviešu miltiem, olām un sāls.”

Lasu: Horacio Quiroga. Cuentos de la selva;
Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.