Bloga arhīvi

Valoda tulkojumā

Valoda tulkojumā. Sast. un red. Anita Rožkalne, il. Baiba Dūdiņa. R.: Latviešu valodas aģentūra, 2015. 311 lpp.

  Veikalā paskatījos uz grāmatu un nodomāju, ka man to vajag, pēc tam paskatījos uz cenu un nodomāju, ka gan jau būs kādreiz bibliotēkā dabūjama, bet tad mazliet pašķirstīju un nolēmu, ka man vajag gan, turpat un tajā pašā brīdī. Visticamāk, jums arī vajag. Pirkt vai aizņemties, tas jau ir cits jautājums. Es savus 20 eiro nenožēloju, lai gan visu saturu būtu varējusi noklausīties par baltu velti un varbūt vēl ar kādu cepumiņu piedevām (bet cepumu jautājumā esmu izvēlīga).
 Viņvasar, tieši tajos vakaros, kad es mācījos spāņu valodu, Latviešu valodas aģentūra Naispleisā runājās ar tulkotājiem. Uz Knutu Skujenieku man sanāca aiziet, bet Valdis Bisenieks, Dace Meiere, Pēteris Jankavs, Guntars Godiņš un Silvija Brice pagāja gar degunu. Beigās vēl bija vesela konference par tulkošanas praksi un teoriju. Krājumā ir gan sarunu pieraksti, gan konferences referāti, gan noslēguma diskusija. Līdzi nāk arī disks, kurā laikam ir sarunas ar tulkotājiem. To es neesmu vēl mēģinājusi noklausīties, bet varētu būt ļoti interesanti dzirdēt, piemēram, kā Godiņš daiņo igauniski.
 Kāpēc cilvēkam, kas pats netulko un ij negrasās to darīt, vajadzētu lasīt, kā par darba jautājumiem iztaujā tulkotājus un atdzejotājus? (Kā redzams fotogrāfijās, viņu kolēģi tikšanās apmeklēja un brīžam iejaucās sarunās.) Pirmkārt, tāpēc ka inteliģentus cilvēkus vienmēr prieks uzklausīt, pat ja viņi, kā Skujenieks, nežēlīgi pasaka: “Mēs tomēr neesam sevišķi kulturāla sabiedrība.” Nu, ne mēs vien, bet taisnība viņam ir. Otrkārt, ir jauki redzēt, ka citi strādā, mokās un tomēr mīl savu darbu. (Es apsvēru domu rakstīt citu verbu pēdējā vietā, tomēr nolēmu nepakļauties domai, ka mīlēt var tikai māmiņu un dzimteni.) Treškārt, te var labi redzēt, kā viena un tā paša darba darītājiem, labiem darītājiem, ir atšķirīgs viedoklis, piemēram, jautājumā, vai ir vajadzīgas paskaidrojošas piezīmes. (Man patīk, ja tās ir, bet dodu priekšroku piezīmēm grāmatas beigās, nevis lapas apakšā, jo pretstatā kāda izteiktajai pārliecībai, ka neviens tās tikpat nelasa, es lapā izlasu visas, pat tās, kuras man nemaz nav vajadzīgas, visus “yes” un “OK”.)
 Ceturtkārt, grāmatas taču mēs lasām. Šeit Brice atklāj, ka Dženetas Vintersones romānā “Ierakstīts tevī” sākumā nav pamanījusi kādu būtisku niansi, ko ar grūtībām izlabojusi pēdējā brīdī. Diemžēl, kā es secināju lasot, ne līdz galam un tāpēc neveiksmīgi. Meiere izpauž, kas atkārtojas visos Eko romānos. Bisenieks stāsta, ka sanskrits viņam esot palīdzējis saprast latviešu valodas intonācijas, ko viņš aprakstījis jautrā grāmatiņā bērniem, kura lasāma internetā.
 Jankavs saka: “Un cik skaisti skan ērģeles tukšā, tumšā baznīcā, kur sprakšķ malka krāsnīs, un tu esi viens pats un spēlē, un centies to darīt pēc iespējas labāk, jo īstu prieku sagādā tikai tās lietas, ko proti darīt labi! Tāpēc jācenšas, vienmēr ir jācenšas.” Ak, es nezinu, man šķiet, ir svarīgi spēt priecāties arī par to, kas nesanāk, bet tā ainiņa, kā tulkotājs viens pats kaut ko dara un cenšas to paveikt pēc iespējas labāk, un savā nodabā priecājas, — tas varētu būt skats no viņu darba dzīves, ne tikai ērģeļspēles.
 Vēl Jankavs saka, 28 gadi esot vecums, kad jebkuru svešvalodu mācīties jau par vēlu. Viņš tad sāka apgūt dāņu valodu, un nevarot iemācīties daiļi runāt, dzirde vairs neesot tā. Savukārt Meierei šķiet, ka 40 gadi esot par vēlu, lai iemācītos turciski (Kasim! Tev nekas cits neatliek, kamēr vēl esi samērā jauns. Lai būtu, kas Pamuku tulko), nekas vairs neejot galvā, “bēniņi ir pilni, un neironi kaut kā citādāk darbojas nekā jaunībā”. Un tad vēl noteikti pie turku vajagot arābu un persiešu klāt, jo tur aizguvumi un kultūra. Ak vai, ak vai, spāņu valoda un kultūra arī ir ļoti arābu ietekmēta, un es negribu arābu valodu, drīkst? Esmu ar mieru apsvērt itāļu un portugāļu, serbu un pat basku, bet nelieciet man mācīties arābiski! Tā rakstība nav domāta man.

Lasu: Inese Zandere. Putna miegā;
Horacio Quiroga. Cuentos de la selva;
Justina Robson. Silver Screen.

Es tevi kā karalieni…

2015-02-02 18.15.28Ak vai, kamēr citi saskaita desmitiem janvārī izlasītu grāmatu, man ir tieši divas, toties abas labi nostāvējušās kaudzītē. Un februārī nebūs labāk, ceru, ka tikšu galā vismaz ar divām iesāktajām, bet par tām trim, kas man ienācās janvārī (viena dāvināta, viena ar autogrāfu, viena sen nolūkota un nu reiz dabūta pa lēto), pat nav vērts sapņot.

Rosa Montero. Te trataré como a una reina. Il.: Hans Romberg. Barcelona: Seix Barral, 1984 (1983). 230 lpp.
Pablo De Santis. La traducción. Il.: Jordi Salvani. Barcelona: Ediciones Destino, 1999 (1998). 204 lpp.

Es tā padomāju, kāda gan jēga rakstīt par grāmatām, ko esmu lasījusi spāniski? No otras puses, kam tad vispār ir jēga? Lai nu kā, šīs abas grāmatas ir izdotas arī vāciski; angliski ne, toties spāniski tām ir atkārtoti izdevumi.
Montero grāmatas nosaukumā ir autores izdomāta bolero rindiņa, kurā vīrietis kādai sievietei piesola, ka izturēsies pret viņu kā pret karalieni (viena no varonēm, tā, kas dzied šaubīgā naktsklubā, domā, ka tas attiecas uz viņu). Vispār man šķiet, ka es to negribētu vis, bet nu šie tāpat tikai sola vien. Grāmatā nebija neviena laimīga personāža, tak sievietes cieta vairāk, un, jēziņ, cik jauki, ka es neesmu piedzimusi un izaudzināta katoliskā sabiedrībā. Tomēr, par spīti līksmības un jautrības trūkumam, es to nesauktu par depresīvu romānu, un beigas, ja pacenšas, var pat uztvert kā daudzsološas, ja ne optimistiskas, lai gan tas nu ir atkarīgs no interpretācijas, jo ir ļaudis, kas domā — viss liecina par to, ka nekas nemainīsies uz labo pusi. Vēl internetā raksta, ka romānam piemītot neparasta forma (tas pats atslēgvārds — bolero) un ka tajā esot pievērsts vairāk uzmanības sieviešu stāstiem, nekā Spānijas literatūrā tais laikos bijis ierasts. Man trūkst zināšanu, lai šim apgalvojumam piekristu vai nepiekristu. Lai nu kā, man patika un, ja sanāks, Montero lasīšu vēl.

traduccionOtra spāniski izlasītā grāmata ir mistiski lingvistisks detektīvstāsts, kura darbība — un mīklainās nāves — norisinās starptautiska tulkotāju kongresa laikā pusbūvētā viesnīcā Argentīnas pludmalē. Stāstītājs, kas mēģina atšķetināt notiekošo, ir savā ziņā saistīts ar līķiem, tad vēl visam pa vidu ir viņa bijusī mīla un, protams, profesionālā konkurence. Mani mazliet mulsināja jautājums, vai patiesi viņi tur tā sabrauc un apspriež visu uzreiz: medicīnas tekstus, bojevikus un neeksistējošas valodas, bet kāpēc gan ne? Skaidrs, ka galvenais ir mazliet izvēdināt galvu pie okeāna un vakarā vēl iedzert bārā.
Daiļdarba apjoms vairāk izskatās pēc stāsta, nevis romāna, un man radās sajūta, ka autors ir gribējis pateikt vairāk, nekā viņam tas ir izdevies, gan intrigas, gan intelektuālo pārspriedumu ziņā. Bet ideja ir gluži jauka, un ik pa brīdim autors tekstā iemet kaut ko interesantu.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936;
Tomijs Baiers. Akvārijs.

Klausos:

Re, tāda jauka eseja

Sharp Biscuit — Some Thoughts on Translating. Notes from a guilty business by MICHAEL HOFMANN.

 But that’s the problem: whose words are you going to use, if not your own? Reprising Buffon, Wallace Stevens said: “A man has no choice about his style.” Why shouldn’t it be just as true of a translator as of  John Doe, author? Is it imagined that you take a dictionary to an original, and make fifty or hundred thousand hermetically separate 
transactions, translating, in effect, blind, and into a language not yours and no one else’s? Is that a book? Every word taken out of its association-proof shrink-wrapping? I don’t see how a personal vocabulary and personal grammar and a personal rhythm — at least where they exist, in anyone evolved enough to have them — are to be excluded. Chocolates carry warnings that they may have been manufactured using equipment that has hosted peanuts; why not translations too? But then not just “has written the occasional modern poem” but also “likes punk” or “early familiarity with the works of Dickens” or even “reads the Guardian” or “follows the Dow” or “fan of P.G. Wodehouse.” (Yes, dear reader, these are all me.) But we are all contaminated.

P.S. Vēl viens jauks citāts: “Akismet has protected your site from 6,666 spam comments already.
There are 6 comments in your spam queue right now.”

Spiegs un tulks

Džons Lekarē. Misijas dziesma. Tulk. Ligita Lanceniece, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2009. (John le Carré. The Mission Song. 2006.) 360 lpp.

 Jau pāris gadu gribēju izlasīt kādu spiegu romānu, lai man būtu iemesls uzlikt vienu Femmju dziesmiņu, tikai tas diemžēl galīgi nav žanrs, kas man liktos saistošs. Ja palūkojamies plašāk, pret trilleriem kā tādiem man teorētiski iebildumu nav, bet praksē tie parasti nekādu baudu nesagādā. Bet, no trešās vai kādas citas puses, atmetot visus Bondus, Štirlicus un Bogomila Rainova varoņus, paliek vismaz viens autors, par kuru pat es esmu dzirdējusi, pie tam labus vārdus no cilvēkiem, kam šajā ziņā uzticos. Tas ir Džons Lekarē. Turklāt esmu redzējusi filmu “Uzticīgais dārznieks”, kas uzņemta pēc viņa romāna, un tajā varēja skatīties ne tikai uz Reifu Fainsu. Slavenākie Lekarē romāni droši vien ir The Spy who Came in from the Cold un Tinker Tailor Soldier Spy, bet es paņēmu bibliotēkā šo, jo tā galvenais varonis ir poliglots un tulks.

 Lūdzu nekad nejaukt ierindas tulkotāju ar augstākā kaluma tulku. Tulks arī ir tulkotājs, tiesa, bet ne otrādi. Par tulkotāju var būt ikviens ar zināmu valodas prasmi, tam blakus vārdnīca un rakstāmgalds, pie kura sēdēt līdz pusnaktij, līdz lampā izdeg eļļa: atvaļināti poļu kavalērijas virsnieki, trūcīgi aizjūras studenti, taksometru vadītāji, uz pusslodzi strādājoši viesmīļi un skolotāji – katrs, kas gatavs pārdot dvēseli par septiņdesmit mārciņām. Tam nav nekā kopīga ar sinhrono tulku, kas vaiga sviedros nopūlas sarežģītās sešu stundu sarunās. Tulkam jādomā tikpat zibenīgi kā biržas brokerim krāsainā žaketē, slēdzot finanšu kontraktus. Dažreiz labāk, ja nedomā vispār, bet ļauj, lai zobratu ritenīši smadzeņu abās pusēs saķeras kopā, pašam mierīgi sēžot un gaidot, kas izvelsies no mutes.

 Nu, salīdzināt ierindas kaut ko ar augstākā kaluma kaut ko citu nekad nav prātīgi. Man jau nu šķiet, ja labam tulkam jādomā zibenīgi, labam tulkotājam toties jādomā dziļi un plaši, kas droši vien ir citādi, bet nez vai vieglāk. Bet pēc šīs lecīgās pasāžas smadzenes gribot negribot īpaši pievērsās aizdomīgajām vietām, kuru netrūka pamatā raitajā tekstā, kas vairumam lasītāju noteikti šķistu ļoti labi uzrakstīts. Piemēram, “darba ministram” (nevis leiboristu?). Vai “kā gan šie misters un misis Pareizie atrod viens otru” (nevis Īstie?). Vai jautājums: “Vai tagad uzreiz, mister Anderson?” Šī ir vēl sarežģītāka mīkla par iepriekšējām, jo kursīvs tiklab varētu būt izmantots oriģinālā, lai parādītu, ka jautātājs uzsvert vienkārši latviski neveikli iztulkotu “right now” (tūlīt pat, tieši tagad), kā izcelt to, ka vēstītāja angļu valoda nemaz nav tik ideāla, kā viņš apgalvo. (Kaut arī pārējie piemēri drīzāk liecina par šīspuses kļūdām, arī otrā versija ir pamatota.) Tāpēc, ja es domātu lasīt grāmatu otrreiz, es tomēr gribētu to darīt oriģinālā, bet tā nu ir mana piekasīgā daba un interese par valodnieciskiem smalkumiem. Vēl piekasīgāki un nopietnāki studenti droši vien varētu uzrakstīt kursa vai pat diplomdarbu, salīdzinot angļu un latviešu tekstu.
 Pārējos noteikti vairāk interesē kas cits, piemēram, kas tad tur īsti notiek.

 Bruno Salvadors, 28 gadus vecs Apvienotās Karalistes pilsonis, ir diezgan veiksmīgs franču, svahili un vēl vairāku Austrumkongo valodu tulks. Viņa klientu lokā ir arī kāds slepens Aizsardzības ministrijas departaments, kura vadītājs viņam reiz piespēlē jau nopietnākas kategorijas darbiņu jeb iespēju sasmērēt rokas laba mērķa vārdā. Labais mērķis izrādās vēlme ieviest demokrātiju Austrumkongo, zemē, kur dzimis pats Bruno, viņa māte un nesen iepazītā mīļotā sieviete. Tulkojot slepenu sanāksmi un noklausoties tās dalībnieku sarunas, Bruno apjauš, ka angļus daudz vairāk par demokrātiju interesē koltāns un jaunā iecere beigtos ne tikai ar vēl vienu asiņainu karu, bet arī ar pamatīgu dabas resursu izlaupīšanu. Nesen atdzimusī Āfrikas asiņu balss mudina viņu izkāpt no ierastās nemanāmā un ārkārtīgi lojālā tulka lomas, aizstāvēt Kongo.
 Kaut arī ir viegli paredzēt, kas notiks tālāk, spriedzes romānā ir pietiekami. Ļoti iespējams, ka lasītājs uzzinās ko jaunu – vai pat daudz jauna – par Āfrikas, īpaši Kongo problēmām. Nepavisam neesmu pārliecināta, ka izlūkdienesta darbība un šādu slepenu sanāksmju gaita dzīvē ir tieši tāda, bet viss izklausās gluži ticami – ak vai! Pēc grāmatas izlasīšanas nevar neko labu padomāt ne par valdībām, ne starptautiskajiem uzņēmumiem, ne, hmm, afrikanologiem, žurnālistiem, filantropiem un vai visiem pārējiem. Par spīti savā ziņā pozitīvajām beigām (visi nenomira utt.), grāmata ir nihiliski depresīva. Pārliecinoši nihiliski depresīva.
 Pārliecinošs Lekarē ir padevies arī galvenais varonis. Sākumā viņš ir pat kaitinoši naivs un lielīgs, tad pakāpeniski lasītājs iepazīst tuvāk viņu un viņa sarežģīto pagātni, kas lielā mērā izskaidro, kā Bruno ir izaudzis tieši par tādu cilvēku, un beigās viņš savu naivumu ir spiests pazaudēt, atkal un atkal no jauna sāpīgi apsvilinoties. Un vienā brīdī es noticu, ka viņš tāds ir, ka viņš ir dzīvs un diezgan jauks cilvēks.

Šonedēļ internetā 27. Grāmatas, lasīšana un filma

Scientific American rakstā The Reading Brain in the Digital Age: The Science of Paper versus Screens uzdod pēdējos gados mūžīgo jautājumu:

As digital texts and technologies become more prevalent, we gain new and more mobile ways of reading—but are we still reading as attentively and thoroughly? How do our brains respond differently to onscreen text than to words on paper? Should we be worried about dividing our attention between pixels and ink or is the validity of such concerns paper-thin?

Ir arī dažas atbildes:

Even so, evidence from laboratory experiments, polls and consumer reports indicates that modern screens and e-readers fail to adequately recreate certain tactile experiences of reading on paper that many people miss and, more importantly, prevent people from navigating long texts in an intuitive and satisfying way. In turn, such navigational difficulties may subtly inhibit reading comprehension. Compared with paper, screens may also drain more of our mental resources while we are reading and make it a little harder to remember what we read when we are done. A parallel line of research focuses on people’s attitudes toward different kinds of media. Whether they realize it or not, many people approach computers and tablets with a state of mind less conducive to learning than the one they bring to paper.

Nu ja, es arī atceros, kurā atveruma malā bija citāts, kas man iekritis prātā. Un audiogrāmatu klausīšanās man tikpat mazā mērā šķiet esam lasīšana kā, piemēram, teātra skatīšanās: tas ir pavisam cits žanrs.

Šonedēļ bija Pasaules grāmatu un autortiesību diena.
Lietuvas literatūras tulkotāju savienība
tajā pasludināja savas ikgadējās antiprēmijas saņēmējus. Pie šī (ne)goda tika izdevniecība “Metodika”, kas publicējusi no angļu valodas tulkotu norvēģu rakstnieces Karinas Fosumas romānu “Tikai neatskaties!” – par nevīžīgu attieksmi pret tulkotāja darbu un neveiksmīgu tulkojumu (oriģināla izkropļojumu, vienkāršotu valodu, slikti rediģētu tekstu); Ģedimina Navaiša labdarības fonda bibliotēka par tulkotāja tiesību pārkāpumu, bez atļaujas ievietojot H. Melvila “Mobija Dika” tulkojumu internetā; lielākā Lietuvas izdevniecība “Alma Littera” par tulkotāju uzvārdu neminēšanu “Grāmatu kluba” katalogā.
LLTS vietnē atrodams Neiesakāmo grāmatu saraksts, tiesa gan, aizdomīgi īss.

Latvijā todien autortiesību jautājumam pievērsās (topošais) literatūrkritiķis Arnis Koroševskis, “Ubi Sunt” publicēdams rakstu “Dziedi man, mūza, par dusmām… jeb nelielas pārdomas par plaģiātismu“, kurā apsūdzēja kādu Literatūras gada balvas žurijas locekli, kam “ir elementāras problēmas ar tekstradi”, tekstu zagšanā no “Ubi Sunt” recenzijām. Tas, protams, būtu bēdīgi, ja vien kārtējo reizi nebūtu radīts smieklīgs teksts.

Šāda līmeņa rīcību vēl varētu morāli pieņemt, ja tā tiktu pēkšņi atklāta kādā no neskaitāmajiem blogiem, kuros būtu uzdarbojies kāds uzmanību slāpstošs students. To, pirmkārt, nebūtu iespējams izkontrolēt, un, otrkārt, tas tikai liecinātu par pozitīvu tendenci – proti, mūsu tekstu lasīšanu. Šoreiz gan runa ir par pieredzējušiem savas jomas speciālistiem, vēl jo vairāk, saistītiem ar latviešu literatūras nozīmīgāko ikgadējo notikumu. Jāatzīst – šis gadījums ir prātam neaptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam jābūt ar lielām problēmām, lai šādi rīkotos, atrodoties valsts mēroga pasākuma žūrijā.

Tiktāl par tiesībām. Tagad par grāmatām. Līdz 10. maijam bez maksas var lejuplādēt jauno “Anthology of European Speculative Fiction”. Bezmaksas grāmatu sarūpējis arī Lielbritānijas Zinātnes muzejs, tas ir Tonija Vaita (Tony White) romāns par klimata pārmaiņām un cepelīniem “Shackleton’s Man Goes South”.

“The Guardian” nesen publicēja rakstu par rakstnieku Džefu Nūnu “Jeff Noon: a life in writing”, kurā ir šāds interesants salīdzinājums:

“In science fiction, once a generation there are one or two voices that capture the times the same as bands do,” says the comics writer and novelist Warren Ellis. “In the 50s, it was Alfred Bester who wrote like cool jazz and Madison Avenue. In the 60s, Michael Moorcock happened at the same time as psychedelia. In the 70s, Joe Haldeman and Joanna Russ sounded like late-period acid-rock. In the 80s, it was William Gibson and the cyberpunk crew. In 1993, post-rave, where things were still jumping but they were starting to get a bit dark … Jeff Noon was the sound of post-rave.”

Un visbeidzot – pēc Staņislava Lema stāsta uzņemtā ungāru filma “1”. Kādā grāmatnīcā pēkšņi ir tikai vienas grāmatas eksemplāri. Dīvainais sējums, kam nav ne autora, ne izdevēju, stāsta, kas notiek ar cilvēci minūtes laikā. Policija sāk izmeklēšanu.
Jūtjūbē filmai ir angļu subtitri. (Ui, bet tās tiesības…)

Krokodilu dzeltenās acis

Katrīna Pankola. Krokodilu dzeltenās acis. Tulk. Dina Kārkliņa, il. Artūrs Zariņš. Rīga: Kontinents, 2011. (Katherine Pancol. Les Yeux jaunes des crocodiles. 2006.) 495 lpp.

 Par šo grāmatu es vispirms izdzirdēju pie angliski rakstošās francūzietes Emmas, un tā man palika atmiņā laikam jau sērijas zooloģisko nosaukumu dēļ. Tikusi galā ar krokodiliem, autore vēlāk pievēršas bruņurupučiem un vāverēm. Tad romānu izdeva “Kontinents”. To izlasīja Santa, kurai grāmata patika, un Doronike, kurai tā nepatika. Un visbeidzot arī es. Jāatzīst, es šoreiz sliecos uz Doronikes pusi, lai gan kā viegls sieviešu romāns šis noteikti būtu vērtējams diezgan augstu.
 ”Šī rakstniece uzdod jautājumu – kā izdzīvot sievietei modernā kapitālisma pasaulē, kurā novecot nav ļauts, būt bez vīra ir pazemojoši un pelnīt grašus ir nepiedienīgi?” Ē, tiešām tā ir? Es vēl varētu saprast par krunkām un mazo algu, bet vai ta’ mūsdienās kādu uztrauc vīra trūkums? Autore acīmredzot raksta par svešu pasauli ar man svešām problēmām, un nedara to tik aizrautīgi, lai es justu līdzi galvenajai varonei Žozefīnei, divu pusauga meitu mātei, nu jau gandrīz šķirtenei un vēsturniecei, kas pēta 12. gadsimtu, lai gan grāmatā īsti nav saprotams, pa kuru laiku viņa to dara. Arī viņas domas vēsturei nemaz tik bieži nepievēršas, kā varētu gaidīt no cilvēka, kam tas ir sirdsdarbs. Daudz vairāk viņa īsti franciskā garā domā par ēdienu. Pielikt vinegretam rapšu vai olīveļļu? Lūk, kad viņai būs vairāk naudas nekā tie nožēlojamie graši, kas tomēr ļauj uzturēt sevi, divas meitas, no kurām viena ir ļoti prasīga, un vēl vīru, tad gan viņa lietos tikai vislabāko olīveļļu. (Tā, tagad es gribu vinegretu. Varbūt – īsti latviskā garā – ar diļļu eļļu.)
 Tātad no Žozefīnes, kas ir stipri apvēlusies un vispār nolaidusies, kā nebeidz aizrādīt viņas vecākā meita, aiziet smukulītis vīrs, kam jau krietnu laiku nav bijis darba un nu ir beigušies arī ietaupījumi. Viņš kopā ar mīļāko aizbrauc uz Āfriku audzēt krokodilus, un Žozefīnei, kas allažiņ ir bijusi bailīga un bezpalīdzīga, paļāvusies uz vīra plecu, nākas pēkšņi ar visu tikt galā vienai. Talkā nāk labā kaimiņiene un māsasvīrs, un viņa it kā saņemas.
 Kas man nepatika visvairāk, ja nerunā par to, ka romāns ir pārāk izstiepts, ar 300 lpp. būtu pilnībā pieticis (taču es pieņemu, ka mērķauditorijai tieši patīk biezas grāmatas; lai nu kā, es pat varētu izlasīt arī turpinājumus, vismaz viens jau izdots arī latviski, bet tie ir vēl biezāki), un ka sliktie tēli ir ārkārtīgi pārspīlēti nelietīgi, ir tas, ka autore, pūlēdamās atbrīvot Žozefīni no sastinguma – un tas patiesi būtu grāmatas un lasīšanas vērts temats –, ieslīgst pasakā, lai piekāptos anotācijā minētajiem kapitālisma likumiem. Ž. sāk izskatīties jaunāka, dabū skaistuli par mīļoto un sāk pelnīt daudz naudas. Labās fejas vietā darbojas karaliskā ģimene (nopietni. Izrādās, viņa pazīst kādu tās maskējušos pārstāvi), meitiņa sadraudzējas ne ar vienu citu kā Miku Džegeru, kam nav nekā cita labāka kā vakaros tērzēt ar šo pa tālruni, un pati Žozefīne seko klasiskajam ieteikumam: “Nav naudas? Sāc tulkot!” Izrādās, ka viņa labi prot angļu un krievu (!) valodu un var mierīgi tulkot līgumus. Tas nekas, ka pati allaž visu ir parakstījusi nelasot un droši vien pat franciski nebūtu spējīga saprast, kas tur rakstīts. Un, ja jau tā, kas viņai ko neiztulkot arī kādu grāmatu? Romānā minētais Gerija Kūpera teikums, kam bija jāliecina par to, cik šis darbs sarežģīts, gan rādījās stipri vienkāršs, bet tas nu tā.
 Nu, un tad jau var arī uzrakstīt pati savu grāmatu. Cik noprotams, pēc pēdējā punkta pielikšanas tā tūdaļ bija gatava iespiešanai, nekas jālabo nebija, un tā, protams, kļuva par bestselleru. Mani gan tās atstāstījumi garlaikoja vairāk par visu pārējo.
 Baidos, ka Žozefīnes recepte nīkulīguma pārvarēšanai nevienam citam nederēs.
 Pa vidu ir arī jaukas lietas, piemēram, mātes otrā vīra romāns ar tauklodīti, tas ir, Kūciņu. Nevaru spriest par tulkojuma atbilstību oriģinālam (ķīnieša angļu valoda latviski bija piegludināta, un “Fuck Bush” šķīsti pārveidots par “Piedr… Bušu”), taču latviski grāmata bija ļoti labi lasāma. Varu saprast, kāpēc tulkotāja Dina Kārkliņa skumst, ka viņas darbu neviens nepamana. Turklāt man tiešām patīk, ja piezīmes, šajā gadījumā – angļu frāžu tulkojumus – ievieto vienkopus grāmatas beigās.

Dāvanas, ceļojumi, tulkojumi un vadi

https://i2.wp.com/laptopsbattery.co.uk/image/battery/apple-a1021.jpg    Vai kādam no jums mājās nemētājas lieks Apple Powerbook G4 derīgs strāvas adapteris (ja tā tos sauc)? Nevis kolekcionējams eksemplārs, bet lietots, no kā gribētu pa lēto tikt vaļā? Es pamanījos savējam ne tikai saliekt, bet arī noraut iespraužamo galu…
    Varbūt kādam vajag šonedēļ kaut kur braukt ar Lux Express autobusu un vēl pagūt biļeti nopirkt? Man ir lieks 50 procentu atlaides kupons braucienam vienā virzienā, kas jāuzrāda pirms biļetes pirkšanas un ir derīgs līdz 9. decembrim.
    Vēl varu kādam atdot papīra lapiņu, ar kuru no Tallinas uz Helsinkiem un atpakaļ ar Viking XPRS var braukt par 10 eiro, līdzi ņemt ceļabiedru, kam par biļeti jāmaksā 20 eiro, un paša bērnus, kas jaunāki par 11 gadiem. Tikai no Tallinas jāizbrauc astoņos no rīta un atpakaļ jāatgriežas ar prāmi, kas iebrauc Tallinā pusnaktī (svētdienās — 22.30). Dāvanu karte derīga līdz 30. decembrim. Iespējams, ka var dabūt pat divas.
    Atceraties, kā Kasims mainīja ieteikumus pret grāmatām? Mēs varētu šo spēlīti atkārtot mazliet citā versijā, kas līdzīgāka pāris ārzemju blogeru virtuālajai dāvanu apmaiņai Ziemsvētkos.

    Before starting this entry, let me introduce you to the word copinaute. It’s made of the word copain/copine (friend) and internaute (Internet surfer). Yes, we have a very nice French word for this, based on cosmonaute, which gives to internaute a nice feeling of a high-tech wandering into a structured void. So copinautes are friends who know each other through the Internet. Don’t look for it in the dictionary; it’s not in there…yet. I find this word lovely and very appropriate to our little book blogging community. Most of the time, we’ve never met and yet, a bond exists.

    (Spāņi lieto vārdu internauta.)
    Vienkāršojot viņu noteikumus, sanāk šādi: tie, kas grib piedalīties apdāvināšanā, lēnā garā izdomā, kādu grāmatiņu kam dāvinās. 25. decembrī visi publicē savu apdāvināto un dāvanu sarakstu (vismaz WordPress ļauj rakstu sagatavot iepriekš un norādīt, lai tas tiktu publicēts noteiktā dienā un laikā, tātad svētku dienas nebūt nav jāpavada pie datora). Apdāvinātie paši sameklē grāmatu, līdz nākamā gada beigām (vidum?) to izlasa un apraksta savos emuāros. Vai arī neizlasa. Tā mēdz notikt ar dāvanām.
    Īpaši dāsni cilvēki, protams, var arī dāvināt īstas — papīra, audio vai e-grāmatas, gan jau neviens neatteiktos tās saņemt. Taču citiem būtu jāizvairās no pārāk dārgām vai grūti atrodamām veltēm, un nevajag arī noteikti apdāvināt visu blogosfēru, ar pāris cilvēkiem arī būs gana, jo grāmatas taču būs vēl arī jāizlasa.
    Vai kāds būtu gatavs piedalīties?

    Starp manām iecienītākajiem laika nosišanas paņēmieniem ir ne tikai mādžongs un sudoku, bet arī cālis.lv, kur viņnedēļ kašķa sadaļā bija veselas divas tēmas par literatūru. Kāda dāma bija burtiski uztvērusi “Dopleru”, un tas viņā izsauca spēcīgu sašutumu. Kāda cita dāma lasīja Nesbē “Sniegavīru”, kas viņā radīja vēlmi mest grāmatu pret sienu, jo tulkotājs, maita, neko nemākot. Diemžēl šī diskusija jau ir aizslaucīta nebūtībā, tas ir, gūgles atmiņā (diemžēl tikai daļēji, turklāt neērti lasāmā veidā). Cālī šobrīd tēmas apspriešana turpinās, bet vairs ne tik aizrautīgi un interesanti. Toties beidzot ir parādījušies piemēri, kam būtu jāliecina par sākotnējā neargumentētā apgalvojuma patiesumu un no kuriem es secināju, ka latviešu variants ir daudz labāks par krievu tekstu.
    Kašķa pirmajā uzlējumā apsprieda arī to, kā tulkotājiem (ne)maksā, un kāda pat izteicās, ka lasītājiem būtu jāboikotē Jumava. Lai gan no sirds esmu par boikotiem, tas gan man šķita dīvaini. Vai gan izdevējus, kas hroniski un izteikti ļaunprātīgi nepilda līgumus, pirmkārt nebūtu jāboikotē pašiem tulkotājiem? Un, ja kāds ir ar mieru strādāt par dempinga cenām, vai gan var pārmest darba devējam, ka viņš izvēlas tieši šos cilvēkus?