Bloga arhīvi

Jūnija plāni

Lai gan no septiņām maija grāmatām izlasīju tikai divas un trešo vēl lasu, tomēr man vēl aizvien patīk izvēlēties lasāmās grāmatas — kā bibliotēkā, kas beidzot ir atvērta, — un salikt kaudzītē, kas ir kā tāds maziņš plauktiņš, kurā ielūkoties pašai un citiem. Mācos no kļūdām, šoreiz esmu izvēlējusies mazāku skaitu. Citos mēnešos pāri palikušās arī stāv un gaida savu kārtu, tāpēc iespējams, ka ne pārāk tālā nākotnē dažos vārdos parunāšu arī par daļu no tām.

Maijā izlasīju, lūk, ko vēl:

Fernando Clemot. El golfo de los Poetas. (2009.) Pirkta otrā Barselonas anarhistu grāmatnīcā. Autoram ir ļoti bagātīgs vārdu krājums, man tāds nav, varbūt tāpēc es labprātāk lasu detektīvromānus, kas nepretendē uz augsto mākslu. Ja būtu meklējusi visus nezināmos vārdus vārdnīcā un tos pierakstījusi, noteikti būtu paplašinājusi savu vokabulāru, taču tādā gadījumā es vēl būtu labi ja pusē. Romāns vēsta par padzīvojuša, īstermiņa atmiņu zaudējuša rakstnieka vizīti Itālijā, vietā, kur viņš reiz mīlēja sievieti, kas tagad visu laiku aizņem viņa prātu, lai gan sieviešu, vīriešu, tāpat arī alkohola un narkotiku viņam nekad nav trūcis. Rakstnieks mēģina noskaidrot, kas īsti tur notika pirms daudziem gadiem, un uzzina vairāk, nekā viņam būtu labpaticis. Taču viņa ciešanas mani atstāja vienaldzīgu, lai gan romāns ir ticis gana augstu novērtēts.

Delia Sherman. Young Woman in a Garden. (2014.) Daudzu gadu laikā tapušu fantāzijas stāstu krājums. Gandrīz katrs stāsts atšķiras no iepriekšējā gan ar balsi, gan darbības vietu, spoku stāstam seko stīmpanks, tad nāk mūslaiku raganas, tad Ņūorleānas mūziku un dejošanu mīlošie vilkači, nogrimuši kuģi, papīra golemi, īstas angļu fejas un nāras. Stāsti ir atzīstami nostrādāti un progresīvi, pasaule vienmēr ir attēlota pārliecinoši, tomēr man pietrūka spraigākas darbības un pārsteigumu, bija ļoti viegli nojaust, kā viss beigsies.

Ē… mmm… mazdrusciņ par eņģeļiem…

Nick Harkaway. Angelmaker. Il. Glenn O’Neill. (Bite uz vāka ir no Ričarda Stringera (Richard Stringer) skulptūras “Queen Bee”, kas atrodas Melburnā.) London: Windmill Books, 2012. 566 lpp.

 Nu jā, man kaut kas nav kārtībā ar laika plānošanu. Tik ļoti, ka šovakar Z., pār plecu ieraugot atvērtu Asmo blogu, noprasīja, vai tad es to visu tomēr vēl lasot. Lasu gan. Kad sanāk. Piesauktajā vietnē bija tikai kādi trīs vai četri jauni ieraksti. Starp citu, es pat pirms pāris nedēļām pamanījos nobildēt dažas grāmatas, bet foto te varēšu ielikt tikai tad, kad (ja) atradīšu fotoaparāta baterijas lādētāju, un apvaicāties kādam, kur tas varētu būt, es arī nevaru, jo man ir smagas aizdomas, ka atbilde skanētu nevis: “Apakšējā atvilktnē,” (kur es jau paskatījos, ja) — bet gan: “Kur pati noliki, tur ir.” Un tā pat varētu būt tiesa.
 Un vispār, ja jau es te tik ilgi neesmu rakstījusi, gribētos kaut kā citādi to visu sākt darīt, bet nezinu, kā, tāpēc būs nevis citādi pa smuko, bet gan caurcaurēm tīra haltūra.
 Tātad šī grāmata, pirmkārt, ir iekļuvusi bildē, otrkārt, es to varētu ieteikt izlasīt jau pieminētajām personām un droši vien arī Andrim.
 Tas ir tāds izklaidējošs pasaules glābšanas stāsts (man mazliet atgādināja “Krakenu”) ar humoristisku noslieci, kas gan sākumā mani atstāja vienaldzīgu – kurš gan iesāk grāmatu ar joku par golfa zeķēm? Jēziņ, man ir speciālas skriešanas, kalnu tūristu un jogas zeķes (barga nauda par caurumiem papēžos un pirkstgalos), un es gribu pilašu zeķītes (šīs ir smukas), bet par golfa zeķēm es nezinu absolūti neko. Tā nu kādu laiku es tikai ievēroju, ka šeit autors joko, kas, protams, nekādi nav smieklīgi, bet pēcāk mums sāka saskanēt labāk un tādi izteikumi kā “epistemoloģija ir nežēlīga” pat izsauca autora droši vien iecerēto reakciju, bet citviet domājos saskatījusi atsauci uz Duglasu Adamsu. Tūlītējs disklaimeris: grāmatā ik pa laikam ir sarežģīti vārdi (dažus man izdevās atšifrēt, izmantojot angļu-spāņu vārdnīcu) un tā nav domāta ne bērniem, ne pusaudžiem (te varētu piesaukt pārliecinošo stāstu par vilcienu izmantošanu pavisam negaidītos nolūkos), bet bez vārdnīcas var arī iztikt.
 Tātad pasaule kārtējo reizi ir jāglābj, un šoreiz tas jādara bijušā Londonas gangsteru karaļa dēlam, kas mēģina dzīvot klusu un mierīgu dzīvi, nodarbojoties ar mirušā vectēva mantojumā atstāto pulksteņmeistara un smalkmehāniķa amatu, kas atklāj citu grāmatas noslieci, proti, tvaikpanku. Trešā svarīgā šķautne ir spiegu romāns diezgan lielā Bonda, Džeimsa Bonda, garā, tikai makantiņ adaptēts mūsdienu labā izpratnei. Jāsaka, pats Dž. B., ko pazīstu no vairākām filmām un pusgrāmatas, man šķiet stulbs, bet šajā salikumā superspiedze gluži labi gāja pie sirds, kaut arī nevarēju nepamanīt, ka nekur nav pazudis imperiālistiskais dalījums: mēs tie labie (ja ne gluži valdība, jo tas jau nu mūsdienās būtu pārlieku neticami, tad angļi gan), bet lielākie ļaunprāši dzīvo tur tālu, teiksim, Āzijā. Nu labi, par padomju Tallinu autoram tiešām neko nevajadzēja rakstīt, par to, kas tur varēja notikt, viņam nav ne mazākās jausmas.
 Citādi notikumu absolūtā neiespējamība netraucē. Romāna tēli (un šis ir arī pieaugšanas, savu sakņu un patības atrašanas stāsts) saglabā komiksa pieskaņu, bet nav plakani, piedzīvojumu viņiem ir daudz, daži no tiem – negaidīti, un gali beigās tiek savilkti kopā. Vienbrīd ienāca prātā, ka no grāmatas varētu sanākt forša filma, bet patiesībā tā nez vai būtu tik aizraujoša kā grāmata, jo atņemtu pārāk daudz iespēju iztēloties, kā tas viss notiek.

Šonedēļ internetā

Galvenokārt tāpēc, ka allaž izkaisu interesantās norādes pa dažādām vietām, gribu pašu labāko salikt šeit.
Izlasīju vēl vienu Arvīda Jozaiša rakstu par Latviju: “Tauta iš žodžių, arba Es runāju latviski”. Šoreiz viņš piemin gan glāsmaino Sandras Glāzupas balsi, gan to, kā padomju laikā godināja Krišjāni Baronu, piesauc gan “horizontālo taimkodu”, gan Jāni Endzelīnu un to, kā mēs vēl aizvien spējam citvalodu īpašvārdus transkribēt saskaņā ar latviešu valodas normām, kamēr pašiem leišiem rodas konflikti ar poļiem, kas protestē pret savu uzvārdu leitiskošanu pasēs. Par pēdējo jautājumu jaunākajā “Rīgas Laikā” komentāru uzrakstījis Aldis Lauzis.
Par rakstniecību “Kultūras foruma” intervijā ļoti atklāti un ļoti amerikanizētā valodā runā Agate Nesaule:

Priekšlasījums vai referāts grupām, kurās ir Amerikas latvieši, ir tāpat kā slidot uz plāna ledus, jo reakciju nevar paredzēt. Vai pieskries kāda no dusmām sasarkusi vecāka sieviete ar rokām dūrēs, it kā gatava man sist, un pieprasīs, lai es atvainojos visiem Indianapoles latviešiem par kaut ko, ko es nekad neesmu rakstījusi? Vai kāds vecs onkulis pasludinās visiem, ka es neesmu latviete?

Čaka Makenzija (Chuck McKenzie) stāstā “Confessions of a Pod Person” pēc neizdevušās invāzijas daži citplanētieši ir spiesti maskējušies dzīvot uz Zemes. Jauks vecās tēmas pavērsiens.
Pats skaistākais, ko šonedēļ izlasīju, bija ASV dzīvojošas ungārietes Teodoras Gosas (Theodora Goss) darbi. Sāku ar internetā pieejamo dzeju (visas saites ir atrodamas viņas vietnē), kas man vienlaikus atgādināja gan Nīla Geimena dzejoļus, gan Čārlza de Linta stāstus, gan psihoanalītiķes, dzejnieces un stāstnieces K. P. Estesas (Clarissa Pinkola Estes) grāmatu “Women Who Run With the Wolves: Myths and Stories of the Wild Woman Archetype”. Tad izlasīju visus stāstus. Visvairāk man patika “Sleeping With Bears” ar gluži erotiskām beigām (kāpēc gan viņa grib precēties ar lāci, ja viņai jau bija tuva draudzība ar juristu?) un ļoti spēcīgais “The Mad Scientist’s Daughter” (E., noteikti izlasi vismaz šo!), kura tēma – sievietes briesmoņi – ir aizsākta agrāk publicētā stāstā “The Puma”. Tvaika tur nav, bet Viktorijas laikmeta un panka – pārpārēm. Beigās izlasīju arī aprakstu par ungāru fejām “Hungarian Fairies” ar vairākām krāšņām ilustrācijām (izrādās, ungāru nostāstos Transilvānijā dzīvo nevis vampīri, bet gan fejas) un jaunāko interviju, kuras dēļ patiesībā aizgāju ciemos pie Gosas un kurā viņa izstāsta, kāpēc viņai sanāk skaists teksts, lai gan atsevišķi teikumi ir pavisam vienkārši, un visu ko citu. Tagad es gribu viņas stāstu krājumu, kas diemžēl, tāpat kā visas pārējās pēdējā laikā iekārotās grāmatas, ir plāns, mīkstos vākos un padārgs. Un vispār es biju domājusi šogad neko vairs neiegādāties, jo vēl nav izlasīti pēdējie pirkumi.
Un nu skaista filmiņa, kurā no grāmatām sanāk māksla (paldies Sandrim, kas parādīja).

Es izslēgšu internetu un mēģināšu atdzejot kādu Gosas dzejoli.

Mehāniskais fēnikss

Clockwork Phoenix 3: New Tales of Beauty and Strangeness.” Edited by Mike Allen. Cover painting: “Light of Harem” by Sir Frederic Leighton, c. 1880. Winnetka: Norilana Books, 2010.

Biju dzirdējusi labus vārdus par antoloģijas iepriekšējiem sējumiem, tāpēc gaidīju daudz. Pati ideja ir brīnišķīga: apkopot jaunus stāstus, kas pārkāpj žanru robežas un kanonus, eksperimentē ar rakstības veidiem, skaisti pavēsta neparastus notikumus. Diemžēl izrādījās, ka ar redaktoru, kura loma krājuma veidošanā bijusi neparasti liela, viņš pat prasījis pārrakstīt stāstus, lai tie pilnībā atbilstu viņa iecerēm, lūk, tātad ar viņu man kaut kas līdz galam nesaskan, un es īsti netiku apsolītajā nepazīstamajā teritorijā, kur mani gaidot priecīgu un satriecoši pārsteigumi. Varbūt tāpēc, ka mans lasītājas ceļš bieži ved tieši tajā virzienā un grūti atrast jaunas, vēl neizstaigātas kartes.
Vai varbūt tāpēc, ka mani nesajūsmināja jau pirmais darbs. „The Gospel of Nachash” (lasāms šeit) (Marie Brennan) ir stāsts par pasaules radīšanu, kas izklausās ļoti līdzīgs bībelē rakstītajam, tomēr nav gluži tāds pats. Vīrieti sauc par Ādamu, bet sievietes vārds ir Čava, un tā joprojām. Bībeles stāstu es zinu, bet tas mani emocionāli neuzrunā, un šis pārstāsts par feju zemes Kristu nemainīja manas domas, ja nu vienīgi paspilgtināja tā Kunga psihopātisko tēlu. Kā citādi lai nosauc personu, kas plāno nodevību, ciešanas un nāvi, mierīgu sirdi izmantojot citus savā spēlē? Bet, ja jums patīk kristīgā versija, ļoti iespējams, ka arī šī liksies interesanta.
Arī nākamais stāsts „Tomorrow Is Saint Valentine’s Day” (Tori Truslow), nodaļa no nāru pētnieka biogrāfijas ar visām bibliogrāfiskajām zemsvītras piezīmēm, mani neaizkustināja. Piezīmes tur nav vainojamas, idejas par nāru dziesmām, kas kā elementārdaļiņas ceļo pa gaisu, un nāru regulāro migrāciju ar paisuma viļņiem uz Mēnesi arī ne. Tomēr šī Andersena mazās nāriņas alternatīvā versija mani pamudināja domāt nevis par nelaimīgu mīlestību, akadēmisko pētījumu ierobežotību, cilvēku traģisko iedalīšanu savējos un svešajos – tie visi ir iespējami lasījumi –, bet gan par to, kāds erotisks stāsts te varētu sanākt.
Toties trešais stāsts „Crow Voodoo” (Georgina Bruce) man patika. Mazliet folkloras, mazliet šausmu, mazliet vecāku un bērnu mīlestības un nepavisam ne zemā cena, kas jāmaksā par šamaņa rakstītajām mīlas vēstulēm, kas karā pasargā mīļoto. Starp citu, grāmatas pēdējais stāsts arī ir par mīlestības vēstuļu rakstīšanu, taču tas ir pavisam citāds. Tur neraksta šādi: „Mīļais Robin, tagad, kad naktis ir kļuvušas garākas, es gandrīz nemaz nedomāju par tevi. Es dejoju ar amerikāņu kareivi. Viņam bija stipras rokas.”
Mīlestības tēma turpinās ar „Your Name Is Eve” (Michael M. Jones) un visīstākajiem sapņu randiņiem. Klensijs savu Īvu ved uz brīnišķīgām maltītēm, dejām un koncertiem, un tie visi norisinās citu cilvēku sapņos. Skaistās ainas aizēno tikai daži beigu teikumi.
Hell Friend” (Gemma Files) – tas ir draugs no ķīniešu elles, kas necerēti uzrodas vampīrmīlas ēras meitenei. Vai nu eksotika nepareizā daudzumā, vai gadi vairs nav tie, bet man bija garlaicīgi.
Nākamais skatījums uz badīgiem spokiem mīlētājiem – „Braiding the Ghosts” (C.S.E. Cooney, lasāms šeit) – man patika daudz vairāk, kaut arī varētu iztikt bez romantiskās līnijas. Pusaugu meitenes pretrunas un alkas šeit parādītas pārliecinošāk. Pēc mātes nāves Ninai ir jāpārvācas dzīvot pie vecāmātes, kas visus mājsaimniecības darbus ir uzkrāvusi spokiem, un pašai jāmācās atmodināt miroņu dvēseles, taču viņai diez kā neiet pie sirds ne baisā vecāmāte, kas noslīcinājusi melno runci Begemotu, ne spoku izkalpināšana. (Atminējos Pavļiku Morozovu.) Stāstā ir noderīgas ziņas par sudraba un sāls izmantošanu, lai pasargātos no gariem. Tekošs ūdens tomēr nelīdzot.
Nupat jau man sāk likties, ka visa grāmata bija par mīlestību. „Surrogates” (Cat Rambo, lasāms šeit) ir stāsts par laulības dzīvi tālā nākotnē, kad visa dzīve noritēs milzīgā augstceltnē (mūsu jaunais pāris dzīvos 689. stāvā) un katram cilvēkam būs dzīvesbiedra surogāts brīžiem, kad otra nav pie rokas vai viņš negrib mīlēties. Konfliktu jaunlaulāto starpā izraisa sievā implantētā neprāta mikroshēma, kas pastāvīgi rada halucinācijas. Izmainīta apziņa un surogāti pret īstu cilvēku, savi principi un otra vajadzības: tādas izvēles jāizdara šajā jaukajā distopijā.
Pēc tam pazūd viss pūdercukurs. „Lucyna’s Gaze” (Gregory Frost) vēsta ne tikai par diviem kailiem cilvēkiem, bet arī par pretošanās kustību un koncentrācijas nometni. Fantastiskā elementa šeit ir ļoti maz, apmēram tāpat kā Vladimira Kaijaka stāstā “Uzbrukums“. Viens no darbiem, ko es noteikti pārlasīšu.
Eyes of Carven Emerald” (lasāms šeit)(Shweta Narayan) samet vienā katlā Aleksandra Lielā karagājienus, armēņu pasaku par gudro sievu un stīmpanka mehāniskos organismus, bet nedavāra visu līdz galam. Jo īpaši automāti likās pielikti tikai skaistumam.
Dragons of America” (S.J. Hirons) būtu jāpārlasa, lai saprastu, ko īsti domāju par šo darbu. Alternatīvā pasaulē blakus spēcīgajai Amerikai atrodas maza valstiņa, kurā mīt pūķi un iedzīvotājiem ir pa pusei īslandiski vārdi. Taču ligzdot pūķi dodas uz Ameriku, un tikai amerikāņi dabū pūķu olu čaumalas, kas ir ļoti noderīgas alķīmijā. Anselms Einarsons, nesekmīgs alķīmijas students, mēģina nočiept vienu olu. Ainas ar pūķiem ir aizkustinošas, taču tad angļu autors pievēršas terorismam un antiamerikāniskajam noskaņojumam, bet aicinājums visiem dzīvot draudzīgi izklausās ļoti nepārliecinoši. Droši vien tāpēc, ka čaumalas joprojām paliek amerikāņiem.
Kur nakts vidū pazūd ēnas? Un kāpēc no pasaules sen pazudušie Rēgi, kas tik labi iekārtojuši dienu, nav sarūpējuši arī nakts gaismu? Varbūt kādreiz tomēr tāda bija, lai mums līdzīgi ļaudis varētu redzēt, kas viņiem zem kājām, un gaudot uz mazo gaismiņu? Tādas domas rosās pa galvu pārītim, kas ziemas vidū atgriežas no ballītes stāstā „Where Shadows Go at Low Midnight” (John Grant). Patīkami.
Kāpēc cilvēki uzupurējas? Kas viņus visus saista? Vai tas ir viņu pašu lēmums, vai varbūt viņiem izšķirošajā brīdī piepalīdz kāds gars? Stāstā „Lineage” (Kenneth Schneyer, lasāms šeit) nākotnes zinātniece atrod kopīgas iezīmes septiņos priekšmetos, kas saistīti ar dažādiem cilvēkiem, traģiskiem notikumiem un cēlu rīcību.
Garākais un komplicētākais (sākas ar 16. nodaļu) stāsts „Murder in Metachronopolis” (John C. Wright) ir detektīvs, kurā varonim uzdod izmeklēt vēl nenotikušu slepkavību. Ja es nebūtu vispirms izlasījusi mazo aprakstu grāmatas beigās, kur autors pasaka, kas vainīgs, būtu bijis mazliet interesantāk, bet arī tāpat nebija slikti. Par slepkavības atrisināšanu svarīgāks autoram ir bijis jautājums, vai ir labi ceļot laikā, jo kārdinājums iejaukties vēsturē ir tik liels. Neesmu pārliecināta, ka piekrītu darba morālei, taču labprāt uzklausīju tās argumentus. Stāstā esot pilns ar atsaucēm uz vesterniem, par ko es neko nezinu, un arī tas netraucēja.

"Steampunk Airship". The one without a gun

To Seek Her Fortune” (Nicole Kornher-Stace) ir vēl viens stīmpanka žanra paraugs. Šoreiz bez gaisakuģiem un Dāmas no stāsta nekas nebūtu sanācis. „Melnas sāls un balta medus zemē Pētnieces kundze iemainīja polārlāča ādu, rokas dinamo, otru labāko pistoli un trīs baķus dzeltensārta zīda pret savu nāvi.” Ar to viņai nepietiek, dāma kā apsēsta dodas pie visiem nākotnes pareģiem, lai tie pateiktu, kāda būs viņas nāve. Kāpēc viņai tas? Beigās uzzināsim. Pareģi un maiņas darījumi bija interesantākais šai stāstā, kas šķita pārlieku izstiepts.
Beigās, kā jau minēju, ir stāsts par vīrieti, kura dzīves uzdevums ir mīlēt un rakstīt mīlestības vēstules tikai pa logu redzētiem cilvēkiem. „Fold” (Tanith Lee) ir ļoti gaišs stāsts, varbūt ne sevišķi savāds, bet noteikti skaists.

Es gribēju, lai man no šīs grāmatas aizrautos elpa, tomēr tā nenotika. Manai gaumei pārāk maz dīvainā un, iespējams, pārāk daudz garīguma. Taču es piedzīvoju vienu otru patīkamu brīdi un uzzināju daudz jaunu vārdu. Jauki, ka šajā antoloģijā ievietoti stipri atšķirīgi darbi, nevis tikai, piemēram, stāsti par kaķiem zombijiem.
Starp citu, tieši šobrīd visiem ir iespēja piedalīties izlozē un varbūt laimēt šo grāmatu. Jums tikai līdz otrdienai jānosūta e-pasts. Sīkākas ziņas šajā vietnē.

Viktorijas laikmeta panki

  Lai cik ļoti man patīk fantastika, esmu kaut kā palaidusi garām stīmpanku. Var jau saprast — deviņdesmito gadu sākumā, kad bija vieni no stīmpanka ziedu laikiem, pie mums to neizdeva, un vispār tieši tolaik es lasīju citu literatūru. Bet tagad šis žanrs kārtējo reizi ir atdzimis, iznāk visādas atzinīgi vērtētas grāmatas, un es joprojām gandrīz neko par to nezinu.
  Vispār latviski būtu jāizdomā saprotamāks nosaukums, taču palikšu pie skanīgā stīmpanka. Tie ir zinātniskās fantastikas vai fantāzijas darbi, kas norisinās tvaika mašīnu laikmetā, visbiežāk viktoriānisma Anglijā. Garas kleitas, krinolīni, baltas apkaklītes, lidotāju acenes un dirižabļi.

Foto: Kate O' Brian (http://www.kateobriencreative.com), "Coilhouse Magazine" (http://coilhouse.net/magazine)"


  Pareizi, pareizi, filmas “Neparasto džentlmeņu līga” un “Van Helsings” ir stīmpanks, tāpat kā Filipa Pulmana latviski izdotā “Tumšo matēriju” triloģija un vēl dažas grāmatas, ko esmu lasījusi, nedomādama par klasifikācijas jautājumu.
  Lai nu kā, tagad ir iespēja dzēst šo robu manā izglītībā. Rakstnieku kooperatīvs “Book View Cafe” ir izsludinājis fotokonkursu, meklējot attēlus savam otrajam stīmpanka stāstu krājumam, un šonedēļ piedāvā iedvesmoties no pirmā krājuma stāstiem: katru dienu cita.
  Šodien lasāms Dženiferas Stīvensones (Jennifer Stevenson) stāsts “Vitgenšteinas princese” (A Princess of Wittgenstein) mazliet Mērijas Šellijas un Terija Prečeta garā: par miroņu atdzīvināšanu un dažādu ķermeņu daļu kopā salikšanu, mājkalpotāju-automātu tiesībām, zinātnieku atbildību un mīlestības varu, un orangutanu. Sākumā man traucēja tas, ka viss teksts sastāv tikai no dialogiem, taču ielasījos un bija gluži jautri.
  Starp citu, piereģistrējoties “Book View Cafe”, tur var par baltu velti lasīt turpinājumos daļu viņu izdoto e-grāmatu.