Bloga arhīvi

Otrdienu draudzenes

Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Tulk. Daina Burve, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2013. 303 lpp. (Monika Peetz. Die Dienstagsfrauen. 2010.)

 Ja ar lasīšanu īsti nesokas, tādā gadījumā ir pienācis laiks kaut kam vieglam, piemēram, dāmu romānam. Vismaz šoreiz tas patiesi izrādījās iedarbīgs paņēmiens. Pāris braucienu sabiedriskajā transportā un vēlīns vakars ar grāmatu, un cauri bija.
 Romāna varones piecas sievietes ap četrdesmit. Kaut arī uz vāka ir attēloti pilnīgi vienādi glazūrkēksiņi, dāmas nav īpaši līdzīgas, tekstā konditorejai nav pievērsta liela vērība un pārsaldināts tas arī nav. Receptes meklēt tur nav vērts. Nuja, vāku es nesaprotu, bet, kā rādās, oriģinālizdevumam tas bija diezgan līdzīgs. Varbūt bezkaloriju kūciņas ir viegli pārdot, kas zina. Lai nu kā, šīs sievietes pirms 15 gadiem kopā apmeklēja franču valodas kursus un kopš tā laika reizi mēnesī satiekas tuvējā restorānā. Otrdienās.
 Katrs tēls pārstāv kādu stereotipu, te ir gan māte, kas upurējusies ģimenei, gan karjeras sieviete, gan bagāta un laiska dzīves baudītāja, gan trūcīga māksliniece, kuras mīļākos nevar ne saskaitīt, gan ezotērikā iegrimusi diezgan bezpalīdzīga būtne, kas nemaz nav mēginājusi dzīvot viena. Tieši viņai nesen ir nomiris vīrs, mīla no pirmā acu skata grāmatnīcā, tā arī nepabeidzis savu svētceļojumu uz Lurdu. Judīte nolemj to izdarīt mīļotā vietā, un draudzenes dodas viņai līdzi, saceldamas lielāku vai mazāku jezgu.
 Ceļš kā jau ceļš sagādā gan tulznas, gan mazdūšības lēkmes, svilina saulē un saliedē lietū, pārsteidz ar neērtām guļvietām un negaidītiem romantiskiskiem brīžiem. Visām gājējām nākas atklāt dažu labu noslēpumu, kas slēpts gan no sevis, gan citiem. Tomēr pa visām viņas galā tiek. Galu galā, grāmata ir par draudzību.
 Droši vien žanra nopelns ir tas, ka romāns un autores attieksme pret savām varonēm ir tik pozitīvi. Ja līdzīga tēma tiktu apskatīta sacerējumā, kas pretendē uz augstākiem plauktiem, noslēpumi noteikti būtu vēl melnāki un parautu sev kādu līdzi, iespējams, tiktu atmaskoti ne tikai dažādi sabiedrības slāņi, bet pat nonāktu pie secinājuma, ka nav nekādas sieviešu draudzības, vismaz ne tādos apjomos. Piecas uzreiz! Nezinu, vai būtu biežāk jāpievēršas šim žanram, bet lasīt bija patīkami (ja nerunājam par varoņu tieksmi pēc piecelšanās “sagrupēt locekļus”, pie tam tikai savējos) un es pat sagribēju aiziet kādā garākā pastaigā.

Lasu: Julio Cortázar. Rayuela;
Chris Kraus. I Love Dick;
Junot Díaz. Drown;
Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot.

Klausos grāmatā pieminēto zviedru džezu:

Baudas virtuve

Emma Mārlove. Baudas virtuve. Tulk. Sinda Krastiņa, il. Iluta Koidu, Mārtiņš Plūme. R.: Jumava, 2010. (Emma Marlowe. Kuche der Lust. 2006.) 286 lpp.

 Stāvot bibliotēkā pie plaukta, es atminējos gan, ka Doronike šo grāmatiņu bija aprakstījusi un tas noteikti nebija ieteikums, bet kurš tad mācās no citu kļūdām? Ne jau nu lasītāja, kas sadomājusies, ka viņai vajag kādu nedomājamu gabalu. Tūdaļ arī visa pasaule (stress, neveselīgs dzīvesveids, pavasara viltīgie laikapstākļi un baciļi) sadevās rokās, atsedza sedziņu un piešķīra lasāmlaiku gultā, kas erotiskam romānam varētu būt daudz piemērotāka vieta nekā, teiksim, sabiedriskais transports.
 Romāna vēstītāja, mazliet eksotiskā daiļava (zaļacaina rudmate, līdz kaulam ekshibicioniste) Lea droši vien iebilstu, jo tieši metro, braucot uz darbu, var tik viegli ļaut diviem svešiem vīriešiem reizē paberzēties gar sevi. Lai pēc tam ļautu šefam, kurš viņai nemaz vairs nepatīk (bet vēlāk, kad viņš to darīja ar citu, tomēr pamanījās salīdzināt vīrišķa attieksmi un nolemt, ka pret viņu gan šis izturējās labāk nekā pret to padzīvojušo dāmu), izdrāzt sevi uz rakstāmgalda.

 Tagad guļu viņa acu priekšā ar noskūtu kaunumu, un viņš ilgi to vēro, iekams paņem savu lepno pildspalvu un ar to maigi pieskaras manai spraudziņai.

 Liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka reizēm pildspalva ir tikai pildspalva.
 Tad viņa to pašu ļauj masierim, pludmalē satiktam puisim, kas, mājās pavadot, nevis tūliņ uzprasās uzkāpt augšā, bet negaidot atgriežas pēc divām minūtēm, kad Leai jau būtu jābūt sapratušai, ka šis nav nekāds parastais kniebējs, un tā tālāk un tā joprojām. Kas principā nebūtu nekas slikts, ja vien dūjiņa pati būtu gribējusi iet un viņus paņemt, nevis uzvestos kā ilustrācija vecajai ziņģei: “Kas pirmais atnāks, tam piederēšu,” — jo citādi takš nav un nevar būt. Ja kāds tevi grib, tu viņam atdodies, turklāt par prezervatīvu pat runas nav.
 Lai visi vīrieši nebūtu pilnīgi vienādi (milzīgi locekļi ir visiem), ir arī noslēpumaini klusējošais draudziņš Rikardo, kas tajā visā noskatās, uztaisa ēst un ļauj paraudāt uz pleca, un beigās, prom aizbraucis, uzraksta vēstuli bez atpakaļadreses, kurā Leai pārmet, ka tā nav apvaicājusies, vai viņš gadījumā viņu nemīl. Nu labi, vismaz stereotipisku itāļu atveidojumu autorei līdz galam pārmest nevar.
 Par spīti labvēlīgajiem lasīšanas apstākļiem, grāmata mani atstāja sausu kā Gobi tuksnesi, jo galvenā varone nebija visai simpātiska, viņas kavalieri vēl jo vairāk, tāpēc reklāmas tekstiņš “tas var notikt ar katru no jums daiļās dāmas, tikai ļaujieties…” drīzāk izklausās pēc drauda. Turklāt nezinu, vai tā bija Emma, vai Sinda, kam erotiski šķiet tādi vārdi kā pērles, šķirbiņas un liesmojoši šķēpi, bet man droši vien pat ejakulāts liktos uzbudinošāks par nektāru.
 Grāmatas beigās ir vairākas gaužām aptuvenas receptes šādā garā: “Mīklu gatavo no kviešu miltiem, olām un sāls.”

Lasu: Horacio Quiroga. Cuentos de la selva;
Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Blūmas zaudētais gods

Heinrihs Bells “Katarīnas Blūmas zaudētais gods jeb Kā rodas vardarbība, un kur tā var novest”. Tulk. Aija Jakoviča. Tatjanas Kuharenokas pēcvārds. Il. Laura Sileniece. Rīga: Jumava, 2011. (Heinrich Böll “Die verlorene Ehre der Katharina Blum oder: Wie Gewalt entstehen und wohin sie führen kann”. 1974.) 144 lpp.

    20. gs. 60. gadu beigās VFR sāka darboties kreiso teroristu grupa RAF (Sarkanās armijas frakcija). Bella stāstā tā nav pieminēta, taču tobrīd Vācijā valdošā tieksme aiz katra stūra (vai bankas aplaupītāja) redzēt teroristu un to nomedīt izrādās liktenīga priekšzīmīgajai saimniecības vadītājai Katarīnai Blūmai.
    Blūmas jaunkundze karnevāla naktī ar draudzeni aiziet uz krodziņu, tur ierauga patīkamu vīrieti un uzaicina uz ballīti pie radiem. Vīrietis neatsaka. Viņi kopā pārlaiž nakti, bet no rīta pie Blūmas durvīm klauvē policija. Izrādās, viņas kavalieris tiek izsekots, jo esot aplaupījis banku. It kā nepietiktu ar aizturēšanu un nopratināšanu, Blūmai vairs neliek mieru dzeltenā prese, jo īpaši laikraksts “Avīze”. Tās žurnālists neslinko un sameklē Blūmas šķirto vīru, kas par sievu, kura viņu pametusi, neizsakās diezko laipni. Žurnālists ielaužas slimnīcā pie Blūmas mātes, sameklē viņas jaunībsdienu paziņas un vispār visus, no kā var izvilināt sliktus vārdus par Katarīnu. Ja nu kāds izsakās atzinīgi, var taču saīsināt teikto tā, lai Blūmu avīzē attēlotu kā īstu briesmoni, komunisti un teroristi. Arī viņas darba devējiem neklājas viegli.

Ja lasītājs žurnālistikas paņēmienu atainojumā saskatīs zināmu līdzību ar avīzes Bild paņēmieniem, tad apgalvoju, ka neesmu šo līdzību attēlojis ar nolūku, tomēr tā manā stāstā nav iekļuvusi nejauši, tātad laikam bijusi neizbēgama.

    Pēc dažām dienām Blūma nošauj “Avīzes” reportieri. Patiesībā grāmata tieši ar to arī sākas.

Heinrihs Bells 1981. gadā


    Notikumus lasītājam pavēsta kāda Blūmai līdzi jūtoša persona, kas izmanto dažādus avotus gluži kā to darītu žurnālists, protams, no kāda cita laikraksta. Teksts ir pseidodokumentāls, brīžiem pasauss, taču tāpēc vēl jo vairāk pārliecinošs. Citviet stāstītājs komentē ne tikai notikumus, bet arī sevis rakstīto, tā neatbilstību priekšstatiem par to, kādam jābūt stāstam.
    70. gados Bella stāsts, kas Vācijā tūdaļ iekļuva bestselleru sarakstos (tikai ne Bild publicētajos), noteikti atstāja spēcīgāku iespaidu, bet arī tagad tas nav zaudējis aktualitāti. Īpaši, ja atceras gadus desmit senus notikumus un kā pēc tiem mainījās dzīve, kaut vai pasažieru pārbaudes lidostās. Tiesa, es biju gaidījusi kaut ko vēl asāku, ar ilgstošāku ietekmi. Varbūt man pietrūka atklāsmes brīža, jo grāmatā aprakstīto traģēdiju ir ļoti viegli iztēloties notiekam īstenībā. Pārāk viegli. Nekam tādam notikt nevajadzētu. Bet vai tad kādu vēl spēj pārsteigt aprakstītie informācijas iegūšanas un izplatīšanas veidi un policijas attieksme pret tiem?

Un te nu arī Voltersheimas kundze tika pamācīta, ka policijas vai prokuratūras uzdevums neesot “krimināli vajāt dažus noteikti nosodāmus žurnālistikas paņēmienus”. Preses brīvību nedrīkstot neapdomīgi aizskart, un viņa varot būt pārliecināta, ka personīga sūdzība tikšot taisnīgi izskatīta un par nelikumīgu informācijas iegūšanu pret nezināmo noziedzīgo personu tikšot celta apsūdzība. [..]
…cilvēks, kas neejot sliktā sabiedrībā vai arī tādā neiekuļoties, arī nedodot presei iemeslu pārlieku rupji to visu atspoguļot.

    Vēl viens brīnišķīgs un rosinošs citāts:

Telefonsarunu noklausīšanās, protams, kalpo lietu izmeklēšanai, taču rezultātu atklātā tiesas procesā — tā kā to veic cita, nevis izmeklēšanas iestāde, — ne vien nedrīkst izmantot, bet pat pieminēt. Kas notiek to cilvēku psihē, kas noklausās telefonsarunas? [..] Ko domā nevainīgais, tikai sūri grūti sev maizīti pelnošais ierēdnis, kas ieraksta telefona sarunas, tai brīdī, kad Līdings, kas te cita starpā jau ticis pieminēts, piezvana uz AVĪZES galveno redakciju un saka: “Tūlīt visu par Š. ārā, bet visu par B. iekšā!” [..] Vai atbildīgās iestādes apzinās, kādai psihiskai slodzei pakļauj savus ierēdņus? [..] Vai psihiatra aprūpe viņiem ir nodrošināta? Ko par to saka arodbiedrība, sabiedriskais sektors, transports un satiksme? Valsts rūpējas par rūpniekiem, anarhistiem, banku direktoriem, banku aplaupītājiem un banku ierēdņiem, bet kas rūpējas par mūsu nacionālajiem magnetofona bruņotajiem spēkiem? Vai baznīcai te nebūtu savs vārds sakāms? [..] Vai tiešām neviens nenojauš, kas te jāpārcieš nevainīgām ausīm, sākot ar karameļu pudiņu un beidzot ar visniknāko pornogrāfiju? Jaunus cilvēkus aicina izvēlēties ierēdņa karjeru — bet kādām šausmām viņi tiek pakļauti! Viņi nonāk telefona seksuālo maniaku varā. Te nu beidzot ir joma, kurā baznīcas un arodbiedrības varētu sadarboties. Varētu taču ieplānot kaut vai izglītības programmu tiem, kas noklausās. Piemēram, likt viņiem noklausīties magnetofona lentes ar vēstures kursu. Tas nemaksā daudz.

Crazy

Benjamins LebertsCrazy”. Tulk. Jānis Krūmiņš. Il. Deniss Zatravkins. Rīga: AGB, 2006. (Benjamin Lebert. Crazy. 1999.)

Man visu laiku šķita, ka “Crazy” ir grāmata par seksu, narkotikām un rokenrolu, tak jau AGB izdots gabals ar aizdomīgu vāku. Turklāt vēl sešpadsmitgadīga bērna sarakstīts.
Sekss, narkotikas (alkohola un nikotīna veidā) un mazdrusciņ rokenrola tur patiešām ir. Kā citādi lai būtu internātskolā bērniem ar īpašām vajadzībām? Kāda mana paziņa, mācoties Cēsu meža skolā, ir izdzērusi visu savu mūža devu un nu ir pilnīga atturībniece. Un arī tur puikas, protams, naktīs apciemoja meitenes un bieži nesapratās ar audzinātājiem. Taču Cēsīs skolēnus, cik varu spriest, skolotāji vilka uz augšu, cik varēdami, kamēr vācu zēns Benjamins, kas pirms tam jau bija ticis izmests no nez cik mācību iestādēm, arī internātskolā paliek nesekmīgs, jo nevienu īsti neinteresē tas, ka viņš daudz ko nespēj izdarīt tāpēc, ka viņam ir daļēji paralizēta kreisā puse. Lineālu taisni nenoturēt, turklāt slimības dēļ viņam nepadodas domāt matemātiski.

Skola pati par sevi ir tīrs psiholoģiskais terors. Nav viegli. Sešpadsmitgadīgam tur ir ko turēt. Tu taču esi vēl samērā jauns, bet tevi jau šādi dirsina. Kaut kāds tips, kuru sauc par skolotāju. Bavārijā ir īpaši nelāgi. Šeit atzīst tikai mazus, ieprogrammētus datorbērnus, kuri no rīta līdz vakaram mācās skolai. Tos stimulē. Pārējos atsijā.

Toties jau no pašas pirmās dienas Benjamins iekļaujas puišu grupiņā, kam patīk rīkoties crazy, un ārpus mācību laika viņam nemaz tik slikti neklājas. Tas ir, varētu būt daudz ļaunāk. Aiz pusaudža brīžiem bravūrīgās izteiksmes slēpjas daudz sāpju, daļa pazīstama, jo jaunībā visiem ir grūti dzīvot, daļa — pasveša, jo to, kā jūtas invalīds, varu tikai mēģināt nojaust. Sarunās neviens tik atklāti nestāstīs par savām izjūtām kā grāmatā. Benjamins gan nemēģina nevienu iežēlināt, un vieglā neērtības sajūta rodas no tā, kas man jau līdz šim ir bijis galvā. No neziņas, kā izturēties, vai no pazīstamiem motīviem.

Tas vispār ir maniem vecākiem raksturīgi. Viņi pastāvīgi aizliedz man lietas, kuras paši dara vai kādreiz ir darījuši. Droši vien tādēļ viņi tik bieži strīdas. Pēdējā laikā bija pavisam slikti. Kā dēls tu jūties tik bezpalīdzīgs. Tik tukšs. Tas sāp. Bieži esmu vēlējies, kaut viņi būtu šķīrušies. Tad es visus tos sūdus nedzirdētu. Bet reizē es priecājos, ka man tomēr ir viņi abi kā atbalsts. Kā draugi. Tieši kā ģimene. Droši vien tas viss ir pupu mizas. Bet man tas kremt.

Šķiet, ka tagad Benjaminam klājas labi. Viņš ir sarakstījis vēl kādas četras piecas grāmatas, “Crazy” ir izdota vismaz 33 valodās un uzņemta filmā. Nezinu, vai bijušajās skolās viņa vārds ir ierakstīts izcilāko audzēkņu sarakstā.
Grāmatas fragments lasāms šeit.

Mazā cilvēka divi ceļi

Hanss Fallada „Mazais cilvēk – ko nu?” Rīga: Zvaigzne, 1985. Tulk. Biruta Veinerte, il. Viesturs Grants. (Hans Fallada „Kleiner Mann – was nun?”, 1932.)
Эдуард ЛимоновДневник неудачника или Секретная тетрадь”. 1982.


Stipri atšķirīgās grāmatas es izlasīju vienu pēc otras, vispirms gan Ļimonovu, un tās tik lielā mērā sasaucās, ka runāšu par abām reizē. Uzreiz pateikšu, ka abas man patika, lai gan sākotnēji biju gatava tam, ka nespēšu izlasīt līdz galam, jo tēma ir sāpīga.
Fallada par vācu mazo cilvēku rakstīja 30. gadu sākumā, kad ekonomika kārtējo reizi bruka, bezdarbs milza un algas mazinājās, bet par fašistiem vēl varēja pasmieties:

Viņš mēdza uzsist zemniekam uz pleca, tā ka noskanēja: – Vecais blēdi! –, viņš tiem atrēķināja desmit, piecpadsmit vai divdesmit procentus no cenas, bet, un ar to viņš visu atkal vērta par labu, viņš nēsāja kāškrustu, stāstīja piparotas anekdotes par ebrejiem, attēloja SA pēdējo aģitācijas izbraukumu uz Būrkovu un Lēnzāni, īsi sakot, viņš bija īsts vācietis, vīrs, uz kuru var paļauties, viņš ienīda ebrejus un sveštautiešus, reparācijas, zociķus un komunistus. Tas visu atkal vērta par labu.
Arī nacistiem Lauterbahs bija pievienojies aiz garlaicības. [..] Nacisti garlaicīgi nebija. Viņu drīz vien uzņēma triecienvienībā, sadursmēs viņš sevi parādīja kā ļoti saprātīgu jaunu cilvēku, kas savas ķetnas (un to, kas tajās kuro reizi bija) prata pielietot ar gandrīz vai māksliniecisku iedarbības izjūtu.

Johannesam Pinnebergam daudz nerūp, kas nāks pie varas pēc nākamajām vēlēšanām, viņš nesen ir apprecējies, sieva gaida bērnu, un svarīgākais šķiet noturēties savā pārdevēja vietā. Taču tas nav tik vienkārši, jo veikalnieks pieņem darbā tikai vientuļus vīriešus, cerot kādam izprecināt savu padzīvojušo meitu. Johannesa neveiksmīgie centieni slēpt savu laulību, Jēriņa neveiklā saimniekošana, cenšoties ietaupīt, vēlāk Berlīnē piedzīvojumi ar avantūrisko Johannesa māti un viņas civilvīru – šīs brīžiem komiskās sadzīves ainas grāmatas gaitā kļūst aizvien tumšākas, jo ir skaidrs, ka nepamatotas ir jaunā pāra cerības, ka nevar taču slikti klāties diviem jauniem, strādīgiem cilvēkiem, kas mīl viens otru un savu mazuli. Var gan, un kā vēl var, ja tu tikai sēdi savā kaktiņā un ceri, ka viens pats izķepurosies, kad citi apkārt grimst, ja tu nemēģini ietekmēt notikumu gaitu kaut mazliet lielākā mērogā par savu ģimeni. Turklāt es zinu, kas Vācijā notika pēc dažiem gadiem.
Tomēr Fallada drūmo dzīvi apraksta gaiši, viņš jūt līdzi saviem varoņiem un pat strupceļā, kādā viņi ir nonākuši grāmatas beigās, mēģina ieraudzīt izejas iespējamību, cerību, ka notiks brīnums. Ļimonova īsie it kā dienasgrāmatas fragmenti nav gluži cilvēkmīlestības piesātināti, viņš skaidrāk saredz sabiedrībā (šajā gadījumā 70. gadu ASV) valdošo un akceptēto netaisnīgumu, ko nav gatavs bez ierunām pieņemt.
Pinnenbergs dzīvo rāmi, noslēgti un tikumīgi, viņš ir un paliek mazais cilvēks, kas neko mainīt nespēj un ar to samierinās. Edička nav tāds. Viņš vienlaikus ir apzināti izvēlējies neveiksminieka dzīvi un ir gatavs karam. Viņam vienmēr ir līdzi nazis (neceriet, nekādas kaušanās vai granātu sviešanas grāmatā nav), viņš grib nevis strādāt (lai gan reizi pa reizei nākas), bet gan rakstīt, un arī to ne pārāk bieži, un rimtas ģimenes dzīves vietā Ļimonovs izvēlējies bezcerīgu alkšanu pēc šķirtās sievas Jeļenas un seksu ar gandrīz katru, kas trāpās pa rokai un ir ar mieru. Labāk, protams, ar bagātām sievietēm, bet tās viņam pievērš aizvien mazāk uzmanības.
Galvenais, ka Edička negrasās dzīvi nodzīvot klusu un bezspēcīgi. Viņš nav caurcaurēm simpātisks tēls, taču kādā jēdzīgā vietā drīzāk novedīs nevis Pinneberga centība, bet gan vieglprātīgi dumpinieciskais Edičkas ceļš, uz kuru jau tāpat interesanti noraudzīties no malas. Arī valodu Ļimonovs labi pārvalda, prieks lasīt. „Neveiksminieka dienasgrāmatu” neapšaubāmi rodas vēlme salīdzināt ar Čārlza Bukovska darbiem, bet man tā vēl vairāk atgādināja Hakima Beja poētisko terorismu no „The Temporary Autonomous Zone”, kam atņemts misticisms, bet palikusi, iespējams, īslaicīgā neatkarības izjūta, kuras dēļ ir vērts atteikties no tā, kas tiek piedāvāts paklausīgiem sabiedrības locekļiem.

Un pilsētu pēc pilsētas ieņem neveiksminieku revolucionārie karapulki. Un impērijas armijas zaldāti, ieklausoties daudzu paaudžu neveiksminieku asinīs, kas rit viņu dzīslās, atceras savu izcelsmi, norauj impērijas zīmotnes un ar sajūsminātu skatienu un puķēm pie cepures dodas pie savas dzimtās cilts, apkampjas ar radiniekiem.
Pilsētu pēc pilsētas, sākot ar sprādzienu Ņujorkā, Amerika kļūst brīva, un es – E. Ļ. – eju vadošajā kolonnā, un visi mani pazīst un mīl. Un mani mati izbalējuši revolūcijas vasarā.
Un sagrūst viss necilvēciskais – bankas, kantori, tiesas, fabrikas un ķīmija, dzelzs un cita draņķība.

Nu un?

Judīte Hermane “Vasarnīca, vēlāk“. Tulk. Silvija Brice, il. Māris Ābele. Rīga: Atēna, 2004. (Judith Hermann. Sommerhaus, später. 1997.)

    Ja es sen nebūtu lasījusi grāmatas, vismaz tās, ko dēvē par mākslinieciski augstvērtīgu literatūru, un tad būtu paņēmusi šo, es būtu gaidu pilna. Pēdējais vāks piesola “vissmalkākās nianses”, “spilgtu, intensīvu noskaņu”, “neaizmirstamus stāstus”, “izcilu rakstnieci”, “kvēlošus un nemierīgi džeziskus stāstus”.
    Tad es grāmatu izlasītu. Tas nav grūti: deviņi stāsti, pusotra simta lappušu, lieli burti, vienkārši teikumi. Izlasītu un nospriestu, ka šitā augstā māksla nav domāta man, un ar to arī varētu beigties mana pazīšanās ar kritiķu atzītu Literatūru. Dievs ar tām smalkajām niansēm, bet es tak neredzēju ne spilgtumu, ne džeziskumu, ja nu vienīgi kūldžezs nāk prātā, un arī tas tikai vārda dēļ. Jo aukstums, ziema un sniegs tur ir gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un pāris ugunsgrēku neko nemaina kopējā noskaņā.
    Grāmatā nekas nenotiek, stāstu varoņi interesējas vai nu tikai par sevi, vai arī par to, ka neinteresējas par sevi. Izņemot kādu mākslinieku (režisoru, scenāristu) un vienu taksistu, viņi neko nedara, maizīte, cigaretes un kokaīns viņiem acīmredzot nav jāpelna. (Jaunākajā “Rīgas Laikā” Kirils Kobrins ir uzrakstījis, kā draudošā pensionēšanās vecuma palielināšana eiropiešiem atņems pēdējo motivāciju strādāt, jo kāds gan stimuls pavadīt mūžu “pretīgā openspace“, lai astoņdesmit gadu vecumā beidzot priecīgi padzīvotu? Lūk, tajā rakstā labi nojaušams, cik nejēdzīgi ir izšķiest laiku darbā, nevis tīkamākās izpriecās, un Kirilu es saprotu. Starp citu, šajā numurā ir arī vietām ļoti uzjautrinoša intervija ar Viktoru Freibergu, to, kurš iztulkojis neskaitāmas filmas, un vēl pāris lasāmu un brīžiem smieklīgu tekstu.) Taču jaunie berlīnieši neizmanto savu apskaužamo stāvokli, lai priecātos par dzīvi, viņi kaut ko gaida, bet visas iespējas laiž garām un tad gurdi prāto, ka laikam ir kaut ko nokavējuši.
    Arī ņuņņas un ņergas var būt saistoši personāži, bet šie mani pat nekaitināja, atstāja pilnīgi vienaldzīgu. Sen nebiju lasījusi par cilvēkiem, kas mani ne drusciņas neinteresē, izņemot vienīgi vecu amerikāni, kas gaidīja nāvi lētā viesnīcā un klausījās mūziku, un Bahs viņu uz īsu brīdi saveda kopā ar kādu jaunu meiteni. Veco vīru sauca par Hanteru Tompsonu, un es patiešām gribētu zināt, kāpēc tā, jo lai nu ko, bet H. T. viņš nu nemaz neatgādināja. Angļu tulkojumā, starp citu, viņš ir pārdēvēts par Hanteru Džonsonu. Ā, un vēl bija Sonja, kuras attiecības ar gandrīz pusprecētu mākslinieku vedināja domāt, ka nu būs trilleris. Taču nebija nekā baisāka par šo:

Dažreiz uz ielas mani pārņem sajūta, ka cieši pa pēdām kāds seko; es atskatos, un tur neviena nav, taču satraukums paliek.

    No otras puses, iemetu skatienu internetā, un cilvēki ir atstājuši labas atsauksmes. Daži saskata sevi, citi – atmosfēru. Varētu pieņemt, ka autore portretē noteiktu sabiedrības segmentu, bet vai tam nepietiktu ar pāris stāstiem, kuros nekas nemainās? Taču jāatzīst, ka priekšpēdējais stāsts, kurā varone beigās pieņēma lēmumu, man patika gandrīz vismazāk.
    Neizmirstamie stāsti jau ir sākuši izgaist no atmiņas. Starp citu, Z. ieraudzīja atvērto grāmatu un teica apmēram tā: “Šito grāmatu es lasīju franciski. Par tiem trim, kas slaistījās uz salas. Un tie citi stāsti arī tur bija. Es gan vairs neko neatceros.”

Rudens dzeja un dziesmas

Man ļoti patīk rudens. Īpaši ābolu gados, kad to krišanas būkšķi gaisu padara vēl jutekliskāku. Bet arī šis nav slikts. Lai gan jau kādu mēnesi esmu satraukti skatījusies uz asterēm un dālijām svešos dārzos, īsti rudenīga noskaņa parādās tieši tagad, kad tūlīt sāksies septembris: ne tikai skolas, bet arī ražas vākšanas un dzejas dienu mēnesis.
Šai sakarā gribu norādīt uz Ēriha Kestnera dzejoli “Septembris” Ernesta tulkojumā:

Atvadas, kam karogkrāsās
Plūmju zilais, ābolzaļais.
Eņģeļtaures, astras plīvo.
Dārzā tūkstoš sveces kvēlo.

Tālāk lasiet pie viņa paša: soliloquia.wordpress.com.

***
Dzejas dienas šogad sāksies 5. septembrī plkst. 14 ar piedzīvojumu pastaigu Poēma par medusmaizi jeb izzinošām orientēšanās sacensībām, Āgenskalna un Torņakalna apkaimē meklējot atbildes uz dažādiem jautājumiem.
Tas būšot ir azartisks piedzīvojums trīs stundu garumā, kurā svarīga loma komandas stratēģijai, atjautībai, erudīcijai. Īpaša fiziskā sagatavotība nav nepieciešama. Pastaigas laikā, vadoties pēc uzdevumu aprakstiem un kartēm, katrai komandai būs jāapmeklē fotopunkti, jāveic dažādi uzdevumi, kas saistīti ar prasmi orientēties un komandas darbu.
Komanda – 3-4 dalībnieki bez vecuma vai kādiem citiem ierobežojumiem. Dalība sacensībās ir bez maksas. Līdz 3. septembrim lūdzam iesūtīt pieteikumus e-pastā dzejasdienas@hotmail.com ar norādi Piedzīvojumu pastaiga. Pieteikumā jānorāda komandas nosaukums, dalībnieku vārdi un uzvārdi, komandas kapteiņa e-pasta adrese un kontakttālrunis. Uzvarētāju pasludināšana un apbalvošana notiks plkst. 20 Dzejas dienu 2010 atklāšanas pasākumā klubā Nabaklab. Pasākumā uzstāsies medijroka grupa Suņa stunda.
Sīkākas ziņas par pasākuma norisi un noteikumiem meklējiet www.dzejasdienas.lv vai zvaniet piedzīvojumu pastaigas koordinatorei Ievai Vītiņai: 26166265.

***
Lai kā man patiktu rudens, ap šo laiku man galvā skan viena dziesma, tāpat kā pavasaros vienmēr dungoju “Baložu pilno pagalmu” depresīvo gabalu. Mana rudens dziesma ir jautrāka.