Bloga arhīvi

Valoda tulkojumā

Valoda tulkojumā. Sast. un red. Anita Rožkalne, il. Baiba Dūdiņa. R.: Latviešu valodas aģentūra, 2015. 311 lpp.

  Veikalā paskatījos uz grāmatu un nodomāju, ka man to vajag, pēc tam paskatījos uz cenu un nodomāju, ka gan jau būs kādreiz bibliotēkā dabūjama, bet tad mazliet pašķirstīju un nolēmu, ka man vajag gan, turpat un tajā pašā brīdī. Visticamāk, jums arī vajag. Pirkt vai aizņemties, tas jau ir cits jautājums. Es savus 20 eiro nenožēloju, lai gan visu saturu būtu varējusi noklausīties par baltu velti un varbūt vēl ar kādu cepumiņu piedevām (bet cepumu jautājumā esmu izvēlīga).
 Viņvasar, tieši tajos vakaros, kad es mācījos spāņu valodu, Latviešu valodas aģentūra Naispleisā runājās ar tulkotājiem. Uz Knutu Skujenieku man sanāca aiziet, bet Valdis Bisenieks, Dace Meiere, Pēteris Jankavs, Guntars Godiņš un Silvija Brice pagāja gar degunu. Beigās vēl bija vesela konference par tulkošanas praksi un teoriju. Krājumā ir gan sarunu pieraksti, gan konferences referāti, gan noslēguma diskusija. Līdzi nāk arī disks, kurā laikam ir sarunas ar tulkotājiem. To es neesmu vēl mēģinājusi noklausīties, bet varētu būt ļoti interesanti dzirdēt, piemēram, kā Godiņš daiņo igauniski.
 Kāpēc cilvēkam, kas pats netulko un ij negrasās to darīt, vajadzētu lasīt, kā par darba jautājumiem iztaujā tulkotājus un atdzejotājus? (Kā redzams fotogrāfijās, viņu kolēģi tikšanās apmeklēja un brīžam iejaucās sarunās.) Pirmkārt, tāpēc ka inteliģentus cilvēkus vienmēr prieks uzklausīt, pat ja viņi, kā Skujenieks, nežēlīgi pasaka: “Mēs tomēr neesam sevišķi kulturāla sabiedrība.” Nu, ne mēs vien, bet taisnība viņam ir. Otrkārt, ir jauki redzēt, ka citi strādā, mokās un tomēr mīl savu darbu. (Es apsvēru domu rakstīt citu verbu pēdējā vietā, tomēr nolēmu nepakļauties domai, ka mīlēt var tikai māmiņu un dzimteni.) Treškārt, te var labi redzēt, kā viena un tā paša darba darītājiem, labiem darītājiem, ir atšķirīgs viedoklis, piemēram, jautājumā, vai ir vajadzīgas paskaidrojošas piezīmes. (Man patīk, ja tās ir, bet dodu priekšroku piezīmēm grāmatas beigās, nevis lapas apakšā, jo pretstatā kāda izteiktajai pārliecībai, ka neviens tās tikpat nelasa, es lapā izlasu visas, pat tās, kuras man nemaz nav vajadzīgas, visus “yes” un “OK”.)
 Ceturtkārt, grāmatas taču mēs lasām. Šeit Brice atklāj, ka Dženetas Vintersones romānā “Ierakstīts tevī” sākumā nav pamanījusi kādu būtisku niansi, ko ar grūtībām izlabojusi pēdējā brīdī. Diemžēl, kā es secināju lasot, ne līdz galam un tāpēc neveiksmīgi. Meiere izpauž, kas atkārtojas visos Eko romānos. Bisenieks stāsta, ka sanskrits viņam esot palīdzējis saprast latviešu valodas intonācijas, ko viņš aprakstījis jautrā grāmatiņā bērniem, kura lasāma internetā.
 Jankavs saka: “Un cik skaisti skan ērģeles tukšā, tumšā baznīcā, kur sprakšķ malka krāsnīs, un tu esi viens pats un spēlē, un centies to darīt pēc iespējas labāk, jo īstu prieku sagādā tikai tās lietas, ko proti darīt labi! Tāpēc jācenšas, vienmēr ir jācenšas.” Ak, es nezinu, man šķiet, ir svarīgi spēt priecāties arī par to, kas nesanāk, bet tā ainiņa, kā tulkotājs viens pats kaut ko dara un cenšas to paveikt pēc iespējas labāk, un savā nodabā priecājas, — tas varētu būt skats no viņu darba dzīves, ne tikai ērģeļspēles.
 Vēl Jankavs saka, 28 gadi esot vecums, kad jebkuru svešvalodu mācīties jau par vēlu. Viņš tad sāka apgūt dāņu valodu, un nevarot iemācīties daiļi runāt, dzirde vairs neesot tā. Savukārt Meierei šķiet, ka 40 gadi esot par vēlu, lai iemācītos turciski (Kasim! Tev nekas cits neatliek, kamēr vēl esi samērā jauns. Lai būtu, kas Pamuku tulko), nekas vairs neejot galvā, “bēniņi ir pilni, un neironi kaut kā citādāk darbojas nekā jaunībā”. Un tad vēl noteikti pie turku vajagot arābu un persiešu klāt, jo tur aizguvumi un kultūra. Ak vai, ak vai, spāņu valoda un kultūra arī ir ļoti arābu ietekmēta, un es negribu arābu valodu, drīkst? Esmu ar mieru apsvērt itāļu un portugāļu, serbu un pat basku, bet nelieciet man mācīties arābiski! Tā rakstība nav domāta man.

Lasu: Inese Zandere. Putna miegā;
Horacio Quiroga. Cuentos de la selva;
Justina Robson. Silver Screen.

Es tevi kā karalieni…

2015-02-02 18.15.28Ak vai, kamēr citi saskaita desmitiem janvārī izlasītu grāmatu, man ir tieši divas, toties abas labi nostāvējušās kaudzītē. Un februārī nebūs labāk, ceru, ka tikšu galā vismaz ar divām iesāktajām, bet par tām trim, kas man ienācās janvārī (viena dāvināta, viena ar autogrāfu, viena sen nolūkota un nu reiz dabūta pa lēto), pat nav vērts sapņot.

Rosa Montero. Te trataré como a una reina. Il.: Hans Romberg. Barcelona: Seix Barral, 1984 (1983). 230 lpp.
Pablo De Santis. La traducción. Il.: Jordi Salvani. Barcelona: Ediciones Destino, 1999 (1998). 204 lpp.

Es tā padomāju, kāda gan jēga rakstīt par grāmatām, ko esmu lasījusi spāniski? No otras puses, kam tad vispār ir jēga? Lai nu kā, šīs abas grāmatas ir izdotas arī vāciski; angliski ne, toties spāniski tām ir atkārtoti izdevumi.
Montero grāmatas nosaukumā ir autores izdomāta bolero rindiņa, kurā vīrietis kādai sievietei piesola, ka izturēsies pret viņu kā pret karalieni (viena no varonēm, tā, kas dzied šaubīgā naktsklubā, domā, ka tas attiecas uz viņu). Vispār man šķiet, ka es to negribētu vis, bet nu šie tāpat tikai sola vien. Grāmatā nebija neviena laimīga personāža, tak sievietes cieta vairāk, un, jēziņ, cik jauki, ka es neesmu piedzimusi un izaudzināta katoliskā sabiedrībā. Tomēr, par spīti līksmības un jautrības trūkumam, es to nesauktu par depresīvu romānu, un beigas, ja pacenšas, var pat uztvert kā daudzsološas, ja ne optimistiskas, lai gan tas nu ir atkarīgs no interpretācijas, jo ir ļaudis, kas domā — viss liecina par to, ka nekas nemainīsies uz labo pusi. Vēl internetā raksta, ka romānam piemītot neparasta forma (tas pats atslēgvārds — bolero) un ka tajā esot pievērsts vairāk uzmanības sieviešu stāstiem, nekā Spānijas literatūrā tais laikos bijis ierasts. Man trūkst zināšanu, lai šim apgalvojumam piekristu vai nepiekristu. Lai nu kā, man patika un, ja sanāks, Montero lasīšu vēl.

traduccionOtra spāniski izlasītā grāmata ir mistiski lingvistisks detektīvstāsts, kura darbība — un mīklainās nāves — norisinās starptautiska tulkotāju kongresa laikā pusbūvētā viesnīcā Argentīnas pludmalē. Stāstītājs, kas mēģina atšķetināt notiekošo, ir savā ziņā saistīts ar līķiem, tad vēl visam pa vidu ir viņa bijusī mīla un, protams, profesionālā konkurence. Mani mazliet mulsināja jautājums, vai patiesi viņi tur tā sabrauc un apspriež visu uzreiz: medicīnas tekstus, bojevikus un neeksistējošas valodas, bet kāpēc gan ne? Skaidrs, ka galvenais ir mazliet izvēdināt galvu pie okeāna un vakarā vēl iedzert bārā.
Daiļdarba apjoms vairāk izskatās pēc stāsta, nevis romāna, un man radās sajūta, ka autors ir gribējis pateikt vairāk, nekā viņam tas ir izdevies, gan intrigas, gan intelektuālo pārspriedumu ziņā. Bet ideja ir gluži jauka, un ik pa brīdim autors tekstā iemet kaut ko interesantu.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936;
Tomijs Baiers. Akvārijs.

Klausos:

Nekas

Carmen Laforet. Nada. Vāks: Egon Schiele, Mujer sentada, 1917. Barcelona: Ediciones Destino, 2004 (1944). 276 pags.

 Vispirms pieskaņota reklāmas pauze. Kā jau daži būs pamanījuši, es mācos spāņu valodu. Nu lūk, cilvēki no Séneca kopā ar dažiem citiem ļaudīm ir parūpējušies par tiem, kas grib kaut ko saprast Spānijā vai Portugālē. Īsais bezmaksas kurss eBridge2 pamatā ir domāts profesionālo programmu studentiem, kuri gatavojas uzsākt praksi kādā no šīm zemēm, tāpēc tajā ir aplūkotas tādas tēmas kā dzīvokļa meklēšana, pirmā darbadiena un sarežģījumi darbā, taču nodaļas par pārvietošanos ar vilcienu vai auto, iepirkšanos, ēšanu un medicīnisko palīdzību var noderēt ikvienam, jo kaut mazdrusciņ saprast, kas rakstīts, ir labāk nekā nesaprast vispār neko. Projekta vietnē atrodams spāņu un portugāļu valodas pašmācības kurss valodas pamatu apguvei ar dialogu, uzdevumu un bilžu vārdnīcu palīdzību, mobilās aplikācijas ikdienas situāciju atrisināšanai, kā arī noderīga informācija par šo zemju kultūru, kas palīdzēs to iepazīt vēl pirms došanās prom un ātrāk integrēties vietējā sabiedrībā. Spāņi savukārt tur var apgūt latviešu un poļu valodas pamatus.
 Es visu neesmu izpētījusi, lai gan, eh, portugāļi… (labi, kādreiz), taču šo to jaunu iemācījos.

 Nu ja, un grāmata, par kuru gribēju mazliet pastāstīt, sākas ar to, ka tās vēstītāja, cerību pilna, ar vilcienu iebrauc Barselonā, lai mācītos universitātē. Jau pēc dažām lappusēm viņu pārsteidz jaunā mājvieta, kas nepavisam vairs nav tāda, kāda saglabājusies bērnības atmiņās. Māja ir spocīga, radinieki ir vairāk vai mazāk nojūgušies, biedējoši un naida pilni, bet ik pa laikam arī intriģējoši un dīvaini pievilcīgi. Pievilcīgāki par meitenes bohēmiskajiem draudziņiem, bet ne par viņas studiju biedreni Enu.
 Laforeta romānu sarakstīja, pati vēl būdama studente, un ar to arī pamanījās iekļūst Spānijas literatūras vēsturē. Vēlāk viņa pievērsās katoļticībai, apprecējās, dzemdēja piecus bērnus un sarakstīja ne vienu vien romānu un stāstu, bet šķiet, ka tas vairs nebija tas. Žēl, jo es gribētu vēl, grāmatas pēdējo trešdaļu izlasīju vienā elpas vilcienā vakarā. Starp citu, tieši beigas man nedaudz sagādāja vilšanos, likās nevajadzīgi un klaji dramatiskas, bet citādi šī man šķita viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. Ja nu kas, Nada ir pieejama angliski.
 Cik man zināms, maskulīnajā Franko Spānijas literatūrā tā izcēlās ar svaigo jaunas meitenes balsi, precīzu viņas izjūtu tēlojumu. Andrea kādā brīdī apgalvo, ka esot trīs tipu cilvēki: vieni piedzimst, lai dzīvotu; citi — lai strādātu; vēl citi — lai uz visu noskatītos. Viņai pašai dzīvē esot sīka novērotājas lomiņa. Tā nu viņa novēro pilsētu (tā kā esmu tur bijusi, mazliet varēju iztēloties, pa kurām ielām viņa staigā, un bija dīvaini lasīt, kā pašreizējais caurcaurēm komerciālais tūristu rajons tolaik ir bijis tāds zaņķis, kurā vientuļai meitenei labāk nespert kāju), novēro izmisuma un nabadzības māktos cilvēkus (pēc Pilsoņu kara tur tiešām brālis ir nostājies pret brāli, lai gan viens bez otra nespēj dzīvot), sīkburžuāzijas iznīkšanu, bagāto jaunekļu koķetēšanu ar trūkumu un mākslu, sieviešu stāvokļa un iespēju lēnās pārmaiņas, pati savu degradēšanos bada un apkārt valdošās agresijas un apātijas ietekmē. Vienlaikus viņa piedzīvo kaislīgu draudzību un arī pieaug. Un viss tas ir uzrakstīts niansēti, gandrīz redzami, bet bez poetizēšanas vai izpušķojumiem.

Šobrīd lasu tikai mazo, līdzi nēsājamo grāmatiņu:
Antonio Skarmeta. El cartero de Neruda.

Klausos brazīļu dziedātāju:

Re, tāda jauka eseja

Sharp Biscuit — Some Thoughts on Translating. Notes from a guilty business by MICHAEL HOFMANN.

 But that’s the problem: whose words are you going to use, if not your own? Reprising Buffon, Wallace Stevens said: “A man has no choice about his style.” Why shouldn’t it be just as true of a translator as of  John Doe, author? Is it imagined that you take a dictionary to an original, and make fifty or hundred thousand hermetically separate 
transactions, translating, in effect, blind, and into a language not yours and no one else’s? Is that a book? Every word taken out of its association-proof shrink-wrapping? I don’t see how a personal vocabulary and personal grammar and a personal rhythm — at least where they exist, in anyone evolved enough to have them — are to be excluded. Chocolates carry warnings that they may have been manufactured using equipment that has hosted peanuts; why not translations too? But then not just “has written the occasional modern poem” but also “likes punk” or “early familiarity with the works of Dickens” or even “reads the Guardian” or “follows the Dow” or “fan of P.G. Wodehouse.” (Yes, dear reader, these are all me.) But we are all contaminated.

P.S. Vēl viens jauks citāts: “Akismet has protected your site from 6,666 spam comments already.
There are 6 comments in your spam queue right now.”

Tikai nenokavējiet!

1. jūliju, kad nebūtībā pazudīs gūgles lasītājs. Es, šausmīgi satraukusies, jau esmu paspējusi eksportēties uz Feedly, Digg, The Old Reader un Bloglovin’. Lietošu droši vien kādu no pirmajiem diviem. Bet varbūt ir kaut kas vēl labāks?

Otrkārt, ja kāds grib vasarā mācīties spāņu valodu, līdz 1. jūlijam vēl var pieteikties Senekā uz intensīvajiem vai sarunvalodas kursiem un saņemt atlaidi. Es tur mācos un mācīšos, un varu apgalvot, ka tur ir ļoti jauki un jautri un iemācīties arī var ļoti labi. Turklāt viņiem ir arī maza bibliotēka. Rudenī būšot jaunas grāmatas.

Kā iemācīties valodas?

Николай Бодров. Как изучить английский язык самостоятельно. Нестандартные приемы самообучения. Лениздат, Союз, 2001. 192 lpp.
Steve Kaufmann. The Way of The Linguist: A Language Learning Odyssey. AuthorHouse, 2005. 140 lpp.

 Jāatzīstas, kad gada sākumā lasīju šīs grāmatas par valodu mācīšanos, biju iecerējusi izlasīt vēl kādu, bet tagad vairs neatceros – kuru… Nu labi, gan jau vēlāk atkal uznāks vēlme palasīt kaut ko tādu. Gan Bodrovs, gan Kaufmans ir aprakstījuši savu valodu mācīšanās pieredzi, un, lai gan viņi dalās ar praktiskiem padomiem, tomēr grāmatiņas (abas atrodamas internetā, vismaz viena no tām – legāli) vairāk varētu noderēt, lai iedvesmotos un saņemtos mācīties.
 Bodrovs, vienkāršs cilvēks būdams, mācījās angļu un vēlāk arī vācu valodu. Gadiem ilgi tas viņam lāgā nesanāca, un tad viņš esot nolēmis noskaidrot, kā to darījuši citi – sen miruši poligloti. Piemēram, hieroglifu atšifrētājs Šlīmanis vai Nikolajs Morozovs, kurš cietumā pusgada laikā esot apguvis 16 valodu. Protams, tur laika netrūka.

 ”Так я проходил по пяти и даже десяти уроков в день, занимаясь часов по двенадцать в сутки. Через неделю учебник был уже закончен, и я сейчас же принялся за чтение на немецком языке сначала романов Шпильгагена, потом сказок Андерсена и романов Ауэрбаха. Словарем я почти не пользовался. Взяв роман, я вполголоса читал его от начала до конца, стараясь понимать лишь смысл прочитанного и догадываясь, по возможности, о значении неизвестных мне слов во фразах, прямо по смыслу уже известных.
 Когда я кончил таким образом свой первый немецкий роман “DURCH NACHT ZUM LICHT” («Из мрака к свету»), который еще гимназистом читал в русском переводе и потом забыл, я только смутно понял его содержание в деталях и сейчас же начал читать снова. При втором чтении я уже уяснил себе половину фраз, а при третьем — почти всё.”

 Tiesa, Morozovs jau prata latīņu un franču valodu, tāpēc pa kādam pazīstamam vārdam viņam noteikti trāpījās. Bodrovs, kas vēlāk mēģināja rīkoties līdzīgi, proti, lasīt bez vārdnīcas, saprata, ka nekas viņam nesanāk un ar zināšanām, kas palikušas pēc skolas un augstskolas (200-300 vārdi un pāris gramatikas likumu; hmm, kā gan viņam tā valoda mācīta…), nepietiek pat galveno sižeta pavērsienu uztveršanai. Tad nu viņš pēc skumju brīža tomēr paņēma pāris labu vārdnīcu un sāka visu no sākuma, reizēm noskaidrojot nezināmo vārdu nozīmi. Šoreiz esot gājis labāk. Taču…

 Когда я прочел роман в четвертый раз и увидел, что до полного — буквального — понимания текста мне еще далеко, настроение вновь упало ниже нулевой отметки.

 Lūk, te nu mūsu ceļi, ja vien reiz būtu sagājuši kopā, šķirtos. Četrreiz pēc kārtas izlasīt romānu… vismaz kādu stāstu būtu izmantojis! Es vispār labāk izlasītu četras grāmatas, bet ne jau nu brīdī, kad vēl gandrīz nekā nejēdzu no gramatikas. Turklāt ar it kā pazīstami skanošiem vārdiņiem, ai, kā var iegrābties. (Piemērs no manas dzīves: kādā leišu stāstā meitene gāja uz kūdru – dīvaini, bet lai jau. Kad tas sāka šķist pārāk dīvaini, paskatījos vārdnīcā un beidzot uzzināju, ka leitiski “kūdra” nozīmē dīķi.)
 Tikpat maniakāli Bodrovs ir klausījies ziņas: kā no darba mājās, tā visas BBC ziņas pēc kārtas, lai beigās būtu sapratis pēc iespējas vairāk. Nešaubos, ka tā var šo to iemācīties, bet man būtu bezgala apnicīgi. Un vispār Bodrova metode – mācīties “kā pirms eksāmeniem” gada garumā katru dienu – der tikai īpaši uzņēmīgiem cilvēkiem. Es tāda noteikti neesmu. Bet var just, ka viņu šis process ir aizrāvis, un grāmatu izlasīt bija gana interesanti, lai gan dažās vietās es to darīju pa diagonāli.
 Liela daļa valodas apguves paņēmienu, protams, bija jau zināmi, taču dažas idejas un to apraksti bija diezgan negaidīti, piemēram, tas, ka ārpus darba laika ne brīdi nevajag izlaist no rokām grāmatu, ko tobrīd lasi, lai izlasītu pa teikumam, stāvot rindā vai starp divām karotēm zupas, tas, kā viņš iemācījās klausīties mūziku, lai uzlabotu valodas mācīšanos, kā staigāja pa muzejiem un domās mēģināja aprakstīt darbus angliski vai uz atklātnēm ar gleznu reprodukcijām otrā pusē sarakstīja atbilstošos vārdiņus, vēlāk cenzdamies tos atcerēties un izstāstīt, kas gleznā attēlots.
 No Šlīmaņa Bodrovs aizguva tekstu mācīšanos no galvas, un arī tā man šķiet laba doma, tiesa, vienkāršotākā variantā, nevis šajā:

 Теперь же для четкости запишем всю последовательность операций работы с текстом кратко:
1) чтение (перевод) текста;
2) свободный (импровизационный) пересказ;
3) проверочное (уточняющее) чтение;
4) дословный (или близкий к тексту) пересказ;
5) сверка по тексту;
6) запись;
7) заучивание.

 Bodrovs diezgan smalki izstāsta par savām ilgajām ārpilsētas pastaigām, mācoties no galvas vai atkārtojot dzejoļus, un tās arī izklausījās labas, lai gan es tā arī neguvu atbildi uz jautājumu, vai bez sarunu biedra, tikai ar radio klausīšanos un Šekspīra dzejas mācīšanos, var iemācīties arī runāt tā, lai tevi saprot. Man tomēr šķiet, ka, ja vien ir iespējams, labāk mācīties ar skolotāju, nevis tikai pašmācības ceļā.

 Изучение языков — это, на мой взгляд, как раз то счастливое занятие, которому можно предаваться не торопясь и всей душой, так же как, например, музыке или любым другим изящным искусствам.


 Kaufmana grāmatā praktisko padomu daļa ir nošķirta no viņa dzīves un valodu mācīšanās stāsta. Svešvalodu mācīšana Monreālas skolā nebūs bijusi daudz veiksmīgāka nekā Krievijā, un kas zina, vai Stīvs vēl šobaltdien nerunātu tikai angliski, ja 17 gadu vecumā viņu pēkšņi nebūtu ieinteresējusi ķīniešu valoda un ja Monreālā nebūtu atsaucīga ķīniešu kopiena. Pēcāk viņam iepatikās Grēta Garbo, un jaunietis devās uz grāmatnīcu apvaicāties, vai tur nav pašmācības grāmata tai valodai, kurā ar aktrisi varētu sazināties. Un tā tālāk… Tagad viņš mākot 11 valodas.

 The reason linguists can master several languages is largely because of their increased confidence. Language learning becomes demystified. Also, the more languages you learn, the more you develop the ability to cope with new ways of saying things.

 Kaufmans nav rakstnieks, viņš ir bijušais diplomāts un uzņēmējs, starp citu, tur viņam ļoti noderēja ķīniešu valodas, ko viņš vēlāk apguva arī Honkongā, un japāņu valodas prasme. Kaut arī var just, ka viņa jaunība, kas pavadīta, mācoties un strādājot Ķīnā, stopējot pa Eiropu (un apgūstot valodas) utt. ir bijusi ļoti interesanta, tomēr grāmatiņā tā ir aprakstīta samērā konspektīvi. Viņa pieeja mācībām ir: vairāki atšķirīgi mācību materiāli iesācējiem, daudz klausīties un lasīt tekstus (ja iespējams – vienkāršā valodā un ar attiecīgā teksta vārdu sarakstu) par sev interesantām tēmām. Viņš ir izveidojis savu mācību sistēmu LingQ un vietni, kur pēc tās var mācīties vairākas valodas, piemēram, tur vienu un to pašu tekstu var atrast dažādās valodās un gan lasīt, gan klausīties.

Ko es daru, kad…

… kārtējo reizi neuzrakstu par kādu izlasītu grāmatu? Šo to var uzzināt emuāros Mācos valodas, kur esmu aprakstījusi savu jauno aizraušanos. Nevienu nedzirdētu veidu, kā to darīt, gan neesmu atklājusi, bet pieminētie vecie labie paņēmieni ir izrādījušies iedarbīgi.