Bloga arhīvi

Lasāmais adventes kalendārs un mazliet slenga

  Blandīdamās pa internetu (daudz darāmā, bet nekam īsti negribas ķerties klāt), uzgāju adventes kalendāru fantastikas cienītājiem. Britu žurnāls “Interzone” ik dienu publicē saiti uz kādu ļoti īsu stāstu. Tajos, ko aplūkoju, bija zombiju Salavecis, laikā ceļojošas žurkas un astronomiska poēzija.
  Savukārt laikrakstā “The Guardian” publicēts saraksts ar šīs desmitgades labākajiem jaunvārdiem. Tā vismaz šķiet raksta autoram. Es teikšu, ka interesanti.

Paratstarpjulabumu

  New York Times Magazine publicētas rakstnieka Keileba Kreina (Caleb Crain) žēlabas par to, kā angļu valodu kropļo nosacīti jaunais niķis vārdu vidū rakstīt lielos burtus (kam, izrādās, ir doti vairāki apzīmējumi: camel case, intercaps un incapping). Viņš aicina visu zemju rakstniekus cīnīties un nepakļauties iPhone un MasterCard darboņiem, kas uzskata, ka valodas likumi uz viņiem neattiecas.
  Kreigs raksta, ka 2. gadsimtā latīņu rakstu valodā pārtrauca lietot atstarpes starp vārdiem. Lasītpratēju nebija daudz, un valdošā šķira nebija ieinteresēta, lai viņu kļūtu vairāk. Lai saprastu vielaidus rakstīto tekstu, nācās lasīt skaļi. Atstarpes atgriezās tikai 7. un 8. gs. Īrijā un Anglijā, kur priesteriem aizvien grūtāk kļuva izrunāt tekstu svešajā mēlē, ja vārdi nebija skaidri atdalīti. No tā labumu guva ne tikai mācītāji un mūki, bet arī plašāka sabiedrības daļa. Lasot klusībā, vieglāk varēja iepazīties ar ķecerīgiem tekstiem, un tieši atstarpes esot pavērušas ceļu ironijai, pornogrāfijai un sirdsapziņas brīvībai.