Bloga arhīvi

Senomagusas spoki

Brižita Alegra “Senomagusas spoki“. Tulk. Vineta Berga, il. Māris Garjānis. Rīga: Mansards, 2011. (Brigitte Allègre. Les fantômes de Sénomagus. 2008.)

“Senomagusas spokus” es lasīju par godu veļu laika beigām un izgrebto ķirbju svētkiem, taču iecere uzrakstīt mazu gabaliņu par franču kapeņu stāstiņiem pirms divām nedēļām palika neīstenota. Nekā baisa jau tur nemaz nav. Man grāmatiņa atgādināja kādu no tām franču filmām, kur visu laiku runā par attiecībām, vismaz pusei precēto ļaužu ir mīļākie, un tas viss drīz aizmirstas, taču skatīties ir patīkami.
Stāsta vēstītāja Flora Diseija sāk ar to, ka nomirst. Izrādās, nekur prom no mazā ciema viņa netiek arī pēc nāves, un tā nu Flora klimst pa apkārtnes dārziem, mēģina noprast, kas tad viņai vēl te nokārtojams, satiek citus rēgus, uzklausa arī kādu suni, kas izstāsta, kā viņa saimniece iepazinās ar vampīru, ko pārējie cilvēki vēlāk aplami noturēja par sērijveida slepkavu. Tomēr lielākoties Flora domā par savu vienīgo mīļoto Simonu, kas, protams, apprecējis citu, lai gan joprojām visu laiku tikās arī ar Floru. Kā nedomāt?

Vienīgais, ko vēlos, ir atkal būt Simona rokās, rokās, kas tik labi māk atdzīvināt, piešķirt veidolu, aprises, miesu, kuras man tagad pietrūkst. Jau agrāk kopā ar viņu jutos kā grauds, dzinums – viņa apskāvienos mans ķermenis lēnām atraisījās, pārvērtās trauslās stīgās un maigos vīteņos, piekļāvīgās liānās, kļuva par liesmojošu krūmu, locījās kā aļģe ūdens straumē, es ļāvu viņam sevi aiznest šais nebeidzamajos, garajos ceļojumos. Kad Simons atkal devās prom, es aizmigu kā grauds ziemas guļā, un cikls varēja sākties no gala. Arī citiem mīlniekiem piemita šīs spējas, bet nevienam nebija tik prasmīgu dārzkopja roku kā Simonam.

Zaļos īkšķīšus vīrietis mantojis no mātes, vietējās zāļu sievas un garšaugu speciālistes, kas māk pagatavot tējiņas dažādām vajadzībām. Viņas zālīšu dārzs ir labi apmēslots, un, kokaudzētavas katalogu šķirstot, viņa prāto, kam kurš stāds piestāvētu… Ar priekšlaicīgu nāvi beidzas kāds greizsirdības uzliesmojums. Iepriekšējos gadus daži ir šauti, citi – kārti, turklāt pa vairākiem lāgiem. Mazajā ciematā dzīve nemaz nav bijusi tik mierīga, gadu gaitā daži krimināli notikumi ir atgadījušies. Citādi nesanāktu pat viena īsa grāmata.
Patiesību sakot, šī man šķita mazliet par īsu. Bijušie un esošie Senomagusas iemītnieki ir tikai ieskicēti un pārāk viegli aizmirstami, pat Florai ar visu viņas neprātīgo mīlestību ir tieksme izgaist kā rudens miglai. Tomēr viss kopā labi sader un ir skaisti uzrakstīts, ir gan kripata asiņu un erotikas, gan krietna šķipsna romantikas, gan daudz augu.

Es tur atdusos, kā parasti saka. Guļu naktī, dienā, lielākoties viena, bet ne vienmēr. Jūtu, kā ieži un zeme mani apskauj un šūpo, es guļu maigā minerāla miegā. Nesapņoju. Esmu mierīga, gaidu, laiks mani pasargā no visa. Atdusos kā iebalzamēta, atgūstu spēkus, ļoti lēni un rūpīgi vācu kopā visus tos mazos gabaliņus, no kā tagad esmu veidota. Nez kādēļ man šķiet, ka kaut kas jāsaprot, jāatrod vieta, kur apmesties, vai kāds, par ko vajadzētu kļūt.

Nav jau nemaz tik slikta tā nāve, vai ne?

Labākie šausmu stāsti

The Best Horror of the Year, Volume 3. Ed. by Ellen Datlow. Il. Allen Williams. San Francisco: Night Shade Books, 2011.

Es parasti domāju, ka šausmu literatūra nav domāta man. Tur droši vien vainojams tas, ka man nepatīk zombiji un vampīri, un filmas, kuru varoņus citu pēc cita nogalina un apēd. Turklāt es baidos. Pēc Linča “Ceļa uz nekurieni” (“Lost Highway”; šī filma gan man patika) noskatīšanās vairs nevarēju stopot. Ja nu apstātos mašīna bez vadītāja… Tāpēc 2010. gada (atkāpe tiem, kurus interesē saistītā atstarpe. Lai datorā rindiņa nebeigtos ar 2010., rakstot Word’ā, nospiediet reizē Ctrl, Shift un atstarpes taustiņu. Citus derīgus padomus pareizrakstības jautājumos meklējiet Vārdotājas piezīmēs), tātad 2010. gada šausmu stāstu izlasei vajadzēja mani ne tikai iepazīstināt ar līdz šim nezināmiem autoriem, bet arī palīdzēt noskaidrot, kā tad īsti ir ar tām šausmām.
Ir labi. Vampīru nebija, pāris zombijiski gabali gan bija, taču arī tie izrādījās lasāmi, bet galvenais – es nospriedu, ka šausmu stāsti tāda tumša fantāzija vien ir. Kārtīgi literatūrzinātnieki un fani nepiekristu, bet tas nekas. Tiesa, es tā arī nenobijos.
Grāmata sākas ar gandrīz 40 lappušu garu priekšvārdu, kurā Detlova, kas jau 25 gadus veido dažādu fantastikas žanru antoloģijas un ir bijusi pāris žurnālu literatūras nodaļas redaktore (vai nav sapņu darbs?), iepazīstina ar svarīgāko, kas angliski publicēts pagājušajā gadā. No visa tā lēruma viņa ir izvēlējusies 21 darbu, ko ievietot krājumā.
Krājums sākas ar stāstu, kurā jūtams sengrieķu gars: “At the Riding School” (Cody Goodfellow). Tajā jūtama mazliet antifeminiska noskaņa, toties tiek aizstāvētas kentauru tiesības. Nekā jautra gan tur nav. (Kā gan citādi?)
“Mr. Pigsny” (Reggie Oliver) ir mazs vīriņš, kas gangsteru ģimenē tiek nodots mantojumā līdz ar Ķīnas vāzi un vēl šo to. Es teiktu, ka ironijas te bija vairāk nekā šausmu.
“City of the Dog” (John Langan): elles suņi Ghûl Atlantas pazemē un neīstas jūtas. Sāncenši un greizsirdība. Nodevība vai pašsaglabāšanās instinkts. Nebija slikti, bet kaut kā pietrūka, lai stāsts mani pa īstam uzrunātu.
“Just Outside Our Windows, Deep Inside Our Walls” (Brian Hodge) man patika. Iedomājieties zēnu, kura uzzīmētais īstenojas dzīvē. Vai nāvē. Un meiteni, kuras stāstītajās pasakās meitenes vienmēr nogalina troļļus un cilvēkēdājus Ļoti skumjš stāsts par vientuļiem bērniem, kas cieš no vardarbības.
“Lesser Demons” (Norman Partridge) nebija man tuvākais stāsts grāmatā, no kuras tas ņemts, taču laikam vienīgais, kas pagājušajā gadā publicēts pirmo reizi. Ļoti amerikānisks gabals par šerifu, kas apšauj ar melno maģiju uzceltus dēmoniskus zombijus, un bērniem, kas atrok kapus un ēd miroņus. Laikam beidzot jāpalasa Lavkrafts, lai kaut ko saprastu.
Zombiju tēmu turpina “When the Zombies Win” (Karina Sumner-Smith), ko es sauktu par dzejoli prozā. Tas, tāpat kā grāmatas beigu daļā publicētais stāsts “The Days of Flaming Motorcycles” (Catherynne M. Valente), zombijus cilvēcisko, parādot tos nelaimīgus un apjukušus. Labāk, nekā biju gaidījusi.
“–30- -“ (Laird Barron) autors šobrīd ir viens no nekomerciālās šausmu literatūras spilgtākajiem rakstniekiem, pat es viņa vārdu zinu no galvas, tikai lasījusi līdz šim neko nebiju. Stāsts par diviem zinātniekiem, kam pusgadu jādzīvo meža biezoknī, pētot anomālu dzīvnieku uzvedību masu slepkavības vietas tuvumā, ir pārliecinošs un biedējošs, bet visvarenā ļaunuma izpausmes baiso noskaņu drīzāk izjauca. Ja es ticētu sātanam, būtu cita lieta.
“Fallen Boys” (Mark Morris) ir tieši tāds, kādu es iedomājos šausmu stāstu. Ar atriebīgu garu.
“Was She Wicked? Was She Good?” (M. Rickert) lai kalpo par pamācību visiem ņūeidžiskajiem vecākiem, kas sev vēlas īpaši attīstītus bērnus. Redzēt laumiņas ir bīstami!
“The Fear” (Richard Harland) ir stāsts par šausmu filmu cienītāju grupiņu, kas atrod kāda kulta režisora nezināmu darbu un dodas noskaidrot filmas tapšanas vēsturi. Tas, kādas šausmas cilvēki ir spējīgi sagādāt cits citam, šķita daudz būtiskāk par pārdabiskā elementa parādīšanos. Man bija sajūta, ka uz beigām stāsts it kā salūst divās daļās un zaudē savu spēku. Iespējams, lasot no jauna un vairāk uzmanības pievēršot vēstītājam, rastos citāds priekšstats.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja “Till the Morning Comes” (Stephen Graham Jones). Ģimene ar diviem dēliem uz laiku uzņem pie sevis sievas brāli, bijušo hipiju, kas noklāj istabas sienas ar vecās grupas afišām, uz kurām sazīmēts skeleti. “Laikam jau ne visi tēti atstāj sapņus pie durvīm. Daži tos paslēpj skapī.” Vecākais dēls, kas to visu stāsta, pamazām sāk saskatīt to, kas slēpjas skapī, un viņam no tā ir bail. Par ģimenes noslēpumiem, zaudētiem sapņiem, spokiem un izaugšanu, gan baisi, gan skumji, gan cerīgi – šo stāstu es noteikti pārlasīšu.
Stāsts “Shomer” (Glen Hirshberg) man drīzāk šķita mīļš, nevis biedējošs. Mārtijs pavada nakti apbedīšanas birojā, sargājot savu mirušo tēvoci, kā tas ebrejiem pienākas, un uzzinot, kas un no kā īsti jāsargā.
Bet pēc tam tūlīt seko pelēkas bezcerības pilnais “Oh I Do Like to Be Beside the Seaside” (Christopher Fowler). Mazās, noplukušās kūrortpilsētiņās mīt ne viens vien ļaunums.
“The Obscure Bird” (Nicholas Royle) beigas es īsti nesapratu, manuprāt, tur varētu būt divi pretēji notiekošā varianti. Varbūt tieši tāpēc šis stāsts man iespiedās atmiņā. Stāsta varoņu ģimene, kurā ir nedziedināms bērns, lēnām sairst, tāpat arī jaunās tramvaju līnijas būve iznīcinās neskaitāmas pūču un citu putnu ligzdošanas vietas.
“Transfiguration” (Richard Christian Matheson) ir stāsts par atriebes eņģeli, kas Aļaskā sūta nāvē grēciniekus. Vismaz lasīšanas laikā es sajutu sniega vētras.
“The Folding Man” (Joe R. Lansdale). Klasisks spoku stāsts, šoreiz par Helovīnu, kad apkārt braukā melns auto, pilns mūķenēm, un pazūd cilvēki. Par to autors ieguva savu astoto Brema Stokera balvu.
“Just Another Desert Night With Blood” (Joseph S. Pulver, Sr.), izrādās, esot dzejolis prozā. Es ar to nesaslēdzos. Bet sargieties no tiem, kas naktīs klīst tuksnesī!
“Black and White Sky” (Tanith Lee) ir vēl viens putnu atnestas nelaimes variants. Angliju piemeklē žagatas. Labi uzrakstīts stāsts ar dzīviem varoņiem, tikai es īsti nesapratu, kāpēc tas viss notiek.
“At Night When the Demons Come” (Ray Cluley) ir diemžēl diezgan paredzams angļu autora sacerēts darbs, kura darbība norisinās Amerikā. Jāsaka, šādu postapokaliptisku, distopisku ainavu, kurā daži izdzīvojušie cilvēki iet, kur acis rāda, vairoties no Briesmām (šajā gadījumā, protams, izsalkušām dēmonēm) un cits no cita, es nekur citur nemaz nevaru iedomāties. Eiropai labāk piestāv iepriekšējā stāstā aprakstītais scenārijs.
Viss beidzas ar intelektuālu vilkaču stāstu “The Revel” (John Langan), kas stāsta un analizē pats sevi. Droši vien par vilkačiem runāt kļūst aizvien grūtāk, tik daudz jau pateikts. Bija interesanti, bet atsvešinātības sajūta nezuda arī beigās, kur autors, šķiet, bija iecerējis iespēju lasītājam mainīt attieksmi.
Ko es no tā varu secināt? Uz mani iedarbojas psiholoģiskā šausmu literatūra. Cilvēki var būt briesmīgāki par dēmoniem.

Asiņainais kambaris

Angela Carter “The Bloody Chamber And Other Stories“. With an introduction by Helen Simpson. Il. Anne-Louise Knudsen. London: Vintage Books, 2006 (1979).

Andželas Kārteres vārdu pirmo reizi ievēroju kādā Nīla Geimena grāmatā – pateicības vārdos tiem, kas ietekmējuši viņa darbu. Vēlāk latviski izdeva viņas divus pēdējos romānus, tomēr angļu literatūrā viņa plaši pazīstama esot kļuvusi ar otro stāstu krājumu „The Bloody Chamber”, no kura trīs stāsti ir iztulkoti un publicēti “¼ Satori”. (Un, tā kā saiti atradu Vikipēdijā, atļaušos norādīt, ka visu krājumu var izlasīt angliski, lūk, šeit.)
Izdevumam, kuru lasīju, ir skaists, bet mānīgi gaišs vāks. Uz tā attēlotā ziema un vilks izskatās krietni bezzobaināki nekā Kārteres stāstos, kur ziemā neviens neiet mežā bez katru dienu uztrīta mednieku dunča, un pilsētas salonos nav drošāk.

Nodevīgie dienvidi, tu domā, ka tur nav ziemas, bet aizmirsti, ka nes to sev līdzi.

Plānajā grāmatiņā ir desmit versijas par pasaku tēmām: blīvs, griezīgs teksts. Kārtere vispār ļoti interesējās par dažādu tautu pasakām un vēl īsi pirms nāves kārtoja pasaku krājumu par attapīgām sievietēm. Titulstāsts „Asiņainais kambaris” ir deviņpadsmitā gadsimta beigu stāsts par Zilbārdi – franču marķīzu, kas tikko apprecējis ceturto sievu, vēl pavisam jaunu un nevainīgu meiteni. Nē, patiesībā meitene stāsta pati par sevi, par to, kā viņu savaldzina drūmā, milzīgā vīrieša dāvātie siltumnīcas ziedi un dārgakmeņi, kā viņa pakļaujas un iedomājas, ka tas ir viņas liktenis, ka marķīzs ir viņā saskatījis slēpjamies tumšu kaislību un mazohismu, ka viņa grib to, kas gaida nākotnē.

Es gulēju gultā viena. Un ilgojos pēc viņa. Un viņš man riebās.

Zaudējusi nevainību, kas sargā kā lietuvēna krusts, jaunā sieva var pavisam viegli kļūst par padevīgu upuri, ļauties priekšstatam par liktenīgu kaisli un mīlestību, kuras dēļ var arī mirt. Šādas iespējas priekšā nonāk arī citu stāstu varoņi, jo Kārteri šeit piesaista pasaku un seksualitātes tumšā puse, vardarbība, ko var pieņemt vai noraidīt, nekļūstot par pasīvu iekāres objektu, kas izšķīst, tiek aprīts un iznīcināts. Otrā iespēja mums ar autori, protams, patīk labāk.
Grāmatā ir arī pāris stāsti par skaistuli un briesmoni, Runča Zābakos pārgalvīgie piedzīvojumi, savedot kopā divus mīlētājus, kā arī pa vienai Meža ķēniņa, Sniegbaltītes, negaidīti iemīlējušās vampīres (skat. video) un trīs vilkaču pasakas. Pāris stāsti, piemēram, latviski tulkotais „Sniega bērns”, ir īsi un koncentrēti kā jau pasaka, taču lielākā daļa vairāk līdzinās ierastam literāram darbam, tajos sīkāk ieskicēti varoņi, teksts ir drīzāk juteklisks nekā askētisks. To pavisam labi var lasīt, nedomājot, ko no tā var mācīties, vienkārši izbaudot meistarīgu rakstnieces darbu.

Tomēr, tomēr…
Vilki zina ceļu uz tavu pavardu. Vienmēr tos neatvairīt. Vilka ādā var slēpties arī kāds cits. Un tev ir jāzina, kad cirst viņam ar nazi, bet kad – izlasīt no kažoka utis.

Labākie stāsti labākai pasaulei

The Very Best of Charles de Lint. Il. Charles Vess, John Coulthart. San Francisco: Tachyon, 2010.


Čārlzs de Lints līdz šim man bija daudz dzirdēts vārds, par viņu runā arī kā par urbānās fantāzijas aizsācēju, bet viņa darbus nekad nebiju lasījusi. Iepriekšējā grāmatu pirkšanas reizē nolēmu šo lietu labot. Izrādījās, ka grāmatu viņam ir daudz, ieskaitot visus mazos atsevišķu stāstu izdevumus, kādas septiņdesmit. Tik neizlēmīgu cilvēku kā mani šāds skaitlis var novest izmisumā, neļaujot izvēlēties neko. Par laimi, tieši ap to laiku iznāca de Linta stāstu izlase, un man neradās nekādas grūtības.
Šī ir arī mana pirmā mazās izdevniecības “Tachyon” grāmata. Visas viņu izdotās grāmatas gan tagad nepasūtīšu, kā to vēloties darīt citi, taču es viņus saprotu. Var redzēt, ka izdevēji mīl gan grāmatas, gan šo žanru. Dizains glīti nostrādāts līdz pat it kā sīkumiem. Burti un rindu starpas nav ne par mazu, ne par lielu. Papīram var sajust tekstūru, un tas ir nevis spoži balts, bet gan acīm tīkamā nokrāsā. Mīksto vāku grāmatai pēc izlasīšanas muguriņa ir kā jauna, bez nevienas rievas.
Taču galvenais, protams, ir teksts. Jāsaka, nemaz nevajadzēja 29 stāstus un vairāk nekā 400 lappušu, lai es iemīlētu de Lintu. Uz aizmugurējā vāka fotogrāfijā redzams vīrs ar naģeni, brillēm un īsu, iesirmu bārdu. Viņš varētu būt mežsargs vai varbūt podnieks, taču nē, viņš esot dzejnieks, dziesmu autors, izpildītājs un folklorists, Pasaules fantāzijas un citu balvu laureāts.

Šis ir senāks attēls.


Tomēr pirmais stāsts, pareizāk sakot, divu lappušu garš fragments, kurā mēs pirmo reizi satiekam daudzu de Linta stāstu varoni Džiliju Koperkornu (varētu teikt arī Varagraudi), mani atstāja saltu. De Linta varonis, kas pats ir burvis cita de Linta varoņa sacerētos stāstos, izklāsta savus uzskatus par realitāti, kurā „lietas pastāv tāpēc, ka mēs gribam, lai tās būtu”. Viss var būt reāls – arī burvji un goblini – ja mēs skaidri, nešaubīgi zinām, ka tie pastāv. Šis fragments gan ļauj saprast de Linta pamatpostulātus, bet tajā nav nekā, ko gaidām no stāsta. Es noliku grāmatu nost un pie tās atgriezos pēc vairākām dienām, kad man bija tieši tik daudz brīva laika, lai izlasītu vienu īstu stāstu.
Un uzķēros. „Koijota stāsti” atsauca atmiņā Sprīdīša izdotās Džeimī de Andželo „Indiāņu teikas”, kur bija tādi dzejoļi kā „O, Čūska, man atbildi nedevusī, / Vakarā, kad tevi nositu”. (Ritas Laimas Krieviņas tulkojums.) Tikai de Linta pasakas vairāk domātas pieaugušajiem. Blēdīgais Koijots iekļūst nepatikšanās, un tiesnesis viņu uz gadu pārvērš pelē.

„Vienalga, cik mazu tu mani padari,” Koijots, viņš saka tiesnesim. „Es joprojām esmu Koijots.”

Tikmēr indiānis Alberts, iznācis no cietuma, sāk vārīt tēju un stāstīt stāstus, un daži viņu sāk uzskatīt par šamani, un graustu rajonā parādās cerība…
Daži nākamie stāsti vai varbūt pasakas ir tradicionāli ķeltiskā garā – par Ozola karaļa meitu Meranu, ko arfists izglābis no nāves, un sīkļautiņiem, kam patīk darīt nešpetnības. Merana un Cerins, viņas vīrs, parādās arī vēlāk sarakstītajos Ņūfordas, de Linta atrastās pilsētas, stāstos. Tie piepilda gandrīz visu grāmatu, bet pa vidu ir arī vampīri, gangsteri, čigāni, zombiji un Merlins, kas ieslodzīts kokā un sapņo, ka ir cilvēks.
De Lints ir dzimis stāstnieks, kas skaisti, pat muzikāli, un aizraujoši pauž būtiskas lietas. Lasot var viegli iztēloties, kā viņš to visu stāsta pie ugunskura vai krāsns, vai vienkārši kafijas krūzes, turklāt viņš izklausās pēc laba cilvēka. Tas attaisno arī zināmu atkārtošanos, jo skaidrs, ka svarīgie jautājumi jāpiemin atkal un atkal. De Lintam būtiska ir māksla – vienalga, mūzika, glezniecība vai literatūra – kā labā avots. Viņš daudz runā par to, cik svarīgi nepazaudēt savu balsi, dziedāt savas dziesmas (un tā nav tikai folkmūzika, tikpat daudz viņš piemin arī panku) un izteikt savu vēstījumu.
Ņūforda nav patīkamāka vieta par citām pilsētām, un de Lintu galvenokārt interesē tās trūcīgie iedzīvotāji, ielu bērni, no vardarbības cietušie un no smalkās sabiedrības izstumtie ļaudis. Mākslinieki naudu pelna, piestrādājot par oficiantēm vai muzicējot uz ielas. Tajā pašā laikā cilvēki cenšas palīdzēt cits citam un pietiek paraudzīties ar acu kaktiņu, lai pavērtos cita, maģiska pasaule. Ņūfordā, gluži tāpat kā te, elfus un burvestības tāpat vien neieraudzīsi, tev tie jāzina meklēt un, galvenais, jānotic to esamībai. Tāpat kā labajam cilvēkos.
Man liekas, „Hekate” varētu būt īstā izdevniecība, kam publicēt de Linta krājumu. Varbūt mazliet īsāku nekā šo izlasi, bet noteikti skaistos vākos un uz laba papīra.

Mums jābeidz aizmirst un jāsāk atkal atcerēties. Mums jābeidz visu prasīt, jābeidz gaidīt, lai cilvēki dotu to, kas mums šķiet vajadzīgs. Patiesībā mums vajag tikai stāstus. Mums ir stāsti, un tie mums sniedz to, ko neviens cits nevar iedot, to, ko mēs varam tikai paņemt paši, jo nav neviena, kas varētu atdot lepnumu. Tas ir jāatgūst pašam.

“Make a Joyful Noise” gan nav iekļuvis izlasē, bet neko citu internetā lasāmu es neatradu.

“Alķīmiķis”. Pilnīga izgāšanās

Maikls Skots “Alķīmiķis: Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi“. No angļu valodas tulkojusi Ināra Eglīte. Rīga: Jumava, 2008. (Michael Scott “The Alchemyst: The Secrets of the Immortal Nicholas Flamel”, 2007.)


  (Grāmatas sākums angliski lasāms un klausāms šeit.)
  Ātrumā pārskatot bibliotēkas plauktu, paņēmu grāmatu, ko sarakstījis, kā vēstīts tās pēdējā lappusē, viens no Īrijas veiksmīgākajiem autoriem, fantāzijas, zinātniskās fantastikas un folkloras meistars. Ak, nabaga īru tauta un literatūra… Ja es to būtu nopirkusi, spļautu zilas ugunis un pieprasītu, lai man atdod atpakaļ iztērēto naudu. Šī ir slikta grāmata sliktā tulkojumā.
  Principā to var pateikt jau no vāka. Nikolass Fleimels, ko tu neteiksi. Vecais Niks (autors nespētu atturēties, nepateicis, ka tā angļi sauca velnu) bija francūzis, tātad Nikolā Flamels. Nu labi, autors sazin kāpēc ir angliskojis alķīmiķa vārdu, tāpēc Nikolass vēl būtu piedodams, bet Fleimelam gan nav nekāda attaisnojuma. Tiesa, šī ir sena “Jumavas” kļūda, jo tā esot rakstīts jau “Harija Potera” tulkojumā, un “Alķīmiķi” izdevniecība vēlas pārdot Potera faniem. Bet salīdzinājumā ar Skota darbu “Harijs Poters” ir īsta augstā māksla.
  ”Alķīmiķis” ir stāsts par diviem amerikāņu tīņiem, Sofiju (oho, Skots aizmirsis izstāstīt, ko šis vārds nozīmē!) un viņas par 28 sekundēm jaunāko dvīņubrāli Džošu (autors acīmredzot neko nesajēdz no dzemdībām; vai varbūt dvīņi izšķīlās no olas?), kas sagadīšanās vai nolemtības dēļ iepinas konfliktā starp alķīmiķi Flamelu un viņa ienaidnieku doktoru Džonu Dī, kurš kalpo tumšajiem spēkiem. Sens pareģojums vēsta, ka dvīņi vai nu izglābs pasauli, vai to iznīcinās.
  Sofijas lielā vājība ir kurpes (kas gan cits; tiesa, grāmatā tam nav nekādas nozīmes), Džošs ir pieķēries datoram, iPod’am un datorspēlēm (bet, pazaudējis klēpjdatoru un mobilo tālruni, krīt izmisumā, ka vairs nevarēs sazināties ar draugiem, jo visi numuri ir tālrunī. Par feisbuku viņš laikam nav dzirdējis un savu e-pasta paroli no galvas nezina, bet varbūt draugi viņam nekādā gadījumā neatrakstīs pirmie), nav necik gudrs, bet pazīst Mēness krāterus un māk tos saukt vārdā. Vēl viņš dažbrīd nez kāpēc uzticas Flamelam, bet citkārt ne.
  Tas ir gandrīz viss, ko mēs uzzinām par dvīņiem. Grāmatas pamatā ir spraiga, pat sasteigta darbība un nemitīgi paskaidrojumi par mitoloģiskajiem tēliem, kuru tur netrūkst. Vai visas pasaules dievības pieder Veco rasei, kas šeit dzīvoja jau pirms cilvēka rašanās, bet pēc tam atļāvās ļaudis paverdzināt un pat lietot pārtikā. Nu daļa Veco grib atpakaļ seno kārtību un kundzību pār pasauli. Nelieši tādi, vai tad mēs esam mājlopi, vai? Nē taču, tāpēc galvenie varoņi ēd savas desiņas un olas (izņemot vampīri veģetārieti, kas pārtiek no augļiem un tādējādi mudina domāt, ka autoram šī pretruna varbūt nav paslīdējusi garām nemanīta) un cīnās par savām tiesībām.
  Tēli ir neizteiksmīgi un nemainīgi, un neticami, tiem nav iespējams just līdzi. Valoda nav saistoša un precīza (“viņi spēj… uzlabot sevi, ko mēs sauktu par klonēšanu”; golemi ir veidoti no smirdīgiem dubļiem un rāvas, nevis tīra māla, un dubļu tēma atkārtojās nez cik reižu, vai dzenot mani izmisumā). Sižets ir klišejisks un gaužām iepriekšparedzams. Vienu gan no vāka nevar pateikt – šī grāmata ir sērijas sākums, turklāt nav uztverama kā atsevišķs darbs. Teksts pēkšņi apraujas, nesniedzot nekādu atrisinājumu. Vai tiešām būtu tik grūti uz vāka uzrakstīt, ka šī ir pirmā daļa? Sākumā domāju, ka varbūt izlasīšu turpinājumu, ja tas gadīsies manā ceļā, bet tad atklāju, ka pavisam sērijā būs sešas daļas. (Latviski pagājušā gada beigās ir izdota otrā daļa “Mags”.) Nu, lai viņi aizmirst…
  Vienkāršotības dēļ grāmata ir ļoti ātri lasāma. Tas ir viens iemesls, kāpēc to pieveicu. Otrs – lai cik paradoksāli tas neskanētu – drausmīgais tulkojums. Teksta kvalitāte ir fantastiskāka par notikumiem. Lasot tā vien gribas izsaukties: “Nē, tas taču nav iespējams!” Lūk, piemēri tikai no pirmās nodaļas, kas ir mazliet vairāk nekā četras lappuses gara.

– Varbūt, – atbildēja Sofija ne pārāk pārliecinoši. Kamēr viņa runāja ar savu draudzeni, pirms dažiem mirkļiem ievēroja neparasta izskata auto.
Ir divi un piecpadsmit te… un astoņdesmit viens grāds. (Pat ja lasītāji saprot, kāpēc šis skaitlis ir tik liels, vai tiešām viņiem būtu jāmāk galvā pārveidot Fārenheita grādus pēc Celsija skalas?)
Un tomēr tajā īsajā mirklī, kad viņu acis sastapās, Sofija sajuta, kā saslienas visas sīkās spalviņas uz muguras, rokām un pleciem, un aukstu dvašu pieskaramies skaustam.
Viņš nespēja vairs ne minūti šeit, lejā, šajā smirdoņā pavadīt.

  Dīvainā vārdu kārtība, piemēram, apstākļa vārds pēc verba, un burtiski tulkojumi (mašīna brauc lejup pa ielu, kaut gan nekas neliecina par pakalnu; meitenei nav nekādu ideju, kas notiek; arheologi ir laimīgi, ja ierokas līdz ceļiem netīrumos) ir sastopami ne tikai grāmatas sākumā, kad tulkotāja varētu vēl nebūt iesildījusies. Tā notiek viscaur tekstā.
  Un kur nu vēl plaši izplatītā prakse vārdu “body” vienmēr tulkot kā “ķermenis”. Kaujas laukā visur bija ķermeņi. To, ka tie vairs nebija dzīvi, var tikai nojaust. Tomēr šis gadījums nespēj līdzināties kāda kriminālseriāla tulkojumam TV3, kur “neviens nav viņu redzējis. Arī viņas ķermenis nav redzēts”.
  Varbūt ņemot vērā daudzus negatīvos izteikumus par īpašvārdu tulkojumu “Jumavas” izdotajā “Gredzenu pavēlniekā”, šeit lielākā daļa vietvārdu un arī daži personvārdi palikuši vispār netulkoti un netranskribēti, kas man šķiet briesmīgi traucējoši. Tomēr šeit nav konsekvences. Grāmatā ir Sanseta bulvāris un Fox Street, Zelta vārtu tilts un Libbey Park, Igdrasils un Excalibur.
  Tur vispār ir daudz slīpraksta, gandrīz katrā lappusē. Visticamāk, ka to ieviesis pats autors, taču mani tas vedināja uz domu, ka drukāšanai nez kāpēc atdots nevis izrediģētais materiāls, bet gan pirmais tulkojuma melnraksts, kur vārdi, kas vēlāk jāpapēta sīkāk, ir iezīmēti kursīvā. Kā gan citādi grāmatā varētu būt tādas pērles kā “Džošs lūkojās uz zemi no kosmosa, tieši kā uz Zemi Google” un mans favorīts – “ļoti reta Cambrian crustacean“? Tomēr tā ir nelietība pret tulkotāju, jo pēc tāda darba nokļūšanas plašā izplatībā var tikai izslēgt telefonu un datoru, pabāzt galvu zem spilvena, cieši sasegties un nevienam vairs nerādīties. Nevarētu taču būt, ka to izstrādājušas redaktores (atbildīgā redaktore Anna Pavlovska, literārā redaktore Cilda Redliha, tehniskā redaktore Irēna Soide) vai korektore Rita Vaitekunaite, kuras darbs arī nepavisam nav paveikts spīdoši, lai gan šajā gadījumā tas īpaši neduras acīs. Varbūt tā ir atriebība “Jumavai”, kas, kā dzirdēts, mēdzot ilgi vilcināties ar honorāru izmaksāšanu? Izmisums, jo ir gribējies strādāt ar Literatūru, bet dabūta šī grāmata? Pieskaņošanās oriģināla redaktoru draņķīgajam darbam? Vai patiešām šoreiz vienkārši haltūrējušas visas iesaistītās personas? “Jumavai”, kas galu galā ir galvenā atbildīgā par iznākumu, pieklātos visu metienu atsaukt kā brāķi, diemžēl uz to mēs varam necerēt.
  Lai nu kā, šī grāmata varētu patikt desmitgadīgiem bērniem, kas pat uzzinātu ko jaunu par mitoloģiju, bet viņiem tik slikti uzrakstītu tekstu labāk nerādīt. Ja nu vienīgi latviešu valodas stundā kā sliktu piemēru. Laikam tāpēc bibliotekāre to bija apdomīgi ielikusi pieaugušo nodaļā.

Mazdrusciņ pabaidīties

 Ir tāda vietne, kas piedāvā lasīt grāmatas e-pastā, katru reizi saņemot mazu teksta gabaliņu. Klasika ir dabūjama par velti, par jaunajām grāmatām lielākoties jāmaksā. Gaidot amerikāņu rakstnieka Deivida Velingtona (David Wellington) vilkačiem veltīto grāmatu “Frostbite”, DailyLit dāvina viņa īsstāstus — veselu mēnesi katru dienu pa vienam.
 Stāstiņi par zombijiem, vampīriem un citiem pārdabiskiem briesmoņiem varbūt nav īpaši oriģināli, un to beigas ir diezgan paredzamas, taču tie ir prasmīgi uzrakstīti. Man patīk to noskaņa (te gan jāņem vērā, ka šo žanru lasu reti, un varbūt tā labākiem pazinējiem būtu atšķirīgs skatījums). Nav briesmīgi nejauki, nāve parasti tikai nojaušama, nevis kārtīgi aprakstīta, kas to padara vēl baisāku. Valda viegla spriedze, piemēram, stāstos “God” un “90%”, kas man patika visvairāk. Daži citi stāsti gan neuzrunāja vispār.
 Velingtons internetā ir publicējis arī savu romānu pirmās versijas, un tieši tāpēc viņš esot atradis izdevēju savām grāmatām.

Sirsnīga šausmene bērniem un pieaugušajiem

Neil Gaiman „The Graveyard Book”. HarperCollins, 2008.

(Šeit ir videoieraksts, kurā Geimens nolasa visu grāmatu.)

„Kapsētas grāmatu” es būtu gribējusi izlasīt jau bērnībā, kad baidīšanās ir būtiski svarīga dzīves sastāvdaļa un kad man noteikti ne vienā vien vietā būtu aizrāvusies elpa. Taču arī tagad tā ievilka sevī un vilināja nekavējoties lasīt tālāk, lai uzzinātu, kā viss beigsies un kāpēc vispār tas ir sācies. Tāpēc grāmata būs jāpārlasa vēlreiz, nu jau lēnāk, lai labāk izbaudītu gan spriedzi, gan humoru, kā arī novērtētu atsauces un alūzijas, kuru Geimena darbos netrūkst. Tie vienmēr ir daudzslāņaināki nekā izskatās no pirmā acu uzmetiena.

Grāmata sākas šādi: „Tumsā bija roka, un tā turēja nazi.”

Ar šo nazi tiek nogalināta gandrīz visa aizmigusī ģimene, tikai pusotrgadīgais mazulis ir pamanījies nošļūkt pa kāpnēm un aizrāpot tālāk uz pakalnu, kur atrodas veca kapsēta. Mirušajiem atmaigst sirds, un viņi uzņemas rūpes par bērniņu. Galu galā nāvei jābūt žēlsirdīgai. Tā nu Neviens Ouenss (jo viņš neizskatās pēc neviena cita, tikai pēc sevis), visu mīlēts, aug kapsētā, apgūst spokošanās gudrības un ar laiku arī dzīvo pasaulē noderīgas mācības. Kārtīgs Austrumeiropas ēdiens, proti, biešu zupa ar skābo krējumu, gan viņam nez kāpēc galīgi neiet pie sirds, ne tā kā čipsi. Bet aiz žoga viņu joprojām meklē Visu amatu piepratēji Džeki, kas grib līdz galam paveikt iesākto darbiņu…

Grāmatā darbojas ne tikai dzīvi un miruši cilvēki, bet arī vampīrs, vilkate, spārnota asīriešu mūmija, bezmiesisks ķeltu druīda kalps, dēmoni miroņēdāji, un šie radījumi lielākoties ir daudz simpātiskāki un uzticamāki par cilvēkiem, mudinot lasītāju nenovērsties no citādā un saskatīt to, kas slēpjas aiz virskārtas. Morāles – nevis moralizēšanas – te netrūkst, kā jau tas piedienas bērnu grāmatai. Piemēram, galvenais varonis vienbrīd nevēlas apgūt šauri izmantojamas zināšanas, apgalvojot, ka tās viņam nemūžam nevajadzēs. Kā tad, nevajadzēs… Neviens ik nodaļā iekuļas nepatikšanās, jo neņem vērā aizbildņu padomus, taču drosme, apķērība un labā audzināšana (“lai uzaudzinātu bērnu, ir vajadzīga vesela kapsēta”) palīdz viņam sveikam un veselam tikt ar tām galā. Arī neciešamos pusaudža gadus viņš pārlaiž veiksmīgi, jo Nevienam ir ģimene, kādu varētu vēlēties jebkurš bērns – mīloša, izprotoša, iecietīga un pastāvību rosinoša. Lūk, morāle arī vecākiem.

Ļoti aizkustinoša ir nodaļa “Raganas kapakmens”, kas publicēta atsevišķi un pagājušajā gadā apbalvota ar prestižo žurnāla “Locus” balvu (šogad to saņēma arī “Kapsētas grāmata”). Stāsts par meitenes pasludināšanu par raganu un spīdzināšanu līdz nāvei izklausās ļoti ticams, tādi gadījumi raganu prāvu laikā noteikti nebija retums. Tā vis nav nekāda mūsdienu vikas mācības piekritēju izklaide.

“Viņi atnāk uz manu mājiņu rītausmā, pirms es vēl esmu īsti pamodusies, un izvelk mani ciema pļavā… Cits pēc cita viņi zem debesīm pieceļas kājās un stāsta par saskābušu pienu un zirgiem, kas sākuši klibot, un beidzot pieceļas Džemimas kundzene, resnākā, sārtākā, viskārtīgāk noberztā no visiem, un stāsta, kā Solomons Porits tagad viņai iet apkārt ar līkumu, toties ap veļas mazgātavu riņķo kā lapsene ap medus podu, un tās ir manas burvestības, viņa saka, kas viņu tādu padarīja, un nabaga jaunais cilvēks noteikti ir apvārdots. Tā viņi mani piesaitē pie moku krēsla un to pabāž zem ūdens pīļu dīķī, sakot – ja es esmu ragana, es nenoslīkšu un man nekas nekaitēs, bet ja neesmu ragana, tad gan es matīšu… Viņi dedzināja manu līķi ciema pļavā, līdz no manis palika tikai melnas ogles, un iemeta mani bedrē Podnieka laukā, pat neuzliekot kapakmeni ar manu vārdu.”

Arī par citiem pārdabiskajiem varoņiem Geimens stāstā ievij izglītojošas ziņas (viņa vampīri tumsā nespīd, tiem ir citas, daudz drošākas pazīmes) un vienlaikus parāda tos jaunā gaismā. Grāmata gan šķiet baiga (palasīju internetā, kā daži vecāki un skolotāji sašuta, ka tik vardarbīgam darbam piešķirtas jauniešu literatūras prēmijas), taču patiesībā tā ir ļoti sirsnīga, beigās nākas just līdzi pat pašam ļaunuma iemiesojumam, jo arī tas cieš gluži cilvēcīgi. Var just, ka autoram pašam ir bērni, kas pieaug un iziet plašajā, bīstamajā pasaulē, bruņoti tikai ar vecāku, kaimiņu un skolotāju iemācīto un pašu labo sirdi un prātu. Ja vien šis darbs būtu izdots latviski (šis tas no Geimena ir), es teiktu, ka tas noteikti jāizlasa vai visiem bērniem un viņu vecākiem, un tiem, kam patīk laba un aizraujoša literatūra. Tagad atliek cerēt uz labākiem laikiem un latviešu grāmatniecības atdzīvošanos.

 P.S. Grāmata tikko ir saņēmusi Hugo balvu (to piešķir fantastikas fani) kā labākais 2008. gada romāns.