Bloga arhīvi

Hadriāna atmiņas

Margerita Jursenāra. Hadriāna atmiņas, Melnā stadija, Austrumu stāsti. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Oskars Bērziņš. R.: Liesma, 1992. (Marguerite Yourcenar. Mémoires d’Hadrien (1951). L’Œuvre au noir (1968). Nouvelles orientales (1938).) 540 lpp.

 Valsts svētku brīvdienās man bija darāmo darbu saraksts, no kura es tikai pabeidzu lasīt Jursenāru un noskatījos filmu, kas negaidīti izrādījās saturīgs raudamgabals ar asiņainām slimnīcas ainām. Lai uzkurinātu ziņkāri, piebildīšu, ka IMBD atsauksmēs tiek piesaukts Dens Brauns. Vēl negaidītāk es pat varētu sameklēt kopīgas tēmas un problēmas filmā un grāmatā, bet lai nu paliek.
“Aleksis” mani neaizkustināja, toties šis krājums lika atvieglojumā nopūsties: “Cik labi, ka autore šos romānus nesarakstīja jaunībā, kad bija iecerējusi, bet gan apdomāja, dedzināja un sāka atkal no jauna desmitiem gadu garumā…” Patīkami tekstā saskatīt Jursenāras briedumu un inteliģenci, lasīt nesteidzīgi, visu ko pārdomāt, atcerēties, piekrist vai nepiekrist, bet galvenais tomēr — sajust, ka autore lasītāju ne drusciņas neuzskata par muļķi vai paviršu attieksmi pelnījušu. (Oi, es te laikam spļauju pati savos kāpostos.) Liekas, ka tik pamatīgi mūsdienās reti kāds strādā.
 Un vispār, ja man būtu maza, rūpīgi atlasīta bibliotēka, uz ko es, protams, varu necerēt, šai grāmatai tajā būtu jābūt.
 Sibilla “Hadriāna atmiņas” nosauca par dikti grūtsirdīgām. No vienas puses, tā arī ir, ko gan citu var gaidīt no veca, slima, mīļoto zaudējuša cilvēka pirmsnāves vēstules.

Īstā dzimšanas vieta ir tā, kur cilvēks pirmo reizi paskatās uz sevi saprāta acīm: mana pirmā dzimtene bija grāmatas. Mazākā mērā — skolas.

 Tā nu viņš gribēja būt dzejnieks un filosofs, bet, ak, dzīve, kļuva par karavadoni, kas alka pēc miera, un imperatoru, kas nevis paplašināja robežas, bet gan cēla jaunas pilsētas un pieminekļus savam mīļotajam Antinojam, kurš, starp citu, vismaz šajā versijā noslīcinājās, baidīdamies, ka Hadrianam sāk šķist pārāk vecs (viņam bija kādi 18 vai 20), bet imperators tak mīlēja visu skaisto. Un jā, tā patiesi varētu būt šitento estētu problēma, kas manuprāt pavīd arī tekstā, lai gan visādi citādi Hadrians rādās esam gandrīz vai vieds vīrs, proti, pārlieka pieķeršanās idejai par to, kas ir daiļš, un nespēja saskatīt vai pieņemt kaut ko, kas nav perfekts. Lai nu kā, pašam vien nācās ciest.
 Par godu romāna varonim ir radītas smaržas (ir arī dažādi vīriešiem paredzēti varianti), ko es gandrīz jau saņēmos aiziet paošņāt (šķiet, ka “Neroli” varētu būt), bet tad pārdomāju, jo tās tomēr domātas Itālijas vasarai, nevis mūsu novembrim. Taču doma pati par sevi man šķiet jauka.
 Krājumā ir vēl viens padrūms, bet krietni rosīgāks romāns, kas man atsauca atmiņā sen jo sen lasīto “Leģendu par Pūcesspieģeli”, kuras darbība norisa apmēram tajā pašā vietā un laikā. “Melnās stadijas” galvenais varonis Zenons arī ir pa daļai filosofs, tikai viņš politikas vietā nodarbojas ar medicīnu un alķīmiju, nu, un zinātne un vēlme noskaidrot patiesību laikā, kad lielākā vara ir pat ne tirgotāju (kas gan aizdod naudu karaļiem), bet gan Baznīcas rokās… Romānā ir vairāk līķu nekā Šekspīra lugās un nogalināšanas paņēmieni ir briesmīgāki, un varbūt vēl šausmīgāk ir tas, ka rādās — visiem tas liekas dabiski, tāda nu tā dzīve ir un paliks. Beigās tu jūties laimīga, ka esi piedzimusi mūsdienās, nevis kādā agrākā laikmetā.
 Par spīti tam visam, romānā netrūkst brīžiem gluži jautru piedzīvojumu, apcerējumu un dzīvesprieka, tā ka depresīvu noskaņu grāmata nerada vis. Ā, ir arī filma, ko es neesmu redzējusi.
 Krājumu noslēdz desmit stipri agrāk sarakstīti “Austrumu stāsti”, kas paši par sevi galīgi nav slikti, bet pēc diviem ļoti spēcīgiem romāniem tomēr zaudē iedarbīgumu. Lūk, pirmais stāsts franču animācijas versijā.

Lasu: Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas.

Klausos:

Diors par Dioru

Kristiāns Diors par Dioru. Tulk. Ineta Strazdiņa, il. Aija Andžāne. R.: J.L.V., 2013. (Christian Dior & moi. 1956.) 280 lpp.

  (Vāks nav gluži tāds, bet nebūsim sīkumaini.)
 Gluži nejauši garāmskrienot bibliotēkā no plaukta paķertā grāmata izrādījās interesantāka, nekā es biju gaidījusi. Diora kleitas man saistās ar kaut ko varbūt arī glītu, bet galīgi nevalkājamu un droši vien neērtu, nu, ko var iesākt sieviete, kurai mugurā ir kas šāds(Junon, 1949.)? Skaisti izskatīties, jā, protams, nostāties dramatiskā pozā… bet kā viņa vispār apsēžas? Un 80 metrus auduma arī var iztērēt krietni saprātīgāk, un vienu kleitu izšūt veselu mēnesi… Ar adatu. Bet nu, protams, viņš zīmēja kleitas pavisam citām sievietēm turklāt tajos laikos, kad “kāda tu skaista šodien” esot nozīmējis “tev glīta cepure”. Turklāt es uz vecumu laikam kļūstu iecietīgāka (to jūs man neatgādiniet, ja?!)…
 Lai nu kā, stāsts par to, kā kleitas tapa, bija diezgan aizraujošs ne tikai tāpēc, ka tas notika sen, tagad tā vairs noteikti nav un ir taču interesanti ielūkoties tur, kur citādā veidā tas neizdosies. Man patika tas, ka tekstā, ko, ļoti iespējams, patiesi rakstījis pats Diors, bija caurcaurēm jūtams, ka viņam ļoti patika kas, ko viņš darīja, un cilvēki, ar kuriem kopā viņš strādāja. Pat ja tā bija apzināta tēla veidošana, Diors tomēr spēja saukt vārdā savas šuvējas, piegriezējas, protams, modeļu demonstrētājas, un ieskatīties radošajā procesā arī ar viņu acīm. Un tas man šķiet ļoti svarīgi.
 Grāmatas sākumā man pietrūka izklāsta, kā autors vispār nonāca līdz savam darbam, bet to, kā izrādījās, viņš vienkārši bija pietaupījis beigām, kurās ļoti īsi, tomēr piemin arī divdesmito gadu jauno mākslinieku un mūziķu bohēmu, mākslas galerijas direktora postenī pavadīto laiku un lielo ekonomikas krīzi, kas tāpat tika aizvadīta, līksmi nodzerot pēdējos pāris frankus.

Lasu: neko.

Klausos:

Barons kokā

Italo Calvino. El barón rampante. Prólogo de Esther Benítez. Traducción de Francesc Miravitlles. Il.: Neslé Soulé. Barcelona: Bruguera, 1986 (1979). (Il barone rampante, 1957.) 252 págs.

 Pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc Kalvīno, piederēdams pie slavenākajiem 20. gs. itāļu rakstniekiem, gandrīz nemaz nav tulkots latviski. Otrkārt, es par to nemaz ar’ nesūdzos, jo tāpat skaidrs, ka iemācīšos itāliski, lai viņu lasītu. Tiesa, pirms tam man vēl mazliet jāpamācās spāņu valoda, tāpēc savu pirmo Kalvīno es lasīju spāniski. (Ak, nopūta un pret debesīm pacelts skatiens, ko aizsedz bikli nolaistās skropstas.)
 Vispār nekā kautra grāmatā nav, drīzāk gan otrādi. 18. gs. otrajā pusē Dženovas Republikā kādas dižciltīgas, bet paputējušas ģimenes vecākais dēls Kosimo, kam tolaik ir divpadsmit gadu, atsakās ēst savas dārgās māsiņas pagatavotos gliemežus (māsai ir pārpārēm interesantu recepšu), uzkāpj kokā un zemē vairs neatgriežas. No mana skata punkta ir diezgan ironiski, ka jaunais cilvēks, gliemežus glābdams, pievēršas medībām gan ēdiena, gan apģērba (kā sveicieni Rainim romānā parādās kaķādas cepure, kas, šķiet, Kosimo kalpo visu viņa mūžu), gan vēlāk arī grāmatu iegūšanai. Tiesa, vēlāk, kad viņam ir salauzta sirds, Kosimo pievēršas putnu aizstāvībai, raksta tādus sacerējumus kā “Ūpju dialogi” un publicē “Žagatu Avīzi”, bet tobrīd visiem ir skaidrs, ka barons ir nojūdzies pilnīgi un galīgi. Kas varētu būt un varētu nebūt taisnība — kā jau viss grāmatā rakstītais. Vismaz līdz tam brīdim, kad tika uzrakstīts un izlasīts.
 Šī ir viena no pirmajām Kalvīno grāmatām, vēlāk viņš sarakstīja arī darbus, kuros vairāk spēlējās ar formu, bet jau šajā rotaļīgums neizpaliek, autors pavisam reālus vēstures notikumus un personāžus (te savu degunu pabāž ij Napoleons, ij Voltērs) apvij apkārt neeksistējuša, tomēr reāla (tā ir atsauce uz citu triloģijas “Mūsu senči” darbu) zēna/jaunekļa/sirmgalva dzīvei un ik pa brīdim ar to visu žonglē tikpat aizrautīgi kā Kosimo lēkā pa koku zariem: reizēm ar mīļoto rokās.
 Mīlas līnija man gan patika vismazāk, jo atgādināja “Kalnu aukas” vai kaut ko tamlīdzīgu. divpadsmit gadu vecumā viņš ieraudzīja meiteni šūpolēs, iemīlējās no pirmā skata, meitene aizbrauca un atgriezās pēc gadiem desmit jau kā atraitne (jāatzīst, ka pārtikušai atraitnei tolaik droši vien bija patīkamāka seksuālā dzīve nekā neprecētai jaunuvei, pat ja viņa bija līdz ausīm iemīlējusies), viņi, ak, kā mīlēja viens otru koku galotnēs (jaunais cilvēks bija labi sagatavojies šādai iespējai; un vēl viņš aizrakstīja Ruso vēstuli, kurā izklāstīja, ka ir tomēr iespējams nodoties mīlestībai un neizjust postkoitālas skumjas, bet uz šo vēstuli, atšķirībā no pārējās korespondences ar Eiropas gaišākajiem prātiem, atbildi nesaņēma), un jaunkundze atraitne nebeidzami plosīja viņa sirdi ar saviem untumiem, spējajām garastāvokļa maiņām, pielūdzējiem — bet, ak, tikai tāpēc, ka viņu mīlēja un gribēja, lai viņš meiteni mīlētu aizvien vairāk un spēcīgāk, kā viņš saprata, ak, kad bija jau par vēlu. Ak, ak, ak.
 No vienas puses, Kalvīno tur smejas ne par to vien. No otras, man kaut kā likās, ka viņš ir blondās daiļavas pusē. Kas zina.
 Lai nu kā, lielāko daļu laika savādais barons pavada bez sievietes. Viņš iemācās mīlēt un pazīt kokus un vēlāk — mīlēt grāmatas. Starp citu, šai ziņā viņš ir veiksmīgāks par citiem personāžiem, jo tieksme uz lasīšanu noved kapā gan laupītāju, kas Kosimo no jauna atmodina interesi par literatūru, gan veco priesteri, kas sāk lasīt nepareizos tekstus. Romānā netrūkst jautru vietu (ak, franču armijas vienība, kas, dzejniekam vadībā esot, tiktāl maskējusies, ka drīz sāks laist saknes, kamēr austrietis savu pulku caur mežu ved, cieši vadoties pēc kartē iezīmētajām, nevis patiesībā iemītajām taciņām), bet kopumā es to drīzāk nosauktu par skumju stāstu par zudušiem laikiem (kas aizgājuši nebūtībā līdz ar kokiem, un Itālijas meži ir izcirsti tā, ka barona dzīvesstāstu neviens vairs nevarēs atkārtot), nepiepildītiem sapņiem, kļūmīgām iecerēm. Lai gan patiesībā tas vēsta par cilvēku, kas visu mūžu spējis palikt sev uzticīgs.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World.
The New Weird.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.

Klausos (vispār jau nu šo, bet, tā kā to man neļauj glīti ieguldīt šeit… Starp citu, grupa ir banda gan itāliski, gan spāniski, bet ko nosaukumā Mosbanda nozīmē mos, man nav ne jausmas):

Citādas ģimenes

Rita Ruduša. Pagrīdes citādība: Homoseksuāļi Padomju Latvijā. Il. Laima Ruduša. R.: Mansards, 2012. 139 lpp.
Kath Weston. Families We Choose: Lesbians, Gays, Kinship. Photo: Chantel Regnault. Columbia University Press; Revised edition, 1997. (1991.) 261 lpp.

  Kaut arī Rudušas grāmatu lasīt nenoliedzami bija interesanti, tomēr no manis neatstājās vilšanās sajūta. Apakšvirsraksts – homoseksuāļi Padomju Latvijā – ir pārāk ietilpīgs un piesola to, ko plānajā sējumā neatrast.
  Pirmkārt jau tas mudina uz domu, ka te varētu būt ieskicēts homoseksuālo personu stāvoklis kopumā, bet kur nu. Iespējams, ka tas daudz plašāk ticis aplūkots 2010. gada konferencē “Cilvēktiesības un homoseksualitāte – pagātne, tagadne, nākotne”, kuras ietekmē radusies “Pagrīdes citādība”, taču grāmatā tikai ievadā pieminēta, piemēram, iespēja nokļūt cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā. Tālāk seko stāsti par divpadsmit cilvēkiem, kas ne vienā, ne otrā vietā nav pabijuši vai vismaz par to nerunā. Vai tas nozīmē, ka šī iespēja bija tīri teorētiska, bet praksē tā nenotika?
  Otrkārt, kad biju samierinājusies ar to, ka grāmatas autore ir žurnāliste, nevis vēsturniece vai socioloģe, un neko vairāk kā dzīvesstāstus nesagaidīt (bet plašāks, pamatīgāks ievads vai pēcvārds tomēr būtu ļoti noderējis), es pievīlos arī tajos. Man šķita, ka stāstos ir pārāk daudz intervētājas un pārāk maz intervējamo tiešās runas. Protams, ir interesanti izlasīt, kā autore uzzināja, kas ir homoseksuālis, kā viņa sadzer ar sarunu biedriem un tā joprojām, un vispār tas, kā heteroseksuāli cilvēki uztver citādos, arī ir uzmanības un rakstudarbu vērta tēma, taču šoreiz es to negaidīju, vismaz tik lielās devās noteikti ne. Vienlaikus bija sajūta, ka daudz kas no stāstītā ir palicis aiz kadra, ka tekstā ir tikai maza kripatiņa tā, kas cilvēkam varētu būt bijis sakāms. Godīgi sakot, man traucēja arī nodaļu noapaļotība, ievads un nobeigums kā “Sestdienas” rakstiem. Es būtu gribējusi, lai tekstu nemaz nevarētu pamanīt, lai visa uzmanība pievērstos runātājam. Protams, kādam citam lasītājam var šķist pilnīgi otrādi. Šeit lasāma viena nodaļa, varat noskaidrot, kā šķiet jums, un, ja izlasīsit arī komentārus, saprast, kāpēc šī grāmata ir svarīga. Cilvēku dēļ, protams.
  R. Ruduša ievadā raksta, cik grūti bijis sameklēt cilvēkus, kas ir gatavi runāt. Viena nodaļa ir tikai lappusi gara, jo tās varone ir pārdomājusi un atsacījusies publicēt savu stāstu. Tas sarūgtina, jo mani, saprotams, sieviešu piedzīvotais interesē mazliet vairāk, bet grāmatā valda geji, starp kuriem Olgu, kas piedzimusi kā Oļegs, un vēl vienu lesbieti gandrīz nevar pamanīt. Te nu atkal pietrūkst ievada paskaidrojuma, vai tāda nu mums ir homoseksuāļu proporcija (ja tā padomā, es arī pazīstu galvenokārt gejus), vai varbūt lesbietes vienkārši ir grūtāk sameklējamas (iespējams, ka viņām ir vieglāk palikt nepamanītām un izlikties par draudzenēm vecmeitām; bet grāmatā uz šo jautājumu atbildi neatrast) vai kautrīgākas.
  Vasarā sanāca izlasīt kādu citu grāmatu par homoseksuāļiem 80. gadu beigu ASV. Salīdzināt nebūtu godīgi, šīs grāmatas autore ir antropoloģe, un, ja pareizi atceros, tā bija viņas doktora disertācija, starp citu, pārsteidzoši viegli lasāma un saistoša. Tas, kā lesbietes un geji saglabā vai pārrauj un varbūt vēlāk atkal atjauno saites ar savu ģimeni, kā viņi izveido dažādas jaunas attiecības, ko varētu nosaukt par paplašinātu ģimeni, ikvienam varētu izraisīt pārdomas. Kurā brīdī brīdī draugi pārstāj būt tikai draugi un kļūst vēl tuvāki, radniecīgāki? Kā vispār cilvēki pietuvinās un attālinās cits no cita, cik lielā mērā ir svarīga asinsradniecība, ko mēs esam gatavi darīt savu tuvāko dēļ?
  Grāmatā “Families We Choose” netrūka gan priecīgi aizkustinošu stāstu, gan tādu, no kuriem šermuļi iet pār kauliem. ASV 80. gadi bija laiks, kad dažiem no AIDS nomira vai visi draugi, turklāt tas, ka tu varbūt ar slimnieku esi pavadījis kopā pusi mūža, neko nenozīmēja, jo valsts tavu ģimeni neatzina. Tāpat neko nenozīmēja tas, ka jūs kopā esat audzinājuši viņa bērnu. Un kur nu vēl visi atsacīšanās stāsti, piemēram, tas, kā vecāki veic simbolisku sava bērna apbedīšanas ceremoniju, jo viņš ir atzinies, ka ir gejs…
  “Pagrīdes citādībā” savas homoseksualitātes atzīšanas stāstu gandrīz nav, tās varoņi lielākoties izvēlējušies to noklusēt pat tajos gadījumos, kad bija pārliecināti, ka vecāki vai darbabiedri to nojauš. Šermuļus te var izsaukt tie daži patiešām padomju laika stāsti (un te nu man atkal jāsūrojas, ka pārsvarā grāmatā runa ir jau par postpadomju laiku), kuru varoņi citādības dēļ tika pazemoti, piekauti skolā vai vēlāk. Ģimeni gribēja arī viņi, taču te nav eksperimentu, īsti nav pat domas, ka varētu laimīgi dzīvot līdz sirmam vecumam. Ģimene – tā ir sieva un bērni, un bieži vien šī ģimene arī tiek dabūta. Tie, kas runā par demogrāfiju, var justies apmierināti. Mani šausmina doma, kā šādā apvienībā jūtas nemīlētā sieviete un bērni. Lūk, vēl viena tēma, par kuru būtu jāraksta.

Civilizācijas gals

Jared Diamond. Collapse: How Societies Choose to Fail or Succeed. London: Penguin (2005). 590 lpp.

  Par šo grāmatu negribas vienkārši stāstīt, to gribas atstāstīt. Biju atzīmējusi pārdesmit citējamas vietas, taču tagad, kad man pēkšņi steigšus kas nebūt jāuzraksta, nav pieejami ne pierakstītie lappušu numuri, ne pati grāmata, tā ka garais pārstāsts izpaliek.
 Autors grāmatā mēģina noskaidrot, kāpēc dažas civilizācijas iet bojā, bet citas – izdzīvo. Viņš uzskaita duci civilizācijas un vides sabrukuma cēloņu: dažādu veidu resursu izsmelšanu, jaunievestu augu un dzīvnieku sugu kaitīgumu ekosistēmai, klimata pārmaiņas, vides piesārņojumu, nošķirtību no kaimiņiem un attiecīgi tirdzniecības partneru trūkumu, naidīgus kaimiņus, lēmumu pieņēmējus, kas dzīvo kaut kur citur, turēšanos pie vecām ieražām jaunos apstākļos un nespēju pamanīt, cik ļoti ir pasliktinājies stāvoklis, jo pārmaiņas ir pakāpeniskas.

 Tad viņš apraksta dažādas sabiedrības, ar klasisko Lieldienu salu piemēru sākot un mūsdienu Nīderlandi, Austrāliju un paša mājām – ASV Montānas štatu – beidzot, kuras ir pieredzējušas daļu uzskaitīto cēloņu. Lielākoties tas ir izraisījis gaužām nepatīkamas sekas, bet dažviet ļaudīm ir izdevies laikus pamanīt notiekošo un saprātīgi reaģēt, un tāpēc – izdzīvot. Man visinteresantākie šķita pārceļotāju piemēri, kad aizbrauca cilvēki uz Austrāliju vai Grenlandi un nodomāja, ka te jau viss gluži vai tāpat kā mājās, bet izrādījās, ka pirmais iespaids ir mānīgs, redz, augsne ir veidojusies citādi, tāpēc šeit ir jārīkojas pavisam atšķirīgi, ja vien negribi nomirt bada nāvē. Un tad nu kā kurā vietā – dažas kopienas spēj pielāgoties videi, bet citām svarīgāka izrādās vēlme saglabāt ierastās tradīcijas un kultūru.
 Ne visi autora optimistiskie paraugi man šķita vērtējami pozitīvi, tāpat daži apšauba daļu grāmatā minēto skaitļu, taču nav jau būtiski visam piekrist, tas drīzāk pat varētu būt apšaubāmi, svarīgi ir tas, ka autors liek aizdomāties.

Mūžīgo bērnu grāmata

A. S. Byatt. The Children’s Book. Il. Stephen Parker, dragonfly woman brooch by René Lalique. London: Vintage Books, 2010 (2009). 617 lpp.

Lielākoties grāmatas, ko lasu, liek man secināt, ka aprakstītajā laikposmā es nu gan nevēlētos dzīvot, taču šogad ir sanācis izlasīt vairākas, kas gaužām vilinoši stāsta par 20. gadsimta pašu sākumu, kad dzīve kūsāt kūsāja. Tāda ir arī Baietas „The Children’s Book”, kurā izsekota vairāku ģimeņu dzīve, sākot ar 1895. gadu un beidzot – tas tomēr nebija nekāds jaukais laiks – ar 1919. gada maiju.
  Stāsts sākas tagadējā Viktorijas un Alberta muzejā, kur sastopas muzeja dārgmetālu pārziņa dēls Džūljens Keinss, pazīstamas bērnu grāmatu autores dēls Toms Velvuds un no mājām aizbēgušais Filips Vorrens, kas ielavījies muzeja pagrabos, lai izmantotu krātuvi atbilstoši tās mērķim – lai mācītos amata prasmi no tajā savāktajiem lietišķās mākslas priekšmetiem, kas ir tikpat grezni un vēl greznāki nekā grāmatas zili zaļi zeltītais, tai lieliski pieskaņotais vāks. Krāšņuma netrūkst ne muzeja, ne ikdienā lietojamo un darināmo trauku (Filips kļūst par izcila, taču ar sliktu raksturu un tieksmēm apveltīta keramiķa mācekli), ne tērpu (romāna darbība notiek gana sen, lai pat man būtu interesanti izlasīt, kas kuram uzvilkts mugurā), ne izstāžu un izrāžu aprakstos, kas reizēm varbūt var šķist pārlieku detalizēti un gari, taču kopumā padara grāmatu ļoti vizuālu. Visas krāsas var saskatīt un gandrīz vai sataustīt.
  Toma māte Oliva saviem septiņiem bērniem raksta katram savu grāmatu. Viņi dzīvo jaukā namiņā netālu no Londonas, blakus ir pasakains mežs, kaimiņos dzīvo no Krievijas atbēguši anarhisti, kas bērniem pasniedz privātstundas, Olivas neprecētā māsa (kā gan bez tādas iztikt tik lielā un laimīgā ģimenē) vada saimniecību un audzina bērnus, vecāki ir iestājušies sociālistu Fabiana biedrībā, vasaras saulgriežos pagalmā paši spēlē lugas, un labu laiku viņu dzīve izklausās pēc tīras utopijas un idilles. Tā, protams, nav, pieaugot katrs bērns dabū ciest un atklājas, ka arī pieaugušie nav nemaz tik laimīgi, kā izskatās, bet gaišā noskaņa nepazūd pilnībā.
  Tie bija interesanti laiki. Nežēlastībā krita Oskars Vailds, Parīzē varēja satikt Ogistu Rodēnu un Emmu Goldmani, Anglijas progresīvajā vidusšķirā modē nāca ne tikai rūpes par trūcīgajiem un lekciju lasīšana strādniekiem, bet arī veģetārisms, nūdisms, pārgājieni un nometnes dabā, pašdarbības teātris, amatniecība un citādas radošuma izpausmes, spēles, rotaļas un mūžīgā bērnība, ko visspilgtāk, protams, iemiesoja „Pīters Pens”, kura pirmizrāde arī ir aprakstīta romānā. No vienas puses, viss šķiet pieejams un atļauts, taču meitenēm tāpat nākas pielikt daudz vairāk pūliņu, lai iegūtu izglītību un arodu.

  The boys pressed damp hands on her waist, and talked to her about hunting, and about other parties. Dorothy tried to talk to them about the war, and was rebuffed. She developed a fantasy which bothered her of anatomising the most clumsy and spotty ones in an operating theatre. If she said she meant to be a doctor, they said things like ‘My sister took a course in nursing until her children were born.” They seemed to think she was confused about the medical profession. Whereas they were confused about her.

  Vēlāk parādās arī sufražetes un cīņa par vēlēšanu tiesībām. Arī ķermeņa brīvība un brīvā mīlestība ir romānā, par pretapaugļošanās līdzekļiem tolaik runā tikai Goldmane, un, kā allaž, vīrieši, kas nespēj noturēt rokas mierā, iemīlas jau nez kurā meitenē, bet bērns – ne vienmēr – uz viņiem neattiecas.
  Baieta izstāsta daudz vēsturisku notikumu un sīkumu, romāna lappusēs reālas personas staigā tāpat kā tolaik pa Londonas, Minhenes un Parīzes ielām, un arī izdomātie tēli šķiet pavisam īsti, it kā es lasītu biogrāfisku romānu, kam var pārmest tikai salīdzinoši mazo trūcīgo personāžu skaitu. Taču autore pati arī apzinās, ka romāna tēli labāk izvēlas nabadzīgos ļaudis pētīt, nevis iepazīt dzīvē. Bet tā „Bērnu grāmatā” ir viss, lai ne vienu vien vakaru pavadītu pirms simt gadiem ārkārtīgi interesantu ļaužu sabiedrībā.

Negri

Antonio Negri. Insurgencies: Constituent Power and the Modern State. Translated by Maurizia Boscagli. Minneapolis: University of Minnesota Press, 1999. (Il potere costituente: saggio sulle alternative del moderno. 1992.) 368 lpp.

  Saskaitīju kalendārā atlikušās dienas un sapratu: ja ar godu gribu pabeigt 2012. gada izaicinājumu, man ne tikai jāpabeidz trīs iesāktās grāmatas, bet arī katru dienu kaut kas jāuzraksta. Ak vai! Tomēr es pamēģināšu, iedvesmu smeļoties divu rindkopu lakonismā (starp citu, to autora rakstu “Latvju Tekstos ” tā arī izlasīju – pirmo un pēdējo rindkopu. Tiesa, es žurnālu vispār tikai pāršķirstīju). Un nākamgad noteikti pat nemēģināšu LP tā pieblīvēt ar tekstiem, apsolu.
  Pirms cik tur tiem gadiem no R. dabūju “Insurgencies” un tā arī līdz šim nebiju pat iesākusi, un ne jau velti. Šī droši vien bija izaicinājuma sarežģītākā grāmata, man pat vārdu trūkst, lai par to latviski parunātu. Par Negri un Hārta (Michael Hard) “Empire” man palikušas krietni vieglākas atmiņas (bet varbūt es toreiz biju labākā formā), tomēr skaidri redzams, ka triloģijas saknes meklējamas jau šeit, constituent power un multitude ir cieši saistīti. Negri apskata, kā revolucionāri noskaņotās tautas masas, radošs spēks, kas var mainīt valsts iekārtu, allaž saduras ar varu, kas jau ir ierakstīta konstitūcijā un līdz ar to zaudējusi revolucionaritāti un ir ieinteresēta pašreizējo stāvokli.
  Lielāko grāmatas daļu Negri komentē citu autoru darbus, ko es neesmu lasījusi, sākot ar Makjavelli, hronoloģiski turpinot ar Džeimsu Heringtonu, Džefersonu un citiem ASV dibināšanai klāt stāvējušajiem vīriem, Tokvilu un beidzot ar Marksu, Ļeņinu, Trocki, Rozu Luksemburgu un Hannu Ārenti (kā pašsaprotamu faktu apgalvojot, ka, šķiet, vienīgā viņas latviski tulkotā grāmata, “Totalitārisma izcelsme” esot Ārentes sliktākais darbs). Kaut arī Negri daudz citē, tomēr mani robi izglītībā bija ļoti jūtami, turklāt bija ārkārtīgi grūti koncentrēties. Droši vien, ja saņemšos pārlasīt, viss liksies kā redzēts pirmo reizi. Taču vietām bija pat ļoti interesanti, radās vēlme palasīt Negri citētos autorus, cits priekšstats par viņiem un mazliet cits skatījums uz demokrātijas vēsturi. Starp citu, anarhistu pozīcija man tomēr likās tuvāka nekā marksiski ļeņiniski luksemburdziskā, tā kā visā piekrist autoram es negrasos.
  Ja jums līdz šim nav ienācis prātā lasīt Negri, tas visticamāk ir ļoti pamatots iemesls to nedarīt. Bet ziniet, ka viņš tomēr ir negaidīti optimisks.

  Is what is awaiting us a history of freedom? It would be foolish to say so, confronted as we are by the horrid mutilations that constituted power continues to inflict on the ontological body of human freedoms and by perpetuating negation that the unbreakable series of freedom, equality, and strength, of the multitude posed in contrast. What awaits us is a history of liberation, disutopia in action, relentless and as painful as it is constructive. The constitution of strength is the experience itself of the liberation of the multitudo. The fact that in this form and with this force constituent power cannot but appear is irrefutable and that it cannot but impose itself as hegemonic in the always renewed world of life is necessary. It is out task to accelerate this strength and recognize its necessity in the love of time.