Bloga arhīvi

Dziesmas

Dainis gribēja par dziesmām parunāt, un man, vēlīnā vakara stundā intensīvi ārstējot saaukstēšanos ar upeņu balzamu, tā šķita laba doma. (Piedod, Sibilla, tā arī vēl neko neesmu par bibliotēkām uzrakstījusi.) Uz visiem jautājumiem gan nemācēju atbildēt (un kurš vispār zina dziesmu nosaukumus?), tāpēc šī ir saīsināta versija.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir krāsa.

The Rolling Stones. Paint It Black.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cipars.

Аквариум. 219-85-06.

Dziesma, kas atgādina tev par vasaru.

Dr. Green. Jūra.

Dziesma, kas tev asociējas ar tev netīkamu cilvēku.

Daudz kas no “Prāta vētras”.

Dziesma, kuru vienmēr klausies ļoti skaļi.

Kaut kas tāds:
Sin Dios. Ingobernables.

Dziesma, kura liek tev vēlēties dejot.

Воплі Відоплясова. Танцi.

Tev tīkama dziesma par narkotikām vai alkoholu.

Hmm. Hare Krishna

Dziesma, kas tev liek justies laimīgam.

Аквариум. Не пей вина, Гертруда.

Dziesma, kas tev liek justies bēdīgam.

CCCP. Annarella.

Dziesma, kas tev nekad neapnīk.

Manu Chao. Me gustas tu.

Dziesma, kas tev patika, kad biji pusaudzis.

Sīpoli. Dvēselīte.

Dziesma, kuru tu vēlētos, lai spēlē tavās kāzās.

Dzeltenie Pastnieki. Nāc ārā no ūdens.

Tev tīkama dziesmas kaverversija.

Culture Club/Violent Femmes. Do You Really Want to Hurt Me.

Кино/Воплі Відоплясова. Пачка сигарет.

Dziesma, kas tev liek domāt par dzīvi.

The Eagles. Hotel California.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cilvēka vārds.

Frank Mills.

Dziesma, kas tevi vienmēr motivē un spēcina.

Inokentijs Mārpls. Eu, priekšniek!

Tev tīkama dziesma no grupas, kura vairs nav kopā, bet tu vēlētos, lai tā būtu kopā.

Chumbawamba. Timebomb.

Tev tīkama dziesma, kuras izpildītājs ir miris.

The Doors. People are Strange.

Dziesma, kas tev liek iemīlēties.

Tā, kuru nodzied tieši man. Bet šī arī ir bezgala romantiska:
Modena City Ramblers. Ninna Nanna.

Dziesma, kas liek tavai sirdij lūzt.

Pērkons. Neatvadīsimies.

Dziesma, kuras izpildītāja balss tev ļoti patīk.

Skumju akmeņi. Un ja tev nenāk miegs.

Dziesma, kuru tu atceries no bērnības.

Circenīša Ziemassvētki.

Tev tīkama dziesma, kas tev asociējas pašam ar sevi.

When My Authorities Fall. Mujeres libres.

Atgriešanās Itakā

Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2011. 143 lpp.

 Lasīju krājuma pirmo stāstu, pilnum pilnu ar citu rakstnieku un paša autora vārdiem un tēliem, līdz pēkšņi sapratu, ka tā grāmatiņa, ko biju iedomājusies par viņējo esam, patiesībā bija Zelmeņa sarakstīta. Tad nu tagad nezinu, vai manas vārgās atmiņas par “Pūķi” ir J. Zv. vai M. Z. pūķis. Nu ko lai dara, postmodernisms paliek postmodernisms un pūķis paliek pūķis. Otrais šajā grāmatā nelidinājās, bet pirmā man kļuva pat par daudz, pareizāk sakot, apnika mūžīgā autora uzstājīgā klātesamība tekstā. Es tak tāpat zinu, ka lasu literatūru, nav ko man bāzt to visu laiku acīs! (Izsaukuma zīme ir acīmredzama Zv. ietekme.) Lai gan tā jau smuki un brīžiem līksmi.

 – …visu Kārtlendu, visu Danielu Stīlu, Kolinsu, līdz uzklupa “Simts vientulības gadiem”, labāks par seriāliem esot! Galīgi nojūdzās, lai Verners mani atvaino! Spāniski šai vajagot, oriģinālā! Grāmatnīcā bija, bet tur – tu zini? – tiešās runas priekšā izsaukuma un jautājuma zīme stāv kājām gaisā!
 Es piekrītoši pamāju, tādi nu tie spānieši ir.
 – Un šī – iedomājies, viņas gados! – ņem un lasa! Stāv kājām gaisā kā tāds jogs, brunčus pie potītēm ar aukliņu apsējusi!

 Potenciālajiem lasītājiem par atvieglojumu varu pavēstīt, ka autors, lai gan piebārstījis stāstus ar krievu, angļu, somu, spāņu un vēl dažu valodu vārdiem, kas lielākā daļa ir laipni iztulkoti grāmatas beigās, visas izsaukuma zīmes ir salicis pa vecajai modei. Uz galvas jāstāv nebūs, un no kabatām nekas neizkritīs.
 Dažviet autors diemžēl atmet jautrībai ar roku un pievēršas tai dzīves pusei un sabiedrības daļai, kur visi ir nodzērušies, trūcīgi, mirst pirms laika un nelabā nāvē, bet no izsaukšanās: “Cik tad var!” lasītāju paglābj valoda, kas, žargona, vienkāršrunas un dzīvīguma pilna, patiesībā ir tikpat rūpīgi pārdomāta kā daļai latviešu rakstnieču raksturīgie daiļskanīgie mežģīņu pijumi. Un sižets, kas strauji rit uz priekšu.
 Par spīti visiem somiem un latīņamerikāņiem, stāsti ir ļoti latviski, piemēram, tikai Latvijas notikumiem līdzi sekojis cilvēks pilnībā sapratīs “Agņa dienasgrāmatu”, kas iesākas ļoti daudzsološi, kā dzirdams video.

 Stāsta turpinājums gan tā arī paliek tādā reālās dzīves iespējamā atstāsta līmenī, un šajā gadījumā, kad mēs visi skaidri saprotam, kas ir tā prototipi, ar to nepietiek. Tā kā mazliet sekli, tā kā sametas kauns arī par autoru, kas šitā spēlējas ar bērna pārdzīvojumiem, it kā jau tāpat nebūtu gana.
 Vēl daži stāsti beigās ņem un izplēn, bet kopumā visnotaļ iesakāma grāmata.

Klausos: Imu Sumaku, protams.

Zem eglītes mazs zaķītis

Tāpēc, ka tur ir grāmatas.

Pati šogad esmu bijusi slikta lasītāja, bet noteikti mainīšos, lasīšu vairāk un varbūt pat kaut ko uzrakstīšu. Citiem tāpat sokas raitāk, tā nu šeitan būs mazs virtuālo dāvanu saraksts. Šoreiz gandrīz visas esmu pati lasījusi un atzinusi par labām, tāpēc ceru, ka tās patiks vēl kādam.

(Andris, man šķiet, neko negrib, bet, ja nu kas, varu pārsūtīt savu e-grāmatu “The Best of Spanish Steampunk” tīri izglītojošos nolūkos.)

Asmo Lamb, ko sarakstījis Christopher Moore. Riskēju ar pašas nelasītu grāmatu, bet, kā izskatās, daudziem tā šķiet veiksmīgākais autora darbs, turklāt aizpilda tukšās vietas Jēzus dzīvesstāstā. Cerams, būs gandrīz tikpat laba kā “Braiana dzīve”.

Baltais Runci, Margarita Jursenāra Nobelu nav dabūjusi, bet man liekas, ka viņa iederētos tam visam pa vidu, un ne tāpēc, ka visi cieš. Hadriāna atmiņas vai Melnā stadija, kas nu tobrīd šķiet pievilcīgāk.

Doronikei īss kriminālromāns, gan dikti iespējams, ka jau lasīts. Volfs Hāss Silentium!

Arī Evijai īss, smalks detektīvromāns. Elisa Pītersa Slimīgas alkas pēc kauliem.

MsMarii. Kaut kā man šķiet, ka Tu neesi lasījusi Charles de Lint. Tādā gadījumā Dreams Underfoot vai kāds cits stāstu krājums.

Santa, iespējams, arī neko negrib, bet viņas Stambulas lasīšanas biedrenes man atgādināja Seduction by the Book by Stephanie Bond.

Sibillai bilžu grāmata. The End of A Fence by Roman Muradov. Krievu autors, Latvijas izdevēji, diemžēl angļu valoda, tāpēc nezinu, kā pārliecināt bibliotekāri, ka grāmata ir nepieciešama lasītājiem. Ja ne, no bildēm sastāv arī Grāmatu valstībā. Kvints Būholcs.

Spīganai varētu derēt grāmata, kurā liela nozīme ir tetovējumiem. Juhanna Nilsone Rozes skaistās un ilgotās.

Vilim, kurš man pagājušajā gadā iedāvāja visvairāk izmantoto dāvanu (otru es izlasīšu janvārī), šoreiz, ak, nekāda pārsteiguma. Miko Rimminens Alus tarbas romāns. Tajā ielasījās pat mana māte.

Dzimšanas dienas stāsti

Video šeit.

Pirms sešiem gadiem es sāku nopietni: „Trifidu diena” – optimistiska apokalipse.
Pirms pieciem pirmo reizi izlasīju de Lintu: Labākie stāsti labākai pasaulei.
Pirms četriem man bija Romāns ar alu, bet vienalga nezināju, ko man lasīt.
Pirms trim gadiem jautājumi jau bija citi: kā mežā pakakāt un kā kļūt par Bereli?
Pirms diviem gadiem pievērsos sievietēm, humoram un anarhistiskai vēlmei izpētīt visu, gan tikai uz papīra.
Pirms gada lasīju kaudzēm de Linta un sāku ne tikai lasīt, bet arī rakstīt par spāņu grāmatām.

– Pie joda, tāda putrošanās. Laikam atkal kaut ko vajadzētu darīt ar savu dzīvi.
– Vajadzētu gan, – Henninens sacīja.

Privātā dzīve

 Nu tā, es arī gribu parunāt ne par tēmu (kā allaž, bet nebūsim sīkumaini). Nē, patiesībā par tēmu gan. Izskatās, ka pēc ieilgušās pauzes esmu atgriezusies sapresēt vārdus, vai ne? Ir jau kāds pusotrs mēnesis apritējis, un protams, ka ir pienācis laiks atskatīties pār plecu un noskaidrot, kā tur šobrīd izskatās.

 Tā kā šī nemaz nebija pārlieku forša vasara, es nemaz neskumstu (nu vienīgi par tām nenovalkātajām kleitiņām, kuru piesaukšana virsrakstā pavisam negaidīti padarīja attiecīgo ierakstu par vienu no populārākajiem (protams, porno nekas nespēj stāvēt līdzās, bet to jau es zināju), hmm, varbūt man jāpaplašina tēmu loks un jāpievēršas modei? Vienīgā problēma, ka tikpat labi es varētu sākt mēģināt aprakstīt astrofiziku, tāpēc lokālās modes jaunumus iesaku meklēt pie No Problem Fashion). No otras puses, esmu kaut kā pamanījusies no visām nepatīkajām lietām gūt kādu labumu, tāpēc rudens varētu nest jaunu un skaistu dzīvi. (Ha ha ha.) Un vispār jauki, ka jaunu dzīvi var sākt ne tikai jaunajā gadā un dzimšanas dienā, bet arī 1. septembrī un vispār pavasara saulstāvjos arī. Un kur nu vēl pirmdienās…


 ”Аквариум” mani vispār vienmēr padara laimīgu un savaldzina turklāt.
 Bet tātad par tēmu. Man pašai tīri labi patika ļoti īso ierakstu forma, un domājams, ka tādi te parādīsies ik pa laikam, lai gan vienīgais plāns šobrīd ir neplānot un, kā jaušams, esmu atgriezusies pie daudzvārdības. Tāpat domājams, ka vēl kādu brīdi turpināšu ierakstiem piekabināt mūziku, jo man tā gribas. Starp citu, man patiktu arī klipi komentāros, ja kāds gribētu padalīties ar kaut ko skaistu vai skaļu, tas ir, es tā ceru.
 Nesen biju bibliotēkā un, ieraudzījusi plauktā “Nakts raganas”, jau stiepu roku, lai tās paņemtu, kad atcerējos, ka es pati taču izprasīju šo grāmatu uz Ziemsvētkiem… Un vēl es tur gribēju atrast “Melno kasti”, taču izrādījās, ka manā bibliotēkā nav paredzēta Izraēlas literatūra. (Hmmm, nez, kur viņi ir nolikuši Keretu?) Drošības pēc aizgāju palūkoties pie arābu lit., bet arī tur nebija. Tāda tā b-ka. Bet gan jau atradīšu.
 Un vēl, tā kā es neko neplānoju (un, runāsim atklāti, tūliņ jau atkal nekam vairs nebūs laika), man ienāca prātā tie pāris neplānotie kolektīvās lasīšanas mēneši, Kings un Dikenss, un mani pārņēma nostalģija, un es labprāt palasītu kaut ko kopā ar kādu no jums. Teiksim, septembrī es lasīšu dzeju, kā allaž.
 Šonedēļ Hulio Kortāsaram apritētu simt gadu. Viņu es nepalasīju, tāpēc beigšu ar ļoti romantisku tekstu par bučošanos. “Klasīšu spēles” 7. nodaļa. Lasa viņš pats.
https://www.youtube.com/watch?v=gOcPsaYXk24

Mazdrusciņ porno

Sasha Grey. The Juliette Society. Hachette Digital, 2013. 320 lpp.

Skaidra lieta, ka uz blogosfēru var paļauties visos dzīves gadījumos. Piemēram, šoziem tā mani negaidīti apgādāja ar pornogrāfiju, kas, es atļaušos, uzskatīt, laiku pa laikam ir nepieciešama vai ikvienai meitenei (vismaz spāniski es joprojām esmu čika, skaidrs?), jo īpaši tādā gadījumā, ja nāk no kādas inteliģentas personas — pat ja tā nav īsti zinājusi, ko dara.
Un vēl jo vairāk tādā gadījumā, ja ar to var izdaiļot dzīvi tajās tumšajās istabās:

Tur putekļi, tur lampas kūp,
Tur lēni mana dzīve drūp,
Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
Man velkas stundas sešpadsmit.

Jo, runāsim atklāti, par spīti visai pornogrāfijai, romāniņš mazliet uzsit asini, bet vēlmi ievilkt kolēģi kādā tumšākā stūrītī vai atdoties visam birojam pēc kārtas neizraisa vis. Kaut vai tāpēc, ka man apkārt ir tikai simpātiski ļaudis, bet ne ar vienu grāmatas personāžu es seksu negribētu un parunāties negribētu, un vispār neko negribētu.

Tik tālu ar rakstu darbiem es tiku ziemā. Tagad, kad grāmatu atceros miglaini, varu tikai skumji nopūsties: nu kāpēc, kāpēc pornogrāfijai vienmēr jābūt tik garlaicīgai? Rakstītais vārds turklāt ir baudāmāks par filmām, kas man parasti apnīk jau pēc piecām minūtēm, jo nepārprotami nav domātas sievietēm. Nē, nu var jau būt, ka ir kāda, kuru uzbudina ainas, kurās cita beibe atsūkā svešam vīrietim. Mani ne. Turklāt tagad, atskatoties uz savu pagātni (ak, cik labi, ka šis tomēr ir vairāk vai mazāk anonīms blogs), man ir skaidrs, ka tās seksuāli neapmierinošās attiecības bija stipri pornofilmu iespaidotas.

Nu jā, neko jaunu Grejas jaunkundze nav izgudrojusi, visas tās pašas vecās fantāzijas, un ambīcijas atmaskot sabiedrības augstākos slāņus (pieņemsim, ka viņai tādas bija) arī nekur tālu neaizveda. Bet lasīt varēja, turklāt viņa dažas reizes izmantoja sarežģītus terminus un runāja par kino. Īstu, nevis porno.

Grāmatas fragments lasāms šeit.

Lasu visu to pašu.

Klausos fantastiskas dziesmas fantastisku versiju ar ak, kādu video:

Sievietes-sātana dzīve un mīlestības

Feja Veldone. Sievietes-sātana dzīve un mīlestības. Tulk. Inguna Jansone, il. Andris Lamsters. R.: Sprīdītis, 1995. (Fay Weldon. The Life and Loves of a She-Devil. 1983.) 288 lpp.
Fay Weldon. Down Among the Women. Chicago: Academy Chicago Publishers, 1991 (1972). 216 lpp.

  Tāda sajūta, ka pēdējā laikā es par sievietēm vien rakstu, tomēr tā nav tiesa. Lai nu kā, būs arī par vīriešiem, bet ne šoreiz. Tagadīt ļoti īsi par sievietēm, jo tieši par viņām raksta Feja Veldone.
  “Sievietes-sātana dzīve un mīlestības”, šķiet, ir viņas pazīstamākā grāmata, pēc kuras motīviem uzņemts miniseriāls un kinofilma un kas jau pirms krietna laika, izrādās, izdota arī latviski – potenciālajai mērķauditorijai ne visai saistošā noformējumā. Dīvainā kārtā no visām trim jau izlasītajām Veldones grāmatām (lasīšu vēl, bet pēc kāda laika, ne tūlīt) šī man patika vismazāk. Iespējams, es visu uztvēru pārlieku nopietni. Veldonei vispār raksturīgs (teica jaunizceptā FV speciāliste) padrūms humors (un par to viņai cepumiņi), bet šis romāns ir fantastiska parodija. Kad garo, neveiklo, neglīto Rutu pamet vīrs, atstājot sievu, bērnus un mājdzīvniekus ar neapmaksātiem rēķiniem un bez naudas, bet pats pārceļoties uz savas klientes, romantisku romānu autores, maziņas, smukiņas bagātnieces romantisko mājokli, kas ierīkots jūras krastā vecā bākā, Rutai sākas pilnībā jauna dzīve, jo veco viņa pati pārvērš pelnos, parūpējoties arī par to, lai vīrs nesaņemtu apdrošināšanas atlīdzību.
  Rutas izdarības ir aizraujošas, iztēle – spēcīga un ļaunīga (galu galā viņu vada atriebības alkas), bet mani mulsina gan vēlme iznīcināt sievieti, pie kuras aizgājis vīrs (protams, nevar izslēgt iespēju, ka te autore pati atriebjas daudz lasītajai un pelnošajai medaino romāniņu sacerētājai, kuras apraksts lasāms šeit; un neuzticīgais vīrs arī dabū ciest), it kā tieši viņa būtu pie visa vainīga, gan – vēl jo vairāk – pārtapt viņas kopijā. Lai gan Ruta apgalvo, ka tieši tāda viņa iekšēji jūtoties, man tas atgādina padošanos.


  “Down Among the Women” darbība sākas 1950. gados, kad jau sen kreisi un feminiski noskaņotās Vondas meita Skārleta dzemdē ārlaulības bērnu. Sava tēva, bijušā mākslinieka (Vonda apgalvo, ka viņš esot pārdevies buržuāziskiem sīkpilsoņiem, sākdams gleznot plikas sievietes), nu veiksmīga reklāmas darboņa, un viņa jaunās sievas (Skārletas vecumā, precējusies deviņus mēnešus, arī gatavojas dzemdēt) laulības gultā. Pulciņš Skārletas draudzeņu solās viņu atbalstīt, bet šī iedoma ātri pāriet, jo viņām pietiek pašām savu likstu un klapatu ar vīriešiem. Romāna virsraksts kā refrēns skan cauri visai grāmatai, un varbūt vīrietis ir vai šķiet vienīgā iespēja pakāpties augšup no pašas apakšas, tikai izvēlētie objekti nav tam īsti piemēroti, un pašas sievietes arī nav cita citai kā māsas un reizēm izturas stipri dīvaini.
  Veldonei var pārmest negatīvus vīriešu tēlus, bet ne sieviešu idealizēšanu. Drīzāk viņa kritiski izturas pret visu sabiedrību, ko apraksta nesaudzīgi, brīžiem bezcerīgi drūmās krāsas, bet vienlaikus arī pārsteidzoši, smieklīgi un izklaidējoši. Domāju, ka viņu gluži labi var lasīt arī vīrieši. Man viņas teksti dažbrīd šķita gan pārspīlēti, gan varbūt drusku muļķīgi, bet tie rosināja pārdomas un reizēm vēlmi pastrīdēties.