Bloga arhīvi

Grāmatu valstībā (sievišķīgi plāni)

Kvints Būholcs. Grāmatu valstībā. Tulk. Inga Karlsberga. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2014. (Quint Buchholz. Im Land der Bücher. 2013.) 56 lpp.
Dmitrijs Sumarokovs. Дмитрий Сумароков. Café Europe. Atdz. Artis Ostups un Arvis Viguls. Il. Rūta Briede un Artis Briedis. R.: Orbīta, 2014.

2015-02-28 17.34.54Ar plānošanu man gan neiet nekādā jēgā, bet…
Marts šogad nebūs nekāds sieviešu literatūras mēnesis, bet…
Man šķiet, ka pastāv iespēja, ka es šomēnes izlasīšu kādu zem pelēcīgi skumajajām debesīm izraidīto grāmatu (te, protams, iederētos arī “Meža meitas”, jo īpaši jaunāko ziņu – šodien plkst. 14 Kronvalda parkā Borisa Ņemcova piemiņas brīdis – un nupat dzirdētās Filipa Rufa lekcijas kontekstā, taču šīs, protams, bija izgājušas). (Sūtiet mani uzlādēt fotoaparāta bateriju.) Un man liktos ļoti jauki, ja arī citos grāmatu blogos būtu vēl vairāk rakstu par brīnišķīgām, dusmīgām, acis atverošām, iedvesmojošām, cīņā saucošām utt. sieviešu sarakstītām grāmatām nekā pārējos vienpadsmit mēnešos.

Bet februārī es izlasīju/apskatīju divas grāmatas, par kurām man nekas daudz nav sakāms.
Vācu mākslinieka Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā” valda ļoti latviska pelēkzila noskaņa (proti, man ir Itālijā ražota nagu laka, kas pudelītē izskatās tieši tādā krāsā), ko var redzēt jau uz vāka un gandrīz visos attēlos. Dažus var aplūkot šeit. Mākslinieks zīmē, cik jauki ir lasīt grāmatas. Ja nu kāds nezina, kā to darīt, te ir parādītas dažādas iespējas (kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam; kādu grāmatas padara aklu; kāds dejo, kad cits to ir piemānījis; kāds veido citu laiku; kāds ietinas savos sapņos utt.), tomēr man ir aizdomas, ka grāmatiņa ir domāta tiem, kas to visu jau ir izmēģinājuši un atzinuši par labu esam, vēl vairāk – ka to ir paredzēts dāvināt cilvēkiem, kam jau ir pilna māja ar grāmatām. Man zīmējumi no vienas puses patika, bet no otras – tajos pietrūka kustības, dinamikas, stāsta.

Orbītas” Latvijas krievu dzejnieku bilingvālajā sērijā iznākusī “Café Europe” mani diemžēl atstāja tik vienaldzīgu, ka… Bet es nezinu, var būt, ka klausoties to autora lasījumā, es kaut ko sadzirdētu. Tagad interesanti šķita, kā dzejoļa “Pērts” (no Arvo) latviskā versija (Arvis Viguls) saspēlējas un papildina oriģinālu (dzejolis ir apcirpts taisnos klucīšos, ne sākuma rindām, ne beigu), un grāmatu noslēdz pavisam negaidīts igauņu nāves dziesmu cikls, kur mēness ir “sasalis ragā kā nosalis soms” utt. Ja nu kāds ir noilgojies pēc liriska melnā humora, ir vērts iemest aci, vēlams, savu, lai noskaidrotu, vai tieši pēc tā netvīkst sirds.

Es tevi kā karalieni…

2015-02-02 18.15.28Ak vai, kamēr citi saskaita desmitiem janvārī izlasītu grāmatu, man ir tieši divas, toties abas labi nostāvējušās kaudzītē. Un februārī nebūs labāk, ceru, ka tikšu galā vismaz ar divām iesāktajām, bet par tām trim, kas man ienācās janvārī (viena dāvināta, viena ar autogrāfu, viena sen nolūkota un nu reiz dabūta pa lēto), pat nav vērts sapņot.

Rosa Montero. Te trataré como a una reina. Il.: Hans Romberg. Barcelona: Seix Barral, 1984 (1983). 230 lpp.
Pablo De Santis. La traducción. Il.: Jordi Salvani. Barcelona: Ediciones Destino, 1999 (1998). 204 lpp.

Es tā padomāju, kāda gan jēga rakstīt par grāmatām, ko esmu lasījusi spāniski? No otras puses, kam tad vispār ir jēga? Lai nu kā, šīs abas grāmatas ir izdotas arī vāciski; angliski ne, toties spāniski tām ir atkārtoti izdevumi.
Montero grāmatas nosaukumā ir autores izdomāta bolero rindiņa, kurā vīrietis kādai sievietei piesola, ka izturēsies pret viņu kā pret karalieni (viena no varonēm, tā, kas dzied šaubīgā naktsklubā, domā, ka tas attiecas uz viņu). Vispār man šķiet, ka es to negribētu vis, bet nu šie tāpat tikai sola vien. Grāmatā nebija neviena laimīga personāža, tak sievietes cieta vairāk, un, jēziņ, cik jauki, ka es neesmu piedzimusi un izaudzināta katoliskā sabiedrībā. Tomēr, par spīti līksmības un jautrības trūkumam, es to nesauktu par depresīvu romānu, un beigas, ja pacenšas, var pat uztvert kā daudzsološas, ja ne optimistiskas, lai gan tas nu ir atkarīgs no interpretācijas, jo ir ļaudis, kas domā — viss liecina par to, ka nekas nemainīsies uz labo pusi. Vēl internetā raksta, ka romānam piemītot neparasta forma (tas pats atslēgvārds — bolero) un ka tajā esot pievērsts vairāk uzmanības sieviešu stāstiem, nekā Spānijas literatūrā tais laikos bijis ierasts. Man trūkst zināšanu, lai šim apgalvojumam piekristu vai nepiekristu. Lai nu kā, man patika un, ja sanāks, Montero lasīšu vēl.

traduccionOtra spāniski izlasītā grāmata ir mistiski lingvistisks detektīvstāsts, kura darbība — un mīklainās nāves — norisinās starptautiska tulkotāju kongresa laikā pusbūvētā viesnīcā Argentīnas pludmalē. Stāstītājs, kas mēģina atšķetināt notiekošo, ir savā ziņā saistīts ar līķiem, tad vēl visam pa vidu ir viņa bijusī mīla un, protams, profesionālā konkurence. Mani mazliet mulsināja jautājums, vai patiesi viņi tur tā sabrauc un apspriež visu uzreiz: medicīnas tekstus, bojevikus un neeksistējošas valodas, bet kāpēc gan ne? Skaidrs, ka galvenais ir mazliet izvēdināt galvu pie okeāna un vakarā vēl iedzert bārā.
Daiļdarba apjoms vairāk izskatās pēc stāsta, nevis romāna, un man radās sajūta, ka autors ir gribējis pateikt vairāk, nekā viņam tas ir izdevies, gan intrigas, gan intelektuālo pārspriedumu ziņā. Bet ideja ir gluži jauka, un ik pa brīdim autors tekstā iemet kaut ko interesantu.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936;
Tomijs Baiers. Akvārijs.

Klausos:

Pirmie teikumi

  Tā bija tumša un vētraina nakts. Dainis bija pieminējis manu vārdu ķēdes ierakstā, un es vaimanādama pacēlu rokas pret debesīm. Es taču neesmu no klab.lv, kur ļaudīm patīk šitādas spēlītes, tiem pašiem ļaudīm, kas ik pa laikam hipsterīgi vienaldzīgā nicībā piemin “īstos blogerus”, tos, kuru nav viņu Sviesta cibā! Bet, ja nu liktenis pret mani ir pagriezies ar šo vaigu, šejiet jums mani teikumi! Ķēdes gals paliek mētājamies zemē, paņemams jebkuram, kas vien vēlas to darīt.

Es gan neesmu ļoti māņticīga, tikai bišķiņ, bet nu pirmajā janvārī gribējās darīt to, ko vēlētos darīt visu turpmāko gadu.
…šodien pēc pusgada pārtraukuma ienācu savā blogā un skatos: WordPress man līksmi rāda kausiņu.
Nu ko lai saka, de Linta periods turpinās.
Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)?
Vispirms pieskaņota reklāmas pauze.
Man bija plāns, tāds mazītiņš, proti, mazdrusciņ uzrakstīt par oktobrī izlasītajām grāmatām, bet, tā kā šodien, rīt un parīt būs jāraksta kas pilnīgi cits, tad vēlīnā rīta stundā (kad kārtīgie ļaudis jau atgriežas no baznīcas, es dzirdu zvanus, pat ja pašai acis vēl pusaizlipušas) man ienāca prātā kas cits.
(Vāks nav gluži tāds, bet nebūsim sīkumaini.)

Snuff, snuff

Pieņemot, ka labāk vēlāk un mazāk nekā nekad un necik, te nu būs maza atskaite par septembrī, oktobrī un pat novembrī lasītajām grāmatām, kuras plašāk noteikti neaprakstīšu.


Terry Pratchett. Snuff.
Pirmkārt, zemsvītras piezīmes nebija smieklīgas. Otrkārt, grāmatā ir maniakāls slepkava. Treškārt, tēma ir ļoti drūma. Ceturtkārt, grāmatā ir milzum daudz kaku un mazliet mazāk, hmm, atvērtu veikalu. Piektkārt, Nāve KLUSĒJA. Sestkārt, vāks ir tādā krāsā, kas man pēdējā laikā ļoti patīk. Septītkārt, mūzika un priekšauti izglābs pasauli vai vismaz goblinus — varbūt. Vai viņi tad vēl būs īsti goblini, tas jau ir cits jautājums.

Trece. Trīspadsmit agrāk nepublicēti dzejnieki no Estremaduras sarakstījuši pa 13 dzejoļiem, turklāt pēdējo visiem tā arī sauc — 13, Trece –, ja vien kāds nav pacenties tā smalkāk, tas ir, sarežģītāk izteikties. Nu ko lai saka, grāmatai ir koši dzelteni vāki un diezgan mīlīgi zīmējumi. Kaķi, lai. Un es esmu redzējusi daudz, daudz sliktākus pantiņus. Bet nu palasiet tagad vecās “Acis”…

Milēna Mozere. Apkopēju sala. Šim bija jābūt humorīgam romāniņam, kurā atmaskota sapujusī Šveices mietpilsoņu sabiedrība, uz kuru noraugās galvenā varone, privātmāju un dzīvokļu apkopēja, bišķi nodzērusies zelta dvēsele ar detektīves talantu. Autore ir pamanījusies iepīt tekstā, par laimi, īsā, vai visus iespējamos stereotipus par apkopējām, gejiem un pornobāru īpašniekiem, žurnālistiem, sabiedriski aktīvām advokātēm, kas pagrabā tur pieķēdētu vīramāti, vientuļajām māmiņām, partneru rotāciju komunālos (no vārda “komūna”, protams) dzīvokļos utt. Labi, lai nu tā būtu, ka studente, kuras dēļ pasniedzējs neizšķiras no sievas, salauztās sirds un tā šausmīgā nodarījuma ar gludekli dēļ (MAITEKLIS — viņš nākamajai mīļākajai gludināja blūzītes) pamet mācības un turpina dzert vēl kādus desmit gadus, bet doma, ka viņa dabū laimīgo mīlas stāstu, proti, trīspadsmitgadīgu puiku (afrikāņu izcelsmes, mēs taču visi zinām, ka šie ir gatavi kniebties, tiklīdz izkāpj no šūpuļa), man šķiet šausminoša. Tāpat kā dūdiņas atriebes plāns iepriekš minētajai advokātei.

Julian Barnes. The Sense of Ending. Bārnss man vispār ļoti patīk kaut tāpēc vien, ka ir gaužām inteliģents, bet viņam ir labākas grāmatas par “Beigu sajūtu”, kaut vai latviski izdotā “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”. Gluži tāpat kā Laforetas “Nada”, beigas šķita nevajadzīgi pārspīlētas.

Antonio Skármeta. El cartero de Neruda. Mīlīga grāmatiņa par čīliešu jaunieti, kas negrib iet jūrā un tāpēc sāk strādāt par pastnieku. Lasītnepratēju ciemā viņa vienīgais klients ir Pablo Neruda, ko jaunais cilvēks nomoka ar saviem jautājumiem, jo īpaši pēc tam, kad iemīlas meitenē, kuras māte šo negrib ne acu galā redzēt. Romānā ir metaforu un plaģiātisma iztirzāšana un izmantošana, erotika, Nobela prēmijas gaidas, priekšvēlēšanu kampaņa un valsts apvērsums. Ir arī itāļu filma.

Alice Miller. The Drama of the Gifted Child. “Apdāvinātā bērna drāma” ir izdota arī latviski. Nosaukums ir maldinošs, te nav par to, cik grūti būt talantīgam, bet gan par to, kas notiek, kad vecāki izmanto savus bērnus, lai iegūtu nedalīto uzmanību, ko paši bērnībā nav saņēmuši, bet bērns dara visu, lai nezaudētu vecāku mīlestību, un izaug depresīvs, ar nevērtības sajūtu utt., pat ja patiesībā ir van Gogs vai Hermanis Hese, no kura vecāku izteikumiem man arī šermuļi pārskrēja.

Lasu: Rosa Montero. Te trataré como a una reina.
Amoss Ozs. Melnā kaste.

Klausos:

Decembris un tā joprojām

 Es gan neesmu ļoti māņticīga, tikai bišķiņ, bet nu pirmajā janvārī gribējās darīt to, ko vēlētos darīt visu turpmāko gadu. Piemēram, uzskriet. MsMarii man gan laipni novēlēja, lai šogad mazāk skriešanas, bet es kā gāju, tā atgriezos pēc četrām stundām (slikta doma, ja līdzi ir tikai maza ūdens pudelīte un nekā salda; toties galva pamatīgi izvēdināta). Tātad, ja var ticēt līdzībām, šogad viegli ļaušos pavedināties, pēcāk kārtīgi pieēdīšos un, ak vai, atkal gatavošu ēst.
Es gribētu arī reizēm kaut ko ierakstīt blogā. Piemēram, par tām četrām grāmatām, ko izlasīju decembrī.

  1. Junot Díaz. The Brief Wondrous Life of Oscar Wao. Šī ir dikti jauka, skumja un sāpīga grāmata par puiku, īstu SF gīku, kam neveicas ne mīlestībā, ne literatūrā, un par Dominikānas diktatūru, un tā ir pilna ar spāņu vārdiem, un man tā būs jālasa vēl kādu reizi.
  2. Stefan Themerson. The Mystery of the Sardine. Johoho, man ir vēl viena Temersona grāmata, un saprast tajā, nē, šajā neko nevar, tas ir filosofiski politisks detektīvstāsts, kurā uzsprāgst melns pūdelis un tiek pierādīts, ka Eiklīds ir īsts ēzelis, un jā, nekur es nelikšos bez literatūras (kaut vai tādēļ, ka bez divām minētajām Temersons paspēja sarakstīt vēl dažas grāmatas, tikpat nekaunīgi dīvainas un nelasāmas, tavu laimi!).
  3. Graham Joyce. Some Kind of Fairy Tale. Gandrīz Ziemassvētku stāsts par feju aizvestu – vai varbūt smagu psiholoģisku traumu piedzīvojušu – meiteni un to, ko viņas pazušana un atgriešanās nodara ģimenei un mīļotajam; gandrīz labs stāsts.
  4. Horhe Luiss Borhess. Smilšu grāmata. Ā, Borhesu es diez ko nemīlu, bet, pārlasot pēc ilgiem gadiem, nemaz tik ļauni nebija, tomēr man joprojām pietrūkst kaut kā, kas viņu padarītu par piedzīvojumu, kas uzrunātu un neatstātu vai vienkārši ļautu saskatīt to, kas no manis joprojām slēpjas. Varbūt, kad būšu vecāka un gudrāka…

 Tas par decembri. Viņgad kopumā es paguvu izlasīt 85 grāmatas, kas ir dikti, dikti maz, ja salīdzina ar to, kas mani vēl gaida (un, ja šitā turpināšu, nekad nesagaidīs). Varbūt vajag mazāk vienkārši figņas un vairāk pseidointelektuālās. Ā, vēl man stāv viena iesākta grāmata angliski un, tā kā esmu tik haotiska, kādas trīs spāniski. Šajā valodā man nevienu viņgad neizdevās izlasīt, bet šogad, jā, šogad būs cita lieta. (Jā, paldies par apvaicāšanos, mācībās man iet tā neko, pasniedzējam, šķiet, ir apnicis pie mājas darbiem rakstīt klāt “labi” dažādās variācijās, pēdējo – un noteikti vienīgo – reizi bija “fantastiski”.) Esmu izlasījusi vienu grāmatu leitiski un divas – krieviski. Lūk, arī šos skaitļus šogad gribu redzēt citādus. Bet vispār plānu man nav, tikai ceru, ka gribēšu lasīt un pa laikam arī rakstīt.
 Kas vēl? Paspēju Rotko muzejā aplūkot Pētera Martinsona izstādi, nez, kā lai sev dabū kādu vārnu un lauvu? Daudz iespaidīgāk par turpat izstādīto Dalī. Man nenoliedzami ir tricepsi. Vakar pārbaudīju – uz galvas stāvēt arī joprojām māku. Šovakar varētu vēl mazdrusciņ palasīt, mazlietiņ mājasdarbus papildīt un tad doties gulēt. Filmas atstāsim uz citu dienu, vēl jau viss gads priekšā.

Ai, ai, ai

Skatos, ka pēdējā laikā esmu rakstījusi apskaužami regulāri, proti, vienu ierakstu mēnesī. Un tā nu ir sanācis, ka šī reize ir pienākusi un es varu izteikties uzreiz par trīs mēnešos izlasīto. Tas man atsauc atmiņā kādu vakaru, kad steidzos uz kursiem (ar neizpildītiem mājasdarbiem) un mani apturēja divas jaunkundzes, kas gribēja iedot “Sargtorni”, “ko brīvajā laikā palasīt”. Jehova mans liecinieks, ka es viņām ne drusciņas nepateicu, ko domāju par šo ideju, lai gan sakāmā man nebūtu trūcis.

  1. Jeff VanderMeer. The Day Dali Died. Grāmatiņā ir īsiņi stāstiņi un ne pārāk gari dzejoļi, kuros atklājas retāk redzētas autora šķautnes, tomēr, vai varbūt tieši tāpēc, ar šo sējumu es neieteiktu sākt iepazīšanos ar dīvainās, tumšās un bezkaunīgi snobiskās fantāzijas autoru.
  2. Stīvens Kings. Roze, ērkšķu puķe. Nez, cik daudzām sievietēm ir izdevies Kinga romānu izmantot gluži praktiskos nolūkos, nu, nevis kā tējas krūzes paliktni, bet gan kā iedvesmas avotu, lai beidzot aizietu no vardarbīga vīra? (Tas, protams, jāpajautā gūglei.) Ceru, ka vismaz dažām. Bailīgi īsti nebija, pretīgi un mitoloģiski gan.
  3. N. Scott Momaday. House Made of Dawn. Baidos, ka šīs grāmatas uztvere stipri cieta no tā, ka es to kādu mēnesi staipīju līdzi (ne vairāk kā 300 lpp.), cenšoties vakarā mājupbraucot kaut ko saprast. Lai nu kā, tas ir indiāņa (latviski šitā vēl drīkst teikt?) sarakstīts romāns par kādu citu indiāni, kaktusiem, vardarbību, seksu, bezizeju un ciešanām.
  4. Lārss Keplers. Hipnotizētājs. Viss, ko var gaidīt no skandināvu kriminālliteratūras, tostarp daudzu un dažādu zivju ēdienu uzskaitījums un kāļu sautējuma piesaukšana. Labi, bet kaut kādā ziņā paredzami, par spīti negaidītajiem sižeta un iespējamā vainīgā pavērsieniem. Protams, Umberto Eko teiktu, ka tāda jau ir kriminālromāna būtība.
  5. Ians Renkins. Krusti un mezgli. Kaučkāds krimiķis. Ā, par armijniekiem.
  6. Nick Harkaway. Angelmaker. Visjaukākā un smieklīgākā izklaide no te uzskaitītajām iespējām, lai arī trūkumu šajā fantāzijas/tvaikpanka spiegu romānā ir papilnam.
  7. Людмила Петрушевская. Жила-была женщина, которая хотела убить соседского ребенка. Angliski iztulkota, šī grāmatiņa 2010. gadā saņēma Pasaules fantāzijas balvu, bet nu es nezinu, uz mani jaunsacerētie stāstiņi par miroņiem, kas iejaucas vēl nenomirušo dzīvēs, lielu un, galvenais, paliekošu iespaidu neatstāja, un kad vēl stāstos parādījās morāle… bet nu slikti ar’ it kā nebija, un vāks gluži glīts.
  8. Terry Pratchett. Eric. Šī laikam vienprātīgi tiek atzīta par vienu no sliktākajām Prečeta grāmatām, bet ziniet, šī variācija par Fausta tēmu vismaz ir īsa, tajā ir papagailis, elle un caurcaurēm noderīga pamācība, ko iesākt, ieraugot misionāru.
  9. Simona de Bovuāra. Uz sliekšņa. Man tā vien šķiet, ka pret sievietēm B. jaukundze izturējās vēl sliktāk nekā pret vīriešiem, literatūrā, protams.
  10. Ians Rankins. Atmaskot Džeku. Vēl viens krimiķis, ko sacerējis gana zināms britu autors, šoreiz par politiķiem un salīdzinoši augstām aprindām, bet nu man ar diviem viņa darbiem laikam pietiks.
  11. Terry Pratchett. Wyrd Systers. Raganām man vajadzētu patikt, bet nu sasodīts, es vīlos, varbūt tāpēc, ka man nebija īstā noskaņojumu, bet varbūt tāpēc, ka šī ir no pirmajām cikla grāmatām, nu, tādā gadījumā dikti jauki, ka lasu P. kā pagadās, neliekoties ne zinis par hronoloģiju utt.

Nu tā kaut kā. Nelasās man. Lai gan šomēnes atradās grāmata, kas šo sausuma periodu pārtrauca, tā ka, ej nu sazini, varbūt atkal kļūšu par Lasītāju. Visus izaicinājumus un dāvanas gan es atstāšu uz nākamo gadu, ak, piedodiet, ja varat, un, nu jā, ja šogad arī kāds man vēl gribēs kaut ko dāvināt, mīļuprāt pieņemšu, tikai vēl joprojām nezinu, vai pati saņemšos ko sagudrot. Ja man sevi šobrīd būtu jāraksturo ar vienu vārdu, tas būtu — pārgurusi.

Augusts

septembris13 Augusts, ziniet, bija liecība, ka plānot nav vērts, jo no pieticīgi izvēlētajām septiņām grāmatām izlasīju trīs (Lācītis pārmaiņus mani garlaikoja un krita uz nerviem, bet tas notika jau šomēnes; lai nu kā, viņu es tālāk nelasīšu), vai ka uzmanīgāk jādomā, ko saka, jo es zināju, ka tas būs saspringts mēnesis, taču nevarēju iedomāties, kādā mērā un veidā tas izpaudīsies.
 Tak attiecībā uz septembri man ir papilnam vēlmju. Es gribu iet uz kino, varbūt apmeklēt kādu Dzejas dienu pasākumu, festivālam “Survival Kit” šogad ir interesanta programma, un gribu lasīt. Daudz lasīt. Turklāt pēc ilgāka pārtraukuma man ir vēlme pēc fantastikas, fantāzijas, kaut kā tāda. Tas nozīmē, ka es varētu neoficiāli piedalīties tumšās literatūras R.I.P. izaicinājumā. Galu galā no šīs kaudzītes kaudzes tur iederas i Kings, i Kuncs, i Kārtere, i droši vien arī Vandermiers utt. Kā jau septembrī piedienas, tur ir arī pāris dzejoļu grāmatas. Nupat iekrita acīs (hmm, vai šis ir nevēlams kalks?) daži bioloģiskas noslieces darbi. Un vēl šis tas.
 Bet tātad augusts.

  1. Biruta Baumane. Sarunas ar sevi. Īsas skices ziņkārīgiem cilvēkiem, kurās darbojas, glezno, raksta un uzdzīvo daudzi latviešu mākslinieki, rakstnieki, zinātnieki utt.
  2. Džūlija Gārvuda. Netraucē man spēlēties. Romantika, psihopāte, iemīlējies algots slepkava, pakaļdzīšanās – normāli uzrakstīta, bet muļķīga grāmata.
  3. Bradley L. Garrett. Explore Everything: Place-Hacking the City. Kā autors, aizbildinoties ar zinātniskā darba rakstīšanu, dzēra alu, aptina piemineklim kaklu ar šalli, apmeklēja sen slēgtas metro stacijas, slimnīcas, padomju armijas barakas, slepenus valdības bunkurus, uzskrēja debeskrāpjos, nokāpa pazemē un kāds no tā sabiedrībai labums.
  4. Mārgarita Drable. Zelta karaļvalstis. Mazliet vecmodīga, pozitīva un gudra grāmata par sievieti, kam ir gan smadzenes, gan izturība, gan bērni, gan mīlestība.

 Starp citu, nesen kolēģis izstāstīja, ka viņa tēvs kolekcionējot grāmatas. Pirms kāda laika esot vienu pārdevis par 500 latiem. Atcerējos, ka es jutos pārsteigta, kad amazonē ieraudzīju kāda kaudzītē iekļuvušā autora citu grāmatu, kas man ir, tirgojam par pārsimt mārciņām. (Ja kas, cena kopš tā laika ir kritusies, jo neba es viena to atklāju, turklāt manējais eksemplārs ir diezgan nolasīts.) Un tad vēl viņš esot apmeklējis citu krājēju, kam ar grāmatām piekrauts pilns šķūnītis un garāža. Fū, man līdz tam vēl tālu jo tālu. Un tā kā augustā uzzināju, ka pavisam netālu no manis dzīvo kāds rotkalis, kura darbi man patīk un ir par saprātīgu cenu… nu, man tagad būs daudz kārdinājumu.