Bloga arhīvi

Seksuāli transmisīvā likantropija

Alisa Sheckley. The Better to Hold You. Il.: Gene Mollica. New York: Del Rey, 2009. 323 lpp.

    Man piemīt netikums garākos izbraukumos ņemt līdzi sarežģītas grāmatas, vismaz Dostojevski, un allaž izrādās, ka autobusam vai lidmašīnai tās ir par smagu. Šoreiz es biju apķērīgāka un somā iebāzu ne tikai mazo Virdžīnijas Vulfas stāstu grāmatiņu, bet arī paranormālu mīlas romānu par vilkačiem. Ar Vulfu gāja kā parasti, bet Šekliju es izlasīju. (Kas attiecas uz lasīšanu sabiedriskajā transportā, ievēroju kādu puisi, kas ceļoja kopā ar meiteni un lasīja “Why Have Kids?“.)
    Grāmatas sākums (lasāms šeit) bija daudzsološs. Galvenajai varonei, kas vienlaikus ir arī vēstītāja, piemīt patīkama humora izjūta (šī Šeklija ir tā Šeklija meita) un tāds pasaules skatījums, ka es ar viņu labprāt iepazītos arī īstenībā. Vārds gan viņai tāds pajocīgs trāpījies, Abra (protams, to vajadzētu transkribēt kā Ebru, bet tas vairs nebūtu tas), bet ko gan var gribēt, ja māte ir aktrise, kas filmējusies puspornogrāfisku fantastikas filmu galvenajās lomās? Abra, nu labi, Ebra, ir vetārste, stažējas institūtā, kur viņas tiešais priekšnieks slepus veic pētījumus par cilvēku un suņu dzimtas dzīvnieku ģenētisko tuvību, bet viņas vīrs Hanters tikko ir atgriezies no Rumānijas (it kā citas vietas nebūtu), kur, kā vēlāk izrādās, saķēris seksuāli transmisīvu vīrusu, kas, izmainot DNS, iepriekš minēto tuvību pastiprina vēl vairāk. Pēc Hantera atgriešanās sekss ir krietni labāks nekā iepriekš, viņa izturēšanās — krietni sliktāka, un visbeidzot viņš nolemj atgriezties tēva mājās kādā pilsētiņā trīs stundu brauciena attālumā, kur vilkači ir ierastāka parādība nekā Ņujorkas centrā.
    Ebra nav gatava zaudēt vīru, par kura neuzticību tikko uzzinājusi, tāpēc atsakās no sūri grūti izcīnītās stažieres vietas un kopā ar Hanteru pārceļas uz savrupmāju meža malā. Tur viņa nejūtas īsti laimīga, darbu sameklēt nevar, no rītiem zālienā mētājas sīku dzīvnieciņu līķi, Hanters joprojām ir atsvešinājies, toties viņa atkal sastopas ar savādi seksuāli pievilcīgo un ieinteresēto Redu.
    Diemžēl stāstījuma gaitā kaut kur pazūd Ebras humors un viņa izrādās gaužām nedroša un atkarīga no Hantera. Sastopot Redu, viņa it kā atžirgst un atgūst pašapziņu, tomēr šīs pārmaiņas tik ļoti ir vīrieša rosinātas, ka nerada pārliecību par Ebras spēju pastāvēt vienai, neesot ar kādu attiecībās. Turklāt izskatījās, ka Reds ir pārāk līdzīgs Hanteram, arī viņš ir spējīgs manipulēt ar Ebru. Beigu daļā romānā parādās arvien vairāk tipiska romantiska stāsta iezīmju, kas to, manuprāt, tikai sabojāja. Zināmu atsvaru gan deva caurcaurēm dzīvnieciskais sieviešu cīniņš par partneri un lielākā daļa ainu ar Ebras māti, kas ir ekscentriska, neciešama, tomēr šarmanta dāma.
    Grāmatai ir turpinājums, taču salkanīgo beigu un varones nīkulības dēļ nedomāju, ka to lasīšu, lai gan tur, jādomā, ir vairāk vilkaču un šī romāna sākums man tiešām patika. Ebras balss jau pēc pāris lappusēm paņēma savā varā. Taču, pie joda, kas tā par veģetārieti, kas reizēm ēd zivis, jo apsolījusi to ārstam, un, kad vīrs kļūst asinskārāks, sāk gatavot viņam gaļas ēdienus?
    Vēl viens grāmatas fragments lasāms autores vietnē.

Rijkuris

Andruss Kivirehks “Rijkuris jeb Novembris“. Tulk. Zane Balode, il. Agris Liepiņš. Rīga: Lauku Avīze, 2009. (Andrus Kivirähk. Rehepapp ehk November. 2000.) 218 lpp.

    Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” man bija viens no pagājušā gada atklājumiem, turklāt grāmatas tulkotāja Zane Balode par darbu saņēma Literatūras gada balvu. “Rijkuris” ir sarakstīts krietnu laiku pirms “Čūskuvārdiem”, bet to izlasīju tikai tagad.
    Protams, uzreiz rodas vēlme salīdzināt, un salīdzināšana “Rijkuri” atstāj ja ne ēnā, tad otrajā vietā gan. Arī šī grāmata vēsta par igauņu teiksmaino pagātni, mazliet vēlāku gadsimtu, kad vāci jau bija iedzīvojušies kaimiņu zemē, korāļu dziedāšana nevienu neinteresēja, bet uz baznīcu labā laikā igauņi tomēr devās kuplā pulkā, jo dievmaizītes var labi izmantot skrošu vietā, kad jānošauj kāds ķēms. Ar tādiem tur pilni meži, un viņi visi labprāt nolocītu kādu cilvēku. Ēst tak katram vajag.
    Zemniekiem pārtiku sagādāt vieglāk nekā meža iemītniekiem. Katram ir pa pūķim, kas velk uz māju ne tikai zeltu, bet arī putras bļodas, un, ja gribas pašam pašiverēt pa muižas vai kaimiņmājas kambariem, atliek tikai paņemt raganas doto pelēko putru, kas palīdz iziet cauri sienām. Tur, pie citu labumiem, ciematnieki satiekas visbiežāk, jo kārtīgam igaunim mūžs jāpavada zogot. Nāsīs ievilktā manta vai nu jāapēd un jāizdzer, vai arī jānorok — lai citiem netiek.
    Ir jau smieklīgi Kivirehka jociņi, un grāmata ir pilna ar derīgiem padomiem, kā piekrāpt Velnu, mēri, purva drudzi, par muižniekiem nemaz ir nerunājot, taču vienā brīdī kļūst apnicīgi. Zagšana, kaušanās, lamāšanās atkārtojas atkal un atkal, un šķiet, ka autors visu jau ir pateicis, bet vēl turpina runāt. Tad parādās sērīga romantiska līnija, kas attaisno grāmatas atlikušo daļu, bet stāsts, kas jau tā ir pagalam neomulīgs, kļūst vēl skumjāks. Beigas vispār ir traģiskas. “Čūskuvārdos” vismaz bija cerība, ka no progresa varētu sagaidīt arī kaut ko labu, “Rijkurī” nekas neliecina par to, ka reiz būs citādi. Lai gan pašam Rijkurim un vēl dažiem grāmatas tēliem piemīt cilvēcība, attapība un saprāts, pārējiem ļaudīm šīs īpašības nepielīp. Smieklīgais gabals izrādās ļoti drūms. Salīdzinot ar “Čūskuvārdiem”, tas ir krietni plakanāks, taču lasīt un atrast pa uzrunājošai vietai var gluži labi.

    Viņš bija pamodies, devies ārā pačurāt un sastapies ar ķēmu. Šis starpgadījums viņu nomierināja un atjaunoja sirdsmieru. Rijkuris atminējās vienu no sniegavīra stāstiem, kurā kaut kāds bruņinieks bija sastapies ar pūķi, cīnījies ar to vairākas dienas un atbrīvojis princesi. Viņš salīdzināja šo stāstu ar nule notikušo starpgadījumu. Pirmām kārtām, viņš nebija meklējis ķēmu kā bruņinieks pūķi. Ķēms pats bija atnācis blisināties uz šo, kad viņš bija taisījies nolaist ūdeni. Otrkārt, viņa cīniņš neilga vairākas dienas, bija pieticis ar vienu bliezienu. Treškārt, viņš neatbrīvoja nekādu princesi. No tāda ķēma arī nevarēja nevienu atbrīvot, tāds nekad nevienu cilvēku neturēja gūstā, jo tūdaļ visus apēda, tur šim bija veselais saprāts, jo gūsteknis ir jābaro, bet pilns vēders baro pašu. Beigu beigās viņš arī nebija ķēmu īsti nobeidzis, bet gan atļāvis tam vistas vai aitas veidolā pašpacierēt pa balto pasaulīti, jo vai tad arī ķēms negrib maķenīt papriecāties, kālabad lieki šaut pār strīpu. Rijkurim šķita, ka viņš ir rīkojies prātīgāk par to sniegavīra bruņinieku.

Ja jau visi par Kingu, tad es ar’

Stephen King and Peter Straub “The Talisman“. New York: Ballantine Books, 2001 (1984). 768 lpp.

    Reiz sensenos laikos vaicāju Asmo, lielam Kinga cienītājam, ar kuru grāmatu labāk sākt, un viņš man ieteica “Zaļo jūdzi”. (Patiesībā es jau biju lasījusi “On Writing”, bet tas neskaitās.) Tā kā manā bibliotēkā oriģinālā bija nevis “Zaļā jūdze”, bet gan “The Talisman”, es tomēr paņēmu to, jo īpaši tālab, ka grāmatiņu biezo romānu Kings sarakstījis kopā ar citu pazīstamu, bet manis nelasītu šausmu žanra meistaru, Pīteru Strobu. Abu autoru zinātāji apgalvo, ka tekstā labi varot redzēt vietas, kur beidzis rakstīt viens autors un sācis otrs, bet es godīgi atzīšos, ka pāreju nepamanīju, tāpēc par stila smalkumiem vai raupjumiem nemaz nemēģināšu izteikties.
    Galvenais varonis ir divpadsmitgadīgs puika Džeks Sojers. Viņa tēvs ir miris un mātei, bijušajai B kategorijas filmu karalienei, ir vēzis kādā no pēdējām stadijām. Viņa ar dēlu ir aizbraukusi uz klusu austrumu piekrastes pilsētiņu, kur reiz jutusies laimīga. (Grāmatas sākuma lappuses lasāmas šeit.) Džeks ar kāda paveca nēģera/melnādainā/afroamerikāņa un neganti spēcīga dzēriena palīdzību nokļūst citā pasaulē, Teritorijās, un atklājas, ka tur viņam reiz ir bijis dubultnieks. Viņa māte, protams, labā karaliene, guļ uz nāves gultas, varu sagrābis nelietīgs sadists Morgans, un tikai Džeks var izglābt pasauli un savas mātes. Lai to izdarītu, viņam jādodas briesmu pilnā un tālā ceļojumā, pāri visām ASV, un jāuzmeklē kristāla lode jeb Talismans.
    Kā redzams, klasisks bērnu fantāzijas romāna sižets. Ja tajā nebūtu tik daudz vardarbības, es teiktu, ka tā ir puiku grāmata. Puiku, jo, lai gan grāmata ir veltīta abu autoru mātēm, sieviešu tēlus tajā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tie paši parādās tikai uz īsu brīdi. Mātes mirst un nav vairs spējīgas pievērst uzmanību dēlam. Kad Džeks paziņo, ka dosies prom uz ilgāku laiku, māte pat nepiesola naudu un neliek paņemt līdzi sviestmaizes, ūdens pudeli vai zobu suku. Ļoti iespējams, ka bērns, kam mirst māte, jūtas pavisam pamests, tomēr es neticu, ka māte neparūpētos par to, kas ar viņu notiks. Džeka drauga, viņa tēva drauga Morgana dēla Ričarda, māte ir mirusi, taču tas tiek tikai pavirši pieminēts pāris teikumos. Džeks domā par savu tēvu, taču Ričardam māte laikam būs bijusi vienaldzīga. Visvairāk vietas grāmatā atvēlēts citai sievietei, kāda bāra īpašnieka draudzenei, kas reizēm pret Džeku izturas pat labi, taču visu laiku pacieš un, iespējams, pat izbauda sava drauga vardarbību.
    Teritorijas, kur gaiss tik salds un augļi tik lieli, zāle tik zaļa un vilkači tik mīļi, Džekam tomēr šķiet bīstamākas par ASV, tāpēc lielāko daļu ceļa uz Kaliforniju viņš veic parastajā pasaulē. Tā kā naudas viņam nav, Džeks visu laiku ir spiests stopot un piepelnīties. (Dīvaini, ka neviens satiktais cilvēks knauķi neaizved uz policiju.) Ceļojums ļoti ievelkas, kas nav prātīgi, ņemot vērā mātes stāvokli. ASV Džeks arī sastopas ar vairumu briesmu. Saskare ar fantāzijas pasauli viņu ir padarījusi ļoti valdzinošu, viņā iemīlas un grib izmīlēt visi apturētie šoferi. Valdzinājums neiedarbojas uz tiem ļaudīm, kam Teritorijās ir ļaunie dubultnieki un kas visiem spēkiem mēģina apturēt Džeku. Te nu autori ir ļāvušies izdomai. Tuneļos Džekam uzglūn gailējošas rijīga kazuvīra acis, pa ceļam trāpās cilvēkēdāji koki, visu pārņem tārpi, augstākminētā bāra saimnieks liek viņam cilāt pilnas alus mucas un mēģina pārņemt parādu verdzībā. Beigās Džeks vēl nokļūst ķerta misionāra vadītā labošanas darbu iestādē, kas ir patiesi pretīga. Viņš sastopas ar vai visu ļaunumu, kas realitātē var piemeklēt amerikāņu puiku, tikai šoreiz visu vēl baisāku padara ļaunuma dubultā pastāvēšana abās teritorijās. Būtībā Džeka pārbaudījumi ir tik smagi, ka visu laiku būtu jāuztraucas par viņa dzīvību, ja vien nebūtu skaidri zināms, ka priekšā vēl ir daudz lappušu.
    Reizi pa reizei viņš piezvana arī mammai.
    Autori ne tikai parāda, kas apdraud vientuļus bērnus un kā cilvēku ļaunums un alkatība sabojā sapņu zemi, bet arī daudzviet piemin, cik piesārņota ir kļuvusi Amerika.
    Pēc garā ceļojuma beigu kulminācija šķita ļoti neizteiksmīga. Lasot mani ik pa laikam kaitināja pārspīlējumi, pārlieku izteiktais sadalījums labajos un ļoti sliktajos, sieviešu pasivitāte, sižeta attīstības paredzamība. Tagad, kad vēl ne gads nav pagājis, es samierinos ar domu, ka tā tiešām varētu būt ļoti nelaimīga bērna fantāzija, tomēr joprojām uzskatu, ka Lindgrēna “Brāļos Lauvassirdīs” labā un ļaunā cīņu ir aprakstījusi daudz smalkāk, baudāmāk un aizkustinošāk. Džekam es laikam tā arī nesāku just līdzi. Vilkacim Vilkam, ko Džeks izrāva no Teritorijām šaipusē, gan.
    Grāmatai ir nosacīts turpinājums “Black House”, un es ceru to kādreiz izlasīt.

Labākie šausmu stāsti

The Best Horror of the Year, Volume 3. Ed. by Ellen Datlow. Il. Allen Williams. San Francisco: Night Shade Books, 2011.

Es parasti domāju, ka šausmu literatūra nav domāta man. Tur droši vien vainojams tas, ka man nepatīk zombiji un vampīri, un filmas, kuru varoņus citu pēc cita nogalina un apēd. Turklāt es baidos. Pēc Linča “Ceļa uz nekurieni” (“Lost Highway”; šī filma gan man patika) noskatīšanās vairs nevarēju stopot. Ja nu apstātos mašīna bez vadītāja… Tāpēc 2010. gada (atkāpe tiem, kurus interesē saistītā atstarpe. Lai datorā rindiņa nebeigtos ar 2010., rakstot Word’ā, nospiediet reizē Ctrl, Shift un atstarpes taustiņu. Citus derīgus padomus pareizrakstības jautājumos meklējiet Vārdotājas piezīmēs), tātad 2010. gada šausmu stāstu izlasei vajadzēja mani ne tikai iepazīstināt ar līdz šim nezināmiem autoriem, bet arī palīdzēt noskaidrot, kā tad īsti ir ar tām šausmām.
Ir labi. Vampīru nebija, pāris zombijiski gabali gan bija, taču arī tie izrādījās lasāmi, bet galvenais – es nospriedu, ka šausmu stāsti tāda tumša fantāzija vien ir. Kārtīgi literatūrzinātnieki un fani nepiekristu, bet tas nekas. Tiesa, es tā arī nenobijos.
Grāmata sākas ar gandrīz 40 lappušu garu priekšvārdu, kurā Detlova, kas jau 25 gadus veido dažādu fantastikas žanru antoloģijas un ir bijusi pāris žurnālu literatūras nodaļas redaktore (vai nav sapņu darbs?), iepazīstina ar svarīgāko, kas angliski publicēts pagājušajā gadā. No visa tā lēruma viņa ir izvēlējusies 21 darbu, ko ievietot krājumā.
Krājums sākas ar stāstu, kurā jūtams sengrieķu gars: “At the Riding School” (Cody Goodfellow). Tajā jūtama mazliet antifeminiska noskaņa, toties tiek aizstāvētas kentauru tiesības. Nekā jautra gan tur nav. (Kā gan citādi?)
“Mr. Pigsny” (Reggie Oliver) ir mazs vīriņš, kas gangsteru ģimenē tiek nodots mantojumā līdz ar Ķīnas vāzi un vēl šo to. Es teiktu, ka ironijas te bija vairāk nekā šausmu.
“City of the Dog” (John Langan): elles suņi Ghûl Atlantas pazemē un neīstas jūtas. Sāncenši un greizsirdība. Nodevība vai pašsaglabāšanās instinkts. Nebija slikti, bet kaut kā pietrūka, lai stāsts mani pa īstam uzrunātu.
“Just Outside Our Windows, Deep Inside Our Walls” (Brian Hodge) man patika. Iedomājieties zēnu, kura uzzīmētais īstenojas dzīvē. Vai nāvē. Un meiteni, kuras stāstītajās pasakās meitenes vienmēr nogalina troļļus un cilvēkēdājus Ļoti skumjš stāsts par vientuļiem bērniem, kas cieš no vardarbības.
“Lesser Demons” (Norman Partridge) nebija man tuvākais stāsts grāmatā, no kuras tas ņemts, taču laikam vienīgais, kas pagājušajā gadā publicēts pirmo reizi. Ļoti amerikānisks gabals par šerifu, kas apšauj ar melno maģiju uzceltus dēmoniskus zombijus, un bērniem, kas atrok kapus un ēd miroņus. Laikam beidzot jāpalasa Lavkrafts, lai kaut ko saprastu.
Zombiju tēmu turpina “When the Zombies Win” (Karina Sumner-Smith), ko es sauktu par dzejoli prozā. Tas, tāpat kā grāmatas beigu daļā publicētais stāsts “The Days of Flaming Motorcycles” (Catherynne M. Valente), zombijus cilvēcisko, parādot tos nelaimīgus un apjukušus. Labāk, nekā biju gaidījusi.
“–30- -“ (Laird Barron) autors šobrīd ir viens no nekomerciālās šausmu literatūras spilgtākajiem rakstniekiem, pat es viņa vārdu zinu no galvas, tikai lasījusi līdz šim neko nebiju. Stāsts par diviem zinātniekiem, kam pusgadu jādzīvo meža biezoknī, pētot anomālu dzīvnieku uzvedību masu slepkavības vietas tuvumā, ir pārliecinošs un biedējošs, bet visvarenā ļaunuma izpausmes baiso noskaņu drīzāk izjauca. Ja es ticētu sātanam, būtu cita lieta.
“Fallen Boys” (Mark Morris) ir tieši tāds, kādu es iedomājos šausmu stāstu. Ar atriebīgu garu.
“Was She Wicked? Was She Good?” (M. Rickert) lai kalpo par pamācību visiem ņūeidžiskajiem vecākiem, kas sev vēlas īpaši attīstītus bērnus. Redzēt laumiņas ir bīstami!
“The Fear” (Richard Harland) ir stāsts par šausmu filmu cienītāju grupiņu, kas atrod kāda kulta režisora nezināmu darbu un dodas noskaidrot filmas tapšanas vēsturi. Tas, kādas šausmas cilvēki ir spējīgi sagādāt cits citam, šķita daudz būtiskāk par pārdabiskā elementa parādīšanos. Man bija sajūta, ka uz beigām stāsts it kā salūst divās daļās un zaudē savu spēku. Iespējams, lasot no jauna un vairāk uzmanības pievēršot vēstītājam, rastos citāds priekšstats.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja “Till the Morning Comes” (Stephen Graham Jones). Ģimene ar diviem dēliem uz laiku uzņem pie sevis sievas brāli, bijušo hipiju, kas noklāj istabas sienas ar vecās grupas afišām, uz kurām sazīmēts skeleti. “Laikam jau ne visi tēti atstāj sapņus pie durvīm. Daži tos paslēpj skapī.” Vecākais dēls, kas to visu stāsta, pamazām sāk saskatīt to, kas slēpjas skapī, un viņam no tā ir bail. Par ģimenes noslēpumiem, zaudētiem sapņiem, spokiem un izaugšanu, gan baisi, gan skumji, gan cerīgi – šo stāstu es noteikti pārlasīšu.
Stāsts “Shomer” (Glen Hirshberg) man drīzāk šķita mīļš, nevis biedējošs. Mārtijs pavada nakti apbedīšanas birojā, sargājot savu mirušo tēvoci, kā tas ebrejiem pienākas, un uzzinot, kas un no kā īsti jāsargā.
Bet pēc tam tūlīt seko pelēkas bezcerības pilnais “Oh I Do Like to Be Beside the Seaside” (Christopher Fowler). Mazās, noplukušās kūrortpilsētiņās mīt ne viens vien ļaunums.
“The Obscure Bird” (Nicholas Royle) beigas es īsti nesapratu, manuprāt, tur varētu būt divi pretēji notiekošā varianti. Varbūt tieši tāpēc šis stāsts man iespiedās atmiņā. Stāsta varoņu ģimene, kurā ir nedziedināms bērns, lēnām sairst, tāpat arī jaunās tramvaju līnijas būve iznīcinās neskaitāmas pūču un citu putnu ligzdošanas vietas.
“Transfiguration” (Richard Christian Matheson) ir stāsts par atriebes eņģeli, kas Aļaskā sūta nāvē grēciniekus. Vismaz lasīšanas laikā es sajutu sniega vētras.
“The Folding Man” (Joe R. Lansdale). Klasisks spoku stāsts, šoreiz par Helovīnu, kad apkārt braukā melns auto, pilns mūķenēm, un pazūd cilvēki. Par to autors ieguva savu astoto Brema Stokera balvu.
“Just Another Desert Night With Blood” (Joseph S. Pulver, Sr.), izrādās, esot dzejolis prozā. Es ar to nesaslēdzos. Bet sargieties no tiem, kas naktīs klīst tuksnesī!
“Black and White Sky” (Tanith Lee) ir vēl viens putnu atnestas nelaimes variants. Angliju piemeklē žagatas. Labi uzrakstīts stāsts ar dzīviem varoņiem, tikai es īsti nesapratu, kāpēc tas viss notiek.
“At Night When the Demons Come” (Ray Cluley) ir diemžēl diezgan paredzams angļu autora sacerēts darbs, kura darbība norisinās Amerikā. Jāsaka, šādu postapokaliptisku, distopisku ainavu, kurā daži izdzīvojušie cilvēki iet, kur acis rāda, vairoties no Briesmām (šajā gadījumā, protams, izsalkušām dēmonēm) un cits no cita, es nekur citur nemaz nevaru iedomāties. Eiropai labāk piestāv iepriekšējā stāstā aprakstītais scenārijs.
Viss beidzas ar intelektuālu vilkaču stāstu “The Revel” (John Langan), kas stāsta un analizē pats sevi. Droši vien par vilkačiem runāt kļūst aizvien grūtāk, tik daudz jau pateikts. Bija interesanti, bet atsvešinātības sajūta nezuda arī beigās, kur autors, šķiet, bija iecerējis iespēju lasītājam mainīt attieksmi.
Ko es no tā varu secināt? Uz mani iedarbojas psiholoģiskā šausmu literatūra. Cilvēki var būt briesmīgāki par dēmoniem.

Asiņainais kambaris

Angela Carter “The Bloody Chamber And Other Stories“. With an introduction by Helen Simpson. Il. Anne-Louise Knudsen. London: Vintage Books, 2006 (1979).

Andželas Kārteres vārdu pirmo reizi ievēroju kādā Nīla Geimena grāmatā – pateicības vārdos tiem, kas ietekmējuši viņa darbu. Vēlāk latviski izdeva viņas divus pēdējos romānus, tomēr angļu literatūrā viņa plaši pazīstama esot kļuvusi ar otro stāstu krājumu „The Bloody Chamber”, no kura trīs stāsti ir iztulkoti un publicēti “¼ Satori”. (Un, tā kā saiti atradu Vikipēdijā, atļaušos norādīt, ka visu krājumu var izlasīt angliski, lūk, šeit.)
Izdevumam, kuru lasīju, ir skaists, bet mānīgi gaišs vāks. Uz tā attēlotā ziema un vilks izskatās krietni bezzobaināki nekā Kārteres stāstos, kur ziemā neviens neiet mežā bez katru dienu uztrīta mednieku dunča, un pilsētas salonos nav drošāk.

Nodevīgie dienvidi, tu domā, ka tur nav ziemas, bet aizmirsti, ka nes to sev līdzi.

Plānajā grāmatiņā ir desmit versijas par pasaku tēmām: blīvs, griezīgs teksts. Kārtere vispār ļoti interesējās par dažādu tautu pasakām un vēl īsi pirms nāves kārtoja pasaku krājumu par attapīgām sievietēm. Titulstāsts „Asiņainais kambaris” ir deviņpadsmitā gadsimta beigu stāsts par Zilbārdi – franču marķīzu, kas tikko apprecējis ceturto sievu, vēl pavisam jaunu un nevainīgu meiteni. Nē, patiesībā meitene stāsta pati par sevi, par to, kā viņu savaldzina drūmā, milzīgā vīrieša dāvātie siltumnīcas ziedi un dārgakmeņi, kā viņa pakļaujas un iedomājas, ka tas ir viņas liktenis, ka marķīzs ir viņā saskatījis slēpjamies tumšu kaislību un mazohismu, ka viņa grib to, kas gaida nākotnē.

Es gulēju gultā viena. Un ilgojos pēc viņa. Un viņš man riebās.

Zaudējusi nevainību, kas sargā kā lietuvēna krusts, jaunā sieva var pavisam viegli kļūst par padevīgu upuri, ļauties priekšstatam par liktenīgu kaisli un mīlestību, kuras dēļ var arī mirt. Šādas iespējas priekšā nonāk arī citu stāstu varoņi, jo Kārteri šeit piesaista pasaku un seksualitātes tumšā puse, vardarbība, ko var pieņemt vai noraidīt, nekļūstot par pasīvu iekāres objektu, kas izšķīst, tiek aprīts un iznīcināts. Otrā iespēja mums ar autori, protams, patīk labāk.
Grāmatā ir arī pāris stāsti par skaistuli un briesmoni, Runča Zābakos pārgalvīgie piedzīvojumi, savedot kopā divus mīlētājus, kā arī pa vienai Meža ķēniņa, Sniegbaltītes, negaidīti iemīlējušās vampīres (skat. video) un trīs vilkaču pasakas. Pāris stāsti, piemēram, latviski tulkotais „Sniega bērns”, ir īsi un koncentrēti kā jau pasaka, taču lielākā daļa vairāk līdzinās ierastam literāram darbam, tajos sīkāk ieskicēti varoņi, teksts ir drīzāk juteklisks nekā askētisks. To pavisam labi var lasīt, nedomājot, ko no tā var mācīties, vienkārši izbaudot meistarīgu rakstnieces darbu.

Tomēr, tomēr…
Vilki zina ceļu uz tavu pavardu. Vienmēr tos neatvairīt. Vilka ādā var slēpties arī kāds cits. Un tev ir jāzina, kad cirst viņam ar nazi, bet kad – izlasīt no kažoka utis.

Amerikāņu dēmoni

Norman PartridgeLesser Demons“, “Red Rover, Red Rover“. Il. Vincent Chong. Burton: Subterranean Press, 2010.

Pirms kāda laika manā RSS lasītājā pienāca ziņas no izdevniecības Subterranean Press. Tad es sapratu, ka tas ir galīgi nepraktiski, jo man gribējās vai ikkatru viņu jauno grāmatu kaut vai vāka ilustrāciju dēļ vien. SP ir īstā vieta, kurp doties, ja vēlies iegādāties luksusizdevumus, piemēram, kādu apzeltītu un autora parakstītu Geimena grāmatu par pārsimts dolāriem vai smalkākā variantā par pusotru tūkstoti. No ziņām es atrakstījos, bet pie pāris SP grāmatām vēlāk tomēr tiku, protams, ne tik grezniem izdevumiem.
Lesser Demons man ir limitētajā variantā, proti, ar autora parakstu un brošētu stāstu (to, ko angliski sauc par chapbook) piedevām. Mazo grāmatiņu izlasīju tūlīt. Vēl bija vasara, un man tuvumā bija divas iespējamas peldvietas: viena pilna ūdenszālēm, duļķainu dibenu un gliemežvākiem, kas sagrieza kājas asiņainas, otra – dziļš bijušais karjers ar ļoti stāvu krastu un saltu ūdeni. Stāstā divi puikas iet pārnakšņot pie auksta un aizauguša ezera, kam ir slikta slava, īpaši pēc tam, kad tur noslīka viņu skolasbiedrene.

Visi saka, pie ezera spokojoties, bet zēni bija vērojuši visu vasaru un nebija redzējuši nevienu spoku.
Līdz šim.

Vai nu no spokiem, vai dzīviem cilvēkiem – no kaut kā zēniem noteikti būs jābaidās, sēžot paslēptuvē kazenājos. Stāstā viņu bailes sabiezē, līdz vēstījums apraujas tieši pirms šausmīgākā brīža. Dzīvē es tās atcerējos katru reizi, nonākot pie meža karjera.
Desmit grāmatā publicētie stāsti man tā līdzi nevelkas, jo nekad nenokļūstu to darbības vidē: tuksnešainajā Arizonā, kur ir šerifi, noziedznieki un pa kādam plastmasas kovbojam, zombijam un vilkatim. Pārtridžs ir tik amerikānisks, ka man, šķiet, pietrūkst vesternu pieredzes, lai viņu izjustu tā pa īstam. Viņa šausmas es nevis izdzīvoju, bet noskatos kā aizraujošu kino, kas nereti sākas kā gangsterfilma un tad, it kā ar melni vardarbīgajām ainām būtu par maz, tajā ielaužas pārdabiski šausmeņu elementi. Tāds ir jau pirmais stāsts Second Chance (Otrā iespēja), kurā viens smagi savainots laupītājs dodas pie otra atprasīt savu guvuma daļu. Tikai kāds – kas? – jau ir pasteidzies pirms viņa un piespraudis kolēģi pilnu ar makšķerāķiem. Beigās izrādās, ka šis ir stāsts par mīlestību.
Ja tiek galā ar pirmā stāsta nepatīkamajām vietām, ar šaušanu, sišanu un spīdzināšanu, ko autors parāda neizskaistinot un netīksminoties, arī pārējais nebūs par traku. Pārtridžs, kas trīsreiz saņēmis Brema Stokera balvu par izciliem sasniegumiem šausmu literatūrā, nezaudē humānismu, un visos stāstos ir arī kas gaišs. Varbūt visdrūmākais, bet man viens no tuvākajiem, ir stāsts The House Inside (Māja iekšā), kur saule ir pārvērtusies un sadedzina pasauli. Cilvēki jau ir miruši, un atdzīvojušās rotaļlietas, kas mēģina nokļūt ēnā un saprast, kāpēc tas viss notiek, apdraud neganti izsalcis zirneklis. Bezcerīgā situācijā mazie kovboji, kareivji un indiāņi nepadodas vājumam un nekrīt izmisumā. Tēli ir kā dzīvi, es noticu plastmasas mantiņu mulsumam un drosmei.
Stāsti uzrakstīti lakoniski skaidrā, varētu teikt – vīrišķīgā valodā. Ļoti spilgti aprakstīta darbības vide, ne velti es pieminēju kino. Viss patiešām ir redzams, vienalga, ikdienišķi rozmarīna krūmi vai no vēl nesen dzīvas miesas un metāla sastiķētas elles mašīnas. Bieži vien autors izmanto viena teikuma rindkopas, kas pilnas spriedzes.

Tumsa bija labāka.
Tumsa varēja nozīmēt gandrīz jebko.

Vai:

Neviens nebija miris. Vēl ne.
Bet augstu debesīs virs viņiem visiem jau riņķoja klijāni.

Internetā lasāmi šajā grāmatā iekļautie stāsti Road Dogs, Durton un stāsta The Iron Dead sākums.

Sirsnīga šausmene bērniem un pieaugušajiem

Neil Gaiman „The Graveyard Book”. HarperCollins, 2008.

(Šeit ir videoieraksts, kurā Geimens nolasa visu grāmatu.)

„Kapsētas grāmatu” es būtu gribējusi izlasīt jau bērnībā, kad baidīšanās ir būtiski svarīga dzīves sastāvdaļa un kad man noteikti ne vienā vien vietā būtu aizrāvusies elpa. Taču arī tagad tā ievilka sevī un vilināja nekavējoties lasīt tālāk, lai uzzinātu, kā viss beigsies un kāpēc vispār tas ir sācies. Tāpēc grāmata būs jāpārlasa vēlreiz, nu jau lēnāk, lai labāk izbaudītu gan spriedzi, gan humoru, kā arī novērtētu atsauces un alūzijas, kuru Geimena darbos netrūkst. Tie vienmēr ir daudzslāņaināki nekā izskatās no pirmā acu uzmetiena.

Grāmata sākas šādi: „Tumsā bija roka, un tā turēja nazi.”

Ar šo nazi tiek nogalināta gandrīz visa aizmigusī ģimene, tikai pusotrgadīgais mazulis ir pamanījies nošļūkt pa kāpnēm un aizrāpot tālāk uz pakalnu, kur atrodas veca kapsēta. Mirušajiem atmaigst sirds, un viņi uzņemas rūpes par bērniņu. Galu galā nāvei jābūt žēlsirdīgai. Tā nu Neviens Ouenss (jo viņš neizskatās pēc neviena cita, tikai pēc sevis), visu mīlēts, aug kapsētā, apgūst spokošanās gudrības un ar laiku arī dzīvo pasaulē noderīgas mācības. Kārtīgs Austrumeiropas ēdiens, proti, biešu zupa ar skābo krējumu, gan viņam nez kāpēc galīgi neiet pie sirds, ne tā kā čipsi. Bet aiz žoga viņu joprojām meklē Visu amatu piepratēji Džeki, kas grib līdz galam paveikt iesākto darbiņu…

Grāmatā darbojas ne tikai dzīvi un miruši cilvēki, bet arī vampīrs, vilkate, spārnota asīriešu mūmija, bezmiesisks ķeltu druīda kalps, dēmoni miroņēdāji, un šie radījumi lielākoties ir daudz simpātiskāki un uzticamāki par cilvēkiem, mudinot lasītāju nenovērsties no citādā un saskatīt to, kas slēpjas aiz virskārtas. Morāles – nevis moralizēšanas – te netrūkst, kā jau tas piedienas bērnu grāmatai. Piemēram, galvenais varonis vienbrīd nevēlas apgūt šauri izmantojamas zināšanas, apgalvojot, ka tās viņam nemūžam nevajadzēs. Kā tad, nevajadzēs… Neviens ik nodaļā iekuļas nepatikšanās, jo neņem vērā aizbildņu padomus, taču drosme, apķērība un labā audzināšana (“lai uzaudzinātu bērnu, ir vajadzīga vesela kapsēta”) palīdz viņam sveikam un veselam tikt ar tām galā. Arī neciešamos pusaudža gadus viņš pārlaiž veiksmīgi, jo Nevienam ir ģimene, kādu varētu vēlēties jebkurš bērns – mīloša, izprotoša, iecietīga un pastāvību rosinoša. Lūk, morāle arī vecākiem.

Ļoti aizkustinoša ir nodaļa “Raganas kapakmens”, kas publicēta atsevišķi un pagājušajā gadā apbalvota ar prestižo žurnāla “Locus” balvu (šogad to saņēma arī “Kapsētas grāmata”). Stāsts par meitenes pasludināšanu par raganu un spīdzināšanu līdz nāvei izklausās ļoti ticams, tādi gadījumi raganu prāvu laikā noteikti nebija retums. Tā vis nav nekāda mūsdienu vikas mācības piekritēju izklaide.

“Viņi atnāk uz manu mājiņu rītausmā, pirms es vēl esmu īsti pamodusies, un izvelk mani ciema pļavā… Cits pēc cita viņi zem debesīm pieceļas kājās un stāsta par saskābušu pienu un zirgiem, kas sākuši klibot, un beidzot pieceļas Džemimas kundzene, resnākā, sārtākā, viskārtīgāk noberztā no visiem, un stāsta, kā Solomons Porits tagad viņai iet apkārt ar līkumu, toties ap veļas mazgātavu riņķo kā lapsene ap medus podu, un tās ir manas burvestības, viņa saka, kas viņu tādu padarīja, un nabaga jaunais cilvēks noteikti ir apvārdots. Tā viņi mani piesaitē pie moku krēsla un to pabāž zem ūdens pīļu dīķī, sakot – ja es esmu ragana, es nenoslīkšu un man nekas nekaitēs, bet ja neesmu ragana, tad gan es matīšu… Viņi dedzināja manu līķi ciema pļavā, līdz no manis palika tikai melnas ogles, un iemeta mani bedrē Podnieka laukā, pat neuzliekot kapakmeni ar manu vārdu.”

Arī par citiem pārdabiskajiem varoņiem Geimens stāstā ievij izglītojošas ziņas (viņa vampīri tumsā nespīd, tiem ir citas, daudz drošākas pazīmes) un vienlaikus parāda tos jaunā gaismā. Grāmata gan šķiet baiga (palasīju internetā, kā daži vecāki un skolotāji sašuta, ka tik vardarbīgam darbam piešķirtas jauniešu literatūras prēmijas), taču patiesībā tā ir ļoti sirsnīga, beigās nākas just līdzi pat pašam ļaunuma iemiesojumam, jo arī tas cieš gluži cilvēcīgi. Var just, ka autoram pašam ir bērni, kas pieaug un iziet plašajā, bīstamajā pasaulē, bruņoti tikai ar vecāku, kaimiņu un skolotāju iemācīto un pašu labo sirdi un prātu. Ja vien šis darbs būtu izdots latviski (šis tas no Geimena ir), es teiktu, ka tas noteikti jāizlasa vai visiem bērniem un viņu vecākiem, un tiem, kam patīk laba un aizraujoša literatūra. Tagad atliek cerēt uz labākiem laikiem un latviešu grāmatniecības atdzīvošanos.

 P.S. Grāmata tikko ir saņēmusi Hugo balvu (to piešķir fantastikas fani) kā labākais 2008. gada romāns.