Bloga arhīvi

Stulbākais eņģelis

Christopher Moore. The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror. London: William Morrow, 2007 (2004). 288 pp.

Nu tad beidzot! Šogad es laicīgi atcerējos jau kuro gadu pēc kārtas iecerēto Ziemassvētku grāmatu. Atcerējos un izlasīju, un esmu apmierināta.

Author’s Warning
If you’re buying this book as a gift for your grandma or a kid, you should be aware that it contains cusswords as well as tasteful depictions of cannibalism and people in their forties having sex. Don’t blame me. I told you.

Mazliet dīvainajā Kalifornijas tūristu pilsētiņā, ko Mūrs jau iepriekš ir aprakstījis kādā citā grāmatā, ko es, par laimi, tieši biju lasījusi, tiek gaidīti Ziemassvētki. Pestīšanas armija vāc ziedojumus, naktīs zog Ziemassvētku priedītes, tiek apspriesta ikgadējās vientuļo cilvēku ballītes ēdienkarte (kurā būs daži negaidīti papildinājumi).

It was Christmastime, and she was in the Christmas spirit – she was feeling lonesome.

Un mazs zēns kļūst par liecinieku tam, kā tiek nogalināts Ziemassvētku vecītis. Tieši tajā dienā, kad pilsētiņā kāds ļoti izskatīgs svešinieks grib sev atrast bērnu. Bārā.

Mavis reached under the bar and pulled out her miniature baseball bat. Just because he was pretty didn’t mean he couldn’t be improved by a smack upside the head with a piece of earnest hickory. Men: a wink, a thrill, a damp squish, and before you knew it it was time to start raising lumps and loosening teeth. Mavis was a pragmatic romantic: love – correctly performed, she believed – hurts.

Lai piepildītu viņa neiespējamo vēlēšanos. Un stulbais erceņģelis to arī paveic, tikai neviena dzīva dvēsele par to nez kāpēc nepriecājas.
“Eņģelis” salīdzinājumā ar “Kaisles ķirzaku” man šķita pavieglāks, bet, ņemot vērā specifisko tēmu, tieši laikā pāris decembra vakariem, īpaši šogad, jo arī viņi apgalvo, ka decembrī nekad nelīstot, bet atnāk El Ninjo (niņo), un viss notiek. Absurds, ironija, zemjostasvietas humors, narkotikas, noziegumi, psihiatriskās slimības, dīvaiņi, eņģeļi, zobenu kaujas, sikspārnis saulesbrillēs, beigas un iespēja sākt visu no jauna – tas viss tur ir.
Lai jums priecīgi svētki, garda maltīte un Ziemassvētku brīnums!

“That’s horrible. He’s stoned. I’m not eating stoned brains.”

Šonedēļ internetā. 17. Kreicbergs/Kroshils, sievietes…

Tad nu beidzot arī es palasīju Toma Kreicberga, pareizāk sakot, Tom Crosshill, stāstus. Tos, kas publicēti internetā. Pāris ir gluži jauni. Es sāku ar “Fragmentation, or Ten Thousand Goodbyes“.

Every day, Mom says goodbye to me for the last time.
I need to go to the office or meet Lisa at the airport or pop out for some milk. I’m lacing my shoes in the hallway when I hear the tap-tap-tap of her heels. I freeze for a moment, then rise to meet her.
Mom stands in the door, elegant in a simple dress. No matter the silvery hair. No matter how her skin, once a smooth dark brown, wrinkles over her bones. You’d never guess she has lived a century. She has no titanium knees, no vat-grown veins, no concession to modernity inside her.
If only her mind were as strong.

Pāris reižu man ir gadījies jau no viena stāsta secināt, ka tas ir mans autors. Šī nebija tā reize, taču stāsts man patika. Skaidra, izteiksmīga valoda, labi iederējās vairākas reizes izmantotie atkārtojumi. Īsajā stāstā autors ir pamanījies ietvert vairākus sarežģītus jautājumus (stāsts ir par mīlestību, atsacīšanos, sugas identitāti, brīvību utt.). Lai gan labi noprotams, kāda izvēle varoni sagaida noslēgumā, tas īpaši netraucēja. Jūtams, ka autoram ir ko teikt, un tas man šķiet ļoti svarīgi. Arī no pārējiem stāstiem radās iespaids, ka Kreicbergs raksta, lai pateiktu ko būtisku, turklāt vairākos darbos, piemēram, “To Fly a Pig in the Dorseny Sky“, parādās patīkama humora izjūta.

Oh what terror, to fly a pig in the Dorseny sky.
Fists clutching Bella’s ears, Palo chokes against the crosswind. Bella oinks, and he loosens his thighs around her flanks, but it’s hard. The ground recedes, a checkerboard of green and yellow around Dorseny Town. Five years since the war with the Heelings, and takeoff still gives him the shivers.

Nez, kā Josts ir iztulkojis pumpkinition?
Tikpat smieklīgi nopietns bija zombijgabals “The Zombie Of His Early Days“.

Every morning Bobby visits Chuck. He goes down to the basement and rattles Chuck’s cage with his cane. Chuck only snarls and spits, and grinds the rotten stubs of his teeth — gnish, gnash, gnish, gnash. He’s a real codger, Chuck is. Should have seen him back in the day, though. World ain’t got zombies like Chuck anymore.

Jaunākajā publikācijā “Bearslayer and the Black Knight” beidzot ir redzams autora latviskums, taču manuprāt Daugavas pārveidošana par Daugyvu utt. bija lieka tāpat kā vienkāršās kokvilnas drānas, un ne tikai tāpēc, ka angliski lasošie tikpat nepamanīs joku. Vispār man šķita, ka Pumpura sižeta izmantošana autoru ierobežo.

“I hate her, and I love her, as I do the Latts.” Bearslayer twisted and shrank as he spoke, bone crunching, skin crackling, until a man stood by the Knight’s side once again. “The Latts gave me to her, and She broke me. But She also remade me. And the Latts accepted me when I came home. When others called me demon, they made me their champion.”

Viņa, protams, ir lācene.
Vēl man ļoti patika īsais, skumīgais stāsts par pūķeni, kas sapņo par Parīzi “Express to Paris by Dragon First Class” (audio), bet ne tik ļoti Nebulai nominētais “Mama, We are Zhenya, Your Son“. Tajā cieš bērns un sunītis. Mazliet par daudz aizkustinoši.

Mama,
I think this is Zhenya, your son. I’m not sure.
Nothing is sure. I understand that now. Everything is, and is not. The dragon helped me understand. A wall is no wall if I’m everywhere.

Vēl internetā var lasīt “Sandra Plays for the Cast-Iron Man“, kur roboti ilgojas pēc mūzikas un kas latviski lasāms šeit, un “Waiting for Number Five“, kur mehāniska lelle cer uz mīlestību, un noklausīties “To Be Alone Again“, kur varoņa ķermenis nogalina labāko draugu, kamēr kāds ir nolaupījis viņa prātu.

Par spīti Lāčkāvim un Latvijas literatūras gada balvas nominācijai par labāko debiju, es Kroshilu sauktu par latviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieku. Londonas meitene, kas šogad apņēmusies izlasīt pa grāmatai no katras valsts un aprakstīt izlasīto emuāros “A year of reading the world”, kā Latvijas literatūras pārstāvi sākumā gan bija izvēlējusies Dāvidu Bezmozgi. Tagad tur ir parādījušās arī Agate Nesaule un Inga Žolude, kas gan nez vai jau ir izdota angliski. Iemetot skatienu Latvijas literatūras centra datu bāzē, izskatās, ka viņai vēl varētu piedāvāt gandrīz tikai Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (dzeja neder). Vai ir vērts?

“Clarkesworld Magazine” jaunākajā numurā publicētas arī vairāku rakstnieku pieredze t.s. pasaules radīšanā un Daniela Abrahama raksts par lasīšanu un recenziju rakstīšanu “Another Word: Reading as Performance”:

A really objective review of a book would be about a book as… well, as an object. “I find the use of a sans serif font problematic, and the thick bond of the paper gives the book a weight that exaggerates its true word count.” Or, you know. Whatever. Point is, it wouldn’t be useful.
I don’t want an objective review of a book. I want an idea of what kind of subjective experience I’m likely to have when I read it. I’m assuming that’s what most readers of reviews are looking for too. As an extra added bonus, it would be nice if the review added some insight or depth that would help me experience the story in a way that was even more compelling and involving than I would have managed on my own. But hey, no pressure.
In that light, the reason that two reviewers can come to the same text and come back totally dissimilar reports is pretty clear. They aren’t describing the same experience.

Turpat ir arī intervija ar astoņiem rakstniekiem un vienlaikus augstskolu pasniedzējiem, kur viņi runā par fantastikas vietu augstskolās, nicīgu attieksmi, tehnoloģiju un izglītības nākotni. Kā saka Džefrijs Fords:

Higher education teaches you how to answer questions; speculative fiction teaches you how to ask them. They don’t so much collide as pass through each other.

“The New York Times”, kā atsaucoties uz manu sieviešu mēnesi martu, publicēts raksts “The Second Shelf: On the Rules of Literary Fiction for Men and Women“.

As VIDA, a women’s literary organization, showed in February in its second annual statistical roundup, women get shockingly short shrift as reviewers and reviewees in most prestigious publications. Of all the authors reviewed in the publications it tracked, nearly three-fourths were men. No wonder that when we talk about today’s leading novelists — the ones who generate heat and conversation and are read by both men and women — we are talking mostly about men. [..]
It seems no coincidence that some of the most esteemed women writing today — Toni Morrison, Joyce Carol Oates, Margaret Atwood, Doris Lessing, Marilynne Robinson — came to prominence at an unusual moment in time when the women’s movement could be felt everywhere. Stories, long and short, and often about women’s lives, suddenly mattered to the cultural conversation. This period, the 1970s and to an extent the early ’80s, initially appeared to create an entirely different and permanent reality for female fiction writers. Men were actively interested in reading about the inner lives of women (or maybe some just pretended they were) and received moral kudos for doing so.

Latviešu prozaiķes, par laimi, nepavisam nav tik bēdīgā stāvoklī, taču man ir nelāgas aizdomas, ka, papētot tulkoto daiļliteratūru un tās recenzijas, autoru dzimumu sadalījums būtu diezgan neproporcionāls. “Latvju Tekstu” pavasara numurā, piemēram, no deviņām recenzētajām grāmatām sievietes ir sarakstījušas divas. Sadaļas “Jaunākās grāmatas” īsrecenzijās ir pieminētas sešas oriģinālliteratūras grāmatas, no kurām vienas autore ir sieviete un vēl viena ir abu dzimumu redaktoru sastādīts krājums, un divpadsmit tulkojumi (tiem pieskaitīju arī baltvācu autora darbu, kam tulkotājs nav norādīts). No tiem vienu ir sarakstījusi sieviete, jau minētā Tonija Morisone.

Labākie šausmu stāsti

The Best Horror of the Year, Volume 3. Ed. by Ellen Datlow. Il. Allen Williams. San Francisco: Night Shade Books, 2011.

Es parasti domāju, ka šausmu literatūra nav domāta man. Tur droši vien vainojams tas, ka man nepatīk zombiji un vampīri, un filmas, kuru varoņus citu pēc cita nogalina un apēd. Turklāt es baidos. Pēc Linča “Ceļa uz nekurieni” (“Lost Highway”; šī filma gan man patika) noskatīšanās vairs nevarēju stopot. Ja nu apstātos mašīna bez vadītāja… Tāpēc 2010. gada (atkāpe tiem, kurus interesē saistītā atstarpe. Lai datorā rindiņa nebeigtos ar 2010., rakstot Word’ā, nospiediet reizē Ctrl, Shift un atstarpes taustiņu. Citus derīgus padomus pareizrakstības jautājumos meklējiet Vārdotājas piezīmēs), tātad 2010. gada šausmu stāstu izlasei vajadzēja mani ne tikai iepazīstināt ar līdz šim nezināmiem autoriem, bet arī palīdzēt noskaidrot, kā tad īsti ir ar tām šausmām.
Ir labi. Vampīru nebija, pāris zombijiski gabali gan bija, taču arī tie izrādījās lasāmi, bet galvenais – es nospriedu, ka šausmu stāsti tāda tumša fantāzija vien ir. Kārtīgi literatūrzinātnieki un fani nepiekristu, bet tas nekas. Tiesa, es tā arī nenobijos.
Grāmata sākas ar gandrīz 40 lappušu garu priekšvārdu, kurā Detlova, kas jau 25 gadus veido dažādu fantastikas žanru antoloģijas un ir bijusi pāris žurnālu literatūras nodaļas redaktore (vai nav sapņu darbs?), iepazīstina ar svarīgāko, kas angliski publicēts pagājušajā gadā. No visa tā lēruma viņa ir izvēlējusies 21 darbu, ko ievietot krājumā.
Krājums sākas ar stāstu, kurā jūtams sengrieķu gars: “At the Riding School” (Cody Goodfellow). Tajā jūtama mazliet antifeminiska noskaņa, toties tiek aizstāvētas kentauru tiesības. Nekā jautra gan tur nav. (Kā gan citādi?)
“Mr. Pigsny” (Reggie Oliver) ir mazs vīriņš, kas gangsteru ģimenē tiek nodots mantojumā līdz ar Ķīnas vāzi un vēl šo to. Es teiktu, ka ironijas te bija vairāk nekā šausmu.
“City of the Dog” (John Langan): elles suņi Ghûl Atlantas pazemē un neīstas jūtas. Sāncenši un greizsirdība. Nodevība vai pašsaglabāšanās instinkts. Nebija slikti, bet kaut kā pietrūka, lai stāsts mani pa īstam uzrunātu.
“Just Outside Our Windows, Deep Inside Our Walls” (Brian Hodge) man patika. Iedomājieties zēnu, kura uzzīmētais īstenojas dzīvē. Vai nāvē. Un meiteni, kuras stāstītajās pasakās meitenes vienmēr nogalina troļļus un cilvēkēdājus Ļoti skumjš stāsts par vientuļiem bērniem, kas cieš no vardarbības.
“Lesser Demons” (Norman Partridge) nebija man tuvākais stāsts grāmatā, no kuras tas ņemts, taču laikam vienīgais, kas pagājušajā gadā publicēts pirmo reizi. Ļoti amerikānisks gabals par šerifu, kas apšauj ar melno maģiju uzceltus dēmoniskus zombijus, un bērniem, kas atrok kapus un ēd miroņus. Laikam beidzot jāpalasa Lavkrafts, lai kaut ko saprastu.
Zombiju tēmu turpina “When the Zombies Win” (Karina Sumner-Smith), ko es sauktu par dzejoli prozā. Tas, tāpat kā grāmatas beigu daļā publicētais stāsts “The Days of Flaming Motorcycles” (Catherynne M. Valente), zombijus cilvēcisko, parādot tos nelaimīgus un apjukušus. Labāk, nekā biju gaidījusi.
“–30- -“ (Laird Barron) autors šobrīd ir viens no nekomerciālās šausmu literatūras spilgtākajiem rakstniekiem, pat es viņa vārdu zinu no galvas, tikai lasījusi līdz šim neko nebiju. Stāsts par diviem zinātniekiem, kam pusgadu jādzīvo meža biezoknī, pētot anomālu dzīvnieku uzvedību masu slepkavības vietas tuvumā, ir pārliecinošs un biedējošs, bet visvarenā ļaunuma izpausmes baiso noskaņu drīzāk izjauca. Ja es ticētu sātanam, būtu cita lieta.
“Fallen Boys” (Mark Morris) ir tieši tāds, kādu es iedomājos šausmu stāstu. Ar atriebīgu garu.
“Was She Wicked? Was She Good?” (M. Rickert) lai kalpo par pamācību visiem ņūeidžiskajiem vecākiem, kas sev vēlas īpaši attīstītus bērnus. Redzēt laumiņas ir bīstami!
“The Fear” (Richard Harland) ir stāsts par šausmu filmu cienītāju grupiņu, kas atrod kāda kulta režisora nezināmu darbu un dodas noskaidrot filmas tapšanas vēsturi. Tas, kādas šausmas cilvēki ir spējīgi sagādāt cits citam, šķita daudz būtiskāk par pārdabiskā elementa parādīšanos. Man bija sajūta, ka uz beigām stāsts it kā salūst divās daļās un zaudē savu spēku. Iespējams, lasot no jauna un vairāk uzmanības pievēršot vēstītājam, rastos citāds priekšstats.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja “Till the Morning Comes” (Stephen Graham Jones). Ģimene ar diviem dēliem uz laiku uzņem pie sevis sievas brāli, bijušo hipiju, kas noklāj istabas sienas ar vecās grupas afišām, uz kurām sazīmēts skeleti. “Laikam jau ne visi tēti atstāj sapņus pie durvīm. Daži tos paslēpj skapī.” Vecākais dēls, kas to visu stāsta, pamazām sāk saskatīt to, kas slēpjas skapī, un viņam no tā ir bail. Par ģimenes noslēpumiem, zaudētiem sapņiem, spokiem un izaugšanu, gan baisi, gan skumji, gan cerīgi – šo stāstu es noteikti pārlasīšu.
Stāsts “Shomer” (Glen Hirshberg) man drīzāk šķita mīļš, nevis biedējošs. Mārtijs pavada nakti apbedīšanas birojā, sargājot savu mirušo tēvoci, kā tas ebrejiem pienākas, un uzzinot, kas un no kā īsti jāsargā.
Bet pēc tam tūlīt seko pelēkas bezcerības pilnais “Oh I Do Like to Be Beside the Seaside” (Christopher Fowler). Mazās, noplukušās kūrortpilsētiņās mīt ne viens vien ļaunums.
“The Obscure Bird” (Nicholas Royle) beigas es īsti nesapratu, manuprāt, tur varētu būt divi pretēji notiekošā varianti. Varbūt tieši tāpēc šis stāsts man iespiedās atmiņā. Stāsta varoņu ģimene, kurā ir nedziedināms bērns, lēnām sairst, tāpat arī jaunās tramvaju līnijas būve iznīcinās neskaitāmas pūču un citu putnu ligzdošanas vietas.
“Transfiguration” (Richard Christian Matheson) ir stāsts par atriebes eņģeli, kas Aļaskā sūta nāvē grēciniekus. Vismaz lasīšanas laikā es sajutu sniega vētras.
“The Folding Man” (Joe R. Lansdale). Klasisks spoku stāsts, šoreiz par Helovīnu, kad apkārt braukā melns auto, pilns mūķenēm, un pazūd cilvēki. Par to autors ieguva savu astoto Brema Stokera balvu.
“Just Another Desert Night With Blood” (Joseph S. Pulver, Sr.), izrādās, esot dzejolis prozā. Es ar to nesaslēdzos. Bet sargieties no tiem, kas naktīs klīst tuksnesī!
“Black and White Sky” (Tanith Lee) ir vēl viens putnu atnestas nelaimes variants. Angliju piemeklē žagatas. Labi uzrakstīts stāsts ar dzīviem varoņiem, tikai es īsti nesapratu, kāpēc tas viss notiek.
“At Night When the Demons Come” (Ray Cluley) ir diemžēl diezgan paredzams angļu autora sacerēts darbs, kura darbība norisinās Amerikā. Jāsaka, šādu postapokaliptisku, distopisku ainavu, kurā daži izdzīvojušie cilvēki iet, kur acis rāda, vairoties no Briesmām (šajā gadījumā, protams, izsalkušām dēmonēm) un cits no cita, es nekur citur nemaz nevaru iedomāties. Eiropai labāk piestāv iepriekšējā stāstā aprakstītais scenārijs.
Viss beidzas ar intelektuālu vilkaču stāstu “The Revel” (John Langan), kas stāsta un analizē pats sevi. Droši vien par vilkačiem runāt kļūst aizvien grūtāk, tik daudz jau pateikts. Bija interesanti, bet atsvešinātības sajūta nezuda arī beigās, kur autors, šķiet, bija iecerējis iespēju lasītājam mainīt attieksmi.
Ko es no tā varu secināt? Uz mani iedarbojas psiholoģiskā šausmu literatūra. Cilvēki var būt briesmīgāki par dēmoniem.

Amerikāņu dēmoni

Norman PartridgeLesser Demons“, “Red Rover, Red Rover“. Il. Vincent Chong. Burton: Subterranean Press, 2010.

Pirms kāda laika manā RSS lasītājā pienāca ziņas no izdevniecības Subterranean Press. Tad es sapratu, ka tas ir galīgi nepraktiski, jo man gribējās vai ikkatru viņu jauno grāmatu kaut vai vāka ilustrāciju dēļ vien. SP ir īstā vieta, kurp doties, ja vēlies iegādāties luksusizdevumus, piemēram, kādu apzeltītu un autora parakstītu Geimena grāmatu par pārsimts dolāriem vai smalkākā variantā par pusotru tūkstoti. No ziņām es atrakstījos, bet pie pāris SP grāmatām vēlāk tomēr tiku, protams, ne tik grezniem izdevumiem.
Lesser Demons man ir limitētajā variantā, proti, ar autora parakstu un brošētu stāstu (to, ko angliski sauc par chapbook) piedevām. Mazo grāmatiņu izlasīju tūlīt. Vēl bija vasara, un man tuvumā bija divas iespējamas peldvietas: viena pilna ūdenszālēm, duļķainu dibenu un gliemežvākiem, kas sagrieza kājas asiņainas, otra – dziļš bijušais karjers ar ļoti stāvu krastu un saltu ūdeni. Stāstā divi puikas iet pārnakšņot pie auksta un aizauguša ezera, kam ir slikta slava, īpaši pēc tam, kad tur noslīka viņu skolasbiedrene.

Visi saka, pie ezera spokojoties, bet zēni bija vērojuši visu vasaru un nebija redzējuši nevienu spoku.
Līdz šim.

Vai nu no spokiem, vai dzīviem cilvēkiem – no kaut kā zēniem noteikti būs jābaidās, sēžot paslēptuvē kazenājos. Stāstā viņu bailes sabiezē, līdz vēstījums apraujas tieši pirms šausmīgākā brīža. Dzīvē es tās atcerējos katru reizi, nonākot pie meža karjera.
Desmit grāmatā publicētie stāsti man tā līdzi nevelkas, jo nekad nenokļūstu to darbības vidē: tuksnešainajā Arizonā, kur ir šerifi, noziedznieki un pa kādam plastmasas kovbojam, zombijam un vilkatim. Pārtridžs ir tik amerikānisks, ka man, šķiet, pietrūkst vesternu pieredzes, lai viņu izjustu tā pa īstam. Viņa šausmas es nevis izdzīvoju, bet noskatos kā aizraujošu kino, kas nereti sākas kā gangsterfilma un tad, it kā ar melni vardarbīgajām ainām būtu par maz, tajā ielaužas pārdabiski šausmeņu elementi. Tāds ir jau pirmais stāsts Second Chance (Otrā iespēja), kurā viens smagi savainots laupītājs dodas pie otra atprasīt savu guvuma daļu. Tikai kāds – kas? – jau ir pasteidzies pirms viņa un piespraudis kolēģi pilnu ar makšķerāķiem. Beigās izrādās, ka šis ir stāsts par mīlestību.
Ja tiek galā ar pirmā stāsta nepatīkamajām vietām, ar šaušanu, sišanu un spīdzināšanu, ko autors parāda neizskaistinot un netīksminoties, arī pārējais nebūs par traku. Pārtridžs, kas trīsreiz saņēmis Brema Stokera balvu par izciliem sasniegumiem šausmu literatūrā, nezaudē humānismu, un visos stāstos ir arī kas gaišs. Varbūt visdrūmākais, bet man viens no tuvākajiem, ir stāsts The House Inside (Māja iekšā), kur saule ir pārvērtusies un sadedzina pasauli. Cilvēki jau ir miruši, un atdzīvojušās rotaļlietas, kas mēģina nokļūt ēnā un saprast, kāpēc tas viss notiek, apdraud neganti izsalcis zirneklis. Bezcerīgā situācijā mazie kovboji, kareivji un indiāņi nepadodas vājumam un nekrīt izmisumā. Tēli ir kā dzīvi, es noticu plastmasas mantiņu mulsumam un drosmei.
Stāsti uzrakstīti lakoniski skaidrā, varētu teikt – vīrišķīgā valodā. Ļoti spilgti aprakstīta darbības vide, ne velti es pieminēju kino. Viss patiešām ir redzams, vienalga, ikdienišķi rozmarīna krūmi vai no vēl nesen dzīvas miesas un metāla sastiķētas elles mašīnas. Bieži vien autors izmanto viena teikuma rindkopas, kas pilnas spriedzes.

Tumsa bija labāka.
Tumsa varēja nozīmēt gandrīz jebko.

Vai:

Neviens nebija miris. Vēl ne.
Bet augstu debesīs virs viņiem visiem jau riņķoja klijāni.

Internetā lasāmi šajā grāmatā iekļautie stāsti Road Dogs, Durton un stāsta The Iron Dead sākums.

Labākie stāsti labākai pasaulei

The Very Best of Charles de Lint. Il. Charles Vess, John Coulthart. San Francisco: Tachyon, 2010.


Čārlzs de Lints līdz šim man bija daudz dzirdēts vārds, par viņu runā arī kā par urbānās fantāzijas aizsācēju, bet viņa darbus nekad nebiju lasījusi. Iepriekšējā grāmatu pirkšanas reizē nolēmu šo lietu labot. Izrādījās, ka grāmatu viņam ir daudz, ieskaitot visus mazos atsevišķu stāstu izdevumus, kādas septiņdesmit. Tik neizlēmīgu cilvēku kā mani šāds skaitlis var novest izmisumā, neļaujot izvēlēties neko. Par laimi, tieši ap to laiku iznāca de Linta stāstu izlase, un man neradās nekādas grūtības.
Šī ir arī mana pirmā mazās izdevniecības “Tachyon” grāmata. Visas viņu izdotās grāmatas gan tagad nepasūtīšu, kā to vēloties darīt citi, taču es viņus saprotu. Var redzēt, ka izdevēji mīl gan grāmatas, gan šo žanru. Dizains glīti nostrādāts līdz pat it kā sīkumiem. Burti un rindu starpas nav ne par mazu, ne par lielu. Papīram var sajust tekstūru, un tas ir nevis spoži balts, bet gan acīm tīkamā nokrāsā. Mīksto vāku grāmatai pēc izlasīšanas muguriņa ir kā jauna, bez nevienas rievas.
Taču galvenais, protams, ir teksts. Jāsaka, nemaz nevajadzēja 29 stāstus un vairāk nekā 400 lappušu, lai es iemīlētu de Lintu. Uz aizmugurējā vāka fotogrāfijā redzams vīrs ar naģeni, brillēm un īsu, iesirmu bārdu. Viņš varētu būt mežsargs vai varbūt podnieks, taču nē, viņš esot dzejnieks, dziesmu autors, izpildītājs un folklorists, Pasaules fantāzijas un citu balvu laureāts.

Šis ir senāks attēls.


Tomēr pirmais stāsts, pareizāk sakot, divu lappušu garš fragments, kurā mēs pirmo reizi satiekam daudzu de Linta stāstu varoni Džiliju Koperkornu (varētu teikt arī Varagraudi), mani atstāja saltu. De Linta varonis, kas pats ir burvis cita de Linta varoņa sacerētos stāstos, izklāsta savus uzskatus par realitāti, kurā „lietas pastāv tāpēc, ka mēs gribam, lai tās būtu”. Viss var būt reāls – arī burvji un goblini – ja mēs skaidri, nešaubīgi zinām, ka tie pastāv. Šis fragments gan ļauj saprast de Linta pamatpostulātus, bet tajā nav nekā, ko gaidām no stāsta. Es noliku grāmatu nost un pie tās atgriezos pēc vairākām dienām, kad man bija tieši tik daudz brīva laika, lai izlasītu vienu īstu stāstu.
Un uzķēros. „Koijota stāsti” atsauca atmiņā Sprīdīša izdotās Džeimī de Andželo „Indiāņu teikas”, kur bija tādi dzejoļi kā „O, Čūska, man atbildi nedevusī, / Vakarā, kad tevi nositu”. (Ritas Laimas Krieviņas tulkojums.) Tikai de Linta pasakas vairāk domātas pieaugušajiem. Blēdīgais Koijots iekļūst nepatikšanās, un tiesnesis viņu uz gadu pārvērš pelē.

„Vienalga, cik mazu tu mani padari,” Koijots, viņš saka tiesnesim. „Es joprojām esmu Koijots.”

Tikmēr indiānis Alberts, iznācis no cietuma, sāk vārīt tēju un stāstīt stāstus, un daži viņu sāk uzskatīt par šamani, un graustu rajonā parādās cerība…
Daži nākamie stāsti vai varbūt pasakas ir tradicionāli ķeltiskā garā – par Ozola karaļa meitu Meranu, ko arfists izglābis no nāves, un sīkļautiņiem, kam patīk darīt nešpetnības. Merana un Cerins, viņas vīrs, parādās arī vēlāk sarakstītajos Ņūfordas, de Linta atrastās pilsētas, stāstos. Tie piepilda gandrīz visu grāmatu, bet pa vidu ir arī vampīri, gangsteri, čigāni, zombiji un Merlins, kas ieslodzīts kokā un sapņo, ka ir cilvēks.
De Lints ir dzimis stāstnieks, kas skaisti, pat muzikāli, un aizraujoši pauž būtiskas lietas. Lasot var viegli iztēloties, kā viņš to visu stāsta pie ugunskura vai krāsns, vai vienkārši kafijas krūzes, turklāt viņš izklausās pēc laba cilvēka. Tas attaisno arī zināmu atkārtošanos, jo skaidrs, ka svarīgie jautājumi jāpiemin atkal un atkal. De Lintam būtiska ir māksla – vienalga, mūzika, glezniecība vai literatūra – kā labā avots. Viņš daudz runā par to, cik svarīgi nepazaudēt savu balsi, dziedāt savas dziesmas (un tā nav tikai folkmūzika, tikpat daudz viņš piemin arī panku) un izteikt savu vēstījumu.
Ņūforda nav patīkamāka vieta par citām pilsētām, un de Lintu galvenokārt interesē tās trūcīgie iedzīvotāji, ielu bērni, no vardarbības cietušie un no smalkās sabiedrības izstumtie ļaudis. Mākslinieki naudu pelna, piestrādājot par oficiantēm vai muzicējot uz ielas. Tajā pašā laikā cilvēki cenšas palīdzēt cits citam un pietiek paraudzīties ar acu kaktiņu, lai pavērtos cita, maģiska pasaule. Ņūfordā, gluži tāpat kā te, elfus un burvestības tāpat vien neieraudzīsi, tev tie jāzina meklēt un, galvenais, jānotic to esamībai. Tāpat kā labajam cilvēkos.
Man liekas, „Hekate” varētu būt īstā izdevniecība, kam publicēt de Linta krājumu. Varbūt mazliet īsāku nekā šo izlasi, bet noteikti skaistos vākos un uz laba papīra.

Mums jābeidz aizmirst un jāsāk atkal atcerēties. Mums jābeidz visu prasīt, jābeidz gaidīt, lai cilvēki dotu to, kas mums šķiet vajadzīgs. Patiesībā mums vajag tikai stāstus. Mums ir stāsti, un tie mums sniedz to, ko neviens cits nevar iedot, to, ko mēs varam tikai paņemt paši, jo nav neviena, kas varētu atdot lepnumu. Tas ir jāatgūst pašam.

“Make a Joyful Noise” gan nav iekļuvis izlasē, bet neko citu internetā lasāmu es neatradu.

Mazdrusciņ pabaidīties

 Ir tāda vietne, kas piedāvā lasīt grāmatas e-pastā, katru reizi saņemot mazu teksta gabaliņu. Klasika ir dabūjama par velti, par jaunajām grāmatām lielākoties jāmaksā. Gaidot amerikāņu rakstnieka Deivida Velingtona (David Wellington) vilkačiem veltīto grāmatu “Frostbite”, DailyLit dāvina viņa īsstāstus — veselu mēnesi katru dienu pa vienam.
 Stāstiņi par zombijiem, vampīriem un citiem pārdabiskiem briesmoņiem varbūt nav īpaši oriģināli, un to beigas ir diezgan paredzamas, taču tie ir prasmīgi uzrakstīti. Man patīk to noskaņa (te gan jāņem vērā, ka šo žanru lasu reti, un varbūt tā labākiem pazinējiem būtu atšķirīgs skatījums). Nav briesmīgi nejauki, nāve parasti tikai nojaušama, nevis kārtīgi aprakstīta, kas to padara vēl baisāku. Valda viegla spriedze, piemēram, stāstos “God” un “90%”, kas man patika visvairāk. Daži citi stāsti gan neuzrunāja vispār.
 Velingtons internetā ir publicējis arī savu romānu pirmās versijas, un tieši tāpēc viņš esot atradis izdevēju savām grāmatām.