Bloga arhīvi

Šonedēļ internetā. 17. Kreicbergs/Kroshils, sievietes…

Tad nu beidzot arī es palasīju Toma Kreicberga, pareizāk sakot, Tom Crosshill, stāstus. Tos, kas publicēti internetā. Pāris ir gluži jauni. Es sāku ar “Fragmentation, or Ten Thousand Goodbyes“.

Every day, Mom says goodbye to me for the last time.
I need to go to the office or meet Lisa at the airport or pop out for some milk. I’m lacing my shoes in the hallway when I hear the tap-tap-tap of her heels. I freeze for a moment, then rise to meet her.
Mom stands in the door, elegant in a simple dress. No matter the silvery hair. No matter how her skin, once a smooth dark brown, wrinkles over her bones. You’d never guess she has lived a century. She has no titanium knees, no vat-grown veins, no concession to modernity inside her.
If only her mind were as strong.

Pāris reižu man ir gadījies jau no viena stāsta secināt, ka tas ir mans autors. Šī nebija tā reize, taču stāsts man patika. Skaidra, izteiksmīga valoda, labi iederējās vairākas reizes izmantotie atkārtojumi. Īsajā stāstā autors ir pamanījies ietvert vairākus sarežģītus jautājumus (stāsts ir par mīlestību, atsacīšanos, sugas identitāti, brīvību utt.). Lai gan labi noprotams, kāda izvēle varoni sagaida noslēgumā, tas īpaši netraucēja. Jūtams, ka autoram ir ko teikt, un tas man šķiet ļoti svarīgi. Arī no pārējiem stāstiem radās iespaids, ka Kreicbergs raksta, lai pateiktu ko būtisku, turklāt vairākos darbos, piemēram, “To Fly a Pig in the Dorseny Sky“, parādās patīkama humora izjūta.

Oh what terror, to fly a pig in the Dorseny sky.
Fists clutching Bella’s ears, Palo chokes against the crosswind. Bella oinks, and he loosens his thighs around her flanks, but it’s hard. The ground recedes, a checkerboard of green and yellow around Dorseny Town. Five years since the war with the Heelings, and takeoff still gives him the shivers.

Nez, kā Josts ir iztulkojis pumpkinition?
Tikpat smieklīgi nopietns bija zombijgabals “The Zombie Of His Early Days“.

Every morning Bobby visits Chuck. He goes down to the basement and rattles Chuck’s cage with his cane. Chuck only snarls and spits, and grinds the rotten stubs of his teeth — gnish, gnash, gnish, gnash. He’s a real codger, Chuck is. Should have seen him back in the day, though. World ain’t got zombies like Chuck anymore.

Jaunākajā publikācijā “Bearslayer and the Black Knight” beidzot ir redzams autora latviskums, taču manuprāt Daugavas pārveidošana par Daugyvu utt. bija lieka tāpat kā vienkāršās kokvilnas drānas, un ne tikai tāpēc, ka angliski lasošie tikpat nepamanīs joku. Vispār man šķita, ka Pumpura sižeta izmantošana autoru ierobežo.

“I hate her, and I love her, as I do the Latts.” Bearslayer twisted and shrank as he spoke, bone crunching, skin crackling, until a man stood by the Knight’s side once again. “The Latts gave me to her, and She broke me. But She also remade me. And the Latts accepted me when I came home. When others called me demon, they made me their champion.”

Viņa, protams, ir lācene.
Vēl man ļoti patika īsais, skumīgais stāsts par pūķeni, kas sapņo par Parīzi “Express to Paris by Dragon First Class” (audio), bet ne tik ļoti Nebulai nominētais “Mama, We are Zhenya, Your Son“. Tajā cieš bērns un sunītis. Mazliet par daudz aizkustinoši.

Mama,
I think this is Zhenya, your son. I’m not sure.
Nothing is sure. I understand that now. Everything is, and is not. The dragon helped me understand. A wall is no wall if I’m everywhere.

Vēl internetā var lasīt “Sandra Plays for the Cast-Iron Man“, kur roboti ilgojas pēc mūzikas un kas latviski lasāms šeit, un “Waiting for Number Five“, kur mehāniska lelle cer uz mīlestību, un noklausīties “To Be Alone Again“, kur varoņa ķermenis nogalina labāko draugu, kamēr kāds ir nolaupījis viņa prātu.

Par spīti Lāčkāvim un Latvijas literatūras gada balvas nominācijai par labāko debiju, es Kroshilu sauktu par latviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieku. Londonas meitene, kas šogad apņēmusies izlasīt pa grāmatai no katras valsts un aprakstīt izlasīto emuāros “A year of reading the world”, kā Latvijas literatūras pārstāvi sākumā gan bija izvēlējusies Dāvidu Bezmozgi. Tagad tur ir parādījušās arī Agate Nesaule un Inga Žolude, kas gan nez vai jau ir izdota angliski. Iemetot skatienu Latvijas literatūras centra datu bāzē, izskatās, ka viņai vēl varētu piedāvāt gandrīz tikai Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (dzeja neder). Vai ir vērts?

“Clarkesworld Magazine” jaunākajā numurā publicētas arī vairāku rakstnieku pieredze t.s. pasaules radīšanā un Daniela Abrahama raksts par lasīšanu un recenziju rakstīšanu “Another Word: Reading as Performance”:

A really objective review of a book would be about a book as… well, as an object. “I find the use of a sans serif font problematic, and the thick bond of the paper gives the book a weight that exaggerates its true word count.” Or, you know. Whatever. Point is, it wouldn’t be useful.
I don’t want an objective review of a book. I want an idea of what kind of subjective experience I’m likely to have when I read it. I’m assuming that’s what most readers of reviews are looking for too. As an extra added bonus, it would be nice if the review added some insight or depth that would help me experience the story in a way that was even more compelling and involving than I would have managed on my own. But hey, no pressure.
In that light, the reason that two reviewers can come to the same text and come back totally dissimilar reports is pretty clear. They aren’t describing the same experience.

Turpat ir arī intervija ar astoņiem rakstniekiem un vienlaikus augstskolu pasniedzējiem, kur viņi runā par fantastikas vietu augstskolās, nicīgu attieksmi, tehnoloģiju un izglītības nākotni. Kā saka Džefrijs Fords:

Higher education teaches you how to answer questions; speculative fiction teaches you how to ask them. They don’t so much collide as pass through each other.

“The New York Times”, kā atsaucoties uz manu sieviešu mēnesi martu, publicēts raksts “The Second Shelf: On the Rules of Literary Fiction for Men and Women“.

As VIDA, a women’s literary organization, showed in February in its second annual statistical roundup, women get shockingly short shrift as reviewers and reviewees in most prestigious publications. Of all the authors reviewed in the publications it tracked, nearly three-fourths were men. No wonder that when we talk about today’s leading novelists — the ones who generate heat and conversation and are read by both men and women — we are talking mostly about men. [..]
It seems no coincidence that some of the most esteemed women writing today — Toni Morrison, Joyce Carol Oates, Margaret Atwood, Doris Lessing, Marilynne Robinson — came to prominence at an unusual moment in time when the women’s movement could be felt everywhere. Stories, long and short, and often about women’s lives, suddenly mattered to the cultural conversation. This period, the 1970s and to an extent the early ’80s, initially appeared to create an entirely different and permanent reality for female fiction writers. Men were actively interested in reading about the inner lives of women (or maybe some just pretended they were) and received moral kudos for doing so.

Latviešu prozaiķes, par laimi, nepavisam nav tik bēdīgā stāvoklī, taču man ir nelāgas aizdomas, ka, papētot tulkoto daiļliteratūru un tās recenzijas, autoru dzimumu sadalījums būtu diezgan neproporcionāls. “Latvju Tekstu” pavasara numurā, piemēram, no deviņām recenzētajām grāmatām sievietes ir sarakstījušas divas. Sadaļas “Jaunākās grāmatas” īsrecenzijās ir pieminētas sešas oriģinālliteratūras grāmatas, no kurām vienas autore ir sieviete un vēl viena ir abu dzimumu redaktoru sastādīts krājums, un divpadsmit tulkojumi (tiem pieskaitīju arī baltvācu autora darbu, kam tulkotājs nav norādīts). No tiem vienu ir sarakstījusi sieviete, jau minētā Tonija Morisone.