Bloga arhīvi

Vienā teikumā

    Vispār ir jauki, ja tev ir blogs, pat ja tajā neko neraksti. Var mierīgi komentēt citur, nedomājot, kādā vārdā saukties. No otras puses, tas ik pa laikam par sevi atgādina, apelē pie sirdsapziņas un tā joprojām. Par laimi, vismaz murgos man tomēr rādās kaut kas cits. Tomēr iespējams, ka jaunajā gadā man varētu sākt likties, ka jāsāk jauna dzīve, tāpēc mēģināšu jau tagad uzskaitīt, ko tad šogad esmu izlasījusi un neaprakstījusi. Šoreiz tikai latviski izdotās grāmatas.

    Andra Manfelde. Ziemeļu tirgus. Tipiski gari, stāstoši, padrūmi un pārāk Dieva vārda pilni Manfeldes dzejoļi. Man it kā patīk.
    Sandis Laime. Nakts raganas. Šīs nav tās raganas, kas vāra zāļu tējas, kas slauc pienu kaimiņu govīm un kam spīgana vārdā, šīs vairāk domā, kā puišus nokutināt un novest no ceļa atvarā, naktīs velējas un ir gauži nelaimīgas. Kā jau raksturīgs doktora disertācijām, grāmatu varētu padarīt interesantāku vidusmēra lasītājam, kas nez vai kāro sākt ar metodoloģijas aprakstu, bet visu ko jaunu var uzzināt, un ceru, ka Laime turpinās ar pārējo raganu tipu aprakstiem.
    Tarjeijs Vēsoss. Ledus pils. Dīvaini uzrakstīta norvēģu mūsdienu klasika (laikam) par nepiepildītu pirmo mīlestību vai meiteņu draudzību, (ne)uzticēšanos, atbildību, pieaugšanu un daudz ledus.

    No tejienes ledus sienas izskatījās augstas līdz debesīm, tās auga, kamēr viņa par tām domāja. Jutās apreibusi. Pilns ar piebūvēm un virsbūvēm, visu nevarēja aptvert. Pateicoties ūdenim, tās biezēja uz visām pusēm, bet pašas galvenās masas gāzās pa vidu, turot sev ceļu brīvu.
    Dažas malas bija ūdens pamestas, izbūvētas līdz galam, tīras un sausas. Citviet sastājās dūmaka un mitrums, sūcās ūdens, kas vienā mirklī pārvērtās smaragdzaļā ledū.
    Tā bija viena noburta pils. Vajadzētu mēģināt tajā iekļūt, ja vien atrastos kāda ieeja! Tur droši vien ir pilns ar dīvainiem gaiteņiem un vārtiem – jātiek iekšā. Ledus pils izskatījās tik savāda, ka Unna aizmirsa visu citu. Tiekdamās vienīgi uz iekšpusi.

Internetā ir arī cita tulkojuma versija, ja kāds grib salīdzināt.
    Arvīds Jozaitis. Rīga – cita civilizācija. Tekstā autora filozofa izglītība ne drusciņas nav jūtama, toties visu, ko domā par dažādām Rīgas, Latvijas un latviešu dzīves izpausmēm, viņš uzraksta skaidri un gaiši. Interesanti, bet daudz par garu (droši vien jālasa pa gabaliņam), turklāt mums galīgi nesaskan politiskā nostāja. Estētiskā arī.

Domā, ko gribi, bet Rīgas ielās arvien biežāk sastapsi sievietes, kas atgādina dīvaines amerikānietes: nezin kā apāvušās, nezin ko mugurā uzstīvējušas, nezin kā matus saņēmušas – sušķes, nekas vairāk.

    Majgula Akselsone. Tā, kas es nekad nebiju. Šī ir otrā Akselsones grāmata, ko lasīju, un rindā jau stāv trešā, tātad jā, man patīk, lai gan apkārt ar tām nestaigāju un citiem neuzplijos. Sākas šādi:

Apakšbikses bija baltas un augstākās kvalitātes.

Tomēr grāmata nav par veļu, drīzāk par politisko atbildību un prostitūtu klientiem (un ko jūs gaidījāt no zviedru literatūras?). Galvenā varone vienlaikus dzīvo divas dzīves, vienā viņa ir ministre, kas zaudējusi runasspējas (es tādos brīžos vienkārši nerakstu blogā utt.), otrā, tad, kad ministre guļ, – sēž cietumā par slepkavību. Un ej nu sazini, kā ir labāk.
    Annija Erno. Sasalusī sieviete. Mazliet senāks franču feminisma literatūras paraugs, kurā laulības laupa sievietei intelektualitāti un piespiež sākt nodarboties ar mājsaimniecību. Dīvaini, ka vēstītājas/autores māte no tā lielā mērā bija spējusi izvairīties. Pirmais teikums:

Trauslas un liegas sievietes, fejas ar maigām rokām, kas klusi ievieš kārtību un rada skaistumu, mājas gariņi, nerunīgas, padevīgas sievietes, – velti mēģinu atcerēties – manas bērnības atmiņās tādu nav daudz.

    Kamilla Lekberga. Ledus princese. Tipisks skandināvu krimiķis, kas izcēlās ar to, ka galvenā varone rakstīja piekto autobiogrāfiju, un vēl dažām valodas dīvainībām. Ā, vēl tur bija sliktais policijas šefs, par kuru man galīgi nekļuva skaidrs, kā viņš ir tik tālu ticis.
    Aleksandra Mariņina. Nāves valdzinājums. Šī nav no labākajām Mariņinas grāmatām. Krievu čiksas man nesaprast, un sliktā tēla krasais pavērsiens grāmatas beigās šķita galīgi nepamatots.
    Bodila Jensone. Desmit domas par laiku. Autore mēģina nesteigties tik ļoti, kā to uzspiež modernā dzīve. Diemžēl grāmatiņa likās ļoti saraustīta un uz dziļām pārdomām vismaz mani nevedināja.

Klausos:

Lasu:
Juan García Hortelano. Tormenta de verano.
Adam Roberts. Yellow Blue Tibia.

Neskati grāmatu pēc vāka, nosaukuma un izdevniecības

Juhanna Nilsone. Rozes skaistās un ilgotās. Tulk. Dace Deniņa. Il. Artūrs Zariņš. R.: Kontinents, 2013. (Johanna Nilsson. SOS från mänskligheten, 2008.) 347 lpp.

 Es patiesi nesaprotu, kāpēc grāmatas slēpj no to mērķauditorijas. Protams, man ir nojausma, ka tas tiek darīts, lai pārdotu romānu tiem (tām), kas ieraduši/as pirkt attiecīgā apgāda preci, bet tak skaidrs, ka cilvēks, kas gribējis vieglu un romantisku lasāmvielu, aplauzīsies, saskāries ar skandināvu sabiedrības grūtībām un samērā saraustīto tekstu (lai gan tas varētu atgādināt seriālus, tātad būt komforta zonā). Subversīvā cerībā šādi paplašināt lasītāju apvārsni un varbūt pievērst viņus kaut kam jaunam? (Es, piemēram, neko tik pozitīvu sen nebiju lasījusi, bet tāpat, vāka bildi meklēdama, uzgāju atsauksmes par depresitivāti un to, ka visus šitos narkomānus vajagot apšaut jau maziņus.) Bet vai par tiem, kas izlasītu grāmatu, ja tai nebūtu tik krasi pārveidots nosaukums (oriģinālā ir “Cilvēces SOS” vai kas tamlīdzīgs) un vākam būtu kāda saistība ar tekstu (rozes tur ir, bet tetovētas, un tā dūdiņa…), nevienam nesāp sirds, ko?
 Tātad romānā ir vesela kaudze personāžu (lai gan daudz mazāk nekā “La colmena”), kas gandrīz visi ir saistīti ar Benjaminu, kurš viņus nesavtīgi mīl – par atlīdzību. Piemēram, palīdz novilkt mēteli un kurpes un aizmigt. Vai pamīlējas un parunājas. Un par katru mīlēto cilvēku uztetovē sev kādu rozi vai liliju. Tāda ļoti ķermeniska psihoterapija un, kas skaistākais, veiksmīga, jo šie cilvēki tiešām tiek līdz brīdim, kad spēj mainīt savu dzīvi, aiziet prom vai atjaunot sastāvējušās attiecības, pārtraukt meklēt to, kas pazudis, atrast to, kas bija vajadzīgs, uzticēties citiem un palīdzēt viņiem, vārdu sakot, nepalikt bēdās, skumjās vai bezcerībā, bet atļauties būt laimīgiem un priecīgiem, dikti nenodarot pāri citiem. Un tas – vismaz literatūrā – nemaz tik bieži negadās. Varbūt tā skandināvu sabiedrība nemaz nav tik bezcerīga, kā viņiem patīk izrādīties.

Lasu: Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

Gadsimta mīlas stāsts

Merta Tikanene. Gadsimta mīlas stāsts. Atdz. Rute Lediņa, Lija Brīdaka. Il. Henriks Tikanens, Sergejs Davidovs. R.: Norden, 1997. (Märta Tikkanen. Århundradets kärlekssaga. 1978.) 192 lpp.

Tas iesākumā šķietas skaisti
tik skurbinoši netverami
skaisti
kaut gan jau saredzi un zini
ēnas pusi
par spīti ēnām
tas ir skaisti

 Tā sākas Somijas zviedru rakstnieces Mertas Tikanenes “Gadsimta mīlas stāsts” – un nosaukumu ir izdomājis iedvesmas avots un grāmatas ilustrators, Mertas vīrs un alkoholiķis Henriks.
 Kaut arī man, tāpat kā droši vien vairumam ļaužu, ir radi, draugi un kaimiņi, kas dzer pārāk daudz un pārāk bieži, ikdienā ar dzērājiem saskarties un viņu sadzīvi vērot no iekšienes man nav nācies. Šis romāns dzejā neko negaidītu neatklāja, ēnas puses iztēloties ir viegli – pārāk viegli.

Tu sakies
mīlam mani

Bet runā par manu darbu
tik nicinoši
un nievājoši

 Liriskās varones dzīves centrā ir vīrietis, kas viņā neklausās, kas rūpīgi izplāno “spontānos” plostus, kas draud ar pašnāvību, kniebjas ar citām, streipuļo, smird, sit.

Pirms tava roka
sasniedz mani
es zinu jau:
tas mūs piemeklēs
ne mīlestības trūkuma
bet mīlestības izmisuma dēļ.

 Sieviete cieš, rūgst, dod mājienus, aptekā vai ignorē vīru, deklarē, ka viņš viņu nemīlot, ka viņa viņu vairs nemīlot, bet vienmēr nonāk pie jautājuma:

Varbūt par spīti
par spīti visam
mums
ir kāda iespēja vēl?

 Grūti viņai just līdzi, jo pati tak izvēlējās un pati tak vainīga. Bet, no otras puses, es taču negaidu, ka vīrietis šai stāstā pēkšņi varētu mainīties, pārtraukt dzert, sākt mazgāt traukus un spēlēties ar bērniem. Skaidrs, ka tas ir gandrīz nereāli (ja kas, es pazīstu arī nedzerošus alkoholiķus), bioķīmija, psiholoģija, vide un tā joprojām. Kāpēc tad es iedomājos, ka līdzatkarīgai sievietei būtu vieglāk jāpārvar iepriekš uzskaitītie faktori?
 Varbūt tāpēc, ka stāstā nav viņi divi vien. Ir arī bērni.

Viņš mūžīgi baidās
viņš vienmēr baidās no katastrofas
viņš zina ka vienreiz tā nāks
viņš tikai nezina kad

 Un no tā mātei bērnus tomēr vajadzētu spēt pasargāt. Vai kādam citam.
 Un te parādās trešā puse. Neesmu pārliecināta, ka es tās sievietes vietā zinātu, kad ir pēdējais brīdis pielikt punktu, un spētu aiziet. Turklāt vīrietis joprojām spēja radīt… Un vai nedzerošs Bukovskis (tas, kurš Čārlzs) vai Ņurbulis (tas, kurš Neibarts) vairs būtu viņš pats?
 Bet vispār šo grāmatu vajadzētu dot komplektā ar jauniešu romāniem par brīnišķīgi neprātīgi romantiskajām attiecībām ar tetovēto puisi, kurš tikai reizēm iedzer un kaujas, bet citādi gaužām mīl savu meiteni, un viņi būs laimīgi līdz mūža galam.

Stāstnieks

Šells Jūhansons “Stāstnieks“. Tulk. Daina Krasovska, il. Aivars Plotka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2005. (Kjell Johansson “Huset vid flon”. 1997.) 269 lpp.

    Kas gan literatūrā varētu būt nepatīkamāks par grāmatu, kurā bērns stāsta par savu dzērāju tēvu? Daudz kas. Kaut vai tāpēc, ka vienmēr var būt vēl sliktāk. Tomēr lasīt “Stāstnieku” es nemaz nesteidzos, bet velti. Tā nav grāmata par to, cik mums bija slikti, tā ir grāmata par to, kā mēs mīlējām cits citu. Vismaz kādu laiku.
    Ir pēckara gadi, un arī Zviedrijā daudziem vēl klājas ļoti grūti. Mazais Jūhansonu puika ar māsu Ēvu, mammu un viņas vecākiem dzīvo trūcīgā Stokholmas nostūrī, ko sauc tik dzejiski — par Jāņvainagu, un pat tur apkārtējie uz viņiem noraugās no augšas. Viņi ir galīgi nabagi, kam plašākas sabiedrības vietā lielākoties jāiztiek pašiem ar sevi un grāmatām, un tas ģimenei padodas gluži labi.
    Mamma lasa nepārtraukti un arī bērnus aplipina ar šo kaiti. Lasīšana viņiem palīdz izdzīvot un nepadoties, beidzot sajusties kā pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Grāmatām un bibliotēkām ir būtiska loma Jūhansonu ģimenes dzīvē.

    Kaut arī centāmies uzvesties kā visi citi apmeklētāji, tas mums īsti nepadevās. Mēs sapratām, ka neesam šeit īsti vēlami.
    Bibliotekāre pētīja mūs ar aizdomu pilnu skatienu. Sekoja mums, izlikdamās, ka liek atpakaļ plauktos lasītāju atdotās grāmatas, un noklausījās kluso, tomēr dedzīgo strīdu starp mammu un vecomāti — kārtējo reizi par to, kurš no Martinsoniem ir lielāks rakstnieks — Harijs vai Moa. Es pašķielēju uz bibliotekāri, šķita, ka mūs drīz vien izsviedīs no šejienes. Bet nekā tamlīdzīga — vai tas ir tik būtiski? Viņi abi taču raksta brīnišķīgi. Starp citu, vai esat lasījušas… Un tad jau saruna izvērtās garu garā. Te mēs bijām laipni gaidīti.
[..]
    Bibliotēkas apmeklējums rada svinīgumu un vienlaikus ļauj izjust lielu prieku, varbūt pat laimi? Skaidrs, ka mēs jutāmies laimīgi, lēnām klīzdami pa bibliotēku, izšķirdamies un katrs atsevišķi piedzīvodami svētbrīdi pie reliģijas vai filozofijas un psiholoģijas nodaļas, bet reizēm atkal satikdamies ejās pie zviedru vai tulkotās daiļliteratūras. [..]
    Atverot burvju šķirstu — grāmatu, pretī vējo jūras smarža un kaiju klaigas, skan atiešanas signāli un tiek raisītas tauvas.

    Tad kādu dienu uzrodas tēvs, līdzi nesdams jūrnieka lādi, jaunus palagus (mamma gan krāja naudu, lai tos nopirktu, taču beigās tikpat iegādājās grāmatas) un stāstus. Kur visur viņš nebija bijis, ko tik nebija redzējis un piedzīvojis… Mamma ir laimīga, un tēvs rosās pa māju, labo satrupējušos rāmjus un ievelk bērnus, kas ātri vien pieķeras svešajam vīrietim, dažādos dīvainos piedzīvojumos.
    Tomēr pastāvīgu algotu darbu tēvs nedabū, no visām vietām viņš aiziet vai varbūt viņu padzen, un viņš aizvien biežāk un aizvien vairāk iedzer. Šarmantais vīrietis pamazām degradējas. Pasakainie stāsti pārvēršas par prastiem meliem, mīlestības vietā sieva saņem sitienus. Ģimene kaimiņu acīs noslīd vēl zemāk. Kādu vasaru sociālie darbinieki zēnu pat aizsūta uz audžuģimeni laukos. Sākumā taču bija tik labi un jautri, bet tagad…

Divi kļūdas pēc radīti cilvēciņi izsaka savas vēlēšanās — kaut tēvs nekad nebūtu atgriezies no jūras — labāk, ja viņš būtu miris, būtu kāds to velnu nosmacējis, kamēr šis guļ un ir pārāk piesūcies, lai pretotos.

    Tēva pagrimuma apraksts ir iespaidīgs, un grāmatā ir patiešām drūmas ainas, taču pirms tam ir bijis arī daudz gādības un prieka, tāpēc, lasot “Stāstnieku”, mani pārņēma negaidīti gaiša sajūta, kas saglabājās līdz pašām beigām. Nu, kaut vai šīs atziņas dēļ:

Tā sacīt, grāmatu mīļotāji vienmēr cits citu atradīs.

    Rimands Ceplis savā recenzijā piekasās tulkojumam, bet es, atzīšos, kartupeļu retināšanu nemaz nepamanīju; plāno pipuku gan (kā nu ne!), taču nolēmu, ka tas ne ar ko nav sliktāks par plānu degunu.

Stikla cilvēki

Ulfs Eriksons „Stikla cilvēki”. Tulk. Juris Kronbergs, il. Aigars Ozoliņš. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010. (Ulf Eriksson, Varelser av glas, 2005.)

Šo grāmatu gribas turēt mājās. Tā ir caurcaurēm glīti nostrādāta, ar stāstu, kurā vēlos atgriezties, un gariem, sarežģītiem teikumiem, kuru dēļ tā jālasa ilgi un pamatīgi un jāpārlasa, lai noskaidrotu, vai vispār esmu ko sapratusi. Ja nu gadījumā neesmu, teikumi tikpat ir glīti. Lūk, kā grāmatu raksturo tulkotājs:

Romāns “Stikla cilvēki” ir gan fantastisks vēstījums maģiskā reālisma garā, gan blēņu stāsts, gan filozofisks un sabiedriski-socioloģiski-psiholoģisks domraksts, gan dzeja, dzejproza, epifānijas, gan arī satīra un pastičo, tukšu frāžu un pretencioza augstā stila imitēšana un izsmiešana, gan…

Visu grāmatas pēcvārdu var izlasīt Rozes grāmatnīcas Ziņnesī šeit (.pdf fails). Video no grāmatas atvēršanas svētkiem, kur tulkotājs latviski lasa fragmentu un angliski sarunājas ar autoru:


Stāsts ir par četriem stokholmiešiem, kas salauzuši kāju un guļ vienā palātā. Starp citu, tas ir jocīgi, jo viena cietusī ir sieviete. Izrakstoties ārsts viņiem iedod pa tādai kā stikla šķembai, apgalvojot, ka tas esot gabaliņš viņu kaula. Tas labi saskan ar vēstītāja akadēmiskajiem pētījumiem par stikla cilvēkiem – Eiropā reiz izplatītu kaiti, ar kuru sirgstošie bija pārliecināti, ka daļa viņu orgānu ir no stikla, tāpēc viņi ir ļoti trausli. Četri vārīgie (pat ja savu vēlmi pēc saudzējamības un gādības viņi pauž nevis ar stikla kauliem, bet gan ar melanholiju un depresiju) mūsdienu intelektuāļi – kultūrvēsturnieks, tulkotāja Bērbele, arhitekts Hektors un inteliģentais bezdarbnieks Harijs – sāk bieži tikties. Romāna lielāko daļu veido viņu sarunas un stāstījumi: bērnības un ceļojumu atmiņas, pārspriedumi par patēriņa sabiedrību, kultūru un mondializāciju, pilsētplānošanu un pasaules izpratni, fragmenti no senām grāmatām un dzejas citāti. Bērbele turklāt zīmē īpatnas kartes:

Es taisu savas kartes vai plānus no vietām, kuras esmu atstājusi, vai vietām, kuras es bērnībā būtu gribējusi izmantot kā midzeņus vai atbalsta punktus, bet kur man nekad neļāva atrasties, kā, piemēram, zēnu divriteņu brīvdabas trase vai vecais sasprēgājušais tenisa laukums aiz izgāztuves šefa neglītās, vēlāk pamestās mājas, vai savādi neitrālais zālājs gar metro sliedēm starp Hegdalena un Bandhagena pieturu, kur mēs pēc atgriešanās no Berlīnes kādu laiciņu dzīvojām. Tas lauks tika uzskatīts man par lielu, bet es to vien gribēju, kā tajā pazust ar metro vilciena mierīgo klaboņu kā kompāniju zviedriski runājošā, bērnu balsīm piepildītā vējā.
Tāpat kā dienasgrāmatu raksts diferencē izteiksmes vēlmi un aizvirza sevis izmeklēšanu no taisnākā ceļa starp nolūku un pilnveidošanu (uz iekšējās skatuves arī nav iespējams griezties pie sevis bez tā, ka paša balss līdzīgi dvašai iegrimst spogulī un uzrāda ačgārnu seju), arī šīs savādās kartes no vietām, kur es vairs neesmu vai nekad neesmu bijusi, sākušas iegūt minitopogrāfisku fragmentu kopojuma raksturu. Tādā nozīmē šīs kartes ir šķembas no saplīsušas kristāla bumbiņas, kas kādreiz atvēra durvis uz citu pasauli! Tagad tā pasaule palikusi vienīgi negatīva formā.

Var teikt, ka visa grāmata ir psihoģeogrāfiskas klīšanas un vārdiskas mentālās kartēšanas paraugs. Vietas izjūta tajā ir ļoti būtiska, un es ne reizi vien nodomāju, ka jāuzmeklē Stokholmas karte, lai redzētu viņu maršrutus, tomēr noslinkoju. Romāna otrajā pusē aizvien biežāk tiek piesaukti situacionisti, un pašās beigās nevar nepamanīt viņu ietekmi uz varoņu likteni vai vienkārši līdzību. Jā, nobeigums, lai cik loģisks nebūdams, mani mazliet pārsteidza.
Taču sižeta drumslām un sarunu tēmām es lasot neveltīju lielāko vērību, lai gan tās ir visādā ziņā interesantas un rosinošas, un, kā jau teicu, ir pelnījušas atgriešanos pie tām. Lasīju teikumu pa teikumam, lai nesapītos to cilpās un neapmaldītos, un tādējādi pamanīju visu ko. Vispirms jau jāsaka, būšu ļoti pārsteigta, ja Juris Kronbergs ar šo tulkojumu neiekļūs vismaz literatūras gada balvas īsajā nominantu sarakstā, un man gluži labi patiktu, ja viņš dabūtu balvu. Autora tīšuprāt samežģītie teikumi skan ļoti latviski, daiļi piepacelto vietu krāšņums, kaut mazliet izsmejams, tomēr sagādā prieku. Kronbergs pēcvārdā piemin grūtības, nepieciešamību pārzināt arhitektu slengu un sarunvalodas tukšvārdus un savu pieredzi agros rīta gājienos pa Stokholmas metro tuneļiem, kas padarot viņu par īsto šī darba tulkotāju. Būtu interesanti salīdzināt Kronberga un kāda vietējā tulkotāja variantus, lai gan uz to, protams, nav nekādu cerību. Šeit vietām ir skaidri samanāma svešatnes latviešu valoda. Nedomāju, ka mūsu arhitekti projektē „jaunas rūpnīcu klētis ar saules šūnām un vējdzirnavas”, taču būtu visādā ziņā labi un atsvaidzinoši, ja viņi tā darītu. Taču ne visur neierastība šķita patīkama, reizēm tekstu gribējās attulkot atpakaļ. Piemēram, vienviet tiek piesaukta indiāņu vasara. Ja grāmata būtu tulkota no angļu valodas, man būtu skaidrs, kas ar to domāts, bet tagad nezinu, vai zviedru valodā šis kalks ir iedzīvojies kā normāls izteiciens vai skan tikpat griezīgi sveši kā manās ausīs. Vai indiešu restorānā Hektora pasūtītais ēdiens patiešām bija ļoti karsts, nevis ass? Vai teikumi, kas beidzas ar „…, jeb”, ir īpatnēja maniere runu apraut pusvārdā, vai tomēr te labāk iederētos „ja”? Konsekventi lietotās „lupas” „lūpu” vietā un daži citi vārdi mudināja domāt, ka ir izmantots automātiskais teksta pārveidotājs, lai gan tā gluži nav, grāmatā ačgārni lietotie vārdi „lūzt” un „lūst” bija paturējuši garumzīmes.
Kaut arī šādu ērcinošu vietu bija pārāk daudz, kopiespaidu tās nespēja sabojāt. Labi pazīstamais melanholijas dēmons, ironiska nopietnība un iejūtīga pasmiešanās par arī man kādreiz svarīgām sarunu tēmām, viegls izaicinājums un īsa bibliogrāfija, fantastiska nokrāsa un smalka izteiksme, vienlaikus skaistums un jēga – tas viss mani nepārvarami valdzina.

Vientulības ģeogrāfija, saprasta kā ceļošanas spaidi un maņu laiks, ir teritorija, kas tagad tiek caurkrustota, kamēr es daktera Kristāla kaulu vitamīnu iespaidā uzsēžos jāteniski uz sava drosmīgā rikšotāja, paceļu vairogu ar trim figūrām un aizjāju naktī.