Marta grāmatas

Šis ir laiks, kad internetu pārņem grāmatu kaudžu fotogrāfijas, jo gandrīz visi ir bijuši grāmatu izstādē un sev kaut ko nopirkuši. Es tur nebiju arī šogad (jo man jau tā ir daudz grāmatu), bet citu bildes labprāt aplūkoju un šomēnes esmu kā senos laikos izveidojusi vienu kaudzīti kā lasīšanas plānu martam (kas nebūs sieviešu literatūras mēnesis, bet vīriešu mēnesis arī ne). Kā vienmēr: tik daudz izlasīt es varētu, bet gan jau ienāksies pa vidu kas cits, kas novērsīs manas domas no šīm grāmatām pie citām. Tomēr kaudzītē ir dažu man vismīļāko autoru jaunie darbi, un jālasa vien tas, kas jau ir mājās. Gan jau tad, kad būšu pensijas gados, visas bibliotēkas vēl nebūs aizvērtas, nav ko taupīties vecumdienām. Tad man varbūt gribēsies lielākus burtus un audiogrāmatas.
Vienu es šomēnes jau noklausījos, turklāt spāniski. Sanāca gan mazliet tāda kā krāpšanās, jo autors ir argentīnietis, bet lasītājs — spānis, un viņu izrunas, ai, kā atšķiras. Grāmatu, Ernesto Sabato “Tuneli” (“El túnel”), kas tiek dēvēta par eksistenicālisma klasiku, sensenos laikos jau biju lasījusi latviski, bet atcerējos tikai to, ka tur bija gleznotājs, un liels bija mans prieks, kad es visu sapratu. Lasīt tomēr ir daudz vienkāršāk nekā klausīties. Ja vēl kāds grib paklausīties, ierakstu var atrast jūtjūbē.