Vasaras suņi

Josa Fructuoso. Perros de verano. Il.: Nieves Guerra. Barcelona – Madrid: Egales, 2014. 353 pp.

 Pirms kāda laika skatījos ierakstus no, šķiet, Kadisas universitātē notikušās konferences par literatūras tirgu (ļoti interesanti, bet spāniski), kurā kāds pieminēja, ka Spānijā ik dienu iznākot 12 jaunas spāniski sarakstītas grāmatas. Skaidrs, ka aptvert to visu viens cilvēks nav spējīgs. Atliek vienīgi vai nu lasīt bestsellerus, paļauties uz laimīgu gadījumu vai, lai redzētu, kas spāņu literatūru gaida nākotnē, doties uz mazajām grāmatnīcām, kurās pārdod mazo apgādu izdevumus. Perros de verano nopirku vienā no divām Barselonas geju, lezbiešu utt. grāmatnīcām (otrā, kas atrodas īstā geju rajonā, netiku iekšā, jo tur bija pusdienas pārtraukums) pēc pārdevējas ieteikuma: “Tev patiks”.
 Sākot lasīt, kādu brīdi par to nebiju tik pārliecināta, bet beigās pārdevējai tomēr izrādījās taisnība. Man patika.
 Romānā stāstīts par jaunu meiteni no Mursijas, kas izaugusi pārliecinātu republikāņu ģimenē. Vecāki viņai allaž mācījuši domāt patstāvīgi, nepakļauties ne kungam, ne dievam un iegūt izglītību, lai varētu dzīvot neatkarīgi. Marina iestājas Barselonas universitātē filosofos un uzsāk rosīgu sabiedrisko dzīvi. Viss būtu ideāli, ja vien nenotiktu Franko diktatūras laikā. Pēc pirmā kursa viņai pasaka: mums pietiek pašiem savu revolucionāru un vispār, tagad tevi neuzņems arī nekur citur.
 Labi, ka turpat blakus ir brīvības un sapņu zeme Francija, kur tikko piedzīvots 1968. gads un atšķirībā no Madrides universitātes, kur visa filosofija ir apstājusies pie reliģijas un obligātās politiskās audzināšanas, Parīzē var prātot, iet uz to augstskolu, kurā pasniedz Sarts, vai to, kurā Fuko, bet komunistu laikraksta svētkos uzstājas Rafaels Alberti un Pink Floid. Marina aizbrauc uz Parīzi, tiek silti jo silti uzņemta spāņu ģimenē, iemīlas un noskaidro savu seksuālo identitāti, kas galīgi nepatīk mīļotās mātei, un ar salauztu sirdi dzīvo un mīl tālāk.
 Autores rakstības stils ir diezgan neviendabīgs, sākumā, laikmeta un Marinas bērnības ainas iezīmējot, viņa diezgan sausi izklāsta politiskās dzīves notikumus vai vecāku uzskatus, kuru rezultātā meita izauga tāda un šitāda. Fruktuoso neliekas ne zinis par angliski rakstošo svēto bausli “rādi, nevis stāsti”, un man tas likās atsvaidzinoši un jauki. Bet tad pēkšņi, Marinas dzīvē parādoties romantikai, izmainījās arī vēstījuma maniere: īsta daiļliteratūra, ko vēlāk atkal pārtrauca hronikas atkāpes.
 Pat nerunājot par to, ka visvairāk man patika tieši vēsturiskā nosliece (un man vispār ir diezgan atturīga attieksme pret vēsturiskiem romāniem), līdz šim neredzētais skatiens uz spāņu literatūrā daudz apcerēto Franko laiku, emigrantu kopienas attēlojums (paši francūži gandrīz nemaz neparādās, bet, kad uzrodas, runā franciski), izrādījās, ka biju noilgojusies pēc grāmatas, kuras varoņi interesētos ne tikai par sevi vai mākslu, bet arī par to, kas notiek apkārt, un pat uzskatītu par savu pienākumu iejaukties un mēģināt mainīt to, kas nešķiet pareizs. Pēc cilvēkiem, kas ir politiski dzīvnieki.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 5. (imigranta stāsts) punkts.

Sarakstu ieraksts

Labrīt jaunajā gadā!

Vecajā, ja kāds atceras, biju nolēmusi pievērsties “The 2016 Book Riot Read Harder” izaicinājumam. Tiesa, lai nu ko es gribu, bet ne apgrūtināt lasīšanu. Taču noteikumi neizskatījās pārlieku sarežģīti, un es darīju tā, kā citi parasti nedara: atķeksēju visu izlasīto, kas atbilda kāda punkta prasībām. Šķiet, ka šitā grāmatu klasifikācija arī bija interesantākais. Gandrīz visi punkti gada gaitā aizpildījās paši no sevis. Kaut arī trūkst audiogrāmatas (ka tā būs, zināju jau no paša sākuma), izaicinājumu uzskatu par pieveiktu. Esmu izlasījusi:

  1. šausmu grāmatu – Caitlín R. Kiernan. The Red Tree;
  2. (populār)zinātnisku grāmatu – Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas;
  3. eseju krājumu – Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings; Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon;
  4. grāmatu kādam priekšā – Antonio Gala. Anillos para una dama;
  5. romānu vidējā skolas vecuma (8 līdz 13) bērniem – Elvira Lindo. Manolito Gafotas; Pobre Manolito;
  6. biogrāfiju (nevis memuārus vai autobiogrāfiju) – Janet Malcolm. Two Lives: Gertrude and Alice;
  7. antiutopiju vai pēcapokalipsi – Octavia E. Butler. Parable of the Sower;
  8. grāmatu, kas pirmo reizi izdota tajā desmitgadē, kad piedzimi;
  9. noklausīties audiogrāmatu, kas ieguvusi Audie balvu;
  10. grāmatu, kurā ir vairāk nekā 500 lappušu, – Guy Gavriel Kay. Tigana; Dolores Redondo. Legado en los huesos;
  11. grāmatu, kurā ir mazāk par 100 lappusēm, – Juan Rulfo. Pedro Páramo; Daniel Polansky. The Builders; David Webster. Dispirited: How Contemporary Spirituality Makes Us Stupid, Selfish and Unhappy; Antonio Gala. Anillos para una dama; Pēteris Draguns. Tumšā stundā;
  12. grāmatu, kuras autors vai varonis ir transpersona (dzimtes identitāte vai izpausme atšķiras no bioloģiskā dzimuma) – Pernille Riga. Tauriņefekts; Caitlín R. Kiernan. The Red Tree;
  13. grāmatu, kuras darbība noris Vidējos Austrumos (Bahreina, Kipra, Ēgipte, Irāna, Irāka, Izraēla, Jordāna, Kuveita, Libāna, Omāna, Palestīna, Katāra, Saūda Arābija, Sīrija, Turcija, Apvienotie Arābu Emirāti, Jemena) – G. Willow Wilson. Alif the Unseen; Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas;
  14. grāmatu, kuras autors ir no Dienvidaustrumāzijas (Indonēzija, Malaizija, Singapūra, Filipīnas, Austrumtimora, Bruneja, Kambodža, Laosa, Mjanma, Taizeme, Vjetnama, Ziemsvētku Sala) – Yangsze Choo. The Ghost Bride;
  15. vēsturisku romānu, kura darbība noris pirms 1900. gada – Yangsze Choo. The Ghost Bride;
  16. pirmo grāmatu sērijā, kuras autors ir krāsainais (kā pieklājīgi pateikt person of color?) – Octavia E. Butler. Parable of the Sower;
  17. pēdējo trīs gadu laikā uzzīmētu komiksu, kas nav par supervaroņiem – Terhi Ekebom. Logbook;
  18. grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka, – Juan Rulfo. Pedro Páramo; Paul Bowles. The Sheltering Sky;
  19. grāmatu (ne daiļliteratūru) par feminismu vai tādu, kurā tiek apspriesti feminismam svarīgi jautājumi – Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
  20. grāmatu par reliģiju (var būt daiļliteratūra) – G. Willow Wilson. Alif the Unseen; Octavia E. Butler. Parable of the Sower;
  21. grāmatu par politiku, tavā vai citā zemē (var būt daiļliteratūra) – G. Willow Wilson. Alif the Unseen; Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule; Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas; Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings; Guy Gavriel Kay. Tigana; Mumia Abu-Jamal. Live from Death Row; Mehmeds Jašins Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas;
  22. ēdiena memuārus” – Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon;
  23. lugu – Antonio Gala. Anillos para una dama; Antonio Buero Vallejo. El concierto de San Ovidio;
  24. grāmatu, kuras galvenais varonis ir psihiski slims – Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador; Richard Brautigan. Sombrero Fallout; Caitlín R. Kiernan. The Red Tree.

Šogad esmu saņēmusi tādu kaudzīti blogeru dāvanu:

Lezlijas Voltones Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas no Andra;
Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft no Asmo;
Anne Fadiman Ex Libris no Austras;
Ineses Zanderes Kuģa žurnāls no Doronikes;
Ievas Melgalves Mēness teātris no MsMarii;
Elifas Šafakas The bastard of Istanbul no Santas;
Italo Kalvino Neredzamās pilsētas no Sibillas;
Jonathan Safran Foer Extremely Loud and Incredibly Close no Spīganas;
Kims Munzo no Viļa.

Domāju arī piedalīties jaunajā “Book Riot Read Harder Challenge“, lai gan jau pirmais punkts šķiet šausmīgs un mikroapgāda vietā droši vien būs parasta maziņa izdevniecība. Stipri šaubos arī par komiksiem, taču esmu izdomājusi, ka divi neizpildīti punkti tiks ieskaitīti, ja izlasīšu kaut ko krieviski un leitiski, ne tikai

  1. grāmatu par sportu;
  2. debijas romānu;
  3. grāmatu par grāmatām;
  4. Centrālās vai Dienvidamerikas autora grāmatu, kuras darbība norisinās Centrālajā vai Dienvidamerikā;
  5. imigranta sarakstītu grāmatu vai tādu, kurā galvenais ir imigranta stāsts;
  6. visām vecuma grupām domātu komiksu;
  7. grāmatu, kas publicēta starp 1900. un 1950. gadu;
  8. ceļojuma memuārus;
  9. jau iepriekš lasītu grāmatu;
  10. grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas;
  11. grāmatu, kuras darbība notiek vairāk nekā 8047 km attālumā;
  12. fantāzijas romānu;
  13. grāmatu par tehnoloģiju (daiļliteratūra neder);
  14. grāmatu par karu;
  15. pusaudžiem vai vidējā skolas vecuma bērniem domātu romānu, kura autors savi sauc par LGBTQ+;
  16. grāmatu, kas manā zemē ir bijusi aizliegta vai bieži apstrīdēta (challenged);
  17. klasisku grāmatu, kuras autors ir krāsainais;
  18. supervaroņu komiksu ar galveno varoni sievieti;
  19. grāmatu, kurā krāsainais cilvēks dodas garīgos meklējumos (spiritual journey);
  20. LGBTQ+ romantisko romānu;
  21. mikroapgāda izdotu grāmatu;
  22. sievietes sarakstītu stāstu krājumu;
  23. atdzejas krājumu, kas nebūtu par mīlu;
  24. grāmatu, kurā visi vēstītāji ir krāsainie.

Tādas, lūk, ir manas ieceres.

Dažos vārdos. 762

Pirmajā pusgadā es izlasīju 40 grāmatas. Otrajā – apmēram tikpat, cik līdz februāra vidum, proti, 18. Kopā sanāk 58: 13 latviski, 13 spāniski un 32 angliski. 26 grāmatas ir sarakstījušas sievietes (vismaz viena no tām bija piedzimusi kā vīrietis), 31 – vīrieši, vienā apkopoti abu dzimumu autoru darbi.
Vārdu sakot, neko daudz es nelasīju (oktobrī nav nevienas grāmatas; novembrī viena), bet atšķirībā no gandrīz visas pārējās pasaules par 2016. gadu sūdzēties nevaru, varbūt tāpēc, ka kopumā, kā saskaitīju, divus mēnešus no tā esmu pavadījusi siltākās zemēs par Latviju, turklāt ar pavisam atšķirīgu, bet ļoti vilinošu grāmatnīcu piedāvājumu. Protams, es labāk vēlētos mieru pasaulē, bet, ja tas ir par sarežģītu, tad nākamgad, lūdzu, man apmēram to pašu. Paldies.

  • Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Necerēti tīkams čiklita paraugs, kurā nereliģiozas sievietes dodas svētceļojumā.
  • Franciska Emlere. Rīgas buča. Vietējais detektīvs, kurā ekspolicis runā kā Jānis Peters, notiek mākslas darbu viltošana un tiek atmaskota muzeju sistēma. Godīgi sakot, pārējo esmu jau piemirsusi.
  • Katrīna Pankola. Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Šī izrādījās sērijas otrā grāmata, kas nav paredzēta lasīšanai atsevišķi, turklāt Ņujorkas meitušku mīlas un darba ķibeles tā arī neatrisinājās, jo vēl jau priekšā ir trešā daļa.
  • Kajsa Ingemarsone. Citroni dzeltenie. Zviedru čiklits, ļoti pozitīvs un ar ražošanas (sabiedriskā ēdināšana) romāna iezīmēm. Diemžēl intrigas (nežēlīgs ēdienu kritiķis, kas ar vienu rakstiņu nosaka restorāna likteni) atrisinājums bija gaužām paredzams.
  • Pēteris Draguns. Tumšā stundā.. Šito gan es negaidīju. Vecās Derības, buramvārdu vai Tagores garā sacerētas vārsmas, kas vēsta par visnotaļ neveselīgām, bet pazīstamām alkām “Lai man viņš savu mīlu sniedz. Lai viņš to tiešām grib.” Tāds konceptuāls krājums, kurā vienoto tekstu mazliet sadrumstalo tikai pretenciozais noformējums. Dzejoļi ir ļoti vizuāli, krāsaini, reizēm nekautrīgi skaisti (“Un gribas noslīkt šai lietū un straumītēs aiztecēt, aizskaloties tev līdzi. Un liekas, it kā es būtu karsts stikls, kurā tu ar savu elpu izveido formu. Zini, pēc mirkļa es būšu trausls un caurspīdīgs, bet tagad – paņem mani”), bet es tā arī īsti nezinu, ko par to visu domāt.
  • Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot. Praktiski padomi, kā minūtes laikā kļūt mazliet laimīgākam. Grāmatai ir kāda vaina, kā jau visām šai žanrā: ar izlasīšanu vien nepietiek.
  • Robert Wilson. A Small Death in Lisbon. Kā jaunas meitenes slepkavība Lisabonā izrādījās saistīta ar nacistu zeltu, volframa kontrabandu un Portugāles vietējo fašistisko diktatūru un bankām. Man bija ar daudz kara un esesiešu.
  • Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development. Autore apgalvo, ka tradicionālā attīstības psiholoģija neņemot vērā meiteņu atšķirīgo vērtību sistēmu utt. Droši vien būtu interesantāk, ja es no tā visa kaut ko saprastu un varētu piekrist vai apšaubīt.
  • William Thomas. Housekeeping Hints and Tips from Captain W. Mana vienīgā grāmata no lulu.com. Izskatās pavisam labi. Mājsaimniecība galīgi nav mana stiprā puse, bet šaubos, vai tā uzlabosies, izlasot pamācības, kā pagatavot vecpuišu vakariņas, sauso martini vai lati, atmest smēķēšanu, izlemt, vai precēties, nepazaudēt piezīmes un atsiet mezglus. Tiesa, tur ir padoms, kā ēst mango, un mājās ir šis auglis…
  • Max Porter. Grief is the Thing with Feathers. Nez, pēc kāda principa izvēlas lidostās pārdodamās grāmatas. Šī ir viena no tām. Šķiet, ka pirms nopirkšanas es to jau biju pētījusi kādā citā lidostā, jo lasot tā šķita ļoti pazīstama. Kaut kas pa vidu prozai un dzejprozai. Krauklis, kurš pieklauvē pie durvīm un vairs neiet prom no mājās, kurā valda sēras, jo ir nomirusi sieva un māte. Brīžiem šķiet, ka nelūgtais viesis viņus grib iznīcināt, bet patiesībā (cik nu uz kraukli var attiecināt šo vārdu) viņš ģimeni sargā. Glīti.
  • Chris Kraus. I Love Dick.. Ja sievietes mākslinieces vīrieši ignorē, var gadīties, ka to nāksies rūgti nožēlot, kad viņas iedomāsies, ka ir iemīlējušās, un sāks rakstīt garas vēstules.
  • Mark Haddon. The Pier Falls.. Šausmīgi drūms stāstu krājums, ko es neapdomīgi lasīju lidmašīnā, labi, ka tur netiku līdz stāstam par neveiksmīgu ekspedīciju uz Marsu. Šeit nu patiešām viss ir slikti, līdz priekšpēdējā stāsta varonis dienasgrāmatā kā pēdējo teikumu ieraksta, ka būtu izvēlējies labākas beigas, ja varētu. Viņš nevarēja, autors gan.
  • Junot Díaz. Drown.. Šķiet, ka Diass visu laiku raksta vienu un to pašu grāmatu. Šī bija pirmā, tie ir stāsti par dominikāņiem mājās un ASV.
  • Octavia E. Butler. Parable of the Sower.. Ļoti drūma antiutopija.
  • Yangsze Choo. The Ghost Bride.. Pārlieku izstiepts, par to toties detalizēts, ķīniešu pēcnāves dzīves attēlojums ar romantisko un kriminālo līniju.
  • Julio Cortázar. Bestiario.. Kortāsara pirmais stāstu krājums, taču autors liekas jau pavisam nobriedis. Dīvaini stāstiņi, kas varētu rādīties arī murgainos sapņos.
  • Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara.. Arhitektu un būvnieku ražošanas kriminālromāns.
  • Dolores Redondo. Legado en los huesos. Kā jau bija sagaidāms, šī ir triloģijas otrā grāmata, un tajā diemžēl tiek izpausts, kas vainīgs pirmās daļas noziegumā, tāpēc sākt ar to nav ieteicams.

Spoklīgava

Yangsze Choo. The Ghost Bride. Il.: Mumtaz Mustafa, Vanessa Ho. New York: William Morrow, 2013. 368 pp.

    Tā nu sanāca, ka man steidzīgi vajadzēja izlasīt kāda Dienvidaustrumāzijas rakstnieka vēsturisku romānu, kura darbība risinātos pirms 1900. gada. Pateicoties labajiem cilvēkiem, kas izgudroja internetu, gūgli, ievilka kabeļus, nodevās sarakstu veidošanai utt., atradu lapu, kurā bija Dienvidaustrumāzijai veltīto vēsturisko romānu uzskatījums, kopā kādi desmit, un daļa no tiem rietumu rakstnieku un/vai stāsti par pagājušo gadsimtu. No atlikušajiem izvēlējos šo. Uzskatīšu, ka Read Harder izaicinājuma 14. un 15. punkts ir izpildīts, lai gan autore dzimto Malaiziju, cik noprotams, atstājusi jau bērnībā un tagad dzīvo ASV, un jebkurā citā reizē ar to vien, ka romāna darbība notiek Malaizijā 1893. gadā man šķistu par maz, lai to nosauktu par vēsturisku.
    Ja tā ir krāpšanās, es par to samaksāju, jo drīz vien man radās vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Autore ir izvēlējusies rakstīt pirmajā personā, par vēstītāju izmantojot jaunu meiteni, kam grāmatai pa vidu paliek astoņpadsmit gadi, akurāt pie vīra izdodamais vecums, bet kādam vajadzēja viņai pateikt, ka tā nav laba doma, jo īpaši cilvēkam, kas sirgst ar visa izskaidrošanas kaiti. Vai vismaz vajadzēja sākumā ieviest kādu marsieti vai amerikāni, kam jaunā daiļava Li Lana to visu stāstītu, citādi meitenes samākslotais runasveids var nokaitināt jau pirmajās lappusēs. Turklāt mani nepameta sajūta, ka viņas tēls ir izdomāts, rūpējoties nevis par vēsturisko atbilstību, bet gan par mūsdienu priekšstatiem, kādai jābūt varonei: izšūt lāgā nav iemācījusies, tā vietā lasa grāmatas, nu, un domā arī kaut kā dikti mūsdienīgi. Protams, man nav ne jausmas, kas tur toreiz patiesībā bija tipisks vai vismaz iespējams, bet tā sajūta sabojāja vēsturiskā romāna lasīšanu.
    Necik daudz 19. gs. beigu nemaz arī grāmatā nebija, jo jau pirmajā teikumā tēvs piedāvā kļūt par līgavu garam, proti, turīga drauga nesen mirušajam dēlam. Meitene ir bārene, pirms kādiem trīspadsmit četrpadsmit gadiem ģimene saslima ar bakām, māte nomira, bet tēvs palika ar rētu izkropļotu seju un tieksmi gremdēties skumjās atmiņās un opija dūmos. Bizness ir aizgājis pa burbuli, palikuši tikai trīs kalpotāji un daudz parādu.
    Li Lana ar mironi precēties un visu mūžu atraitnēs nodzīvot negrib, bet citu līgavaini tik viegli neatrast, to vajadzēja darīt agrāk. Un tad mirušais kavalieris viņai sāk rādīties sapņos, bet meitene satiek citu vīrieti, viņa brālēnu, kas liekas daudz tīkamāks. Sākas romantiskā līnija. Rēgs apgalvo, ka brālēns esot viņu noslepkavojis. Sākas detektīvlīnija.
    Tad viņa pārdozē bezmurgu miegazāles un pati nokļūst garu pasaulē, kur izmanto izdevību beidzot iziet laukā bez pavadoņiem un mēģina noskaidrot, vai viņas mīļotais ir vainīgs brālēna nāvē un kā no tā brālēna tikt vaļā. Tā arī ir interesantākā grāmatas daļa, nevis detektīvintrigas dēļ, jo no meitenes nekāda labā izmeklētāja vai spiedze nesanāk, viņa ļauj straumei sevi nest un paļaujas uz to, ka satiks īstās personas īstajā vietā un laikā, bet gan Malajas ķīniešu pēcnāves dzīves aprakstu dēļ. Šī pasaule ir uzbūvēta pamatīgi, ar visiem dēmoniem, pūķiem, elles tiesnešiem, papīra namiem un kalpiem, mirušo naudu (lūk, tā kādam ir bijusi spoža biznesa ideja: iestāstīt ļaudīm, ka mirušajiem, kas gaida uz atdzimšanu vai paradīzi, vajag naudu un mantas, kas dzīvajiem regulāri jāziedo, sadedzinot par pavisam īstām monētām pirktus papīrīšus), badīgiem rēgiem, spokiem, kas jaucas dzīvo likteņos un visu pārējo. Būtu sanācis kārtīgs stāsts, bet autore diemžēl ir izvēlējusies uzrakstīt romānu.
    No otras puses, neko līdzīgu es nebiju lasījusi, tāpēc, ja interesē neierasta fantāzija vai austrumu mitoloģija, atliek tikai sagatavoties pusaudžu romānam (izdevēji to nesauc nedz par young adult, nedz fantasy) un meklēt to rokā.

Izsaiņojamais ieraksts

Pilnīgi neatkarīgi no tā, vai lasu vai nelasu, pēdējos gadus ap šo laiku mani pārņem satraukums un gaidas. Es sasodīti gribu zināt, ko kurš kuram iedos. Runa, protams, ir par ārkārtīgi VIP pasākumu ar šifrēto nosaukumu “grāmatu blogeru virtuālā apdāvināšanās”. Vienīgā niecīgā problēma gados, kad nelasu vai lasu normālu cilvēku daudzumos (ja nerunājam par to, ka, ja tā turpināšu, mani beigs apdāvināt. Ak nē!), ir tā, ka dikti samazinās izvēļu skaits, tāpēc jāķeras vai nu pie kaut kā veca, vai sveša.

Skepticisms ir labi utt., bet nevajag aizmirst arī reliģiju. The Kosher Guide to Imaginary Animals (Ann and Jeff Vandermeer) tiek Andrim.

Asmo visu jau ir atradis pats, bet varbūt All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology pie viņa vēl nav atnākusi. 15 nezināmu autoru stāsti, kāds noteikti būs labs.

Austrai patīk kino, tāpēc viņai tiek Vernera Hercoga plānā grāmatiņa Of Walking in Ice: Munich-Paris, 11/23 to 12/14, 1974.

Baltais Runcis ir aizņemts ar Nobelu, bet Jura Kronberga Vilks Vienacis daudz laika neprasīs.

Dainis raksta, tāpēc viņam mazliet citādi stāsti iedvesmai: Rozas Liksomas Vienas nakts ekstāze.

Pavisam savtīgi vēlos lasīt, kas Doronikei būs sakāms par Janas Kukaines Daiļajām mātēm.

MsMarii maza, krāsaina Ingrīdas Pičukānes grāmatiņa Three Sisters. Un, ja tas par maz, Andželas Kārteres The Bloody Chamber and Other Stories piedevās.

Santai nez kāpēc Dorian (Will Self).

Sibillai, ā, es nevaru izšķirties starp The Seed Collectors by Scarlett Thomas un Rosas Navaro Duranas Dons Kihots – stāsti bērniem.

Spīgana varbūt nav lasījusi grāmatu, kurā ir kleitas, kas viņai piestāvētu: Elenas Kušneres Tomasu Vārsmotāju.

Vilim es gribēju kaut ko citu, bet laikam tas romāns nav iztulkots kādā no viņa lasāmajām mēlēm, tāpēc otro reizi šajā sarakstā Vils Selfs, šoreiz ar to grāmatu, kas man no viņa ir patikusi visvairāk: How the Dead Live. Piedod, bieza.

Es mīlu Diku

Chris Kraus. I Love Dick. Foreword by Eileen Myles, afterword by Joan Hawkins. Los Angeles: Semiotext(e), 2006 (1997). 277 p.

Nabaga Diks.

Plaisas

Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara. Il.: Raquel Cané. Buenos Aires: Alfaguara, 2009. 250 p.

Klaudija Piņeiro šobrīd laikam ir mana iecienītākā argentīniešu rakstniece (te gan jāņem vērā, ka starp tām dažām, ko vispār esmu lasījusi, nav, piemēram Silvīnas Okampo); šī man bija viņas trešā grāmata, tāpat kā abas iepriekšējās – kaut kas līdzīgs psiholoģiskam kriminālromānam. Te ir noziegums, iespējams, pat vairāki, tomēr galvenais nav nedz vainīgā vai motīva noskaidrošana, nedz izmeklēšanas process. Te ir spriedze, tomēr tās pamatā nav bažas par to, vai galvenajam varonim izdosies aizbēgt no vajātāja. Autore ir iecienījusi pārsteigt lasītāju ar sižeta pavērsieniem un negaidītu faktu atklāšanu, tāpēc visticamāk kaut kas nebūs tā, kā izskatās.
Atšķirībā no iepriekšējām divām šo gandrīz varētu nosaukt arī par ražošanas romānu. Darbības centrā ir mazs Buenosairesas arhitektu birojs, kurā strādā galvenais varonis Pablo Simo. Viņam ir četrdesmit pieci gadi, sieva, kuru viņš krāpj tikai iedomās, pusaugu meita, kas māti dzen izmisumā, 20 gadus tas pats priekšnieks un kolēģe, par kuru bezcerīgi sapņot dienām un naktīm, un kaudze zīmējumu ar vienu un to pašu ēku, ko viņš reiz gribētu uzcelt, bet ne Buenosairesā, kur, lai uzbūvētu jaunu māju, vispirms ir jānojauc kāda jau esoša. Un vēl ir noslēpums, kas Simo vieno ar abiem kolēģiem. Kādu dienu birojā ienāk pajauna meitene, apjautājas par grāmatas nosaukumā minēto Nelsonu Haru, un ikdienišķais miers tiek neglābjami izjaukts. Pablo ir spiests atcerēties pirms trim gadiem notikušo un savu ne visai tīkamo un slavējamo lomu tajā. Pie vienas reizes viņš pārdomā visu savu darba un privāto dzīvi, atceras jaunībsdienu draugu un sapņus, izdara šādus tādus secinājumus un iepazīstina lasītāju ar Argentīnas galvaspilsētas skaistākajām ēkām un būvniecības un plānošanas tendencēm (agrāk tā bija pilsēta kājāmgājējiem, bet tagad tiek veidota tā, lai uz to skatītos pa automašīnas logu). Sociālā kritika, bieži vien ironiska, ir vēl viena autorei raksturīga iezīme.
Šobrīd atzīmēšanas vērts šķiet arī fakts, ka Pablo meita klausās drauga pagādātu mazzināmu mūziku, proti, Leonardu Koenu (darbība notiek 2007. gadā, kad parādās kārtējās finanšu krīzes pirmās iezīmes).
Romāns ir īss, bet brīžiem, šķiet, mazliet velkas. Visa tā projektēšana, tehniskās detaļas, kuru nav daudz, toties tās ir svarīgas, un tamlīdzīgi. Man no visiem trim lasītajiem Piņeiro darbiem šis laikam patika vismazāk, iespējams, arī tāpēc, ka ja zināju, kas no viņas gaidāms, un izpalika jaunatklājuma prieks, taču aša ieskatīšanās internetā liecina, ka domas dalās un katru no autores angliski izdotajiem romāniem (tā nu ir sanācis, ka tieši tos arī esmu lasījusi) kāds ir gatavs nosaukt par vislabāko. Acīmredzot viss atkarīgs no tā, cik tuva cilvēkam šķiet grāmatas tēma, kas šajā gadījumā cita starpā varētu būt arī korumpētība, mazās zivis pret lielajām un jaunas dzīves sākšana neierastā veidā.
Grāmata ir izdota arī angliski ar nosaukumu “A Crack in the Wall”.