Grāmatu valstībā (sievišķīgi plāni)

Kvints Būholcs. Grāmatu valstībā. Tulk. Inga Karlsberga. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2014. (Quint Buchholz. Im Land der Bücher. 2013.) 56 lpp.
Dmitrijs Sumarokovs. Дмитрий Сумароков. Café Europe. Atdz. Artis Ostups un Arvis Viguls. Il. Rūta Briede un Artis Briedis. R.: Orbīta, 2014.

2015-02-28 17.34.54Ar plānošanu man gan neiet nekādā jēgā, bet…
Marts šogad nebūs nekāds sieviešu literatūras mēnesis, bet…
Man šķiet, ka pastāv iespēja, ka es šomēnes izlasīšu kādu zem pelēcīgi skumajajām debesīm izraidīto grāmatu (te, protams, iederētos arī “Meža meitas”, jo īpaši jaunāko ziņu – šodien plkst. 14 Kronvalda parkā Borisa Ņemcova piemiņas brīdis – un nupat dzirdētās Filipa Rufa lekcijas kontekstā, taču šīs, protams, bija izgājušas). (Sūtiet mani uzlādēt fotoaparāta bateriju.) Un man liktos ļoti jauki, ja arī citos grāmatu blogos būtu vēl vairāk rakstu par brīnišķīgām, dusmīgām, acis atverošām, iedvesmojošām, cīņā saucošām utt. sieviešu sarakstītām grāmatām nekā pārējos vienpadsmit mēnešos.

Bet februārī es izlasīju/apskatīju divas grāmatas, par kurām man nekas daudz nav sakāms.
Vācu mākslinieka Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā” valda ļoti latviska pelēkzila noskaņa (proti, man ir Itālijā ražota nagu laka, kas pudelītē izskatās tieši tādā krāsā), ko var redzēt jau uz vāka un gandrīz visos attēlos. Dažus var aplūkot šeit. Mākslinieks zīmē, cik jauki ir lasīt grāmatas. Ja nu kāds nezina, kā to darīt, te ir parādītas dažādas iespējas (kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam; kādu grāmatas padara aklu; kāds dejo, kad cits to ir piemānījis; kāds veido citu laiku; kāds ietinas savos sapņos utt.), tomēr man ir aizdomas, ka grāmatiņa ir domāta tiem, kas to visu jau ir izmēģinājuši un atzinuši par labu esam, vēl vairāk – ka to ir paredzēts dāvināt cilvēkiem, kam jau ir pilna māja ar grāmatām. Man zīmējumi no vienas puses patika, bet no otras – tajos pietrūka kustības, dinamikas, stāsta.

Orbītas” Latvijas krievu dzejnieku bilingvālajā sērijā iznākusī “Café Europe” mani diemžēl atstāja tik vienaldzīgu, ka… Bet es nezinu, var būt, ka klausoties to autora lasījumā, es kaut ko sadzirdētu. Tagad interesanti šķita, kā dzejoļa “Pērts” (no Arvo) latviskā versija (Arvis Viguls) saspēlējas un papildina oriģinālu (dzejolis ir apcirpts taisnos klucīšos, ne sākuma rindām, ne beigu), un grāmatu noslēdz pavisam negaidīts igauņu nāves dziesmu cikls, kur mēness ir “sasalis ragā kā nosalis soms” utt. Ja nu kāds ir noilgojies pēc liriska melnā humora, ir vērts iemest aci, vēlams, savu, lai noskaidrotu, vai tieši pēc tā netvīkst sirds.

Madride, 1936

Eduardo Mendoza. Riña de gatos. Madrid 1936. Barcelona: Planeta, 2010. 432 lpp.

 Tā nu ir sanācis, ka Mendosa šobrīd ir mans spāniski visvairāk lasītais autors. Šī ir trešā grāmata, pie tam tāda, ko par grāmatiņu nenosaukt, un nebūs pēdējā, kaut tāpēc vien, ka mājās stāv vēl viena, pašas pirkta. Un no tām trijām šī varētu būt tā, ar ko es citiem ieteiktu sākt, vismaz pieņemot, ka lasīta tā tiktu, teiksim, angļu tulkojumā, kur tā pārdēvēta par “Angli Madridē”, nevis gojisko “Kaķu plēšanos”. Kaut arī romāns ir visnotaļ spānisks, par vēsturi un politiku, un mākslu, kā jau redzams nosaukumā, turklāt lielais vairums tajā darbojošos personu patiešām dzīvoja un tā vai līdzīgi darbojās, man šķiet, ka lasītājam pietiek aptuveni nojaust, kas bija Hitlers, Musolīni un Franko, lai vēsturiskais fons lielas galvassāpes nesagādātu. No otras puses, kaut arī tikko uzskaitītie vārdi neko priecīgu nesola, Mendosa ir uzrakstījis spiegu komēdiju, kurā sajaukušās viņa nopietnās un farsu mīlošās noslieces. Protams, vienkāršu vēsturisko romānu cienītāji to varētu nesaprast.
 1936. gada pavasarī Madridē ierodas angļu mākslas vēsturnieks Entonijs Vaitlends. Viņa specializācija ir spāņu glezniecība un lielā mīlestība – Velaskess. Uz Madridi viņš ir uzaicināts, lai novērtētu kāda aristokrāta gleznu kolekciju, kas zina, varbūt kāda ir pietiekami vērtīga, lai to varētu nelegāli pārdot ārzemēs un pamest Otro Republiku, kur dzīve nav diez cik mierīga. Anglis ir caurcaurēm apolitisks, viņu interesē tikai māksla, sievietes, dzēriens un ēdiens, bet ar šīm interesēm un, iespējams, veselā saprāta trūkumu pietiek, lai viņš nepārtraukti kaut kur iekultos, jo vairāk tāpēc, ka viņa gaitas pieskata vesela virkne ļaužu, kam par politiku ir krietni lielāka interese (es teiktu, ka nojausma, ja vien Lielbritānijas vēstniecības darbinieki tik aizkustinoši nerunātu par Hitlera gandrīz vai pūkainumu), proti, jau piesauktā vēstniecība, Spānijas policija, falangisti, pat VDK aģents Koļa. Visiem viņiem ir plāni, kuros paredzēta vieta arī Vaitlendam.

Francisco de Goya. “Gatos Riñendo” (1786-1787).

  Bet viņš tikmēr aizrautīgi stāsta par Velaskesu, iemīlas, pazaudē ne tikai galvu, bet arī maku un dokumentus, apmeklē nelegālus mītiņus, gandrīz iedraudzējas ar jaunajiem spāņu fašistiem, kuri šeit ir parādīti ļoti cilvēcīgi, gandrīz tiek pie bērna, gandrīz tiek nogalināts… Grāmatas varoņi, jo īpaši galvenais, uzvedas dīvaini, situācijas ir neticamas, pārspīlētas, absurdas, bet aiz tā visa slēpjas skumjas, jo es taču zinu, kā tas viss turpināsies, kad grāmata beigsies. Viņi nezina.
 Bet anglim galvenais ir jautājums, vai viņam ir izdevies uziet līdz šim nezināmu Velaskesa gleznu un tādējādi uzveikt savu bijušo skolotāju, ar kuru viņi tagad arī plēšas kā runči martā. Tāpēc bez visa cita grāmata var arī mudināt pārdomāt to, cik lielā mērā mākslas darba vērtību nosaka autora vārds.

Lasu: What I talk about when I talk about the TBR.
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

Perversās baudas vēsture

Julie Peakman. The Pleasure’s All Mine: A History of Perverse Sex. London: Reaktion Books, 2013. 352 pp.

Viena cilvēka perversija ir cita cilvēka normālums.”  Proti, lielākā daļa seksuālu darbību reiz ir tikušas pasludinātas par nenormālām, turklāt tik perversām, ka tās pelnījušas smagu sodu. Kā nekā vēl joprojām ir valstis, kurās gejus un neuzticīgas sievietes nomētā ar akmeņiem, jo viņi, gluži tāpat kā kristīgajā pasaulē pirms seksoloģijas un visādu jaunu vārdu izgudrošanas, ir grēcinieki.
 Šai sakarā varu piebilst, ka vārdus “heteroseksualitāte” un “homoseksualitāte” esot izdomājis austroungāru dzejnieks un tulkotājs Karls Marija Kertbenijs (Karl Maria Kertbeny) 1869. gadā, turklāt pirmais jēdziens vēl 1901. g. izdotajā “Dorland’s Medical Dictionary” nozīmējis nenormālu, perversu seksuālo apetīti attiecībā uz pretējo dzimumu, kas tajā laikā un vietā kārtējo reizi ietvēra gandrīz visu, kas netika darīts ar mērķi ieņemt bērnu. Tāpēc autore, vēsturniece, kas specializējusies seksa, porno un perversiju jomā, sāk tieši ar vienkāršo heteroaktu bez īpašām piedevām. Tiesa gan, pirms tam viņa ievadā atrunājās, ka informācijas esot pārāk daudz, lai viņa pievērstos arī citām pasaules daļām, ne tikai Rietumeiropai un ASV, turklāt Austrumu perversijas paverot vēl pavisam citu dimensiju, kas esot atsevišķas grāmatas vērta.
 Es, protams, domāju, ka tas ir valodas jautājums, un jā, varēja jau nu pavērt lasītājam skatu uz kaut ko nezināmāku, bet no otras puses, grāmata jau tāpat ir sanākusi bieza. Tajā ir arī daudz ilustrāciju, lielākoties pasenu attēlu, no kuriem var saprast, ka pornogrāfija nemainās, jo seno romiešu vai de Sada grāmatu ilustrācijās attēlotās situācijas tādas pašas vien ir kā mūsdienās, mainās tikai frizūras un par seksīgu uzskatītas auguma aprises. f0367-01
 Jā, autore tātad ir vēsturniece un lasītāju iepazīstina ar avotos atrastajiem faktiem, kurus retu reizi komentē, bet nesacer stāstus. Es grāmatu nesauktu par sausu, taču varu iedomāties, ka citiem cilvēkiem tā varētu tāda šķist. Vienmēr gan var vienkārši aplūkot bildītes, ja negribas uzzināt kaut ko jaunu, piemēram, ka sengrieķi reti praktizēja misionāra pozu, viņiem labāk patika, ja sieviete sēdēja vīrietim klēpī vai bija pagriezusi muguru, savukārt vīriešu starpā ierasts bija intercrural sekss, no latīņu crura (kājas), tātad ciskālais sekss. Allažiņ var iemācīties kādu jaunu vārdu. Vai faktu. Piemēram, Anglijā izšķirties bija gandrīz neiespējami līdz pat 1857. g., un tur zēla un plauka tirgošanās ar sievām. Vīrs vienkārši aizveda sievu uz tirgu un pārdeva tam, kurš solīja lielāku samaksu. Reizēm viss jau bija iepriekš sarunāts un sieva nokļuva sava jaunā mīļotā rokās. Un labi, ka tā, jo, kā mācīja persiešu ārsts Al-Razi (865–925), nepiepildītas mīlestības dēļ pasliktinās redze, iekrīt acis, mēle izžūst, āda sāk pūžņot. Uz sejas, kakla un muguras var parādīties tādi kā suņa kodumi, un kurš viņu vairs mīlēs? Nabaga cietējs pārvērtīsies vilkacī un naktīs klīdīs pa kapsētām, līdz sajuks prātā vai nomirs.
 Labākās zāles pret melanholiju ir dzimumakts (sena grieķu gudrība), bet, ja tas nav iespējams, noderēja arī masturbācija — līdz tam brīdim, kad atnāca vīri, kas paziņoja, ka tas ir grēks, vēl smagāks grēks par laulības pārkāpšanu, teica Akvīns Toms, tā ir slepkavība, jo šādi tiek iznīcināta sēkla, kas domāta jaunu cilvēku radīšanai. Es domāju, ka šo jautājumu Saeima ir nekrietni pametusi novārtā un ir pēdējais laiks sasaukt kādas komisijas sēdi. Te gan jāsaka, par masturbēšanu nāvessods Eiropā nav ticis piespriests, ir tikai pārgrieztas paceles cīpslas. Sievietes, savukārt, tā var kļūt histēriskas un nekontrolējamas, sajukt prātā, klitors var tā izstiepties garumā, ka sieviete kļūst par lesbieti, bet, kā zināms, “fiziski un garīgi normālai un pienācīgi izglītotai sievietei gandrīz vai nemaz nepiemīt jutekliska iekāre” (Richard von Krafft-Ebing, 1840–1902). Vīriešus ar savu nevaldāmo tieksmi pēc miesas priekiem viņas noveda no ceļa Apgaismības laikmetā un, šķiet, mūsdienās arī, jo vismaz internetā netrūkst sieviešu, kas citām pārmet nespēju noturēt kājas kopā.
anatomical venus Perversiju izpēte turpinās ar homoseksualitāti (18. gs. pirmajā pusē kāds Nīderlandes ciems zaudēja uzreiz 22 vīriešus un zēnus, kas šī iemesla dēļ tika sodīti ar nāvi), transvestītismu un transseksuālismu, sadomazohismu (starp citu, šīs kopienas pārstāvji mēdz niknoties, ka “Greja 50 nokrāsās” attēlotājām varmācīgajām attiecībām neesot nekā kopīga ar viņu uzvedības kodeksu), nekrofīliju (un Stendālu), pedofīliju, seksu ar dzīvniekiem, fetišismu, ekshibicionismu utt. Diemžēl lielā daļā aprakstīto gadījumu kāds cieš, vai nu tāpēc, ka ziņkārīgie kaimiņi ir pieķēruši grēkā un nosūdzējuši taisnajai tiesai (par lesbismu vien nepakāra, toties, ja mūķene bija izgrebusi koka dildo, ar ko iepriecēt savu draudzeni, tad gan viņu varēja rītausmā noslīcināt), vai arī tāpēc, ka savas seksuālās vēlmes kāds apmierina uz citu rēķina. Reizēm mīla nav nekāda mīla, tikai sarauj tevi gabalos.

Lasu: http://www.theguardian.com/books/2015/feb/14/saturday-poem-041-by-iain-banks
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

50 lasāmgrāmatas

Visnotaļ slavenā grāmatnīca Forbidden Planet ir publicējusi 50 noteikti izlasāmu fantastikas grāmatu sarakstu. Šaubos, vai tā nu es ņemšu un visas izlasīšu, bet, tā kā sarakstā ir viena otra sen iecerēta grāmata, varētu vismaz vēlreiz sev par tām atgādināt.

50. China Mieville. Embassytown. Darīts.
49. Lauren Beukes. Zoo City. Es reiz iesāku, bet nepabeidzu.
48. Paolo Bacigalupi. The Windup Girl. Es par to domāju jau kopš iznākšanas.
47. David Brin. Uplift: Book 1: Sundiver. Neko nezinu.
46. Peter F. Hamilton. The Reality Dysfunction.
45. Kurt Vonnegut. Cat’s Cradle. Darīts.
44. Bruce Sterling & William Gibson. The Difference Engine. Vajadzētu taču.
43. M. John Harrison. Centauri Device.
42. J. G. Ballard. The Drowned World. Darīts.
41. Keith Roberts. Pavane. Darīts.
40. Harry Harrison. Make Room! Make Room!
39. Ian M. Banks. The Player Of Games.
38. Richard Morgan. Altered Carbon. Sen par to domāju.
37. Robert Silverberg. Dying Inside.
36. Douglas Adams. The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy: The Trilogy Of Four. Darīts.
35. Greg Bear. Blood Music. Par šo es arī esmu domājusi.
34. Roger Zelazny. Lord Of Light. Hmm…
33. Artur C. Clarke. Rendezvous With Rama. Kauna traips.
32. Vernon Vinge. Zones Of Thought: A Fire Upon The Deep & A Deepness In The Sky.
31. Kim Stanley Robinsosn. Red Mars. Sen gribu.
30. Philip K. Dick. Ubik. Ai…
29. Ray Bradbury. Fahrenheit 451. Vismaz kaut kas… Darīts.
28. John Cristopher. The Death Of Grass.
27. Christopher Priest. Inverted World.
26. Joanna Russ. The Female Man. Jā, jā, arī šo es neesmu lasījusi.
25. Brian Aldiss. Helliconia: Hellonica Spring, Helliconia Summer, & Helliconia Winter.
24. Richard Matheson. I Am Legend. Nu labi, vampīri mani nekad nav interesējuši.
23. John Wyndham. Day Of The Triffids. Darīts.
22. H. G. Wells. War Of The Worlds.
21. Robert A. Heinlein. The Moon Is A Harsh Mistress. Darīts.
20. Walter M. Miller. A Canticle For Leibowitz. Sarakstā.
19. Orson Scott Card. Ender’s Game. Darīts.
18. Neal Stephenson. Snow Crash. Darīts.
17. Isaac Asimov. Foundation. Viņš taču ir tik sens…
16. Alfred Bester. The Stars My Destination. Un viņš arī.
15. Daniel Keyes. Flowers For Algernon.
14. John Brunner. Stand On Zanzibar.
13. Ursula Le Guin. Left Hand Of Darkness. Darīts.
12. Samuel R. Delany. Babel 17.
11. Larry Niven. Ringworld.
10. Gregory Benford. Timescape.
9. Arthur C. Clarke. Childhood’s End.
8. Philip K. Dick. The Man In The High Castle. Nē, nu vispār es esmu Diku lasījusi.
7. Frederik Pohl. Gateway.
6. Ursula Le Guin. Dispossed. Darīts.
5. Alfred Bester. The Demolished Man.
4. William Gibson. Neuromancer. Darīts.
3. Gene Wolfe. Book Of The New Sun Book 1 & Shadow & Claw Book 1. Kur tie gadi, kā es par to domāju…
2. Joe Haldeman. The Forever War.
1. Frank Herbert. Dune. Ha, ha, sveika, MsMarii!

Ak tikai trīspadsmit esmu jau lasījusi? Cerēju, ka būs vairāk (pārāk maz sieviešu, pārāk daudz Klārka), taču vēl kādas desmit varētu izlasīt, visticamāk, no tām, kas iezīmētas kursīvā.

Februārī gaidāmie vāki

(Vispār es, protams, biju sadomājusies visu glīti sadalīt trijās daļās: smukajās grāmatās, ko noteikti gribēšu izlasīt; tajās, kurām uz vāka rakstītais teksts kompensē varbūt ne tik izcilo dizainu; tajās, kas vienkārši priecē aci. Bet kur nu… Lai nu kā, visas šīs grāmatas es veikalā paņemtu aplūkot tuvāk.)






















Es tevi kā karalieni…

2015-02-02 18.15.28Ak vai, kamēr citi saskaita desmitiem janvārī izlasītu grāmatu, man ir tieši divas, toties abas labi nostāvējušās kaudzītē. Un februārī nebūs labāk, ceru, ka tikšu galā vismaz ar divām iesāktajām, bet par tām trim, kas man ienācās janvārī (viena dāvināta, viena ar autogrāfu, viena sen nolūkota un nu reiz dabūta pa lēto), pat nav vērts sapņot.

Rosa Montero. Te trataré como a una reina. Il.: Hans Romberg. Barcelona: Seix Barral, 1984 (1983). 230 lpp.
Pablo De Santis. La traducción. Il.: Jordi Salvani. Barcelona: Ediciones Destino, 1999 (1998). 204 lpp.

Es tā padomāju, kāda gan jēga rakstīt par grāmatām, ko esmu lasījusi spāniski? No otras puses, kam tad vispār ir jēga? Lai nu kā, šīs abas grāmatas ir izdotas arī vāciski; angliski ne, toties spāniski tām ir atkārtoti izdevumi.
Montero grāmatas nosaukumā ir autores izdomāta bolero rindiņa, kurā vīrietis kādai sievietei piesola, ka izturēsies pret viņu kā pret karalieni (viena no varonēm, tā, kas dzied šaubīgā naktsklubā, domā, ka tas attiecas uz viņu). Vispār man šķiet, ka es to negribētu vis, bet nu šie tāpat tikai sola vien. Grāmatā nebija neviena laimīga personāža, tak sievietes cieta vairāk, un, jēziņ, cik jauki, ka es neesmu piedzimusi un izaudzināta katoliskā sabiedrībā. Tomēr, par spīti līksmības un jautrības trūkumam, es to nesauktu par depresīvu romānu, un beigas, ja pacenšas, var pat uztvert kā daudzsološas, ja ne optimistiskas, lai gan tas nu ir atkarīgs no interpretācijas, jo ir ļaudis, kas domā — viss liecina par to, ka nekas nemainīsies uz labo pusi. Vēl internetā raksta, ka romānam piemītot neparasta forma (tas pats atslēgvārds — bolero) un ka tajā esot pievērsts vairāk uzmanības sieviešu stāstiem, nekā Spānijas literatūrā tais laikos bijis ierasts. Man trūkst zināšanu, lai šim apgalvojumam piekristu vai nepiekristu. Lai nu kā, man patika un, ja sanāks, Montero lasīšu vēl.

traduccionOtra spāniski izlasītā grāmata ir mistiski lingvistisks detektīvstāsts, kura darbība — un mīklainās nāves — norisinās starptautiska tulkotāju kongresa laikā pusbūvētā viesnīcā Argentīnas pludmalē. Stāstītājs, kas mēģina atšķetināt notiekošo, ir savā ziņā saistīts ar līķiem, tad vēl visam pa vidu ir viņa bijusī mīla un, protams, profesionālā konkurence. Mani mazliet mulsināja jautājums, vai patiesi viņi tur tā sabrauc un apspriež visu uzreiz: medicīnas tekstus, bojevikus un neeksistējošas valodas, bet kāpēc gan ne? Skaidrs, ka galvenais ir mazliet izvēdināt galvu pie okeāna un vakarā vēl iedzert bārā.
Daiļdarba apjoms vairāk izskatās pēc stāsta, nevis romāna, un man radās sajūta, ka autors ir gribējis pateikt vairāk, nekā viņam tas ir izdevies, gan intrigas, gan intelektuālo pārspriedumu ziņā. Bet ideja ir gluži jauka, un ik pa brīdim autors tekstā iemet kaut ko interesantu.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936;
Tomijs Baiers. Akvārijs.

Klausos:

Mirusi slavenākā Austrālijas rakstniece

Mirusi “Dziedoņu ērkšķu krūmā” autore Kolīna Makalova. Lūk, Nīla Geimena komentārs:

“So, Australia’s bestselling novelist dies. She was also a neurophysiologist. So The Australian’s obituary begins by letting us know that she was (in their opinion) unattractive and overweight…

I’m in Australia right now surrounded by friends who are baffled and hurt. Sigh.”


The Thorn Birds author Colleen McCullough dies on Norfolk Island

“COLLEEN McCullough, Australia’s best selling author, was a charmer. Plain of feature, and certainly overweight, she was, nevertheless, a woman of wit and…”

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 95 other followers