Līķis uz dīvāna

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Il. Lucy Davey. London: Headline, 2011. 346 pp.

 Šitentajos ziemeļos dzīvojot, rodas priekšstats, ka detektīvstāstiem jābūt skandināviski drūmiem, bet šis neapšaubāmi ir anglisks cozy mystery paraugs (un stipri mīlīgāks par mis Mārplu, kas vismaz pusi savu paziņu aizsūta uz karātavām, vai Rozmariju/īnu un Timiānu). Tāds, ko var mierīgi izlasīt tieši pirms gulētiešanas un nevienu sliktu sapni neredzēt. Amatieriskas sievietes vietā mums gan tiek piedāvāti profesionāļi, taču galvenā izmeklētāja vienalga ir inspektore Džesa Kempbela, kurai palīdz viņas tiešais šefs un patologanatoms, starp citu, abi ņemami un, iespējams, ieinteresēti, taču šajā, sērijas otrajā grāmatā, dzirkstis vēl nelec, lai gan ir gandrīz skaidrs, ka tur kaut kas notiks. Lasiet turpinājumus! Vardarbība ir minimāla un netiek attēlota dzīvajā, tāpat arī sekss, kam gan ir svarīga loma notikušajā. Daži personāži ir samērā ekscentriski, un autore vismaz pretendē uz asprātību. Viņa vispār ir sarakstījusi vairāk nekā divus dučus grāmatu, no kā izriet, ka viņai ir arī uzticīgi lasītāji, droši vien ne tikai mājsaimnieces.
 Protams, viss notiek salīdzinoši mazā apdzīvotā vietā, un māja (Balaclava House), kuras viesistabā vecais, netīrais dzērājs, kas vēlāk izrādās gluži šarmants, vismaz vienas radinieces un kaimiņu mīlēts tēvocis (Monty Bickerstaffe), uz sava dīvāna atrod nepazīstama vīrieša līķi, atrodas galīgi nomaļus no gandrīz visa. Tā kā mazpilsētās visi visus pazīst, šefs var mierīgi doties apciemot radinieci, kas viņam izstāsta visu Montija ģimenes vēsturi, sākot jau ar to, ka: “Montijs? Nu, viņam ir kādi 76 gadi.” Lūk, tās ir spējas, atmiņa un precizitāte. Es nespētu ne uzminēt, cik veci ir mani kaimiņi, ne atcerēties, kad kurš te ievācās.
 Lai nu kā, inspektores jaunkundzes sirds atmaigst gan pret veco kraķi Montiju (kas man nelikās pārliecinošs ne žūpošanā, ne vectētiņa aspektā), gan viņa jauno radinieci (bet ne pret viņas māti, kas grasās ceturto reizi precēties un, vaimandieniņ, pārvākties uz Ameriku, deviņpadsmitgadīgo meitu atstājot vienu, turklāt pakaļ Montijam atbrauc ar nevainojami krāsotām acīm, tādējādi liekot inspektorei nozieguma vietā gremdēties pārdomās, vai patiesi viņas skropstu tuša vienmēr izplūst tāpēc, ka tā allaž ir no lētajām), gan nolaisto, bet reiz iespaidīgo Viktorijas laikmeta savrupmāju, kas, viņa pēkšņi no zila gaisa paziņo, esot nozieguma centrā.
 Vainīgais, protams, tiek atrasts, bet tas mani drusciņ saskumdināja, jo es, pirmkārt, nesaprotu, kāpēc tāda iemesla dēļ būtu jānogalina, otrkārt, tas vienalga izrādījās velti.
 Pirms kāda laika lasīju Velas Makdermidas izteikumu, ka mūsdienās trilleri lielākoties esot labēja, konservatīva literatūra, kas vēlas saglabāt pašreizējo lietu kārtību, savukārt kriminālromāni pret iekārtu esot kritiskāki, tajos biežāk pie vārda tiek tie, kuriem citur nav balsstiesību. Te autorei neizdodas pilnībā izvairīties no džentrifikācijas (es rakstu ar “dž”, nevis “ģ”) ne visai patīkamo aspektu (bijušo skolu jaunbagātnieki ir pārbūvējuši par dzīvojamo māju, un viņu suņi trenkā veco iemītnieku kaķus) un dažu līdzīgu nelaimju piesaukšanas, bet kopumā nav par ko uztraukties, visi dabū, ko pelnījuši, pasaules kārtību nekas neapdraud, tā tikai nostiprinās vēl vairāk.

Lasu: Camilo José Cela. La familia de Pascual Duarte.

Putna miegā

Inese Zandere. Putna miegā. Il. Rūta Briede, Artis Briedis. R.: Neputns, 2014. 79 lpp.

 Biju diezgan pārliecināta, ka Zandere dabūs Literatūras gada balvu, bet nekā. Jālasa vien Bērziņš. Tiesa, ar Zanderi ir tā, ka es atceros, ka paņēmu grāmatu, izlasīju sākumu un jutos pārsteigta, jo nebiju gaidījusi kaut ko tik latvisku un spēcīgu, bet pēc kāda laiciņa apjēdzu, ka neko neatceros no vārdiem, tikai to sajūtu. Bet tā noteikti ir mana problēma, jo arī vārdus un skaņas dzejniece ir izvēlējusies, šķiet, rūpīgāk, nekā tas ierasts.

melni lietvārdu drednauti
nirus no verdošās versmes
no nebeidzamās pagātnes izpeld
dzīles dunavu dārdā

 Vai ne tik spilgtām aliterācijām bagātais, toties augstāk piesauktā latviskuma pilnais dzejolis “tās meitenes ko atnes vasara”, ko es labprāt pārrakstītu visu.

tās meitenes ko atnes vasara
ik vakaru ar miglas pienu baro
un sausā siena smaržā satītas
liek vējam auklēt
medus pilnos zarus

tās meitenes ko atnes vasara
pa miegam raud kā mazi vakarlēpji
un katru asaru kas zālē krīt
nakts salasītu
ziedu tumsā slēpj

 Tāds pārlaicīgs teksts, kurā telpa savukārt ir gluži vai taustāma, basām kājām izjūtama, un kas atgādina kaut ko piemirstu, pieklusušu, tomēr vēl līdz galam nepazaudētu un ļoti svarīgu.

 Pēc tam man bija mazliet par daudz nāves, daži dzejoļi vispār palika slēgti, un, jā, labi jūtams, ka Zandere ir krietni vecāka un inteliģentāka par mani, bet pirmā daļa un vēl šis tas manī varētu palikt, ja vien izlasīšu to vēlreiz. Ak, un es domāju, ka Doronikei jāiet uz bibliotēku pameklēt krājumu.

Lasu: Stefan Themerson. Hobson’s Island;
Camilo José Cela. La familia de Pascual Duarte;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Vai gliemeži zina, ka viņi ir gliemeži?

Nuria Roca. Los caracoles no saben que son caracoles. Madrid: Espasa, 2012 (2009). 275 lpp.

 Spāņu čiklita paraugam piemīt vairākas labas īpašības: tas ir uzrakstīts ļoti viegli uztveramā sarunvalodā, ātri izlasāms, par māsu mīlestību, tas nepieprasa, lai to met pret sienu, un ir satraucošāks par nesen lasīto erotisko romāniņu. Žanra kontekstā to novērtēt nemāku, un kas zina, varbūt vēstītāja jau ir čiklitu pāraugusi: romāna sākumā viņai ir 35 gadi, šķīrusies, divu bērnu māte, kam ir divi darbi, māja un bulgāru mājkalpotāja, ja pareizi atceros, bez dokumentiem, toties no tām, uz kuras pleciem un siltās sirds guļas visa mājas dzīve un vēl atliek laiks/vēlme/interese pievērsties saimnieces privātajām darīšanām.
 Uz vāka un internetā apgalvots, ka mēs visas esot tādas pašas un spēšot identificēties ar Klāru, kuru esot piemeklējušas krīzes visās jomās. Es, protams, neko kopīgu ar viņu neredzu un domāju, ka autore nebija īstu krīzi redzējusi, kas arī jauki. Lai nu kā, jebšu Klāra sūdzas savai psihoterapeitei, ka vienmēr ir bijusi mazā māsiņa, kuru ģimene vienmēr no visa mēģinājusi pasargāt, vienlaikus mātei norādot, ka vecākā māsa ir tievāka, gudrāka un veiksmīgāka, romāna darbības laikā nekas nemainās. No visām draudošajām likstām viņu izpestī ja ne vecāki, tad kāds veiksmīgs gadījums, un būtībā viņa dabū visu, ko grib, izņemot smuko sērferi, kas izrādās gejs, turklāt interesējas par literatūru, no kuras, tāpat kā no džeza, varone nejēdz ne bū, ne bē. Citādi seksa krīze nozīmē orgasmus ar pieciem vīriešiem (ne pilnīgi vienlaicīgi) un tieksmes pēc baudas atklāšanu, darba krīze – īslaicīgu priekšnieces lomas izmēģināšanu un secinājumu, ka patīkamāk ir foršās šefenes paspārnē utt. Tas, protams, tāpēc ka viņa ir kā gliemezis, kas sevi neredz un tāpēc neapzinās, ka ir fantastiska sieviete. Tā vismaz apgalvo viņas vienīgā draudzene.
 Nurija Roka ir TV seja, tāpēc Klāra strādā televīzijā, veido bērnu talantu šovu, un es pieņemu, ka ražošanas daļa varētu būt aprakstīta diezgan patiesi.
 Grāmata, bez šaubām, ir iecerēta gaužām pozitīva un spēku dodoša. Ja nu šito izlasa kāds, kas mācās spāņu valodu, es pat varu ieteikt. Speciāli tās dēļ pievērsties studijām gan nemudināšu.

Lasu: Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Valoda tulkojumā

Valoda tulkojumā. Sast. un red. Anita Rožkalne, il. Baiba Dūdiņa. R.: Latviešu valodas aģentūra, 2015. 311 lpp.

  Veikalā paskatījos uz grāmatu un nodomāju, ka man to vajag, pēc tam paskatījos uz cenu un nodomāju, ka gan jau būs kādreiz bibliotēkā dabūjama, bet tad mazliet pašķirstīju un nolēmu, ka man vajag gan, turpat un tajā pašā brīdī. Visticamāk, jums arī vajag. Pirkt vai aizņemties, tas jau ir cits jautājums. Es savus 20 eiro nenožēloju, lai gan visu saturu būtu varējusi noklausīties par baltu velti un varbūt vēl ar kādu cepumiņu piedevām (bet cepumu jautājumā esmu izvēlīga).
 Viņvasar, tieši tajos vakaros, kad es mācījos spāņu valodu, Latviešu valodas aģentūra Naispleisā runājās ar tulkotājiem. Uz Knutu Skujenieku man sanāca aiziet, bet Valdis Bisenieks, Dace Meiere, Pēteris Jankavs, Guntars Godiņš un Silvija Brice pagāja gar degunu. Beigās vēl bija vesela konference par tulkošanas praksi un teoriju. Krājumā ir gan sarunu pieraksti, gan konferences referāti, gan noslēguma diskusija. Līdzi nāk arī disks, kurā laikam ir sarunas ar tulkotājiem. To es neesmu vēl mēģinājusi noklausīties, bet varētu būt ļoti interesanti dzirdēt, piemēram, kā Godiņš daiņo igauniski.
 Kāpēc cilvēkam, kas pats netulko un ij negrasās to darīt, vajadzētu lasīt, kā par darba jautājumiem iztaujā tulkotājus un atdzejotājus? (Kā redzams fotogrāfijās, viņu kolēģi tikšanās apmeklēja un brīžam iejaucās sarunās.) Pirmkārt, tāpēc ka inteliģentus cilvēkus vienmēr prieks uzklausīt, pat ja viņi, kā Skujenieks, nežēlīgi pasaka: “Mēs tomēr neesam sevišķi kulturāla sabiedrība.” Nu, ne mēs vien, bet taisnība viņam ir. Otrkārt, ir jauki redzēt, ka citi strādā, mokās un tomēr mīl savu darbu. (Es apsvēru domu rakstīt citu verbu pēdējā vietā, tomēr nolēmu nepakļauties domai, ka mīlēt var tikai māmiņu un dzimteni.) Treškārt, te var labi redzēt, kā viena un tā paša darba darītājiem, labiem darītājiem, ir atšķirīgs viedoklis, piemēram, jautājumā, vai ir vajadzīgas paskaidrojošas piezīmes. (Man patīk, ja tās ir, bet dodu priekšroku piezīmēm grāmatas beigās, nevis lapas apakšā, jo pretstatā kāda izteiktajai pārliecībai, ka neviens tās tikpat nelasa, es lapā izlasu visas, pat tās, kuras man nemaz nav vajadzīgas, visus “yes” un “OK”.)
 Ceturtkārt, grāmatas taču mēs lasām. Šeit Brice atklāj, ka Dženetas Vintersones romānā “Ierakstīts tevī” sākumā nav pamanījusi kādu būtisku niansi, ko ar grūtībām izlabojusi pēdējā brīdī. Diemžēl, kā es secināju lasot, ne līdz galam un tāpēc neveiksmīgi. Meiere izpauž, kas atkārtojas visos Eko romānos. Bisenieks stāsta, ka sanskrits viņam esot palīdzējis saprast latviešu valodas intonācijas, ko viņš aprakstījis jautrā grāmatiņā bērniem, kura lasāma internetā.
 Jankavs saka: “Un cik skaisti skan ērģeles tukšā, tumšā baznīcā, kur sprakšķ malka krāsnīs, un tu esi viens pats un spēlē, un centies to darīt pēc iespējas labāk, jo īstu prieku sagādā tikai tās lietas, ko proti darīt labi! Tāpēc jācenšas, vienmēr ir jācenšas.” Ak, es nezinu, man šķiet, ir svarīgi spēt priecāties arī par to, kas nesanāk, bet tā ainiņa, kā tulkotājs viens pats kaut ko dara un cenšas to paveikt pēc iespējas labāk, un savā nodabā priecājas, — tas varētu būt skats no viņu darba dzīves, ne tikai ērģeļspēles.
 Vēl Jankavs saka, 28 gadi esot vecums, kad jebkuru svešvalodu mācīties jau par vēlu. Viņš tad sāka apgūt dāņu valodu, un nevarot iemācīties daiļi runāt, dzirde vairs neesot tā. Savukārt Meierei šķiet, ka 40 gadi esot par vēlu, lai iemācītos turciski (Kasim! Tev nekas cits neatliek, kamēr vēl esi samērā jauns. Lai būtu, kas Pamuku tulko), nekas vairs neejot galvā, “bēniņi ir pilni, un neironi kaut kā citādāk darbojas nekā jaunībā”. Un tad vēl noteikti pie turku vajagot arābu un persiešu klāt, jo tur aizguvumi un kultūra. Ak vai, ak vai, spāņu valoda un kultūra arī ir ļoti arābu ietekmēta, un es negribu arābu valodu, drīkst? Esmu ar mieru apsvērt itāļu un portugāļu, serbu un pat basku, bet nelieciet man mācīties arābiski! Tā rakstība nav domāta man.

Lasu: Inese Zandere. Putna miegā;
Horacio Quiroga. Cuentos de la selva;
Justina Robson. Silver Screen.

Baudas virtuve

Emma Mārlove. Baudas virtuve. Tulk. Sinda Krastiņa, il. Iluta Koidu, Mārtiņš Plūme. R.: Jumava, 2010. (Emma Marlowe. Kuche der Lust. 2006.) 286 lpp.

 Stāvot bibliotēkā pie plaukta, es atminējos gan, ka Doronike šo grāmatiņu bija aprakstījusi un tas noteikti nebija ieteikums, bet kurš tad mācās no citu kļūdām? Ne jau nu lasītāja, kas sadomājusies, ka viņai vajag kādu nedomājamu gabalu. Tūdaļ arī visa pasaule (stress, neveselīgs dzīvesveids, pavasara viltīgie laikapstākļi un baciļi) sadevās rokās, atsedza sedziņu un piešķīra lasāmlaiku gultā, kas erotiskam romānam varētu būt daudz piemērotāka vieta nekā, teiksim, sabiedriskais transports.
 Romāna vēstītāja, mazliet eksotiskā daiļava (zaļacaina rudmate, līdz kaulam ekshibicioniste) Lea droši vien iebilstu, jo tieši metro, braucot uz darbu, var tik viegli ļaut diviem svešiem vīriešiem reizē paberzēties gar sevi. Lai pēc tam ļautu šefam, kurš viņai nemaz vairs nepatīk (bet vēlāk, kad viņš to darīja ar citu, tomēr pamanījās salīdzināt vīrišķa attieksmi un nolemt, ka pret viņu gan šis izturējās labāk nekā pret to padzīvojušo dāmu), izdrāzt sevi uz rakstāmgalda.

 Tagad guļu viņa acu priekšā ar noskūtu kaunumu, un viņš ilgi to vēro, iekams paņem savu lepno pildspalvu un ar to maigi pieskaras manai spraudziņai.

 Liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka reizēm pildspalva ir tikai pildspalva.
 Tad viņa to pašu ļauj masierim, pludmalē satiktam puisim, kas, mājās pavadot, nevis tūliņ uzprasās uzkāpt augšā, bet negaidot atgriežas pēc divām minūtēm, kad Leai jau būtu jābūt sapratušai, ka šis nav nekāds parastais kniebējs, un tā tālāk un tā joprojām. Kas principā nebūtu nekas slikts, ja vien dūjiņa pati būtu gribējusi iet un viņus paņemt, nevis uzvestos kā ilustrācija vecajai ziņģei: “Kas pirmais atnāks, tam piederēšu,” — jo citādi takš nav un nevar būt. Ja kāds tevi grib, tu viņam atdodies, turklāt par prezervatīvu pat runas nav.
 Lai visi vīrieši nebūtu pilnīgi vienādi (milzīgi locekļi ir visiem), ir arī noslēpumaini klusējošais draudziņš Rikardo, kas tajā visā noskatās, uztaisa ēst un ļauj paraudāt uz pleca, un beigās, prom aizbraucis, uzraksta vēstuli bez atpakaļadreses, kurā Leai pārmet, ka tā nav apvaicājusies, vai viņš gadījumā viņu nemīl. Nu labi, vismaz stereotipisku itāļu atveidojumu autorei līdz galam pārmest nevar.
 Par spīti labvēlīgajiem lasīšanas apstākļiem, grāmata mani atstāja sausu kā Gobi tuksnesi, jo galvenā varone nebija visai simpātiska, viņas kavalieri vēl jo vairāk, tāpēc reklāmas tekstiņš “tas var notikt ar katru no jums daiļās dāmas, tikai ļaujieties…” drīzāk izklausās pēc drauda. Turklāt nezinu, vai tā bija Emma, vai Sinda, kam erotiski šķiet tādi vārdi kā pērles, šķirbiņas un liesmojoši šķēpi, bet man droši vien pat ejakulāts liktos uzbudinošāks par nektāru.
 Grāmatas beigās ir vairākas gaužām aptuvenas receptes šādā garā: “Mīklu gatavo no kviešu miltiem, olām un sāls.”

Lasu: Horacio Quiroga. Cuentos de la selva;
Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Gandrīz Sniega karaliene

Laura Gallego García. La Emperatriz de los Etéreos. Il.: Beatriz Tobar. Madrid: Punto de lectura, 2009 (2007). 289 lpp.

 Laura Galjego Garsija ir ļoti ražīga bērnu un jauniešu fantāzijas rakstniece no Valensijas. Piecpadsmit gadu laikā viņai ir iznākušas vairāk nekā divdesmit grāmatas, kas ir izdotas 17 svešvalodās, šī te, kuras nosaukumu varētu tulkot kā “Ēterisko būtņu Imperatori”: katalāniski, franciski, vāciski un Brazīlijas portugāļu valodā. Ko no tā var secināt? Ka maizītei, cerams, pietiek, un arī lasītājas viņai ir, un interneta vietne četrās valodās ar aktīvu lasītāju forumu, vārdu sakot, Galjego zina, ko grib panākt.
 Pašā grāmatā arī var nojaust, ko autore grib pavēstīt, vismaz es tā iztēlojos. Darbība norisinās kaut kad un kaut kur, vietā, kur mazs pulciņš ļaužu dzīvo pazemē, turpat alās i sēnes vāc, i lopus gana, i ogles rok, jo virszemē ir migla un sniegs, un aukstums, nekā cita. Vai varbūt tomēr ir, jo smukā sapņotāja Aera tēvs tika atrasts pusdzīvs pie alas ieeejas. Bērnu dabūjis, viņš kādu dienu tomēr devās atpakaļ aukstumā, jo tur kaut kur esot Imperatores pils, kurā neviens necieš ne badu, ne aukstumu, un viņa esot tik skaista, ka neviens nespējot ielūkoties viņai sejā un nesajukt prātā… Protams, arī Aeru vilina tēva iemītais ceļš, un kādu dienu viņš aiziet no mājām. Superpragmatiskā Bipa, Aera māti žēlodama, dodas viņu uzmeklēt.
 Ceļš uz Imperatores pili izrādās Pārmaiņu ceļš, kurā jāatsakās no miesas, lai kļūtu vispirms vienkārši tieva un blonda, un skaista, un sabiedrības normām atbilstoša un pēc tam jau pavisam garīga. Bipa, kas ir ne tikai ļoti praktiska, bet arī ar tik nesavaldīgu mēli, ka pat es to sauktu par nesmalkjūtību, gan visu laiku apgalvo, ka viņa mainīties negribot, ka miesa uz kauliem ir vajadzīga utt. Viņa Imperatores un Dievietes, ēteriskā garīguma un ķermeniskās dzīves strīdā ir stingri nostājusies vienā pusē.
 Viss romāns ir klasiskais meklējumu ceļš mazliet citā rakursā. Patīkami, ka beigās gaida nevis princese stikla kalnā, bet dzejisks puika. No otras puses, nu i kāda velna pēc šitā triekties viņam pakaļ? (Nē, nu atbilde, protams, ir skaidra.) Starp citu, stikla kalns grāmatā patiešām ir, gan bez kraukļiem, to vietā ir sniega, ledus, stikla un ūdens golemi. Ar sižetu viss ir kārtībā, taču man pietrūka mākslas, viss uzrakstīts tik vienkārši kā pati Bipa. Šī gan nav autores populārākā grāmata, ļoti iespējams, ka citas ir saistošākas tieši valodas ziņā (un jā, toties lasīt bija tik viegli un gandrīz visi vārdi bija saprotami).

Lasu: Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Doktora Hofmaņa ellišķīgās iekāres mašīnas

Angela Carter. The Infernal Desire Machines of Doctor Hoffman. Introduction by Ali Smith. Il. Zandra Rhodes. London: Penguin Books, 2010 (1972). xii + 265 pp.

 He, he, es taču biju sadomājusies, ka parādīšu pasaulei savu vissārtāko grāmatu, bet izrādās, ka fuksijrozā ir tikai muguriņa. Nu nekas, lūpukrāsa arī nav slikta/ir sievišķīga.

 Atkāpe. Es te vienbrīd padomāju, kā būtu uztaisīt virtuālu pašnāvību, un sapratu, ka nē. Lai cik reti es te rakstītu vai iegrieztos pie citiem pateikt kādu teikumu, pieradums tomēr ir spēcīgs, un šī nemaz nav tā sliktākā atkarības forma. Gluži tāpat, lai cik ļoti mani māktu sajūta, ka ir jādara viss kas cits, nevis jālasa grāmatiņas, tikpat pienāk brīdis, kad “par to es domāšu rīt”, bet tagad es pasēdēšu un palasīšu, citādi nemaz vairs pēc cilvēka nejūtos. Tā lūk.

 Slavenākie un arī latviski izdotie Andželas Kārteres darbi ir abi viņas pēdējie romāni, taču šis, kādu laiciņu iepriekš sarakstītais, patiesībā ir diezgan līdzīgs, katrā ziņā pietiekami, lai varētu nešaubīgi pazīt autores rokrakstu un izlemt jau iepriekš, vai to gribas lasīt. Mazliet vēlāk sacerētais “The Passion of New Eve” atšķiras izteiktāk un ir vardarbības pilnāks, lai gan arī šī nav nekāda vieglā lasāmviela, te, piemēram, ir divas grupveida izvarošanas, viena homoseksuāla, otra – hmm, zoofīla (?), turklāt abos gadījumos darbības veicēji jau nemaz to tā negrib, nekādu baudu tas viņiem nesagādā, bet kas jādara, jādara. Te ir ceļojošais cirks, izrādes sabiedrība un skatiena definējošā vara, marginalizēti romāna varoņi, kaut arī šoreiz galvenais tēls ir vīrietis, Desiderio, viņš ar savām indiāņa asinīm vārdā nesauktajā Latīņamerikas zemē ir gandrīz neredzams – un tas arī ir viņa spēks, kas ļauj izglābt ne tikai savu dzīvību, bet arī valsti. Ak, un valsts ir jāpaglābj no iztēles, no sapņu un iekāres ainām, kas sākumā šķiet krietni pievilcīgākas par ministra absolūto fantāzijas trūkumu, bet drīz vien izvēršas vienkārši cilvēku prātā iesētos melos, kas noved pie posta, varmācības un sabrukuma, turklāt līdz ar attēlu mainās realitāte, nākotne ir notverta perversās bildītēs, uz kurām par mazu samaksu var palūrēt cirka būdiņā.
 Salīdzinājums ar, piem., televīziju, protams, pats uzprasās, tāpat kā – gudrākiem cilvēkiem par mani – visāda citāda teksta analīze, piesaucot dažādus filosofijas, literatūrkritikas utt. novirzienus, sirreālismu un feminismu, kritisko teoriju un maģisko reālismu, meklējot atsauces un mājienus, bet patiesībā par to nav jāuztraucas. Romānā ir tik daudz darbības, ka to var mierīgi lasīt kā klasisku piedzīvojumu stāstu, kurā galvenais varonis, glābdams savu ādu, pasauli un pie reizes meklēdams savu sapņu (vārda tiešajā nozīmē) sievieti, nemitīgi iekuļas likstās, un saspringti gaidīt, kas ar viņu notiks tālāk. Bieži vien notiek kas pārsteidzošs, pat ja šī nav pirmā reize, kad tu, cilvēks, saskaries ar Kārteri, un tāpēc jau nojaut, kas viņai būs sakāms.
 Es, protams, iesaku.

Lasu: Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Laura Gallego García. La emperatriz de los Etéreos;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 98 other followers