Doktora Hofmaņa ellišķīgās iekāres mašīnas

Angela Carter. The Infernal Desire Machines of Doctor Hoffman. Introduction by Ali Smith. Il. Zandra Rhodes. London: Penguin Books, 2010 (1972). xii + 265 pp.

 He, he, es taču biju sadomājusies, ka parādīšu pasaulei savu vissārtāko grāmatu, bet izrādās, ka fuksijrozā ir tikai muguriņa. Nu nekas, lūpukrāsa arī nav slikta/ir sievišķīga.

 Atkāpe. Es te vienbrīd padomāju, kā būtu uztaisīt virtuālu pašnāvību, un sapratu, ka nē. Lai cik reti es te rakstītu vai iegrieztos pie citiem pateikt kādu teikumu, pieradums tomēr ir spēcīgs, un šī nemaz nav tā sliktākā atkarības forma. Gluži tāpat, lai cik ļoti mani māktu sajūta, ka ir jādara viss kas cits, nevis jālasa grāmatiņas, tikpat pienāk brīdis, kad “par to es domāšu rīt”, bet tagad es pasēdēšu un palasīšu, citādi nemaz vairs pēc cilvēka nejūtos. Tā lūk.

 Slavenākie un arī latviski izdotie Andželas Kārteres darbi ir abi viņas pēdējie romāni, taču šis, kādu laiciņu iepriekš sarakstītais, patiesībā ir diezgan līdzīgs, katrā ziņā pietiekami, lai varētu nešaubīgi pazīt autores rokrakstu un izlemt jau iepriekš, vai to gribas lasīt. Mazliet vēlāk sacerētais “The Passion of New Eve” atšķiras izteiktāk un ir vardarbības pilnāks, lai gan arī šī nav nekāda vieglā lasāmviela, te, piemēram, ir divas grupveida izvarošanas, viena homoseksuāla, otra – hmm, zoofīla (?), turklāt abos gadījumos darbības veicēji jau nemaz to tā negrib, nekādu baudu tas viņiem nesagādā, bet kas jādara, jādara. Te ir ceļojošais cirks, izrādes sabiedrība un skatiena definējošā vara, marginalizēti romāna varoņi, kaut arī šoreiz galvenais tēls ir vīrietis, Desiderio, viņš ar savām indiāņa asinīm vārdā nesauktajā Latīņamerikas zemē ir gandrīz neredzams – un tas arī ir viņa spēks, kas ļauj izglābt ne tikai savu dzīvību, bet arī valsti. Ak, un valsts ir jāpaglābj no iztēles, no sapņu un iekāres ainām, kas sākumā šķiet krietni pievilcīgākas par ministra absolūto fantāzijas trūkumu, bet drīz vien izvēršas vienkārši cilvēku prātā iesētos melos, kas noved pie posta, varmācības un sabrukuma, turklāt līdz ar attēlu mainās realitāte, nākotne ir notverta perversās bildītēs, uz kurām par mazu samaksu var palūrēt cirka būdiņā.
 Salīdzinājums ar, piem., televīziju, protams, pats uzprasās, tāpat kā – gudrākiem cilvēkiem par mani – visāda citāda teksta analīze, piesaucot dažādus filosofijas, literatūrkritikas utt. novirzienus, sirreālismu un feminismu, kritisko teoriju un maģisko reālismu, meklējot atsauces un mājienus, bet patiesībā par to nav jāuztraucas. Romānā ir tik daudz darbības, ka to var mierīgi lasīt kā klasisku piedzīvojumu stāstu, kurā galvenais varonis, glābdams savu ādu, pasauli un pie reizes meklēdams savu sapņu (vārda tiešajā nozīmē) sievieti, nemitīgi iekuļas likstās, un saspringti gaidīt, kas ar viņu notiks tālāk. Bieži vien notiek kas pārsteidzošs, pat ja šī nav pirmā reize, kad tu, cilvēks, saskaries ar Kārteri, un tāpēc jau nojaut, kas viņai būs sakāms.
 Es, protams, iesaku.

Lasu: Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Laura Gallego García. La emperatriz de los Etéreos;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Lielā pasaule

Vilis Kasims. Lielā pasaule. Il. Ernests Kļaviņš. R.: Mansards, 2015. 221 lpp.

 Nu jau pirms krietna laiciņa es apsolīju Kasimam, ka nopirkšu un izlasīšu viņa grāmatu, un neko sliktu publiski neteikšu. Tagad es par to kožu pirkstos.
 To es darīju tikai tāpēc, ka neizpildīju iepriekšējo solījumu, bet, ja būtu to izdarījusi, droši vien grāmatas beigās pie pateicībām tiktu ierakstīts arī mans vārds vai kaut kas tamlīdzīgs. Pati vainīga, ka esmu palaidusi garām šādu iespēju un neesmu romānu izlasījusi jau sen. Tomēr es ļoti papūlējos, lai uzrakstītu par grāmatu pirms Spīganas, kas toties jau ir publicējusi dažus foto no atklāšanas pasākuma.
 Tātad disklaimeris. Jau ilgāk nekā krietnu laiciņu man šķiet, ka Viļa Kasima virtuālais tēls ir visnotaļ sakarīgs jauns cilvēks. Turklāt es viņam esmu šo to apsolījusi.
 Varēju arī nesolīt, jo lielos vilcienos (es gan grāmatu izlasīju dikti ātri un jā, V., droši vien izlasīšu otrreiz ar atvērtu failu līdzās :) ) vienīgais, kas man būtu (p)iebilstams ir jautājums, kā tā sasodītā nometne, kuras mērķis teorētiski ir uzcelt jaunu, labāku Latviju, bet praktiski – cīnīties ar apziņas parazītiem, ir uzradusies un spējusi piesaistīt vairāk par diviem cilvēkiem. Ja nometnes pastāvēšanas faktu pieņem par neizbēgamu parādību (kā viesuļvētru vai sievieti, būtu teicis Aivars Neibarts), visam pārējam esmu gatava noticēt. Tas pat man atsauca atmiņā kādu nakti, ko pavadīju vienā istabā ar pāris pavisam īstiem septiņdesmito gadu latviešu hipijiem. Kādu bezmiega nakti, jo, pat smalkjūtīgi noklusējot krākšanu, tik daudz tenku es, šķiet, savu mūžu tik īsā laika sprīdī nebiju dzirdējusi. (Tas notika gana sen, lai es vairs neatcerētos, kas kuram ko ir nodarījis.)
 Par spīti šausmīgajām atmiņām es lasot smējos. Tie džeki ir jocīgi (piedod, prototip), bet forši. Vairāk tādu.

 ”Redz, vaig smieties, ne rūgties,” viņš svarīgi noteica starp kumosiem. “Es lasīj, ka no dusmošanās arī čurs paliek rūgts, un uzparikts ātrāk bojājās.”

 (Autors gan apgalvo, ka nevajagot ticēt visam, kas grāmatā sarakstīts.)
 Tā kā es galīgi neesmu no tās puses, no kuras ir šie jaunieši, man arī pilnīgi skauž, ka cilvēkam ir savējā neliterārā valoda.
 Vispār, kaut arī man ir aizdomas – Kasimam neizdosies kādu rītu pamosties slavenam kā Joņevam, tomēr latviešu lasītājs abas grāmatas jau sen bija ja ne pelnījis, tad vismaz gaidījis: tās nav nedz pārgudras, nedz muļķīgas, nedz samudžināti daiļas un galvenais – nav drūmas, gaudulīgas, tipiski latviski literatūrīgas. Tas pilnīgi rosina cerības uz labāku nākotni. Varbūt tāpēc, ka ārā ir pavasaris.
 Autor! Es nopirkšu un izlasīšu arī Tavu nākamo grāmatu, jo par šito iztērēto naudu ne drusciņas nenožēloju. (Lasītāj! Tā esot jau pusē un būšot kaut kas pavisam cits.)
 Un vēl vienu citātu, labi? Par rakstniekiem.

“…Pirmkārt, mīlestīb ir vien dikt skumj liet.”
 ”To tu jau teici!”
 Dāvis noklepojās. “Tas ir svarīg, to vērts atkārtot. Vis rakstniek par to vien runā, un viņ tāds liets zin. Viņ to vien dar kā rakst un, hmm, bučojās. Un meitens neko cit negrib, lai par viņām rakst un bučojās. Es to izlasīj vienā grāmatā.”
[..]
 ”Tas vienalg nav galnais, galnais ir neatlaidīb. Zināj, ka Āfrikā vai kaukur ir krokodīl, kas brūts pievilin ar pirdieniem? Tu var iedomāties, cik ilgi viņiem vaidzēj pirst, lai mātīts saprast, ka tas ir kaukas labs? Viņs tak arī drošvien gribēj dziesmas un grāmats, un bučošanos. Bet nē, tie krokodīl puiš neatlaidās, un tāt viņ meitens neko cit nemazām arī negrib.”
 ”Bet pirst es arī tā lab nemāk, tu tak zin!”

 Un nē, viss teksts nav fizioloģisks, jauniešiem ir arī ideāli, ko viņi gan tik sarežģītā vārdā nesauktu. Pa īstam.
 Starp citu, “Mansarda” veikalā esot maza kaudzīte autora parakstītu grāmatu, ko došot tiem, kas neatlaidīgi palūgs. Turklāt, par spīti skopo katalāņu ietekmei (skat. Spīganas blogu), vairāk naudas par tām neprasīšot.

Cik maksā kafija? Dzejoli

Šodien esot tā diena, kad trūcīgie dzejnieki var beidzot samaksāt par kafiju ar to, kā viņiem nudien nevajadzētu trūkt: ar dzejoli. Rīgā šādu iespēju piedāvāšot Iļģuciema maiznīca, 3 pavāru restorāns un Elkor Food and Wine (karte utt.: https://apps.facebook.com/paywithapoem).

Tie, kas dzejoļus neraksta, vakarā var mierinājumam aiziet paklausīties citus. Sešos vakarā kultūrbāriņā “Vieta“ (Kr. Valdemāra 61) uzstāsies Krišjānis Zeļģis, Toms Treibergs, Ulvis Zirnis un Andris Hiršs.

To, ka otrdien Vilis Kasims būs ticis pie savas grāmatas, jūs taču jau zināt, vai ne?

Vēl šobrīd cilvēki, kas palūgs, lai viņiem sūta Story Bundle apkārtrakstu, dabūs saiti, kurā var lejuplādēt žurnāla Lightspeed 57. numuru.

Un tā kā šodien patiešām ir Pasaules dzejas diena, es atklāšu, ka mani sensenos laikos kādu brīdi bija piemeklējis WordPress alter ego. Šeit. Kafiju sejā neliet.

Rokraksts

Mans rokraksts ir šausmīgs, un vispār tā ir pārlieku personiska padarīšana, bet grūti atteikt MsMarii. Šis ir pavecs mājasdarbs, kurā varat novērtēt vēl vienu rokrakstu un uzzināt, kā jālieto vēlējuma izteiksme.
Stafetes kociņu atļaušos nevienam nenodot, un tas nozīmē, ka to paņemt var jebkurš, kas sagrib.

majasdarbs

Neskati grāmatu pēc vāka, nosaukuma un izdevniecības

Juhanna Nilsone. Rozes skaistās un ilgotās. Tulk. Dace Deniņa. Il. Artūrs Zariņš. R.: Kontinents, 2013. (Johanna Nilsson. SOS från mänskligheten, 2008.) 347 lpp.

 Es patiesi nesaprotu, kāpēc grāmatas slēpj no to mērķauditorijas. Protams, man ir nojausma, ka tas tiek darīts, lai pārdotu romānu tiem (tām), kas ieraduši/as pirkt attiecīgā apgāda preci, bet tak skaidrs, ka cilvēks, kas gribējis vieglu un romantisku lasāmvielu, aplauzīsies, saskāries ar skandināvu sabiedrības grūtībām un samērā saraustīto tekstu (lai gan tas varētu atgādināt seriālus, tātad būt komforta zonā). Subversīvā cerībā šādi paplašināt lasītāju apvārsni un varbūt pievērst viņus kaut kam jaunam? (Es, piemēram, neko tik pozitīvu sen nebiju lasījusi, bet tāpat, vāka bildi meklēdama, uzgāju atsauksmes par depresitivāti un to, ka visus šitos narkomānus vajagot apšaut jau maziņus.) Bet vai par tiem, kas izlasītu grāmatu, ja tai nebūtu tik krasi pārveidots nosaukums (oriģinālā ir “Cilvēces SOS” vai kas tamlīdzīgs) un vākam būtu kāda saistība ar tekstu (rozes tur ir, bet tetovētas, un tā dūdiņa…), nevienam nesāp sirds, ko?
 Tātad romānā ir vesela kaudze personāžu (lai gan daudz mazāk nekā “La colmena”), kas gandrīz visi ir saistīti ar Benjaminu, kurš viņus nesavtīgi mīl – par atlīdzību. Piemēram, palīdz novilkt mēteli un kurpes un aizmigt. Vai pamīlējas un parunājas. Un par katru mīlēto cilvēku uztetovē sev kādu rozi vai liliju. Tāda ļoti ķermeniska psihoterapija un, kas skaistākais, veiksmīga, jo šie cilvēki tiešām tiek līdz brīdim, kad spēj mainīt savu dzīvi, aiziet prom vai atjaunot sastāvējušās attiecības, pārtraukt meklēt to, kas pazudis, atrast to, kas bija vajadzīgs, uzticēties citiem un palīdzēt viņiem, vārdu sakot, nepalikt bēdās, skumjās vai bezcerībā, bet atļauties būt laimīgiem un priecīgiem, dikti nenodarot pāri citiem. Un tas – vismaz literatūrā – nemaz tik bieži negadās. Varbūt tā skandināvu sabiedrība nemaz nav tik bezcerīga, kā viņiem patīk izrādīties.

Lasu: Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

Grāmatu valstībā (sievišķīgi plāni)

Kvints Būholcs. Grāmatu valstībā. Tulk. Inga Karlsberga. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2014. (Quint Buchholz. Im Land der Bücher. 2013.) 56 lpp.
Dmitrijs Sumarokovs. Дмитрий Сумароков. Café Europe. Atdz. Artis Ostups un Arvis Viguls. Il. Rūta Briede un Artis Briedis. R.: Orbīta, 2014.

2015-02-28 17.34.54Ar plānošanu man gan neiet nekādā jēgā, bet…
Marts šogad nebūs nekāds sieviešu literatūras mēnesis, bet…
Man šķiet, ka pastāv iespēja, ka es šomēnes izlasīšu kādu zem pelēcīgi skumajajām debesīm izraidīto grāmatu (te, protams, iederētos arī “Meža meitas”, jo īpaši jaunāko ziņu – šodien plkst. 14 Kronvalda parkā Borisa Ņemcova piemiņas brīdis – un nupat dzirdētās Filipa Rufa lekcijas kontekstā, taču šīs, protams, bija izgājušas). (Sūtiet mani uzlādēt fotoaparāta bateriju.) Un man liktos ļoti jauki, ja arī citos grāmatu blogos būtu vēl vairāk rakstu par brīnišķīgām, dusmīgām, acis atverošām, iedvesmojošām, cīņā saucošām utt. sieviešu sarakstītām grāmatām nekā pārējos vienpadsmit mēnešos.

Bet februārī es izlasīju/apskatīju divas grāmatas, par kurām man nekas daudz nav sakāms.
Vācu mākslinieka Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā” valda ļoti latviska pelēkzila noskaņa (proti, man ir Itālijā ražota nagu laka, kas pudelītē izskatās tieši tādā krāsā), ko var redzēt jau uz vāka un gandrīz visos attēlos. Dažus var aplūkot šeit. Mākslinieks zīmē, cik jauki ir lasīt grāmatas. Ja nu kāds nezina, kā to darīt, te ir parādītas dažādas iespējas (kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam; kādu grāmatas padara aklu; kāds dejo, kad cits to ir piemānījis; kāds veido citu laiku; kāds ietinas savos sapņos utt.), tomēr man ir aizdomas, ka grāmatiņa ir domāta tiem, kas to visu jau ir izmēģinājuši un atzinuši par labu esam, vēl vairāk – ka to ir paredzēts dāvināt cilvēkiem, kam jau ir pilna māja ar grāmatām. Man zīmējumi no vienas puses patika, bet no otras – tajos pietrūka kustības, dinamikas, stāsta.

Orbītas” Latvijas krievu dzejnieku bilingvālajā sērijā iznākusī “Café Europe” mani diemžēl atstāja tik vienaldzīgu, ka… Bet es nezinu, var būt, ka klausoties to autora lasījumā, es kaut ko sadzirdētu. Tagad interesanti šķita, kā dzejoļa “Pērts” (no Arvo) latviskā versija (Arvis Viguls) saspēlējas un papildina oriģinālu (dzejolis ir apcirpts taisnos klucīšos, ne sākuma rindām, ne beigu), un grāmatu noslēdz pavisam negaidīts igauņu nāves dziesmu cikls, kur mēness ir “sasalis ragā kā nosalis soms” utt. Ja nu kāds ir noilgojies pēc liriska melnā humora, ir vērts iemest aci, vēlams, savu, lai noskaidrotu, vai tieši pēc tā netvīkst sirds.

Madride, 1936

Eduardo Mendoza. Riña de gatos. Madrid 1936. Barcelona: Planeta, 2010. 432 lpp.

 Tā nu ir sanācis, ka Mendosa šobrīd ir mans spāniski visvairāk lasītais autors. Šī ir trešā grāmata, pie tam tāda, ko par grāmatiņu nenosaukt, un nebūs pēdējā, kaut tāpēc vien, ka mājās stāv vēl viena, pašas pirkta. Un no tām trijām šī varētu būt tā, ar ko es citiem ieteiktu sākt, vismaz pieņemot, ka lasīta tā tiktu, teiksim, angļu tulkojumā, kur tā pārdēvēta par “Angli Madridē”, nevis gojisko “Kaķu plēšanos”. Kaut arī romāns ir visnotaļ spānisks, par vēsturi un politiku, un mākslu, kā jau redzams nosaukumā, turklāt lielais vairums tajā darbojošos personu patiešām dzīvoja un tā vai līdzīgi darbojās, man šķiet, ka lasītājam pietiek aptuveni nojaust, kas bija Hitlers, Musolīni un Franko, lai vēsturiskais fons lielas galvassāpes nesagādātu. No otras puses, kaut arī tikko uzskaitītie vārdi neko priecīgu nesola, Mendosa ir uzrakstījis spiegu komēdiju, kurā sajaukušās viņa nopietnās un farsu mīlošās noslieces. Protams, vienkāršu vēsturisko romānu cienītāji to varētu nesaprast.
 1936. gada pavasarī Madridē ierodas angļu mākslas vēsturnieks Entonijs Vaitlends. Viņa specializācija ir spāņu glezniecība un lielā mīlestība – Velaskess. Uz Madridi viņš ir uzaicināts, lai novērtētu kāda aristokrāta gleznu kolekciju, kas zina, varbūt kāda ir pietiekami vērtīga, lai to varētu nelegāli pārdot ārzemēs un pamest Otro Republiku, kur dzīve nav diez cik mierīga. Anglis ir caurcaurēm apolitisks, viņu interesē tikai māksla, sievietes, dzēriens un ēdiens, bet ar šīm interesēm un, iespējams, veselā saprāta trūkumu pietiek, lai viņš nepārtraukti kaut kur iekultos, jo vairāk tāpēc, ka viņa gaitas pieskata vesela virkne ļaužu, kam par politiku ir krietni lielāka interese (es teiktu, ka nojausma, ja vien Lielbritānijas vēstniecības darbinieki tik aizkustinoši nerunātu par Hitlera gandrīz vai pūkainumu), proti, jau piesauktā vēstniecība, Spānijas policija, falangisti, pat VDK aģents Koļa. Visiem viņiem ir plāni, kuros paredzēta vieta arī Vaitlendam.

Francisco de Goya. “Gatos Riñendo” (1786-1787).

  Bet viņš tikmēr aizrautīgi stāsta par Velaskesu, iemīlas, pazaudē ne tikai galvu, bet arī maku un dokumentus, apmeklē nelegālus mītiņus, gandrīz iedraudzējas ar jaunajiem spāņu fašistiem, kuri šeit ir parādīti ļoti cilvēcīgi, gandrīz tiek pie bērna, gandrīz tiek nogalināts… Grāmatas varoņi, jo īpaši galvenais, uzvedas dīvaini, situācijas ir neticamas, pārspīlētas, absurdas, bet aiz tā visa slēpjas skumjas, jo es taču zinu, kā tas viss turpināsies, kad grāmata beigsies. Viņi nezina.
 Bet anglim galvenais ir jautājums, vai viņam ir izdevies uziet līdz šim nezināmu Velaskesa gleznu un tādējādi uzveikt savu bijušo skolotāju, ar kuru viņi tagad arī plēšas kā runči martā. Tāpēc bez visa cita grāmata var arī mudināt pārdomāt to, cik lielā mērā mākslas darba vērtību nosaka autora vārds.

Lasu: What I talk about when I talk about the TBR.
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 96 other followers