Kā sombrero no debesīm

Richard Brautigan. Sombrero Fallout: A Japanese Novel. Introd. by Kevin Williamson. Photo: Peter Ross. Edinburgh: Rebel Inc., 1998 (1976). 177 pp.

2016-02-01 18.04.27 Vecais labais Brotigans, kuru es no sirds mīlu kopš viņa latviski vienīgās iznākušās grāmatas, viduvēju melno detektīvu sirreālas parodijas “Sapņi par Babiloniju”, izlasīšanas, nomira 49 gadu vecumā nošaujoties. Nav nekāds brīnums, jo viņš bija diezgan nojūdzies. Alkoholisms, klīniska depresija, paranoīda šizofrēnija, aizraušanās ar šaujamieročiem, dzeju un dzenbudismu – tas viņu pavadīja vai visu dzīvi.
 ”Sapņi par Babiloniju” ir ceturtā grāmata iecerētajā, bet nepabeigtajā piecu romānu ciklā, kurā autors gribēja sirreālismu sajaukt ar dažādiem populāriem žanriem. “Sombrero Fallout” ir tās priekšgājēja un spēlējas ar japāņu “es romānu” (gudrāki cilvēki laipni lūgti labot terminus), kurā atrodamas daudzas autobiogrāfiskas detaļas, kas liek lasītājam noticēt, ka romāna vēstītājs, galvenais varonis un autors ir trīs vienā. Kā jau var nojaust, galvenais varonis ir rakstnieks, ļoti populārs amerikāņu humorists, kam patiesībā vispār nav humora izjūtas un kas pēdējā laikā raud tik bieži un daudz, ka reizēm domā – viņš sapņo, jo pats vairs nespēj pamanīt savas asaras. Un nevis tāpēc, ka tikko ir saplēsis iesākto stāstu par sombrero, kas nokrīt no debesīm.

 Tad kāpēc viņš raudāja?
 Vai tad ar slavu nepietiek?
 Atbilde ir pavisam vienkārša.
 Viņa japāņu draudzene bija aizgājusi.
 Viņa bija to pametusi.

 Jo šito ķerto taču nevar izturēt, un daiļā japāniete ar melnajiem matiem jau tā zaudēja divus gadus jaunības tāpēc vien, ka viņš gultā bija labāks nekā varēja gaidīt (bet sliktāks, nekā pats domāja). Visādas apsēstības, paniskas bailes no tunča, kurā ir dzīvsudrabs, olu meklēšana virtuvē, labi zinot, ka viņš nekad nepērk olas, jo ducis olu uzreiz – tas ir pārāk liels daudzums, lai par tām domātu vienlaikus, jo, galu galā, dzīve ir īsa un divpadsmit olas aizņem pārāk daudz laika. Un tā nu mīļotā viņu pameta, bet ir vīrieši, kam vairāk par visu patīk vērot guļošas japāņu sievietes matus, un nu rakstnieks jūk prātā vēl vairāk, līdz atrod viņas matu.
 Pa to laiku papīrgrozā stāsts turpina rakstīt pats sevi. No debesīm nokritušā, neizskaidrojami karstā sombrero dēļ mazajā pilsētelē izceļas nemieri, kurus savaldīt ierodas armija, un tankā atbrauc pats Normans Meilers kā korespondents. Un pilsētiņas bibliotekārei policists nejauši ar lodi norauj ausi.

 That was the last thing in the world that was needed to calm down this group of already rioting citizens.
 They responded to the town librarian having her ear blown off by attacking the policeman and literally tearing him to bits. They also dragged his partner out of the police car and gave him a good killing, too, but not before he shot three of them, including the town librarian. It was the second time that she had been shot in five minutes.
 The bullet took off her other ear.
 The town now possessed an earless librarian.
 A lot of towns won’t stand for things like that and this was one of those towns.

 Vārdu sakot, šis ir skumjš stāsts par zaudētas mīlas sāpēm, kas pasauli padara neciešamu.

 ”Read Harder” 24. punkts: grāmata, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

 Pievēršoties citām tēmām, man izdevās janvāra beigas pavadīt, lasot tikai pa vienai grāmatai, un viņmēnes esmu izlasījusi negaidīti daudz, 14 grāmatas. Varbūt tā vēl bija decembra panika. Bet tā turpināt es negrasos, tas nav man domāts.

Lasu: Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings.

Klausos: piedienētu šo:

Atgriešanās Itakā

Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2011. 143 lpp.

 Lasīju krājuma pirmo stāstu, pilnum pilnu ar citu rakstnieku un paša autora vārdiem un tēliem, līdz pēkšņi sapratu, ka tā grāmatiņa, ko biju iedomājusies par viņējo esam, patiesībā bija Zelmeņa sarakstīta. Tad nu tagad nezinu, vai manas vārgās atmiņas par “Pūķi” ir J. Zv. vai M. Z. pūķis. Nu ko lai dara, postmodernisms paliek postmodernisms un pūķis paliek pūķis. Otrais šajā grāmatā nelidinājās, bet pirmā man kļuva pat par daudz, pareizak sakot, apnika mūžīgā autora uzstājīgā klātesamība tekstā. Es tak tāpat zinu, ka lasu literatūru, nav ko man bāzt to visu laiku acīs! (Izsaukuma zīme ir acīmredzama Zv. ietekme.) Lai gan tā jau smuki un brīžiem līksmi.

 – …visu Kārtlendu, visu Danielu Stīlu, Kolinsu, līdz uzklupa “Simts vientulības gadiem”, labāks par seriāliem esot! Galīgi nojūdzās, lai Verners mani atvaino! Spāniski šai vajagot, oriģinālā! Grāmatnīcā bija, bet tur – tu zini? – tiešās runas priekšā izsaukuma un jautājuma zīme stāv kājām gaisā!
 Es piekrītoši pamāju, tādi nu tie spānieši ir.
 – Un šī – iedomājies, viņas gados! – ņem un lasa! Stāv kājām gaisā kā tāds jogs, brunčus pie potītēm ar aukliņu apsējusi!

 Potenciālajiem lasītājiem par atvieglojumu varu pavēstīt, ka autors, lai gan piebārstījis stāstus ar krievu, angļu, somu, spāņu un vēl dažu valodu vārdiem, kas lielākā daļa ir laipni iztulkoti grāmatas beigās, visas izsaukuma zīmes ir salicis pa vecajai modei. Uz galvas jāstāv nebūs, un no kabatām nekas neizkritīs.
 Dažviet autors diemžēl atmet jautrībai ar roku un pievēršas tai dzīves pusei un sabiedrības daļai, kur visi ir nodzērušies, trūcīgi, mirst pirms laika un nelabā nāvē, bet no izsaukšanās: “Cik tad var!” lasītāju paglābj valoda, kas, žargona, vienkāršrunas un dzīvīguma pilna, patiesībā ir tikpat rūpīgi pārdomāta kā daļai latviešu rakstnieču raksturīgie daiļskanīgie mežģīņu pijumi. Un sižets, kas strauji rit uz priekšu.
 Par spīti visiem somiem un latīņamerikāņiem, stāsti ir ļoti latviski, piemēram, tikai Latvijas notikumiem līdzi sekojis cilvēks pilnībā sapratīs “Agņa dienasgrāmatu”, kas iesākas ļoti daudzsološi, kā dzirdams video.

 Stāsta turpinājums gan tā arī paliek tādā reālās dzīves iespējamā atstāsta līmenī, un šajā gadījumā, kad mēs visi skaidri saprotam, kas ir tā prototipi, ar to nepietiek. Tā kā mazliet sekli, tā kā sametas kauns arī par autoru, kas šitā spēlējas ar bērna pārdzīvojumiem, it kā jau tāpat nebūtu gana.
 Vēl daži stāsti beigās ņem un izplēn, bet kopumā visnotaļ iesakāma grāmata.

Klausos: Imu Sumaku, protams.

Žņaudzējs

Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador. Il.: Ferran Cartes. Barcelona: RBA Coleccionables, 1999 (1994). 184 lpp.

 Vaskess Montalbāns, kamēr vēl dzīvs, esot bijis stipri populārs Barselonas autors. To droši vien sekmēja gan fakts, ka viņš sacerēja kriminālromānus un scenāriju radniecīgam teleseriālam, gan tas, ka viņa izgudrotais detektīvs aizrāvās arī ar recepšu izklāstīšanu. Spāņi ir viena ēdelīga nācija, “bet mana mamma to gatavoja šādi”, kā rādās, ir ārkārtīgi svarīgs saviesīgu sarunu temats, un vispār, tikko mani piemeklēja atziņa, ka tieši viņi ir vainīgi tajā, ka esmu tik resna kā vēl nekad, nevis tostermaizes ar sieru vai pat turrons (kaut kas ļoti līdzīgs nugai; ļoti patīkams un salds olbaltumvielu uzņemšanas veids). Tomēr, atgriežoties pie literāta, pēc savas nāves 2003. gadā, jaunām grāmatām vairs neiznākot, viņš laikam ir bišķi noklājies putekļiem, bet vismaz tā nu ir spāņu problēma, nevis mana.
  “Žņaudzējs”, kas saņēma kaut kādu kritikas balvu, neietilpst M. V. M. galvenajā ciklā un nav arī īsti kriminālromāns. Vēstītājs sēž kaut kādā cietuma un psihiatriskās slimnīcas krustojumā, apcer savus mākslai līdzīgos noziegumus (jo cilvēks cilvēkam vilks un žņaudzējs vai upuris), gremdējas atmiņās par pusaudža gadu neiegūtās mīlestības Almas vienu perfekto krūti (skat Gustavs Klimts. Danaja. 1907) un daudzajām iegūtajām, bet ne ideālajām sievietēm, dalās enciklopēdiskajās zināšanās un sūrojas par psihiatriem, kuru ir daudz un kuri viņam netic. Tik ļoti netic, ka ved atrādīt noslepkavotos cilvēkus. Un vēl ir vērts ievērot, ka Bostona ir pārcietusi pilsoņu karu un karaļus. .
  Stāstu, protams, var izlasīt un saprast daždažādos veidos. Man sākumā tas šķita nežēlīgi smieklīgs. Ja es būtu inteliģentāka, noteikti liktos vēl smieklīgāks. Ak, kaut vai argentīniešu psihiatrs lakānists, kas pelna naudu, lakānistu melnajā tirgū pārdodams viltotus Žaka Lakāna neizdoto darbu melnrakstus! Vai tas, kā viņš nobiedēja antipsihiatru Leingu, kas izsauca sanitāru brigādi. Leingu, starp citu, esmu lasījusi, taču romānā par viņu ir pateikts pietiekami daudz, lai šis gadījums varētu uzjautrināt arī tos, kas par šo vīru dzird pirmo reizi.
 Pēc tam kļuva skumjāk. AIDS, bezgala vientulība, nāve, cilvēks cilvēkam utt.
 Vēl pēc tam – kas to lai zina. Nekas nav tā, kā to saka.
 Grāmata ir izdota arī franciski.

 ”Read Harder” 24. punkts: grāmata, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

Lasu: Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā.

Klausos:

Tauriņefekts

Pernille Riga. Tauriņefekts. Tulk. Māra Valpētere, il. Solvita Ozola. R.: Nordik, 2000. (Pernille Rygg. Sommerfugleffekten. 1995.) 272 lpp.

 Ir ļoti dīvaina sajūta, kad visas iesāktās grāmatas ir izlasītas. Es gan nojaušu, kuras būs nākamās piecas, ko lasīšu, bet šorīt kaudzītes vietā bija tukšums. Tas gadās tik reti, ka tagad ir nezinu: varbūt atlikušo janvāra nedēļu mēģināt lasīt tikai vienu, nu labi, divas grāmatas reizē?

 Lai nu kā, “Tauriņefekts” negaidīti aizpildīja 12. punktu “Read Harder” izaicinājumā, proti, viens no romāna varoņiem ir ja ne gluži pilntiesīga transpersona, tad sievišķīgs transvestīts gan. Es pieņemšu, ka tas skaitās, par spīti tam, ka viņš, cik var noprast, guļ ar gejiem, kuros iemīlas, un savu sievu, kuru mīl.
 Viņa sieva arī ir grāmatas vēstītāja. Bijušā policista, pēcāk privātdektektīva meita pēc nezināma auto nobrauktā tēva bērēm viņa darbistabā atrod aploksni ar kaklarotu. Nolēmusi, ka to uzmeklēt būs bijis tēva pēdējais darbs, viņa mēģina rotu atdot pasūtītājai, taču izrādās, ka arī viņa ir mirusi, tajā pašā dienā, kad tēvs. Kā jau detektīvā pieklājas, meita seko tēva pēdās un noziedzniekiem pa pēdām, pieredz baznīcas dedzināšanu, iepazīstas ar burvi, psihiatriem un viņu pacientiem, sniedz atbalstu un praktiskus padomus savam vīram sirdsēstos (ja tev jāraud, nekrāso skropstas ar Elizabetes Ardēnas tušu, Revlons esot noturīgāks), piekrāpj arī viņu dubultā (pārguļot ar vecu draugu un gatavojot ar viņu kopā pusdienas). Līķi, narkomāni un seksuāli dīvaiņi arī mētājas visapkārt. Viss kā jau Skandināvijā.
 Lai gan grāmatā ir daudzi ziemeļvalstu kriminālrakstnieku obligāti nepieciešamo lietu sarakstā iekļautie punkti (sabiedrības tumšās puses atmaskošana; vardarbība pret bērnu; pagātnes grēki, kuru dēļ mūsdienās tiek izdarīts noziegums; padibenes, kas izraisa žēlumu; sniegs un samirkušas kājas utt.), tomēr tā ir kādu kripatu vieglāka par vidējo psiholoģisko detektīvu. Vismaz daļēji tā paša transvestīta dēļ. Cepumiņš autorei arī par to, ka viņa ir gandrīz pilnībā iztikusi bez perversiem spīdzināšanas aprakstiem un ka nav izdomājusi jaunus nogalināšanas paņēmienus. Ar tiem pašiem vecajiem jau pilnībā pietiek.

Vienā teikumā. Spāniski

Camilo José Cela. La colmena. Nobela prēmijas laureāta slavenākais darbs, kas izceļas ar personāžu skaitu, to esot pāri par 300, un lielākā daļa parādās vienā vai divās lappusēs. 1943. gada Madride ir kā bišu strops (to arī nozīmē nosaukums), kurā valda trūkums un daži bagātnieki. Pirms vairāk nekā 60 gadiem publicētais romāns joprojām šķiet mūsdienīgs, tajā ir pārsteidzoši daudz ārlaulības seksa (arī gluži vai pašsaprotama pārdošanās gandrīz par sviestmaizi), homoseksuālas attiecības, policijas terors utt. Nav nekāds brīnums, ka Franko cenzūras dēļ grāmatu vispirms izdeva Argentīnā, lai gan lesbiešu sekss arī tur bija šķitis par daudz. Nesen atrastā pilnā versija tikšot izdota šogad, ja pareizi atceros. Lasiet. Ir gan angļu, gan krievu tulkojumi.

La familia de Pascual Duarte. Šis ir pirmais Selas romāns. Īsts Nobela materiāls. Tik spēcīgs, ka pārlasīt nez vai spēšu. Vēstītājs, kurš ir notiesāts par mātes slepkavību, apraksta savu nabadzīgā zemnieka dzīvi. Iespējams, nekad neaizmirsīšu viņa mazo idiotu brālīti, kuru visi spārdīja kājām, cūkas viņam nokoda ausis (pēc tam viņš vienmēr kliedza, tās ieraugot, un mēģināja ar rokām aizsegt seju, tā uzjautrinādams pārējos), un beigās viņš noslīka eļļas mucā. Arī šis darbs ir 20. gs. 100 labāko spāņu valodā sacerēto romānu sarakstā.

Horacio Quiroga. Cuentos de la selva. Pirms simt gadiem urugvajieša Orāsio Kirogas sarakstītie džungļu stāstiņi, kuros galvenie personāži ir dzīvnieki, der arī bērniem. Daži gan ir skumji, un cilvēka parādīšanās bieži vien nozīmē nodevību un vardarbību.

Manuel Vázquez Montalbán. La rosa de Alejandría. Nezinot, ka autors ir slavens Barselonas detektīvu rakstnieks, līķis pirmajā lappusē parādījās negaidīti. Šeit Vaskess Montalbāns, kā allaž, izstāsta dažādas receptes, tomēr tas ir diezgan literārs un skumjš darbs par neiespējamu mīlestību. Puse darbības norit uz kuģa. Vēl aizvien atceros, kā spāniski ir kreisais borts un pakaļgals. Vētras laikā var noderēt.

Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea. Sastādītāja un priekšvārda autore: Cristina García. Vienos vākos līdzās salikti Meksikas un ASV meksikāņu izcelsmes autoru darbi, stāsti, romānu un eseju fragmenti, dzeja. Autoru dzimšanas gads variē no 1888. līdz 1968., taču lielākais uzsvars ir iecerēts uz mūsdienu literatūru. Atklāju dažus vārdus, ko vēlētos papētīt sīkāk.

Nuria López Salamero, Myriam Camero Sierra. La cenicienta que no quería comer perdices. Bilžu grāmata par Pelnrušķīti, kas negribēja ēst irbes (spāņi šitā dara, dzīvo laimīgi un ēd irbes. Katalāņu tulkojumā P. netic zilajiem pasaku prinčiem), manā redzeslokā un vēlmju sarakstā uzradās pirms pāris gadiem, kad tā vairākas reizes tika aizrautīgi ieteikta kādā blogā, kura autore gribēja atrast citādas princešu grāmatas. Tad man tā atkal ienāca prātā, domāju nopirkt, bet, protams, atradusi bezmaksas versiju, izlasīju to. Teksta tur ir maz, bilžu daudz. Pelnrušķītei apriebjas gatavot irbes (kā nekā veģetāriete) un staigāt augstpapēžu kurpēs, viņa pasaka: “Pietiek!” un parādās labā feja. Apvēlusies, tumšu ādu un neskūtām kājām. Pelnrušķīte atver restorānu, kurā sāk strādāt arī viņas vīramāte, Pinokio, cenzdamies atmest melošanu, pievēršas Baha ziediem un citām alternatīvām terapijām, Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte atmostas no prozaka miega un nomaina to ar citām vielām, kā arī kļūst par ļoti tuvām draudzenēm utt.

Šī ir Argentīnas spāņu valoda. Var atrast arī spāņu ierunātu versiju un pārliecināties, ka tas patiešām izklausās citādi.

Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras. Spāņu literatūras sliktās meitenes pārāk garais romāns, kura galvenā varone pārāk atgādina viņu pašu. Par mīlestību un citiem meliem. Par slavu, pašnāvības mēģinājumiem, kino, kritiku, narkotikām, mīļāko, kas viņu nespēj novērtēt, un labāko draugu geju, kas allaž patur rociņu.

Eduardo Mendoza. El asombroso viaje de Pomponio Flato. Vēl viens slavens barselonietis, kas laikam nu jau ir manis visvairāk lasītais spāņu autors. Kāpēc gan ne, ja lielais vairums viņa darbu ir īsi un smieklīgi? Šajā m. ē. 1. gs. romiešu ceļotājs, meklēdams ūdeņus ar brīnumainām dziednieciskām īpašībām, nonāk Nācaretē, kur galdnieka dēlēns viņu nolīgst izmeklēt slepkavību un pierādīt tēva nevainību.

Sin noticias de Gurb. Tā, šo es biju aizmirsusi pieskaitīt. Ar citplanētieša acīm skatīta Barselona, kas gatavojas Olimpiskajām spēlēm (tas nozīmē, ka visās malās ir izrakti grāvji, slēgti muzeji un satiksme). Dīvainie cilvēku paradumi kļūst vēl dīvaināki citplanētu tīrā intelekta izpildījumā. Grāmatā tiek patērēts neiedomājams daudzums ēdiena, galvenokārt churros.

José Prats Martín. El día sin ti. Jauna dzejnieka pirmā grāmatiņa. Ar ilustrācijām.

Juan Marsé. Últimas tardes con Teresa. Vēl viena spāņu klasika. Man ļoti patika autora rakstības stils. Pats stāsts ir klasisks, sliktais puika (autora līdzinieks), moču zaglis, grib izsisties dzīvē uz augšu un iemīlas bagātnieku meitiņā, studentē, kas koķetē ar komunismu un pretošanos Franko režīmam. Jūs jau nojaušat, kā tas var beigties.

Maria de la Pau Janer. Pasiones romanas. Nav ne jausmas, par ko šis romāns saņēma Planētas prēmiju. 601 tūkstotis eiro! ¡Madre mía! Mīlas romāniņš, kurā spāņi mierīgi var aizbraukt uz Romu un tur saprasties ar visiem. Varu ieteikt tikai iesācējiem, jo valoda ir ļoti vienkārša.

Luis Sepúlveda. La sombra de lo que fuimos. Man nez kā bija radies priekšstats, ka visi pārējie Sepulvedas darbi, izņemot latviski izdoto “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus“, ir ļoti drūmi un vardarbības pilni, bet tā nav. Trīs nu jau sešdesmitgadīgi revolucionāri, kas pēc Pinočeto apvērsuma bijuši spiestie doties trimdā, ir atkal sapulcējušies, lai uzmeklētu valsts pirmajā bankas aplaupīšanā nozagto naudu. Diemžēl viņu sabiedrotais, kas zināja ceļu, neatnāk, jo viņam uz galvas ir uzkritis atskaņotājs, citas nostalģisku kreiso ģimenes strīdiņa laikā izmests pa logu. Daudz humora un labi policisti korumpētā valstī.

Juan García Hortelano. Tormenta de verano. Šis laikam nu jau ir piemirsts spāņu rakstnieks, bet vispār grāmata esot izdota 13 valodās. Pulciņš bagātu spāņu pavada vasaru savā vasarnīcu kolonijā pludmalē, kur viņu bērni atrod kailas jaunas sievietes līķi. Protams, tiek izsaukta policija, bet šis nav kriminālromāns. Varoņi ēd, dzer, guļ, krāpj cits citu, cieš no karstuma, mēģina pasargāt savus bērnus no policijas nopratināšanas un vispār dzīvo tādu diezgan seklu dzīvi. Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no dialogiem, bez visiem “viņš teica”, tāpēc reizēm bija pat jāpapūlas saprast, kurš runā, bet tas bija patīkami.

Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.

Vēl tikai 30. decembris…

… bet es jau domāju par nākamo gadu. Vispirms tā kā pieklātos pateikt dažus vārdus par vēl neaizgājušo, kas ir bijis diezgan jauks un intensīvs, bet ne šeit. Vismaz pagaidām esmu izlasījusi tieši 50 grāmatu, ieskaitot pāris, kurās teksta nebija gandrīz nemaz. Vēl divas ir iesāktas, bet vienu no tām domāju pagaidām neturpināt. Liela daļa lasītā ir bijusi spāniski, krieviski tikai pusgrāmatiņa, bet leitiski – nekas. Nākamajā gadā būtu jauki izmantot visas savas lasītājas prasmes.
Un izlasīt visas šī gada (un arī iepriekšējo) dāvinājuma grāmatas:
“Five Spice Street” by Can Xue no Viļa;
“The Builders” by Daniel Polansky no Andra;
“The Mechanical” by Ian Tregillis no Asmo;
Melgalvi, Bereli vai kaut ko citu no jaunākās latviešu literatūras no Sibillas;
“Stoner” by John Williams no MsMarii
Herbjorgas Vasmu “Šie mirkļi” no Spīganas.
Cerams, nevienu neesmu aizmirsusi.
Un tad vēl es gribu lasīt tās grāmatas, kas man jau ir mājās, un beidzot lasīt Markesu oriģinālā (jo tā vienmēr atbildu uz jautājumu, kāpēc sāku mācīties spāņu valodu) un Kortāsaru, un Giljermo Kabreru Infanti, kura grāmatā “Tres tristes tigres” allaž tieku tikai līdz ievada rindkopai, kurā ieteikts lasīt skaļā balsī, tad varēšot saprast aizgājušo laiku Havannas slengu. (Līdzīgu apstulbumu un nespēju manī izraisa Vila Selfa “The Book of Dave”.) Vārdu sakot, daudz Latīņamerikas.

Un tad mani ieintriģēja “The 2016 Book Riot Read Harder Challenge”, proti, nākamgad izlasīt:

  1. šausmu grāmatu;
  2. (populār)zinātnisku grāmatu;
  3. eseju krājumu;
  4. grāmatu kādam priekšā;
  5. romānu vidējā skolas vecuma (8 līdz 13) bērniem;
  6. biogrāfiju (nevis memuārus vai autobiogrāfiju);
  7. antiutopiju vai pēcapokalipsi;
  8. grāmatu, kas pirmo reizi izdota tajā desmitgadē, kad piedzimi;
  9. noklausīties audiogrāmatu, kas ieguvusi Audie balvu;
  10. grāmatu, kurā ir vairāk nekā 500 lappušu;
  11. grāmatu, kura ir mazāk par 100 lappusēm;
  12. grāmatu, kuras autors vai varonis ir transpersona (dzimtes identitāte vai izpausme atšķiras no bioloģiskā dzimuma);
  13. grāmatu, kuras darbība noris Vidējos Austrumos (Bahreina, Kipra, Ēgipte, Irāna, Irāka, Izraēla, Jordāna, Kuveita, Libāna, Omāna, Palestīna, Katāra, Saūda Arābija, Sīrija, Turcija, Apvienotie Arābu Emirāti, Jemena);
  14. grāmatu, kuras autors ir no Dienvidaustrumāzijas (Indonēzija, Malaizija, Singapūra, Filipīnas, Austrumtimora, Bruneja, Kambodža, Laosa, Mjanma, Taizeme, Vjetnama, Ziemsvētku Sala);
  15. vēsturisku romānu, kura darbība noris pirms 1900. gada;
  16. pirmo grāmatu sērijā, kuras autors ir krāsainais (kā pieklājīgi pateikt person of color?);
  17. pēdējo trīs gadu laikā uzzīmētu komiksu, kas nav par supervaroņiem;
  18. grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka;
  19. grāmatu (ne daiļliteratūru) par feminismu vai tādu, kurā tiek apspriesti feminismam svarīgi jautājumi;
  20. grāmatu par reliģiju (var būt daiļliteratūra);
  21. grāmatu par politiku, tavā vai citā zemē (var būt daiļliteratūra);
  22. ēdiena memuārus“;
  23. lugu;
  24. grāmatu, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

Tagad tikai jāsameklē anorektiķa atmiņas, vēlams, aziāta transseksuāļa. Vēl jaukāk, ja tas būtu svaigs komikss. Apbalvotā audiogrāmatā.
Protams, plāni mainīsies, bet šis varētu būt vēl viens jauks lasīšanas gads.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 108 other followers