Un tā tu viņu pazaudē

Junot Díaz. This Is How You Lose Her. Il. Billy Bragg (laikam). London: Faber & Faber, 2013 (2012). 224 pp.

  Jebšu tikko te pārpublicētajā rakstā bija teikts, ka jāmet miers Bolanjo (līdz kuram es nemaz vēl neesmu tikusi) un Džuno Diasam, tieši viņu es izlasīju pēdējo, un tagad mani gan māc ziņkārība, kā Diass ir iztulkots spāniski, ņemot vērā, ka angļu teksts ir piebārstīts ar spāņu vārdiem un frāzēm, gan arī vēl ir palikusi nelasīta viņa pirmā stāstu grāmata.
 ASV uzaugušā un dzīvojošā dominikāņa grāmatas, vismaz tās divas no trijām, ko esmu lasījusi, ir skumjas (šī ne tik ļoti kā romāns par Oskara Vao īso dzīvi, kurā ir vēsture un diktatūra), kā to var nojaust jau no nosaukuma. Vairums stāstu patiesi vēsta par džeku, kurš pamanās visu sačakarēt un pazaudēt. Par spīti autora seksīgajai ārienei, neatvairāmajai inteliģencei un tā joprojām (dzīvē es viņu, protams, neesmu redzējusi) pēc grāmatas izlasīšanas nerodas vēlme ieviest dominikāņu novio. No otras puses, krāpšanas un vēl smagāki stāstiņi no Juniora (Džuno darbu varonis) mutes bieži vien ir ļoti smieklīgi, tā ka lasītāja zemē iedzīta netiek, lai gan reizēm ir sāpīgi.
 Lai gan pats autors tālāk redzamajā intervijā, ko iesaku noskatīties, apgalvo, ka nav iespējams runāt par ASV literatūras stāvokli, ainu utt., man ir aizdomas, ka viņa darbi lasītājam, kas vēlas to puslīdz iepazīt vai izlikties pārzinām, šobrīd varētu būt obligātajā sarakstā, turklāt tajā daļā, ko patiesi arī ir vēlme lasīt.

 Kā redzams, esmu zaudējusi savu niecīgo rakstītprasmi, tāpēc atliek tikai cerēt, ka neesmu no Diasa atbaidījusi. Vismaz trīs stāsti no grāmatas ir lasāmi arī internetā: “Alma“, “The Pura Principle” un “Miss Lora“.

Lasu: Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea.

Klausos:

Šīs vasaras latīņamerikāņi

Lasītāja:

Saraksts sev pašai.
Starp citu, rekur Kasims ir glīti parunājies ar kādu austrieti/amerikāni par angļu valodā tulkoto literatūru.

Originally posted on Quartz:

For many years Latin American writers complained of living under the shadow of their predecessors: the heavyweights of magical realism like Gabriel García Márquez, Mario Vargas Llosa or Carlos Fuentes. And Latin American authors are too often absent from suggested reading lists, despite the demographic shift taking place in America. 

“They [Latin American writers] have in common a formal audacity, they are very confident in their style and in what they are doing,” Valerie Miles, founder of the Spanish edition of Granta Magazine, told Quartz about this generation of authors. “The ideas about politics are not so obvious in their writing as they were in the writers of the boom: politics becomes something more intimate that comes out from the daily life with the partner, children… not from the state.”

We have have put together a list of Latin American authors, a new generation freed from stylistic ties to the past that you should include in your summer-reading…

View original 1,211 more words

Jūnija vēlmes


 Lai cik ļoti mani biedētu biezas grāmatas un nepabeigtas sērijas, pēdējās dienās urda nemiers un iekāre. Es gribu, gribu, gribu deviņsimt lappušu biezu ķieģeli, kam, kā paredzēts, sekos vēl 26 tādi paši. Ak, kas gan ir padsmit gadi un labāk nemaz nerēķināt, cik naudas. (Skaidrs, ka par to sanāktu ne vieni vien Panama Jack zābaciņi, kas nemaz ar’ nav lēti.) Vainīgais ir Familiar kādā lietainā maija dienā un Marks Z. Daniļevskis, tas pats, kurš sarakstīja House of Leaves, ko es šopavasar redzēju sabtransportā, kāda meitene lasīja tik ļoti, ka pat staipīja sev līdzi. Lūk, kādi spēcīgi cilvēki tie lasītāji un kādi apņēmīgi un plānojoši cilvēki tie rakstītāji.
 Un man vienalga, vai tas ir snobisms vai vannabī intelektuālisms, vai vienkārši neizkopta gauame, vai iekrišana tirgzinības lamatās, domāju, ka vismaz uz pirmajiem pāris sējumiem es pavilkšos. Vismaz tik tālu, lai nopirktu. Mentālajā iepirkumu sarakstā, kas patiesībā šobrīd ir neiedomājami īss, tie jau ir tikuši. Vēl tur ir gramatikas grāmata, pāris sen jau mīļu autoru, kuru grāmatas vai nu jau ir iznākušas pirms kāda laika, vai arī vēl jāgaida, un varētu vienreiz saņemties uz McSweeney’s. Tam es vismaz aplūkotu vāku.
 Mani jūnija lasīšanas plāni aprobežojas ar iesāktā spāņu detektīva pabeigšanu (vajadzētu vienkārši apsēsties un izlasīt, citādi saraustītā pieeja pārvēršas fragmentārā ainā smadzenēs, bet grāmata man patīk) un varbūt vēl vienu spāniski varētu līdz Jāņiem pagūt izlasīt, un tad vēl dažas bibliotēkas grāmatas vajadzētu vismaz aplūkot, pirms nest atpakaļ (un es nemaz negribu skatīties, kad bija termiņš). Un tad jau būs jūlijs un varbūt saule.
 Vai jūs arī kaut ko tā ļoti, ļoti gribat?

Līķis uz dīvāna

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Il. Lucy Davey. London: Headline, 2011. 346 pp.

 Šitentajos ziemeļos dzīvojot, rodas priekšstats, ka detektīvstāstiem jābūt skandināviski drūmiem, bet šis neapšaubāmi ir anglisks cozy mystery paraugs (un stipri mīlīgāks par mis Mārplu, kas vismaz pusi savu paziņu aizsūta uz karātavām, vai Rozmariju/īnu un Timiānu). Tāds, ko var mierīgi izlasīt tieši pirms gulētiešanas un nevienu sliktu sapni neredzēt. Amatieriskas sievietes vietā mums gan tiek piedāvāti profesionāļi, taču galvenā izmeklētāja vienalga ir inspektore Džesa Kempbela, kurai palīdz viņas tiešais šefs un patologanatoms, starp citu, abi ņemami un, iespējams, ieinteresēti, taču šajā, sērijas otrajā grāmatā, dzirkstis vēl nelec, lai gan ir gandrīz skaidrs, ka tur kaut kas notiks. Lasiet turpinājumus! Vardarbība ir minimāla un netiek attēlota dzīvajā, tāpat arī sekss, kam gan ir svarīga loma notikušajā. Daži personāži ir samērā ekscentriski, un autore vismaz pretendē uz asprātību. Viņa vispār ir sarakstījusi vairāk nekā divus dučus grāmatu, no kā izriet, ka viņai ir arī uzticīgi lasītāji, droši vien ne tikai mājsaimnieces.
 Protams, viss notiek salīdzinoši mazā apdzīvotā vietā, un māja (Balaclava House), kuras viesistabā vecais, netīrais dzērājs, kas vēlāk izrādās gluži šarmants, vismaz vienas radinieces un kaimiņu mīlēts tēvocis (Monty Bickerstaffe), uz sava dīvāna atrod nepazīstama vīrieša līķi, atrodas galīgi nomaļus no gandrīz visa. Tā kā mazpilsētās visi visus pazīst, šefs var mierīgi doties apciemot radinieci, kas viņam izstāsta visu Montija ģimenes vēsturi, sākot jau ar to, ka: “Montijs? Nu, viņam ir kādi 76 gadi.” Lūk, tās ir spējas, atmiņa un precizitāte. Es nespētu ne uzminēt, cik veci ir mani kaimiņi, ne atcerēties, kad kurš te ievācās.
 Lai nu kā, inspektores jaunkundzes sirds atmaigst gan pret veco kraķi Montiju (kas man nelikās pārliecinošs ne žūpošanā, ne vectētiņa aspektā), gan viņa jauno radinieci (bet ne pret viņas māti, kas grasās ceturto reizi precēties un, vaimandieniņ, pārvākties uz Ameriku, deviņpadsmitgadīgo meitu atstājot vienu, turklāt pakaļ Montijam atbrauc ar nevainojami krāsotām acīm, tādējādi liekot inspektorei nozieguma vietā gremdēties pārdomās, vai patiesi viņas skropstu tuša vienmēr izplūst tāpēc, ka tā allaž ir no lētajām), gan nolaisto, bet reiz iespaidīgo Viktorijas laikmeta savrupmāju, kas, viņa pēkšņi no zila gaisa paziņo, esot nozieguma centrā.
 Vainīgais, protams, tiek atrasts, bet tas mani drusciņ saskumdināja, jo es, pirmkārt, nesaprotu, kāpēc tāda iemesla dēļ būtu jānogalina, otrkārt, tas vienalga izrādījās velti.
 Pirms kāda laika lasīju Velas Makdermidas izteikumu, ka mūsdienās trilleri lielākoties esot labēja, konservatīva literatūra, kas vēlas saglabāt pašreizējo lietu kārtību, savukārt kriminālromāni pret iekārtu esot kritiskāki, tajos biežāk pie vārda tiek tie, kuriem citur nav balsstiesību. Te autorei neizdodas pilnībā izvairīties no džentrifikācijas (es rakstu ar “dž”, nevis “ģ”) ne visai patīkamo aspektu (bijušo skolu jaunbagātnieki ir pārbūvējuši par dzīvojamo māju, un viņu suņi trenkā veco iemītnieku kaķus) un dažu līdzīgu nelaimju piesaukšanas, bet kopumā nav par ko uztraukties, visi dabū, ko pelnījuši, pasaules kārtību nekas neapdraud, tā tikai nostiprinās vēl vairāk.

Lasu: Camilo José Cela. La familia de Pascual Duarte.

Putna miegā

Inese Zandere. Putna miegā. Il. Rūta Briede, Artis Briedis. R.: Neputns, 2014. 79 lpp.

 Biju diezgan pārliecināta, ka Zandere dabūs Literatūras gada balvu, bet nekā. Jālasa vien Bērziņš. Tiesa, ar Zanderi ir tā, ka es atceros, ka paņēmu grāmatu, izlasīju sākumu un jutos pārsteigta, jo nebiju gaidījusi kaut ko tik latvisku un spēcīgu, bet pēc kāda laiciņa apjēdzu, ka neko neatceros no vārdiem, tikai to sajūtu. Bet tā noteikti ir mana problēma, jo arī vārdus un skaņas dzejniece ir izvēlējusies, šķiet, rūpīgāk, nekā tas ierasts.

melni lietvārdu drednauti
nirus no verdošās versmes
no nebeidzamās pagātnes izpeld
dzīles dunavu dārdā

 Vai ne tik spilgtām aliterācijām bagātais, toties augstāk piesauktā latviskuma pilnais dzejolis “tās meitenes ko atnes vasara”, ko es labprāt pārrakstītu visu.

tās meitenes ko atnes vasara
ik vakaru ar miglas pienu baro
un sausā siena smaržā satītas
liek vējam auklēt
medus pilnos zarus

tās meitenes ko atnes vasara
pa miegam raud kā mazi vakarlēpji
un katru asaru kas zālē krīt
nakts salasītu
ziedu tumsā slēpj

 Tāds pārlaicīgs teksts, kurā telpa savukārt ir gluži vai taustāma, basām kājām izjūtama, un kas atgādina kaut ko piemirstu, pieklusušu, tomēr vēl līdz galam nepazaudētu un ļoti svarīgu.

 Pēc tam man bija mazliet par daudz nāves, daži dzejoļi vispār palika slēgti, un, jā, labi jūtams, ka Zandere ir krietni vecāka un inteliģentāka par mani, bet pirmā daļa un vēl šis tas manī varētu palikt, ja vien izlasīšu to vēlreiz. Ak, un es domāju, ka Doronikei jāiet uz bibliotēku pameklēt krājumu.

Lasu: Stefan Themerson. Hobson’s Island;
Camilo José Cela. La familia de Pascual Duarte;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Vai gliemeži zina, ka viņi ir gliemeži?

Nuria Roca. Los caracoles no saben que son caracoles. Madrid: Espasa, 2012 (2009). 275 lpp.

 Spāņu čiklita paraugam piemīt vairākas labas īpašības: tas ir uzrakstīts ļoti viegli uztveramā sarunvalodā, ātri izlasāms, par māsu mīlestību, tas nepieprasa, lai to met pret sienu, un ir satraucošāks par nesen lasīto erotisko romāniņu. Žanra kontekstā to novērtēt nemāku, un kas zina, varbūt vēstītāja jau ir čiklitu pāraugusi: romāna sākumā viņai ir 35 gadi, šķīrusies, divu bērnu māte, kam ir divi darbi, māja un bulgāru mājkalpotāja, ja pareizi atceros, bez dokumentiem, toties no tām, uz kuras pleciem un siltās sirds guļas visa mājas dzīve un vēl atliek laiks/vēlme/interese pievērsties saimnieces privātajām darīšanām.
 Uz vāka un internetā apgalvots, ka mēs visas esot tādas pašas un spēšot identificēties ar Klāru, kuru esot piemeklējušas krīzes visās jomās. Es, protams, neko kopīgu ar viņu neredzu un domāju, ka autore nebija īstu krīzi redzējusi, kas arī jauki. Lai nu kā, jebšu Klāra sūdzas savai psihoterapeitei, ka vienmēr ir bijusi mazā māsiņa, kuru ģimene vienmēr no visa mēģinājusi pasargāt, vienlaikus mātei norādot, ka vecākā māsa ir tievāka, gudrāka un veiksmīgāka, romāna darbības laikā nekas nemainās. No visām draudošajām likstām viņu izpestī ja ne vecāki, tad kāds veiksmīgs gadījums, un būtībā viņa dabū visu, ko grib, izņemot smuko sērferi, kas izrādās gejs, turklāt interesējas par literatūru, no kuras, tāpat kā no džeza, varone nejēdz ne bū, ne bē. Citādi seksa krīze nozīmē orgasmus ar pieciem vīriešiem (ne pilnīgi vienlaicīgi) un tieksmes pēc baudas atklāšanu, darba krīze – īslaicīgu priekšnieces lomas izmēģināšanu un secinājumu, ka patīkamāk ir foršās šefenes paspārnē utt. Tas, protams, tāpēc ka viņa ir kā gliemezis, kas sevi neredz un tāpēc neapzinās, ka ir fantastiska sieviete. Tā vismaz apgalvo viņas vienīgā draudzene.
 Nurija Roka ir TV seja, tāpēc Klāra strādā televīzijā, veido bērnu talantu šovu, un es pieņemu, ka ražošanas daļa varētu būt aprakstīta diezgan patiesi.
 Grāmata, bez šaubām, ir iecerēta gaužām pozitīva un spēku dodoša. Ja nu šito izlasa kāds, kas mācās spāņu valodu, es pat varu ieteikt. Speciāli tās dēļ pievērsties studijām gan nemudināšu.

Lasu: Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Valoda tulkojumā

Valoda tulkojumā. Sast. un red. Anita Rožkalne, il. Baiba Dūdiņa. R.: Latviešu valodas aģentūra, 2015. 311 lpp.

  Veikalā paskatījos uz grāmatu un nodomāju, ka man to vajag, pēc tam paskatījos uz cenu un nodomāju, ka gan jau būs kādreiz bibliotēkā dabūjama, bet tad mazliet pašķirstīju un nolēmu, ka man vajag gan, turpat un tajā pašā brīdī. Visticamāk, jums arī vajag. Pirkt vai aizņemties, tas jau ir cits jautājums. Es savus 20 eiro nenožēloju, lai gan visu saturu būtu varējusi noklausīties par baltu velti un varbūt vēl ar kādu cepumiņu piedevām (bet cepumu jautājumā esmu izvēlīga).
 Viņvasar, tieši tajos vakaros, kad es mācījos spāņu valodu, Latviešu valodas aģentūra Naispleisā runājās ar tulkotājiem. Uz Knutu Skujenieku man sanāca aiziet, bet Valdis Bisenieks, Dace Meiere, Pēteris Jankavs, Guntars Godiņš un Silvija Brice pagāja gar degunu. Beigās vēl bija vesela konference par tulkošanas praksi un teoriju. Krājumā ir gan sarunu pieraksti, gan konferences referāti, gan noslēguma diskusija. Līdzi nāk arī disks, kurā laikam ir sarunas ar tulkotājiem. To es neesmu vēl mēģinājusi noklausīties, bet varētu būt ļoti interesanti dzirdēt, piemēram, kā Godiņš daiņo igauniski.
 Kāpēc cilvēkam, kas pats netulko un ij negrasās to darīt, vajadzētu lasīt, kā par darba jautājumiem iztaujā tulkotājus un atdzejotājus? (Kā redzams fotogrāfijās, viņu kolēģi tikšanās apmeklēja un brīžam iejaucās sarunās.) Pirmkārt, tāpēc ka inteliģentus cilvēkus vienmēr prieks uzklausīt, pat ja viņi, kā Skujenieks, nežēlīgi pasaka: “Mēs tomēr neesam sevišķi kulturāla sabiedrība.” Nu, ne mēs vien, bet taisnība viņam ir. Otrkārt, ir jauki redzēt, ka citi strādā, mokās un tomēr mīl savu darbu. (Es apsvēru domu rakstīt citu verbu pēdējā vietā, tomēr nolēmu nepakļauties domai, ka mīlēt var tikai māmiņu un dzimteni.) Treškārt, te var labi redzēt, kā viena un tā paša darba darītājiem, labiem darītājiem, ir atšķirīgs viedoklis, piemēram, jautājumā, vai ir vajadzīgas paskaidrojošas piezīmes. (Man patīk, ja tās ir, bet dodu priekšroku piezīmēm grāmatas beigās, nevis lapas apakšā, jo pretstatā kāda izteiktajai pārliecībai, ka neviens tās tikpat nelasa, es lapā izlasu visas, pat tās, kuras man nemaz nav vajadzīgas, visus “yes” un “OK”.)
 Ceturtkārt, grāmatas taču mēs lasām. Šeit Brice atklāj, ka Dženetas Vintersones romānā “Ierakstīts tevī” sākumā nav pamanījusi kādu būtisku niansi, ko ar grūtībām izlabojusi pēdējā brīdī. Diemžēl, kā es secināju lasot, ne līdz galam un tāpēc neveiksmīgi. Meiere izpauž, kas atkārtojas visos Eko romānos. Bisenieks stāsta, ka sanskrits viņam esot palīdzējis saprast latviešu valodas intonācijas, ko viņš aprakstījis jautrā grāmatiņā bērniem, kura lasāma internetā.
 Jankavs saka: “Un cik skaisti skan ērģeles tukšā, tumšā baznīcā, kur sprakšķ malka krāsnīs, un tu esi viens pats un spēlē, un centies to darīt pēc iespējas labāk, jo īstu prieku sagādā tikai tās lietas, ko proti darīt labi! Tāpēc jācenšas, vienmēr ir jācenšas.” Ak, es nezinu, man šķiet, ir svarīgi spēt priecāties arī par to, kas nesanāk, bet tā ainiņa, kā tulkotājs viens pats kaut ko dara un cenšas to paveikt pēc iespējas labāk, un savā nodabā priecājas, — tas varētu būt skats no viņu darba dzīves, ne tikai ērģeļspēles.
 Vēl Jankavs saka, 28 gadi esot vecums, kad jebkuru svešvalodu mācīties jau par vēlu. Viņš tad sāka apgūt dāņu valodu, un nevarot iemācīties daiļi runāt, dzirde vairs neesot tā. Savukārt Meierei šķiet, ka 40 gadi esot par vēlu, lai iemācītos turciski (Kasim! Tev nekas cits neatliek, kamēr vēl esi samērā jauns. Lai būtu, kas Pamuku tulko), nekas vairs neejot galvā, “bēniņi ir pilni, un neironi kaut kā citādāk darbojas nekā jaunībā”. Un tad vēl noteikti pie turku vajagot arābu un persiešu klāt, jo tur aizguvumi un kultūra. Ak vai, ak vai, spāņu valoda un kultūra arī ir ļoti arābu ietekmēta, un es negribu arābu valodu, drīkst? Esmu ar mieru apsvērt itāļu un portugāļu, serbu un pat basku, bet nelieciet man mācīties arābiski! Tā rakstība nav domāta man.

Lasu: Inese Zandere. Putna miegā;
Horacio Quiroga. Cuentos de la selva;
Justina Robson. Silver Screen.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 98 other followers