Laupījums

John Sandford. Broken Prey. Il.: Alexandre Cappellari. London: Simon & Schuster, 2011 (2005). 390 pp.

  Neesmu pārliecināta, ka spēju atšķirt detektīvtrillerus no kriminālromāniem, bet šis te ir klasificēts jau uz vāka. Skaidrs ir tas, ka trilleri man reti kad patīk, un šī nebija tā reize. No otras puses, es izlasīju grāmatu līdz galam, kas jau ir sasniegums.
  Šī ir 16. grāmata “Laupījumu” sērijā, tās izdod reizi gadā (izņemot 2006. g.), jaunākā iznāca aprīlī, pa vidam autors saraksta vēl šo to citu, tādad varam secināt, ka maizītes viņam netrūkst un uzticīgu lasītāju tāpat. Ielūkojoties citu atsauksmēs, sākumā uzgāju tādas, kur rakstīts, ka agrāk Sendfords esot rakstījis interesantāk, bet pēc tam pārsvarā pamanīju apgalvojumus, ka šis esot viens no viņa labākajiem darbiem. Domāju, no tā izriet, ka potenciālajam lasītājam būtu vērts sākt ar kādu agrāku darbu, bet to vienalga labāk darīt cilvēkam, kam patīk amerikāņu trilleri. Tādā gadījumā varētu gadīties atklāt jaunu autoru ar garu darbu sarakstu. Lai gan visā sērijā darbojas viens galvenais labais varonis, man neradās sajūta, ka nezinu vai nesaprotu kaut ko svarīgu, kas aprakstīts iepriekšējās grāmatās.
 Tātad mēs esam kaut kur Minesotā, kur no cietumam līdzīgas psihenes izlaists izvarotājs (aizdomas par slepkavību palika nepierādītas) ar raidītāju ap kāju strādā par atkritumu savācēju un apcer garām pagājušās meitenes aveņsārto lūpukrāsu un sirdsveida dupsi. Nākamā aina: tiek atrasts vardarbīgi nogalinātas un izvarotas studentes līķis. Vēl pēc kāda laika līdzīgā veidā (kas esot raksturīgi homoseksuāļu izdarītām slepkavībām) tiek spīdzināts, izvarots, nogalināts un sakropļots vīrietis un vienkārši nogalināts viņa dēlēns. Aizdomas sāk krist uz rindkopas sākumā pieminēto Čārliju, kas, kā izrādās, ir noplēsis no kājas raidītāju un pazudis. Superkrutais detektīvs vaininieka meklējumos dodas uz psih. slimnīcu, kur ieslēgti trīs ļoti bīstami un perversi sērijslepkavas, un viņu rokraksts izpaužas jaunajos noziegumos. Ap 50. lpp. parādās vēl kāds personāžs, serbs ar (horvātu vārdu un) bēgļu nometnē pavadītu bērnību (man gadi negāja īsti kopā, bet varbūt es nespēju noticēt laika straujajam ritējumam), kā arī aizdomīgi seksuāls. Patiesībā ir skaidrs, ka viņš ir vainīgais un nav Čārlijs. Izmeklētājiem, lai nonāktu pie secinājuma, ka varbūt ir jāmeklē vēl kāds cits, paiet vēl daudz lappušu un jauku izbraucienu poršā un leksusā (mūsu varonis ir ne tikai gudrs, veiksmīgs, glīts, bet arī bagāts un smalki ģērbies. Vēl viņam ir sieva, kas kopā ar bērniem un saimniecības vadītāju uz trim mēnešiem aizbraukusi uz Londonu apmainīties pieredzē un mazliet/daudz paoperēt, jo sarežģītākās lietas uztic viņai, lai gan Anglijā viņai īsti nav tādu tiesību. Sieva zvana katru rītu, toties ar bērniem Lūkass grāmatas laikā, ja nemaldos, neparunā ne reizi), pamatīgi pārsniedzot ātrumu. Ceļu policija, protams, viņam to piedod.
 Protams, grāmatā parādās vēl citas iespējamā vainīgā versijas, bet šoreiz es to uzminēju pirms detektīviem. Lasītāja maldināšanas paņēmiens man nešķita īpaši smalks, bet jāņem vērā, ka romāns man vispār likās pārāk garlaicīgs un es lasīju pavirši, reizēm tāpēc būdama spiesta meklēt, kur bija rakstīts tas, ka pēkšņi sāk likties svarīgs. Redaktora vietā es tekstu nežēlīgi īsinātu (es lasīju plāno vāku izdevumu, kas iespiests ar kāda 9 izmēra burtiem). Kāda suņa pēc jāizstāsta, ka sieva, atgriezusies pēc trim neredzēšanās mēnešiem, Lūkasam iedeva seksu? Arī joki man nešķita smieklīgi, tostarp galvenā izklaide: sieva viņam ir uzdāvinājusi iPodu un dāvanu karti simt dziesmām, un tad nu L. visas grāmatas garumā mēģina izveidot sarakstu ar 100 labākajām roka ēras dziesmām. Bez bītliem.
 Tomēr visvairāk man nepatika bezjēdzīgā vardarbība. Slepkavības ir aprakstītas tik detalizēti, ka jau pašā sākumā es aizdomājos par to, vai autors gadījumā pats negūst baudu, to visu sacerēdams, vai varbūt mūsdienās spriedzes romānos ir kā sportā: visam ir jābūt aizvien nežēlīgākam, nonāvēšanas veidam vēl nebijušam, motīvam un sižetam sarežģītākam nekā agrāk. Šeit notikumi bija tā samudžināti, ka es nenoticēju, ka tā varētu būt dzīvē. Upurus lasītājs neiepazīst, slepkavas prātā gan nedaudz ieskatās, bet tik virspusēji, ka arī viņš paliek svešs. Romānā nav ne psiholoģijas (par spīti vietai un personāžiem), ne vēlmes risināt vai kaut vai izgaismot sociālas problēmas, un beigās sanāk, ka visas nāves un ciešanas ir tikai lasītāja izklaides vārdā. Tādu attieksmi es negribu redzēt pat pret izdomātiem tēliem.

Lasu: Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras.

Dzimšanas dienas stāsti

Video šeit.

Pirms sešiem gadiem es sāku nopietni: „Trifidu diena” – optimistiska apokalipse.
Pirms pieciem pirmo reizi izlasīju de Lintu: Labākie stāsti labākai pasaulei.
Pirms četriem man bija Romāns ar alu, bet vienalga nezināju, ko man lasīt.
Pirms trim gadiem jautājumi jau bija citi: kā mežā pakakāt un kā kļūt par Bereli?
Pirms diviem gadiem pievērsos sievietēm, humoram un anarhistiskai vēlmei izpētīt visu, gan tikai uz papīra.
Pirms gada lasīju kaudzēm de Linta un sāku ne tikai lasīt, bet arī rakstīt par spāņu grāmatām.

– Pie joda, tāda putrošanās. Laikam atkal kaut ko vajadzētu darīt ar savu dzīvi.
– Vajadzētu gan, – Henninens sacīja.

Un tā tu viņu pazaudē

Junot Díaz. This Is How You Lose Her. Il. Billy Bragg (laikam). London: Faber & Faber, 2013 (2012). 224 pp.

  Jebšu tikko te pārpublicētajā rakstā bija teikts, ka jāmet miers Bolanjo (līdz kuram es nemaz vēl neesmu tikusi) un Džuno Diasam, tieši viņu es izlasīju pēdējo, un tagad mani gan māc ziņkārība, kā Diass ir iztulkots spāniski, ņemot vērā, ka angļu teksts ir piebārstīts ar spāņu vārdiem un frāzēm, gan arī vēl ir palikusi nelasīta viņa pirmā stāstu grāmata.
 ASV uzaugušā un dzīvojošā dominikāņa grāmatas, vismaz tās divas no trijām, ko esmu lasījusi, ir skumjas (šī ne tik ļoti kā romāns par Oskara Vao īso dzīvi, kurā ir vēsture un diktatūra), kā to var nojaust jau no nosaukuma. Vairums stāstu patiesi vēsta par džeku, kurš pamanās visu sačakarēt un pazaudēt. Par spīti autora seksīgajai ārienei, neatvairāmajai inteliģencei un tā joprojām (dzīvē es viņu, protams, neesmu redzējusi) pēc grāmatas izlasīšanas nerodas vēlme ieviest dominikāņu novio. No otras puses, krāpšanas un vēl smagāki stāstiņi no Juniora (Džuno darbu varonis) mutes bieži vien ir ļoti smieklīgi, tā ka lasītāja zemē iedzīta netiek, lai gan reizēm ir sāpīgi.
 Lai gan pats autors tālāk redzamajā intervijā, ko iesaku noskatīties, apgalvo, ka nav iespējams runāt par ASV literatūras stāvokli, ainu utt., man ir aizdomas, ka viņa darbi lasītājam, kas vēlas to puslīdz iepazīt vai izlikties pārzinām, šobrīd varētu būt obligātajā sarakstā, turklāt tajā daļā, ko patiesi arī ir vēlme lasīt.

 Kā redzams, esmu zaudējusi savu niecīgo rakstītprasmi, tāpēc atliek tikai cerēt, ka neesmu no Diasa atbaidījusi. Vismaz trīs stāsti no grāmatas ir lasāmi arī internetā: “Alma“, “The Pura Principle” un “Miss Lora“.

Lasu: Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea.

Klausos:

Šīs vasaras latīņamerikāņi

Lasītāja:

Saraksts sev pašai.
Starp citu, rekur Kasims ir glīti parunājies ar kādu austrieti/amerikāni par angļu valodā tulkoto literatūru.

Originally posted on Quartz:

For many years Latin American writers complained of living under the shadow of their predecessors: the heavyweights of magical realism like Gabriel García Márquez, Mario Vargas Llosa or Carlos Fuentes. And Latin American authors are too often absent from suggested reading lists, despite the demographic shift taking place in America. 

“They [Latin American writers] have in common a formal audacity, they are very confident in their style and in what they are doing,” Valerie Miles, founder of the Spanish edition of Granta Magazine, told Quartz about this generation of authors. “The ideas about politics are not so obvious in their writing as they were in the writers of the boom: politics becomes something more intimate that comes out from the daily life with the partner, children… not from the state.”

We have have put together a list of Latin American authors, a new generation freed from stylistic ties to the past that you should include in your summer-reading…

View original 1,211 more words

Jūnija vēlmes


 Lai cik ļoti mani biedētu biezas grāmatas un nepabeigtas sērijas, pēdējās dienās urda nemiers un iekāre. Es gribu, gribu, gribu deviņsimt lappušu biezu ķieģeli, kam, kā paredzēts, sekos vēl 26 tādi paši. Ak, kas gan ir padsmit gadi un labāk nemaz nerēķināt, cik naudas. (Skaidrs, ka par to sanāktu ne vieni vien Panama Jack zābaciņi, kas nemaz ar’ nav lēti.) Vainīgais ir Familiar kādā lietainā maija dienā un Marks Z. Daniļevskis, tas pats, kurš sarakstīja House of Leaves, ko es šopavasar redzēju sabtransportā, kāda meitene lasīja tik ļoti, ka pat staipīja sev līdzi. Lūk, kādi spēcīgi cilvēki tie lasītāji un kādi apņēmīgi un plānojoši cilvēki tie rakstītāji.
 Un man vienalga, vai tas ir snobisms vai vannabī intelektuālisms, vai vienkārši neizkopta gauame, vai iekrišana tirgzinības lamatās, domāju, ka vismaz uz pirmajiem pāris sējumiem es pavilkšos. Vismaz tik tālu, lai nopirktu. Mentālajā iepirkumu sarakstā, kas patiesībā šobrīd ir neiedomājami īss, tie jau ir tikuši. Vēl tur ir gramatikas grāmata, pāris sen jau mīļu autoru, kuru grāmatas vai nu jau ir iznākušas pirms kāda laika, vai arī vēl jāgaida, un varētu vienreiz saņemties uz McSweeney’s. Tam es vismaz aplūkotu vāku.
 Mani jūnija lasīšanas plāni aprobežojas ar iesāktā spāņu detektīva pabeigšanu (vajadzētu vienkārši apsēsties un izlasīt, citādi saraustītā pieeja pārvēršas fragmentārā ainā smadzenēs, bet grāmata man patīk) un varbūt vēl vienu spāniski varētu līdz Jāņiem pagūt izlasīt, un tad vēl dažas bibliotēkas grāmatas vajadzētu vismaz aplūkot, pirms nest atpakaļ (un es nemaz negribu skatīties, kad bija termiņš). Un tad jau būs jūlijs un varbūt saule.
 Vai jūs arī kaut ko tā ļoti, ļoti gribat?

Līķis uz dīvāna

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Il. Lucy Davey. London: Headline, 2011. 346 pp.

 Šitentajos ziemeļos dzīvojot, rodas priekšstats, ka detektīvstāstiem jābūt skandināviski drūmiem, bet šis neapšaubāmi ir anglisks cozy mystery paraugs (un stipri mīlīgāks par mis Mārplu, kas vismaz pusi savu paziņu aizsūta uz karātavām, vai Rozmariju/īnu un Timiānu). Tāds, ko var mierīgi izlasīt tieši pirms gulētiešanas un nevienu sliktu sapni neredzēt. Amatieriskas sievietes vietā mums gan tiek piedāvāti profesionāļi, taču galvenā izmeklētāja vienalga ir inspektore Džesa Kempbela, kurai palīdz viņas tiešais šefs un patologanatoms, starp citu, abi ņemami un, iespējams, ieinteresēti, taču šajā, sērijas otrajā grāmatā, dzirkstis vēl nelec, lai gan ir gandrīz skaidrs, ka tur kaut kas notiks. Lasiet turpinājumus! Vardarbība ir minimāla un netiek attēlota dzīvajā, tāpat arī sekss, kam gan ir svarīga loma notikušajā. Daži personāži ir samērā ekscentriski, un autore vismaz pretendē uz asprātību. Viņa vispār ir sarakstījusi vairāk nekā divus dučus grāmatu, no kā izriet, ka viņai ir arī uzticīgi lasītāji, droši vien ne tikai mājsaimnieces.
 Protams, viss notiek salīdzinoši mazā apdzīvotā vietā, un māja (Balaclava House), kuras viesistabā vecais, netīrais dzērājs, kas vēlāk izrādās gluži šarmants, vismaz vienas radinieces un kaimiņu mīlēts tēvocis (Monty Bickerstaffe), uz sava dīvāna atrod nepazīstama vīrieša līķi, atrodas galīgi nomaļus no gandrīz visa. Tā kā mazpilsētās visi visus pazīst, šefs var mierīgi doties apciemot radinieci, kas viņam izstāsta visu Montija ģimenes vēsturi, sākot jau ar to, ka: “Montijs? Nu, viņam ir kādi 76 gadi.” Lūk, tās ir spējas, atmiņa un precizitāte. Es nespētu ne uzminēt, cik veci ir mani kaimiņi, ne atcerēties, kad kurš te ievācās.
 Lai nu kā, inspektores jaunkundzes sirds atmaigst gan pret veco kraķi Montiju (kas man nelikās pārliecinošs ne žūpošanā, ne vectētiņa aspektā), gan viņa jauno radinieci (bet ne pret viņas māti, kas grasās ceturto reizi precēties un, vaimandieniņ, pārvākties uz Ameriku, deviņpadsmitgadīgo meitu atstājot vienu, turklāt pakaļ Montijam atbrauc ar nevainojami krāsotām acīm, tādējādi liekot inspektorei nozieguma vietā gremdēties pārdomās, vai patiesi viņas skropstu tuša vienmēr izplūst tāpēc, ka tā allaž ir no lētajām), gan nolaisto, bet reiz iespaidīgo Viktorijas laikmeta savrupmāju, kas, viņa pēkšņi no zila gaisa paziņo, esot nozieguma centrā.
 Vainīgais, protams, tiek atrasts, bet tas mani drusciņ saskumdināja, jo es, pirmkārt, nesaprotu, kāpēc tāda iemesla dēļ būtu jānogalina, otrkārt, tas vienalga izrādījās velti.
 Pirms kāda laika lasīju Velas Makdermidas izteikumu, ka mūsdienās trilleri lielākoties esot labēja, konservatīva literatūra, kas vēlas saglabāt pašreizējo lietu kārtību, savukārt kriminālromāni pret iekārtu esot kritiskāki, tajos biežāk pie vārda tiek tie, kuriem citur nav balsstiesību. Te autorei neizdodas pilnībā izvairīties no džentrifikācijas (es rakstu ar “dž”, nevis “ģ”) ne visai patīkamo aspektu (bijušo skolu jaunbagātnieki ir pārbūvējuši par dzīvojamo māju, un viņu suņi trenkā veco iemītnieku kaķus) un dažu līdzīgu nelaimju piesaukšanas, bet kopumā nav par ko uztraukties, visi dabū, ko pelnījuši, pasaules kārtību nekas neapdraud, tā tikai nostiprinās vēl vairāk.

Lasu: Camilo José Cela. La familia de Pascual Duarte.

Putna miegā

Inese Zandere. Putna miegā. Il. Rūta Briede, Artis Briedis. R.: Neputns, 2014. 79 lpp.

 Biju diezgan pārliecināta, ka Zandere dabūs Literatūras gada balvu, bet nekā. Jālasa vien Bērziņš. Tiesa, ar Zanderi ir tā, ka es atceros, ka paņēmu grāmatu, izlasīju sākumu un jutos pārsteigta, jo nebiju gaidījusi kaut ko tik latvisku un spēcīgu, bet pēc kāda laiciņa apjēdzu, ka neko neatceros no vārdiem, tikai to sajūtu. Bet tā noteikti ir mana problēma, jo arī vārdus un skaņas dzejniece ir izvēlējusies, šķiet, rūpīgāk, nekā tas ierasts.

melni lietvārdu drednauti
nirus no verdošās versmes
no nebeidzamās pagātnes izpeld
dzīles dunavu dārdā

 Vai ne tik spilgtām aliterācijām bagātais, toties augstāk piesauktā latviskuma pilnais dzejolis “tās meitenes ko atnes vasara”, ko es labprāt pārrakstītu visu.

tās meitenes ko atnes vasara
ik vakaru ar miglas pienu baro
un sausā siena smaržā satītas
liek vējam auklēt
medus pilnos zarus

tās meitenes ko atnes vasara
pa miegam raud kā mazi vakarlēpji
un katru asaru kas zālē krīt
nakts salasītu
ziedu tumsā slēpj

 Tāds pārlaicīgs teksts, kurā telpa savukārt ir gluži vai taustāma, basām kājām izjūtama, un kas atgādina kaut ko piemirstu, pieklusušu, tomēr vēl līdz galam nepazaudētu un ļoti svarīgu.

 Pēc tam man bija mazliet par daudz nāves, daži dzejoļi vispār palika slēgti, un, jā, labi jūtams, ka Zandere ir krietni vecāka un inteliģentāka par mani, bet pirmā daļa un vēl šis tas manī varētu palikt, ja vien izlasīšu to vēlreiz. Ak, un es domāju, ka Doronikei jāiet uz bibliotēku pameklēt krājumu.

Lasu: Stefan Themerson. Hobson’s Island;
Camilo José Cela. La familia de Pascual Duarte;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 99 other followers