Plaisas

Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara. Il.: Raquel Cané. Buenos Aires: Alfaguara, 2009. 250 p.

Klaudija Piņeiro šobrīd laikam ir mana iecienītākā argentīniešu rakstniece (te gan jāņem vērā, ka starp tām dažām, ko vispār esmu lasījusi, nav, piemēram Silvīnas Okampo); šī man bija viņas trešā grāmata, tāpat kā abas iepriekšējās – kaut kas līdzīgs psiholoģiskam kriminālromānam. Te ir noziegums, iespējams, pat vairāki, tomēr galvenais nav nedz vainīgā vai motīva noskaidrošana, nedz izmeklēšanas process. Te ir spriedze, tomēr tās pamatā nav bažas par to, vai galvenajam varonim izdosies aizbēgt no vajātāja. Autore ir iecienījusi pārsteigt lasītāju ar sižeta pavērsieniem un negaidītu faktu atklāšanu, tāpēc visticamāk kaut kas nebūs tā, kā izskatās.
Atšķirībā no iepriekšējām divām šo gandrīz varētu nosaukt arī par ražošanas romānu. Darbības centrā ir mazs Buenosairesas arhitektu birojs, kurā strādā galvenais varonis Pablo Simo. Viņam ir četrdesmit pieci gadi, sieva, kuru viņš krāpj tikai iedomās, pusaugu meita, kas māti dzen izmisumā, 20 gadus tas pats priekšnieks un kolēģe, par kuru bezcerīgi sapņot dienām un naktīm, un kaudze zīmējumu ar vienu un to pašu ēku, ko viņš reiz gribētu uzcelt, bet ne Buenosairesā, kur, lai uzbūvētu jaunu māju, vispirms ir jānojauc kāda jau esoša. Un vēl ir noslēpums, kas Simo vieno ar abiem kolēģiem. Kādu dienu birojā ienāk pajauna meitene, apjautājas par grāmatas nosaukumā minēto Nelsonu Haru, un ikdienišķais miers tiek neglābjami izjaukts. Pablo ir spiests atcerēties pirms trim gadiem notikušo un savu ne visai tīkamo un slavējamo lomu tajā. Pie vienas reizes viņš pārdomā visu savu darba un privāto dzīvi, atceras jaunībsdienu draugu un sapņus, izdara šādus tādus secinājumus un iepazīstina lasītāju ar Argentīnas galvaspilsētas skaistākajām ēkām un būvniecības un plānošanas tendencēm (agrāk tā bija pilsēta kājāmgājējiem, bet tagad tiek veidota tā, lai uz to skatītos pa automašīnas logu). Sociālā kritika, bieži vien ironiska, ir vēl viena autorei raksturīga iezīme.
Šobrīd atzīmēšanas vērts šķiet arī fakts, ka Pablo meita klausās drauga pagādātu mazzināmu mūziku, proti, Leonardu Koenu (darbība notiek 2007. gadā, kad parādās kārtējās finanšu krīzes pirmās iezīmes).
Romāns ir īss, bet brīžiem, šķiet, mazliet velkas. Visa tā projektēšana, tehniskās detaļas, kuru nav daudz, toties tās ir svarīgas, un tamlīdzīgi. Man no visiem trim lasītajiem Piņeiro darbiem šis laikam patika vismazāk, iespējams, arī tāpēc, ka ja zināju, kas no viņas gaidāms, un izpalika jaunatklājuma prieks, taču aša ieskatīšanās internetā liecina, ka domas dalās un katru no autores angliski izdotajiem romāniem (tā nu ir sanācis, ka tieši tos arī esmu lasījusi) kāds ir gatavs nosaukt par vislabāko. Acīmredzot viss atkarīgs no tā, cik tuva cilvēkam šķiet grāmatas tēma, kas šajā gadījumā cita starpā varētu būt arī korumpētība, mazās zivis pret lielajām un jaunas dzīves sākšana neierastā veidā.
Grāmata ir izdota arī angliski ar nosaukumu “A Crack in the Wall”.

Dziesmas

Dainis gribēja par dziesmām parunāt, un man, vēlīnā vakara stundā intensīvi ārstējot saaukstēšanos ar upeņu balzamu, tā šķita laba doma. (Piedod, Sibilla, tā arī vēl neko neesmu par bibliotēkām uzrakstījusi.) Uz visiem jautājumiem gan nemācēju atbildēt (un kurš vispār zina dziesmu nosaukumus?), tāpēc šī ir saīsināta versija.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir krāsa.

The Rolling Stones. Paint It Black.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cipars.

Аквариум. 219-85-06.

Dziesma, kas atgādina tev par vasaru.

Dr. Green. Jūra.

Dziesma, kas tev asociējas ar tev netīkamu cilvēku.

Daudz kas no “Prāta vētras”.

Dziesma, kuru vienmēr klausies ļoti skaļi.

Kaut kas tāds:
Sin Dios. Ingobernables.

Dziesma, kura liek tev vēlēties dejot.

Воплі Відоплясова. Танцi.

Tev tīkama dziesma par narkotikām vai alkoholu.

Hmm. Hare Krishna

Dziesma, kas tev liek justies laimīgam.

Аквариум. Не пей вина, Гертруда.

Dziesma, kas tev liek justies bēdīgam.

CCCP. Annarella.

Dziesma, kas tev nekad neapnīk.

Manu Chao. Me gustas tu.

Dziesma, kas tev patika, kad biji pusaudzis.

Sīpoli. Dvēselīte.

Dziesma, kuru tu vēlētos, lai spēlē tavās kāzās.

Dzeltenie Pastnieki. Nāc ārā no ūdens.

Tev tīkama dziesmas kaverversija.

Culture Club/Violent Femmes. Do You Really Want to Hurt Me.

Кино/Воплі Відоплясова. Пачка сигарет.

Dziesma, kas tev liek domāt par dzīvi.

The Eagles. Hotel California.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cilvēka vārds.

Frank Mills.

Dziesma, kas tevi vienmēr motivē un spēcina.

Inokentijs Mārpls. Eu, priekšniek!

Tev tīkama dziesma no grupas, kura vairs nav kopā, bet tu vēlētos, lai tā būtu kopā.

Chumbawamba. Timebomb.

Tev tīkama dziesma, kuras izpildītājs ir miris.

The Doors. People are Strange.

Dziesma, kas tev liek iemīlēties.

Tā, kuru nodzied tieši man. Bet šī arī ir bezgala romantiska:
Modena City Ramblers. Ninna Nanna.

Dziesma, kas liek tavai sirdij lūzt.

Pērkons. Neatvadīsimies.

Dziesma, kuras izpildītāja balss tev ļoti patīk.

Skumju akmeņi. Un ja tev nenāk miegs.

Dziesma, kuru tu atceries no bērnības.

Circenīša Ziemassvētki.

Tev tīkama dziesma, kas tev asociējas pašam ar sevi.

When My Authorities Fall. Mujeres libres.

Tiem, kas nelasa grāmatas…

… jāpievēršas interneta komiksiem. Viens no maniem mīļākajiem ir Incidental Comics, kura autors Grānts Snaiders bieži pievēršas literatūrai, kā jaunākajā veikumā, kas redzams zemāk , prokrastinācijai un citām tuvām tēmām. Ja nu vēl neesat redzējuši, aizejiet aplūkot.

59 sekundes

Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot. New York: Alfred A. Knopf, 2009. 240 pp.

  Šī ir tāda praktiskās psiholoģijas jeb pašpalīdzības grāmata, kas sākas ar to, ka vispār jau tās pašpalīdzības grāmatas un to padomi nekur neder vai pat ir kaitīgi. Piemēram, centieni domāt pozitīvi padara tikai vēl nelaimīgāku, pievērš domas sliktajam vai, diētas gadījumā, aizliegtajiem produktiem, bet aicinājumi nebalsot par muļķiem tikai pamudinot ievēlēt Džordžu Bušu.
 Bet ja nu lasītājam tāpat kā autora paziņai Sofijai nav laika lasīt nopietnos psihologu pētījumus un ir tieši minūte laika, lai kaut ko izdarītu savā labā? Vaizmens ir pacenties savākt vienos vākos pēc iespējas vairāk zinātniski pamatotu ieteikumu (ne tikai pasmaržot rozes, skaļi izlasīt pozitīvus apliecinājumus, piem., “esmu patiesi labs cilvēks”, apēst šokolādes kūku vai padejot), ko darīt, lai cilvēks kļūtu laimīgāks, cik nu tas ir iespējams, jo lielā mērā laimes sajūta ir ierakstīta gēnos. Teiciens “laimīgajiem veicas” esot patiess. Viņi kļūst sabiedriskāki un altruiskāki, viņiem vairāk patīk paši un citi, vieglāk padodas konfliktu atrisināšana un kļūst spēcīgāka imūnsistēma. Tātad uzlabosies gan attiecības, gan karjera, gan veselība.
 Lai lasītājs kādu mēnesi justos laimīgāks, autors iesaka piecas dienas veikt īsus pierakstus. Pirmdien pateikties par trim lietām (piem., saule, lietus, sausas kājas), otrdien atcerēties kādu no brīnišķīgākajiem savas dzīves brīžiem, kādas bija sajūtas, kas notika apkārt, un īsi aprakstīt pieredzēto un sajusto. Trešdien iztēloties nākotni, kurā viss ir noticis lieliski, mērķi ir sasniegti un tu esi kļuvis par tādu cilvēku, kāds vēlies būt. Ceturtdien jāraksta īsa vēstule kādam sev ļoti svarīgam cilvēkam, atklājot, cik daudz viņš tev nozīmē un kā ir ietekmējis tavu dzīvi. Piektdien jāatskatās uz aizgājušo nedēļu, arī brīvdienām, un jāatrod trīs veiksmīgi gadījumi, vienalga, cik lieli. Par katru vienā teikumā jāpasaka, kāpēc tev tā veicās. Pēc vajadzības atkārtot.
 Laimes sajūtu pastiprina arī citu labā paveikti darbiņi vai pasniegtas dāvaniņas. Autors, kas visus savus ieteikumus pamato ar pētījumiem, šeit piemin S. Ļubomirsku, kuras eksperimenta dalībnieki sešas nedēļas pēc kārtas veica pa pieciem labiem darbiem. Daži to darīja katru darbdienu un sajutās nedaudz laimīgāki, bet citi – visus piecus vienā dienā. Viņu laimes sajūta esot palielinājusies par veseliem 40 procentiem. Te nu man rodas jautājums, uz kuru grāmatā atbildi neatrast: vai tas tāpēc, ka vienā dienā viņi intensīvāk jutās kā labi cilvēki, vai varbūt labdarība katru dienu nogurdina?
 Tas, starp citu, varētu būt viens no iebildumiem pret visu grāmatu, proti, vai izmantotie pētījumi ir pietiekami universāli un atkārtojot sniegtu tādus pašus rezultātus? No otras puses, skaidrs, ka pārbaudi paredzēts veikt pašam lasītājam. Diemžēl, piemēram, nodaļu par attiecībām praksē izmantot man būs grūti, jo, cik saprotu, ātrās iepatikšanās lietojamais modelis laikam attiecas uz vīriešiem (nē, neteikšu, kāds tas ir), bet secinājums, ka vīriešu atsaucību rosina lateksa ieliktņi jeb lielākas krūtis varētu kalpot tikai kā arguments neuztraukties par liekajiem kilogramiem.
 Bet atgriezīsimies pie pirmās nodaļas par laimi. Laimīgi cilvēki kustoties ļoti atšķirīgi no nelaimīgajiem, un, tāpat kā ķerot adrenalīnu pirmajos randiņos, ir lielāka iespēja iemīlēties vai vismaz sev iestāstīt, ka esi iemīlējies, tāpat, staigājot atbrīvotāk un atsperīgāk, mazliet vairāk vēzējot rokas, vairāk žestikulējot sarunās (tad tāpēc man patīk spāņu valoda! Bet vai jūs zināt, kā apklusināt itālieti? Sasieniet viņam rokas), biežāk mājot ar galvu, kad runā citi, ģērbjoties krāsaināk, mazāk lietojot vārdus “es” un “man” un vairāk – “mīlu” un “patīk”, runājot nedaudz ātrāk un plašākā balss toņa amplitudā, kā arī spēcīgāk sarokojoties, cilvēks jutīšoties laimīgāks.
 Otra lielā grāmatas tēma ir savu mērķu sasniegšana. Bieži ieteiktās vizualizācijas metodes esot galīgi garām. Studenti, kas dažas minūtes dienā iztēlojās, kā viņi saņem augstu atzīmi eksāmenā, sāka mācīties mazāk un ieguva zemākas atzīmes nekā tie, kas neko neiztēlojās. Tomēr par labu varot nākt iedomāšanās, kā tu mācies, jo īpaši tad, ja sevi redzi no malas. Vaizmens iesaka, kā definēt mērķi, izveidot plānu tā sasniegšanai un motivēt sevi to paveikt.
 Autors sniedz ierosmes, kā veicināt radošumu, piemēram, ar istabas augu, zaļās krāsas, modernās mākslas vai domām par pankiem palīdzību, parāda, ka prāta vētras nav produktīvas utt. Radošo cilvēku guļamistabās neesot vairāk grāmatu un žurnālu kā citiem ļaudīm, taču esot plašāk pārstāvēti dažādi žanri. Kaķīšu vai pandu video skatīšanās palīdzot samazināt pulsu un asinsspiedienu. Ja virtuvē stāv spogulis, cilvēki biežāk izvēloties veselīgu ēdienu. Ja jāizvēlas starp vairākām lietām, teiksim, kuru kleitu pirkt, pēc iespējamo variantu aplūkošanas jārisina anagrammas (domājams, der arī krustvārdu mīklas vai sudoku), tā ļaujot zemapziņai izlemt. Lai saglabātu labas attiecības, katru nedēļu īsi jāpieraksta savas domas un jūtas pret partneri, tas veicina laipnāku vārdu lietošanu sarunās. Ja šķiet, ka pa telefonu kāds melo (izklausās, ka viņš saspringti domā, izvairās no vārdiem “es” utt. un konkrētām detaļām, stomās), palūdziet atsūtīt e-pastu. Slavējiet bērnu par viņa centieniem, nevis spējām. Lieciet viņam nevis klausīties Mocartu, bet gan pašam spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Utt.
 Vārdu sakot, padomu autoram netrūkst, lai arī daļa no tiem pa šiem gadiem ir jau daudz dzirdēti. Atcerieties, kā vienbrīd visi portāli rakstīja, kā ar desmit jautājumiem var panākt, lai cilvēki iemīlētos? Tas arī ir aprakstīts šajā grāmatā. Nu, bet šo to noteikti ir vērts atkārtot mājās.

Otrdienu draudzenes

Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Tulk. Daina Burve, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2013. 303 lpp. (Monika Peetz. Die Dienstagsfrauen. 2010.)

 Ja ar lasīšanu īsti nesokas, tādā gadījumā ir pienācis laiks kaut kam vieglam, piemēram, dāmu romānam. Vismaz šoreiz tas patiesi izrādījās iedarbīgs paņēmiens. Pāris braucienu sabiedriskajā transportā un vēlīns vakars ar grāmatu, un cauri bija.
 Romāna varones piecas sievietes ap četrdesmit. Kaut arī uz vāka ir attēloti pilnīgi vienādi glazūrkēksiņi, dāmas nav īpaši līdzīgas, tekstā konditorejai nav pievērsta liela vērība un pārsaldināts tas arī nav. Receptes meklēt tur nav vērts. Nuja, vāku es nesaprotu, bet, kā rādās, oriģinālizdevumam tas bija diezgan līdzīgs. Varbūt bezkaloriju kūciņas ir viegli pārdot, kas zina. Lai nu kā, šīs sievietes pirms 15 gadiem kopā apmeklēja franču valodas kursus un kopš tā laika reizi mēnesī satiekas tuvējā restorānā. Otrdienās.
 Katrs tēls pārstāv kādu stereotipu, te ir gan māte, kas upurējusies ģimenei, gan karjeras sieviete, gan bagāta un laiska dzīves baudītāja, gan trūcīga māksliniece, kuras mīļākos nevar ne saskaitīt, gan ezotērikā iegrimusi diezgan bezpalīdzīga būtne, kas nemaz nav mēginājusi dzīvot viena. Tieši viņai nesen ir nomiris vīrs, mīla no pirmā acu skata grāmatnīcā, tā arī nepabeidzis savu svētceļojumu uz Lurdu. Judīte nolemj to izdarīt mīļotā vietā, un draudzenes dodas viņai līdzi, saceldamas lielāku vai mazāku jezgu.
 Ceļš kā jau ceļš sagādā gan tulznas, gan mazdūšības lēkmes, svilina saulē un saliedē lietū, pārsteidz ar neērtām guļvietām un negaidītiem romantiskiskiem brīžiem. Visām gājējām nākas atklāt dažu labu noslēpumu, kas slēpts gan no sevis, gan citiem. Tomēr pa visām viņas galā tiek. Galu galā, grāmata ir par draudzību.
 Droši vien žanra nopelns ir tas, ka romāns un autores attieksme pret savām varonēm ir tik pozitīvi. Ja līdzīga tēma tiktu apskatīta sacerējumā, kas pretendē uz augstākiem plauktiem, noslēpumi noteikti būtu vēl melnāki un parautu sev kādu līdzi, iespējams, tiktu atmaskoti ne tikai dažādi sabiedrības slāņi, bet pat nonāktu pie secinājuma, ka nav nekādas sieviešu draudzības, vismaz ne tādos apjomos. Piecas uzreiz! Nezinu, vai būtu biežāk jāpievēršas šim žanram, bet lasīt bija patīkami (ja nerunājam par varoņu tieksmi pēc piecelšanās “sagrupēt locekļus”, pie tam tikai savējos) un es pat sagribēju aiziet kādā garākā pastaigā.

Lasu: Julio Cortázar. Rayuela;
Chris Kraus. I Love Dick;
Junot Díaz. Drown;
Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot.

Klausos grāmatā pieminēto zviedru džezu:

Dažos vārdos III. 672

  • Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon. Amerikāņu rakstnieks kopā ar ģimeni gadu nodzīvojis Lisabonā. Diezgan mīlīgas atmiņas i par valodas mācīšanos, i ēšanu un dzeršanu (lai gan sieva nekādi nespēja dabūt ēdienu bez cūkgaļas un meitu piemeklēja ēšanas traucējumi), i par jaukajiem portugāļiem.
  • Henry James. Daisy Miller and Other Stories. Ak, kā ir mainījušies laiki un tikumi. Paldies labajam dieviņam. Nesāpīgs veids, kā sākt iepazīt par sarežģītu izslavētā rakstnieka darbus, jo tieši ar titulstāstu (jauna meitene, kas neievēro nekādas sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas) viņš esot kļuvis slavens.
  • Paul Bowles. The Sheltering Sky. Šeitan amerikāņi dodas iepazīt nevis Eiropas, bet gan Āfrikas kultūru, un labi tas viņiem nebeidzas. Tās debesis viņus nesargā.
  • Janet Malcolm. Two Lives: Gertrude and Alice. Galvenkokārt gribēju palasīt par Elisu Toklasu, bet piedevās dabūju ne tikai Ģertrūdi Stainu (kuru, šķiet, nelasīšu, vismaz ne šajā intelekta pakāpē, bet uz augstāku jau vairs īsti nav cerību), bet arī visādus literatūras pētnieku apcerējumus un apcerējumu apcerējumus, baumas utt. Grāmata īsti nav domāta tiem, kas neko nezina par šīm dāmām. No otras puses, tajā var šo to uzzināt par cepumiņiem.
  • David Webster. Dispirited: How Contemporary Spirituality Makes Us Stupid, Selfish and Unhappy. Apakšvirsraksts pasaka visu. Īss, dedzīgs manifesta veida apcerējums ar šādiem izteikumiem:

    The peaceful co-existence of truth-claims, within spirituality, that ought to be in tenacious dispute, is not evidence of wise toleration and reservation of judgement. Rather it is evidence of an abandonment of critical thought, a stubborn, almost childlike, refusal to choose or judge, and repeated exposure to it blunts the sharpness of our critical faculties. It makes us into idiots.

  • Emily Gould. Friendship. Jaunu sieviešu romāniņš, par to, cik grūti ir pieaugt, pat neiespējami, ja tevi nepiemeklē grūtniecība. Ak, šīs olšūnas.
  • Barbara Ehrenreich. Bright-Sided: How the Relentless Promotion of Positive Thinking Has Undermined America. Kāpēc pozitīvā domāšana, afirmācijas, vision board‘i, paļaušanās uz dievišķo pārpilnību utt. patiesībā ir gaužām negatīva vai vismaz nespēj izārstēt vai novērst vēzi un citas slimības, padarīt bagātu, nodrošināt darbu masveida atlaišanu laikā . Šo grāmatu es dažiem cilvēkiem patiešām gribētu pabāzt zem spilvena, ha ha. Video ar latviešu subtitriem.

    Think of it as a massive experiment in mind control. “Reality sucks,” a computer scientist with a master’s degree who can find only short-term, benefit-free contract jobs told me. But you can’t change reality, at least not in any easy and obvious way. You could join a social movement working to create an adequate safety net or to bring about more humane corporate policies, but those efforts might take a lifetime. For now, you can only change your perception of reality, from negative and bitter to positive and accepting. This was the corporate world’s great gift to its laid-off employees and the overworked survivors—positive thinking.

  • Caitlín R. Kiernan. The Red Tree. Samudžināts stāsts (grāmata grāmatā grāmatā) vai nu par sajukšanu prātā, vai par tumšajiem (pagāniskajiem? sātaniskajiem?) spēkiem, kas iznīcina tos, kas nonākuši viņu tuvumā. Īstenība un murgi nav atšķirami. Autore ir transpersona, tāpēc divi Read Harder punkti ar vienu šāvienu. Man kā latvietei tomēr bija grūti pieņemt, ka ļauno garu mājoklis ir ozols.
  • Michael Cunningham. The Snow Queen. Sniega, nāves un neveiksmju pilna grāmata ar ļoti atvērtu finālu. Man patika, bet nav no tām, kas iespiežas atmiņā uz mūžiem.
  • Marie Kondo. The Life-Changing Magic of Tidying Up: The Japanese Art of Decluttering and Organizing; Spark Joy: An Illustrated Master Class on the Art of Organizing and Tidying Up. Fenšujs ir aizmirsts, tagad māja jākārto pēc Kondo norādījumiem. Pirmajā grāmatā viņa izklausījās pēc īsta frīka, bet otrajā man mazliet iepatikās. Tajā ir ne tikai uzzīmēts, kā pareizi locīt drēbes (neesmu izmēģinājusi), bet autore arī atklāj, kā pati ir izmetusi šo to par daudz (bet tas nekas, jo naglas var dzīt ar pannu, tomēr iemīļoto lineālu skrūvgrieža vietā labāk nelietot), un mazliet mīkstina pirmajā grāmatā nolasāmo domu, ka izsviest vajag gandrīz visu. Vēl man patika, kā viņa izsviešanas vietā daudz kam atrod citu lietošanas veidu. Ieteiktu lasīt abas grāmatas pēc kārtas un tad vēl kaut ko šādu: Joyous Clutter: The Anti–Marie Kondo Manifesto.

Dažos vārdos II. 586

Acīmredzot pašlaik es darbojos aizmiršanas režīmā. Pirms pievēršos tām drusciņām, ko vēl neesmu izdzēsusi no atmiņas, vai šī nav viena lieliska viesību ideja, ko? Ciest klusu, iedzert un lasīt? Vismaz man fotogrāfijas šķiet ļoti seksīgas. Un tālāk tas, kas nav dzērienkarte.

  • G. Willow Wilson. Alif the Unseen. Smuks vāks un džini, tie, kas bez tonika. Arābu nemieru kiberfantāzija ar pretenzijām beigās izrādījās tāds pusaudžu puiku fantāziju gabals.
  • Roman Muradov. The End of a Fence. Ģeometriski cilvēciņi, mazliet grūti salasāma teksta un stāsts par to, kā mēs nemaz tik ļoti nealkstam tos, kas mums teorētiski būtu vispiemērotākie. Dažas lapas varētu skaisti izskatīties apģērba apdrukā.
  • Tricia Sullivan. Someone to Watch over Me. Man patika autores pirmā grāmata, ko izlasīju, bet šo es vienbrīd jau grasījos mest pie malas, tomēr skopums uzvarēja (tik daudz lappušu jau bija izlasītas). Daļa populāru ZF tēmu noveco ātri. Šeit bija apcerēta iespēja izjust pasauli caur otra cilvēka smadzenēm, nu, un tad viss kā jau kiberpankā piedienas. Varbūt man vajadzēja to lasīt citā laikā. Varbūt pirms 19 gadiem. Jo būtībā jau nebija slikti. Lai nu kā, savu rindu kaudzē gaida vēl viens Salivanas darbs.
  • Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule. Kamēr domāju par šo grāmatu, tikmēr Mjanmā notika vēlēšanas, mainījās spēku izkārtojums un autore izdeva pārstrādātu versiju. Bet es lasīju to, kas man jau bija, un gremdējos atmiņās par to laiku, kad Birmas politiskās cīņas spēcīgi atskanēja arī rietumpusē.
  • Charles de Lint. Memory and Dream. Kārtējais de Lints. Šoreiz Ņūfordas otrā grāmata, romāns par mākslu, kas pārvēršas īstenībā, un cik šausmīgi tas var izvērsties. Nu protams, arī par to, kā tikt laukā no strupceļa un vismaz kaut ko vērst par labu.
  • Richard Brautigan. Sombrero Fallout. Skumjš un absurds mīlas un literatūras stāsts, ko es lasīju ar prieku un bez aizķeršanās. Viss ir ļoti vienkārši: vai nu jums patīk kaut kas tik nesakarīgs un aizdomīgs, vai ne.
  • Daniel Polansky. The Builders. 2015. gada Ziemsvētku dāvana no Andra tīri izklaidējošos nolūkos. Pirmā garstāsta daļa paiet, iepazīstinot ar personāžiem, apdāvinātiem un veikliem dzīvnieciņiem tādā kā musketieru garā. (Zin’ kā, lasīju un prātoju, kas ir stoat? Ā, laikam sermulis. Pēc dažām lpp. šis iekliedzas, ka neesot nekāds sermulis.) Otrajā daļā ir parādīti dažādi nogalināšanas veidi. Jēgas nekādas no tām nāvēm, bet izklaidējoši bija, atzīšos.
  • Terhi Ekebom. Logbook. Man ļoti patika šis skumjais zīmētais stāsts zaļpelēkos toņos par tuva cilvēka pazaudēšanu. Tumsa vai vēzis, vai depresija, kas to lai zina. Te nu tu esi jūras vidū mazā laiviņā.
  • Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings. Eseju, rakstu un interviju krājuma vājā vieta ir atkārtošanās. To, kas Vidalam ir šķitis īpaši svarīgs, viņš ir pieminējis daudzviet, un ne viss no tā mūsdienās šķiet pamatots. Bet viņš ir tik inteliģents (un tas pats par sevi ir ļoti seksīgi) un runā ne tikai par homoseksualitāti, bet arī – un daudz vairāk – par literatūru un politiku, rakstniekiem un politiķiem, ko pats ir labi pazinis, ka grāmata varētu būt interesanta diezgan daudziem, varbūt vienīgi nevajag lasīt visu pēc kārtas.
  • Guy Gavriel Kay. Tigana. 800 lappuses, ko pavadīt tādā kā viduslaiku Itālijā, tikai uz citas planētas. Burvji, zaudēta valsts, cieņa un vārds, pakļautība, neatkarības cīņas ar zobenu un viltu, kolaboracionisms un nepieciešamība izvēlēties starp divām vienlīdz spēcīgām jūtām. Grāmata, kurā just līdzi tirānam un kurā visiem ir jāpelna maizīte. Bērniem gluži nedodiet.
  • Mumia Abu-Jamal. Live from Death Row. Arī Mumija savās vēstulēs no cietuma atkārtojas. Godīgi sakot, visas izlasīt varbūt cilvēkiem šajā pasaules malā ir par daudz, bet pēc dažām jau kļūst tikpat neomulīgi kā toreiz, kad Humans of New York apciemoja ASV cietumus.
  • Turpinājums sekos.