Otrdienu draudzenes

Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Tulk. Daina Burve, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2013. 303 lpp. (Monika Peetz. Die Dienstagsfrauen. 2010.)

 Ja ar lasīšanu īsti nesokas, tādā gadījumā ir pienācis laiks kaut kam vieglam, piemēram, dāmu romānam. Vismaz šoreiz tas patiesi izrādījās iedarbīgs paņēmiens. Pāris braucienu sabiedriskajā transportā un vēlīns vakars ar grāmatu, un cauri bija.
 Romāna varones piecas sievietes ap četrdesmit. Kaut arī uz vāka ir attēloti pilnīgi vienādi glazūrkēksiņi, dāmas nav īpaši līdzīgas, tekstā konditorejai nav pievērsta liela vērība un pārsaldināts tas arī nav. Receptes meklēt tur nav vērts. Nuja, vāku es nesaprotu, bet, kā rādās, oriģinālizdevumam tas bija diezgan līdzīgs. Varbūt bezkaloriju kūciņas ir viegli pārdot, kas zina. Lai nu kā, šīs sievietes pirms 15 gadiem kopā apmeklēja franču valodas kursus un kopš tā laika reizi mēnesī satiekas tuvējā restorānā. Otrdienās.
 Katrs tēls pārstāv kādu stereotipu, te ir gan māte, kas upurējusies ģimenei, gan karjeras sieviete, gan bagāta un laiska dzīves baudītāja, gan trūcīga māksliniece, kuras mīļākos nevar ne saskaitīt, gan ezotērikā iegrimusi diezgan bezpalīdzīga būtne, kas nemaz nav mēginājusi dzīvot viena. Tieši viņai nesen ir nomiris vīrs, mīla no pirmā acu skata grāmatnīcā, tā arī nepabeidzis savu svētceļojumu uz Lurdu. Judīte nolemj to izdarīt mīļotā vietā, un draudzenes dodas viņai līdzi, saceldamas lielāku vai mazāku jezgu.
 Ceļš kā jau ceļš sagādā gan tulznas, gan mazdūšības lēkmes, svilina saulē un saliedē lietū, pārsteidz ar neērtām guļvietām un negaidītiem romantiskiskiem brīžiem. Visām gājējām nākas atklāt dažu labu noslēpumu, kas slēpts gan no sevis, gan citiem. Tomēr pa visām viņas galā tiek. Galu galā, grāmata ir par draudzību.
 Droši vien žanra nopelns ir tas, ka romāns un autores attieksme pret savām varonēm ir tik pozitīvi. Ja līdzīga tēma tiktu apskatīta sacerējumā, kas pretendē uz augstākiem plauktiem, noslēpumi noteikti būtu vēl melnāki un parautu sev kādu līdzi, iespējams, tiktu atmaskoti ne tikai dažādi sabiedrības slāņi, bet pat nonāktu pie secinājuma, ka nav nekādas sieviešu draudzības, vismaz ne tādos apjomos. Piecas uzreiz! Nezinu, vai būtu biežāk jāpievēršas šim žanram, bet lasīt bija patīkami (ja nerunājam par varoņu tieksmi pēc piecelšanās “sagrupēt locekļus”, pie tam tikai savējos) un es pat sagribēju aiziet kādā garākā pastaigā.

Lasu: Julio Cortázar. Rayuela;
Chris Kraus. I Love Dick;
Junot Díaz. Drown;
Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot.

Klausos grāmatā pieminēto zviedru džezu:

Dažos vārdos III. 672

  • Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon. Amerikāņu rakstnieks kopā ar ģimeni gadu nodzīvojis Lisabonā. Diezgan mīlīgas atmiņas i par valodas mācīšanos, i ēšanu un dzeršanu (lai gan sieva nekādi nespēja dabūt ēdienu bez cūkgaļas un meitu piemeklēja ēšanas traucējumi), i par jaukajiem portugāļiem.
  • Henry James. Daisy Miller and Other Stories. Ak, kā ir mainījušies laiki un tikumi. Paldies labajam dieviņam. Nesāpīgs veids, kā sākt iepazīt par sarežģītu izslavētā rakstnieka darbus, jo tieši ar titulstāstu (jauna meitene, kas neievēro nekādas sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas) viņš esot kļuvis slavens.
  • Paul Bowles. The Sheltering Sky. Šeitan amerikāņi dodas iepazīt nevis Eiropas, bet gan Āfrikas kultūru, un labi tas viņiem nebeidzas. Tās debesis viņus nesargā.
  • Janet Malcolm. Two Lives: Gertrude and Alice. Galvenkokārt gribēju palasīt par Elisu Toklasu, bet piedevās dabūju ne tikai Ģertrūdi Stainu (kuru, šķiet, nelasīšu, vismaz ne šajā intelekta pakāpē, bet uz augstāku jau vairs īsti nav cerību), bet arī visādus literatūras pētnieku apcerējumus un apcerējumu apcerējumus, baumas utt. Grāmata īsti nav domāta tiem, kas neko nezina par šīm dāmām. No otras puses, tajā var šo to uzzināt par cepumiņiem.
  • David Webster. Dispirited: How Contemporary Spirituality Makes Us Stupid, Selfish and Unhappy. Apakšvirsraksts pasaka visu. Īss, dedzīgs manifesta veida apcerējums ar šādiem izteikumiem:

    The peaceful co-existence of truth-claims, within spirituality, that ought to be in tenacious dispute, is not evidence of wise toleration and reservation of judgement. Rather it is evidence of an abandonment of critical thought, a stubborn, almost childlike, refusal to choose or judge, and repeated exposure to it blunts the sharpness of our critical faculties. It makes us into idiots.

  • Emily Gould. Friendship. Jaunu sieviešu romāniņš, par to, cik grūti ir pieaugt, pat neiespējami, ja tevi nepiemeklē grūtniecība. Ak, šīs olšūnas.
  • Barbara Ehrenreich. Bright-Sided: How the Relentless Promotion of Positive Thinking Has Undermined America. Kāpēc pozitīvā domāšana, afirmācijas, vision board‘i, paļaušanās uz dievišķo pārpilnību utt. patiesībā ir gaužām negatīva vai vismaz nespēj izārstēt vai novērst vēzi un citas slimības, padarīt bagātu, nodrošināt darbu masveida atlaišanu laikā . Šo grāmatu es dažiem cilvēkiem patiešām gribētu pabāzt zem spilvena, ha ha. Video ar latviešu subtitriem.

    Think of it as a massive experiment in mind control. “Reality sucks,” a computer scientist with a master’s degree who can find only short-term, benefit-free contract jobs told me. But you can’t change reality, at least not in any easy and obvious way. You could join a social movement working to create an adequate safety net or to bring about more humane corporate policies, but those efforts might take a lifetime. For now, you can only change your perception of reality, from negative and bitter to positive and accepting. This was the corporate world’s great gift to its laid-off employees and the overworked survivors—positive thinking.

  • Caitlín R. Kiernan. The Red Tree. Samudžināts stāsts (grāmata grāmatā grāmatā) vai nu par sajukšanu prātā, vai par tumšajiem (pagāniskajiem? sātaniskajiem?) spēkiem, kas iznīcina tos, kas nonākuši viņu tuvumā. Īstenība un murgi nav atšķirami. Autore ir transpersona, tāpēc divi Read Harder punkti ar vienu šāvienu. Man kā latvietei tomēr bija grūti pieņemt, ka ļauno garu mājoklis ir ozols.
  • Michael Cunningham. The Snow Queen. Sniega, nāves un neveiksmju pilna grāmata ar ļoti atvērtu finālu. Man patika, bet nav no tām, kas iespiežas atmiņā uz mūžiem.
  • Marie Kondo. The Life-Changing Magic of Tidying Up: The Japanese Art of Decluttering and Organizing; Spark Joy: An Illustrated Master Class on the Art of Organizing and Tidying Up. Fenšujs ir aizmirsts, tagad māja jākārto pēc Kondo norādījumiem. Pirmajā grāmatā viņa izklausījās pēc īsta frīka, bet otrajā man mazliet iepatikās. Tajā ir ne tikai uzzīmēts, kā pareizi locīt drēbes (neesmu izmēģinājusi), bet autore arī atklāj, kā pati ir izmetusi šo to par daudz (bet tas nekas, jo naglas var dzīt ar pannu, tomēr iemīļoto lineālu skrūvgrieža vietā labāk nelietot), un mazliet mīkstina pirmajā grāmatā nolasāmo domu, ka izsviest vajag gandrīz visu. Vēl man patika, kā viņa izsviešanas vietā daudz kam atrod citu lietošanas veidu. Ieteiktu lasīt abas grāmatas pēc kārtas un tad vēl kaut ko šādu: Joyous Clutter: The Anti–Marie Kondo Manifesto.

Dažos vārdos II. 586

Acīmredzot pašlaik es darbojos aizmiršanas režīmā. Pirms pievēršos tām drusciņām, ko vēl neesmu izdzēsusi no atmiņas, vai šī nav viena lieliska viesību ideja, ko? Ciest klusu, iedzert un lasīt? Vismaz man fotogrāfijas šķiet ļoti seksīgas. Un tālāk tas, kas nav dzērienkarte.

  • G. Willow Wilson. Alif the Unseen. Smuks vāks un džini, tie, kas bez tonika. Arābu nemieru kiberfantāzija ar pretenzijām beigās izrādījās tāds pusaudžu puiku fantāziju gabals.
  • Roman Muradov. The End of a Fence. Ģeometriski cilvēciņi, mazliet grūti salasāma teksta un stāsts par to, kā mēs nemaz tik ļoti nealkstam tos, kas mums teorētiski būtu vispiemērotākie. Dažas lapas varētu skaisti izskatīties apģērba apdrukā.
  • Tricia Sullivan. Someone to Watch over Me. Man patika autores pirmā grāmata, ko izlasīju, bet šo es vienbrīd jau grasījos mest pie malas, tomēr skopums uzvarēja (tik daudz lappušu jau bija izlasītas). Daļa populāru ZF tēmu noveco ātri. Šeit bija apcerēta iespēja izjust pasauli caur otra cilvēka smadzenēm, nu, un tad viss kā jau kiberpankā piedienas. Varbūt man vajadzēja to lasīt citā laikā. Varbūt pirms 19 gadiem. Jo būtībā jau nebija slikti. Lai nu kā, savu rindu kaudzē gaida vēl viens Salivanas darbs.
  • Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule. Kamēr domāju par šo grāmatu, tikmēr Mjanmā notika vēlēšanas, mainījās spēku izkārtojums un autore izdeva pārstrādātu versiju. Bet es lasīju to, kas man jau bija, un gremdējos atmiņās par to laiku, kad Birmas politiskās cīņas spēcīgi atskanēja arī rietumpusē.
  • Charles de Lint. Memory and Dream. Kārtējais de Lints. Šoreiz Ņūfordas otrā grāmata, romāns par mākslu, kas pārvēršas īstenībā, un cik šausmīgi tas var izvērsties. Nu protams, arī par to, kā tikt laukā no strupceļa un vismaz kaut ko vērst par labu.
  • Richard Brautigan. Sombrero Fallout. Skumjš un absurds mīlas un literatūras stāsts, ko es lasīju ar prieku un bez aizķeršanās. Viss ir ļoti vienkārši: vai nu jums patīk kaut kas tik nesakarīgs un aizdomīgs, vai ne.
  • Daniel Polansky. The Builders. 2015. gada Ziemsvētku dāvana no Andra tīri izklaidējošos nolūkos. Pirmā garstāsta daļa paiet, iepazīstinot ar personāžiem, apdāvinātiem un veikliem dzīvnieciņiem tādā kā musketieru garā. (Zin’ kā, lasīju un prātoju, kas ir stoat? Ā, laikam sermulis. Pēc dažām lpp. šis iekliedzas, ka neesot nekāds sermulis.) Otrajā daļā ir parādīti dažādi nogalināšanas veidi. Jēgas nekādas no tām nāvēm, bet izklaidējoši bija, atzīšos.
  • Terhi Ekebom. Logbook. Man ļoti patika šis skumjais zīmētais stāsts zaļpelēkos toņos par tuva cilvēka pazaudēšanu. Tumsa vai vēzis, vai depresija, kas to lai zina. Te nu tu esi jūras vidū mazā laiviņā.
  • Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings. Eseju, rakstu un interviju krājuma vājā vieta ir atkārtošanās. To, kas Vidalam ir šķitis īpaši svarīgs, viņš ir pieminējis daudzviet, un ne viss no tā mūsdienās šķiet pamatots. Bet viņš ir tik inteliģents (un tas pats par sevi ir ļoti seksīgi) un runā ne tikai par homoseksualitāti, bet arī – un daudz vairāk – par literatūru un politiku, rakstniekiem un politiķiem, ko pats ir labi pazinis, ka grāmata varētu būt interesanta diezgan daudziem, varbūt vienīgi nevajag lasīt visu pēc kārtas.
  • Guy Gavriel Kay. Tigana. 800 lappuses, ko pavadīt tādā kā viduslaiku Itālijā, tikai uz citas planētas. Burvji, zaudēta valsts, cieņa un vārds, pakļautība, neatkarības cīņas ar zobenu un viltu, kolaboracionisms un nepieciešamība izvēlēties starp divām vienlīdz spēcīgām jūtām. Grāmata, kurā just līdzi tirānam un kurā visiem ir jāpelna maizīte. Bērniem gluži nedodiet.
  • Mumia Abu-Jamal. Live from Death Row. Arī Mumija savās vēstulēs no cietuma atkārtojas. Godīgi sakot, visas izlasīt varbūt cilvēkiem šajā pasaules malā ir par daudz, bet pēc dažām jau kļūst tikpat neomulīgi kā toreiz, kad Humans of New York apciemoja ASV cietumus.
  • Turpinājums sekos.

Dažos vārdos. 942

Ak, laiks skrien ātrāk nekā tie, kas šajā nedēļas nogalē sacenšas Latvijas Olimpiādē. Vai vismaz daudz ātrāk par mani. Jo es ne tikai nelasu, bet arī neskrienu. Lēnā garā aiznesu atpakaļ uz bibliotēku neizlasītas grāmatas. Bet kad gan būs vēl piemērotāks laiks atnāk uz saviem emuāriem ar putekļu lupatiņu, ja ne Bereļa dzimšanas dienā, kas pavisam viltīgi iekrīt otrā pusgada sākumā? Tieši īstais brīdis, lai pakavētos atmiņās par gada sākumu, kamēr vēl neesmu aizmirsusi pilnīgi visu, ja, protams, tā vēl ir tiesa. Ļoti iespējams, ka nav. Tad nu redzēsim.

Tātad 40 grāmatiņas, no tām astoņas latviski, desmit spāniski (hmm) un 22 angliski. Laikam man jābeidz stāstīt, ka lasu piecās valodās. Vai jāsāk lasīt piecās valodās. Lai nu kā, angļu pusīti atstāsim nākamajai reizei.

Latviski

  • Pernille Riga. Tauriņefekts. Viegls skandināvu detektīvs ar alkoholiķiem, narkomāniem, seksuālu vardarbību pret bērnu, kā arī transvestītu un skropstu tušas reklāmu.
  • Majgula Akselsone. Augustas māja. Drūms skandināvu stāsts ar lapsu, kas atrod līķi jau pirmajā lappusē, un tad lasītājai atliek vien visu grāmatu gaidīt, kad tā jaukā meitene no disfunkcionālas ģimenes jau kurā paaudzē nomirs. Transvestīta nebija.
  • Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas. Jebšu es izlasīju visu, tak vienalga īsti nezinu, kam šis krājums paredzēts. Iekšā ir tieši tas, ko piesola virsraksts, un daudz noderīgu interneta adrešu: somu, leišu u. c. tiešsaistes vārdnīcas, valodnieku ieteikumi utt.
  • Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Diezgan jautrs un plāns stāstu krājums, ko var drošu sirdi ierakstīt ieteicamās literatūras sarakstā.
  • Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas. Smeldzīga politiskā un ne tikai dzeja no tās Eiropas malas, kur kaimiņi pēkšņi var izrādīties ienaidnieki un varoņiem noteikti ir šautene rokā.
  • Māra Jakubovska. Direktoriene. Kā valdonīga skolas direktore atbrīvojās no vēl valdonīgākas vīramātes un sava vairs nemīlamā vīra ietekmes, aizgāja ar kaķi savā dzīvē un beidzot uzzināja, ar ko draudzējas viņas meita. Grāmatas iecere slavējama, diemžēl es nespēju noticēt, ka galvenā varone, kas visus tiranizē, ir tikusi un palikusi tik augstu (varbūt velti, ja pamet skatu MK virzienā), kā arī autorei nav mīlas romāna ar valodu (un arī tas dažiem šķitīs pluss).
  • Volfgangs Herndorfs. Čiks. Stāsts par pirmo mīlestību, īstu lūzeru draudzību, kas dzīvi padara gaišāku un stāvokli sabiedrībā – augstāku, pusaudžu neprātīgajiem piedzīvojumiem ar zagtu auto un to, kā ūdens ne tikai smeļas mutē, bet ir jau pāri galvai. Smiekli caur asarām.
  • Žans Luks Banaleks. Drāma Bretaņā. Vēl viens kriminālromāns, šoreiz pseidofranču. Lasāms tīri izklaides nolūkos, nepievēršot uzmanību interpunkcijai, jo īpaši tad, ja ir vēlme apliecināt sev, ka francūži mēdz būt nepatīkami tipi, kas nemaz tik labi negatavo. Bez ēdiena (arī laba), kafijas un slepkavībām grāmatā ir arī jūra, vētra un Gogēns.

Spāniski

  • Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador. Slavenākā spāņu privātdetektīva radītājs šajā grāmatā runā ar noziedznieka muti. Vai varbūt arī ne. Daudz grotesku nāvju, mākslas un psihoanalīzes. Grāmata var šķist tiklab smieklīga, kā garlaicīga.
  • Juan Rulfo. Pedro Páramo. 2015. g. dāvana no Viļa. Pirmo reizi lasīt, kad vēl nezināju, kas ir kas, bija iespaidīgāk. Arī filma daudz zaudēja, nespēdama līdz galam saglabāt ilūzijas ilūziju, tos brīžus, kad rakstītā tekstā skaidri nezini, kad tas viss notiek un kurš runā. Meksikānis, ar kuru mēs šo grāmatu apspriedām, apgalvoja, ka tā ļoti labi parādot tolaiku Meksiku, bet kas zina, tik vecs viņš nav. Vēl viens brīdinājums: romānā ir vārdi, kas nav saprotami par citās Latīņamerikas valstīs dzīvojošajiem.
  • Gabriel García Márquez. Relato de un náufrago. Reiz sensenos laikos GGM bija žurnālists Kolumbijas vecākajā laikrakstā. Tur viņš 1955. g. publicēja kāda jūrnieka stāstu. Vīrs vienīgais bija izdzīvojis kara kuģa avārijā, desmit dienas pavadījis uz plosta saules svelmainajos staros un haizivju ielenkumā, bez ēdiena un ūdens, līdz beidzot ticis krastā. Tur viņu uzņēma kā tautas varoni, rādīja reklāmās (šis pulkstenis izturēja ceļojumu! Šie zābaki ir lietojami uzturā!), skaistuma karalienes viņu apbēra skūpstiem utt. Pēc rakstu sērijas publicēšanas jūrnieks pazuda no prožektoru gaismas, bet Markess bija spiests emigrēt uz Parīzi. Kā teica mana studiju biedrene, it kā nekas tur nenotiek, bet tāda spriedze. Jūtjūbē var visu noklausīties.
  • Carla Montero. La piel dorada. Kārtējais kriminālromāns par mākslas tēmu, šoreiz ar spēcīgām pretenzijām uz feminismu. Lasāms, bet pārlasīt negribētu.
  • Antonio Gala. Anillos para una dama. Šī vēsturiskā luga man šķita ne tikai daudz spēcīgāka, bet arī feminiskāka. 12. gs. sākumā, desmit gadus pēc sava vīra, spāņu varoņa Sida (tā paša, kam veltīts vesels varoņeposs) nāves, atraitne Himena paziņo, ka vēlas precēties ar Sida draugu, ar kuru viņu jau sen saista nepiepildītas jūtas. Tikmēr mauri ir ielenkuši Valensiju, un karalis norāda Himenai viņas vietu vēsturē kā uzticīgai varoņa piemiņas glabātājai.
  • Antonio Buero Vallejo. El concierto de San Ovidio. Vēl viena vēsturiska luga. Pulciņš aklu muzikantu tiek nolīgti spēlēt svētku laikā. Diemžēl visi noteikumi viņiem nav zināmi, un šķietamais labdaris izrādās savtīgs nelietis. Abas Franko laikā sarakstītās lugas ir jāuztver arī kā Spānijas tobrīdējā stāvokļa simbolisks atainojums.
  • Elvira Lindo. Manolito Gafotas. Pobre Manolito. Briļļainis Manolito, kas vispirms parādījās radio (ne velti māte apgalvo, ka viņš jau piedzimis runādams), vēlāk arī astoņās grāmatās, televīzijā un kino, kopš 1994. g. ir kļuvis par spāņu bērnu literatūras klasiku. Viņu tikumi atšķiras no mūsējiem, kā arī zināms laiciņš tomēr ir pagājis, iespējams, mūsdienās arī strādnieku rajonos tik dāsni pļaukas vairs nedāļā, tomēr liela daļa jaunu cilvēku problēmu paliek nemainīgas un joki ir saprotami arī šaipusē.
  • Manuel Vázquez Montalbán. Los mares del Sur. Vēl viens Vaskess Montalbāns, šoreiz ar savu slaveno detektīvu. Mazliet Gogēna arī šeit, bet daudz vairāk sabiedrības kritikas, seksa, kulinārijas, grāmatu dedzināšanas un pat mīlestības.
  • Miguel de Unamuno. Niebla. 2014. g. dāvana no Doronikes. Es gribētu šo romānu izlasīt tā sarakstīšanas laikā, kad visi šitie metaliteratūras paņēmieni vēl nebija sen jau redzēti. Lasīt bija daudz vieglāk, nekā biju iedomājusies, patiesībā to var mierīgi darīt arī tīri izklaides nolūkos, jo savus filosofiskos pārspriedumus autors ir ietērpis vieglā, diezgan absurdā, bet arī uzjautrinošā sižetā.

Sveiciens Grāmatu dienā!

Zīmējis Joveguille (jordioslo.com).


Federiko Garsija Lorka esot teicis: “Ja ciestu badu, es lūgtu nevis kukuli maizes, bet gan puskukulīti un grāmatu, un sabiedrības tiesības uz zināšanām.”
Ceru, ka jums, tāpat kā man, vēl ir gan grāmatas, gan maize, gan roze, gan vēlme kaut ko iemācīties, gan ticība labajam pūķos.

P.S.
Ha!
Congratulations on writing 500 posts on Lasītājas piezīmes!

Draudzība

Henry James. Daisy Miller and Other Stories. New York: Airmont, 1969. 158 pp.
Carla Montero. La piel dorada. Il.: Jan Scholz, Gemma Martinez. Barcelona: Penguin Random House Grupo Editorial, 2015 (2014). 398 ps.
Emily Gould. Friendship. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2014. 271 pp.

 Lai gan šī kombinācija izskatās samērā dīvaina, visas trīs grāmatas iederas nedēļā, kurā ir 8. marts.
 Sāksim ar senāko. 19. gs. beigas. Amerikāņu jaunskungs, kas it kā Eiropā studē (klīst baumas, ka tur ir iesaistīta kāda padzīvojusi dāma), Šveicē satiek Deiziju Milleri, pārtikuša amerikāņa meitu, kas kopā ar māti un brālīti apceļo Eiropu. Daiļā un spontānā meitene apbur gandrīz trīsdesmitgadīgo jauno cilvēku, tā ka viņš neilgi pēc iepazīšanās ierosina kopā apmeklēt netālo pili, ko abi arī izdara. Divatā, bez pavadoņiem. Ar to, protams, pietiek, lai jaunā cilvēka tante meiteni uzskatītu par pazudušu un paklīdušu, neko gan nepārmetot savam radiniekam un viņa tikumību neapšaubot. Pēc kāda laika visi satiekas Romā, un viss ir vēl trakāk. Deizija neko nav mācījusies un turpina neņemt vērā sabiedrības iedomas, kā viņai un citām jaunietēm jāuzvedas, un pat izturas tā, it kā tas būtu dabiski. Vārdu sakot, skandāls.
 Garstāsts ir izdots arī latviski.
 Grāmatā ir vēl divi īsstāsti. Vienā privātskolotājs atceras savu ārkārtīgi inteliģento un valdzinošo skolēnu, kura vecāki, kārtējie amerikāņi Eiropā, viņa pievilcību izmanto, lai dzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Otrā krietni padzīvojušas māsas sapņo par Eiropu, ko reiz apceļojusi viņu māte, bet māmuļa dara visu, lai meitiņas nokaunētos un nekur neaizbrauku, pametot vecu, vārgu sievieti vienu likteņa varā. Te nu gan vai viss kā mūsdienās. Etiķete un mode mainās, bet problēmas paliek. Ak jā, biju bažījusies, ka Džeimss rakstīja pārāk sarežģīti, lai viņu varētu saprast, bet tas laikam vairāk attiecas uz romāniem.

 ”Zeltīto ādu” nopirku lidostā, jo tur bija spāņu grāmatas, tiesa, kādas trīs. “50 sombras de Grey” atkrita, Ildefonso Falkonesa vēsturiskais romāns bija pārāk vēsturisks (18.gs. leksika?), biezs un uzcenots, lai to lasītu lidmašīnā, tad nu palika šis, diemžēl arī vēsturisks, tomēr detektīvs.
 1904. gadā Vīnē notiek virkne slepkavību. Tiek nogalinātas mākslinieku modeles, kas iesaistījušās, iespējams, pirmajā aģentūrā. Aizdomas krīt uz princi Hugo (pirms dažiem gadiem gandrīz tādā pašā veidā tika nonāvēta viņa mīļotā; tagad viņš apmeklē doktoru Freidu) un arī uz skaistāko sievieti Vīnē, daiļo un noslēpumaino Inesi, kurai grāmatas sākumā Hugo publiski atgādina Roseti vārdus, ka visas modeles ir maukas. Inspektoram Karlam, kurš to visu izmeklē, izmantojot tikko izdomātos kriminoloģijas paņēmienus, Hugo ir labākais draugs un Inese iekritusi sirdī no pirmā skatiena.
 Kā detektīvs romāns bija pārāk lēnīgs, nodaļām ilgi ij nepievēršoties noziegumiem. Kaut kur ap vidu es pat aizgāju iegūglēt, ko citi par šo domā. Pirmā recenzija, ko uzgāju, bija sajūsmas pilna. Un vēl es sapratu, kurš ir vainīgais, vēl pirms to atklāja autore, tātad tas bija pārāk viegli, kā arī esmu nikna par vainīgā izvēli, kas, (MAITEKLIS) manuprāt, ir pretrunā autores morālajam uzstādījumam.
 Grāmatas ideja Montero esot piemeklējusi muzejā, skatoties uz Pikaso gleznu un iedomājoties, nez, kas ir modele? Tāpēc galvenā varone ir Inese, pati modele un fotogrāfe, kas nelaulājusies dzīvo kopā ar mākslinieku, bet ir tik daiļa un šarmanta, ka viesojas augstāko aprindu namos un visi viņu mīl. Deizijas laiks acīmredzot ir beidzies. Tomēr par viņu mēs neko daudz neuzzinām, un mani tēls nepārliecināja. Vai tiešām ir cilvēki, kuros visi iemīlas? Un tā labdarība kā no Tolstoja… (Viņa vēlu vakarā aiziet pie desmit bērnu ģimenes, māte nedēļniece, vienīgais pelnītājs tēvs slauka ielas vai tamlīdzīgi, abi ar Hugo izmazgā viņiem visu veļu un grīdas un pēc tam vēl spēj uzvārīt zupu no dārzeņiem, ko grozā atnesusi līdzi, un pabarot visus? Un vēl spēj uzdejot ar sīčiem? Ak jā, un vēl uzpērk bērnus ar konfektēm, lai viņi to zupu izēstu? Lūk, tas nav socreālisms.)
 Inese ik pa laikam saka runas par sieviešu/modeļu nenovērtēto lomu mākslā utt. Teorētiski tam būtu mani jāuzrunā, bet neviens viņai neiebilst un tas viss paliek deklaratīvu frāžu līmenī.
 Par spīti visam, ko esmu te sarakstījusi, grāmata, ja nav iebildumu pret gausumu un darbības vietu un laiku, ir lasāma.

 21. gs. Ņujorka. Divas labākās (šķiet, arī vienīgās) draudzenes, kam tuvojas trīsdesmit. Meitenes iepazinās, stažējoties izdevniecībā. Tagad Eimija ir piedzīvojusi slavas piecminūtes tenku blogā, smagu krišanu pēc raksta par bloga īpašnieku draugu un tagad strādā hipsterīgā ebreju vietnē un gaida atgriešanos virsotnē. Spēj savaldzināt cilvēkus. Ir draugs, īres dzīvoklis lieliskā rajonā un kaķis. Laiku kavē, iepērkoties pāri par saviem līdzekļiem. Beva no izdevniecības aizgāja, sekojot līdzi draugam uz laukiem (laikam Viskonsinu), kurš viņš studēja, bet viņa strādāja bārā. Pēc krāpšanas viņa atgriezās Ņujorkā, pastrādāja, aizgāja no darba vēlreiz, jo iestājās radošās rakstniecības programmā dārgā universitātē, ko pēc gada pameta. Tagad viņai ir 30 tūkstošu dolāru studiju kredīts, slikta istabiņa komunaļņikā un trūcīgi atalgoti gadījuma darbi – sekretāres aizvietotāja uz pāris dienām un tamlīdzīgi. Meitenes cīnās ar sajūtu, ka nekas nenotiek, līdz kaut kas sāk notikt.

 But underneath everything ran a low hum of exaltation. Things were happening to her. They were bad things, but at least they were happening.

 Ir patīkami, ka meiteņu draudzība un romāna darbība nerotē ap misteru Lielisko vai puišiem kā tādiem, lai gan tādi pavīd. Ņujorka nav nekāda laimes zeme (abas ir iebraucējas). Bet, lai kā autore (kā izrādās, rakstīšanu universitātē apguvusi un tenku blogā strādājusi utt.) gribētu, nekur tālāk par čiklita īzīrīdu viņa nav tikusi. Oficiālā grāmatas tēma ir meiteņu draudzības pārmaiņas un saglabāšana, kļūstot pieaugušām. MAITEKĻI! Šeit vienu no viņām nejauši piemeklē grūtniecība. Aizej tu, cilvēks uz randiņu, lai dabūtu labi paēst un iedzert, un no rīta pat neatceries, bija sekss vai nebija. 40 dolāru avārijas tabletei žēl. Par visu pārējo, ko šitā var saķert, viņa pat neieminas. Pēc tam tu nevari saprast, ko iesākt tālāk.

 “But I’m just saying, like, we’re not at an age anymore where abortion is the only rational thing. People we know have babies.”
 “No one we’re close to. And obviously no one in our, like, tax bracket.”

 Ir risinājums, lai neko nevajadzētu izlemt! Ja esi reizi mūžā satikusi situētu bezbērnu pāri, viņi noteikti gribēs bērnu adoptēt! Nopirkt! Cik jauki! Jo, dzemdējot bērnu, tu uzreiz kļūsti pieaugusi, spēj tikt galā ar problēmām, kas tevi visu mūžu ir vajājušas, un visums arī sadodas rokās, grūtniecei sagādājot labu darbu ar apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Vienīgais, draudzenei, izrādās, skauž, jo puiši varbūt arī nav tik svarīgi, bet dzemdēt – ir. Starp citu, bērns piedzima, bet mēs par viņu tā arī neko neuzzinājām.
 Grāmatas sākums man pat patika, bet beigas aizkaitināja. Tomēr varbūt jāpalasa vēl kāds meiteņu romāniņš.

Klausos:

Sargājošās debesis

Paul Bowles. The Sheltering Sky. Vāka foto: Simon Wilkinson. New York: Harper Perennial Modern Clasics, 2005 (1949). 313+16 pp.

  Tā teica gūgle, jo, lai gan grāmata latviski nav izdota, toties pēc tās 1990. gadā Bertoluči uzņemtā filma gan ir rādīta.
 ”Read Harder” 18. punkts: izlasīt grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka.
 Grāmata, protams. Vispār es domāju, ka tā bija nepareizā secība, jo filma man droši vien patiktu vairāk, ja grāmatu vēl nebūtu lasījusi. Pēc neomulīgu sajūtu radošā, atsvešinātības pilnā, tomēr fascinējošā romāna filma šķiet tāds romantiskais kino. Tajā ir krietni mazāk nežēlības un ārlaulības seksa (bet vairāk plikumu) nekā pirmavotā. Galveno varoņu pāra kopā būšana šķiet daudz stabilāka un pamatotāka (grāmatā es sākumā vispār nevarēju saprast, ko Ports ir atradis Kitā, nu, droši vien smuka; un otrādi arī), varoņi simpātiskāki, ainavas skaistākas, palmu un kamieļu vairāk, toties izmesti daži svarīgi tēli un notikumi. Par labu filmai nenāca arī tas, ka grāmatā stāstītāja pavēstīto (piemēram, Kita jau kādu gadu nebija Portu nosaukusi par mīļo) filmā kādam ir jāpasaka skaļi un tas uzreiz izklausās citādi. Ar to visu es nemaz negribu atrunāt kādu no filmas skatīšanās, gluži otrādi, dariet to un pēc tam sameklējiet romānu.
 Pēc Otrā pasaules kara Alžīrijā ierodas trīs pārtikuši amerikāņi, vezdami sev līdzi nejēdzīgi daudz čemodānu un lepni uzskatīdami (vismaz viens no viņiem, Ports, kas stipri līdzinoties autoram, kurš grāmatu rakstīja Marokā, pīpēdams hašišu un ēzdams marihuānas zapti) sevi par ceļotājiem, nevis tūristiem. Kurš gan tā negribētu par sevi domāt? Portam un Kitai par godu jāsaka, viņi vismaz māk franciski, ne tā kā viņu ceļabiedrs Tanners. Arābiski, protams, ne, un viņu saskarsme ar arābiem arī faktiski aprobežojas ar tēju, vēderdejām un seksu.

 Ports, šķiet, meklē nepatikšanas, Kita ir nervoza, visur saredz sliktas zīmes un vispār nožēlo, ka viņi neaizbrauca uz Itāliju, Tanners grib pārgulēt ar Kitu, bet necer, ka tas varētu izdoties. Trijotnes ceļu regulāri šķērso kāds dīvains austrāliešu pārītis, valdonīga un viegli ķerta māte ar dēlu, vēl viens rietumu tūristu variants. Viņi dodas aizvien dziļāk Sahārā, aizvien tālāk prom no civilizācijas, no sevis, cits no cita. Uz grāmatas vāka rakstīts, ka autors pētot veidus, kā amerikāņu nespēja izprast citas kultūras tās beigās iznīcina, bet tajā, ko izlasīju es, tuksnesis un arābi palika savā vietā. Amerikāņiem izdevās iznīcināt tikai pašiem sevi.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 114 other followers