Ceturkšņa atskaite

Vispirms jau varētu martu atcerēties. No vienpadsmit divdesmit grāmatām, kuras var aplūkot iepriekšējā ierakstā, esmu izlasījusi piecas (vienu gan jau aprīlī; un patiesi, pietiks vēl kādiem trim martiem), Sallu Simuku (allaž izlasu “Sallija Smuka”) nolēmu nelasīt, lai gan noformējums grāmatām patiesi ir ļoti smuks, nu, un izlasīju vēl dažas kaudzītē netikušas grāmatas, kas izjauca iecerēto sieviešu mēnesi. Tā vietā man sanāca latviski izdoto grāmatu mēnesis. Arī neierasti.

Izrādās, lasīt grāmatas ar vismaz zemapziņā sēdošu domu par tām vēlāk uzrakstīt un vienkārši lasīt ir divas dažādas lietas. Esmu pārgājusi uz otro veidu, un pat viena teikuma apraksts šobrīd šķiet diezgan biedējošs. Es pamēģināšu, bet ļoti iespējams, ka daži teikumi būs ļoti īsi.

Kamilla Lekberga. Nāras sauciens. Šī skandināvu detektīvromānu autore manuprāt raksta diezgan amerikāniskā garā, proti, vainīgas ir ne tik daudz sabiedrības ēnas puses, cik konkrētais indivīds, ļoti iespējams, garīgi slima persona. Un allaž kāds atriebjas par seniem pagātnes notikumiem. Ā, un grāmatas beidzas, sērijas galvenās varones personiskajai dzīvei karājoties pie klints. Galīgi nav mana iecienītākā autore, bet ko lai dara, ja gribas grāmatu, kurā galina nost cilvēkus?
Kamilla Lekberga. Akmeņkalis. Šeit galina nost arī bērnus.
Josa Fructuoso. Perros de verano. Revolucionārā Parīze un fašistiskā Spānija pirms gandrīz 50 gadiem. Jauna, politiski aktīva, domājoša un nepareizi iemīlējusies meitene.
Amanda Vähämäki. It’s Tuesday. Mazs bilžu stāsts skaistās krāsās par parastu otrdienu Somijas ciemā.
Š! nr. 14. “Read Harder” izaicinājuma sporta grāmata. 🙂 Reālistisks kalambols, pingponga burvis, starpgalaktiku boksa čempionāts, skrējēji, riteņbraucēji, slepkavnieciska meiteņu peldētāju komanda, fizioterapija, supervarones un viss pārējais, ko vien var kārot sportiska sirds.
Ingrīda Pičukāne. Three Sisters. “Три сестры, три сестры разорвут тебя на части/Сердце вверх, ноги вниз, остальное что куда.” Kas notiek, kad trīs daiļas franciski runājošas māsas mežā uziet stipri piekusušu, kā izrādās, krieviski runājošu vīrieti.
Juris Kronbergs. Uz balkona / bet ja visu laiku… Divi dzejoļu krājumi vienos vākos. Izlasīju un nodomāju, ka vajadzētu nopirkt pašai savu eksemplāru, tikai vēl neesmu tikusi līdz veikalam. LALIGABA’s nominants.
China Miéville. King Rat. Kad Čaina bija vēl gluži jauns, nevis slavens, viņš debitēja ar dramendbeisa romānu par žurkām, stabulniekiem un 90. gadu deju mūziku. Tieksme uz neparastām un baisām slepkavībām viņam piemita jau tolaik.
Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Reader. Nav jau tā, ka man nekad nebūtu pārmests snobisms. Pilnīgi nepelnīti, jūs teiktu, ja izlasītu šo eseju krājumu par vienkāršu lasītāju izsmalcinātajiem literārajiem prieciņiem.
Fernando Pessoa, Luís de Camoes, Cesário Verde, Florbela Espanca, Mário de Sá-Carneiro. Lisbon Poets. Mazdrusciņ no pieciem slavenākajiem Lisabonas dzejniekiem bilingvālā (portugāļu un angļu val.) krājumā.
Kimberly Rae Miller. Coming Clean: A Memoir. Šausminoši memuāri, kuru autore izauga vācēju ģimenē. Ar šo grāmatiņu viņa laikam labi nopelnīja, taču rakstīt īsti nemāk un, lai gan apgalvo, ka viņai tagad esot labi, tomēr vēl joprojām visu attēlo labāku, nekā tas ir bijis. Ja mīlat suņus, nelasiet.
Hanss Hennijs Jānss. Svina nakts. Glīta grāmatiņa, ko tikko aprakstīja Sibilla. Tulkotāja pēcvārds man šķita interesantāks par pamattekstu.
Dace Rukšāne. Mīlasstāsti. Mīlasstāsti bez mīlas. Man riebjas, ja tā izmanto suņus kā pirmajā stāstā, un niecinošā attieksme pret “Zara” apģērbiem šķita smieklīga, jo spāņu un angļu princeses utt. gan nekautrējas tos uzvilkt. Bet nu labi, kādreiz droši vien tā nebija.
Inga Gaile. Kūku Marija. Migla. Gailes jaunākā pieaugušajiem domātā dzejas grāmata man patika labāk nekā priekšpēdējā, bet kāpēc? Varbūt mīlestība tajā bija nelaimīgāka.
Rafaels Alberti. Jūrnieks uz sauszemes. Tā kā bērnu grāmata, tā kā ne. “Nemīlē vārava jūrnieciņu./Zobenzivs ievaino viņu.//Cik melni gan jūrā tam klājas!” Par laimi, ne jau nu vienmēr. Vispār autors ir viens no slavenākajiem spāņu dzejniekiem, un šajā krājumā ir lasāmi viņa agrās jaunības darbi, ne tikai jūras, bet varbūt arī folkloras ietekmēti.
Ailīna Goudža. Zaļākā puse. Dāmu romāns par to, ka otrā pusē (laukos vs. Ņujorkā) dzīve rādās saldāka un vīrieši – iekārojamāki. Man atmiņā visspilgtāk palicis, cik grūti iztulkot krāsu nosaukumus (ir toņi, ko es arī māku nosaukt tikai angliski un varbūt vēl spāniski, bet latviski būtu jāizlokās), jo tur bija ziloņa krāsas mati, interjers ūdens un bumbieru krāsā utt. Un vēl man bija slinkums internetā meklēt oriģinālu, bet Agrās atbrīvošanas fronte tomēr ļoti mulsināja, un es gribētu zināt, vai tiešām autore nerakstīja par Zemes vai Dzīvnieku atbrīvošanas fronti, kas patiešām eksistē.
Metjū Kviks. Šībrīža veiksme. Grāmatu paņēmu lasīt tāpēc, ka par to un tās autoru neko nebiju dzirdējusi. Un tāpēc, ka piesolīja četru savādnieku dzīvesstāstus. Bija gan amerikāniski salds romāns par to, kā dažiem garīgi slimiem dzīves pabērniem viss vairāk vai mazāk nokārtojas, bet grāmatai paveicās, jo tā trāpījās rokās pareizajā brīdī, kad šis stāsts spēja aizkustināt.
Džons Frīls, Linda Frīla. Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi. Pēc grāmatas izlasīšanas ļoti gribējās pateikt, ka nu ir dimbā, bet neradās izdevīgs gadījums. Šī ir drīzāk diagnosticējoša, nevis pašpalīdzības grāmata, un autori uzskata, ka tā varētu attiekties uz 90-95 % cilvēku, tā ka lasiet vien paši.
Benuāta un Flora Gruo. Daudzskaitlīgā sievišķība. Tieši tas, ko varētu gaidīt no franču psiholoģiskā (sieviešu) romāna. Sarunas, vēstules, emocijas. Vēstījums ir pārmaiņus gan no sievas, gan mīļākās skatupunkta. Nu jā, sižets ir tieši tāds: sievas labākā draudzene kļūst par vīra mīļāko. Un ko lai dara, ja viņš mīl abas un viņi turklāt jau sen ir vienojušies par brīvību attiecībās?

Marts atkal ir klāt…

2017-03-02-12-12-09… ja nu kāds to vēl nav pamanījis, un pēc lasīšanai nedraudzīgi noskaņotā februāra (divas grāmatiņas, ja pareizi atceros) un neapšaubāmi nupat apkārt valdošās iepirkšanās un pirkumu atskaišu mānijas ietekmēta es sajutu vēlmi izvilkt no plauktiem to, ko šomēnes varētu gribēt izlasīt. Nu vispār jau daudz ko. Pietiktu kādiem trim labiem martiem, un tas par spīti tam, ka, uzklausot saprāta balss čukstus, atliku atpakaļ gan Simonu, gan Donnu, gan Gloriju, gan Rosu… Vislielākās izredzes joprojām ir plānajām grāmatām, lai gan dažas biezās ir dikten vilinošas.
2017-03-02-12-12-53

Mans laulību projekts

16904841_765657270277339_3537640533513995345_oJūs jau visi noteikti zināt, ka es precos un rīkoju blogeru kāzas Signe Baumane zīmē jaunu pilnmetrāžas animācijas filmu par seksu un depresiju, un laulībām. Un kas par var būt labāks par filmu par seksu un depresiju, un laulībām? Un tieši šobrīd viņa vāc naudu, lai samaksātu par filmas ierunāšanu (sasodīts, grāmatas rakstīt un pat izdot sanāk daudz lētāk), un pietrūkst vēl pulka, bet mani tik ļoti aizkustināja viņas iepriekšējā filma par depresiju (kā arī laulībām un seksu), ka man ļoti gribētos, lai viss sanāk (turklāt es cēla mērķa vārdā nozagu redz kādu bildi). Un, ja nu jūs to vēl neesat izdarījuši, atmodiniet sevī iekšējo mecenātu un aizejiet uz Kickstarter‘i, lai ziedotu kaut vai vienu kafijas tasi vai aliņu. Tas patiešām ir vienkārši izdarāms. Ja visa vajadzīgā summa netiks savākta, filma neko nedabūs (un no jūsu konta nekas netiks noskaitīts). Ā, un par mazliet lielāku ziedojumu pretī varēs dabūt iespēju filmu pavisam legāli noskatīties internetā vai pat lejuplādēt, un vēl visu ko citu.

Vienkāršas lasītājas atzīšanās

Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Read. Penguin, 2000 (1998). 144 pp.

  Šī ir Ziemassvētku dāvana no Austras, kas ļoti parocīgi derēja arī Read Harder izaicinājuma 3. punktam (grāmata par grāmatām; mēneša laikā man ir sanācis aizpildīt jau septiņus punktus). Vārdu sakot, tēma, ar kuru garām nošaut nav iespējams, bet, ja labi pacenšas…
 Pieņemu, ka tajā, ka pēc grāmatas izlasīšanas es nestaigāju apkārt ar aizplīvurotu skatienu (nu labi, pulkstenis bija ap diviem naktī, es gāju gulēt), neapglāstu vākus, neošņāju papīru utt. vainojama varētu būt mana ieraža pieveikt visu vienā paņēmienā (bet šis ir žurnālam rakstītu eseju krājums, kas droši vien atstāj spēcīgāku/labāku iespaidu, ja to lasa pa gabaliņam); tādā aspektā grāmatai ir ļoti labs apjoms; tieši tāpat es tagad arī rakstu, piedodiet, pat nepārlasot, jo vai nu nospiedīšu “publicēt” pogu, vai arī tas viss mūžīgi mūžos paliks melnrakstā) tas, ka pēdējā laikā vairākkārt sanācis pārspriest privilēģiju, tostarp mākslā, jautājumu. Jo autores privilēģijas spraucas laukā pa visām vīlēm, bet viņa ne pirkstiņu nepakustina, lai tās atzītu. Un tad nu es, no caurcaurēm proletāriešu ģimenes nākusi, jūtos sapīkusi.
 Pirmā eseja, kurā autore apraksta, kā pēc pieciem laulībā pavadītiem gadiem viņi beidzot nolemj apvienot abu bibliotēkas, bija aizkustinoša. Skaidrs, ka viņai tas šķiet kā pēdējais un svarīgākais jāvārds, jo pēcāk jau patiešām vairs nav atkāpšanās ceļa: kāda vairs šķiršanās, ja visi dubultie eksemplāri ir izdabūti laukā no mājas? Nemaz nerunājot par tūlītējām problēmām, kas rodas, kad saduras divas krasi atšķirīgas plauktošanas sistēmas. Kaut arī man laikpalaikam uzrodas vēlme sakataloģizēt personīgo bibliotēku, turklāt bērnībā es pat biju daļu grāmatu sanumurējusi un sarakstījusi kladītē (ļoti neparocīgs paņēmiens), kā arī man ir atsevišķi plaukti dzejai un bērnu literatūrai, ar to arī mani obsesīvi kompulsīvie lasīšanas traucējumi – vismaz mājās – beidzas. Ne tā kā autorei, kurai pie gultas stāv plauktiņš ar “radu un draugu sarakstītām grāmatām”. (Domājat, ka es tā nevarētu? Galvenais, lai plauktiņš mazs. Kad vasarā mēģināju atbrīvot nedaudz vietas savos plauktos, kādu “Dzejas dienu” sējumu paturēju tikai tāpēc, ka tur, izrādās, bija kāda drauga jaunībsdienu dzejolīši. Un Kasima romānu es tur varētu nolikt, viņš reizēm lasa manu blogu, tas ir gandrīz vēl vairāk.)
 Autorei gan to radu un draugu ir vairāk, jo viņa ir nākusi no literātu ģimenes, apprecējusi rakstnieku utt. Tiesa, man viņas paziņu loks ir svešs, tas ir, neesmu viņus lasījusi, tāpēc grāmatā man viņu bija par daudz, tāpat kā jums būs par daudz manis, ja izlasīsiet šito līdz galam. Noteikti ir forši piedzimt ļoti inteliģentiem vecākiem, kas līdz sirmam vecumam deklamē Miltonu, bet nu tad apzinies to, nevis izturies tā, it kā tā būtu norma. Vienā vietā autore stāsta par savu vecvecmāmiņu, kas raktuvju negadījuma dēļ iegrima dziļā nabadzībā, un prāto, kā viņa jutās, lasot mācītāja sarakstīto mājsaimnieču rokasgrāmatu, kur kļūt trūcīgiem nozīmē vienkārši mazliet mazāku mājiņu. Citā vietā, apspriežot divus lasītāju tipus, kas mīl grāmatas ar galantu vai miesisku mīlu, viņa kā piemēru savas ģimenes ciešajām un jutekliskajām saitēm ar grāmatām piemin savu tēvu, kas lidojot mēdzis papīrvāku grāmatām izraut un izmest laukā jau izlasīto daļu, lai vieglāka bagāža. Kur nu tādi sīkumi kā pieraksti, atlocīti stūri utt. Viņi grāmatas mīlot satura, nevis formas dēļ. Nu, pat nerunājot par to, ka grāmata tiklab var būt arī mākslas objekts, kurš var atļauties to iznīcināt šādā veidā? Tas, kurš zina, ka vajadzības gadījumā spēs to iegādāties no jauna, nepaliekot ne izsalcis, ne nosalis.
 Nemaz nesākšu iztirzāt, ko domāju par paviršo izteikumu, ka viņas tēva bibliotēkā vienīgie mēsli bija zinātniskā fantastika.
 Tomēr jāatzīst, allaž ir patīkami, ka ir tādi cilvēki, kam lasīšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas mīl vārdus un tā joprojām. Tas piedod zināmu stabilitāti pasaulei. Šajā gadījumā mēs tomēr nebijām uz viena viļņa, es ar viņu vienkārši nespēju izjust saikni. Tas gan netraucēja par visu ko padomāt un visu ko atcerēties. (Šeit es pārdomāju un neuzrakstīju privātu stāstiņu par to, kā pat priekšā lasīšana, kas arī ir apcerēta grāmatā, ne vienmēr ir tik jauka, kā varētu sagaidīt.)

Žurku ķēniņš

China Miéville. King Rat. Il. Mark Moran. London: Macmillan, 1998. 333 pp.

  Pēdējā laikā es gribu, lai grāmatu varētu izlasīt vienā piegājienā. Pievienojoties vēl tādām prasībām kā “fantastiku” un “papīrā”, nedēļas nogalē izvēle bija grūta. Beigās nācās samierināties, ka to nedz izdevās izlasīt vienā vakarā, nedz arī tā bija fantastika, lai gan šausmu romāns, kā atcerējos dzirdējusi, manuprāt, arī ne. Tāda patumša urbānā fantāzija no tiem laikiem, kad tas vēl nenozīmēja romantiku.
 Jebšu Mjevilu es nevilcinādamās pieskaitītu pie saviem iemīļotākajiem autoriem, tas nenozīmē, ka esmu visu lasījusi, vēl vairāk, ka esmu lasījusi visu, kas man stāv mājās. Zin kā, gan trūcīgākiem laikiem jāpietaupa, gan viss kas cits uzmanību novērš, un galu galā – mīlai takš pierādījumus un pamatojumu nevajag jeb ja patīk, tad arī šķiet skaists. Nu tā kaut kā.
 Nu, un pirmā grāmata, tas vispār ir bīstami.
 Jā, zinot, kas nāca pēc tam, šis ir tāds debijas romāns, kam jātiek pāri, lai kļūtu par satriecošu rakstnieku (un vai dieniņ, cik tas jau ir bijis sen). Šeit elpa neaizraujas, tomēr var jau redzēt, kas ar autoru notiks tālāk: te ir gan plašs vārdu krājums (tas vēl būtu sīkums, bet atskaņu slengs un dīvaini dialekti panāca, ka vietām es tikai nojautu, nevis sapratu, kas īsti tur rakstīts), gan politiskā nostāja pieminēta, gan šerminošs briesmonis, gan sajūtama telpa (vēl pirms tam Mjevils ir strādājis par ilustratoru un komiksu mākslinieku, varbūt no tā viņam arhitektoniskā domāšana), gan citi vēlāk izmantoti sīkumi. Tomēr īsti dīvains viņš vēl nav.
Patiesībā grāmata ir izdevusies pietiekami laba, tikai tas nav tas, ko šodien gaidām no autora.
 Notiek tā: Solu no rīta pamodina skaļi klauvējieni pie durvīm. Tā izrādās policija, jo Sola tēvs guļ zālē daudzus stāvus zemāk, loga stikla lausku ieskauts. Ir skaidrs, ka izmeklētājam aizdomās turamais jau ir rokā. Bet tad kāds dīvains tēls ienāk kamerā un caurcaurēm fantastiskā veidā izved Solu no iecirkņa. Tas ir žurku ķēniņš, kas atklāj jaunietim dažus pārsteidzošus faktus par viņa izcelšanos. Sols ir izglābts no cietuma, bet tajā Londonā, ko līdz šim bija pazinis, atgriezties vairs nevar. Labi, ka vēl ir otra, tā, kas pieder žurkām (lasot labāk neēst). Vai varbūt ne pārāk labi, jo ne jau nesavtīgu iemeslu vadīts nāca viņa pestītājs. Un, kur žurkas, tur žurku ķērājs, tas ar stabuli rokās, kam viens pīpis, ko aizvest sev līdzi, žurkas, bērnus vai, teiksim, zirnekļus. Un ķērājam uz žurku ķēniņu jau sen ir zobs.
 Kaut arī, sākot lasīt, man nebija ne jausmas, kas īsti grāmatā notiks, bija kaut kas, kas mani patiešām pārsteidza. Mūzika. Šis izrādījās dramendbeisa romāns (jā, Mjevila, nevis Džefa Nūna sacerēts), turklāt Čaina ļoti izteiksmīgi apraksta mūziku. Gluži grūvēt līdzi negribējās, bet nostalģija pārņēma gan.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 12. (fantāzijas romāns) punkts.

Vasaras suņi

Josa Fructuoso. Perros de verano. Il.: Nieves Guerra. Barcelona – Madrid: Egales, 2014. 353 pp.

 Pirms kāda laika skatījos ierakstus no, šķiet, Kadisas universitātē notikušās konferences par literatūras tirgu (ļoti interesanti, bet spāniski), kurā kāds pieminēja, ka Spānijā ik dienu iznākot 12 jaunas spāniski sarakstītas grāmatas. Skaidrs, ka aptvert to visu viens cilvēks nav spējīgs. Atliek vienīgi vai nu lasīt bestsellerus, paļauties uz laimīgu gadījumu vai, lai redzētu, kas spāņu literatūru gaida nākotnē, doties uz mazajām grāmatnīcām, kurās pārdod mazo apgādu izdevumus. Perros de verano nopirku vienā no divām Barselonas geju, lezbiešu utt. grāmatnīcām (otrā, kas atrodas īstā geju rajonā, netiku iekšā, jo tur bija pusdienas pārtraukums) pēc pārdevējas ieteikuma: “Tev patiks”.
 Sākot lasīt, kādu brīdi par to nebiju tik pārliecināta, bet beigās pārdevējai tomēr izrādījās taisnība. Man patika.
 Romānā stāstīts par jaunu meiteni no Mursijas, kas izaugusi pārliecinātu republikāņu ģimenē. Vecāki viņai allaž mācījuši domāt patstāvīgi, nepakļauties ne kungam, ne dievam un iegūt izglītību, lai varētu dzīvot neatkarīgi. Marina iestājas Barselonas universitātē filosofos un uzsāk rosīgu sabiedrisko dzīvi. Viss būtu ideāli, ja vien nenotiktu Franko diktatūras laikā. Pēc pirmā kursa viņai pasaka: mums pietiek pašiem savu revolucionāru un vispār, tagad tevi neuzņems arī nekur citur.
 Labi, ka turpat blakus ir brīvības un sapņu zeme Francija, kur tikko piedzīvots 1968. gads un atšķirībā no Madrides universitātes, kur visa filosofija ir apstājusies pie reliģijas un obligātās politiskās audzināšanas, Parīzē var prātot, iet uz to augstskolu, kurā pasniedz Sarts, vai to, kurā Fuko, bet komunistu laikraksta svētkos uzstājas Rafaels Alberti un Pink Floid. Marina aizbrauc uz Parīzi, tiek silti jo silti uzņemta spāņu ģimenē, iemīlas un noskaidro savu seksuālo identitāti, kas galīgi nepatīk mīļotās mātei, un ar salauztu sirdi dzīvo un mīl tālāk.
 Autores rakstības stils ir diezgan neviendabīgs, sākumā, laikmeta un Marinas bērnības ainas iezīmējot, viņa diezgan sausi izklāsta politiskās dzīves notikumus vai vecāku uzskatus, kuru rezultātā meita izauga tāda un šitāda. Fruktuoso neliekas ne zinis par angliski rakstošo svēto bausli “rādi, nevis stāsti”, un man tas likās atsvaidzinoši un jauki. Bet tad pēkšņi, Marinas dzīvē parādoties romantikai, izmainījās arī vēstījuma maniere: īsta daiļliteratūra, ko vēlāk atkal pārtrauca hronikas atkāpes.
 Pat nerunājot par to, ka visvairāk man patika tieši vēsturiskā nosliece (un man vispār ir diezgan atturīga attieksme pret vēsturiskiem romāniem), līdz šim neredzētais skatiens uz spāņu literatūrā daudz apcerēto Franko laiku, emigrantu kopienas attēlojums (paši francūži gandrīz nemaz neparādās, bet, kad uzrodas, runā franciski), izrādījās, ka biju noilgojusies pēc grāmatas, kuras varoņi interesētos ne tikai par sevi vai mākslu, bet arī par to, kas notiek apkārt, un pat uzskatītu par savu pienākumu iejaukties un mēģināt mainīt to, kas nešķiet pareizs. Pēc cilvēkiem, kas ir politiski dzīvnieki.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 5. (imigranta stāsts) punkts.

Sarakstu ieraksts

Labrīt jaunajā gadā!

Vecajā, ja kāds atceras, biju nolēmusi pievērsties “The 2016 Book Riot Read Harder” izaicinājumam. Tiesa, lai nu ko es gribu, bet ne apgrūtināt lasīšanu. Taču noteikumi neizskatījās pārlieku sarežģīti, un es darīju tā, kā citi parasti nedara: atķeksēju visu izlasīto, kas atbilda kāda punkta prasībām. Šķiet, ka šitā grāmatu klasifikācija arī bija interesantākais. Gandrīz visi punkti gada gaitā aizpildījās paši no sevis. Kaut arī trūkst audiogrāmatas (ka tā būs, zināju jau no paša sākuma), izaicinājumu uzskatu par pieveiktu. Esmu izlasījusi:

  1. šausmu grāmatu – Caitlín R. Kiernan. The Red Tree;
  2. (populār)zinātnisku grāmatu – Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas;
  3. eseju krājumu – Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings; Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon;
  4. grāmatu kādam priekšā – Antonio Gala. Anillos para una dama;
  5. romānu vidējā skolas vecuma (8 līdz 13) bērniem – Elvira Lindo. Manolito Gafotas; Pobre Manolito;
  6. biogrāfiju (nevis memuārus vai autobiogrāfiju) – Janet Malcolm. Two Lives: Gertrude and Alice;
  7. antiutopiju vai pēcapokalipsi – Octavia E. Butler. Parable of the Sower;
  8. grāmatu, kas pirmo reizi izdota tajā desmitgadē, kad piedzimi;
  9. noklausīties audiogrāmatu, kas ieguvusi Audie balvu;
  10. grāmatu, kurā ir vairāk nekā 500 lappušu, – Guy Gavriel Kay. Tigana; Dolores Redondo. Legado en los huesos;
  11. grāmatu, kurā ir mazāk par 100 lappusēm, – Juan Rulfo. Pedro Páramo; Daniel Polansky. The Builders; David Webster. Dispirited: How Contemporary Spirituality Makes Us Stupid, Selfish and Unhappy; Antonio Gala. Anillos para una dama; Pēteris Draguns. Tumšā stundā;
  12. grāmatu, kuras autors vai varonis ir transpersona (dzimtes identitāte vai izpausme atšķiras no bioloģiskā dzimuma) – Pernille Riga. Tauriņefekts; Caitlín R. Kiernan. The Red Tree;
  13. grāmatu, kuras darbība noris Vidējos Austrumos (Bahreina, Kipra, Ēgipte, Irāna, Irāka, Izraēla, Jordāna, Kuveita, Libāna, Omāna, Palestīna, Katāra, Saūda Arābija, Sīrija, Turcija, Apvienotie Arābu Emirāti, Jemena) – G. Willow Wilson. Alif the Unseen; Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas;
  14. grāmatu, kuras autors ir no Dienvidaustrumāzijas (Indonēzija, Malaizija, Singapūra, Filipīnas, Austrumtimora, Bruneja, Kambodža, Laosa, Mjanma, Taizeme, Vjetnama, Ziemsvētku Sala) – Yangsze Choo. The Ghost Bride;
  15. vēsturisku romānu, kura darbība noris pirms 1900. gada – Yangsze Choo. The Ghost Bride;
  16. pirmo grāmatu sērijā, kuras autors ir krāsainais (kā pieklājīgi pateikt person of color?) – Octavia E. Butler. Parable of the Sower;
  17. pēdējo trīs gadu laikā uzzīmētu komiksu, kas nav par supervaroņiem – Terhi Ekebom. Logbook;
  18. grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka, – Juan Rulfo. Pedro Páramo; Paul Bowles. The Sheltering Sky;
  19. grāmatu (ne daiļliteratūru) par feminismu vai tādu, kurā tiek apspriesti feminismam svarīgi jautājumi – Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
  20. grāmatu par reliģiju (var būt daiļliteratūra) – G. Willow Wilson. Alif the Unseen; Octavia E. Butler. Parable of the Sower;
  21. grāmatu par politiku, tavā vai citā zemē (var būt daiļliteratūra) – G. Willow Wilson. Alif the Unseen; Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule; Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas; Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings; Guy Gavriel Kay. Tigana; Mumia Abu-Jamal. Live from Death Row; Mehmeds Jašins Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas;
  22. ēdiena memuārus” – Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon;
  23. lugu – Antonio Gala. Anillos para una dama; Antonio Buero Vallejo. El concierto de San Ovidio;
  24. grāmatu, kuras galvenais varonis ir psihiski slims – Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador; Richard Brautigan. Sombrero Fallout; Caitlín R. Kiernan. The Red Tree.

Šogad esmu saņēmusi tādu kaudzīti blogeru dāvanu:

Lezlijas Voltones Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas no Andra;
Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft no Asmo;
Anne Fadiman Ex Libris no Austras;
Ineses Zanderes Kuģa žurnāls no Doronikes;
Ievas Melgalves Mēness teātris no MsMarii;
Elifas Šafakas The bastard of Istanbul no Santas;
Italo Kalvino Neredzamās pilsētas no Sibillas;
Jonathan Safran Foer Extremely Loud and Incredibly Close no Spīganas;
Kims Munzo no Viļa.

Domāju arī piedalīties jaunajā “Book Riot Read Harder Challenge“, lai gan jau pirmais punkts šķiet šausmīgs un mikroapgāda vietā droši vien būs parasta maziņa izdevniecība. Stipri šaubos arī par komiksiem, taču esmu izdomājusi, ka divi neizpildīti punkti tiks ieskaitīti, ja izlasīšu kaut ko krieviski un leitiski, ne tikai

  1. grāmatu par sportu;
  2. debijas romānu;
  3. grāmatu par grāmatām;
  4. Centrālās vai Dienvidamerikas autora grāmatu, kuras darbība norisinās Centrālajā vai Dienvidamerikā;
  5. imigranta sarakstītu grāmatu vai tādu, kurā galvenais ir imigranta stāsts;
  6. visām vecuma grupām domātu komiksu;
  7. grāmatu, kas publicēta starp 1900. un 1950. gadu;
  8. ceļojuma memuārus;
  9. jau iepriekš lasītu grāmatu;
  10. grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas;
  11. grāmatu, kuras darbība notiek vairāk nekā 8047 km attālumā;
  12. fantāzijas romānu;
  13. grāmatu par tehnoloģiju (daiļliteratūra neder);
  14. grāmatu par karu;
  15. pusaudžiem vai vidējā skolas vecuma bērniem domātu romānu, kura autors savi sauc par LGBTQ+;
  16. grāmatu, kas manā zemē ir bijusi aizliegta vai bieži apstrīdēta (challenged);
  17. klasisku grāmatu, kuras autors ir krāsainais;
  18. supervaroņu komiksu ar galveno varoni sievieti;
  19. grāmatu, kurā krāsainais cilvēks dodas garīgos meklējumos (spiritual journey);
  20. LGBTQ+ romantisko romānu;
  21. mikroapgāda izdotu grāmatu;
  22. sievietes sarakstītu stāstu krājumu;
  23. atdzejas krājumu, kas nebūtu par mīlu;
  24. grāmatu, kurā visi vēstītāji ir krāsainie.

Tādas, lūk, ir manas ieceres.