Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.
Advertisements

Svina garšas ekskursija

Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) aicina ikvienu interesentu pieteikties ekskursijai “Matīsa Torņakalns”, kas ir sava veida iespēja ceļot laikā, mūsdienu ainavā ieraugot Māra Bērziņa grāmatā “Svina garša” atspoguļotos notikumus un aplūkojot romānā minētās vietas. Ekskursija notiks 24. martā.

Ekskursijas “Matīsa Torņakalns” dalībnieki dosies pastaigā pa Torņakalna ielām, ar Māra Bērziņa romāna galvenā varoņa Matīsa Birkena acīm mūsdienu ainavā iztēlojoties grāmatā aprakstītos Latvijas vēstures pavērsienus. Tā ir iespēja neklātienē satikt grāmatas autoru un iepazīt viņa iedvesmas avotus – vietas, kuras rakstnieks sauc par savām jau kopš bērnības.

Dalībnieku skaits ir ierobežots, tāpēc lūgums savlaicīgi pieteikties e-pastā anita.smeltere@rmm.lv. Dalības maksa pasākumā ir 3 euro. Pulcēšanās 24. martā pulksten 11.45 Arkādijas parka estrādē, pasākuma ilgums – aptuveni divas stundas.

Izsaiņojamais ieraksts

Vienu brīdi jau domāju, ka neko tādu šogad nedarīšu, bet tas nu patiešām būtu kā nodzīvot decembri bez mandarīniem, piparkūkām un hurmām.

Andrim Jeff VanderMeer “Borne”.
Asmo es jau viņgad gribēju uzdāvināt Piers Vitebsky “The Reindeer People: Living With Animals and Spirits in Siberia”, bet nodomāju, ka vispirms jāizlasa pašai… Ha.
Austrai Nīla Geimena “Zvaigžņu putekļi”. Ja ir jau lasīts vienā valodā, var pārlasīt citā. Un filma arī ir.
Baltajam Runcim Māris Čaklais “Pulksteņu ezers” vai kāds cits krājums, kas nu bibliotēkā atrodams.
Doronikei “Valoda tulkojumā”.
Ms. Marii Max Porter “Grief is the Thing with Feathers”.
Santai kaut ko no jaunākās latviešu literatūras: Baiba Zīle “Melu meistars”.
Sibillai Christopher Moore “The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror”.
Spīganai Irbe Treile “Princese atver acis”.
Vilim Angela Carter “The Infernal Desire Machines of Doctor Hoffman”.

Ļaujiet jums izstāstīt

Mākslas muzejā ir aplūkojama izstāde par dzīvi pirms interneta. Tajā ir ļoti daudz arī lasāmā, kā arī mūsu blogu senči: fotogrāfa Ata Ieviņa izlasīto grāmatu pierakstu klades ar fantastiski pārzīmētiem vākiem. Pēc dažiem nosaukumiem spriežot, tās nav bijušas skolotājai atrādāmas ārpusklases lasīšanas burtnīcas, kādas vismaz man sākumskolā lika taisīt un kuras es aizpildīju līdzīgā veidā kā laikapstākļu burtnīcu – iepriekšējā vakarā. Grāmatu kladei vismaz nevajadzēja meklēt vecās avīzes ar laika prognozi.
Svētdien izstādē ir ekskursija kuratores pavadībā, uz ko es noteikti iesaku aiziet. Pilnīgi cita lieta, kad tev kāds izstāsta, kas ir apakšā tam visam.
Manā kladē tagad būtu pienākusi kārta diviem Ingunas Jansones dzejoļu krājumiem: “Sikspārņa sindroms” un “Šampūns ar balzamu”, bet es ar šiem tekstiem īsti nesaslēdzos. Tajos bija arī vairāki dzejoļi, kurus esmu dzirdējusi pašas autores lasījumā, un tie kaut kā šķita tuvāki. Pēc visiem šiem gadiem galvā atskanēja Jansones balss uzsvērtās vietas un intonācijas. Un beigās viens viņas dzejolis, ko jūs noteikti esat dzirdējuši.

Pastaiga mežā

Bill Bryson. A Walk in the Woods: Rediscovering America on the Appalachian Trail. Vāks: Art Wolfe, Tony Stone, Roberto de Vicq de Cumptich. New York: Broadway Books, 1999 (1998). 284 pp.

Jeb “Skarbās takas vilinājums”, kā grāmatu sauc latviskajā izdevumā. (Tūdaļ piemetināšu, ka apbrīnoju tulkotājas, jo grāmata ir pilna ar floru, faunu un citām lietām, par kurām man nav ne mazākās nojausmas, kā tās dēvē latviski.
Pārcēlies no Anglijas atpakaļ uz dzimto Ameriku, Braisons netālu no savām mājām mežā pamanīja taku, kas izrādījās gabals no ekstremāli garu pastaigu cienītājiem (kādi 3000 km) domātās Apalaču takas. Ņemot vērā, ka viņam jau bija pieredze doties pārgājienos un pēcāk tos aprakstīt, tādā veidā arī nopelnot mazliet naudas, rakstnieks pārlieku ilgi nedomāja un devās uz tūrisma preču veikalu iepirkt kaudzēm smalka un dārga ekipējuma, ko pēc tam varēs nest uz muguras mēnešiem ilgi. Pēdējā brīdī uzradās arī negaidīts ceļabiedrs, kas nodrošināja ne tikai sabiedrību meža biezoknī, bet arī daudz materiāla grāmatai. Runāsim atklāti, bez Kaca teksts daudz zaudētu, lai gan viņš nemaz tur nedominē. Iespējams gan, ka autors to kompensētu, vairāk aprakstot citus ceļā sastaptos ļaudis, jo no viņa memuāriem kļūst skaidrs, ka šo ceļu uzņemas mērot tikai īpaši cilvēki, par kuriem citi, dīvānā sēžot, vēlāk var pasmieties.
Tā kā taka tomēr ir diezgan vientuļa, Braisons vairāk apraksta apkārtni un tās vēsturi. Tas izklausās ļoti nopietni, bet tā nav, grāmata ir izklaidējoša un labdabīga humora pilna lasāmviela, kas reizē pamanās būt arī izglītojoša. Nu, vismaz tādā gadījumā, ja es kaut ko no ģeoloģijas, vēstures vai bioloģijas devām atcerētos. Bet gan jau tās iegulsies kādā smadzeņu slānī un vajadzīgajā brīdī es atminēšos: jā, tā ir pilsētiņa, kurai apakšā aizdegās ogļu raktuves un degs varbūt vēl tūkstoš gadu, kamēr no augšas viss izskatās mierīgi, tikai dūmo. Arī autors kādu brīdi tur ziņkārīgi pastaigājās, līdz viņam pēkšņi pielēca, ar ko īsti viņš tobrīd nodarbojās.
Man ir skaidrs, ka ne uz kādu Apalaču taku es noteikti nedošos. (Es tur būtu kā Cāļu Džons, kas allaž noklīst no ceļa.) Bet tiem, kas vēl nav lasījuši, izlasīt gan varu ieteikt.

Read Harder 8. punkts: ceļojuma memuāri.

Septembra plāni

Tagad, kad nu es tā paskatos, vajadzēja varbūt kaut ko izglītojošāku izvēlēties, un arī Lekberga ir aizdomīga, jo man viņa nemaz tik ļoti nepatīk, lai lasītu krieviski, bet ko nu vairs… Sliktākajā gadījumā es pusi neizlasīšu, tas arī viss.

Neredzamās pilsētas

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulk. Dace Meiere, il. Elīna Brasliņa. R.: Neputns, 2017. (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972.) 142 lpp.

It kā vēl neesmu tik veca, taču tā stunda jau ir situsi. Ir pienākusi mana kārta sūdzēties par pārāk sīkajiem un blāvajiem burtiem, kas apvienojumā ar slīprakstu lasīšanu padarīja par mocībām. Šis ir viens iemesls, kāpēc, ja kādreiz sadomāšu pārlasīt Kalvīno, es ķeršos pie barona, kurš dzīvoja kokos, nevis – par spīti ilustrācijām – pie sieviešu vārdos nosaukto pilsētu aprakstiem. Cits iemesls tam būs vēl vienkāršāks – mazāk eksperimentālais barons man patika vairāk. Tas, protams, nenozīmē, ka no lasāmo grāmatu saraksta, kas, starp citu, ir garāks nekā visu diženā ceļotāja Marko Polo apmeklēto pilsētu uzskaite, būtu izslēgusi otru slaveno Kalvīno eksperimentālo gabalu par ceļinieku ziemas naktī.
Tātad ir ceļotājs, kurš aizrāvies ar pilsētu īpatnību uzmeklēšanu, un ir varens hans, kam visas šīs neredzētās pilsētas aprakstīt, vārdos vai zīmēs. Lai viņš zina, kāda ir viņa nepārskatāmā impērija. Un visus manus iebildumus pret pilsētām, piemēram to, ka tās visas, lai cik dažādi aspekti būtu aplūkoti, izklausās stipri līdzīgas. Un ceļotājs nesaka: tas tāpēc, ka tu lasi pārāk lieliem gabaliem uzreiz, vajag pa bišķītim, kā to man norādītu jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, nē, viņš piekrīt un domās atgriežas pie tās pilsētas, kas viņam nosaka visas pārējās, pie Venēcijas, kurā es neesmu bijusi, bet zināmu ietekmi gan jau ka vienalga varu saskatīt. Jo par Venēciju mēs visi esam dzirdējuši.
Varbūt pilsētu apraksti ir tikai tāda dekorācija Marko Polo un Hubilaja filosofiskajām sarunām un klusēšanai. Bet varbūt gluži otrādi.
“Manā prātā joprojām glabājas daudz pilsētu, ko neesmu redzējis un nekad neredzēšu, tie ir nosaukumi, kas nes līdzi kādu tēlu vai fragmentu, vai zibsni, vai iedomu ainu: Getullija, Odile, Eifrāzija, Margara. Arī pilsēta augstu virs līča vēl aizvien ir turpat – ar savu noslēgto laukumu, kam pašā vidū ir aka -, taču šo pilsētu es vairs nespēju nosaukt kādā vārdā, nedz arī atceros, kā varēju tai piedēvēt vārdu, kas nozīmē pavisam ko citu.”
Šī man bija Ziemassvētku dāvana no Sibillas.