Bloga arhīvi

2. ceturkšņa atskaite

Gribēju teikt, ka neko neesmu izlasījusi, bet patiesībā grāmatu skaits ir tieši tāds pats kā gada pirmajos trīs mēnešos. Ja tā turpināšu, gada beigās būšu izlasījusi 80 vienības. Toties daudzveidību gan esmu palielinājusi, jo maijā pamanījos pa grāmatai izlasīt visās piecās valodās, kurās spēju to izdarīt. Aprēķinājusi vidējo lasīšanas ātrumu kā gandrīz septiņas grāmatas mēnesī, sarūpēju ieteicamās literatūras kaudzīti arī jūlijam.

Katarina Ingelmane-Sundberja. Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana un Aizdevums – sudrabs, laupījums – zelts. Šajā ceturksnī bija daudz detektīvu, kas ir mans iecienītākais īzīrīdings. šie divi vēsta par samērā, bet ne pietiekami pārtikušiem, toties gana žiperīgiem zviedru pensionāriem, kas garlaicību un grūstošo sociālo budžetu kliedē, organizējot liela apmēra zādzības. Visam piemīt nelāga tieksme noiet greizi, bet pensionēta fizkultūras skolotāja mierā nekad nestāvēs vai vismaz citus izdzenās. Otrajā grāmatā autore bija mazliet piemirsusi, ka dažas lietas it kā jau atrisinājās pirmajā, bet vispār grāmatas ir domātas omas uzlabošanai.
Anne Beresta, Odrija Divāna, Karolīna de Megrē, Sofija Masa. Kā būt parīzietei vienmēr un visur. Mīlestība, stils un slikti ieradumi. Ja sākot lasīt, man bija skaidrs, ka neesmu parīziete, tad beidzot jau zināju, ka nemaz negribu būt šī klišejiskā būtne. Kafijas galdiņa grāmata, kurā uzmest skatienu glītām, bet dikti līdzīgām bildēm.
Romēns Puertolā. Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga IKEA skapī. Īsa un gandrīz jautra grāmata par mēbelēm un bēgļiem.
Doroteja Simpsone. Nāvei nolemtā. Detektīvromānos diezgan bieži ir mākslinieki. Laikam viņiem tāda aizdomīga profesija.
Frīdrihs Dirrenmats. Grieķis meklē grieķieti. Viens no krājumā ievietotajiem darbiem iekļaujas Read Harder izaicinājumā, jo ir sarakstīts 1950. gadā. Pārējie divi ir jaunāki, bet arī gana veci, taču neizklausījās vecmodīgi, lai gan to atrisinājumi mūsdienās vairs nešķiet pārsteidzoši.Ja satiekat vecvecāku grāmatplauktā, ņemiet tik ciet. Divus darbus pat var nosaukt par detektīviem.
Elizabete Strauta. Mani sauc Lūsija Bārtone. Pēc daudzajām slavinošajām atsauksmēm biju gaidījusi ko spēcīgāku. Minimāliska izteiksme, ar kuras palīdzību autore apgalvo, ka arī skarba bērnība var beigās atnest laimi vai vismaz uzrakstītu grāmatu. Nu jau angliski ir iznācis tāds kā turpinājums vai papildinājums.
Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Jauna grāmata, kas izklausās vecmodīga. Toties iztulkota latviešu mēlē, re, cik izdevīgi ir rakstīt grāmatas par kaimiņiem.
12 dzejnieki no Krievijas. Pāris no šiem dzejniekiem man izdevās dzirdēt dzīvajā, un tā viņi izklausījās labāk. Daži no nedzirdētajiem gana labi bija arī lasot. Kāds pat ārzemēs tiktu nosaukts par fantastikas dzejnieku. Grāmata ir bilingvāla, varat salīdzināt savas un atdzejotāju versijas.
Татьяна Полякова. Большой секс в маленьком городе. Ar šo sākās nejauši pa rokai trāpījušos krievu detektīvu virkne. Šis romāns ir no sērijas vidus, lasāms atsevišķi, bet lai cieš no bezmiega tas cilvēks, kas uz aizmugurējā vāka sarakstīja visu notiekošo līdz kādām 10 lpp. no beigām! Kā arī daiļajai dāmai, kas meklē pazudušu meiteni, ir divi kavalieri – viens tipa Lembergs, otrs vienkārši bandīts un liela mēroga suteners. Bet viņš viņu piekāva, tātad mīl.
Валерия Леман. Сны мертвой девушки из Версуа. Viens no neizteiksmīgākajiem krimiķiem, toties notiek tveicīgā Šveices mazpilsētā. Ar mistikas piedevu.
Людмила Улицкая. Священный мусор. Uļickas atmiņas par laikabiedriem, daži nekrologi, stāsts, kā viņa ārstēja vēzi un citi apcerējumi. Interesanti, tomēr būtu vēl jaukāk, ja es zinātu cilvēkus, par kuriem viņa raksta. Kā arī es nezināju, ka viņa tik vēlu sāka nodarboties ar literatūru.
Лариса Соболева. Портфолио в багровых тонах. Modeļu biznesa tumšās puses un patiesībā nebiznesīgums kādā Krievijas pilsētā, kas nav ne Maskava, ne Pēterburga. Daudz viltus mājienu. Diemžēl tas, kuru biju iecerējusi par slepkavu, tāds nebija (lielu cerību uz to gan arī nebija). Menti izrādījās labāki, nekā gaidīts, lielā mīla piesolīta, bet nepasniegta uz šķīvīša.
Виктория Шервуд. Куклы колдуна. Ir pat seriāls. Daudz mistikas (skat. nosaukumu), bet tomēr detektīvs. Tomēr labāk burvjiem savas fotogrāfijas neatstājiet.

Quim Monzó. Gasoline. Ziemassvētku dāvana no Viļa. Varu likt galvu ķīlā, ka aprakstā solīja mūsdienu mākslu un kūkas, bet kūku grāmatā nebija. Māksla un mūzika, radošā krīze un viltīgs blēdis, kas visu tev atņem, bija gan. Interesanti, bet šķiet, ka tomēr labāk jāpamēģina stāsti.
Randy O. Frost, Gail Steketee. Stuff: Compulsive Hoarding and the Meaning of Things. Šī bija neticami aizraujoša lasāmviela. Psihologi/psihiatri ļoti iejūtīgi apraksta dažādus apmāto vācēju tipus un gadījumus, lielāko tiesu lasītāja acīs padarot viņus par simpātiskiem cilvēkiem vai vismaz liekot saprast.
Julia Cameron. How to Avoid Making Art (or Anything Else You Enjoy). Ilustratores (laikam māsas) vārds gan būtu bijis jāraksta uz vāka un lielākiem burtiem, jo tā faktiski ir karikatūru grāmata ar mazliet paskaidrojoša teksta. Vienīgais, kas mani samulsināja, bija ieteikums kvalitatīvi pavadīt pārāk daudz laika ar mīļoto cilvēku un tad vēl mazliet, bet gan jau ka autores to ir dzīvē redzējušas.
Marcela Serrano. Nosotras que nos queremos tanto. Dikti jauks debijas romāns no Dienvidamerikas, kurā četras sievietes stāsta savas un citu dzīves, politiku, mīlas un ģimenes dzīvju peripētijas utt. Es viņu lasīšu vēl.
Cristina López Barrio. La casa de los amores imposibles. Spāņu variācija par maģisko reālismu. Daudz seksa, vardarbības un ēdiena, un augu.
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis. Eseju vai drīzāk žurnālrakstu krājums par lietuviešiem Anglijā. Viņi baigi daudz dzer.

Vienkāršas lasītājas atzīšanās

Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Read. Penguin, 2000 (1998). 144 pp.

  Šī ir Ziemassvētku dāvana no Austras, kas ļoti parocīgi derēja arī Read Harder izaicinājuma 3. punktam (grāmata par grāmatām; mēneša laikā man ir sanācis aizpildīt jau septiņus punktus). Vārdu sakot, tēma, ar kuru garām nošaut nav iespējams, bet, ja labi pacenšas…
 Pieņemu, ka tajā, ka pēc grāmatas izlasīšanas es nestaigāju apkārt ar aizplīvurotu skatienu (nu labi, pulkstenis bija ap diviem naktī, es gāju gulēt), neapglāstu vākus, neošņāju papīru utt. vainojama varētu būt mana ieraža pieveikt visu vienā paņēmienā (bet šis ir žurnālam rakstītu eseju krājums, kas droši vien atstāj spēcīgāku/labāku iespaidu, ja to lasa pa gabaliņam); tādā aspektā grāmatai ir ļoti labs apjoms; tieši tāpat es tagad arī rakstu, piedodiet, pat nepārlasot, jo vai nu nospiedīšu “publicēt” pogu, vai arī tas viss mūžīgi mūžos paliks melnrakstā) tas, ka pēdējā laikā vairākkārt sanācis pārspriest privilēģiju, tostarp mākslā, jautājumu. Jo autores privilēģijas spraucas laukā pa visām vīlēm, bet viņa ne pirkstiņu nepakustina, lai tās atzītu. Un tad nu es, no caurcaurēm proletāriešu ģimenes nākusi, jūtos sapīkusi.
 Pirmā eseja, kurā autore apraksta, kā pēc pieciem laulībā pavadītiem gadiem viņi beidzot nolemj apvienot abu bibliotēkas, bija aizkustinoša. Skaidrs, ka viņai tas šķiet kā pēdējais un svarīgākais jāvārds, jo pēcāk jau patiešām vairs nav atkāpšanās ceļa: kāda vairs šķiršanās, ja visi dubultie eksemplāri ir izdabūti laukā no mājas? Nemaz nerunājot par tūlītējām problēmām, kas rodas, kad saduras divas krasi atšķirīgas plauktošanas sistēmas. Kaut arī man laikpalaikam uzrodas vēlme sakataloģizēt personīgo bibliotēku, turklāt bērnībā es pat biju daļu grāmatu sanumurējusi un sarakstījusi kladītē (ļoti neparocīgs paņēmiens), kā arī man ir atsevišķi plaukti dzejai un bērnu literatūrai, ar to arī mani obsesīvi kompulsīvie lasīšanas traucējumi – vismaz mājās – beidzas. Ne tā kā autorei, kurai pie gultas stāv plauktiņš ar “radu un draugu sarakstītām grāmatām”. (Domājat, ka es tā nevarētu? Galvenais, lai plauktiņš mazs. Kad vasarā mēģināju atbrīvot nedaudz vietas savos plauktos, kādu “Dzejas dienu” sējumu paturēju tikai tāpēc, ka tur, izrādās, bija kāda drauga jaunībsdienu dzejolīši. Un Kasima romānu es tur varētu nolikt, viņš reizēm lasa manu blogu, tas ir gandrīz vēl vairāk.)
 Autorei gan to radu un draugu ir vairāk, jo viņa ir nākusi no literātu ģimenes, apprecējusi rakstnieku utt. Tiesa, man viņas paziņu loks ir svešs, tas ir, neesmu viņus lasījusi, tāpēc grāmatā man viņu bija par daudz, tāpat kā jums būs par daudz manis, ja izlasīsiet šito līdz galam. Noteikti ir forši piedzimt ļoti inteliģentiem vecākiem, kas līdz sirmam vecumam deklamē Miltonu, bet nu tad apzinies to, nevis izturies tā, it kā tā būtu norma. Vienā vietā autore stāsta par savu vecvecmāmiņu, kas raktuvju negadījuma dēļ iegrima dziļā nabadzībā, un prāto, kā viņa jutās, lasot mācītāja sarakstīto mājsaimnieču rokasgrāmatu, kur kļūt trūcīgiem nozīmē vienkārši mazliet mazāku mājiņu. Citā vietā, apspriežot divus lasītāju tipus, kas mīl grāmatas ar galantu vai miesisku mīlu, viņa kā piemēru savas ģimenes ciešajām un jutekliskajām saitēm ar grāmatām piemin savu tēvu, kas lidojot mēdzis papīrvāku grāmatām izraut un izmest laukā jau izlasīto daļu, lai vieglāka bagāža. Kur nu tādi sīkumi kā pieraksti, atlocīti stūri utt. Viņi grāmatas mīlot satura, nevis formas dēļ. Nu, pat nerunājot par to, ka grāmata tiklab var būt arī mākslas objekts, kurš var atļauties to iznīcināt šādā veidā? Tas, kurš zina, ka vajadzības gadījumā spēs to iegādāties no jauna, nepaliekot ne izsalcis, ne nosalis.
 Nemaz nesākšu iztirzāt, ko domāju par paviršo izteikumu, ka viņas tēva bibliotēkā vienīgie mēsli bija zinātniskā fantastika.
 Tomēr jāatzīst, allaž ir patīkami, ka ir tādi cilvēki, kam lasīšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas mīl vārdus un tā joprojām. Tas piedod zināmu stabilitāti pasaulei. Šajā gadījumā mēs tomēr nebijām uz viena viļņa, es ar viņu vienkārši nespēju izjust saikni. Tas gan netraucēja par visu ko padomāt un visu ko atcerēties. (Šeit es pārdomāju un neuzrakstīju privātu stāstiņu par to, kā pat priekšā lasīšana, kas arī ir apcerēta grāmatā, ne vienmēr ir tik jauka, kā varētu sagaidīt.)

Sarakstu ieraksts

Labrīt jaunajā gadā!

Vecajā, ja kāds atceras, biju nolēmusi pievērsties “The 2016 Book Riot Read Harder” izaicinājumam. Tiesa, lai nu ko es gribu, bet ne apgrūtināt lasīšanu. Taču noteikumi neizskatījās pārlieku sarežģīti, un es darīju tā, kā citi parasti nedara: atķeksēju visu izlasīto, kas atbilda kāda punkta prasībām. Šķiet, ka šitā grāmatu klasifikācija arī bija interesantākais. Gandrīz visi punkti gada gaitā aizpildījās paši no sevis. Kaut arī trūkst audiogrāmatas (ka tā būs, zināju jau no paša sākuma), izaicinājumu uzskatu par pieveiktu. Esmu izlasījusi:

  1. šausmu grāmatu – Caitlín R. Kiernan. The Red Tree;
  2. (populār)zinātnisku grāmatu – Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas;
  3. eseju krājumu – Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings; Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon;
  4. grāmatu kādam priekšā – Antonio Gala. Anillos para una dama;
  5. romānu vidējā skolas vecuma (8 līdz 13) bērniem – Elvira Lindo. Manolito Gafotas; Pobre Manolito;
  6. biogrāfiju (nevis memuārus vai autobiogrāfiju) – Janet Malcolm. Two Lives: Gertrude and Alice;
  7. antiutopiju vai pēcapokalipsi – Octavia E. Butler. Parable of the Sower;
  8. grāmatu, kas pirmo reizi izdota tajā desmitgadē, kad piedzimi;
  9. noklausīties audiogrāmatu, kas ieguvusi Audie balvu;
  10. grāmatu, kurā ir vairāk nekā 500 lappušu, – Guy Gavriel Kay. Tigana; Dolores Redondo. Legado en los huesos;
  11. grāmatu, kurā ir mazāk par 100 lappusēm, – Juan Rulfo. Pedro Páramo; Daniel Polansky. The Builders; David Webster. Dispirited: How Contemporary Spirituality Makes Us Stupid, Selfish and Unhappy; Antonio Gala. Anillos para una dama; Pēteris Draguns. Tumšā stundā;
  12. grāmatu, kuras autors vai varonis ir transpersona (dzimtes identitāte vai izpausme atšķiras no bioloģiskā dzimuma) – Pernille Riga. Tauriņefekts; Caitlín R. Kiernan. The Red Tree;
  13. grāmatu, kuras darbība noris Vidējos Austrumos (Bahreina, Kipra, Ēgipte, Irāna, Irāka, Izraēla, Jordāna, Kuveita, Libāna, Omāna, Palestīna, Katāra, Saūda Arābija, Sīrija, Turcija, Apvienotie Arābu Emirāti, Jemena) – G. Willow Wilson. Alif the Unseen; Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas;
  14. grāmatu, kuras autors ir no Dienvidaustrumāzijas (Indonēzija, Malaizija, Singapūra, Filipīnas, Austrumtimora, Bruneja, Kambodža, Laosa, Mjanma, Taizeme, Vjetnama, Ziemsvētku Sala) – Yangsze Choo. The Ghost Bride;
  15. vēsturisku romānu, kura darbība noris pirms 1900. gada – Yangsze Choo. The Ghost Bride;
  16. pirmo grāmatu sērijā, kuras autors ir krāsainais (kā pieklājīgi pateikt person of color?) – Octavia E. Butler. Parable of the Sower;
  17. pēdējo trīs gadu laikā uzzīmētu komiksu, kas nav par supervaroņiem – Terhi Ekebom. Logbook;
  18. grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka, – Juan Rulfo. Pedro Páramo; Paul Bowles. The Sheltering Sky;
  19. grāmatu (ne daiļliteratūru) par feminismu vai tādu, kurā tiek apspriesti feminismam svarīgi jautājumi – Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development;
  20. grāmatu par reliģiju (var būt daiļliteratūra) – G. Willow Wilson. Alif the Unseen; Octavia E. Butler. Parable of the Sower;
  21. grāmatu par politiku, tavā vai citā zemē (var būt daiļliteratūra) – G. Willow Wilson. Alif the Unseen; Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule; Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas; Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings; Guy Gavriel Kay. Tigana; Mumia Abu-Jamal. Live from Death Row; Mehmeds Jašins Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas;
  22. ēdiena memuārus” – Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon;
  23. lugu – Antonio Gala. Anillos para una dama; Antonio Buero Vallejo. El concierto de San Ovidio;
  24. grāmatu, kuras galvenais varonis ir psihiski slims – Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador; Richard Brautigan. Sombrero Fallout; Caitlín R. Kiernan. The Red Tree.

Šogad esmu saņēmusi tādu kaudzīti blogeru dāvanu:

Lezlijas Voltones Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas no Andra;
Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft no Asmo;
Anne Fadiman Ex Libris no Austras;
Ineses Zanderes Kuģa žurnāls no Doronikes;
Ievas Melgalves Mēness teātris no MsMarii;
Elifas Šafakas The bastard of Istanbul no Santas;
Italo Kalvino Neredzamās pilsētas no Sibillas;
Jonathan Safran Foer Extremely Loud and Incredibly Close no Spīganas;
Kims Munzo no Viļa.

Domāju arī piedalīties jaunajā “Book Riot Read Harder Challenge“, lai gan jau pirmais punkts šķiet šausmīgs un mikroapgāda vietā droši vien būs parasta maziņa izdevniecība. Stipri šaubos arī par komiksiem, taču esmu izdomājusi, ka divi neizpildīti punkti tiks ieskaitīti, ja izlasīšu kaut ko krieviski un leitiski, ne tikai

  1. grāmatu par sportu;
  2. debijas romānu;
  3. grāmatu par grāmatām;
  4. Centrālās vai Dienvidamerikas autora grāmatu, kuras darbība norisinās Centrālajā vai Dienvidamerikā;
  5. imigranta sarakstītu grāmatu vai tādu, kurā galvenais ir imigranta stāsts;
  6. visām vecuma grupām domātu komiksu;
  7. grāmatu, kas publicēta starp 1900. un 1950. gadu;
  8. ceļojuma memuārus;
  9. jau iepriekš lasītu grāmatu;
  10. grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas;
  11. grāmatu, kuras darbība notiek vairāk nekā 8047 km attālumā;
  12. fantāzijas romānu;
  13. grāmatu par tehnoloģiju (daiļliteratūra neder);
  14. grāmatu par karu;
  15. pusaudžiem vai vidējā skolas vecuma bērniem domātu romānu, kura autors savi sauc par LGBTQ+;
  16. grāmatu, kas manā zemē ir bijusi aizliegta vai bieži apstrīdēta (challenged);
  17. klasisku grāmatu, kuras autors ir krāsainais;
  18. supervaroņu komiksu ar galveno varoni sievieti;
  19. grāmatu, kurā krāsainais cilvēks dodas garīgos meklējumos (spiritual journey);
  20. LGBTQ+ romantisko romānu;
  21. mikroapgāda izdotu grāmatu;
  22. sievietes sarakstītu stāstu krājumu;
  23. atdzejas krājumu, kas nebūtu par mīlu;
  24. grāmatu, kurā visi vēstītāji ir krāsainie.

Tādas, lūk, ir manas ieceres.

Dažos vārdos. 762

Pirmajā pusgadā es izlasīju 40 grāmatas. Otrajā – apmēram tikpat, cik līdz februāra vidum, proti, 18. Kopā sanāk 58: 13 latviski, 13 spāniski un 32 angliski. 26 grāmatas ir sarakstījušas sievietes (vismaz viena no tām bija piedzimusi kā vīrietis), 31 – vīrieši, vienā apkopoti abu dzimumu autoru darbi.
Vārdu sakot, neko daudz es nelasīju (oktobrī nav nevienas grāmatas; novembrī viena), bet atšķirībā no gandrīz visas pārējās pasaules par 2016. gadu sūdzēties nevaru, varbūt tāpēc, ka kopumā, kā saskaitīju, divus mēnešus no tā esmu pavadījusi siltākās zemēs par Latviju, turklāt ar pavisam atšķirīgu, bet ļoti vilinošu grāmatnīcu piedāvājumu. Protams, es labāk vēlētos mieru pasaulē, bet, ja tas ir par sarežģītu, tad nākamgad, lūdzu, man apmēram to pašu. Paldies.

  • Monika Pēca. Otrdienu draudzenes. Necerēti tīkams čiklita paraugs, kurā nereliģiozas sievietes dodas svētceļojumā.
  • Franciska Emlere. Rīgas buča. Vietējais detektīvs, kurā ekspolicis runā kā Jānis Peters, notiek mākslas darbu viltošana un tiek atmaskota muzeju sistēma. Godīgi sakot, pārējo esmu jau piemirsusi.
  • Katrīna Pankola. Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Šī izrādījās sērijas otrā grāmata, kas nav paredzēta lasīšanai atsevišķi, turklāt Ņujorkas meitušku mīlas un darba ķibeles tā arī neatrisinājās, jo vēl jau priekšā ir trešā daļa.
  • Kajsa Ingemarsone. Citroni dzeltenie. Zviedru čiklits, ļoti pozitīvs un ar ražošanas (sabiedriskā ēdināšana) romāna iezīmēm. Diemžēl intrigas (nežēlīgs ēdienu kritiķis, kas ar vienu rakstiņu nosaka restorāna likteni) atrisinājums bija gaužām paredzams.
  • Pēteris Draguns. Tumšā stundā.. Šito gan es negaidīju. Vecās Derības, buramvārdu vai Tagores garā sacerētas vārsmas, kas vēsta par visnotaļ neveselīgām, bet pazīstamām alkām “Lai man viņš savu mīlu sniedz. Lai viņš to tiešām grib.” Tāds konceptuāls krājums, kurā vienoto tekstu mazliet sadrumstalo tikai pretenciozais noformējums. Dzejoļi ir ļoti vizuāli, krāsaini, reizēm nekautrīgi skaisti (“Un gribas noslīkt šai lietū un straumītēs aiztecēt, aizskaloties tev līdzi. Un liekas, it kā es būtu karsts stikls, kurā tu ar savu elpu izveido formu. Zini, pēc mirkļa es būšu trausls un caurspīdīgs, bet tagad – paņem mani”), bet es tā arī īsti nezinu, ko par to visu domāt.
  • Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot. Praktiski padomi, kā minūtes laikā kļūt mazliet laimīgākam. Grāmatai ir kāda vaina, kā jau visām šai žanrā: ar izlasīšanu vien nepietiek.
  • Robert Wilson. A Small Death in Lisbon. Kā jaunas meitenes slepkavība Lisabonā izrādījās saistīta ar nacistu zeltu, volframa kontrabandu un Portugāles vietējo fašistisko diktatūru un bankām. Man bija ar daudz kara un esesiešu.
  • Carol Gilligan. In a Different Voice: Psychological Theory and Women’s Development. Autore apgalvo, ka tradicionālā attīstības psiholoģija neņemot vērā meiteņu atšķirīgo vērtību sistēmu utt. Droši vien būtu interesantāk, ja es no tā visa kaut ko saprastu un varētu piekrist vai apšaubīt.
  • William Thomas. Housekeeping Hints and Tips from Captain W. Mana vienīgā grāmata no lulu.com. Izskatās pavisam labi. Mājsaimniecība galīgi nav mana stiprā puse, bet šaubos, vai tā uzlabosies, izlasot pamācības, kā pagatavot vecpuišu vakariņas, sauso martini vai lati, atmest smēķēšanu, izlemt, vai precēties, nepazaudēt piezīmes un atsiet mezglus. Tiesa, tur ir padoms, kā ēst mango, un mājās ir šis auglis…
  • Max Porter. Grief is the Thing with Feathers. Nez, pēc kāda principa izvēlas lidostās pārdodamās grāmatas. Šī ir viena no tām. Šķiet, ka pirms nopirkšanas es to jau biju pētījusi kādā citā lidostā, jo lasot tā šķita ļoti pazīstama. Kaut kas pa vidu prozai un dzejprozai. Krauklis, kurš pieklauvē pie durvīm un vairs neiet prom no mājās, kurā valda sēras, jo ir nomirusi sieva un māte. Brīžiem šķiet, ka nelūgtais viesis viņus grib iznīcināt, bet patiesībā (cik nu uz kraukli var attiecināt šo vārdu) viņš ģimeni sargā. Glīti.
  • Chris Kraus. I Love Dick.. Ja sievietes mākslinieces vīrieši ignorē, var gadīties, ka to nāksies rūgti nožēlot, kad viņas iedomāsies, ka ir iemīlējušās, un sāks rakstīt garas vēstules.
  • Mark Haddon. The Pier Falls.. Šausmīgi drūms stāstu krājums, ko es neapdomīgi lasīju lidmašīnā, labi, ka tur netiku līdz stāstam par neveiksmīgu ekspedīciju uz Marsu. Šeit nu patiešām viss ir slikti, līdz priekšpēdējā stāsta varonis dienasgrāmatā kā pēdējo teikumu ieraksta, ka būtu izvēlējies labākas beigas, ja varētu. Viņš nevarēja, autors gan.
  • Junot Díaz. Drown.. Šķiet, ka Diass visu laiku raksta vienu un to pašu grāmatu. Šī bija pirmā, tie ir stāsti par dominikāņiem mājās un ASV.
  • Octavia E. Butler. Parable of the Sower.. Ļoti drūma antiutopija.
  • Yangsze Choo. The Ghost Bride.. Pārlieku izstiepts, par to toties detalizēts, ķīniešu pēcnāves dzīves attēlojums ar romantisko un kriminālo līniju.
  • Julio Cortázar. Bestiario.. Kortāsara pirmais stāstu krājums, taču autors liekas jau pavisam nobriedis. Dīvaini stāstiņi, kas varētu rādīties arī murgainos sapņos.
  • Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara.. Arhitektu un būvnieku ražošanas kriminālromāns.
  • Dolores Redondo. Legado en los huesos. Kā jau bija sagaidāms, šī ir triloģijas otrā grāmata, un tajā diemžēl tiek izpausts, kas vainīgs pirmās daļas noziegumā, tāpēc sākt ar to nav ieteicams.

Dažos vārdos III. 672

  • Philip Graham. The Moon, Come to Earth: Dispatches from Lisbon. Amerikāņu rakstnieks kopā ar ģimeni gadu nodzīvojis Lisabonā. Diezgan mīlīgas atmiņas i par valodas mācīšanos, i ēšanu un dzeršanu (lai gan sieva nekādi nespēja dabūt ēdienu bez cūkgaļas un meitu piemeklēja ēšanas traucējumi), i par jaukajiem portugāļiem.
  • Henry James. Daisy Miller and Other Stories. Ak, kā ir mainījušies laiki un tikumi. Paldies labajam dieviņam. Nesāpīgs veids, kā sākt iepazīt par sarežģītu izslavētā rakstnieka darbus, jo tieši ar titulstāstu (jauna meitene, kas neievēro nekādas sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas) viņš esot kļuvis slavens.
  • Paul Bowles. The Sheltering Sky. Šeitan amerikāņi dodas iepazīt nevis Eiropas, bet gan Āfrikas kultūru, un labi tas viņiem nebeidzas. Tās debesis viņus nesargā.
  • Janet Malcolm. Two Lives: Gertrude and Alice. Galvenkokārt gribēju palasīt par Elisu Toklasu, bet piedevās dabūju ne tikai Ģertrūdi Stainu (kuru, šķiet, nelasīšu, vismaz ne šajā intelekta pakāpē, bet uz augstāku jau vairs īsti nav cerību), bet arī visādus literatūras pētnieku apcerējumus un apcerējumu apcerējumus, baumas utt. Grāmata īsti nav domāta tiem, kas neko nezina par šīm dāmām. No otras puses, tajā var šo to uzzināt par cepumiņiem.
  • David Webster. Dispirited: How Contemporary Spirituality Makes Us Stupid, Selfish and Unhappy. Apakšvirsraksts pasaka visu. Īss, dedzīgs manifesta veida apcerējums ar šādiem izteikumiem:

    The peaceful co-existence of truth-claims, within spirituality, that ought to be in tenacious dispute, is not evidence of wise toleration and reservation of judgement. Rather it is evidence of an abandonment of critical thought, a stubborn, almost childlike, refusal to choose or judge, and repeated exposure to it blunts the sharpness of our critical faculties. It makes us into idiots.

  • Emily Gould. Friendship. Jaunu sieviešu romāniņš, par to, cik grūti ir pieaugt, pat neiespējami, ja tevi nepiemeklē grūtniecība. Ak, šīs olšūnas.
  • Barbara Ehrenreich. Bright-Sided: How the Relentless Promotion of Positive Thinking Has Undermined America. Kāpēc pozitīvā domāšana, afirmācijas, vision board‘i, paļaušanās uz dievišķo pārpilnību utt. patiesībā ir gaužām negatīva vai vismaz nespēj izārstēt vai novērst vēzi un citas slimības, padarīt bagātu, nodrošināt darbu masveida atlaišanu laikā . Šo grāmatu es dažiem cilvēkiem patiešām gribētu pabāzt zem spilvena, ha ha. Video ar latviešu subtitriem.

    Think of it as a massive experiment in mind control. “Reality sucks,” a computer scientist with a master’s degree who can find only short-term, benefit-free contract jobs told me. But you can’t change reality, at least not in any easy and obvious way. You could join a social movement working to create an adequate safety net or to bring about more humane corporate policies, but those efforts might take a lifetime. For now, you can only change your perception of reality, from negative and bitter to positive and accepting. This was the corporate world’s great gift to its laid-off employees and the overworked survivors—positive thinking.

  • Caitlín R. Kiernan. The Red Tree. Samudžināts stāsts (grāmata grāmatā grāmatā) vai nu par sajukšanu prātā, vai par tumšajiem (pagāniskajiem? sātaniskajiem?) spēkiem, kas iznīcina tos, kas nonākuši viņu tuvumā. Īstenība un murgi nav atšķirami. Autore ir transpersona, tāpēc divi Read Harder punkti ar vienu šāvienu. Man kā latvietei tomēr bija grūti pieņemt, ka ļauno garu mājoklis ir ozols.
  • Michael Cunningham. The Snow Queen. Sniega, nāves un neveiksmju pilna grāmata ar ļoti atvērtu finālu. Man patika, bet nav no tām, kas iespiežas atmiņā uz mūžiem.
  • Marie Kondo. The Life-Changing Magic of Tidying Up: The Japanese Art of Decluttering and Organizing; Spark Joy: An Illustrated Master Class on the Art of Organizing and Tidying Up. Fenšujs ir aizmirsts, tagad māja jākārto pēc Kondo norādījumiem. Pirmajā grāmatā viņa izklausījās pēc īsta frīka, bet otrajā man mazliet iepatikās. Tajā ir ne tikai uzzīmēts, kā pareizi locīt drēbes (neesmu izmēģinājusi), bet autore arī atklāj, kā pati ir izmetusi šo to par daudz (bet tas nekas, jo naglas var dzīt ar pannu, tomēr iemīļoto lineālu skrūvgrieža vietā labāk nelietot), un mazliet mīkstina pirmajā grāmatā nolasāmo domu, ka izsviest vajag gandrīz visu. Vēl man patika, kā viņa izsviešanas vietā daudz kam atrod citu lietošanas veidu. Ieteiktu lasīt abas grāmatas pēc kārtas un tad vēl kaut ko šādu: Joyous Clutter: The Anti–Marie Kondo Manifesto.

Dažos vārdos II. 586

Acīmredzot pašlaik es darbojos aizmiršanas režīmā. Pirms pievēršos tām drusciņām, ko vēl neesmu izdzēsusi no atmiņas, vai šī nav viena lieliska viesību ideja, ko? Ciest klusu, iedzert un lasīt? Vismaz man fotogrāfijas šķiet ļoti seksīgas. Un tālāk tas, kas nav dzērienkarte.

  • G. Willow Wilson. Alif the Unseen. Smuks vāks un džini, tie, kas bez tonika. Arābu nemieru kiberfantāzija ar pretenzijām beigās izrādījās tāds pusaudžu puiku fantāziju gabals.
  • Roman Muradov. The End of a Fence. Ģeometriski cilvēciņi, mazliet grūti salasāma teksta un stāsts par to, kā mēs nemaz tik ļoti nealkstam tos, kas mums teorētiski būtu vispiemērotākie. Dažas lapas varētu skaisti izskatīties apģērba apdrukā.
  • Tricia Sullivan. Someone to Watch over Me. Man patika autores pirmā grāmata, ko izlasīju, bet šo es vienbrīd jau grasījos mest pie malas, tomēr skopums uzvarēja (tik daudz lappušu jau bija izlasītas). Daļa populāru ZF tēmu noveco ātri. Šeit bija apcerēta iespēja izjust pasauli caur otra cilvēka smadzenēm, nu, un tad viss kā jau kiberpankā piedienas. Varbūt man vajadzēja to lasīt citā laikā. Varbūt pirms 19 gadiem. Jo būtībā jau nebija slikti. Lai nu kā, savu rindu kaudzē gaida vēl viens Salivanas darbs.
  • Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule. Kamēr domāju par šo grāmatu, tikmēr Mjanmā notika vēlēšanas, mainījās spēku izkārtojums un autore izdeva pārstrādātu versiju. Bet es lasīju to, kas man jau bija, un gremdējos atmiņās par to laiku, kad Birmas politiskās cīņas spēcīgi atskanēja arī rietumpusē.
  • Charles de Lint. Memory and Dream. Kārtējais de Lints. Šoreiz Ņūfordas otrā grāmata, romāns par mākslu, kas pārvēršas īstenībā, un cik šausmīgi tas var izvērsties. Nu protams, arī par to, kā tikt laukā no strupceļa un vismaz kaut ko vērst par labu.
  • Richard Brautigan. Sombrero Fallout. Skumjš un absurds mīlas un literatūras stāsts, ko es lasīju ar prieku un bez aizķeršanās. Viss ir ļoti vienkārši: vai nu jums patīk kaut kas tik nesakarīgs un aizdomīgs, vai ne.
  • Daniel Polansky. The Builders. 2015. gada Ziemsvētku dāvana no Andra tīri izklaidējošos nolūkos. Pirmā garstāsta daļa paiet, iepazīstinot ar personāžiem, apdāvinātiem un veikliem dzīvnieciņiem tādā kā musketieru garā. (Zin’ kā, lasīju un prātoju, kas ir stoat? Ā, laikam sermulis. Pēc dažām lpp. šis iekliedzas, ka neesot nekāds sermulis.) Otrajā daļā ir parādīti dažādi nogalināšanas veidi. Jēgas nekādas no tām nāvēm, bet izklaidējoši bija, atzīšos.
  • Terhi Ekebom. Logbook. Man ļoti patika šis skumjais zīmētais stāsts zaļpelēkos toņos par tuva cilvēka pazaudēšanu. Tumsa vai vēzis, vai depresija, kas to lai zina. Te nu tu esi jūras vidū mazā laiviņā.
  • Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings. Eseju, rakstu un interviju krājuma vājā vieta ir atkārtošanās. To, kas Vidalam ir šķitis īpaši svarīgs, viņš ir pieminējis daudzviet, un ne viss no tā mūsdienās šķiet pamatots. Bet viņš ir tik inteliģents (un tas pats par sevi ir ļoti seksīgi) un runā ne tikai par homoseksualitāti, bet arī – un daudz vairāk – par literatūru un politiku, rakstniekiem un politiķiem, ko pats ir labi pazinis, ka grāmata varētu būt interesanta diezgan daudziem, varbūt vienīgi nevajag lasīt visu pēc kārtas.
  • Guy Gavriel Kay. Tigana. 800 lappuses, ko pavadīt tādā kā viduslaiku Itālijā, tikai uz citas planētas. Burvji, zaudēta valsts, cieņa un vārds, pakļautība, neatkarības cīņas ar zobenu un viltu, kolaboracionisms un nepieciešamība izvēlēties starp divām vienlīdz spēcīgām jūtām. Grāmata, kurā just līdzi tirānam un kurā visiem ir jāpelna maizīte. Bērniem gluži nedodiet.
  • Mumia Abu-Jamal. Live from Death Row. Arī Mumija savās vēstulēs no cietuma atkārtojas. Godīgi sakot, visas izlasīt varbūt cilvēkiem šajā pasaules malā ir par daudz, bet pēc dažām jau kļūst tikpat neomulīgi kā toreiz, kad Humans of New York apciemoja ASV cietumus.
  • Turpinājums sekos.

Dažos vārdos. 942

Ak, laiks skrien ātrāk nekā tie, kas šajā nedēļas nogalē sacenšas Latvijas Olimpiādē. Vai vismaz daudz ātrāk par mani. Jo es ne tikai nelasu, bet arī neskrienu. Lēnā garā aiznesu atpakaļ uz bibliotēku neizlasītas grāmatas. Bet kad gan būs vēl piemērotāks laiks atnāk uz saviem emuāriem ar putekļu lupatiņu, ja ne Bereļa dzimšanas dienā, kas pavisam viltīgi iekrīt otrā pusgada sākumā? Tieši īstais brīdis, lai pakavētos atmiņās par gada sākumu, kamēr vēl neesmu aizmirsusi pilnīgi visu, ja, protams, tā vēl ir tiesa. Ļoti iespējams, ka nav. Tad nu redzēsim.

Tātad 40 grāmatiņas, no tām astoņas latviski, desmit spāniski (hmm) un 22 angliski. Laikam man jābeidz stāstīt, ka lasu piecās valodās. Vai jāsāk lasīt piecās valodās. Lai nu kā, angļu pusīti atstāsim nākamajai reizei.

Latviski

  • Pernille Riga. Tauriņefekts. Viegls skandināvu detektīvs ar alkoholiķiem, narkomāniem, seksuālu vardarbību pret bērnu, kā arī transvestītu un skropstu tušas reklāmu.
  • Majgula Akselsone. Augustas māja. Drūms skandināvu stāsts ar lapsu, kas atrod līķi jau pirmajā lappusē, un tad lasītājai atliek vien visu grāmatu gaidīt, kad tā jaukā meitene no disfunkcionālas ģimenes jau kurā paaudzē nomirs. Transvestīta nebija.
  • Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas. Jebšu es izlasīju visu, tak vienalga īsti nezinu, kam šis krājums paredzēts. Iekšā ir tieši tas, ko piesola virsraksts, un daudz noderīgu interneta adrešu: somu, leišu u. c. tiešsaistes vārdnīcas, valodnieku ieteikumi utt.
  • Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Diezgan jautrs un plāns stāstu krājums, ko var drošu sirdi ierakstīt ieteicamās literatūras sarakstā.
  • Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas. Smeldzīga politiskā un ne tikai dzeja no tās Eiropas malas, kur kaimiņi pēkšņi var izrādīties ienaidnieki un varoņiem noteikti ir šautene rokā.
  • Māra Jakubovska. Direktoriene. Kā valdonīga skolas direktore atbrīvojās no vēl valdonīgākas vīramātes un sava vairs nemīlamā vīra ietekmes, aizgāja ar kaķi savā dzīvē un beidzot uzzināja, ar ko draudzējas viņas meita. Grāmatas iecere slavējama, diemžēl es nespēju noticēt, ka galvenā varone, kas visus tiranizē, ir tikusi un palikusi tik augstu (varbūt velti, ja pamet skatu MK virzienā), kā arī autorei nav mīlas romāna ar valodu (un arī tas dažiem šķitīs pluss).
  • Volfgangs Herndorfs. Čiks. Stāsts par pirmo mīlestību, īstu lūzeru draudzību, kas dzīvi padara gaišāku un stāvokli sabiedrībā – augstāku, pusaudžu neprātīgajiem piedzīvojumiem ar zagtu auto un to, kā ūdens ne tikai smeļas mutē, bet ir jau pāri galvai. Smiekli caur asarām.
  • Žans Luks Banaleks. Drāma Bretaņā. Vēl viens kriminālromāns, šoreiz pseidofranču. Lasāms tīri izklaides nolūkos, nepievēršot uzmanību interpunkcijai, jo īpaši tad, ja ir vēlme apliecināt sev, ka francūži mēdz būt nepatīkami tipi, kas nemaz tik labi negatavo. Bez ēdiena (arī laba), kafijas un slepkavībām grāmatā ir arī jūra, vētra un Gogēns.

Spāniski

  • Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador. Slavenākā spāņu privātdetektīva radītājs šajā grāmatā runā ar noziedznieka muti. Vai varbūt arī ne. Daudz grotesku nāvju, mākslas un psihoanalīzes. Grāmata var šķist tiklab smieklīga, kā garlaicīga.
  • Juan Rulfo. Pedro Páramo. 2015. g. dāvana no Viļa. Pirmo reizi lasīt, kad vēl nezināju, kas ir kas, bija iespaidīgāk. Arī filma daudz zaudēja, nespēdama līdz galam saglabāt ilūzijas ilūziju, tos brīžus, kad rakstītā tekstā skaidri nezini, kad tas viss notiek un kurš runā. Meksikānis, ar kuru mēs šo grāmatu apspriedām, apgalvoja, ka tā ļoti labi parādot tolaiku Meksiku, bet kas zina, tik vecs viņš nav. Vēl viens brīdinājums: romānā ir vārdi, kas nav saprotami par citās Latīņamerikas valstīs dzīvojošajiem.
  • Gabriel García Márquez. Relato de un náufrago. Reiz sensenos laikos GGM bija žurnālists Kolumbijas vecākajā laikrakstā. Tur viņš 1955. g. publicēja kāda jūrnieka stāstu. Vīrs vienīgais bija izdzīvojis kara kuģa avārijā, desmit dienas pavadījis uz plosta saules svelmainajos staros un haizivju ielenkumā, bez ēdiena un ūdens, līdz beidzot ticis krastā. Tur viņu uzņēma kā tautas varoni, rādīja reklāmās (šis pulkstenis izturēja ceļojumu! Šie zābaki ir lietojami uzturā!), skaistuma karalienes viņu apbēra skūpstiem utt. Pēc rakstu sērijas publicēšanas jūrnieks pazuda no prožektoru gaismas, bet Markess bija spiests emigrēt uz Parīzi. Kā teica mana studiju biedrene, it kā nekas tur nenotiek, bet tāda spriedze. Jūtjūbē var visu noklausīties.
  • Carla Montero. La piel dorada. Kārtējais kriminālromāns par mākslas tēmu, šoreiz ar spēcīgām pretenzijām uz feminismu. Lasāms, bet pārlasīt negribētu.
  • Antonio Gala. Anillos para una dama. Šī vēsturiskā luga man šķita ne tikai daudz spēcīgāka, bet arī feminiskāka. 12. gs. sākumā, desmit gadus pēc sava vīra, spāņu varoņa Sida (tā paša, kam veltīts vesels varoņeposs) nāves, atraitne Himena paziņo, ka vēlas precēties ar Sida draugu, ar kuru viņu jau sen saista nepiepildītas jūtas. Tikmēr mauri ir ielenkuši Valensiju, un karalis norāda Himenai viņas vietu vēsturē kā uzticīgai varoņa piemiņas glabātājai.
  • Antonio Buero Vallejo. El concierto de San Ovidio. Vēl viena vēsturiska luga. Pulciņš aklu muzikantu tiek nolīgti spēlēt svētku laikā. Diemžēl visi noteikumi viņiem nav zināmi, un šķietamais labdaris izrādās savtīgs nelietis. Abas Franko laikā sarakstītās lugas ir jāuztver arī kā Spānijas tobrīdējā stāvokļa simbolisks atainojums.
  • Elvira Lindo. Manolito Gafotas. Pobre Manolito. Briļļainis Manolito, kas vispirms parādījās radio (ne velti māte apgalvo, ka viņš jau piedzimis runādams), vēlāk arī astoņās grāmatās, televīzijā un kino, kopš 1994. g. ir kļuvis par spāņu bērnu literatūras klasiku. Viņu tikumi atšķiras no mūsējiem, kā arī zināms laiciņš tomēr ir pagājis, iespējams, mūsdienās arī strādnieku rajonos tik dāsni pļaukas vairs nedāļā, tomēr liela daļa jaunu cilvēku problēmu paliek nemainīgas un joki ir saprotami arī šaipusē.
  • Manuel Vázquez Montalbán. Los mares del Sur. Vēl viens Vaskess Montalbāns, šoreiz ar savu slaveno detektīvu. Mazliet Gogēna arī šeit, bet daudz vairāk sabiedrības kritikas, seksa, kulinārijas, grāmatu dedzināšanas un pat mīlestības.
  • Miguel de Unamuno. Niebla. 2014. g. dāvana no Doronikes. Es gribētu šo romānu izlasīt tā sarakstīšanas laikā, kad visi šitie metaliteratūras paņēmieni vēl nebija sen jau redzēti. Lasīt bija daudz vieglāk, nekā biju iedomājusies, patiesībā to var mierīgi darīt arī tīri izklaides nolūkos, jo savus filosofiskos pārspriedumus autors ir ietērpis vieglā, diezgan absurdā, bet arī uzjautrinošā sižetā.