Bloga arhīvi

Vienkāršas lasītājas atzīšanās

Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Read. Penguin, 2000 (1998). 144 pp.

  Šī ir Ziemassvētku dāvana no Austras, kas ļoti parocīgi derēja arī Read Harder izaicinājuma 3. punktam (grāmata par grāmatām; mēneša laikā man ir sanācis aizpildīt jau septiņus punktus). Vārdu sakot, tēma, ar kuru garām nošaut nav iespējams, bet, ja labi pacenšas…
 Pieņemu, ka tajā, ka pēc grāmatas izlasīšanas es nestaigāju apkārt ar aizplīvurotu skatienu (nu labi, pulkstenis bija ap diviem naktī, es gāju gulēt), neapglāstu vākus, neošņāju papīru utt. vainojama varētu būt mana ieraža pieveikt visu vienā paņēmienā (bet šis ir žurnālam rakstītu eseju krājums, kas droši vien atstāj spēcīgāku/labāku iespaidu, ja to lasa pa gabaliņam); tādā aspektā grāmatai ir ļoti labs apjoms; tieši tāpat es tagad arī rakstu, piedodiet, pat nepārlasot, jo vai nu nospiedīšu “publicēt” pogu, vai arī tas viss mūžīgi mūžos paliks melnrakstā) tas, ka pēdējā laikā vairākkārt sanācis pārspriest privilēģiju, tostarp mākslā, jautājumu. Jo autores privilēģijas spraucas laukā pa visām vīlēm, bet viņa ne pirkstiņu nepakustina, lai tās atzītu. Un tad nu es, no caurcaurēm proletāriešu ģimenes nākusi, jūtos sapīkusi.
 Pirmā eseja, kurā autore apraksta, kā pēc pieciem laulībā pavadītiem gadiem viņi beidzot nolemj apvienot abu bibliotēkas, bija aizkustinoša. Skaidrs, ka viņai tas šķiet kā pēdējais un svarīgākais jāvārds, jo pēcāk jau patiešām vairs nav atkāpšanās ceļa: kāda vairs šķiršanās, ja visi dubultie eksemplāri ir izdabūti laukā no mājas? Nemaz nerunājot par tūlītējām problēmām, kas rodas, kad saduras divas krasi atšķirīgas plauktošanas sistēmas. Kaut arī man laikpalaikam uzrodas vēlme sakataloģizēt personīgo bibliotēku, turklāt bērnībā es pat biju daļu grāmatu sanumurējusi un sarakstījusi kladītē (ļoti neparocīgs paņēmiens), kā arī man ir atsevišķi plaukti dzejai un bērnu literatūrai, ar to arī mani obsesīvi kompulsīvie lasīšanas traucējumi – vismaz mājās – beidzas. Ne tā kā autorei, kurai pie gultas stāv plauktiņš ar “radu un draugu sarakstītām grāmatām”. (Domājat, ka es tā nevarētu? Galvenais, lai plauktiņš mazs. Kad vasarā mēģināju atbrīvot nedaudz vietas savos plauktos, kādu “Dzejas dienu” sējumu paturēju tikai tāpēc, ka tur, izrādās, bija kāda drauga jaunībsdienu dzejolīši. Un Kasima romānu es tur varētu nolikt, viņš reizēm lasa manu blogu, tas ir gandrīz vēl vairāk.)
 Autorei gan to radu un draugu ir vairāk, jo viņa ir nākusi no literātu ģimenes, apprecējusi rakstnieku utt. Tiesa, man viņas paziņu loks ir svešs, tas ir, neesmu viņus lasījusi, tāpēc grāmatā man viņu bija par daudz, tāpat kā jums būs par daudz manis, ja izlasīsiet šito līdz galam. Noteikti ir forši piedzimt ļoti inteliģentiem vecākiem, kas līdz sirmam vecumam deklamē Miltonu, bet nu tad apzinies to, nevis izturies tā, it kā tā būtu norma. Vienā vietā autore stāsta par savu vecvecmāmiņu, kas raktuvju negadījuma dēļ iegrima dziļā nabadzībā, un prāto, kā viņa jutās, lasot mācītāja sarakstīto mājsaimnieču rokasgrāmatu, kur kļūt trūcīgiem nozīmē vienkārši mazliet mazāku mājiņu. Citā vietā, apspriežot divus lasītāju tipus, kas mīl grāmatas ar galantu vai miesisku mīlu, viņa kā piemēru savas ģimenes ciešajām un jutekliskajām saitēm ar grāmatām piemin savu tēvu, kas lidojot mēdzis papīrvāku grāmatām izraut un izmest laukā jau izlasīto daļu, lai vieglāka bagāža. Kur nu tādi sīkumi kā pieraksti, atlocīti stūri utt. Viņi grāmatas mīlot satura, nevis formas dēļ. Nu, pat nerunājot par to, ka grāmata tiklab var būt arī mākslas objekts, kurš var atļauties to iznīcināt šādā veidā? Tas, kurš zina, ka vajadzības gadījumā spēs to iegādāties no jauna, nepaliekot ne izsalcis, ne nosalis.
 Nemaz nesākšu iztirzāt, ko domāju par paviršo izteikumu, ka viņas tēva bibliotēkā vienīgie mēsli bija zinātniskā fantastika.
 Tomēr jāatzīst, allaž ir patīkami, ka ir tādi cilvēki, kam lasīšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas mīl vārdus un tā joprojām. Tas piedod zināmu stabilitāti pasaulei. Šajā gadījumā mēs tomēr nebijām uz viena viļņa, es ar viņu vienkārši nespēju izjust saikni. Tas gan netraucēja par visu ko padomāt un visu ko atcerēties. (Šeit es pārdomāju un neuzrakstīju privātu stāstiņu par to, kā pat priekšā lasīšana, kas arī ir apcerēta grāmatā, ne vienmēr ir tik jauka, kā varētu sagaidīt.)

Advertisements

Aiz guļamistabas durvīm

Paula Derrow, ed. Behind the Bedroom Door: Getting It, Giving It, Loving It, Missing It. New York: Delacorte Press, 2009 (2008). 334 lpp.

 Grāmatas redaktorei, neprecētai sievietei ap četrdesmit pieci, doma par šā krājuma veidošanu esot uzradusies vienlaikus ar apjausmu, ka viņas draudzenes pārlieku maz apspriež savu seksuālo dzīvi, un kā lai pēc “Seksa un lielpilsētas” zina, vai tas, ko tu dari vai nedari, ir līmenī? Līdzīgas aizdomas ir nodarbinājušas vienu no 26 drosminiecēm, kas piekritušas aprakstīt savus guļamistabas piedzīvojumus. Viņai bija sācis šķist, ka mūsdienās (un tas bija vēl pirms “Greja 50 nokrāsām”) visi nodarbojas ar krietni skarbāku vai dīvaināku seksu nekā viņa pati. Šo rakstu var lasīt internetā.
 Redaktore priekšvārdā raksta, ka nu mēs visas varēšot saprast, ka, lai ko mēs darītu vai nedarītu, mēs neesam vienas, tāpat klājas vēl kādai. No vienas puses, viņai var piekrist, tomēr man palika līdzīga sajūta kā pēc tām pāris minētā seriāla sērijām, ko esmu redzējusi, proti, ka ar mani tam nav nekāda sakara. Lai gan krājumā ir mēģināts apkopot dažādu pieredzi, tas tomēr ir sanācis diezgan vienveidīgs. Kaut tāpēc vien, ka vai visas autores varētu būt sastādītājas draudzenes, kas pārstāv ļoti šauru amerikāņu sieviešu grupu. Ir pa kādai jaunākai un vecākai, taču lielākoties viņām ir tas vecums, ko par pusmūžu vēl nemēdz saukt, lai gan varētu. Viņas ir no pārtikušām ģimenēm, ieguvušas prestižu izglītību, dzīvo Ņujorkā vai kādā citā tikpat dārgā vietā. Visas viņas raksta, parasti sieviešu žurnāliem, un krājumā valda tiem raksturīgais stils – ļoti atklāti stāstiņi ar vairāk vai mazāk humora un skaidri jaušamu morāli, kuru īstumam līdz galam tomēr grūti noticēt.
 Protams, tēma ir kutelīga. Lielākā daļa sieviešu, gluži tāpat kā dzīvē, te apgalvo, ka viņas ir ļoti seksuālas un izstāsta visādus atgadījumus, ko es nemaz tā skaļi neapspriestu, kaut tāpēc vien, ka bieži ir iesaistīti arī citi cilvēki. Ne tikai vienkārši mīļākie X., ar kuriem sensenos laikos bijušas vētrainas vai miegainas attiecības, bet tādi, kurus autoru paziņas noteikti zina, piemēram, bijušie un esošie vīri. Tur ir stāsts par vīru, kas nav spējis gulēt ar sievu visu grūtniecības laiku (un varbūt tas viņam kā ķīnietim ierakstīts zemapziņā, jo ķīnietes, kā internetā uzzinājusi viņa sieva, stāvoklī būdamas, nemīlējoties). Un par vīru, kura sievai ir zudusi jebkāda vēlme pēc seksa, un tā viņi dzīvo jau gadiem ilgi. Viņš atsakās pārgulēt ar citu, jo tas ir bīstami, var iemīlēties. Bet cita sieva nespējot dzīvot bez bezcerīgas, intensīvas un ilgstošas iemīlēšanās citos. Bez seksa, ko jūs. Un vīrs pacietīgi gaida, kad viņas aizraušanās pāries.
 Vai, teiksim, satriecošs stāsts par meiteni, kas uzaudzināta ļoti reliģiozi un pēc seksa vienmēr domā, ka par to viņai būs jācieš ellē. Precības šīs sajūtas neizdzēsa, toties drīz pēc kāzām viņai parādījās dedzinošas sāpes vagīnā. Gadiem ilgi viņa cieta, līdz beidzot tika noteikta retās un, kā izrādījās, grūti ārstējamās slimības diagnoze. Sešus gadus viņa pavadīja novakares, iespiedusi starp kājām saldētu zirnīšu maisiņu, kas mazliet atviegloja sāpes, līdz beidzot atrada ārsti, kas izdziedēja kaiti, un nu viņa beidzot nejūtoties vainīga par mīlēšanos.
 Vai stāsts par sievieti, kas ar psihoterapeita (šķiet, pusei ir bijuši laulību terapeiti) un ebreju svēto rakstu palīdzību piedabū vīru gultā uzvesties viegli sadistiski. Tagad viņiem esot ļoti labi un maigs sekss, vīram par prieku, arī esot, bet es viņam tomēr jūtu līdzi.
 Vēl tur ir gabali par seksa rotaļlietām un bērniem, kas tās atrod, par vientuļo māmiņu, kas apskauž visas pārējās, jo viņai nežēlīgi gribas mīlēties, bet tās tikai domā, kā no tā izvairīties, par dažām pirmajām mīlestībām, par orālu izvarošanu randiņa laikā un sekām, kas jūtamas vēl pēc divdesmit gadiem, slavas dziesmas uzticībai un vienas nakts sakariem, par anorektiķes seksu un destruktīvām attiecībām, kurās vīrieti mēģina uzpirkt ar apakšveļu par 80 dolāriem un viesnīcas numuru par 800 (palagi esot bijuši labi, sekss gan ne), pāris raksti par lesbiešu attiecībām un tā joprojām.
 Varbūt visvairāk atmiņā iespiedās vecākās autores, angļu valodas skolotājas, teksts. Četras īslaicīgas un neveiksmīgas attiecības (to skaitā viena laulība) četru desmitgažu laikā, tad psihoanalīze un septiņdesmit gadu vecumā, cik var noprast, jauks vīrietis.
 Bet citādi tur viss ir kā televizorā.

Rīgas iestaigāšana

Jānis Rokpelnis. Rīgas iestaigāšana. Il. Agnese Zeltiņa. R.: Mansards, 2012. 298 lpp.

  Jāatzīstas, ka “Rīgas iestaigāšanu” es sāku lasīt, cerēdama, ka grāmatu varēšu izmantot arī praktiski, lai kādu dienu pastaigātos pa Rīgu. No tā nekas nesanāca. Šis nav TV raidījums “Ielas garumā”. Rīgas stūrīši te nav nošķirami no Rokpeļņa ceļabiedru atmiņām, un vienkāršai lasītājai uz savu roku tais ielās netikt.
  Tikpat ļoti saimniecībā nederīga grāmata izrādītos skolēniem, kas cerētu atrast referātā (iespējams, lepni nodēvēta par zinātniski pētniecisku darbu) izmantojamas ziņas par kādu no daudzajiem – vairāk nekā piecdesmit – kultūras darbiniekiem (rakstniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, kino un modes ļaudīm un vienu mācītāju turklāt), kas dzimuši Rīgā un kopā ar Rokpelni izstaigā savu bērnības rajonu, atcerēdamies, kā tur bija viņu laikos. Necik vairāk par dažiem teikumiem neizdosies izspiest.
  Kas tad paliek pāri? Autors, protams. Viņš runā vienā laidā, gan par telpu, gan par ļaudīm, gan par laiku, gan par sevi, un, lai kāds viņam nepārmestu gozēšanos teksta vidū, pats atzīst, ka šis literārais tēls dzīvo pats savu dzīvi. Tā nu šis pļāpā dzejiski ciniskā garā, izsaka negaidītus salīdzinājumus, izmanto savu jaunībslaiku slengu, kas man, stipri jaunākai personai, reizēm izklausās pavisam jocīgi, un vispār mēģina dzirkstīt vai zīmēties – ej nu sazini. Vietām man tās spēles patika:

  …Bet pagalms bija puķots un pat daļēji skuķots, kaut gan lielākoties – huligānots.

  Citviet ne. Lielākoties ne. Bet tos citātus es neesmu izrakstījusi, un vispār tā ir caurcaurēm personiska gaumes lieta. Domāju, ka pietiktu ar vienas nejauši uzšķirtas lappuses izlasīšanu, lai potenciālais lasītājs varētu izlemt, kā viņam autora izteiksme iet vai neiet pie dūšas. Vismaz nekā pieticīgi pelēka Rokpeļņa valodā nav.

  Peld sīkpilsoniskas pīles, iebrēcas pa reakcionārai vārnai, šur tur pamētājas arī kāds revolucionārs kaijas stāvs…

  Lūk, šis teikums man jau ne visai patīk, bet tajā parādās kāda negaidīta grāmatas īpatnība. Rokpelnis bieži vien iesprauž kādu negatīvu izteikumu par padomju laikiem, zin’ kā, ne tur brīvības, ne kā, bet izskatās, ka viņam tie joprojām ir kā atskaites punkts. Tie tiek piesaukti vietā un nevietā, tieši un netieši, kā ironija, alūzijas un parafrāzes, bet tik blīvi, ka rodas jautājums, kāpēc viņam šī stilistika ir tik svarīga, kāpēc joprojām vajag uzsvērt savu nošķiršanos, savu nepiederību?
  Par grāmatu var palasīt Ievas Kolmanes recenziju un garāku Arņa Koroševska apcerējumu.

Koki runā mēlēs

Kim Taplin. Tongues in Trees: Studies in Literature and Ecology. Cover: Vexilla Regis by David Jones. Bideford: Green Books, 1989. 222 lpp.

    Kima Teplina ir dzejniece (viens dzejolis lasāms šeit), bet ne tāpēc vien viņas grāmata iederas dzejas mēnesī. Liela daļa grāmatas ir par dzeju, un Teplina to bagātīgi citē.
    Lai gan grāmatas apakšvirsraksts ir ļoti plašs, patiesībā tā ir veltīta šaurākam jautājumam: kā atsevišķus 19. un 20. gs. angļu dzejniekus un rakstniekus ir ietekmējuši koki, meži un to izciršana. Tā kā sējuma mazliet vairāk nekā divsimt lappusēs ir ietilpinātas piecpadsmit esejas, prozas darbu fragmenti, dzejoļi un ilustrācijas, autore neko daudz nepagūst pateikt, tāpēc krājums atstāj viegli saraustītu un virspusēju iespaidu. Varbūt tajā vainojama arī mana neziņa par angļu literatūru. Domājams, katrs angļu bērnelis skolā ir bijis spiests lasīt, piemēram, Kītsu (John Keats; šeit un turpmāk saites ved uz internetā publicētiem darbiem), kamēr es tikai zināju viņa vārdu. Tagad zinu arī to, ka viņš nomira no diloņa 25 gadu vecumā, ka viņš mīlēja kokus tāpat kā dabu, dzeju un dzīvi, ka viņš nespēja dzīvot un rakstīt “tumšā pilsētā”, jo viņam bija nepieciešams lapotnes miers, kurā sacerēt odas brīvajiem un laimīgajiem Anglijas un Itālijas mežiem ar visām driādām un Pānu. Tomēr man pietrūkst konteksta, kurā ieguldīt šīs zināšanas, lai tās patiešām būtu kā vērtas.
    Kītss izklausījās pēc gluži interesanta cilvēka, diemžēl 19. gs. sākuma dzeja laikam nav man tā tuvākā. Varbūt kādreiz, kad būšu vecāka… No grāmatā aplūkotajiem dzejniekiem mani visvairāk ieinteresēja Frānsisa Horovica (Frances Horovitz), kas, starp citu, nomira 1983. gadā 45 gadu vecumā. (Daži dzejoļi šeit, šeit, šeit, šeit un šeit.) Teplina raksta, ka viņas dzejoļi atgādinot koka zarus, putna spalvas, lauskas, uz kurām var saskatīt raksta daļu vai kādu krāsu un kas mums ir dārgas gan pašu skaistuma dēļ, gan arī tāpēc, ka tās liek mums domāt par iespējamo veselumu, no kā šīs lauskas ir tikai daļa, sniegties tam pretim. Horovicas dzejas spēcīgākais tēls esot tumšs mežs, kurā liriskā varone sevi gan pazaudē, gan arī iepazīst.

    Vēl interesants šķita Viljams Bārnss (William Barnes), praktisks puisis, kas zināja, ka koki dod ēnu, ir skaisti un garīgi pacilājoši, taču tie reizēm ir jācērt nost, lai sagādātu kokmateriālus vai kurināmo. Viņa dzejoļi rakstīti Dorsetas dialektā:

You gie’d me life, you gie’d me jaÿ,
    Lwonesome woodlands! zunny woodlands
You gie’d me health, as in my plaÿ
    I rambled through ye, zunny woodlands!
You gie’d me freedom, vor to rove
In aïry meäd or sheädy grove;
You gie’d me smilèn Fannèy’s love,
    The best ov all o’t, zunny woodlands!

    Ja pacenšas, saprast var, turklāt tieši svešādā valoda sniedz vislielāko prieku.
    Teplina raksta arī par Tolkīnu, Džonu Raskinu, Tomasu Hārdiju utt. Manā sarakstā “To es gribu izlasīt” nokļuva prozisti E. M. Forsters (E. M. Forster), Mērija Veba (Mary Webb) un Ričards Džeferiss (Richard Jefferies).
    No esejām var secināt, ka angļu autori laika gaitā zaudēja idillisko skatījumu un līdz ar mežizstrādes intensificēšanos kļuva arvien drūmāk noskaņoti. To noteikti var labi novērot Hārdija (Thomas Hardy) romānos. “Under the Greenwood Tree” vēl esot optimisma pilns darbs, mežs tur attēlots dzīvības pilns un auglīgs, bet “The Woodlanders“, kas ir piecpadsmit gadus vēlāk sarakstīta variācija par to pašu tēmu, efejas lēnām nožņaudz jaunos kociņus, ķērpji tiem izsūc dzīvības sulas un dvēseles radinieki neapprec viens otru.

Atrast mājas

Isabel Huggan “Belonging: Home Away from Home”. Photo: Isabel Huggan. Toronto: Vintage Canada, 2004 (2003). 337 lpp.

    Palielā grāmatnīcā droši vien varētu atvēlēt veselu plauktu grāmatām, kurās aprakstīts, kā cilvēki no aukstākām zemēm pārceļas dzīvot uz Eiropas dienvidrietumiem. Nez, vai tur maz vēl ir saglabājušies iedzimtie? Lai nu kā, “Belonging” iederētos šajā plauktā, tomēr nebūtu tipiskākā pārstāve, jo autore (kā pieklājas izrunāt viņas uzvārdu? Hugana?) ir sarakstījusi nevis praktiski izmantojamu stāstu par pārvākšanos uz Francijas dienvidiem, bet gan eseju krājumu, kurā pēta savu māju izjūtu dažādos laikos un vietās. Grāmata ir rimta un diezgan sentimentāla, tomēr autore nenoliedzami ir inteliģenta un labvēlīgi noskaņota, tāpēc esejas es noteikti kādreiz varētu arī pārlasīt, varbūt pat vairākas reizes, turklāt tuvāk vecumdienām tās man droši vien patiktu vēl vairāk. Ja tā padomā, varbūt esejas vispār ir pārlasīšanai piemērotāks žanrs nekā stāsti vai romāni.
    Tātad autore ir kanādiešu rakstniece, kas vīra darba dēļ ir diezgan garus garus gadus nodzīvojusi ārzemēs: Kenijā, Filipīnās, Francijā. Pēdējā valstī viņas vīru pēkšņi pārņēma piederības sajūta, un tā nu viņi tur nopirka māju, kurā pavadīt vecumdienas. Huganai grāmatas sarakstīšanas laikā ir ap sešdesmit, Francijā, kas nepavisam nav viņas sapņu zeme, jo autores mīļākā vieta uz šīs zemes ir Tasmānija, viņa ir pavadījusi jau zināmu laiciņu. Starp citu, viņa tur dzīvo joprojām, nu jau kā atraitne, un rakstnieki un citi radoši cilvēki pie viņas var dabūt istabu, vakariņas un iespēju netraucēti pastrādāt. Foto un sīkāka informācija šeit.
    Skaisti, vai ne? Grāmatā attēlu nav, toties ir aprakstīta gan olīvkoku stādīšana, gan plūdi, kad mazā, mierīgā upīte pēkšņi kļuva liela, izgāja no krastiem un aiznesa sev līdzi rūpīgi iekoptos dārzus. Hugana mēģina iedzīvoties jaunajā vietā, sarast ar dabu, saprast cilvēkus un atceras bērnības mājas un minerālu kolekciju, mammas medmāsas uzsvārča perlamutra pogas, ko viņa joprojām glabā kastītē kā dārgumu. Viņa aizprātojas līdz jautājumam, cik daudz viņas atmiņās par mammu ir patiesības, jo abām ar māsu ir katrai sava versija par māti, un secina, ka mamma fotogrāfijā ar katru gadu kļūst arvien jaunāka un nu ar viņu būtu ļoti interesanti parunāties kā ar draudzeni, uzzināt, ko viņa īsti domā.
    Hugana apcer ne tikai jautājumu, kas ir mājas, kā tās radīt, bet arī rakstīšanas procesu, to, kā domas un iespaidi uzkrājas, kā piedzīvotais pārveidojas literatūrā. Viņa citē kāda kolēģa teikto, ka stāstā galvenais ir nevis sižets, bet gan cilvēki. Grāmatu noslēdz trīs stāsti, kas to uzskatāmi parāda. Cilvēki Huganu tiešām interesē, viņa grib tos saprast un palīdzēt, nevienā brīdī neaizrunājoties līdz tam, ka viņa būtu labāka par vietējiem iedzīvotājiem, kaut arī mājas remonts ievelkas jo ilgi.
    Maize, siers un vīns, protams, ir pieminēti, taču ar gastronomiskiem aprakstiem Hugana neaizraujas. Par gatavošanu un ēšanu viņa vairāk pastāsta šeit, tur var arī aplūkot, kā autore izskatās ar pannu rokā. Grāmatā viņa vairāk runā par valodu, ko grūti iemācīties, un iesaka sākt ar koku, puķu un putnu nosaukumiem. Kas tās par mājām, ja nezini, kas te aug?

Īstais darbs

Gary Snyder “The Real Work: interviews & talks, 1964-1979“. Edited with an introduction by William Scott McLean. Cover photograph by the Cherokee Labor Brigade; design by Hermann Strohbach. New York: New Directions Publishing, 1980.

Pārkravājot grāmatskapi, izcēlu laukā vairākas sen lasītas grāmatas. Tik sen, ka Snaidera (jeb, kā izrunāja pārdevēja Kauņas grāmatnīciņā, Sņīdera) grāmatā bija saglabājusies biļete – tikai par vienu latu – uz Radio kora 60 gadu jubilejas koncertu 2000. gada decembrī un vēl vecāka vilciena biļete, uz kuras kāds laipns cilvēks uzrakstīja vilcienu pienākšanas un atiešanas laikus tajā reizē, kad es braucu uz Budapeštu, Varšavā iekāpu vilciena nepareizajā galā un nonācu Prāgā. Budapeštā tiku nevis no rīta, bet pusnaktī, toties pa ceļam dabūju redzēt mazliet Žilinas un Bratislavas. Snaideram, kas bītņiku laikos ar preču vilcieniem un stopējot braukāja pa Ameriku, droši vien patiktu tāds mazs ceļojums.
Pati grāmata ir par vēlāku laiku, kad bohēmu bija nomainījis budisms un zemnieka dzīve. Dažāda garuma – no trim līdz 46 lappusēm – priekšlasījumos un intervijās Snaiders runā par dzejošanu un atdzejošanu, par augstās mākslas kā cilvēces gara glabātājas nozīmīgumu, par meditēšanu un dzīvi dzenbudistu klosterī, par Japānas subkultūru, par lauku darbiem vasarā un grāmatu lasīšanu ziemas noslēgtībā, bet galvenokārt – par piederību noteiktai vietai, tās iepazīšanu, iemīlēšanu un atbildību, par dzejnieku kā šamaņa pēcteci, par viņa vietu kopienā. Lasot rodas sajūta, ka tu klausies gudrā un labsirdīgā cilvēkā, ar kuru būtu ļoti patīkami vakarā pasēdēt virtuvē, dzerot tēju, runājoties un smejoties. Vienīgā problēma, ka mūsu bioreģioni atrodas tik tālu viens no otra, bet te var līdzēt Youtube.

Snaiders ir autors, ko nevar nepieminēt angliski rakstoši literatūrzinātnieki, runājot par ekodzeju (ecopoetry). Viņu lielā mērā ir ietekmējusi indiāņu kultūra, bet, kā apgalvo Snaiders, nav svarīgi, kāda ir tava ādas krāsa, svarīgas ir tavas attiecības ar zemi. Ja cilvēks jūtas piederīgs kādai vietai, iepazīst to, zina, kādi ir tās augi, dzīvnieki un minerāli, cenšas atrast labāko veidu, kā dzīvot gudri un saudzīgi, tā, lai pēc tūkstošiem gadu tur varētu dzīvot viņa pēcnācēji, – tādā gadījumā cilvēks domā kā iedzimtais.
Tā kā par indiāni tomēr ir jāpiedzimst, Snaiders, kas bija „sācis apjaust, ka varbūt no ceļa nogājusi ir visa rietumu kultūra, nevis tikai kapitālisms; ka mūsu kultūras tradīcijā ir zināmas pašiznīcināšanās tieksmes” un kas bija uzzinājis, ka Japānā joprojām ir dzīvas budistu tradīcijas, devās turp. Jau kādus 60 gadus viņš ir praktizējošs budists, tomēr – vai tāpēc – ne bez skepses.

Izrādās, viena no „Pasaules reliģiju” galvenajām funkcijām ir lielākā vai mazākā mērā uzturēt vai pastiprināt sabiedrību, kurā tās darbojas. Pat tās, kas par savu uzdevumu sauc cilvēku atbrīvošanu no ilūzijām, ir atklājušas, ka nepieciešami kompromisi, lai to mazā subkultūra nezaudētu ēkas un zemes, par kurām neliek maksāt nodokļus, un lai sabiedrība tām atļautu pastāvēt kādā kaktiņā. Tāpēc arī klosteros ir celibāts. Ja tur dzimtu bērni, viņi kļūtu par cilti. Cilts būtu vairāk ieinteresēta sabiedrības pārveidošanā, tā patiešām būtu kā dadzis acī. Ja tā nav sangha, kur valda celibāts, tādā gadījumā tā ir alternatīva sabiedrībai, alternatīva, kas var būt pārāk bīstama.

Un vēl:

Amerikāņiem ir pieejams ūdeņainu ideju lielveikals, tās ir atšķaidītas un saldinātas tieši tāpat kā viņu pārtika. [..] Viena neveselīga parādība Amerikā ir tā, ka vesela civilizācija cenšas nestrādāt – īpaši uz to uzķeras jaunatne. Mēģinot izvairīties no darba, notiek trīskārša atsvešināšanās: pirmkārt, tu mēģini no ārpuses iegūt enerģijas avotus vai resursus, kas to paveiktu tavā vietā; otrkārt, tu vairs nezini, ko var paveikt tavs ķermenis, no kurienes rodas ēdiens un ūdens; treškārt, tu zaudē spēju strādājot atklāt prāta un ķermeņa vienotību.
Amerikāņiem, kas devušies pa garīguma taku, milzīgu problēmu rada tas, ka viņi to dara ar galvu, nevis rumpi. Pat ja viņi to dara ar galvu un rumpi, tas notiek ērtos apstākļos, kur ēdienu pienes uz paplātes.

Sarunu grāmata mazāk izglīto, lai gan šo to par 20. gs. amerikāņu dzejas virtuvi un citiem jautājumiem var izlasīt, tā vairāk atgādina jau zināmo (ir taču pagājis jau krietns laiks, zaļais dzīvesveids ir padarīts par obligātu modes tendenci, tikai, jā, atšķaidīts un saldināts) – tā, ka rodas vēlme dzīvot mazliet citādi.
Snaidera paaudze esot atklājusi, ka dzejniekam nav jābūt nesaprastam. Ja tev ir ko teikt, klausītāji atradīsies.
Grāmatu var pašķirstīt Gūglē, pāris Snaidera dzejoļus internetā var lasīt arī latviski “Jaunajā Gaitā”.