Jūnija plāni

Lai gan no septiņām maija grāmatām izlasīju tikai divas un trešo vēl lasu, tomēr man vēl aizvien patīk izvēlēties lasāmās grāmatas — kā bibliotēkā, kas beidzot ir atvērta, — un salikt kaudzītē, kas ir kā tāds maziņš plauktiņš, kurā ielūkoties pašai un citiem. Mācos no kļūdām, šoreiz esmu izvēlējusies mazāku skaitu. Citos mēnešos pāri palikušās arī stāv un gaida savu kārtu, tāpēc iespējams, ka ne pārāk tālā nākotnē dažos vārdos parunāšu arī par daļu no tām.

Maijā izlasīju, lūk, ko vēl:

Fernando Clemot. El golfo de los Poetas. (2009.) Pirkta otrā Barselonas anarhistu grāmatnīcā. Autoram ir ļoti bagātīgs vārdu krājums, man tāds nav, varbūt tāpēc es labprātāk lasu detektīvromānus, kas nepretendē uz augsto mākslu. Ja būtu meklējusi visus nezināmos vārdus vārdnīcā un tos pierakstījusi, noteikti būtu paplašinājusi savu vokabulāru, taču tādā gadījumā es vēl būtu labi ja pusē. Romāns vēsta par padzīvojuša, īstermiņa atmiņu zaudējuša rakstnieka vizīti Itālijā, vietā, kur viņš reiz mīlēja sievieti, kas tagad visu laiku aizņem viņa prātu, lai gan sieviešu, vīriešu, tāpat arī alkohola un narkotiku viņam nekad nav trūcis. Rakstnieks mēģina noskaidrot, kas īsti tur notika pirms daudziem gadiem, un uzzina vairāk, nekā viņam būtu labpaticis. Taču viņa ciešanas mani atstāja vienaldzīgu, lai gan romāns ir ticis gana augstu novērtēts.

Delia Sherman. Young Woman in a Garden. (2014.) Daudzu gadu laikā tapušu fantāzijas stāstu krājums. Gandrīz katrs stāsts atšķiras no iepriekšējā gan ar balsi, gan darbības vietu, spoku stāstam seko stīmpanks, tad nāk mūslaiku raganas, tad Ņūorleānas mūziku un dejošanu mīlošie vilkači, nogrimuši kuģi, papīra golemi, īstas angļu fejas un nāras. Stāsti ir atzīstami nostrādāti un progresīvi, pasaule vienmēr ir attēlota pārliecinoši, tomēr man pietrūka spraigākas darbības un pārsteigumu, bija ļoti viegli nojaust, kā viss beigsies.

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

• Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
• Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
• Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
• Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
• Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
• Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
• Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
• Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
• Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
• Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.

Neredzamās pilsētas

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulk. Dace Meiere, il. Elīna Brasliņa. R.: Neputns, 2017. (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972.) 142 lpp.

It kā vēl neesmu tik veca, taču tā stunda jau ir situsi. Ir pienākusi mana kārta sūdzēties par pārāk sīkajiem un blāvajiem burtiem, kas apvienojumā ar slīprakstu lasīšanu padarīja par mocībām. Šis ir viens iemesls, kāpēc, ja kādreiz sadomāšu pārlasīt Kalvīno, es ķeršos pie barona, kurš dzīvoja kokos, nevis – par spīti ilustrācijām – pie sieviešu vārdos nosaukto pilsētu aprakstiem. Cits iemesls tam būs vēl vienkāršāks – mazāk eksperimentālais barons man patika vairāk. Tas, protams, nenozīmē, ka no lasāmo grāmatu saraksta, kas, starp citu, ir garāks nekā visu diženā ceļotāja Marko Polo apmeklēto pilsētu uzskaite, būtu izslēgusi otru slaveno Kalvīno eksperimentālo gabalu par ceļinieku ziemas naktī.
Tātad ir ceļotājs, kurš aizrāvies ar pilsētu īpatnību uzmeklēšanu, un ir varens hans, kam visas šīs neredzētās pilsētas aprakstīt, vārdos vai zīmēs. Lai viņš zina, kāda ir viņa nepārskatāmā impērija. Un visus manus iebildumus pret pilsētām, piemēram to, ka tās visas, lai cik dažādi aspekti būtu aplūkoti, izklausās stipri līdzīgas. Un ceļotājs nesaka: tas tāpēc, ka tu lasi pārāk lieliem gabaliem uzreiz, vajag pa bišķītim, kā to man norādītu jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, nē, viņš piekrīt un domās atgriežas pie tās pilsētas, kas viņam nosaka visas pārējās, pie Venēcijas, kurā es neesmu bijusi, bet zināmu ietekmi gan jau ka vienalga varu saskatīt. Jo par Venēciju mēs visi esam dzirdējuši.
Varbūt pilsētu apraksti ir tikai tāda dekorācija Marko Polo un Hubilaja filosofiskajām sarunām un klusēšanai. Bet varbūt gluži otrādi.
“Manā prātā joprojām glabājas daudz pilsētu, ko neesmu redzējis un nekad neredzēšu, tie ir nosaukumi, kas nes līdzi kādu tēlu vai fragmentu, vai zibsni, vai iedomu ainu: Getullija, Odile, Eifrāzija, Margara. Arī pilsēta augstu virs līča vēl aizvien ir turpat – ar savu noslēgto laukumu, kam pašā vidū ir aka -, taču šo pilsētu es vairs nespēju nosaukt kādā vārdā, nedz arī atceros, kā varēju tai piedēvēt vārdu, kas nozīmē pavisam ko citu.”
Šī man bija Ziemassvētku dāvana no Sibillas.

Žurku ķēniņš

China Miéville. King Rat. Il. Mark Moran. London: Macmillan, 1998. 333 pp.

  Pēdējā laikā es gribu, lai grāmatu varētu izlasīt vienā piegājienā. Pievienojoties vēl tādām prasībām kā “fantastiku” un “papīrā”, nedēļas nogalē izvēle bija grūta. Beigās nācās samierināties, ka to nedz izdevās izlasīt vienā vakarā, nedz arī tā bija fantastika, lai gan šausmu romāns, kā atcerējos dzirdējusi, manuprāt, arī ne. Tāda patumša urbānā fantāzija no tiem laikiem, kad tas vēl nenozīmēja romantiku.
 Jebšu Mjevilu es nevilcinādamās pieskaitītu pie saviem iemīļotākajiem autoriem, tas nenozīmē, ka esmu visu lasījusi, vēl vairāk, ka esmu lasījusi visu, kas man stāv mājās. Zin kā, gan trūcīgākiem laikiem jāpietaupa, gan viss kas cits uzmanību novērš, un galu galā – mīlai takš pierādījumus un pamatojumu nevajag jeb ja patīk, tad arī šķiet skaists. Nu tā kaut kā.
 Nu, un pirmā grāmata, tas vispār ir bīstami.
 Jā, zinot, kas nāca pēc tam, šis ir tāds debijas romāns, kam jātiek pāri, lai kļūtu par satriecošu rakstnieku (un vai dieniņ, cik tas jau ir bijis sen). Šeit elpa neaizraujas, tomēr var jau redzēt, kas ar autoru notiks tālāk: te ir gan plašs vārdu krājums (tas vēl būtu sīkums, bet atskaņu slengs un dīvaini dialekti panāca, ka vietām es tikai nojautu, nevis sapratu, kas īsti tur rakstīts), gan politiskā nostāja pieminēta, gan šerminošs briesmonis, gan sajūtama telpa (vēl pirms tam Mjevils ir strādājis par ilustratoru un komiksu mākslinieku, varbūt no tā viņam arhitektoniskā domāšana), gan citi vēlāk izmantoti sīkumi. Tomēr īsti dīvains viņš vēl nav.
Patiesībā grāmata ir izdevusies pietiekami laba, tikai tas nav tas, ko šodien gaidām no autora.
 Notiek tā: Solu no rīta pamodina skaļi klauvējieni pie durvīm. Tā izrādās policija, jo Sola tēvs guļ zālē daudzus stāvus zemāk, loga stikla lausku ieskauts. Ir skaidrs, ka izmeklētājam aizdomās turamais jau ir rokā. Bet tad kāds dīvains tēls ienāk kamerā un caurcaurēm fantastiskā veidā izved Solu no iecirkņa. Tas ir žurku ķēniņš, kas atklāj jaunietim dažus pārsteidzošus faktus par viņa izcelšanos. Sols ir izglābts no cietuma, bet tajā Londonā, ko līdz šim bija pazinis, atgriezties vairs nevar. Labi, ka vēl ir otra, tā, kas pieder žurkām (lasot labāk neēst). Vai varbūt ne pārāk labi, jo ne jau nesavtīgu iemeslu vadīts nāca viņa pestītājs. Un, kur žurkas, tur žurku ķērājs, tas ar stabuli rokās, kam viens pīpis, ko aizvest sev līdzi, žurkas, bērnus vai, teiksim, zirnekļus. Un ķērājam uz žurku ķēniņu jau sen ir zobs.
 Kaut arī, sākot lasīt, man nebija ne jausmas, kas īsti grāmatā notiks, bija kaut kas, kas mani patiešām pārsteidza. Mūzika. Šis izrādījās dramendbeisa romāns (jā, Mjevila, nevis Džefa Nūna sacerēts), turklāt Čaina ļoti izteiksmīgi apraksta mūziku. Gluži grūvēt līdzi negribējās, bet nostalģija pārņēma gan.
 Read Harder 2. (debijas romāns) un 12. (fantāzijas romāns) punkts.

Spoklīgava

Yangsze Choo. The Ghost Bride. Il.: Mumtaz Mustafa, Vanessa Ho. New York: William Morrow, 2013. 368 pp.

    Tā nu sanāca, ka man steidzīgi vajadzēja izlasīt kāda Dienvidaustrumāzijas rakstnieka vēsturisku romānu, kura darbība risinātos pirms 1900. gada. Pateicoties labajiem cilvēkiem, kas izgudroja internetu, gūgli, ievilka kabeļus, nodevās sarakstu veidošanai utt., atradu lapu, kurā bija Dienvidaustrumāzijai veltīto vēsturisko romānu uzskatījums, kopā kādi desmit, un daļa no tiem rietumu rakstnieku un/vai stāsti par pagājušo gadsimtu. No atlikušajiem izvēlējos šo. Uzskatīšu, ka Read Harder izaicinājuma 14. un 15. punkts ir izpildīts, lai gan autore dzimto Malaiziju, cik noprotams, atstājusi jau bērnībā un tagad dzīvo ASV, un jebkurā citā reizē ar to vien, ka romāna darbība notiek Malaizijā 1893. gadā man šķistu par maz, lai to nosauktu par vēsturisku.
    Ja tā ir krāpšanās, es par to samaksāju, jo drīz vien man radās vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Autore ir izvēlējusies rakstīt pirmajā personā, par vēstītāju izmantojot jaunu meiteni, kam grāmatai pa vidu paliek astoņpadsmit gadi, akurāt pie vīra izdodamais vecums, bet kādam vajadzēja viņai pateikt, ka tā nav laba doma, jo īpaši cilvēkam, kas sirgst ar visa izskaidrošanas kaiti. Vai vismaz vajadzēja sākumā ieviest kādu marsieti vai amerikāni, kam jaunā daiļava Li Lana to visu stāstītu, citādi meitenes samākslotais runasveids var nokaitināt jau pirmajās lappusēs. Turklāt mani nepameta sajūta, ka viņas tēls ir izdomāts, rūpējoties nevis par vēsturisko atbilstību, bet gan par mūsdienu priekšstatiem, kādai jābūt varonei: izšūt lāgā nav iemācījusies, tā vietā lasa grāmatas, nu, un domā arī kaut kā dikti mūsdienīgi. Protams, man nav ne jausmas, kas tur toreiz patiesībā bija tipisks vai vismaz iespējams, bet tā sajūta sabojāja vēsturiskā romāna lasīšanu.
    Necik daudz 19. gs. beigu nemaz arī grāmatā nebija, jo jau pirmajā teikumā tēvs piedāvā kļūt par līgavu garam, proti, turīga drauga nesen mirušajam dēlam. Meitene ir bārene, pirms kādiem trīspadsmit četrpadsmit gadiem ģimene saslima ar bakām, māte nomira, bet tēvs palika ar rētu izkropļotu seju un tieksmi gremdēties skumjās atmiņās un opija dūmos. Bizness ir aizgājis pa burbuli, palikuši tikai trīs kalpotāji un daudz parādu.
    Li Lana ar mironi precēties un visu mūžu atraitnēs nodzīvot negrib, bet citu līgavaini tik viegli neatrast, to vajadzēja darīt agrāk. Un tad mirušais kavalieris viņai sāk rādīties sapņos, bet meitene satiek citu vīrieti, viņa brālēnu, kas liekas daudz tīkamāks. Sākas romantiskā līnija. Rēgs apgalvo, ka brālēns esot viņu noslepkavojis. Sākas detektīvlīnija.
    Tad viņa pārdozē bezmurgu miegazāles un pati nokļūst garu pasaulē, kur izmanto izdevību beidzot iziet laukā bez pavadoņiem un mēģina noskaidrot, vai viņas mīļotais ir vainīgs brālēna nāvē un kā no tā brālēna tikt vaļā. Tā arī ir interesantākā grāmatas daļa, nevis detektīvintrigas dēļ, jo no meitenes nekāda labā izmeklētāja vai spiedze nesanāk, viņa ļauj straumei sevi nest un paļaujas uz to, ka satiks īstās personas īstajā vietā un laikā, bet gan Malajas ķīniešu pēcnāves dzīves aprakstu dēļ. Šī pasaule ir uzbūvēta pamatīgi, ar visiem dēmoniem, pūķiem, elles tiesnešiem, papīra namiem un kalpiem, mirušo naudu (lūk, tā kādam ir bijusi spoža biznesa ideja: iestāstīt ļaudīm, ka mirušajiem, kas gaida uz atdzimšanu vai paradīzi, vajag naudu un mantas, kas dzīvajiem regulāri jāziedo, sadedzinot par pavisam īstām monētām pirktus papīrīšus), badīgiem rēgiem, spokiem, kas jaucas dzīvo likteņos un visu pārējo. Būtu sanācis kārtīgs stāsts, bet autore diemžēl ir izvēlējusies uzrakstīt romānu.
    No otras puses, neko līdzīgu es nebiju lasījusi, tāpēc, ja interesē neierasta fantāzija vai austrumu mitoloģija, atliek tikai sagatavoties pusaudžu romānam (izdevēji to nesauc nedz par young adult, nedz fantasy) un meklēt to rokā.

Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)