Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

• Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
• Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
• Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
• Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
• Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
• Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
• Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
• Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
• Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
• Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.

Meža meitas

Sanita Reinsone. Meža meitas. Il.: Jānis Esītis. Pēcvārds: Inese Dreimane. R.: Dienas Grāmata, 2015. 364 lpp.

    Šī bija grāmata, kuru nopirku, acis nepamirkšķinājusi, bet lasīt man bija bail. Ticiet vai ne, bet karš, bombardēšana un bēgšana no fašistiem man ir tipiski nakts murgu temati, par to vēl dienā domāt es patiesi negribu, pat ja jābēg no čekistiem. Atliku un atliku par spīti tam, ka man pat autores ieraksts ir grāmatā, jo biju uz tās atvēršanu. Un otrreiz es nez vai kādreiz lasīšu, jo bija smagi.
    Tiesa, vismaz uzreiz bija skaidrs, ka galvenās varones – viņu ir 12 – izdzīvos. Dzīve gan visām bija sagandēta, un lielākā daļa pēc partizānu gaitām mežā dabūja to, no kā baidoties, tai mežā vispār iegāja – izsūtījumu. Kā vienai no viņām sanāca – par piecām dienām piesprieda divdesmit piecus gadus. Un vispār es lielā mērā grāmatā izlasīju par tolaika partizānu kara bezjēdzīgumu, kad tu dienām sēdi bunkurā, un gaidi, kad angļi nāks atbrīvot Latviju. Godīgi sakot, tagad tas šķiet diezgan absurdi, iedomājoties, ka tikko bija beidzies 2. pasaules karš. Tā nu kāds ies ar uzvarētāju cīkstēties, kad pašiem viss ir slikti, bet vismaz kara vairs nav. Bet man jau viegli tagad te spriedelēt.
    Pierakstītājai ir labi izdevies ne tikai pierunāt sievietes uz stāstīšanu (man gan būtu gribējies vairāk praktiskas lietas uzzināt, kā viņi tur kaut vai ar higiēnu tika galā, par bērnu ieņemšanu un dzimšanu nemaz nerunājot, bet skaidrs, ka vecās sievas par to īpaši gatavas runāt nebija), bet arī saglabāt tekstā viņu balsi, stila īpatnības, neko pārlieku nenogludinot. Tas vēl jo svarīgāk tāpēc, ka notikumu gaita visos gadījumos ir diezgan līdzīga. Kā lasītājai man būtu gribējies mazāk stāstu, bet izvērstākus un pamatīgākus. Bet tā jau būtu cita veida grāmata. Kā cilvēkam man ir skaidrs, ka ikvienai no stāstītājām ir bijis svarīgs gan publiskas atcerēšanās, gan grāmatā ierakstīšanas akts kā beidzot kaut kas pozitīvs pēc bieži vien kaunā par savu sodāmību nodzīvotiem gadiem, kad jebkurš uz tevi varēja parādīt ar pirkstu. Viena no viņām ir dzīvojusi man tuvumā, varbūt
esmu kādreiz uz ielas redzējusi. Dīvaina tā dzīve.
    Read Harder 14. punkts – grāmata par karu.

Vasaras suņi

Josa Fructuoso. Perros de verano. Il.: Nieves Guerra. Barcelona – Madrid: Egales, 2014. 353 pp.

 Pirms kāda laika skatījos ierakstus no, šķiet, Kadisas universitātē notikušās konferences par literatūras tirgu (ļoti interesanti, bet spāniski), kurā kāds pieminēja, ka Spānijā ik dienu iznākot 12 jaunas spāniski sarakstītas grāmatas. Skaidrs, ka aptvert to visu viens cilvēks nav spējīgs. Atliek vienīgi vai nu lasīt bestsellerus, paļauties uz laimīgu gadījumu vai, lai redzētu, kas spāņu literatūru gaida nākotnē, doties uz mazajām grāmatnīcām, kurās pārdod mazo apgādu izdevumus. Perros de verano nopirku vienā no divām Barselonas geju, lezbiešu utt. grāmatnīcām (otrā, kas atrodas īstā geju rajonā, netiku iekšā, jo tur bija pusdienas pārtraukums) pēc pārdevējas ieteikuma: “Tev patiks”.
 Sākot lasīt, kādu brīdi par to nebiju tik pārliecināta, bet beigās pārdevējai tomēr izrādījās taisnība. Man patika.
 Romānā stāstīts par jaunu meiteni no Mursijas, kas izaugusi pārliecinātu republikāņu ģimenē. Vecāki viņai allaž mācījuši domāt patstāvīgi, nepakļauties ne kungam, ne dievam un iegūt izglītību, lai varētu dzīvot neatkarīgi. Marina iestājas Barselonas universitātē filosofos un uzsāk rosīgu sabiedrisko dzīvi. Viss būtu ideāli, ja vien nenotiktu Franko diktatūras laikā. Pēc pirmā kursa viņai pasaka: mums pietiek pašiem savu revolucionāru un vispār, tagad tevi neuzņems arī nekur citur.
 Labi, ka turpat blakus ir brīvības un sapņu zeme Francija, kur tikko piedzīvots 1968. gads un atšķirībā no Madrides universitātes, kur visa filosofija ir apstājusies pie reliģijas un obligātās politiskās audzināšanas, Parīzē var prātot, iet uz to augstskolu, kurā pasniedz Sarts, vai to, kurā Fuko, bet komunistu laikraksta svētkos uzstājas Rafaels Alberti un Pink Floid. Marina aizbrauc uz Parīzi, tiek silti jo silti uzņemta spāņu ģimenē, iemīlas un noskaidro savu seksuālo identitāti, kas galīgi nepatīk mīļotās mātei, un ar salauztu sirdi dzīvo un mīl tālāk.
 Autores rakstības stils ir diezgan neviendabīgs, sākumā, laikmeta un Marinas bērnības ainas iezīmējot, viņa diezgan sausi izklāsta politiskās dzīves notikumus vai vecāku uzskatus, kuru rezultātā meita izauga tāda un šitāda. Fruktuoso neliekas ne zinis par angliski rakstošo svēto bausli “rādi, nevis stāsti”, un man tas likās atsvaidzinoši un jauki. Bet tad pēkšņi, Marinas dzīvē parādoties romantikai, izmainījās arī vēstījuma maniere: īsta daiļliteratūra, ko vēlāk atkal pārtrauca hronikas atkāpes.
 Pat nerunājot par to, ka visvairāk man patika tieši vēsturiskā nosliece (un man vispār ir diezgan atturīga attieksme pret vēsturiskiem romāniem), līdz šim neredzētais skatiens uz spāņu literatūrā daudz apcerēto Franko laiku, emigrantu kopienas attēlojums (paši francūži gandrīz nemaz neparādās, bet, kad uzrodas, runā franciski), izrādījās, ka biju noilgojusies pēc grāmatas, kuras varoņi interesētos ne tikai par sevi vai mākslu, bet arī par to, kas notiek apkārt, un pat uzskatītu par savu pienākumu iejaukties un mēģināt mainīt to, kas nešķiet pareizs. Pēc cilvēkiem, kas ir politiski dzīvnieki.
 Read Harder 2. (debijas romāns) un 5. (imigranta stāsts) punkts.

Madride, 1936

Eduardo Mendoza. Riña de gatos. Madrid 1936. Barcelona: Planeta, 2010. 432 lpp.

 Tā nu ir sanācis, ka Mendosa šobrīd ir mans spāniski visvairāk lasītais autors. Šī ir trešā grāmata, pie tam tāda, ko par grāmatiņu nenosaukt, un nebūs pēdējā, kaut tāpēc vien, ka mājās stāv vēl viena, pašas pirkta. Un no tām trijām šī varētu būt tā, ar ko es citiem ieteiktu sākt, vismaz pieņemot, ka lasīta tā tiktu, teiksim, angļu tulkojumā, kur tā pārdēvēta par “Angli Madridē”, nevis gojisko “Kaķu plēšanos”. Kaut arī romāns ir visnotaļ spānisks, par vēsturi un politiku, un mākslu, kā jau redzams nosaukumā, turklāt lielais vairums tajā darbojošos personu patiešām dzīvoja un tā vai līdzīgi darbojās, man šķiet, ka lasītājam pietiek aptuveni nojaust, kas bija Hitlers, Musolīni un Franko, lai vēsturiskais fons lielas galvassāpes nesagādātu. No otras puses, kaut arī tikko uzskaitītie vārdi neko priecīgu nesola, Mendosa ir uzrakstījis spiegu komēdiju, kurā sajaukušās viņa nopietnās un farsu mīlošās noslieces. Protams, vienkāršu vēsturisko romānu cienītāji to varētu nesaprast.
 1936. gada pavasarī Madridē ierodas angļu mākslas vēsturnieks Entonijs Vaitlends. Viņa specializācija ir spāņu glezniecība un lielā mīlestība – Velaskess. Uz Madridi viņš ir uzaicināts, lai novērtētu kāda aristokrāta gleznu kolekciju, kas zina, varbūt kāda ir pietiekami vērtīga, lai to varētu nelegāli pārdot ārzemēs un pamest Otro Republiku, kur dzīve nav diez cik mierīga. Anglis ir caurcaurēm apolitisks, viņu interesē tikai māksla, sievietes, dzēriens un ēdiens, bet ar šīm interesēm un, iespējams, veselā saprāta trūkumu pietiek, lai viņš nepārtraukti kaut kur iekultos, jo vairāk tāpēc, ka viņa gaitas pieskata vesela virkne ļaužu, kam par politiku ir krietni lielāka interese (es teiktu, ka nojausma, ja vien Lielbritānijas vēstniecības darbinieki tik aizkustinoši nerunātu par Hitlera gandrīz vai pūkainumu), proti, jau piesauktā vēstniecība, Spānijas policija, falangisti, pat VDK aģents Koļa. Visiem viņiem ir plāni, kuros paredzēta vieta arī Vaitlendam.

Francisco de Goya. “Gatos Riñendo” (1786-1787).

  Bet viņš tikmēr aizrautīgi stāsta par Velaskesu, iemīlas, pazaudē ne tikai galvu, bet arī maku un dokumentus, apmeklē nelegālus mītiņus, gandrīz iedraudzējas ar jaunajiem spāņu fašistiem, kuri šeit ir parādīti ļoti cilvēcīgi, gandrīz tiek pie bērna, gandrīz tiek nogalināts… Grāmatas varoņi, jo īpaši galvenais, uzvedas dīvaini, situācijas ir neticamas, pārspīlētas, absurdas, bet aiz tā visa slēpjas skumjas, jo es taču zinu, kā tas viss turpināsies, kad grāmata beigsies. Viņi nezina.
 Bet anglim galvenais ir jautājums, vai viņam ir izdevies uziet līdz šim nezināmu Velaskesa gleznu un tādējādi uzveikt savu bijušo skolotāju, ar kuru viņi tagad arī plēšas kā runči martā. Tāpēc bez visa cita grāmata var arī mudināt pārdomāt to, cik lielā mērā mākslas darba vērtību nosaka autora vārds.

Lasu: What I talk about when I talk about the TBR.
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

Perversās baudas vēsture

Julie Peakman. The Pleasure’s All Mine: A History of Perverse Sex. London: Reaktion Books, 2013. 352 pp.

“Viena cilvēka perversija ir cita cilvēka normālums.”  Proti, lielākā daļa seksuālu darbību reiz ir tikušas pasludinātas par nenormālām, turklāt tik perversām, ka tās pelnījušas smagu sodu. Kā nekā vēl joprojām ir valstis, kurās gejus un neuzticīgas sievietes nomētā ar akmeņiem, jo viņi, gluži tāpat kā kristīgajā pasaulē pirms seksoloģijas un visādu jaunu vārdu izgudrošanas, ir grēcinieki.
 Šai sakarā varu piebilst, ka vārdus “heteroseksualitāte” un “homoseksualitāte” esot izdomājis austroungāru dzejnieks un tulkotājs Karls Marija Kertbenijs (Karl Maria Kertbeny) 1869. gadā, turklāt pirmais jēdziens vēl 1901. g. izdotajā “Dorland’s Medical Dictionary” nozīmējis nenormālu, perversu seksuālo apetīti attiecībā uz pretējo dzimumu, kas tajā laikā un vietā kārtējo reizi ietvēra gandrīz visu, kas netika darīts ar mērķi ieņemt bērnu. Tāpēc autore, vēsturniece, kas specializējusies seksa, porno un perversiju jomā, sāk tieši ar vienkāršo heteroaktu bez īpašām piedevām. Tiesa gan, pirms tam viņa ievadā atrunājās, ka informācijas esot pārāk daudz, lai viņa pievērstos arī citām pasaules daļām, ne tikai Rietumeiropai un ASV, turklāt Austrumu perversijas paverot vēl pavisam citu dimensiju, kas esot atsevišķas grāmatas vērta.
 Es, protams, domāju, ka tas ir valodas jautājums, un jā, varēja jau nu pavērt lasītājam skatu uz kaut ko nezināmāku, bet no otras puses, grāmata jau tāpat ir sanākusi bieza. Tajā ir arī daudz ilustrāciju, lielākoties pasenu attēlu, no kuriem var saprast, ka pornogrāfija nemainās, jo seno romiešu vai de Sada grāmatu ilustrācijās attēlotās situācijas tādas pašas vien ir kā mūsdienās, mainās tikai frizūras un par seksīgu uzskatītas auguma aprises.
 Jā, autore tātad ir vēsturniece un lasītāju iepazīstina ar avotos atrastajiem faktiem, kurus retu reizi komentē, bet nesacer stāstus. Es grāmatu nesauktu par sausu, taču varu iedomāties, ka citiem cilvēkiem tā varētu tāda šķist. Vienmēr gan var vienkārši aplūkot bildītes, ja negribas uzzināt kaut ko jaunu, piemēram, ka sengrieķi reti praktizēja misionāra pozu, viņiem labāk patika, ja sieviete sēdēja vīrietim klēpī vai bija pagriezusi muguru, savukārt vīriešu starpā ierasts bija intercrural sekss, no latīņu crura (kājas), tātad ciskālais sekss. Allažiņ var iemācīties kādu jaunu vārdu. Vai faktu. Piemēram, Anglijā izšķirties bija gandrīz neiespējami līdz pat 1857. g., un tur zēla un plauka tirgošanās ar sievām. Vīrs vienkārši aizveda sievu uz tirgu un pārdeva tam, kurš solīja lielāku samaksu. Reizēm viss jau bija iepriekš sarunāts un sieva nokļuva sava jaunā mīļotā rokās. Un labi, ka tā, jo, kā mācīja persiešu ārsts Al-Razi (865–925), nepiepildītas mīlestības dēļ pasliktinās redze, iekrīt acis, mēle izžūst, āda sāk pūžņot. Uz sejas, kakla un muguras var parādīties tādi kā suņa kodumi, un kurš viņu vairs mīlēs? Nabaga cietējs pārvērtīsies vilkacī un naktīs klīdīs pa kapsētām, līdz sajuks prātā vai nomirs.
 Labākās zāles pret melanholiju ir dzimumakts (sena grieķu gudrība), bet, ja tas nav iespējams, noderēja arī masturbācija — līdz tam brīdim, kad atnāca vīri, kas paziņoja, ka tas ir grēks, vēl smagāks grēks par laulības pārkāpšanu, teica Akvīns Toms, tā ir slepkavība, jo šādi tiek iznīcināta sēkla, kas domāta jaunu cilvēku radīšanai. Es domāju, ka šo jautājumu Saeima ir nekrietni pametusi novārtā un ir pēdējais laiks sasaukt kādas komisijas sēdi. Te gan jāsaka, par masturbēšanu nāvessods Eiropā nav ticis piespriests, ir tikai pārgrieztas paceles cīpslas. Sievietes, savukārt, tā var kļūt histēriskas un nekontrolējamas, sajukt prātā, klitors var tā izstiepties garumā, ka sieviete kļūst par lesbieti, bet, kā zināms, “fiziski un garīgi normālai un pienācīgi izglītotai sievietei gandrīz vai nemaz nepiemīt jutekliska iekāre” (Richard von Krafft-Ebing, 1840–1902). Vīriešus ar savu nevaldāmo tieksmi pēc miesas priekiem viņas noveda no ceļa Apgaismības laikmetā un, šķiet, mūsdienās arī, jo vismaz internetā netrūkst sieviešu, kas citām pārmet nespēju noturēt kājas kopā.
 Perversiju izpēte turpinās ar homoseksualitāti (18. gs. pirmajā pusē kāds Nīderlandes ciems zaudēja uzreiz 22 vīriešus un zēnus, kas šī iemesla dēļ tika sodīti ar nāvi), transvestītismu un transseksuālismu, sadomazohismu (starp citu, šīs kopienas pārstāvji mēdz niknoties, ka “Greja 50 nokrāsās” attēlotājām varmācīgajām attiecībām neesot nekā kopīga ar viņu uzvedības kodeksu), nekrofīliju (un Stendālu), pedofīliju, seksu ar dzīvniekiem, fetišismu, ekshibicionismu utt. Diemžēl lielā daļā aprakstīto gadījumu kāds cieš, vai nu tāpēc, ka ziņkārīgie kaimiņi ir pieķēruši grēkā un nosūdzējuši taisnajai tiesai (par lesbismu vien nepakāra, toties, ja mūķene bija izgrebusi koka dildo, ar ko iepriecēt savu draudzeni, tad gan viņu varēja rītausmā noslīcināt), vai arī tāpēc, ka savas seksuālās vēlmes kāds apmierina uz citu rēķina. Reizēm mīla nav nekāda mīla, tikai sarauj tevi gabalos.

Lasu: http://www.theguardian.com/books/2015/feb/14/saturday-poem-041-by-iain-banks
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

Jūdi ar zobeniem

Michael Chabon. Gentlemen of the Road. Il. Gary Gianni. New York: Ballentine Books, 2008 (2007). 206 pp.

Par Maiklu Šeibonu biju dzirdējusi jau tik sen un tik daudz, ka, pirms simt gadiem ieraugot “Rozē” nocenotu šitento grāmatiņu, daudz nedomādama, ņēmu tik ciet. Pirms kādiem 99 gadiem es to iesāku lasīt, bet kaut kā nepabeidzu, lai gan, kā tagad pārsteigta atklāju, biju tikusi ka tik ne līdz priekšpēdējai rindkopai. No tā, protams, var secināt, ka vai nu grāmata nav gaužām aizraujoša, vai arī es spēju saglabāt uzmanību ne ilgāk kā 33 sekundes. Vai arī zobenus vicinoši varoņi, kas iekļūst negribētos piedzīvojumos, nav sabiedrība, kurā es justos kā mājās vai pasakā. Vai arī es pārtraucu braukāt apkārt ar sabiedrisko transportu, kurā ļoti noder plānas, vieglas grāmatiņas.

Lai kā nu tur būtu, šoreiz grāmatu izlasīju līdz galam. Stāsts risinās ap 950. gadu Kaukāzā. Divi pēc miesasbūves, ādas krāsas, temperamenta utt. komiski atšķirīgi, toties vienai reliģijai piederoši un puslīdz vienu mērķi meklējoši džentlmeņi savā ceļā sastop un negribīgi piekrīt apsargāt hazāru princi, kas, kā izrādās, vēlas atriebt tēvocim savas ģimenes un kaujas ziloņu slepkavību un atgūt varu. Un tālāk kā jau vecmodīgā piedzīvojumu romānā, ko sarakstījis gluži mūsdienīgi domājošs rakstnieks “cilvēkiem ar grāmatām” 2007. gadā.

Ar uzmanības noturēšanu man noteikti ir problēmas, jo dažbrīd es lāgā nesapratu, kur un, galvenais, kādā veidā ir aizvirzījusies darbība. Ne tāpēc, ka Šeibons raksta diezgan puķainā stilā, bet gan tāpēc… Nu ja. Kā vēlāk uzzināju, grāmata vispirms tikusi turpinājumos publicēta laikrakstā, kā jau tas piedienas kārtīgam senlaiku romānam, tāpēc katrā no piecpadsmit nodaļām mēgināts izstāstīt puslīdz pašpietiekamu notikumu (man šķiet, es dīvaini izsakos) un starp tām gadās lēcieni. Varbūt tā jālasa tramvajā. Un katrai nodaļai ir sava melnbalta ilustrācija. Neesmu pārbaudījusi, bet izklausās ticams apgalvojums, ka ikvienā ir pieminēts un svarīgs arī zilonis, zirgs vai cepure.

Vispār es pieņemu, ka būtu vajadzējis sākt ar kādu no Šeibona slavenākajiem darbiem, bet lasāmo grāmatu kaudzē gaida viņa jaunākais romāns, kas ir daudz, daudz biezāks un pavisam par ko citu. Un bez ilustrācijām.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausos:

Melnā kaste

Amoss Ozs. Melnā kaste. Tulk. Ilmārs Zvirgzds, il. Aivars Plotka. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2000 (1987). 255 lpp. (קופסה שחורה
עמוס עוז).

  Pirms vairāk nekā gada es no Sibillas j-kdzes (hmm, hmm… nez kāpēc šķita, ka tā labi izklausās) virtuālā dāvanā saņēmu “Melno kasti“. Nu, un vēl filmu, ko diemžēl neesmu noskatījusies, bet, ja jau par to ierunājos, izrādās, ka jūtjūbē ir atrodams vecs itāļu kino, nu tur “Nakts portjē” vai Pazolīni. Vismaz spāniski. Zināmu sakaru ar “Melno kasti” arī var saskatīt, ja pacenšas.
  Piemēram, sarežģītas, bet vismaz šķietami nesaraujamas attiecības, kurās sekss ir nāvējošs ierocis. Jo “Melnajā kastē” varoņus, kas cits citam nepārtraukti raksta garas vai īsākas vēstules, kurās mēģina no saņēmēja kaut ko iegūt, lai gan ne vienmēr ir skaidrs, ko tieši, vieno ne tikai sarautas ģimenes saites un stipri atšķirīga reliģiski politiskā pārliecība, bet arī atmiņas un iedomas par seksu, kas bija, ir un varētu būt. Vispār viņi tur cits citu čakarē, kā vien varēdami, bet es sajutos diezgan pārsteigta, ka vairumam atsauksmju rakstītāju Ilanas šķirtais vīrs Aleks (bijušais armijnieks, tagad uz Rietumiem pārcēlies akadēmiķis, kas pēta reliģiskos fanātiķus) šķitis daudz nepatīkamāks par otro vīru Mišelu, kas reliģijas un patriotisma vārdā cenšas no Aleka izspiest visu viņa naudu. Un vēl kādā veidā!
  Vai es tagad saprotu Izraēlu? Nē, protams, tomēr zināmu priekšstatu par to, cik sarežģīti viņiem dzīvot tādā reliģijas pārņemtā sabiedrībā, gan var gūt. Vienīgi, ja nu kāds sadomās izlasīt grāmatu, to nav nemaz tik viegli sameklēt bibliotēkās, kaut arī tā krietnu laiku, šķiet, bija vienīgais mūsdienu Izraēlas literatūras darbs, turklāt vēl daudzveidīgā latviešu mēlē pārnests no paša ivrita.
  Starp citu, pavisam nesaistīti es nesen (khmm… pirms kāda mēneša) izlasīju (leišu tulkotu) interviju, kurā Ozs apgalvo, ka reizēm tikt nosauktam par nodevēju esot gods (saite uz tekstu angļu valodā).

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausījos: