Perversās baudas vēsture

Julie Peakman. The Pleasure’s All Mine: A History of Perverse Sex. London: Reaktion Books, 2013. 352 pp.

“Viena cilvēka perversija ir cita cilvēka normālums.”  Proti, lielākā daļa seksuālu darbību reiz ir tikušas pasludinātas par nenormālām, turklāt tik perversām, ka tās pelnījušas smagu sodu. Kā nekā vēl joprojām ir valstis, kurās gejus un neuzticīgas sievietes nomētā ar akmeņiem, jo viņi, gluži tāpat kā kristīgajā pasaulē pirms seksoloģijas un visādu jaunu vārdu izgudrošanas, ir grēcinieki.
 Šai sakarā varu piebilst, ka vārdus “heteroseksualitāte” un “homoseksualitāte” esot izdomājis austroungāru dzejnieks un tulkotājs Karls Marija Kertbenijs (Karl Maria Kertbeny) 1869. gadā, turklāt pirmais jēdziens vēl 1901. g. izdotajā “Dorland’s Medical Dictionary” nozīmējis nenormālu, perversu seksuālo apetīti attiecībā uz pretējo dzimumu, kas tajā laikā un vietā kārtējo reizi ietvēra gandrīz visu, kas netika darīts ar mērķi ieņemt bērnu. Tāpēc autore, vēsturniece, kas specializējusies seksa, porno un perversiju jomā, sāk tieši ar vienkāršo heteroaktu bez īpašām piedevām. Tiesa gan, pirms tam viņa ievadā atrunājās, ka informācijas esot pārāk daudz, lai viņa pievērstos arī citām pasaules daļām, ne tikai Rietumeiropai un ASV, turklāt Austrumu perversijas paverot vēl pavisam citu dimensiju, kas esot atsevišķas grāmatas vērta.
 Es, protams, domāju, ka tas ir valodas jautājums, un jā, varēja jau nu pavērt lasītājam skatu uz kaut ko nezināmāku, bet no otras puses, grāmata jau tāpat ir sanākusi bieza. Tajā ir arī daudz ilustrāciju, lielākoties pasenu attēlu, no kuriem var saprast, ka pornogrāfija nemainās, jo seno romiešu vai de Sada grāmatu ilustrācijās attēlotās situācijas tādas pašas vien ir kā mūsdienās, mainās tikai frizūras un par seksīgu uzskatītas auguma aprises.
 Jā, autore tātad ir vēsturniece un lasītāju iepazīstina ar avotos atrastajiem faktiem, kurus retu reizi komentē, bet nesacer stāstus. Es grāmatu nesauktu par sausu, taču varu iedomāties, ka citiem cilvēkiem tā varētu tāda šķist. Vienmēr gan var vienkārši aplūkot bildītes, ja negribas uzzināt kaut ko jaunu, piemēram, ka sengrieķi reti praktizēja misionāra pozu, viņiem labāk patika, ja sieviete sēdēja vīrietim klēpī vai bija pagriezusi muguru, savukārt vīriešu starpā ierasts bija intercrural sekss, no latīņu crura (kājas), tātad ciskālais sekss. Allažiņ var iemācīties kādu jaunu vārdu. Vai faktu. Piemēram, Anglijā izšķirties bija gandrīz neiespējami līdz pat 1857. g., un tur zēla un plauka tirgošanās ar sievām. Vīrs vienkārši aizveda sievu uz tirgu un pārdeva tam, kurš solīja lielāku samaksu. Reizēm viss jau bija iepriekš sarunāts un sieva nokļuva sava jaunā mīļotā rokās. Un labi, ka tā, jo, kā mācīja persiešu ārsts Al-Razi (865–925), nepiepildītas mīlestības dēļ pasliktinās redze, iekrīt acis, mēle izžūst, āda sāk pūžņot. Uz sejas, kakla un muguras var parādīties tādi kā suņa kodumi, un kurš viņu vairs mīlēs? Nabaga cietējs pārvērtīsies vilkacī un naktīs klīdīs pa kapsētām, līdz sajuks prātā vai nomirs.
 Labākās zāles pret melanholiju ir dzimumakts (sena grieķu gudrība), bet, ja tas nav iespējams, noderēja arī masturbācija — līdz tam brīdim, kad atnāca vīri, kas paziņoja, ka tas ir grēks, vēl smagāks grēks par laulības pārkāpšanu, teica Akvīns Toms, tā ir slepkavība, jo šādi tiek iznīcināta sēkla, kas domāta jaunu cilvēku radīšanai. Es domāju, ka šo jautājumu Saeima ir nekrietni pametusi novārtā un ir pēdējais laiks sasaukt kādas komisijas sēdi. Te gan jāsaka, par masturbēšanu nāvessods Eiropā nav ticis piespriests, ir tikai pārgrieztas paceles cīpslas. Sievietes, savukārt, tā var kļūt histēriskas un nekontrolējamas, sajukt prātā, klitors var tā izstiepties garumā, ka sieviete kļūst par lesbieti, bet, kā zināms, “fiziski un garīgi normālai un pienācīgi izglītotai sievietei gandrīz vai nemaz nepiemīt jutekliska iekāre” (Richard von Krafft-Ebing, 1840–1902). Vīriešus ar savu nevaldāmo tieksmi pēc miesas priekiem viņas noveda no ceļa Apgaismības laikmetā un, šķiet, mūsdienās arī, jo vismaz internetā netrūkst sieviešu, kas citām pārmet nespēju noturēt kājas kopā.
 Perversiju izpēte turpinās ar homoseksualitāti (18. gs. pirmajā pusē kāds Nīderlandes ciems zaudēja uzreiz 22 vīriešus un zēnus, kas šī iemesla dēļ tika sodīti ar nāvi), transvestītismu un transseksuālismu, sadomazohismu (starp citu, šīs kopienas pārstāvji mēdz niknoties, ka “Greja 50 nokrāsās” attēlotājām varmācīgajām attiecībām neesot nekā kopīga ar viņu uzvedības kodeksu), nekrofīliju (un Stendālu), pedofīliju, seksu ar dzīvniekiem, fetišismu, ekshibicionismu utt. Diemžēl lielā daļā aprakstīto gadījumu kāds cieš, vai nu tāpēc, ka ziņkārīgie kaimiņi ir pieķēruši grēkā un nosūdzējuši taisnajai tiesai (par lesbismu vien nepakāra, toties, ja mūķene bija izgrebusi koka dildo, ar ko iepriecēt savu draudzeni, tad gan viņu varēja rītausmā noslīcināt), vai arī tāpēc, ka savas seksuālās vēlmes kāds apmierina uz citu rēķina. Reizēm mīla nav nekāda mīla, tikai sarauj tevi gabalos.

Lasu: http://www.theguardian.com/books/2015/feb/14/saturday-poem-041-by-iain-banks
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos: