Betona svētnīcas

Andra Manfelde “Betona svētnīcas“. Il. Andra Manfelde un Iveta Boiko. Rīga: Neputns, 2008. 69 lpp.

    Teorētiski man vajadzētu mīlēt Manfeldi, tas ir, viņas darbus. Viņa raksta sociāli asus dzejoļus par sievietēm, ja drīkst izteikties tik vienkārši. Lasot publikācijas presē, kur ir tikai daži dzejoļi, man tie patiešām arī ir patikuši. Pat nezinu, kāpēc līdz šim nebiju paņēmusi nevienu viņas grāmatu, varbūt tāpēc, ka nav nemaz tik vienkārši bibliotēkā atrast ne pārāk slavenu jaunāko autoru krājumus, un arī grāmatnīcās parasti stāv vai vismaz acīs iekrīt viss kas cits, nevis šīs plānās grāmatiņas.
    Tātad beidzot biju nonākusi pie vākos iesietas Manfeldes. Starp citu, “Betona svētnīcas” saņēma Annas Dagdas fonda balvu, ko piešķir labākajam otrā dzejas krājuma manuskriptam. Izrādījās, ka vesela grāmata man ir par daudz. To es varētu lasīt gadu vai vismaz dažus mēnešus, nevis mēģināt visus garos un diezgan vienveidīgos tekstus saspiest pāris nedēļu lasāmajā.
    Sociālais asums pārvērtās baisā bezcerībā.

līņā. pret biezu un miklu tumsu
izdzīvot vaļa vēderā un ieraudzīt
Dievu kas izspļaus krēpuļu sapņus
pārāk plēsīgā dienā
aklā no gaismas un tukšā no ūdens

    Kāds Dievs, kādas dienas, tādi arī cilvēki. Pārāk daudzi dzejoļi man šķita esam stāstiņi par mūžam nelaimīgām sievietēm, bez sākuma un beigām, fragmenti, kas kopā izveido tikai vēl vienu fragmentu. Pati Manfelde par savu dzejoļu varoņiem intervijā saka: “Esmu redzējusi viņu traģiku un viņu uzvaru pār traģiku, un esmu laimīga, ka varu par to vēstīt tālāk. Bet nevienu nedomāju audzināt. Grāmata nav sarkana, sociālisms izpaliek.”
    Man pietrūka ja ne sociālisma, tad vismaz kādas revolucionāras dzirksts, kas ļautu noticēt pat ne piedzīvotai uzvarai pār traģiku, bet gluži vienkārši tās iespējamībai. Tam, ka ir slikti, esmu gatava noticēt ātri, par to mani nevajag pārliecināt visas grāmatas garumā. Es gribu arī dzirdēt, ka var būt citādi. Tagad daudzsološākās rindas, ko saskatīju, ir doma, ka reiz viss notiks pats no sevis.

ļaujiet vēl dažas sekundes cerēt, ka kāds tomēr atbrauks pakaļ
kāds šķīvītis, kāds mantojums, kāda piepeša sēru vai vinnesta ziņa, ļaujiet pašiem
aiziet katram uz savu pusi

    Ik pa brīdim dzejoļos sāk dominēt tāda poētiskā izteiksme, ka vienkāršā lasītāja jūtas kā nokļuvusi pilnīgi citā tekstā un nesaprot, ko tas viss nozīmē.

“tāpēc laid par ozolu skrajā un briestošā laukā
par mīkstu un sprakšķošu bezmugurkaulnieku
staigņos un dangās kad aizej”

    Nevar nepamanīt, cik lielu vērību Manfelde pievērš rokām, un tas gan man likās skaisti.

šī skopā mirdzēšana ir pēdējais malks un pēdējā maize
izplāj pār galdu uz kura nekā nav, vien it kā mierīgas rokas
rokas, kuras slepeni iekrampējušās galda malā lai netrīcētu
un tomēr pieskaroties sejai daudz vieglāk ir novaldīt asaras nekā šīs nodevīgās rokas
iespējams, mēs mīlam vispirms ar rokām, tikai tad ar acīm un sirdi

    Turpmāk es Manfeldi lasīšu mazākās devās.
    Profesionāļa skatījums jeb Jāņa Elsberga recenzija atrodama šeit, intervija ar autori — šeit, viņas dzejoļi — šeit un šeit.

Advertisements

Posted on 05.10.2012, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 1 komentārs.

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: