Kā kļūt par Bereli?

  Skaidra lieta, ar lasīšanu vien būs par maz, vajag vēl kādu rakstīšanas gēnu klāt, taču ierosmei vai gluži vienkārši ziņkārīgiem ļautiņiem – kā man – Guntis Berelis ir izstāstījis, ko un kā viņš lasījis un rakstījis bērnībā un vēlāk, kāda ir Bereļa dzīve grāmatās. Man pazīstami un mīļi grāmatu nosaukumi (Visa dzīvība zaļo!) mijās ar nedzirdētiem vārdiem (Pols Boulzs? Kristofs Ransmairs? Tomass Bernhards? Toties es atceros stāstu par sliekām no Mitomānijas, kāda nelietīga attieksme pret šiem jaukajiem dzīvniekiem).
  Jā, turpmāko tekstu ir sarakstījis Berelis (treknā druka ir mana), taču, ja kaut kas nav labi, vainojiet mani, jo viņš gan mudināja visu rūpīgi un kritiski izlasīt un izlabot, bet manī negaidot ierunājās iekšējā Arhivāre:
  “Katrs Autora Vārds ir Svēts, novāc savus netīros pirksteļus, kas te nogrābājuši visu ekrānu!”

  Guntis Berelis

  Padomju laiks, provinces pilsēta, senči – nepavisam ne intelektuāļi, augstākās izglītības nebija nevienam, fāters vidēji liela uzņēmuma priekšnieks, mamma – grāmatvede, viņiem bija divas lielas aizraušanās, ko reizēm apvienoja, – makšķerēšana un grāmatu lasīšana. Turklāt lasīts tika būtībā visu brīvo laiku, arī pusdienojot un vakariņojot (ar šo aplamo ēšanas paradumu tiku aplipināts jau agrā bērnībā un pat neesmu mēģinājis atbrīvoties). Grāmatas tolaik bija lētas – vismaz salīdzinājumā ar algām – un mājās bija sakrājusies bezmaz visa daiļliteratūra, sākot no piecdesmito gadu vidus. Dzīvokļa sienas izoderētas ar grāmatplauktiem, tāpēc jau kopš saprāta parādīšanās apziņā it kā „nospiedās” visa latviešu valodā lasāmās literatūras vēsture, ja ne citādi, tad vismaz vizuāli – kā grāmatu muguriņas plauktā, kas turklāt bija sakārtotas pēc mazliet neizprotamas, tomēr loģiskas mammas izdomātās sistēmas. Tam tomēr bija milzu loma – nepārtraukti redzēt acu priekšā faktiski visu literatūru un jau agros gados iegaumēt daudzu autoru vārdus un darbu nosaukumus – un štrunts, ka pašas grāmatas tika izlasītas daudz, daudz vēlāk.
  Senči priekšā man, šķiet, nekad nav lasījuši, toties pats iemācījos lasīt ļoti agri, katrā ziņā – sajūta ir tāda, ka lasīt būtu mācējis visu laiku, nudien neatceros, tas varētu būt bijis četru vai piecu gadu vecumā, un lasīju milzīgi haotiski, visu ko, īpaši nešķirojot bērnu un pieaugušo literatūru. Lielākā aizraušanās bērnībā un tīņa vecumā bija fantastika (vispār tikai šī iemesla dēļ – lai tiktu pie fantastikas, kas nebija tulkota latviski, – iemācījos lasīt krieviski, iespējams, tas bija jau kādā piektajā sestajā klasē; tāpat kādus gadus vēlāk ar vārdnīcu izmocīju pirmo grāmatu angliski – vēl tagad atceros, tas bija Kliforda Saimaka Vilkača princips, iegādāts Centrālās grāmatnīcas svešvalodu nodaļā par trīs rubļiem – tajā brīdī tik ļoti jūsmoju par Visa dzīvība zaļo un citiem Saimaka darbiem, ka biju gatavs atvēlēt veselu mēnesi Vilkača principa pa pusei lasīšanai, pa pusei tulkošanai).
  Mīļāko rakstnieku komplekts bija visai tradicionāls – Žils Verns (īpaši Noslēpumu sala, kuru, starp citu, pirmās reizes nevis lasīju, bet noklausījos – bija attāls radagabals, akls cilvēks, pie kura vasarās pa nedēļai sanāca padzīvot, un viņš no neredzīgo bibliotēkas gādāja magnetofona lentēs ierakstītas grāmatas – un bija zināms, ka Noslēpumu salai uz manu atbraukšanu jābūt obligāti, jo pašu grāmatu nekādi neizdevās sadzīt rokā – tā bija iznākusi piecdesmitajos gados un arī antikvariātos liels retums, bet, kad, liekas, ap 15 gadu vecumu beidzot tiku pie tās, izrādījās, ka man trāpījies eksemplārs, kurš bija piederējis Leonam Briedim, par to vēstīja viņa paraksts grāmatā), Velss, brāļi Strugacki, Harijs Harisons (Fantastiskā sāga tīņa gados tik stipri iespaidoja, ka pats pasāku rakstīt gabalu par vikingiem un ceļojumiem laikā; Harisons manā uztverē bija bezmaz kā mitoloģisks tēls – un, kad pirms dažiem gadiem gadījās ar Harisonu iepazīties un drusku aprunāties, jutos gluži kā mītā ielīdis, negribējās ticēt savām acīm, kaut arī pats esmu rakstnieks un pietiekoši daudz visādu zemju rakstnieki satikti klātienē, – vai tiešām Harisons ir realitāte, pats drusku vīpsnāju par sevi, bet, visviens, sajūta bija spēcīga: kā apaļīgajā, omulīgajā, smaidīgajā vīrā materializējies bērnības sapņu tēls).
  Desmit divpadsmit gadu vecumā bija arī indiāņu posms, kad tika izrauti cauri visi Kuperi, Mainrīdi, tad vēl visādi nez kur sagrābstīti divdesmito gadu burtnīciņu romāni (piespiedu sevi ielauzīties lasīt vecajā drukā) – viss, kas vien latviski bija sadabūjams par indiāņiem. Protams, pats arī steidzīgi vienas vasaras laikā uzcepu lasāmgabalu par indiāņu čaļiem, kā viņi kauj baltos maitasgabalus. Tāpat pamatīgi un nopietni lasīju Džeku Londonu, kuram septiņdesmitajos gados sāka iznākt kopotie raksti, sevišķi Aļaskas gabalus (jā, vismaz vienu stāstiņu par zelta meklētājiem arī uzrakstīju – šņabi vēl nebiju garšojis, toties mani zelta meklētāji viskiju trekterēja kā kārtīgi hroniķi). Ap to pašu brīdi sākās diezgan nopietna aizraušanās ar fantastiku – tajā laikā bija tāda jauka sērija Fantastikas pasaulē, cītīgi gaidīju katru nākamo grāmatu. Pirmie gabali, kurus pats uzrakstīju, arī bija fantastika – padomju fantastikas sliktāko tradīciju garā (nosaukumi vien ir ko vērts – Acteku pareģojums, Zilās planētas sūtņi, Sniega cilvēka pēdas, Pavadoni x meklējot, Padres Antonio bagātības, bet astoņu kladīšu beidzamajās lappusēs tika ierakstīts: redaktors Berelis, korektors Berelis, metiens – 1 eksemplārs).
  Tā nu lasīšana bija vistiešākajā veidā saistīta ar paša mēģinājumiem rakstīt – un tik cieši, ka, līdzko izlasīju kaut ko, kas sevišķi gāja pie sirds, bez kavēšanās cepu augšā pakaļdarinājumu. Sava jēga tam bija – atšķirībā no citiem bērniem es jau kopš sākta gala identificējos nevis ar grāmatu varoņiem, bet uzreiz ar autoru, kurš manās acīs bija vislielākais varonis. Lasīju nevis, piemēram, Trīs musketierus vai Neredzamo cilvēku, bet Dimā un Velsu. Gribēju nevis uzzināt, ko sastrādājis d’Artanjans, bet gan ko un, galvenais, kā uzrakstījis Dimā. Interese par literatūru jau bērnībā bija ietonēta ar profesionālo kretīnismu.
  Pēcāk videnes laikā jau bija saskarsme ar nopietno literatūru – mums bija spica klase ar fizikas novirzienu, visi gudri un milzīgi erudīti, tur visādi prātīgi cilvēki izšķīlušies. Kāda drauga brālēns bija dažus gadus vecākais Aivars Ozoliņš, vēlākais Dukta autors un politiskais komentētājs, un ar viņa starpniecību līdz provincei atceļoja gan citādi nekur nedabūjamās grāmatas, piemēram, Kafka (protams, krievu tulkojumā, tolaik bija pieejams tikai Process un stāsti), visādi disidenti, aizliegtās grāmatas un samizdata izdevumi, gan arī informācija, kas ir pats krutākais un labākais rakstnieks, kuru kārtīgs cilvēks nedrīkst nelasīt. Pieļauju, ka videnes laikā viens no stiprākajiem iespaidiem bija Heses Stepes vilks (kas bija publicēts žurnālā Иностранная литература – pirms kādiem gadiem pārlasīju, jutos bezgala vīlies, nesapratu, kas tur tāds ir, kas mani tolaik tā aizķēra, bet acīmredzot ir tādas grāmatas, kas noteikti jāizlasa noteiktā vecumā, citā vecumā tās vairs neiedarbojas), bet jau kādu laiku pirms tam ar milzīgu aizrautību biju lasījis arī Goldinga Mušu pavēlnieku, kas saīsinātā veidā bija driķēts žurnālā Вокруг света, turklāt lasīju viņu nevis kā „nopietnajai” literatūrai piederīgu, bet kā tīru piedzīvojumu gabalu, bet, gribi vai negribi, iespaidot tas mani iespaidoja pamatīgi, vēl tagad prātā palicis, cik ļoti biju sašauts par dramatiskajām beigām. Videnes laikā vēl noteikti arī Vonnegūta Kaķa šūpulis, to lasīju, pārlasīju un bezmaz izkonspektēju – ļoti gāja pie sirds, ka tas gabals nekādi nekonfliktēja ar manis iecienīto fantastiku, bet tai pašā laikā tomēr bija kaut kas cits.
  Bet vispār ar tādiem iespaidiem jokaini – it kā nav saglabājusies atmiņā neviena grāmata, ko varētu nosaukt par mīļāko, iespējams, tas tāpēc, ka lasīju milzumdaudz, ij klasiķus, ij pavisam svaigus autorus – un jau tolaik literatūru uztvēru drīzāk kā tādu visumu, milzīgu pasauli, kas vienkārši jāizpēta un jāizzina. Tieši šis grandiozais tekstu kopums un tā iekšējās likumsakarības iespaidoja visvairāk.
  Ap divdesmit pieciem gadiem stipri ietekmēja Tomass Bernhards – vācu valodu nezinu, bet viņam bija iznākusi viena grāmata krieviski, – un iespaidoja tieši ar savu atšķirīgumu, ar pilnīgi neiespējamu attieksmi pret literatūru, zināmā mērā viņš ar savu nīgrumu, cilvēknīšanu, smagnējajiem tekstiem ir fenomens. Manā pirmajā grāmatiņā Mitomānija drusku jūtama šī aizraušanās ar Bernhardu – bija pat teksta fragmenti, kurus bezmaz no galvas zināju, tik bieži tos pārlasīju, lai saprastu, kā viņš panāk baiso atsvešinātības efektu. Kaut kad pēc trīsdesmit gadījās viens pamatīgs klupiens – uz Pola Boulza Sheltering Sky – nezinu, kas tajā grāmatā ir, bet tā mani smagi aizķēra, viena no retajām, kuru joprojām pārlasu reizi pāris gados, patīkama nedēļa garantēta, kaut arī it kā viss pazīstams līdz pēdīgam sīkumam. Nudien mīklaini – pārējos Boulza gabalus apziņa neņem pretī, ja nu vienīgi dažs stāstiņš tīri neko.
  Beidzamajā desmitgadē varētu būt trīs autori, kuri patiešām ir pārsteiguši un samulsinājuši bezmaz līdz skaudībai (re, arī tā var rakstīt, bet es tā nemāku, diemžēl man tas neder). Pirmkārt, Pols Osters, pret kuru man ir pilnībā nekritiska attieksme, ar sajūsmu ņemu pretī jebko, ko viņš sarakstījis, kaut gan viņa gabali ir ļoti nevienāda līmeņa. Austrietis Kristofs Ransmairs, sevišķi viņa Pēdējā pasaule (ar kuru izdevās saindēt arī tulkotāju Māru Poļakovu, tāpēc tā grāmata ir arī latviski) – tur nu tik mistēriska poēzija iekšā, ka bezmaz zosāda metas. Un pagaidām pēdējais lielais satricinājums – Kormaks Makārtijs, kaut kā agrāk viņš bija man paslīdējis garām, bet pirms kāda laiciņa viņa Asiņainais meridiāns aizķēra kādu jūtīgu stīgu – pat tik lielā mērā, ka atskaņas no šitā gabala būs jūtamas manā nākamajā romānā, ne kā sižets, bet drīzāk tā jokainā stilistika, vienkārši lasīju Asiņaino meridiānu un sapratu, re, tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. It kā pazīstamākais Makārtija gabals ir Ceļš, bet tas nez kāpēc mani neko īpaši neaizķēra. No beidzamā laika letiņu literatūras – noteikti Aivara Kļavja romānu cikls Viņpus vārtiem, kas manā uztverē ir XXI gadsimta letiņu literatūras spožākais sasniegums (turklāt milzīgu gandarījumu sagādāja tas, ka biju cikla pēdējā romāna redaktors, tā ka tas man ir pazīstams līdz pēdīgam burtiņam, biju spiests ielasīties daudz pamatīgāk nekā tad, ja lasītu tāpat vien).

  Vispār mani itin nemaz nevar pieskaitīt pie blogeru cunftes, vēl trakāk – neesmu spējīgs diendienā vai nedēļu nedēļā rakstīt tekstiņus, kas būtu paredzēti blogam (par šito tēmu reiz uzrakstīju esejiņu Kāpēc rakstnieki neraksta blogus). Bezmaz uz pirkstiem ir saskaitāmi teksti, kas rakstīti tikai blogam. Vienkārši bloga iespējas es izmantoju, lai apkopotu un publiskotu 20 gadu laikā sarakstītos literatūrkritiskos tekstus (kopā varētu būt pie 700 – galīgos niekus un tekstus, kas nevienu vairs nevar interesēt, tur neesmu ielicis). Biju iecerējis sev uz 50 gadiem uzdāvināt rakstu un interviju apkopojumu divos vai trīs sējumos, bet tad visiem piemetās krīze, un skaidrs, ka neviens izdevējs negrib noņemties ar tik nepateicīgu un dārgu padarīšanu, tāpēc uztaisīju blogu. Izrādījās, ka vismaz publicitātes ziņā esmu pamatīgi vinnējis – lai arī jauni ieraksti tur beidzamā laikā parādās gaužām reti, teksti tiek lasīti un izmantoti ļoti cītīgi (stabili 6 līdz 10 tūkstoši – atkarībā no gadalaika – klikšķu mēnesī – wordpress nav gan iespējams fiksēt, cik ir unikālo apmeklētāju, bet cipars, visviens, iespaidīgs). Daudz lasītāju nāk arī no leišiem, zviedriem, somiem, dāņiem un sazin vēl no kurienes, esmu piefiksējis, ka diezgan bieži lasīšanai tiek lietots gūgļa tulkotājs, tā ka tie nav tikai citās zemēs mītošie letiņi. Zinu, ka blogu daudz izmanto pasniedzēji un studenti no universitātēm, kur ir baltistikas katedras, turklāt blogu Guntis Berelis vērtē ir akceptējis arī gūglis – meklē, ko vien vēlies saistībā ar latviešu literatūru, saites uz manu blogu parādās ja ne pašā saraksta augšgalā, tad pirmajā lapā noteikti. Noprotams, ka daudz skolēnu un studentu – eksāmenu un sesiju laikā kā likums ir pamatīgs apmeklētāju skaita palēciens uz augšu, savukārt vasaras brīvlaikā pieklusums. Protams, būtu jau patīkami, ja šie teksti iznāktu arī grāmatā, pareizāk sakot, vairākās grāmatās, viena – par latviešu literatūru, otra – par tulkoto, trešā – jēdzīgāko interviju izlase, bet tuvākajā laikā tas diez vai ir reāli. Katrā ziņā – gandrīz viss, kas tiek publicēts, pēc laiciņa parādās arī blogā, ja vien nesanāk konfliktēt ar autortiesībām, teiksim, par grāmatu priekšvārdiem, pēcvārdiem un tamlīdzīgiem nopietnāka līmeņa apcerējumiem, bet arī tie pārsvarā parādās blogā, kad grāmata pazūd no veikaliem.

  Tā, lūk. Stafetes kociņu drīkst pārņemt blogojošie literāti Andra Manfelde un Aivars Eipurs, kā arī lasītāji Grāmatu tārps un Andris. Jautājumi, uz kuriem jāatbild, ir šeit.