Melnais kino

Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām. Uz vāka: kadrs no Orsona Velsa filmas “Lēdija no Šanhajas”. R.: Dienas Grāmata, 2014. 255 lpp.

  Viņnedēļ Knuts Skujenieks teica, ka latvieši vispār esot nekulturāla sabiedrība, un taisnība vien viņam bija. Piemēram, par kino es nekā daudz nezinu, lai gan ik pa laikam skatos un reizēm pat it kā izbaudu. No otras puses, noskatoties pa kādai filmai, palasot pa grāmatai un tā joprojām (man šķiet, ka mākslas tomēr nav iespējams strikti nodalīt, vismaz es nevaru, tas ir, man tuvākā ir literatūra, taču šī pamanās pa vienu vai otru taciņu aizvest gan līdz mūzikai, gan kino, un otrādi, viss ir savijies un papildina cits citu), neziņā palikt nav iespējams. Lai gan nevienu no ASV klasiskajām film noir neesmu redzējusi (tā, tas nu ir pateikts), tomēr to nosaukumi man nebija sveši un es aptuveni zināju, kas no tām sagaidāms. Mūsdienu filmas ar noir iezīmēm ir cita lieta, kurš gan nezina Linču, brāļus Koenus vai Almodovaru? (Jēziņ, izrādās, ka Lubenei jau 20 gadu! Kas to būtu domājis!) (No otras puses, sagūglēju citu atsauksmi, kurā jaunais cilvēks pēc grāmatas izlasīšanas bija sapratis, ka film noir nozīmē amerikāņu melnbaltās filmas, bet UbiSunt recenzentei grāmata šķiet pārāk pļāpīga, jo Rietuma izstāsta filmu sižetus un beigas. Nu labi, ir jau arī cilvēki, kas atsakās no “Annas Kareņinas” lasīšanas, kad negribot uzzinājuši, ka — MAITEKLIS! — galvenā varone izdara pašnāvību. Kāda vairs jēga lasīt, vai ne?)
 Grāmatas pamatā noteikti ir Rietumas disertācija, un tas reizēm varbūt mazliet sarežģī lietas (nu labi, es vienkārši nezinu, cik garš normāli ir viens uzņemtais kadrs, tāpēc, lasot par trīsarpus minūšu garām epizodēm, varu tikai nojaust, ka tas ir daudz) un autorei liek paslēpties tekstā. Vārdu “manuprāt”, ja nekļūdos, viņa ir izmantojusi tieši vienu reizi, bet tieši to jau es gribētu zināt: ne tikai dažādu kritiķu un teorētiķu atšķirīgos viedokļus, ar kuriem Rietuma mūs godprātīgi iepazīstina, bet arī viņas pašas domas un secinājumus, neslēpjoties aiz objektīvisma maskas, jo vairāk tāpēc, ka dažās nodaļās tiek pausti pretrunīgi uzskati. Turklāt grāmatā uzsvērts, ka viena no film noir raksturīgajām iezīmēm ir tieši režisoru autorība, personiskais stils, subjektīvisms. Bet nu noslēgumā viņa it kā visu pasaka.
 (Vēl mani ļoti kaitināja vārds narācija, nez, kā tas nākas, ka vēstītāju nesauc par naratoru?)
 Visādi citādi bija interesanti un izglītojoši, un glīti. Daudzās fotogrāfijas sniedz priekšstatu par aplūkoto filmu vizuālajām īpatnībām, lai gan, protams, prasīties prasās, lai grāmatu papildinātu disks vai interneta vietne ar filmu fragmentiem. Grāmata rada vēlmi iet uz kino, un es pieņemu, ka tagad mazliet citādi skatīšos arī pārējās filmas, vairāk uzmanības pievēršot tam, kā tas viss ir uztaisīts, kompozīcijai, gaismām, skatu punktam.
 Kā film noir atšķīrās no toreiz valdošā Holivudas stila, kā tas ir ietekmējis latviešu teātri utt.Dita Rietuma īsumā izstāsta šeit.

Lasu:
The New Weird.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos par melno karogu. Spāņu valoda ir ievērojami paplašinājusi manu muzikālo karti, Rebeka Leina ir no Gvatemalas, un vispār repu/hiphopu (un arī to nemāku atšķirt, būs kaut kas jāpalasa, vismaz vikipēdija) es nemaz neklausījos, līdz atklāju latino.