Kā dziesmu grāmata bez notīm

Māris Melgalvs “Dejas virs bezizejas“. Sastādītāja Inta Čaklā, mākslinieks Rihards Delvers. Rīga: Tapals, 2007.

Cik reižu pie ugunskura nav dziedāts: ceļa stabi / nedzer šņabi / bet mēs dzersim / dziedāsim // un kad saule / kāps no gultas / abi grāvi / sildīsim vai Mans brālis. Kaut kur tālu, tālu. / Mans brālis ceļa malā trīc, vai pelēks peļu paladziņš / pāri plivinās / kur tās manas baltās dienas / palikušas mās…

Cik nav dzirdēts: Kam ir nolemts, kam ir nolemts, kam ir nolemts bedrē krist, to nekad ar vieglu roku it nevienam nenosist vai Pie baltas lapas apsēžos Kā pie baltas domas kapa, vai baigi drūmo / bēdu stāstu / stāstīšu tev / klusu klusu, vai vieglviegli viegls rokenrols pa radio…

Visi šie dzejoļi un vēl citi, tikpat labi zināmi, ir iespiesti šajā Melgalva izlasē. Vismaz es tos nespēju izlasīt, galvā nedzirdot melodiju (nez, vai tāpēc pirmā grāmatiņa tika nosaukta par “Meldijās iešanu”?), un tāpēc kā dziesmas man skan arī pārējie. Savā meldijā.

Protams, tas nav nemaz tik labi, jo grūti pamanīt ko jaunu. Kas no veca? Melgalvs no sirds ālējās, un es pat brīnos, kā viņam 80. gados atļāva tos dzejoļus publicēt grāmatās. Latviešu tautasdziesmu motīvus viņš pārtaisīja joprojām mūsdienīgos un sociāli asos pantos. Kā šajā brīnišķīgajā “Pērkona” klipā.

Tikai smiekli gadu gaitā ir kļuvuši aizvien rūgtāki, līdz pēdējā grāmatā viņš rakstīja:

Apskaužu tos, kuriem nesajūt nāss,
kādās mēs sadzīti ganībās.

Mīlas dzejoļi, kuru nav daudz, arī tādi skumīgi padevušies. Ja mīlestība nav nomirusi, to tomēr nevar uzmeklēt, jo mājai numurs nolaizīts. Laime nav uz ilgu, bet tā ir patiesi sirsnīga:

Piededzini pankūciņu manējo.
Neatdod nevienai citai mutei to. (..)
Es to smaržu saodīšu nez no kurienes.
Vienu piedegušu dienu būšu laimīgs es.

Agrāk nebiju ievērojusi, cik Melgalva dzejoļos daudz dabas, cik ekoloģiski tie ir. Viņu noteikti varētu analizēt ekokritiskā skatījumā un atklāt daudz interesanta.

Rīgā dzimis, Rīgā audzis,
bet nemaz ne pilsētnieks.
Pilna sirds ar siena kaudzēm,
pilna galva meža audzēm –
zaļi dzeltens dzīvotprieks.

Tieši dabai pietuvinātajos dzejoļos visvairāk izpaužas gaišums un prieks, kas uz brīdi izgaismo mūžīgo miglu.

Maza drusciņa no grāmatas lasāma šeit.