Kāpēc tu raudāji?

Dace Rukšāne “Kāpēc tu raudāji?” Il. Māris Ābele, foto: Jēkabs Ceburs. Rīga: Atēna, 2003. 208 lpp.

    Reiz sensenos laikos mēģināju lasīt “Romāniņu”. Tiku apmēram līdz pusei. Filmu “Nerunā par to” gan noskatījos līdz galam, un tā nostiprināja manu pārliecību, ka Rukšānes varones mani šausmīgi kaitina un šķiet gluži vienkārši stulbas. Bet varbūt romāns par jaunu meiteni padomju alpīnistu nometnē būs citāds?
    Kā to ņem. Sākums šķiet cerīgs. Kalni, prasmīgi instruktori un ģitāristi, kas dzied dziesmas, nes puķu klēpjus un visādi citādi aplido divas gaišmatainas meitenes no Baltijas, – ar to varētu pietikt, lai Katrīna neizaugtu par ņuņņu, lai gan skolā viņu apceļ un izstumj. Arī lasīt par kalnos kāpšanu, susļikiem un bezmaz ideālo Katrīnas pirmo vīrieti Oļegu ir interesanti.
    Tiesa, jau pirmajā rindkopā pieķēru sevi pie domas: “Re, runā pirmajā personā un tagadnē. Ui, tas man no angliski rakstītās literatūras apcerētāju aizspriedumiem, ka viss, kas nav pagātnē, ir vismaz neierasti.” Tomēr pagātnē stāstīt būtu labāk, jo, kā beigās noskaidrojas, Katrīna visu pieraksta jau krietni vēlāk. Tekstā pavīd atsauces uz nākotni, kad būs tā un tā, taču, kad 80. gadu vidū meitene kādu nosauc par seksistu, tas vienkārši ir nejēdzīgi.
    Par aizgājušiem laikiem runājot, mani pārsteidza stāsts, kā mājās negaidot esot uzradušies trīs apelsīni, ko abas ar māsu notiesājušas līdz ar mizu. Manuprāt šie augļi jau nu gan nebija tāds deficīts, lai tos Rīgas veterinārārsta, turklāt diezgan iecienīta un pārtikuša, meita dabūtu bezmaz reizi mūžā.
    Jaunā meitene domā ļoti izpušķotā valodā. Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu, visādu krūtīs zumošu cikāžu, ir par daudz, lai es viņai līdz galam noticētu. Viņa zaudē nevainību un domā par zirgiem kraujas malā. Reizēm tieksme par varītēm skaisti izteikties izpaužas pavisam šķērmi:

    Es vēl nezinu, ko nozīmē vainas apziņa, kas uzrīko smadzenēs visnežēlīgākās Bērtuļa naktis, pēc sevis atstājot vien sodrējiem nokvēpušas krāsmatas.

    Varbūt viņai smadzenēs ir arī koncentrācijas nometnes un izsūtīšanas uz Sibīriju?
    Traģismam, tāpat kā izkoptajai valodai, droši vien jāliecina par grāmatas māksliniecisko vērtību. Tā tur netrūkst. Černobiļa, draugu nāves, cietēja māte, tēvs, kam ir mīļākās… Utu apsēstas cūkas, klaiņojoši suņi, kas gandrīz saplosa Katrīnu, un viņas pašas suns, kas kož nost stirnas. Mājupbrauciens no nometnes izvēršas gaužām nepatīkams: naudu nozog, Oļegs izrādās precēts tēvs, autobusu šoferi un vilciena konduktors – mantas un miesaskārīgi, neiejūtīgi tipi. (Pirmā iemesla dēļ man reiz nācās par velti tikt mājās no Budapeštas, tas, protams, ir īsāks un civilizētāks ceļa gabals, un laiki arī bija citi, tak es nonācu Rīgā paēdusi, padzērusi, ar visām mantām un neapgrābstīta.) Par daudz visa kā tādai plānai grāmatiņai.
    Reiz Katrīna uz pāris dienām aizlidoja uz Kemerovu, Griškoveca dzimto pilsētu, un viņas iespaidos (ekoloģiskā katastrofa ķīmiķu pilsētā, kur visiem atlicis tikai izmirt, krāsām pielietās Tomas krastos) nekādi nevar saskatīt vietu, kur iespējams pavadīt laimīgu bērnību.
    Tā nu Katrīna izvēlas nelaimes ceļu, vīriešus, ar kuriem nekas nevar sanākt, vienlaikus joprojām domājot par Oļegu, neatlaidīgi zvanot viņam un klusējot. Kad parādījās arī šarlatāniskais guru ar tantrisko seksu (skat. “Romāniņu”), kļuva bēdīgi. Cik tad var?
    Astoņdesmito gadu daļa bija pietiekami saistoša, lai no tās, nogriežot kruzuļus, sanāktu labs stāsts par meiteni un pirmo mīlestību romantiskā vietā un nu jau svešādā laikā. Man patiktu, ja tas būtu uzrakstīts tikpat vienkāršā valodā kā Rukšāne stāsta par saviem kalnu pārdzīvojumiem Kristapam Liepiņam. Vairāk sižeta, mazāk mākslinieciskuma!
    Daži grāmatas citāti atrodami šeit.