Rudenī
Tik daudzi meklē rudens dzejoļus, tad nu lai iet. Kārlis Skalbe. No krājuma “Zemes dūmos” (1906).
Rudenī
Nevienas sārtas neļķes
Vairs manā dārzā nav,
Uz rugainēm mālainas peļķes,
Aiz kalniem saule zūd…
Svin dzīres sisenīši
Vakarā rugainēs slapās,
Vēl līksmi dzied un danco
Pēdējās rudeņa lapās.
Es eju pēc lēta prieka,
Man alus kanna līdz.
Es ar’ gribu dziedāt un lēkāt
Kā noreibis sisenīt’s.
Es brienu pa mālainām peļķēm,
Kur kroga guntiņa spīd;
Bet skumjās pēc sārtām neļķēm
Man kanna no rokām slīd…
Posted on 20.09.2012, in Kas cits and tagged 20. gs. sākums, dzeja, latviešu literatūra. Bookmark the permalink. 2 komentāri.
Lasītājas piezīmes 
OK, es piedalos žēlabās:
Fricis Bārda. No krājuma “Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam”
***
Pie dzeltainas lapas,
kailā zargalā,
divās dzintara lāsēs
vizuļo divas dzintara pilis.
Klusi nopūšas rudens
un noslauka asras
dzeltenā mutautiņā.
Kur tās dzintara pilis palika?
Kails zars tikai atlika – –
PatīkPatīk
Ā, Bārda. Mana māsa skolas laikā visu “Skaidu spilvenu” no galvas iemācījās, vai kā nu to sauca. I par krūzi, kas izšļuka no rokām.
Bet Skalbe nemaz nav tik žēlabains, tur ir gan jestrums pa vidam, gan iespēja to izlasīt kā politisku dzejoli.
PatīkPatīk