Dāvanas, ceļojumi, tulkojumi un vadi

    Vai kādam no jums mājās nemētājas lieks Apple Powerbook G4 derīgs strāvas adapteris (ja tā tos sauc)? Nevis kolekcionējams eksemplārs, bet lietots, no kā gribētu pa lēto tikt vaļā? Es pamanījos savējam ne tikai saliekt, bet arī noraut iespraužamo galu…
    Varbūt kādam vajag šonedēļ kaut kur braukt ar Lux Express autobusu un vēl pagūt biļeti nopirkt? Man ir lieks 50 procentu atlaides kupons braucienam vienā virzienā, kas jāuzrāda pirms biļetes pirkšanas un ir derīgs līdz 9. decembrim.
    Vēl varu kādam atdot papīra lapiņu, ar kuru no Tallinas uz Helsinkiem un atpakaļ ar Viking XPRS var braukt par 10 eiro, līdzi ņemt ceļabiedru, kam par biļeti jāmaksā 20 eiro, un paša bērnus, kas jaunāki par 11 gadiem. Tikai no Tallinas jāizbrauc astoņos no rīta un atpakaļ jāatgriežas ar prāmi, kas iebrauc Tallinā pusnaktī (svētdienās — 22.30). Dāvanu karte derīga līdz 30. decembrim. Iespējams, ka var dabūt pat divas.
    Atceraties, kā Kasims mainīja ieteikumus pret grāmatām? Mēs varētu šo spēlīti atkārtot mazliet citā versijā, kas līdzīgāka pāris ārzemju blogeru virtuālajai dāvanu apmaiņai Ziemsvētkos.

    Before starting this entry, let me introduce you to the word copinaute. It’s made of the word copain/copine (friend) and internaute (Internet surfer). Yes, we have a very nice French word for this, based on cosmonaute, which gives to internaute a nice feeling of a high-tech wandering into a structured void. So copinautes are friends who know each other through the Internet. Don’t look for it in the dictionary; it’s not in there…yet. I find this word lovely and very appropriate to our little book blogging community. Most of the time, we’ve never met and yet, a bond exists.

    (Spāņi lieto vārdu internauta.)
    Vienkāršojot viņu noteikumus, sanāk šādi: tie, kas grib piedalīties apdāvināšanā, lēnā garā izdomā, kādu grāmatiņu kam dāvinās. 25. decembrī visi publicē savu apdāvināto un dāvanu sarakstu (vismaz WordPress ļauj rakstu sagatavot iepriekš un norādīt, lai tas tiktu publicēts noteiktā dienā un laikā, tātad svētku dienas nebūt nav jāpavada pie datora). Apdāvinātie paši sameklē grāmatu, līdz nākamā gada beigām (vidum?) to izlasa un apraksta savos emuāros. Vai arī neizlasa. Tā mēdz notikt ar dāvanām.
    Īpaši dāsni cilvēki, protams, var arī dāvināt īstas — papīra, audio vai e-grāmatas, gan jau neviens neatteiktos tās saņemt. Taču citiem būtu jāizvairās no pārāk dārgām vai grūti atrodamām veltēm, un nevajag arī noteikti apdāvināt visu blogosfēru, ar pāris cilvēkiem arī būs gana, jo grāmatas taču būs vēl arī jāizlasa.
    Vai kāds būtu gatavs piedalīties?

    Starp manām iecienītākajiem laika nosišanas paņēmieniem ir ne tikai mādžongs un sudoku, bet arī cālis.lv, kur viņnedēļ kašķa sadaļā bija veselas divas tēmas par literatūru. Kāda dāma bija burtiski uztvērusi “Dopleru”, un tas viņā izsauca spēcīgu sašutumu. Kāda cita dāma lasīja Nesbē “Sniegavīru”, kas viņā radīja vēlmi mest grāmatu pret sienu, jo tulkotājs, maita, neko nemākot. Diemžēl šī diskusija jau ir aizslaucīta nebūtībā, tas ir, gūgles atmiņā (diemžēl tikai daļēji, turklāt neērti lasāmā veidā). Cālī šobrīd tēmas apspriešana turpinās, bet vairs ne tik aizrautīgi un interesanti. Toties beidzot ir parādījušies piemēri, kam būtu jāliecina par sākotnējā neargumentētā apgalvojuma patiesumu un no kuriem es secināju, ka latviešu variants ir daudz labāks par krievu tekstu.
    Kašķa pirmajā uzlējumā apsprieda arī to, kā tulkotājiem (ne)maksā, un kāda pat izteicās, ka lasītājiem būtu jāboikotē Jumava. Lai gan no sirds esmu par boikotiem, tas gan man šķita dīvaini. Vai gan izdevējus, kas hroniski un izteikti ļaunprātīgi nepilda līgumus, pirmkārt nebūtu jāboikotē pašiem tulkotājiem? Un, ja kāds ir ar mieru strādāt par dempinga cenām, vai gan var pārmest darba devējam, ka viņš izvēlas tieši šos cilvēkus?