10 grāmatas, kas visvairāk ietekmējušas manu dzīvi

Asmodejs man ir pārsūtījis Spīganas aicinājumu atklāt “desmit grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ielikt nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominēt trīs citus blogerus, kas darīs to pašu.” Tātad. Sāksim ar mūziku, jo garš lasāmais. Vakar nomira argentīniešu dziesminieks Gustavo Serati, kura mūziku jūs droši vien esat dzirdējuši.

Hanss Kristians Andersens “Sniega karaliene“. Es vairs nezinu, vai tā patiešām ir taisnība, taču manās atmiņās šī ir saglabājusies kā pēdējā grāmata, ko man izlasīja priekšā tētis. Viss kārtībā, viņš vēl joprojām ir sveiks un vesels, taču pēc tam es sāku lasīt pati. Turklāt grāmata bija ar skaistām bildēm, skumja un ar laupītājiem.

Johaness Helgi “Melnā mesa“. Bija viens posms manā padsmitnieces laikā, kad es šo grāmatu pārlasīju vismaz reizi gadā, turklāt tās iespaidā izlasīju arī visu Islandes literatūras plauktiņu bibliotēkā, kas gan bija ļoti viegli izdarāms. Grāmata ir par ASV karabāžu postošo ietekmi uz Islandes tautu, modernās un tradicionālās literatūras brīžiem saspīlētajām attiecībām un to, kā dzejnieks paved meiteni, kam jau ir kārtīgs līgavainis, bet pēc tam, poēts tāds, aizlaižas. Ja kas, meitene nenožēlo, ka ir pavedināta. Vēl tagad atceros, kā viņa gulēja viršos un viņš iekoda viņai kaklā, viņa notrīsēja un ļāvās.

Gabriels Garsija Markess “Simt vientulības gadu“. To es pirmo reizi izlasīju agrīnajos padsmitgados un daudzas reizes pārlasīju vai drīzāk vienkārši atvēru, kur pagadījās, un palasīju pāris lappušu. Iespējams, ka tā mainīja manas domas par to, kādai jābūt literatūrai. Varētu teikt, ka man ar “Simt vientulības gadiem” bija ciešas attiecības. Reiz mums kaķenei piedzima trīs bērni, kas tika nosaukti par Hosē Arkādio, Aureljāno un Remēdiosu Daiļo, kuras vārds gan laika gaitā saīsinājās līdz Desītei. Kad Z. pirms nu jau pulka gadiem apciemoja Spāniju, es lūdzu, lai man atved šo romānu un vēl kādu grāmatu. Lai gan man vēl joprojām sev jāatgādina, ka autora uzvārds ir Garsija Markess, nevis vienkārši Markess, tieši viņa dēļ es sāku mācīties spāņu valodu. Kas mani noved pie

“The Pocket Oxford Spanish Dictionary”, kura pēdējo divu gadu laikā gandrīz vienmēr atrodas rokas stiepiena attālumā un ir krietni nodriskāta. Ceru, ka tad, kad tā vairs nebūs lietojama, man to nemaz vairs nevajadzēs.

Frederiko Garsija Lorka “Kliedziens“. No visām dzejas grāmatām, ko kādreiz esmu staipījusi līdzi un daļu zinājusi no galvas, izvēlējos šo, jo to es nozagu. Var jau teikt, ka vienkārši klusiņām aizņēmos un neatdevu atpakaļ, jo neviens jau to A. lauku mājas bēniņos noglabāto grāmatu nelasīja un, cerams, tās trūkumu neizjuta. Sev par attaisnojumu varu sacīt, ka pie A. savukārt palika šādi tādi mani papīri, kurus man reizēm savajadzējās.

Omāra Haijama “Rubajas” krieviski es nezagu, tās man uzdāvināja, un, kaut arī Haijamu esmu mācējusi deklamēt tikai latviski, liecība, ka un kā esmu grāmatu lasījusi, ir atrodama tepat manās piezīmēs. Šķiet, ir pienācis laiks atkal izvilkt to no plaukta.

Duglass Adamss “Galaktikas ceļvedis stopētājiem“. Pirms tās, protams, bija Lema “Ijons Klusais”, bet tieši “Ceļvedi” es arī reiz varēju citēt un saskatīt tajā visu dzīvi. Pirmo reizi par to es izdzirdēju no F., kas bija atgriezusies no brīvprātīgā darba kādā vides organizācijā Amsterdamā, kur šī grāmata bija apmēram kā darba drošības instruktāža. Pati es to izlasīju krietni vēlāk, bet F. vēl pēc tam apprecējās ar kādu angli, līdz ar vīru iegūstot ģimenes draudzeni, kas reiz kopā ar Adamsu īrējusi dzīvokli Izlingtonā.

Džefs Nūns “Dziesma asinsstraumē“. To (angliski) es nopirku Paula Bankovska recenzijas dēļ un atklāju vienu no man tuvākajiem autoriem. Manu eksemplāru ir nolasījuši vismaz pieci cilvēki, to skaitā kāds basists, es to laiku pa laikam atšķiru kā kādreiz “Simt vientulības gadu”, bet nu jau grāmata atveras dažās noteiktās vietās. Tā ir iezīmējusi kādu manas dzīves posmu, un basisti man joprojām liekas smalkāki par ģitāristiem. Starp citu, basu spēlē ne tikai vēstītājs, bet arī pats autors.

Ariel Salleh “Ecofeminism as Politics: Nature, Marx and the Postmodern“. Godīgi sakot, pati jutos pārsteigta, ka šajā sarakstā jāiekļauj tieši šī grāmata, jo es no tās ne drusciņas neatceros, bet ko tu padarīsi, ja tieši to es lasīju kādas smagas šķiršanās laikā?

Mihaels Ende “Bezgalīgais stāsts“. Patiesībā man pašai tuvāka ir “Momo”, bet ir pasaulē kāds cilvēks, kam ar “Bezgalīgo stāstu” ir bijušas vēl ciešākas attiecības nekā man ar “Simt gadiem”, kas esot tāds, kāds ir, tieši šīs grāmatas dēļ, un, kaut arī reizēm es domāju, ka tā ir labas grāmatas izniekošana, tas tomēr ir bezgala skaisti.

Daudz kas ir palicis aiz borta, bet ko padarīsi?

Mani, protams, interesē visu atbildes, un ceru, ka Spīgana beigās apkopos saites, lai es varētu neko nepalaist garām, bet tagad, pieņemot, ka lielos grāmatu lasītājus uzrunās kāds cits, es lūgšu savas desmit grāmatas atklāt “Mācos valodas“, Signi un Ernestu, kas gan jau mūžību neko nav rakstījis.