Vai tie putni, vai tās puķes?
Česlovas Navakauskas „Šiaušia kuodą jerubė”. Il. Ilona Norkūnaitė, Aušra Lisauskienė. Kaunas: Šviesa, 1992.
Nez kāpēc esmu iedomājusies, ka lasīt literatūru svešvalodās vislabāk sākt ar dzeju. Protams, dzejoļi parasti ir samērā īsi, taču poētiem piemīt tieksme izvēlēties reti sastopamus un garus vārdus, kas dzejas lasīšanu padara sarežģītu pat it kā zināmās valodās. Atradusi skapī šo jau piemirsto grāmatu, es pārliecinājos, ka man tomēr ir bijusi taisnība. Vislabāk sākt ar bērnu dzejoļiem.
Grāmatiņa iepazīstina ar Lietuvas putniem, zīdītājiem, ķirzaku un vēzi. Katram dzīvniekam veltīts vesels atvērums ar dzejolīti un divām ilustrācijām – brūnu un krāsainu. Īsie, ritmiskie dzejoļi, bērnībā lasīti priekšā, droši vien iegulst atmiņā tikpat labi kā Ojāra Vācieša „Viens pa ceļu gāja, priekšā bija māja, iekšā kādu rāja, jo viņš nezināja, kura labā kāja, kura kreisā kāja”. Kāju jautājums gan te nav apskatīts. Lielākajā daļā dzejoļu svarīga ir ēšana, piemēram, sīļa panti skan šādi:
Sīlis
Tiklīdz ataust,
Sīlis
Meklē mežā
Zīles.
Pieēdīs
Līdz ūkai –
Nenāksies vairs
Lūkot.
Dažviet tiek piesaukta arī precēšanās un brangais vedību mielasts, un ligzdas vīšana – vēlams tik augstu, lai to neviens nepamanītu un neapēstu pašus vai mazuļus. Citiem dzīvniekiem aprakstīts to izskats, baltām burām līdzīgie gulbja spārni, mežirbes un pupuķa uzbužinātie cekuli vai āpša notraipītais purniņš.
Visādus dzīvniekus cilvēks gribētu izmantot savā labā, bet viņu paradumi tam nav piemēroti.
Jenotsuns
Sētai būtu
Dusmīgs sargs šis,
Tikai, āre,
Guļ kā āpsis.
Zagļi garām
Lavītos.
Lai viņš dzīvo
Briksnājos!
Tādi, lūk, dzejolīši. Būtu es leišu bērns, man droši vien ļoti patiktu pētīt zīmējumus un mācīties pantiņus no galvas, vienlaikus ielāgojot, kurš ko ēd un kur dzīvo. 2005. gadā grāmata ir izdota atkārtoti, tātad kādam tā ir bijusi mīļa. Man gluži labi patīk, ka dzīvnieki nav pārlieku cilvēciskoti, kaut arī vārnas, piemēram, ievieš parkā kārtību, un tas, ka visi ir labi, visi ir skaisti un vajadzīgi. Protams, arī tas, cik grāmatiņu viegli lasīt.
Apogs
Acis platas
Apogam:
Tik daudz peļu
Saķerts tam!
Mazmazdrusciņ
Noguru,
Saulei lecot,
Aizmigu…
Posted on 02.09.2010, in Lietuviski and tagged 20. gs. 80. un 90. gadi, bērnu grāmatas, dzeja, leišu literatūra. Bookmark the permalink. 3 komentāri.
Sīļa portrets pazudis!
Patiesi, dzejoļi jauki skan arī latviski. Turklāt visnotaļ sakarīgi atainots, ko kurš radījums ēd, ko dara. Bez pārspīlējumiem.
PatīkPatīk
Paldies, izlaboju. Tā jau, izrādās, nebiju ieskenējusi sesku, kura dzejoļa latviskojums izdevās labāk nekā jenotsuņa.
Daudziem mīļš ir / Kažoks mans. / Arī man tas / Dārgs ir gan. / Jūs par vistu / Nekliedziet, / Badu ciest man / Nelieciet.
PatīkPatīk
Atbalsojums: Sveiciens rudensmīļiem! « Mācos valodas