Kā nevajag darīt

Dīns R. Kūncs “Nakts balss“. Tulk. Agita Blekte, il. Ieva Lapiņa. Rīga: Rija, 1995. (Dean Koontz (as Brian Coffey) “The Voice of the Night”, 1980.)

 “Nakts balsī” Kuncs izstāsta, kā nevajag izturēties pret bērniem, ar ko nevajag draudzēties un kur nevajag glabāt atslēgu. Protams, grāmatā notiek viss nevēlamais. Četrpadsmitgadīgais Kolinss, “izstīdzējis, lempīgs, tuvredzīgs grāmattārps, kurš nebija ne pārāk labs čoms, ne arī sportists, kā arī neskatījās pietiekami daudz televizoru” (un šajā citātā ir redzams, kā nevajag tulkot — jo ar cik televizoriem būtu gana?), turklāt literārās intereses viņam ir nūģiskas — “piedzīvojumu literatūra, šausmu komiksi, vilkaču un vampīru stāsti, šausmu filmas” —, pārceļas uz citu pilsētu, kur ar viņu iedraudzējas Rojs, “pašpārliecināts, labi ieredzēts un populārs” futbolists, kas patīk gan zēniem, gan meitenēm, gan pieaugušajiem. Kolinam, kuram draugu nekad nav bijis un māte allaž ir darbā vai biznesa vakariņās, jaunās attiecības šķiet tik svarīgas, ka viņš pusi grāmatas Roja pretīgos stāstus pamanās uzskatīt par joku.

“Ja patiešām būtu bijis kaķis, tu atcerētos tā vārdu,” teica Kolins.
“Flufi. To sauca par Flufi.”
“Izklausās ticami.
“Tā ir taisnība. Es ieliku to būrī un apstrādāju ar mātes adāmadatām.”
“Apstrādāji?”
“Es to durstīju cauri režģim. Ak Dievs, tev vajadzēja to dzirdēt!”
“Nē, pateicos. [..] Tu gribi redzēt, vai vari mani šokēt. Tu gribi, lai man paliek slikti.”

Tā nu Kolins vairās no patiesības, līdz ir par vēlu. Viņš ir spiests pieņemties vīrišķībā, ja grib palikt dzīvs.
Grāmata, pēc kuras motīviem Liepājas teātrī bija iestudēta izrāde “Bērniņi”, ir ātri izlasāma, jo lielu daļu teksta veido dialogi un lappušu nav nemaz tik daudz. Es teiktu, ka tas ir labi, garāku gabalu es varbūt nemaz nebūtu pievārējusi, jo dzīvnieku spīdzināšana man izteikti nebija pa prātam un tekstā bija jaušama sadomātība. Līdz galam nenoticēju ne Kolina izmisīgajai vēlmei pēc atzinības apvienojumā ar apbrīnojamu naivumu, ne Roja spējai apmānīt visus pilsētas iedzīvotājus, ne tam, ka bērni tā sarunājas. Intrigas atrisinājums šķita pārāk vienkāršots. Pienāca mana kārta teikt, ka tā, kā beigās rīkojās Kolins, nedrīkst darīt.

Reiz pavisam sensenos laikos esmu lasījusi Kunca “Čukstus”, kas uz mani atstāja diezgan spēcīgu iespaidu, un par tiem kukaiņiem es vēl reizēm iedomājos. Šeit saspiestās skudras droši vien ātri aizmirsīšu līdz ar visu pārējo, lai gan nav tā, ka grāmata būtu īpaši slikta, tā ir drīzāk viduvēja. Ne visai pārliecinoša.
Tomēr latviski lasīt labāk nevajag. Vārdu kārtība teikumos bieži vien ir ļoti dīvaina. Daudzi teikumi beidzas ar “to”, kas sāk izskatīties pēc “Tā”, tāpēc teksts iegūst negribēti pornogrāfisku pieskaņu: “ieziežot arī viņas zeltainos matus ar to”. Ir arī man tuvie ķermeņi:

“Ko tu meklē?” jautāja Kolins.
“Ķermeņus.”
“Ko?”
“Beigtus cilvēkus.”

Grāmata ir tulkota tajos tālajos laikos, kad vēl nebija Gūgles (iedomājaties? Labi, ka Altavista jau bija), un droši vien nebija viegli saprast, ko iesākt ar grāmatu nosaukumiem un citām reālijām, taču nosaukt filmu par “Taisnžaketi”… Dīvainākais, ka par spīti tam visam, par spīti diļļu pikļiem un sierakūkas pildījumam, ko Kolina māte pārnesa no delikatešu veikala, man šķiet, ka tulkotājai bija potenciāls, tikai viņa nezināja, ko dara, un kāds publicēja to, ko vajadzēja pamatīgi pārstrādāt. Bet ko nu vairs.